Gundegas Repšes trio

Gundega Repše ilgu laiku bija viens no maniem caurumiem mūsdienu latviešu literatūrā, kuru šogad beidzot sāku aizpildīt. Salīdzinoši drīz citu pēc citas izlasīju “Septiņus stāstus par mīlu”,  “Ugunszīmi” un “Bāreņu namu” un vēlāk plānoju pieķerties vismaz “Īkstītei” un “Alvas kliedzienam”. Par trim pieveiktajām grāmatām nebiju gluži stāvā sajūsmā, taču tās visas bija pietiekami atšķirīgas un savdabīgas, un konceptuāli interesantas, lai radītu sajūtu, ka kaut kur tuvumā ir jābūt arī patiešām izcilam darbam, kas iztiks bez Repšei reizēm raksturīgās pārcentības un īstenos attiecīgajā stāstā ielikto potenciālu un darbu.

Manā izpratnē vistuvāk šim ideālam laikam bija garstāsts “Stigma” no krājuma “Septiņi stāsti par mīlu”. Un tas mani patiešām pārsteidza, jo iepriekšējie pieci grāmatas gabali lika tikai apšaubīt Repšes lasīšanas ieceres jēgu. Bet “Stigmā” gandrīz vai pārliecināja, ka būtu vērts pārlasīt iepriekšējos stāstus. Tajā nebija gandrīz nekā no pirmās grāmatas puses gaudenā manierīguma. Šķita, ka autore ir ļāvusi stāstam atbrīvoties no ieceres ciešā žņauga, kas veiksmīgi bija nosmacējis pārējos gabalus. “Stigma” vienkārši šķita brīvāka un līdz ar to arī ievelkošāka, un lasīšanu atalgoja visā garumā ar nerimtīgu virzību un filozofiskā/literārā satura apvienojumu. Taču grāmatas stāsti ir (daļēji) saistīti, tāpēc to nevar izraut ārā un publicēt atsevišķi, lai kā es to būtu gribējis.

Salīdzinājumam “Ugunszīme” bija daudz vienkāršāks (īs)romāns, kas patiesībā ļoti labi sasaucas ar 25 gadus vēlāko “Mātes pienu”. Par to stāstot, gribas aprakstīt sižetu un personāžus, nevis rakstīšanas fīčas vai lasīšanas sajūtas. Un diemžēl arī piesaukt manai gaumei pārspīlēti sabiezināto melodrāmu un skumji plakanos varoņus (šis vārds “Ugunszīmei” šķiet piemērotāks par man tuvāko “tēli”). Brīžiem šķita, ka galvenā pieeja rakstot ir bijusi “dubults jau neplīst, tāpēc jāatgādina, ka šitā sieviete nu gan bija īsts eņģelis”. Lielākoties to gan nolīdzsvaroja romāna centrālais tēls ar patiešām interesanto un labi izveidoto iekšējo dilemmu, kas attīstījās visas grāmatas gaitā. Bet tikai lielākoties.

Nu jā, un tad vēl “Bāreņu nams”, kas atkal mani pārsteidza ar sānsoli. Līdzīgi kā “Stigmā”, arī šajā romānā sākotnējā situācija ir krietni uzspēlēta (tur – bariņš ar kretīniem izbrauc cauri miglai un attopas pazudušā pasaulē, šeit – bariņš ar kretīniem sanāk kopā apspriest talantīga bārenīša adoptēšanu, bet tad viens no viņiem pašiem atstiepj kājas, iespējams, ne bez palīdzības), taču “Bāreņu namā” skaudri pietrūkst kāda virzoša spēka. Tā vietā ir iztikts ar patīkami sapītiem miniportretiem, bet tas arī ir viss. Turklāt arī tie brīžiem kļūst smieklīgi pārspīlēti. Reizēm tas ir apzināti – un tās nodaļas man patika vislabāk -, taču lasot nepameta sajūta, ka ar dažu cilvēku stāstiem ir mēģināts izspiest no lasītāja kādu asariņu. Pats par sevi tas nav nekas slikts, bet tam būtu vajadzīgs kāds daudz mazāk samākslots darbs par “Bāreņu namu”.

Bet vienmēr taču ir nākamais (vai iepriekšējais) romāns, vai ne? Un Repšes darbi patiešām ir interesantāki par lielu daļu pārējā literatūras fona. Lai arī lielā svara celšanas mēģinājumi man viņas stāstos ne vienmēr šķita sekmīgi, taču tas vienalga ir labāk nekā smuki dancot pa pļavu ar vieglajiem svariņiem rokas. Tāpēc pēc kāda laika pieķeršos nākamajam viņas cepumam.

Advertisements

Nobela spekulācijas

Kā var nojaust pēc zinātnes ziņām avīzēs, ir sākusies Nobela prēmiju nedēļa. Balvas ieguvēju literatūrā paziņos ceturtdien, bet spekulācijas notiek jau labu laiku. Diskusijām vislabāk sekot Pasaules literatūras forumā, bet likmēm – Ladbrokes mājaslapā, jo iepriekšējos gados tieši viņi bijuši vērīgākie bukmeikeri. Dažus favorītus apkopošu arī es.

Austrumeiropa. Ladbrokes saraksta trešajā vietā ir uzšāvusies baltkrievu žurnāliste Svetlana Aļeksijeviča, kura nesen pabeidza piecu grāmatu ciklu par postpadomju pasauli “Красный человек. Голоса утопии”. Strauja kāpšanās sarakstā parasti liecina par laureāta vārda noplūdi vai bara instinktu. Aļeksijevičas gadījumā drīzāks šķiet otrais variants, jo iepriekš viņas vārds nav parādījies, turklāt Nobela prēmija tomēr lielākoties tiek piešķirta par daiļliteratūru, dzeju un dramaturģiju, nevis “literāru dokumentālo prozu”. Tomēr šī ņemšanās man ir atklājusi viņas vārdu, par ko esmu priecīgs.

Citi biežāk piesauktie austrumeiropiešu autori ir krievu rakstnieks Mihails Šiškins (vairāk gan viņa grāmatas Венерин Волос nesenā angliskā tulkojuma dēļ), ungāru pulks (Péter Nádas, László Krasznahorkai, Péter Esterházy), poļu dzejnieks Ādams Zagajevskis, kā arī albāņu prozaiķis Ismails Kadare.

Rietumeiropa. Visaugstāk sarakstā ir norvēģu dramaturgs Jons Fose, kurš tajā uzskrēja Aļeksijevičai līdzīgā tempā un man šķiet tikpat apšaubāma kandidatūra, lai gan uzrakstījis aptuveni miljonu lugu un saņēmis kausiem vien smeļamas balvas. Angļu un īru vārdi lielākoties šķiet piesaukti atpazīstamības dēļ, jo neviens no viņiem īsti neizceļas kā valsts pārstāvis (turklāt šajā gadsimtā balvu jau ieguvuši Lesinga un Pinters). Ticamāka šķiet iespēja balvai nonākt pie Milana Kunderas, katalāņu rakstnieka Enrikes Vila-Matas vai kāda no centrāleiropiešiem (Noteboms? Handke?)

Tuvie Austrumi. Nu jau vairāk nekā desmit gadus viens no galvenajiem favorītiem ir bijis sīriešu dzejnieks Alī Ahmads Saīds jeb Adunīss. Pirms pāris gadiem balvu gan saņēma dzejnieks Transtrēmers, taču Adunīsu noteikti nedrīkst norakstīt (arī Sīrijas notikumu dēļ). Gandrīz tikpat augstā vērtē ir Āmins Māalufs – libāņu rakstnieks un vēsturnieks, kurš Franču akadēmijā ieņēma Kloda Levī-Strosa vietu. Bieži piesauc arī alžīriešu rakstnieci Asiju Džebaru, taču viņas pamatojums lielākoties balstās uz cīņu par sieviešu tiesībām Tuvajos Austrumos.

Āzija. Murakami ir likmju līderis, taču balvu nesaņems. Pārāk populārs, pārāk “viegls”. Tālo Austrumu prozaiķiem vispār šķiet maz iespēju saņemt balvu nākamajā gadā pēc Mo Jaņa, un arī Indijas subkontinenta vilnis vēl nešķiet pietiekami “nobriedis” (ja nu vienīgi Džamils Ahmads). Ladbrokes sarakstā vienīgais augstu kotētais tāspuses autors ir korejiešu dzejnieks Ko Uns, par kuru neko daudz gan nezinu.

Āfrika. Līdzīgi Adunīsam, jau vismaz desmitgadi pirms katras balvas izsniegšanas skaļi skan Ngugi wa’Thiogo un Činua Ačebes vārdi. Manuprāt, tie abi ir vērā ņemami, kaut vai tāpēc, ka Āfrikas vidienes literatūrai noteikti noderētu palielināta uzmanība, un abi autori jau ir krietni gados. (labojums: turklāt Ačebe ir miris. Par Āfrikas autoriem vairāk var atrast šeit: http://africasacountry.com/african-writers-and-the-2013-nobel-prize-in-literature/)

Ziemeļamerika. Atskaitot drīzāk joka pēc piesaukto Bobu Dilanu (man gan nebūtu iebildumu, ja akadēmija iesaistītos jokošanā), Ziemeļamerika piedāvā vismaz sešus nopietnus kandidātus – literatūras veterānus: Alisi Munro, Džoisu Kerolu Outsu, Margaretu Atvudu, Tomasu Pinčonu, Kormaku Makartiju un Filipu Rotu. Visas trīs dāmas šķiet ļoti nopietni kandidāti – arī tāpēc, ka trīs gadus pēc kārtas balvu saņēmuši vīrieši – un katrai ir savi plusi un mīnusi. No vīriem vislielākās izredzes droši vien ir Filipam Rotam, jo viņš ir salīdzinoši mazāk ieslīdzis amerikānisko mītu pārveidošanā.

Dienvidamerika. Pēc Ljosas apbalvošanas un Fuentesa un Bolanjo nāves kontinentā nav palicis daudz Lielo Vārdu, kas varētu pretendēt uz apbalvojumu. Izcilu rakstnieku varbūt arī netrūkst, taču nevienam īsti nesanāk izsisties ārpusē. Varbūt vienīgi Sesars Aira vai Eduardo Galeano, taču nepamet sajūta, ka abus vairāk min vietas aizpildīšanai.

Īsumā? Naudu neliktu ne uz vienu, jo paredzēt Nobela prēmiju literatūrā vienmēr bijis ļoti grūti. Man ticamākie šķiet pieci: Ngugi wa’Thiogo, Adunīss, Kadare, Krasznahorkai un Munro. Varbūt vienu eiro tomēr uzliktu uz Ngugi. Bet Nobela komiteja beigu beigās vienalga izvēlēsies kādu citu nezināmo.

Italo Kalvino

Italo Calvino

Italo Kalvino

Kaut kā savādi – visas zīmes liecina, ka man būtu vajadzējis no galvas iemācīties visus Italo Kalvino darbus un nedarbus arī. Viņš rakstīja fantastiskus stāstus, kas nebija fantastika, sirreālas, erudītas un gudras metaliterāras fantāzijas, rakstīja bez pompozitātes, toties ar humoru, kājas viņam auga loģiskā domāšanā, mati iestiepās anarhijā (vai varbūt otrādi). Un tomēr esmu pārliecināts (un ceru), ka ne viens vien lasītājs Kalvino un viņa darbus ir iepazinis daudz labāk. Nav pat tā, ka viņš man nesaprotami nepatiktu vai atstātu vienaldzīgu (kā tas ir ar Borhesu) – droši vien vainojams ir plauktos, galvā un datorā savāktās  OBLIGĀTI IZLASĀMO grāmatu kaudzes. Tāpēc pie Kalvino tiku salīdzinoši nesen, kaut jau ilgāku laiku biju siekalojies ap viņa darbu aprakstiem un “Ja ziemas naktī ceļotājs…” sākumu, kas bija mana pirmā apziņa par autoru, kādā lietoto grāmatu veikalā  nosaukuma iedvesmotā ieinteresētībā atverot pirmo nodaļu un sajūtot, kā smadzenes patīkamajā masāžā izgaismojas ne sliktāk par rotājumiem Basteja pasāžā.

Bet, jā, Kalvino ir viens no XX gadsimta vidus slavenajiem, tulkotajiem un citādiem epitetiem apkrautajiem itāļu rakstniekiem. Dzimis gan viņš bija Kubā, zinātnieku un politdarbinieku ģimenē, taču tā drīz vien pārcēlās uz Vidusjūras piekrasti. Kamēr vecāki un brālis nodarbojās ar zemes, augu un tā visa pētīšanas darbiem, jaunais Italo ģimenei nesaprotamā kārtā pievērsās stāstiem. Lasīt viņš pamanījās arī fašistu (un viņu pusē arī nacistu) laikā, kad komunisisisisistiski noskaņotajai ģimenei vajadzēja slapstīties pa kalniem un iesaistīties cīniņos. Pēc kara beigām Kalvino sāka rakstīt reālistiskus gabalus, strādāt izdevniecībā, pīties ar vecākām sievietēm un prātot par filozofiju. Nu, un tad viņš kļuva par pasaulslavenu rakstnieku.

Millers Viljamss

Par amerikāņu dzejnieku, tulkotāju, zoologu un vispār malaci Milleru Viljamsu uzzināju kādā apsēstības periodā ar viņa meitas, kantrī/folk/rokmūziķes Lusindas Viljamsas daiļradi, kuru, kā arvien šādos brīžos, pavadīja biogrāfisko materiālu šķirstīšanas stundas. Tā tiku pie viņas tēva vikipēdijas, tad dažiem internetā publicētajiem dzejoļiem, bet tad, kādā dzimšanas dienā, arī diviem dzejoļu krājumiem. Tagad Millers Viljamss ir mans mīļākais un vienīgais man zināmais mūsdienu amerikāņu dzejnieks (cik nu astoņdesmitgadnieku var dēvēt par “mūsdienu dzejnieku”). Tā kā pirms dažām dienām pabiju Lusindas koncertā, iedomājos, ka būtu labi padalīties viņas tēva dzejas nedarbos.

Tajos tradicionālas dzejas formas (arī atskaņas!!!aasasa) un vienkārša, “tautiska” valoda  parasti ir apvienota ar mūsdienu amerikāņu stāstniecībā izplatīto apsēstību ar lēni naratīvu tēlu atklāšanos un klusām, sadzīviskām epifānijām. Kā izrādās, tā ir visnotaļ dzīvīga un iedarbīga pieeja ne tikai stereotipiskajiem lauku apgabalu iedzīvotājiem, bet arī dzejniekiem (par to liecina Viljamsa saņemtās balvas, ieskaitot ASV galveno – Poet’s Prize) un prezidentiem (Bils Klintons otrajā inaugurācijā viņam mīļi palūdza nolasīt kādu savu dzejolīti). Un labi, ka tā, citādi šķistu, ka dzejnieki nemaz nedrīkst izkāpt no metafiziskajām dimensijām, lai uz brīdi uzvilktu čības, paskatītos pa logu kaimiņmājā vai savā spogulī un sajustu Visumu arī tajos (kaut reizēm to papildina pārlieku aktīva pirksta kratīšana). Zemāk arī pāris pierādījumi.

(vairāk…)

Mo Jaņs

Mo Jaņs
Eiropiešus ar šīgada nobelista Mo Jaņa stāstiem droši vien vislabāk ir iepazīstinājusi filma Red Sorghum, kas savulaik ieguva galveno balvu Berlīnes kinofestivālā. Pasaules literatūras interesenti viņa grāmatas zināja un slavēja pirms un pēc tam, bet pārējiem lasītājiem grāmatplaukti droši vien bija pārāk pilni, lai tos vēl papildinātu ar groteski maģiskiem stāstiem par sen mirušiem ķīniešu imperatoriem un zemniekiem. Lielās pasaules balvas Mo līdz šim bija metušas līkumu, priekšroku dodot daudz vairāk ārpasaulē vērstajiem un centrētajiem Duo Duo, Jijunai Li un Ksjaolu Guo. Tāpēc šie apbalvojumi Ķīnas Komunistiskajai partijai arī sagādāja krietni mazāk prieka.

Londonā es bieži tikos ar izbijušu ķīniešu kultūras skolotāju/jauno rakstnieku no Honkongas – mēs pļāpājām par meitenēm, literatūru, realitātes un sapņu sašķelšanos un, jā, arī Nobela prēmiju un Ķīnas valdības un akadēmiķu neapmierinātību ar balvas nonākšanu Gao Ksindzjaņa rokās 2000. gadā. Viņš bija ķīniešu, bet ne Ķīnas rakstnieks, un vietējo literatūrkritiķu vairuma acīs viņa darbi gan pirms, gan pēc prēmijas atbilda drīzāk otrajai šķirai. Mo viņu sirdīm ir daudz tuvāks, un tam pat nav cieša sakara ar politiku. Ļu Šuna reālisma un Markesa maģiskuma apvienojums mūsdienu Ķīnas literatūrā ir modē, un tur lieliski piederas arī Mo klāt piešautā fizioloģiskuma šķipsna. Šaubos, vai maisījums pārņems Eiropu, taču tagad cilvēkiem varētu būt skaidrāka ieeja ķīniešu literatūras cietoksnī.

(ziemas Latvju tekstu numurā būs garāks raksts par Mo un Nobelu – šis teksts tādā vai citādā veidā būs kaut kur ievadā)

Jāns Kross

Līdz pusmūžam Igaunijas Padomju sociālistiskās republikas Tautas rakstnieks Jāns Kross lielākoties dzīvoja vienas vai otras varas cietumos, rakstīja dzejoļus, precējās un šķīrās. Tad cilvēkam uznāca nesaprotams trakums, viņš sāka rakstīt vēsturiskus romānus par 18.-20. gadsimta igauņu un baltvācu sabiedriskajiem darboņiem un dabūja PSRS, bet vēlāk – arī skandināviski starptautiskas prēmijas. Kross pats savus darbus esot dēvējis par arheoloģiskiem izrakumiem, un tādi pēc aprakstiem tie arī izklausās. Cilvēki ir vāji, divkosīgi, slepenu domu un darbu pārņemti, godkāri un visādi citādi dzīvi. Vienvārdsakot, romāni, kurus bērnībā šausminātā neizpratnē noliktu dziļi plauktā un dotos izmazgāt smadzenes.

Par laimi, literatūras cienītāji nav blogeru bērnības dienu kloni. Tāpēc Kross kopā ar Matu Unti un Oskaru Lucu droši vien ir pasaulē pazīstamākie igauņu rakstnieki. Pasaule, kurā viņi ir pazīstami, protams, ir visai kalsna un lielākoties ļoti briļļaina, taču pietiekami svešvalodīga, lai par to būtu vērts lepoties. Pieņemu, ka ārvalstnieki viņu lasa ne jau pastiprinātās intereses dēļ par sen mirušiem igauņiem, bet gan tieši tēlu un, pastarpināti, viņu apdzīvotās pasaules cilvēcīguma dēļ, kas ļauj kaut nedaudz labāk saprast ne tikai vēsturi, bet visas attiecīgās nozares lietas un darbības. Paša lasītās “Profesora Martensa aizbraukšanas” gadījumā pastiprināta sapratne apgaismo diplomātiskās pasaules aizkulises ar žurkveidīga profesora acu gaismas palīdzību. Un tas jau skan pat interesanti.

Roberto Bolanjo


Roberto Bolanjo – XX gadsimta beigu dienvidamerikāņu Keruaka – biogrāfija ir pārāk interesanta, lai tās vietā uzreiz ķertos pie viņa darbiem. Viņa līdzgaitnieki gan saka, ka tā lielā mērā ir amerikāņu izdevēju fabrikācija, kuri savās uzvalku un skaitīkļu sēdēs nesaprotamu iemeslu dēļ bija nolēmuši monetizēt Bolanjo hipijisko priekšvēsturi, ne grāmatu sarakstīšanas laika platbriļļaino, ģimenisko tēvoci. Autors pats tolaik jau rāmi gulēja kapā un neiebilda, jo iepriekš jau bija paguvis publiski pasmīkņāt par pēcnāves slavas nolemtību. Tad nu izdevēji sakārtoja kaklasaiti un ķērās pie lietas, jo materiāla patiešām netrūka.

Uz to balstās arī viens no Bolanjo slavenākajiem darbiem: Los detectives salvajes (Mežonīgie detektīvi). Boksera/tālbraucēja un skolotājas dēls jaunībā pamanījās izcelties ar aktīvi komunistisku revolucionarizēšanos, kas beidzās ar pasēdēšanu cietumā un pāriešanu dzejiskā Čīles smalko aprindu iranizēšanā. Prozaiskāka darbošanās aizsākās tikai pēc pārcelšanās uz Spāniju un apjausmas par ģimenes apgādāšanas svarīgumu, jo trauku mazgāšana vakaros un dzejošana rītos bērnus uzturēt īsti neļāva. Par laimi, viņa izpratne par naudas pelnīšanu bija nevis krimiķi, bet viegli metafiziski apcerējumi par viltus nacistiem, distopijām, galdaspēlēm, dzejniekiem un velnsviņzina ko vēl. Visuma trauslo līdzsvaru viņa izaicinājumam izjaukt neizdevās, un aknas Bolanjo uzmeta īsi pirms mūža darba 2666 pilnīgas pabeigšanas. Tāds, lūk, mūžs četros normālos un sešos ūdenslējēja teikumos. Do, Dieviņ, nedo, Dieviņ.

Zigmunds Skujiņš

Pēdējais latviešu prozas klasiķis nav no tiem cilvēkiem, kuri blogu atstātu papuvē, ne vārda nepasacījuši. Kopš piecdesmito otrās puses viņš ir rakstījis daudz, un cilvēki viņu ir lasījuši dikti: pēc paša aplēsēm grāmatu kopējais metiens visās valodās pārsniedzot septiņus miljonus. Pēdējos gados lasītāju iekāriens gan šķiet samazinājies pat par spīti lēnā un pamatīgā garā “Mansarda” apkopotajiem rakstiem: ārpus visnotaļ šaura literatūrcilvēku loka par Skujiņu nekādas sarunas vai pat ieminēšanos savā divdesmitvidusgadnieku paaudzē neesmu dzirdējis. Līdzīgs nojaušamās vērtības kritums – no daudz lasīta, apspriesta un mīlēta rakstnieka uz interesentu muzeja objektu – piemeklējis laikam tikai Ādamsonu. Vēl jo savādāk tas tāpēc, ka Skujiņš nebūt nav lielāku sagatavotību prasošs Džoiss vai Dostojevskis; viņa stāsti un romāni ir ļoti tieši un cilvēcīgi, pat motīvi un zemteksti (vismaz gabalos, kurus pats esmu lasījis) turpat vien mētājās – viens uzcirtiens ar kapli un rokā būs.

Lai nu kā ar rakstnieku pazīšanu, Skujiņa-cilvēka stāsts ir šāds: piedzimis 1926. gadā pusmūža vecākiem, pirms kara sācis daudz lasīt un pat rakstīt, bet tad, jā, sākās karš. Sākumā slēpies no vāciešiem, kuri nogalināja viņa draugu un līdzgaitnieku, tad ticis pie krieviem un karā iekšā. Intervijā ar Bereli viņš atzīst, ka cilvēkus šaut un pašam nonākt krustugunīs viņam tā nav gribējies, ka izdarījis Šveikā smalki aprakstīto gājienu: ar maizes klaipa starpniecību iešāvis rokā, par ko ieticis slimnīcā. Tā arī viss karš pagājis, braukājot no vienas svešzemes nākamajā, līdz sanācis aizbēgt no internēto nometnes. Tad jau karš bija galā, un divdesmitgadīgais Skujiņš ņēmās darboties laikrakstos un žurnālos. Kā noprotams no biogrāfijām, pirmie stāsti un grāmatas izraisīja ideoloģisku ņemšanos līdz “Kolumba mazdēli” 1961. gadā kļuva par bestselleru un neviens vairs īsti nevarēja Skujiņam piesieties. Pēc pāris sānsoļiem septiņdesmitajos sākās grāmatu pļaujas laiks, kas tā īsti pierimis tikai pēdējos desmit gados (ja neskaita kopotos rakstus).

Čaina Mjevils

Britu fantastikas jaunā viļņa ledlauzis Čaina Mjevils (China Mieville) man bija sakritis uz nerviem vēl pirms es iespēju izlasīt kaut lappusi viņa sarakstītā. Vienubrīd grāmatforumos bija neiespējami ieiet, neredzot divdesmit spiedzošas sajūsmas pārpilnas apspriedes par viņa jauno grāmatu, katru iepriekšējo grāmatu, Hugo un Nebulām vai vīrišķīgo zoda līniju. Tad tas pats sākās arī nopietnākos saitos, ar Guardian priekšgalā, un, eh. Atlika vien noticēt un cerēt, ka autors patiešām ir lasīšanas vērts.

Bet, jā, fakti. Tātad Mjevils ir uzaudzis Londonā, pastrādājis Ēģipte, pastudējis antropoloģiju un marksismu, padarbojies politikā un uzrakstījis pa kādam desmitam fantastisku tēlu pārpilnu grāmatu un politzinātnisku rakstu. Viens no fantastiskākajiem tēliem parasti ir pasaule: sašķiebta, kājām gaisā apgāzta, ķepīga, burbuļojoša, trīcelīga – dzīva abās labākajās vārda nozīmēs. Tā nereti šķiet izstrādāta daudz uzmanīgāk un cītīgāk par pārējiem tēliem: kukaiņcilvēkiem, kaktuscilvēkiem, putncilvēkiem, dubultcilvēkiem un normālcilvēkiem. Kā liecina vikipēdijā piecās sekundēs atrasts citāts, tie vairāk ir kā spīdīgas spēļmantiņas, lai pievilinātu arī cilvēkus, kurus neinteresē Lielās Lietas (politika un tās mahinācijas). Un tas ir ļoti labs mērķis – bez jebkādas ironijas.

Tobiass Vulfs

Viens no mūsdienu amerikāņu īsstāstu lielākajiem meistariem ir pelnījis lasītāju ievērību ne tikai ūsu un slepkavnieciskā skatiena dēļ. Lai arī vairāk pazīstams par dažiem viegli dezorientējoša stila stāstiem, kuru izsekošanai vien vajadzīgas vismaz pāris caurlasīšanas (“Bullet in the Brain”, “Hunters in the Snow”), mani viņš neatgriezeniski paņēma ar “Say Yes” lasījumu (diemžēl internetā vairs nav atrodams) – pirmo reizi, kad “izlietnes reālisms” burtiskā izpildījumā ir radījis dziļu smieklu un sāpīgas smeldzes sajaukumu sirdī. Pēc tam atklāju, ka arī daudzos citos viņa stāstos ir līdzīga pieeja ģimenes ikdienai, kurā viens nepateikts vārds var pēkšņi sagāzt gadiem celto.

Pretēji loģiskajam secinājumam, tas nenozīmē, ka Vulfa paša dzīvē nav bijis nekā cita interesanta, par ko rakstīt. Drīzāk otrādi: lasot viņa memuārus “This Boy’s Life” vienubrīd jūti skaudību par paša dzīves salīdzīnošo bālumu, bet jau nākamajā vari par to tikai priecāties. Tā ir kā bērnībā lasītie O’Henri pastāsti vai pat tautas pasakas: bērnības brauciens ar māti uz ASV rietumiem cerībā uz apsildīšanos tālaika urāna drudzī, skolotāju un mammas mānīšana, šaudelēšanas apsēstība, ļaunais patēvs, trakie klasesbiedri… Taču par to nākamajā ierakstā. Pagaidām tikai viens neatbildēts jautājums: kādam vēl ir sanācis iemīlēties autora darbos viņa izskata un izturēšanās veida dēļ?

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: