Lasāmā meklēšana literatūras balvās

Tā kā šodien Māris Bērziņš Viļņā saņēma Baltijas Asamblejas balvu literatūrā par “Svina garšu” (ar ko apsveicu), ir īstais brīdis kādu laiku atliktajam ierakstam par citām starptautiskajām balvām literatūrā. Pasaulē tādu ir tik daudz, ka balvas var mierīgi sakārtot trijās kategorijās: patiesi starptautiskās prēmijas (var saņemt jebkurš dzīvs autors, neatkarīgi no dzimšanas vietas), reģionālās balvas autoriem (piem., BA balva, ES balva, Servantesa balva) un grāmatām (Starptautiskā arābu literatūras balva, Āzijas literatūras balva) un lokālie apbalvojumi (parasti saņem labākā togad attiecīgajā valstī/valodā tulkojumā izdotā grāmata).

Lielāko visu veidu balvu uzvarētāju un finālistu sarakstos iesaku parakņāties ikvienam mūsdienu literatūras interesentam, jo arī pats tā esmu atradis ļoti daudzus lasīšanas vērtus autorus, kuri piedzimšanas vietas dēļ neiegūst angļu/franču/spāņu/vācu autoru saņemto starptautisko mediju uzmanību. Varu tikai apbrīnot blogeri Balto runci par mēģinājumu izlasīt visus Nobela laureātus, bet tas tomēr nav mans ceļš – lasot 100+ gadus vecu daudzsējumu Romas vēsturi, es diezin vai spētu domās uzskaitīt daudzās citas lietas, kurām varētu veltīt laiku. Tā vietā labprātāk ieskatos pāris aci aizķērušā autora grāmatu aprakstos un drīz vien lasāmo grāmatu plaukts vienalga kļūst pārpilns.

Bet nu pie lielajām starptautiskajām literatūras balvām, uz kurām varētu tiekties latviešu autori pēc BA balvas saņemšanas. Ja (gribētos teikt: kad) kāds no viņiem tiks finālistu sarakstā kādam no šiem apbalvojumiem, tas, manuprāt, pārliecinoši kļūs par līdz šim augstāko latviešu literatūras starptautisko novērtējumu.

Pēc Nobela balvas visaugstāk laikam kotējas Neistadu starptautiskā literatūras balva – lielā mērā arī tāpēc, ka viņiem izdevies izvairīties no acīmredzama uzsvara uz dažu valstu un reģionu autoriem. Daži no autoriem īpaši netiek lasīti un varbūt literārā atzinība reizēm savijas ar politiskiem motīviem – bet neba nu Nobels ir brīvs no tā.

Augstu vērtēta tiek arī Astūrijas princeses balva literatūrā, taču tās prestižam mazliet kaitē uzsvars uz lielajām valodām. Tomēr pēdējos pārdesmit gados nav gandrīz neviena švakas izvēles.

Jaunāks, bet uzmanību vērts apbalvojums ir Franča Kafkas balva, kam cilvēki īpaši lielu uzmanību pievērsa pēc tam, kad divus gadus pēc kārtas šīs prēmijas ieguvēji vēlāk tajā pašā gadā vinnēja arī Nobelu. Saprotams uzsvars uz čehiem, bet tas nav pārspīlēts.

Jeruzalemes balva teorētiski pienākas autoriem, kas cīnās par cilvēku brīvību sabiedrībā, bet praktiski tas, šķiet, nozīmē, ka reizēm balvu saņem arī filozofi. Literatūras rakstnieku izvēlēm gan ir grūti piesieties.

No Eiropas reģionālajām balvām izcelšanas vērta galvenokārt ir Austrijas valsts balva Eiropas literatūrā – dažas izvēles varbūt šķiet viegli savādas, taču tā principā ir piesiešanās, ņemot vērā, cik daudzus labus autorus var atrast ieguvēju sarakstā. (ES literatūras balva īsti nevar te pieskaitīt, jo tur ir stingrs rotācijas princips, turklāt saņēmējus izvēlās valstis pašas.)

Par atsevišķām grāmatām piešķirtās balvas galvenokārt ir piesaistītas kādā konkrētā valodā izdotajiem darbiem (reizēm – tieši tulkojumiem), taču ir arī izņēmumi. Ja konkrēti: Jana Mihaļska balva literatūrā, kur nav izdošanas valodas ierobežojuma (toties ir makten liela galvenā balva). Prēmija ir salīdzinoši jauna, tāpēc grūti kaut ko secināt, taču ir vērts atzīmēt tās plašumu: finālistu vidū ir bijuši ne tikai vēsturiski darbi un esejas, bet arī komiksu grāmata.

Tā kā lielu daļu savas lasāmvielas patērēju angļu valodā, pilnīgumam piemetīšu vēl pāris starptautiskās angļu valodā izdoto grāmatu balvas. Prestižākā no tām laikam ir IMPAC Dublinas literārā balva (vēl jo vairāk tagad, pēc apvienošanās ar Bukera starptautisko balvu), taču tā tulkojumiem tiek labi ja katru otro gadu. No tām prēmijām, kas paredzētas tieši angļu valodā izdotajiem tulkojumiem, galvenokārt ir vērts izcelt Independent ārzemju literatūras balvu un Labākās tulkotās grāmatas balvu.

Šīs, protams, nav vienīgās uzmanības vērtās prēmijas, taču tās noteikti ir tās, par kuru laureātiem uzzinot ziņās, rokas pašas aiziet uz gudrīdiem, lai apskatītos, ko tad interesantu viņi varētu būt sarakstījuši. Ceru, ka arī kādam no jums tā sanāks kaut ko atrast.

Advertisements

Lasīšana pēc pasūtījuma

Kā jau ieminējos, tagad aktīvi nodarbojos ar šīgada latviešu “literārās” prozas e-ražas pārskatīšanu žurnāla “Sans” uzdevumā. Principā tas nozīmē urbšanos cauri elektroniski iznākušajām oriģinālprozas grāmatām, kas ir rakstītas ar manāmām literārām ambīcijām. To, protams, ir neiespējami izvērtēt, tāpēc katram gadījumam esmu pieķēris klāt arī piezemētākus darbus. Gada beigās rakstisks pārskats būs lasāms “Sanā”.

Kopš oktobra sākuma esmu izlasījis piecas grāmatas, tiekot aptuveni līdz pusei (varbūt mazāk, ja “Dienas grāmatas” iedos las.am sataisīt dažu jaunāko izdevumu e-versijas), bet jau tagad skaidrs, ka tā ir interesanta pieredze, kuru tomēr diezin vai labprātīgi atkārtošu. Tā nav autoru vaina – pagaidām nav sanācis atrast grāmatu, kuru gribētu saukt par sliktu -, bet gan pasūtījuma lasīšanas princips kā tāds ar kuru man tomēr nav pa ceļam. Tas rosina divkārtēju nīgrumu: 1) nopietnas aprakstīšanas uzdevums liek urķēties dziļāk nekā to būtu darījis citkārt, parasti tā atklājot pietiekami daudz man mazāk tīkamu lietu, 2) grāmatas nav sliktas, taču tās nevar sacensties ar grāmatām, kuras es pats biju gribējis lasīt – galvenokārt tāpēc, ka lielākā daļa grāmatu pirms lasīšanas šķiet brīnišķīgākas nekā procesa gaitā.

Par laimi, atrodas arī negaidīti labas lietas, un ir interesanti, vai gada beigās man galvā patiešām būs izveidojies kaut kāds viedoklis par jaunāko latviešu prozas izskatu. Ceru, ka nākotnes raksta lasītājiem varēšu pateikt arī ko vairāk par savu satriecošo atklājumu, ka vēsturiskajos romānos ar vēsturi vien nepietiek.

Daži bēgļi, tālo zemju iebraucēji un pabalstu meklētāji manā dzīvē – I

Pāris reižu blogā un citviet jau esmu rakstījis par lietoto grāmatu veikaliņa vadīšanu Londonā. Taču saistībā ar karstajām diskusijām par bēgļu uzņemšanu Latvijā laikam ir vietā pieminēt, ka pirms tam biju vadītāja vietnieks lietoto apģērbu labdarības veikalā, kur lielu daļu darbaspēka veidoja brīvprātīgie strādnieki, kā arī  sabiedrībai derīgu darbu veikšanā norīkoti cilvēki (lielākoties par braukšanu dzērumā, kautiņiem un sīko krāpniecību) un vietējie bezdarbnieki, kuriem ilgāku laiku nebija izdevies atrast darbu, jo šāda piestrādāšana ir viens no nosacījumiem pabalstu saglabāšanai.

Tā kā tas viss notika imigrantu rajonā, netrūka ne patvēruma atradēju, ne viņu bērnu. Aptuveni divsimts cilvēku vidū, ar kuriem man bija tā iespēja cieši sastrādāties abos veikalos, krietni vairāk nekā puse bija iebraucēji, daudzi arī no galvenajām ES patvēruma meklētāju izcelsmes valstīm. Līdz ar lielajām diskusijām par bēgļu krīzi Eiropā man šķita vietā beidzot uzrakstīt arī par dažiem no viņiem. Galu galā manu kolēģu vidū bija cilvēki, kas droši vien izraisa lielākos iebildumus Latvijas pretbēgļu aktīvistiem: iebraucēji no arābu un Āfrikas valstīm, daļa no kuriem ilgāku laiku ir dzīvojuši uz pabalstiem un/vai iekūlušies dažādos likumpārkāpumos. Tas, protams, nav ne izsmeļošs, ne reprezentatīvs pārskats, tāpēc vislabāk to uztvert kā miniportretu virkni.

Izvēlējos cilvēkus no tām ne-Eiropas valstīm, kas ir Eurostat patvēruma meklētāju saraksta augšgalā. Tā kā ne visas manos veikalos bija pienācīgi pārstāvētas (piemēram, esmu strādājis tikai ar pāris irākiešiem un arī pārāk īsu laiku, lai viņus iepazītu kaut tik nedaudz kā šeit aprakstītos cilvēkus), sarakstu izlēmu papildināt ar Zimbabvi un Ruandu, no kurienes patvēruma meklētāju bija vairāk pirms 2013. gada.

Vietā droši vien arī piebilde par manu personisko nostāju: esmu pārliecināts, ka iebraucēju ieplūšana Lielbritānijā ir bijusi kopumā pozitīva parādība, un šūmēšanās par 250 bēgļu uzņemšanu Latvijā man šķiet vienkārši muļķīga. Bet ne par to gribu šeit runāt. Te būs par cilvēkiem.

(vairāk…)

Literatūras blogu apkopojums

Kā daži no lasītājiem pamanīja iepriekšējā ieraksta komentāros, latviešu valodā rakstīto literatūras blogu apkopojums feisbukā draudēja sagāzties, jo līdz šim izmantotā automātiskās atjaunināšanas aplikācija no 1. maija beidza darbību. Par laimi, kādu stundu parakņājies interneta dzīlēs, atradu http://twitterfeed.com/, kas šo pašu uzdevumu, šķiet, izpilda tikpat labi kā iepriekš lietotais RSS Graffiti, turklāt visus jaunos blogu ierakstus spēj ielikt arī twitter.

Tāpēc vispirms paziņojums: jaunākos blogeru veidotos grāmatu aprakstus varat lasīt gan minētajā Facebook lapā, gan jaunajā tvitera kontā LitBlogi. Ceru, ka viss ies gludi, taču ir iespējami arī gļuki – ja redzat ko jokainu, lūdzu ziņojat. (Zinu, ka parādījās dažas ziņas par veciem ierakstiem, bet tas laikam tāpēc, ka tiem blogiem atsevišķi pārbaudīju fīda darbošanos.)

Un saistīts lūgums: ja zini (vai raksti) kādu blogu par un ap grāmatām, kas nav iekļauts sarakstā, lūdzu ziņo šeit vai bloku apkopojuma lapā Facebook/Twitter, lai varu to pievienot sarakstam. Zemāk saraksts (tagad ar derīgiem linkiem!):

(vairāk…)

Grāmattirgus piezīmes

Par grāmatām arī parasti mēdzu runāt daudz, taču pagājušā nedēļa, šķiet, pārspēja visus manus rekordus. Biju Londonas Grāmatu tirgū kā viens no Latvijas Literatūras centra pārstāvjiem ar uzdevumu piedalīties sarunās ar angļu un ASV izdevējiem, un runāšanas tur netrūka. Tā teikt, ja reiz par grāmatu izdošanu rakstu “Latvju tekstiem” (bija viens tāds gabals pirms kādiem mēnešiem), lai tad apliecinu savas zināšanas arī dzīvē.

Tā nebija mana pirmā reize ārzemju grāmattirgos: Londonā piedalījos jau pirms vairākiem gadiem, un pagājušā gada rudenī biju arī Frankfurtē, taču šoreiz tas bija oficiālāk un (vismaz pašam) lielākā skaidrībā, jo iepriekš tikos ar LLC izrunāt savu lomu un uzdevumus. Realitātē tas nozīmēja piesiešanos nekaitīgi savā stendā/solā sēdošajiem tulkoto grāmatu izdevējiem (tādu nemaz nav tik daudz, kā var pārliecināties Open Letter datubāzē) un iesaistīšanos jau iepriekš sarunātajās tikšanās.

Lai gan uzsvars uz angļu valodas tulkojumiem man šķiet mazliet pārspīlēts (tā joprojām ir pasaules galvenā kultūras starpniekvaloda, taču nedrīkst aizmirst arī, piemēram, vācu, franču un krievu valodas nozīmi), latviešu literatūrai daudzus gadus ar tiem nav īpaši veicies. Pēdējā laikā, pateicoties LLC un tulkotāju pūliņiem, diezgan daudz jau ir iznācis, piemēram, Skujiņa “Miesas krāsas domino”, Ābeles “Paisums”, Vērdiņa dzejas izlase, Ikstenas “Life Stories” u.c. (lai gan arī šis ir ļoti daudz), taču, protams, vienmēr gribas vairāk un plašāk, jo sevišķi tāpēc, ka pamazām arī angļvalodīgajās zemēs pieaug interese par literatūru no citām zemēm.

Tā kā detaļās par konkrētām satiktajām izdevniecībām un piesauktajām grāmatām droši vien nebūtu labi iegrimt, iztikšu ar nepatīkami nekonkrēto apzīmējumi “bija ļoti labi”. Pēctirgus sarakstē bija pieminēti deviņi izdevēji, kuri patiešām bija izrādījuši interesi (un tie vēl nebūt nav visi) gan par jaunākajām grāmatām, gan “mūsdienu klasiku”. Ne obligāti visi patiešām arī izdos sarunās piesauktās grāmatas, taču esmu pārliecināts, ka viņi izlasīs no tām pieejamos paraugus/pilnos tulkojumus (arī tādi ir), un tad jau gandrīz viss būs atkarīgs no pašu tekstu piemērotības izdevēju katalogam un valsts atbalsta literatūras popularizēšanai ārvalstīs. Kā nopratu, tas atbilst apzīmējumam “bija ļoti labi”.

(Pie reizes droši vien jāpiebilst, ka savu grāmatu pats izdevējiem nepiedāvāju, un par savu lomu no valsts saņēmu komandējuma dienasnaudu un lidojumu apmaksu.)

Garija Šteingārta “Absurdistan” sākums

Pagājušonedēļ Latvijas internetā paplivinājās amerikāņu autora Garija Šteingārta raksts/realitātes šovs par Krievijas televīzijas ielenkumā pavadītu nedēļu. Šis tāpēc ir piemērots brīdis, lai ieliktu savulaik iztulkoto un pāris izdevniecībām neveiksmīgi piedāvāto sākumu viņa romānam “Absurdistāna” (par kuru esmu rakstījis arī blogā).

(vairāk…)

Vāka pārmaiņas

variants4

Viena no patīkamajām lietām, strādājot ar “Mansardu”, man ir iespēja ietekmēt ar grāmatu saistītās lietas, kas citkārt mēdz būt ārpus autoru kontroles: gan izvēloties redaktori, gan tagad aktīvi sadarbojoties ar mākslinieku vāka dizaina veidošanā. Daļēji tas iespējams tāpēc, ka savās darba gaitās esmu sastapis daudzus talantīgus cilvēkus: ar Ernestu Kļaviņu (tieši viņa vāks būs grāmatai) strādāju kopā “Dienā”, kur mēs cita starpā tikām pļāpājuši arī par grāmatām un zīmēšanu (lai gan lielākoties viss atgriezās pie datorspēlēm). Tāpēc sarunā ar izdevniecību par grāmatas vāku nekavējos piedāvāt tieši viņu.

Tagad esam tikuši pie dažiem iespējamajiem gala variantiem (daudz ko izšķirs tehniskās iespējas), viens no kuriem redzams ieraksta sākumā. Tā kā mani pašu vienmēr ir interesējis mākslas darbu ceļš no skices līdz gatavajam produktam, ar Ernesta atļauju un palīdzību parādīšu līdz šim izieto. (spiežot tālāk, būs padaudz bildes).

(vairāk…)

Par avotu izvēli ziņās

Vakar man tviterī bija interesanta diskusija ar bijušo Dienas ārzemju ziņu kolēģi Didzi Melbiksi par Austrumukrainas konflikta aprakstīšanu un plašsaziņas līdzekļu avotu izvēles pamatojumu. Tviteris, protams, nav piemērotākā vide tādām sarunām (turklāt man bija jābrauc uz centru, tāpēc diskusiju pabeigt neizdevās), tāpēc gribēju blogā izteikties skaidrāk.

Tātad, kāpēc avīzēm vajadzētu vai nevajadzētu ļaut izteikties arī agresoriem, vienalga, vai tā būtu Krievija, ISIS vai kas cits?

Par 1: objektivitātes tieksme

Situācijā, kad neapstrīdami fakti parādās reti un galvenās ziņas ir vienas vai otras puses apgalvojumi par lietu norisi (pamatojumu skat. apakšā), vienas konfliktā iesaistītās puses ignorēšana pēc definīcijas nozīmē, ka problēma netiek atspoguļoti vispusīgi. Objektīvs ārlietu apraksts nav iespējams, bet, manuprāt, žurnālistiem uz to jātiecas.

Par 2: situācijas saprašana

Šeit vados no pieņēmuma, ka agresijas pamatojums visdrīzāk ir sarežģītāks par “viņi ir ļauni, traki un/vai alkatīgi”. Vai vismaz uzbrūkošā puse par to vienmēr ir pārliecināta. Ja netiek dots vārds viņiem, lasītājs nevar izveidot savu pamatotu viedokli par situāciju.

Par 3: vienkāršota naratīva uzvaras iespējamība

Ja ziņu telpā dominē viens vienīgs notiekošā naratīvs, visas pārējās ziņas un pat daļa pasaules ar laiku tiek skatītas caur šī stāsta prizmu. Tas ietekmē attieksmi pret ziņās iesaistītajām cilvēku grupām un stiprina stereotipu un domāšanas klišeju izplatību.

Pret 1: žurnālistam jābūt kvalitātes filtram

Ja vienas puses viedoklis ir pārāk tiešā pretstatā pieejamajiem faktiem, žurnālistam par to nav jāziņo. Piemēram, masalu vakcīnas skandāla gadījumā pierādījumi par tās drošību bija tik pārliecinoši, ka kritisko viedokļu aprakstīšana bija drīzāk kaitīga, jo mazināja vakcinēšanās apjomu.

Pret 2: cīņa pret propagandu

Ja viena puse cenšas veikt propagandu, ikvienai konfliktā kaut attāli iesaistītai pusei (un mūsdienās tā ir visa pasaule) ir jāveic informatīvs prettrieciens, lai nepieļautu mediju pārpludināšanu ar pretinieku mēģinājumiem pārliecināt mūs par savu patiesību.

Pret 3: cilvēkus tas neinteresē

Avīzēm jāklausa lasītāju vēlmēm un, piemēram, latviešu valodā rakstīto ziņu lasītājus neinteresē Krievijas puses argumenti, jo tie a priori ir neuzticami, tāpēc nav jēgas tos pat pieminēt.

 

Problēmas Latvijas portālos

Aprakstā centos būt objektīvs, bet neslēpšu, ka, manuprāt, ir jāļauj izteikties arī, piemēram, ISIS. Pamatoti ir arī argumenti pret šādu izteikšanos, tomēr manos svaru kausos tie nav smagāki. Turklāt Latvijas plašsaziņas līdzekļos avotu atlase, manuprāt, ir pārgājusi tendenciozitātē, kas bija mana pamattēze diskusijas sākumā.

Šorīt nolēmu palūkoties, vai neesmu bijis pārāk kritisks pret Latvijas medijiem. Izlēmu paļauties uz savām socioloģijas mācībām un izmēģināt kvantitatīvu pieeju: saskaitīt dažādu portālu ziņu rakstā “Porošenko saka, ka Krievijas armija ir iegājusi Ukrainā” atvēlēto tekstu Ukrainas un Rietumu apgalvojumiem, Krievijas un separātistu apgalvojumiem, kā arī zināmajiem faktiem. Pie reizes paskatījos sešu pēdējo “Ukrainas ziņu” sadalījumu.

No Latvijas portāliem izvēlējos Dienu, TVNET un Apollo. Gribēju arī Delfus, kuru ziņas bija nosacīti līdzsvarotākas, bet viņu izmantotais formāts neļāva veikt gribēto analīzi. No ārvalstu medijiem paņēmu BBC, Reuters, Al Jazeera un Guardian. Ja kādu interesē precīzāka metodika vai rezultātu sadalījums, labprāt paskaidrošu, padalīšos un norādīšu uz iespējamajām problēmām (kā jebkurā ātrā pārskatā, tādu šeit netrūkst). Te rezultāti:

Ārvalstu portāli

Ukrainas valdības un Rietumu apgalvojumiem: vidēji 55% ziņas teksta
Krievijas un separātistu apgalvojumiem: vidēji 22% ziņas
Faktiem un korespondentu novērojumiem: vidēji 23% ziņas

No 6 jaunākajām ziņām par Ukrainas konfliktu šajos portālos vidēji 2,7 fokusējās uz Ukrainu/Rietumiem, 2,3 – Krieviju, bet 1 – vispārēju analīzi/pārskatu

Latvijas portāli

Ukrainas valdības un Rietumu apgalvojumiem: vidēji 69% ziņas teksta
Krievijas un separātistu apgalvojumiem: vidēji 7% ziņas
Faktiem un korespondentu novērojumiem: vidēji 24% ziņas

No 6 jaunākajām ziņām par Ukrainas konfliktu šajos portālos vidēji 5,3 rakstiem fokusējās uz Ukrainu/Rietumiem, bet 0,7 – Krieviju/separātistiem

========
Jāņem vērā, ka analizētā ziņa bija par Ukrainas oficiālā pārstāvja apgalvojumu, tāpēc viņu nostājas pārsvars ir saprotams. Tomēr Latvijas portālos trūka Krievijas atzīšanas, ka viņu armijas karavīri ir Ukrainas austrumos, bet tā nav oficiāla rīcība, Maskavas kritikas pret ASV atbalstu Ukrainai un Ukrainas armijas uzbrukumiem separātistiem, kā arī Krievijas pārstāvju citātu konteksta (t.i., citēti tika četri vārdi, nevis pilni teikumi).

Jāpiemin arī, ka vairākos Latvijas portālu virsrakstos Ukrainas puses apgalvojumi tika minēti kā fakti, tikai ziņas turpinājumā piebilstot, ka to ziņo Ukrainas mediji. Ziņās separātisti tika saukti par bandītiem un teroristiem bez pēdiņām vai atribūcijas. Arī rakstu atlase bija tendencioza: Dienas frontpeidžā (!), piemēram, bija “Video eksperiments: Krievi cietušajam paiet garām, amerikāņi metas palīgā”, bet TVNet visas 12 top ziņas bija par Ukrainu, un tikai viena no tām bija veltīta Krievijas atbildei/versijai (+ raksts par Depardjē).

Negribu vēl vairāk pagarināt ierakstu ar skaidrojumu, kāpēc tas ir slikti, bet interesentiem ieteikšu Al Jazeera žurnālista Fila Rīza grāmatu “Dining With Terrorists” vai viņa dokumentālo īsfilmu ciklu.

Visbeidzot, mans personīgais viedoklis, lai nebūtu pārpratumi: es uzskatu, ka Krievijas karavīru atrašanās Austrumukrainā notiek ar Krievijas armijas ziņu un atbalstu (t.i., notiek iebrukums), un Maskava separātistus atbalsta arī citos veidos. Tas ir jānosoda un situācija jāmēģina labot, bet tas jādara politiķiem, nevis ziņu žurnālistiem un rakstus atlasošajiem redaktoriem.

Grāmatu pirmsbaudīšana

Nākamajos mēnešos vai gados lasāmās grāmatas es neplānoju un arī nedomāju to darīt. Neredzu nekādu sev obligāto literatūru vai citu iemeslu atteikties no ļaušanās pēkšņiem intereses uzplūdiem. Turklāt no plānošanas gūstu pārāk lielu baudu.

Pretruna tā ir tikai šķietama. Tagad es, protams, varētu piesēsties un izveidot nopietnu sarakstu ar darbiem, kuri jāpievarē līdz trīsdesmit gadu vecumam. Bet pa lielam tas tikai uzdzītu stresu un papildinātu dzīvi ar vēl vienu pienākumu, un plānošanas prieks ar to brīdi arī beigtos.

Tagad es varu ar to nodarboties lasīšanas starplaikos, izgājienos uz terases un dušas sesijās. “Hmm, būtu forši pieķerties kādai ceļojumu grāmatai,” es tur varu iedomāties un uzreiz galvā izsijāt attiecīgajam garastāvoklim piemērotāko lasāmvielu. Vai varbūt pieiet pie plauktiem un paņemt, atvērt pāris grāmatas, pašķirstīt, palasīt kādu rindkopu no sākuma vai vidus, tad atkal atlikt atpakaļ. Ar dažām es tā esmu darījis daudzkārt, tā arī netiekot tālāk par pirmajām četrām lappusēm, taču katrreiz izbaudot ielasīšanās brīdi, uz mirkli iztēlojoties prieku, ko izjutīšu, beidzot patiešām iedzīvojoties grāmatas pasaulē un stāstā.

Citi droši vien tāpat sapņo par ēdieniem vai ceļojumiem, šķirstot recepšu grāmatas un skatoties televīzijas pārraides. Tā var pavadīt lielu daļu dzīves, gatavojoties nākotnes priekiem, kuru vārdā ir vērts paciest šībrīža grūtības, jo arī tās var uzskatīt par nelieliem soļiem – uz priekšu, kur gan citur.

Man šķistu muļķīgi un mazliet pat ļauni aizliegt sev pirmsbaudīšanas prieku, lasot un dzīvojot pēc plāna.

Tualetes lodziņš

Šeit tualetē ir lodziņš uz jumta terasi. Tas ir gandrīz necaurspīdīgs, bet parasti turu to pavērto. Kad stāvu pie poda vai atsedzu dušas aizkariņu, tāpēc reizēm redzu kaimiņu pāri no apakšstāva. Viņi tur izkar veļu un risina sarunas savā valodā. Reizēm ar viņiem ir arī puika, kurš uzņēmies gādību par pavasara sākumā atrastu noplukušu putniņu.

Nezinu, vai viņi redz mani. Bet vakarā, kad ienāku tualetē un ieslēdzu gaismu, vienam no viņiem uz mirkli varbūt prātā ienāk no kādas filmas vai grāmatas aizņemta doma par svešinieku aiz dzeltenā loga taisnstūra, viņa domām un dzīvi, kas ir tikpat līdzīga un atšķirīga viņējai kā visiem šīs pilsētas miljoniem un pasaules miljardiem. “Zini, ko?” viņš vai viņa tad saka, drīzāk sev kā otram. “Dzīve tomēr ir jokaina padarīšana.”

Es ceru, ka tā notiek. Tā ieslēgt gaismu man ir gandrīz kā rakstīt, pat ja signāls ir šaurāks un grūtāk saprotams. Tāpēc arī netaisu lodziņu ciet, kad čurāju vai dušojos. Lai rakstītu brīvi, jāpierod arī atkailināties, jāspēj caur loga rakstu un acīm pavērto spraugu parādīt sevi bez drēbēm un maskas.

Kaut nē, ne sevi, bet kaut ko no viņiem pašiem.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: