Vakar man tviterī bija interesanta diskusija ar bijušo Dienas ārzemju ziņu kolēģi Didzi Melbiksi par Austrumukrainas konflikta aprakstīšanu un plašsaziņas līdzekļu avotu izvēles pamatojumu. Tviteris, protams, nav piemērotākā vide tādām sarunām (turklāt man bija jābrauc uz centru, tāpēc diskusiju pabeigt neizdevās), tāpēc gribēju blogā izteikties skaidrāk.
Tātad, kāpēc avīzēm vajadzētu vai nevajadzētu ļaut izteikties arī agresoriem, vienalga, vai tā būtu Krievija, ISIS vai kas cits?
Par 1: objektivitātes tieksme
Situācijā, kad neapstrīdami fakti parādās reti un galvenās ziņas ir vienas vai otras puses apgalvojumi par lietu norisi (pamatojumu skat. apakšā), vienas konfliktā iesaistītās puses ignorēšana pēc definīcijas nozīmē, ka problēma netiek atspoguļoti vispusīgi. Objektīvs ārlietu apraksts nav iespējams, bet, manuprāt, žurnālistiem uz to jātiecas.
Par 2: situācijas saprašana
Šeit vados no pieņēmuma, ka agresijas pamatojums visdrīzāk ir sarežģītāks par “viņi ir ļauni, traki un/vai alkatīgi”. Vai vismaz uzbrūkošā puse par to vienmēr ir pārliecināta. Ja netiek dots vārds viņiem, lasītājs nevar izveidot savu pamatotu viedokli par situāciju.
Par 3: vienkāršota naratīva uzvaras iespējamība
Ja ziņu telpā dominē viens vienīgs notiekošā naratīvs, visas pārējās ziņas un pat daļa pasaules ar laiku tiek skatītas caur šī stāsta prizmu. Tas ietekmē attieksmi pret ziņās iesaistītajām cilvēku grupām un stiprina stereotipu un domāšanas klišeju izplatību.
Pret 1: žurnālistam jābūt kvalitātes filtram
Ja vienas puses viedoklis ir pārāk tiešā pretstatā pieejamajiem faktiem, žurnālistam par to nav jāziņo. Piemēram, masalu vakcīnas skandāla gadījumā pierādījumi par tās drošību bija tik pārliecinoši, ka kritisko viedokļu aprakstīšana bija drīzāk kaitīga, jo mazināja vakcinēšanās apjomu.
Pret 2: cīņa pret propagandu
Ja viena puse cenšas veikt propagandu, ikvienai konfliktā kaut attāli iesaistītai pusei (un mūsdienās tā ir visa pasaule) ir jāveic informatīvs prettrieciens, lai nepieļautu mediju pārpludināšanu ar pretinieku mēģinājumiem pārliecināt mūs par savu patiesību.
Pret 3: cilvēkus tas neinteresē
Avīzēm jāklausa lasītāju vēlmēm un, piemēram, latviešu valodā rakstīto ziņu lasītājus neinteresē Krievijas puses argumenti, jo tie a priori ir neuzticami, tāpēc nav jēgas tos pat pieminēt.
Problēmas Latvijas portālos
Aprakstā centos būt objektīvs, bet neslēpšu, ka, manuprāt, ir jāļauj izteikties arī, piemēram, ISIS. Pamatoti ir arī argumenti pret šādu izteikšanos, tomēr manos svaru kausos tie nav smagāki. Turklāt Latvijas plašsaziņas līdzekļos avotu atlase, manuprāt, ir pārgājusi tendenciozitātē, kas bija mana pamattēze diskusijas sākumā.
Šorīt nolēmu palūkoties, vai neesmu bijis pārāk kritisks pret Latvijas medijiem. Izlēmu paļauties uz savām socioloģijas mācībām un izmēģināt kvantitatīvu pieeju: saskaitīt dažādu portālu ziņu rakstā “Porošenko saka, ka Krievijas armija ir iegājusi Ukrainā” atvēlēto tekstu Ukrainas un Rietumu apgalvojumiem, Krievijas un separātistu apgalvojumiem, kā arī zināmajiem faktiem. Pie reizes paskatījos sešu pēdējo “Ukrainas ziņu” sadalījumu.
No Latvijas portāliem izvēlējos Dienu, TVNET un Apollo. Gribēju arī Delfus, kuru ziņas bija nosacīti līdzsvarotākas, bet viņu izmantotais formāts neļāva veikt gribēto analīzi. No ārvalstu medijiem paņēmu BBC, Reuters, Al Jazeera un Guardian. Ja kādu interesē precīzāka metodika vai rezultātu sadalījums, labprāt paskaidrošu, padalīšos un norādīšu uz iespējamajām problēmām (kā jebkurā ātrā pārskatā, tādu šeit netrūkst). Te rezultāti:
Ārvalstu portāli
Ukrainas valdības un Rietumu apgalvojumiem: vidēji 55% ziņas teksta
Krievijas un separātistu apgalvojumiem: vidēji 22% ziņas
Faktiem un korespondentu novērojumiem: vidēji 23% ziņas
No 6 jaunākajām ziņām par Ukrainas konfliktu šajos portālos vidēji 2,7 fokusējās uz Ukrainu/Rietumiem, 2,3 – Krieviju, bet 1 – vispārēju analīzi/pārskatu
Latvijas portāli
Ukrainas valdības un Rietumu apgalvojumiem: vidēji 69% ziņas teksta
Krievijas un separātistu apgalvojumiem: vidēji 7% ziņas
Faktiem un korespondentu novērojumiem: vidēji 24% ziņas
No 6 jaunākajām ziņām par Ukrainas konfliktu šajos portālos vidēji 5,3 rakstiem fokusējās uz Ukrainu/Rietumiem, bet 0,7 – Krieviju/separātistiem
========
Jāņem vērā, ka analizētā ziņa bija par Ukrainas oficiālā pārstāvja apgalvojumu, tāpēc viņu nostājas pārsvars ir saprotams. Tomēr Latvijas portālos trūka Krievijas atzīšanas, ka viņu armijas karavīri ir Ukrainas austrumos, bet tā nav oficiāla rīcība, Maskavas kritikas pret ASV atbalstu Ukrainai un Ukrainas armijas uzbrukumiem separātistiem, kā arī Krievijas pārstāvju citātu konteksta (t.i., citēti tika četri vārdi, nevis pilni teikumi).
Jāpiemin arī, ka vairākos Latvijas portālu virsrakstos Ukrainas puses apgalvojumi tika minēti kā fakti, tikai ziņas turpinājumā piebilstot, ka to ziņo Ukrainas mediji. Ziņās separātisti tika saukti par bandītiem un teroristiem bez pēdiņām vai atribūcijas. Arī rakstu atlase bija tendencioza: Dienas frontpeidžā (!), piemēram, bija “Video eksperiments: Krievi cietušajam paiet garām, amerikāņi metas palīgā”, bet TVNet visas 12 top ziņas bija par Ukrainu, un tikai viena no tām bija veltīta Krievijas atbildei/versijai (+ raksts par Depardjē).
Negribu vēl vairāk pagarināt ierakstu ar skaidrojumu, kāpēc tas ir slikti, bet interesentiem ieteikšu Al Jazeera žurnālista Fila Rīza grāmatu “Dining With Terrorists” vai viņa dokumentālo īsfilmu ciklu.
Visbeidzot, mans personīgais viedoklis, lai nebūtu pārpratumi: es uzskatu, ka Krievijas karavīru atrašanās Austrumukrainā notiek ar Krievijas armijas ziņu un atbalstu (t.i., notiek iebrukums), un Maskava separātistus atbalsta arī citos veidos. Tas ir jānosoda un situācija jāmēģina labot, bet tas jādara politiķiem, nevis ziņu žurnālistiem un rakstus atlasošajiem redaktoriem.
Vilis Kasims 