Pirmā ilgtermiņa draudzība ārpus tuvākās un tālākās ģimenes manā mūža sākās piecu gadu vecumā. Es gāju, šķiet, pēc maizes*, kad blakusmājas pagalmā puika man uzsauca: “Ei, uz kurieni tu ej?”

Izbrīnījies par šādu pārmaiņu no parastās gājiena kārtības, atbildēju: “Pēc maizes,” un uzsvaram pašūpoju gaišbrūno auduma maisiņu**.

“Negribi atnākt paspēlēties?”

“Nu… davai!***” Un es izspiedos cauri viņu sētas dzelzs platajiem dekoratīvajiem vijumiem, un nākamās stundas mēs pavadījām smiltiņās, ceļot un atkal gāžot pašceltos dambjus.****

Nākamos gadus mēs kopā spēlējāmies tik daudz, ka pat viens cits ciema puika mūs domāja par brāļiem esam. Pēc tam raksturi mūs aiznesa katru uz savu pusi (un vismaz es par to vēl labu laiku uz viņu dusmojos), bet tā ilgā kopīgā mežoniskošanās joprojām iezīmē manu raksturu vairāk par ļoti daudz ko.

Pirmā nopietnā draudzība šai ziņā varbūt pat ir spēcīgāka par pirmo mīlestību, jo kopā pavadītais laiks ir bijis svarīgākā vecumā.

Lai nu kā, pirms kāda laika mēs satikāmies vēlreiz – pirmoreiz pa burtiski padsmit gadiem. Un bija forši. Pilnīgi noteikti no tām minidraudzībām, kuras gribas uzturēt.

 

* tā domāju tāpēc, ka es parasti ārā viens gāju pēc maizes un no līdzīga vecuma labi atceros to sajūtu, kas ir, kad piecgadnieks dodas uz veikalu cauri, viņaprāt, lielam un mežonīgam parkam. tomēr tajā pašā laikā man šķiet, ka viņa mājai tuvojos no otras puses, kas gan varētu būt vecāku atmiņu uzslāņojums, jo tai ciemata pusē mēs pārcēlamies gadu vēlāk

** tas nebija parastais, jo tajā viendien ielēca vāvere – ieslēdzu viņu maisiņā, aizspiezdams ciet augšu, bet vāvere nelietīgā kārtā izgrauzās cauri un aizbēga mežā, bet man pēc tam neviens par to neticēja

*** mēs savā starpā sarunājāmies latviski, lai gan abu (jauktajās) ģimenēs runāja krieviski, un es nebiju gājis bērnudārzā

**** vēlāk mūsu kopdarbs aizvien lielākā mērā pārtapa viņa individuālā darbā, kur mana artava bija dažādi patiesi un izdomāti stāsti

Advertisements

Lasīšanas plāni

Atzīmēt Goodreads tobrīd lasītās grāmatas es sāku 2010. gada otrajā pusē. Drīz pēc tam iesaistījos lasīšanas izaicinājumos – neatceros, pašā saitā vai forumos, taču tieši tajā laikā arī parādījās apņemšanās izlasīt pa grāmatai nedēļā. Tas mani krietni sapurināja, galvenokārt iemācot nelēkāt pa grāmatām, bet lasīt tikai vienu vai divas reizē, kā arī apzināti atrast dienā laiku lasīšanai. Kopš tā laika katru gadu esmu izvirzījis sev līdzīgus lasīšanas mērķus, un tie patiešām ir bijuši noderīgāki.

Taču šogad mani plāni ir daudzveidīgāki, nekā to pieļauj Goodreads koncentrēšanās uz izlasāmo grāmatu skaitu. Pēdējos pāris gados esmu pamanījis, ka pievēršu tam pārāk lielu uzmanību, novārtā atstājot valodas, kurās lasu lēnāk, kā arī apjomīgākas un sarežģītākas grāmatas. Tāpēc pāraudzināšanas nolūkiem šogad centīšos sevi pēc iespējas lasīt visās savās četras valodās (un gada beigās iebīdīt arī kādu grāmatu piektajā) un tikt galā ar uzkrātajiem ķieģeļiem – pirmkārt jau Nagiba Mafuza Kairas triloģijai, Bolanjo un dažai labai klasikai -, kā arī sarežģītāko darbu plauktiņu.

Un tāpēc arī pēdējā šīgada lasīšanas apņemšanās – ar vieglāku roku mest malā grāmatas, kuras nav ieķērušās sirdī pēc pirmajām 50-100 lappusēm. Ja nevelk lasīt, tad arī nevajag, va ne. Ja nu tikai tādas grāmatas, kuru lasīšanai redzu arī kādu pievienoto vērtību.

(un reizi pa reizei arī veltīt pāris rindkopas kādai īpašai grāmatai, jā)

Kā es atgriezos pie fantastikas

Pirms kādas nedēļas, kad meilos pļāpājām par “Burvju” gaidāmo iznākšanu*, “Prometeja” Andris ieteica noskatīties tās autora Leva Grosmana uzstāšanos par fantastisko literatūru kaut kādā Google pasākumā**. Cita starpā viņš tur runāja arī par “izaugšanu” no žanra grāmatām, kas viņa gadījumā bija apzināts, ārēja spiediena dēļ sperts solis, lai kļūtu par nopietnu literatūras cilvēku. Bet tad jaunizceptais nopietnais literatūras cilvēks atklāja, ka fantastiskās grāmatas viņam patiesībā joprojām dikti patīk un, vēl vairāk, ir tieši viņa rakstāmlauciņš.

Es arī izaugu no F&F, taču manā gadījumā tas bija par spīti apzinātam mēģinājumam palikt žanra siltumā. Redz, Rīgā es viens pats dzīvoju no 16 gadu vecuma un, kā jau dara vienatnē atstāti pusaudži, gandrīz visu brīvo laiku pavadīju jauniegūtajā virtuālajā pasaulē. Un, kā zināms, internetā eksistē tikai viens literatūras paveids (vai divi, ja nošķiram zinātnisko fantastiku no fantāzijas). Līdz tam arī es biju apzinīgi un ar lielu baudu lasījis “Fantastikas pasaulē” un “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.”, taču tad Ungurpils bibliotēkā atrodamās sērijas grāmatas vienkārši izbeidzās, un es pārgāju pie “nopietnās” literatūras. Dikenss, Dreizers, Zolā u.t.t. Izrādījās, ka arī viņu grāmatas ir sasodīti aizraujošas, un drīz vien es jau biju aizmirsis par iepriekšējās lasāmvielas izbeigšanos.

Kad pārcēlos uz Rīgu, man vajadzēja atrast jaunas grāmatas. Par bibliotēkām nezin kāpēc pat neiedomājos – varbūt man šķita, ka arī Rīgā tā ir tikai viena tāpat kā Ungurpilī, bet RCB vienīgajā apmeklējuma reizē tik pamatīgi pārbiedēja ar grāmatas izņemšanas šķietamo sarežģītību, ka es to pat neapsvēru kā reālu variantu. Pirātisms atkrita, jo lasīšanai monitorā es nebiju un neesmu piešāvies. Grāmatveikali bija dārgi, tāpēc tur es gāju tikai tāpēc, lai kādā stūrītī, kājās stāvot, izlasītu jaunāko Vonnegūta grāmatu. Izņēmums bija antikvariāti un krievu valodas plaukti “Valterā un Rapā”, kuros pārliecinoši dominēja fantastika (un krimiķi, bet tos nekad tā īsti netiku iemīlējis). Pateicoties internetam, zināju, ka nekas labāks šai pasaulē nav izgudrots, tāpēc ķēros pie padomju laikā neizdotās žanra klasikas un sev zināmo autoru nelasītajiem darbiem.

Un izrādījās, ka tagad mani tie garlaiko. Izņemot Bredberija stāstus, kuriem agrāk nebiju pievērsis pastiprinātu uzmanību, un vienu otru Lema romānu. Bet neko no pārējām grāmatām nespēju izlasīt pat līdz pusei, jo galvā visu laiku šaudījās domas par iespējām pavadīt laiku krietni labākā veidā (lielākoties – pie datorspēlēm). Vēl kādu laiku nespēju noticēt, ka internets man ir melojis, un pamēģināju vēl šo to citu no žanra piedāvājuma – un pat aizgāju uz vienu LFFB sanākšanu -, bet beigās tomēr pārgāju pie populārzinātniskajām grāmatām un “nopietnās” daiļliteratūras, kuras mani sagaidīja atplestām rokām, kā saka.

Nākamajos gados pāris reižu vēl pamēģināju draugu ieteiktus fantastikas/fantāzijas gabalus (“Randiņš ar Rāmu”, “Perdido Street Station”, “The Lies of Locke Lamora”, kaut kas no Prečeta), bet nekādas dzirksts nebija. Arī internets bija zaudējis svarīgo lomu manā dzīvē, un es biju apmierināts ar savu lasītāja dzīvi. Bet tad nezin kāpēc izlēmu otrreiz pieķerties Čainam Mjevilam, un izrādījās, ka “Embassytown” ir ļoti ievelkoša grāmata ar ilgu, patīkamu pēcgaršu, kas beidzot lika atgriezties interesei arī par žanru kopumā. Izčākstēt tai neļāva īstajā brīdī atrastais Benksa “The Player of Games” – ilgos gados pirmais fantastikas gargabals, ko izrāvu ar interesē degošiem vaigiem.

Pēc tam arī citas F&F grāmatas pēkšņi atkal šķita interesantas. Īsti nezinu, kas tieši bija tā iekšējā pārmaiņa, bet laikam jau tā lika fantastiku lasīt kaut kā citādi nekā līdz tam – varbūt līdzīgi kā daudz senākos laikos. Lai nu kā, priecājos, ka tā notika, jo papildus pasaule nekad par skādi nenāk, kur nu vēl daudzas un fantastiskas pasaules. Un te nu es esmu. Ar prieku lasu un tulkoju arī fantastiku. Laikam jau loģiski, bet man joprojām šķiet mazliet savādi.

Pieņemu, ka ne man vienam stāsts par attiecībām ar grāmatām šķiet stāstīšanas vērts. Kā jums ar ieaugšanu fantastikā vai izaugšanu no tās? Poters un mīlestība uz mūžu? Vai arī (joprojām) šūpoles, kas interesē te pieaug, te atkrīt?


* nu jau ir veikalos, tā kā droši pērciet, lai varu jau drīzumā tikpat droši pieķerties nākamajām triloģijas grāmatām.

** ļoti interesanta runa, bet vienubrīd ir maktens spoileris par pirmās grāmatas beigām.

Sava svešvaloda

Kad draudzene sāka mācīties latviešu valodu, izgāju cauri savām bērnības grāmatām ar domu atrast kādu noderīgu lasāmvielu, ar kuras palīdzību viņa varētu paskatīties, kā apgūtie vārdi sanāk teikumos, un pa ceļam paķert arī kādus jaunus vārdus. Pats līdzīgi darīju ar “Mazā prinča” katalāņu tulkojumu un, atskaitot dažus mazāk lietojamus vārdus (laternas iededzējus tā arī nav sanācis satikt), rezultāts bija tīri labs. Savos grāmatplauktos atrast noderīgu variantu tomēr izrādījās negaidīti sarežģīti: liela daļa tāda biezuma / sarežģītības pakāpes grāmatu pamanījās ikvienā teikumā iebāzt dažus vārdus, kurus nekad mūžā nebiju dzirdējis dzīva cilvēka izpildījumā. Ne laukos, ne pilsētā, ne bērnu, ne pieaugušo valodā. Principā tā bija kā svešvaloda.

Tad iedomājos, ka patiesībā diezgan līdzīgi reizēm jūtos arī rakstot. Kaut kad vidusskolas otrajā pusē sacerējumos (gan skolā, gan ārpus tās rakstītajos) pārslēdzos uz literāro valodu, sev zināmo un apkārt dzirdēto vārdu un salikumu vietā pārejot pie grāmatās izlasītajiem. Te nav runa par lamuvārdiem vai izloksnes lietošanu rakstībā – no tā tiku izdresēts jau pamatskolā -, bet gan “iet” vietā lietotu “doties” un citas tamlīdzīgas izdarības, kas it kā tiek pamatotas ar plašāku vārdu krājumu, neatkārtošanos u.t.t., tomēr kaut kur dziļumos, manuprāt, ir arī kauna sajūta par ikdienišķās valodas nepiemērotību rakstītajiem vārdiem un vēlme uzdzīt teksta “literāriskumu”.

Protams, tā tas noteikti nenotiek tikai latviešu valodā – arī katalāniski šī paša iemesla dēļ daudz vieglāk lasās tulkotās grāmatas, jo vietējie autori tāpat bieži lieto vārdus, kurus bezjēdzīgi meklēt manā (diezgan biezajā) vārdnīcā, jo tie ir izdzīvojuši tikai grāmatās (un turpina tur vairoties). Tās lasot, valodu var sanākt mācīties divkārtīgi. Vispirms literāro, tad sadzīves.

Būtībā tas arī nav nekas slikts. Viens reģistrs sarunvalodai, cits – grāmatām. Arī no sinonīmu zināšanas nevienam gabals nav nokritis. Un literārā valoda var būt ļoti skaista. Es netaisos to mest miskastē un vajadzības gadījumā izmantoju, ja tā šķiet piemērotākā attiecīgajam gabalam. Tomēr skaista un spēcīga var būt arī pierakstīta sarunvaloda (tai tāpēc nav arī jāzog visvisādi vecvārdi un arhaiski izteicieni). Turklāt teikumi, kas pieraibināti ar “vien”, “sastapt”, “uguns pakulās”, “prātot” u.t.t., nelasošiem cilvēkiem ātri vien var atsist jebkādu gribēšanu atkal pieķerties pie grāmatām. Pat ja visi vārdi ir zināmi no skolas laikiem, tā ir kā lasīšana svešvalodā bez patīkamās sajūtas, ka tu uzlabo svešvalodas zināšanas. Ja visu šito lieto sarunvalodā izmantotu vārdu vietā, bez augstāka literāra mērķa, bet vienkārši tāpēc, ka tā ir “smukāk”, tā vienkārši ir vēl viena barjera lasītāja un teksta priekšā.

Tāpēc es priecājos, tagad lasot jauno latviešu oriģinālprozu, kurā literāra valoda bieži nav vienīgais izpaušanās veids. Jā, ir arī tādas grāmatas, un tas ir labi, taču, piemēram, Ērika Kūļa “Vecīt, bez komentāriem” tas galīgi neietu kopā ar saturu, tāpēc ļoti jauki, ka tas nemaz netiek mēģināts (pat ja reizēm tomēr nevietā iesprūk kāds dikti elegants vārds vai teikums).

Laikam jau tas, ko es gribu teikt, ir vienkārši: valodai ir grāmatā jāsapasē ar saturu, nevis akli jāturas pie atzītajiem un pieņemtajiem slāņiem. Tos ikdienas valodā vienalga nesanāks iedzīvināt, tāpēc tāda savējā svešvaloda vien sanāks.

Ā, un beigās latviešu valodas mācībām paņēmu “Alfonu Trīcvaidziņu”. Tulkots, bet mūsu vajadzībām ir īsti vietā.

Lasītāju kluba piezīmes

Pirms pāris dienām man sanāca trāpīties pirmajā īstajā lasītāju klubā savā mūžā. Īsts tas bija tāpēc, ka cilvēki patiešām sanāca kopā, lai pārspriestu izlasīto. Neīsts (bet tāpēc ne mazāk interesants) būtu, piemēram, Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkotais virtuālais klubs ar autora piedalīšanos. Manējais bija īsts, bet bez autora.

Kopā bijām deviņi cilvēki, ieskaitot vadītāju – īru sievieti, kuras kafejnīcas/grāmatveikala dibenistabā tas viss notika. Balansējām tēju un citus dzērienus uz dažādām virsmām un klēpjiem un pārspriedām Alises Manro stāstu krājumu “The Love of a Good Woman”. Tieši grāmatas izvēle lika izšķirties par labu tieši šim pasākumam, jo Barselonā ir vēl pāris angļvalodīgie grāmatu klubi, taču tie vairāk paredzēti valodas apguvējiem-iesācējiem, savukārt līdzīgie varianti katalāņu valodā ir tik atšķirīgiem līmeņiem, ka tas būtu vairāk valodas nostiprināšanas, ne grāmatu lasīšanas pasākums, un tādi mani ir pieejami arī bez grāmatām.

Ja nebūtu pasākuma vadītājas klusējošā drauga, es būtu vienīgais čalis visā klubā, bet tas laikam arī bija sagaidāms, ņemot vērā izvēlēto grāmatu (džekiem palaikam mēdz būt (neapzināti) iebildumi lasīt darbus, kuru autores ir sievietes, jo sevišķi, ja tiem ir šāds nosaukums). Bija gan vietējās skolas angļu valodas skolotāja, gan dažas iebraucējas, kuras meklēja iespēju papļāpāt sev tuvākā valodā, gan valodas praktizēšanas iespēju meklējošas lasītājas.

Pēc piecu minūšu ilgas vārdu savienojuma ‘brīnišķīgas detaļas’ atkārtošanas dažādos teikumos un balsīs, beidzot tikām arī pie stāstu pārspriešanas. Un tā patiešām izrādījās atnākšanas vērta – ne tāpēc, ka sarunas atklāja bezgaldaudz jauna pašos Manro darbos (kaut bija arī tādas epizodes), bet gan krietni dažādo skatījumu dēļ uz tiem. Pat ja dalībnieču socioekonomiskais un demogrāfiskais iedalījums bija salīdzinoši līdzīgs, viņu dzīves pieredze un uzskati dzīves jautājumos bija gana atšķirīgi, lai raisītos diskusijas, kas atklāja arī pašu runātāju raksturu/saturu.

Ja runājam par Manro – jā, detaļas te ir gauži svarīgas. Tās ir ne tikai skaistas, bet arī piesātinātas ar nozīmi – kā citos stāstos mēdz būt tikai pirmās vai pēdējās rindas. Šeit reizēm bija sajūta, ka gandrīz ikvienā teikumā ir ietilpināts viss stāsts. Šis iespaids turklāt bija krietni spēcīgāks nekā “Dārgajā dzīve”, kas baudījumam nāca tikai par labu, jo man parasti ir paradums pazaudēt sižeta mežu, pētot atsevišķos kokus. Tāpēc arī bija patīkami, ka citas lasītājas parādīja pašu redzēto mežu (kas, protams, katram cilvēkam ir mazliet atšķirīgs), bet es varēju pastāstīt, kāpēc man šķita svarīga, piemēram, aina, kurā sieviete aiznes meitiņu no pludmales rotaļām vai (cita) sieviete izvēlas, kādus zābakus vilkt uz, iespējams, pēdējo dzīves izgājienu.

Ceru, ka tāda dalīšanās nebija tik kaitinoša, kā varbūt šeit izklausās, jo tiku laipni lūgts uz nākamā mēneša pasākumu, par kura apmeklēšanu, tiesa, ne tuvu neesmu pārliecināts, jo novembrī ieplānoto Džona Benvila “Jūru” noteikti negribu pārlasīt, taču neko daudz no grāmatas neatceros.

Bet vispār iesaku. Gan braukt uz Barselonu (varbūt ne tikai lasītāju kluba dēļ), gan iet uz tādām sanākšanām. Un varbūt uzrakstīt iespaidus savā blogā. Visas trīs lietas ir labas lietas, vienvārdsakot.

Otrās grāmatas ceļš

Galvenā lieta, kurai esmu pievērsies nosacīti izbrīvētajā mēnesī* no septembra vidus līdz oktobra vidum, ir otrās grāmatas rakstīšana. Kā, šķiet, esmu teicis arī šeit, tas būs savstarpēji saistītu stāstu cikls par vairākām paaudzēm, kas labākas dzīves meklējumos dodas aizvien dziļākos pārceļojumos. Nosacīti zinātniskā fantastika, bet drīzāk no ‘Marsiešu hroniku’, ne žanra cietā gala. Ievadstāsts ir lasāms portālā Satori, bet pāris citi tā vai citādi saistīti gabali dažādās gatavības stadijās ir bloga tekstu sadaļā.

Šobrīd vēl jāuzraksta ir divi stāsti, tad viss cikls būs teorētiski pabeigts. Tā kā es ļoti daudz darbojos ar pārrakstīšanu un slīpēšanu, no “teorētiski” līdz “praktiski” vēl ir ilgs ceļš ejams, tomēr ceru, ka līdz gada beigām vai vismaz nākamā agrā sākumā varēšu piedāvāt agrīnu versiju tiem cilvēkiem, kuriem nezin kāpēc gribas lasīt pusceptus, caurumiem bagātus prozas darbus. Apjomā tas būs mazliet lielāks par pirmo romānu, bet noteikti ne ķieģelis

Šajās nedēļās rakstīšanas efektivitāte lielākoties ir bijusi atkarīga no sevis iekurināšanas. Vienu stāstu gan laikam nāksies pārrakstīt, jo beigās, pēc tā izmocīšanas bija sajūta, ka vairāk vienkārši izgāju cauri nepieciešamajām ainām, lai tiktu pie beigām, nevis patiešām izjutu notiekošo. Rakstīšanas laikā un pēc tam kādas dienas pat domāju pagaidām atmest rakstīšanai ar roku un vismaz uz pāris nedēļām pieķerties tulkošanai. Ja nesanāk, tad kāpēc mocīt sevi un papīru? Tomēr pirms nākamā gabala pāris dienas nervozi pastaigāju pa dzīvokli un pilsētas ielām, un izdevās uzķert to, kas man pašam ir svarīgs aprakstāmajos notikumos. Tad uzreiz aizgāja krietni raitāk un patīkamāk. Galu galā arī lasot, manuprāt, ir dikti svarīgi, lai ir sajūta, ka autoram tā vai citādi vajadzēja to stāstu/grāmatu uzrakstīt.

Tā kā visus stāstus un cikla kopējo attīstību domās esmu apzelējis jau mēnešiem ilgi, rakstīšana brīžiem šķiet gandrīz žurnālistiska, kā raksta izveidošana pēc intervijas. Esi sagādājis dažādus puzles gabalus jeb fragmentus, no kuriem jāatlasa interesantākie/jēgpilnākie un jāapvieno vienotā ainā, kas, cerams, izskatīsies vēl interesantāka un jēgpilnāka nekā atsevišķie gabali. Citreiz gan vēlamo kopainu sanāk redzēt jau sākumā, un tad ir rūpīgi jāpārskata uz galda saliktie gabaliņi, lai saprastu, kā tos labāk salikt kopā. Varbūt jāatlauž kādam deguns un jāpielīmē citam? Kaut kā tā.

Vienvārdsakot, darbs turpinās. Brīžiem šķiet, ka lieliski, citreiz – izcili draņķīgi, bet šobrīd neļaujos ne vienām, ne otrām iedomām. Vispirms jātiek galā ar pirmajām versijām, tad varēs pārlasīt un pārdomāt un krist izmisumā.


 

* Ik nedēļas tomēr sanāk 1-2 dienas veltīt tulkošanai – lielākoties žurnālu rakstiem. Tie parasti nenāk ar degošiem termiņiem, kas ļauj tos iebīdīt starp stāstiem, tā kā nesūdzos.

Daži bēgļi, tālo zemju iebraucēji un pabalstu meklētāji manā dzīvē – II

Kad nu beidzot esmu pabeidzis un nosūtījis vēl vienu tulkojumu, varu atkal pieķerties citām lietām, blogu ieskaitot. Tātad arī stāstiem par vēl dažiem kolēģiem, ar kuriem strādāju Anglijā, labdarības veikalos. Kā jau iepriekšējā ierakstā teicu, daļa bija brīvprātīgie vai kolēģi, pārējie – sīkie noziedznieki, kuriem bija jāatstrādā 100-200 stundas par braukšanu dzērumā, kautiņiem, nelielām krāpšanām u.t.t.. Tā kā pusi no šī laika nostrādāju imigrantu rajonā (Hounslova), bet otru – universitātes pilsētiņā (Kingstonā) kā vieni, tā otri (vai viņu vecāki) lielākoties bija nākuši no tālām zemēm, ieskaitot galvenās ES patvēruma meklētāju izcelsmes valstis – pašreizējās un agrākās.

(vairāk…)

Daži bēgļi, tālo zemju iebraucēji un pabalstu meklētāji manā dzīvē – I

Pāris reižu blogā un citviet jau esmu rakstījis par lietoto grāmatu veikaliņa vadīšanu Londonā. Taču saistībā ar karstajām diskusijām par bēgļu uzņemšanu Latvijā laikam ir vietā pieminēt, ka pirms tam biju vadītāja vietnieks lietoto apģērbu labdarības veikalā, kur lielu daļu darbaspēka veidoja brīvprātīgie strādnieki, kā arī  sabiedrībai derīgu darbu veikšanā norīkoti cilvēki (lielākoties par braukšanu dzērumā, kautiņiem un sīko krāpniecību) un vietējie bezdarbnieki, kuriem ilgāku laiku nebija izdevies atrast darbu, jo šāda piestrādāšana ir viens no nosacījumiem pabalstu saglabāšanai.

Tā kā tas viss notika imigrantu rajonā, netrūka ne patvēruma atradēju, ne viņu bērnu. Aptuveni divsimts cilvēku vidū, ar kuriem man bija tā iespēja cieši sastrādāties abos veikalos, krietni vairāk nekā puse bija iebraucēji, daudzi arī no galvenajām ES patvēruma meklētāju izcelsmes valstīm. Līdz ar lielajām diskusijām par bēgļu krīzi Eiropā man šķita vietā beidzot uzrakstīt arī par dažiem no viņiem. Galu galā manu kolēģu vidū bija cilvēki, kas droši vien izraisa lielākos iebildumus Latvijas pretbēgļu aktīvistiem: iebraucēji no arābu un Āfrikas valstīm, daļa no kuriem ilgāku laiku ir dzīvojuši uz pabalstiem un/vai iekūlušies dažādos likumpārkāpumos. Tas, protams, nav ne izsmeļošs, ne reprezentatīvs pārskats, tāpēc vislabāk to uztvert kā miniportretu virkni.

Izvēlējos cilvēkus no tām ne-Eiropas valstīm, kas ir Eurostat patvēruma meklētāju saraksta augšgalā. Tā kā ne visas manos veikalos bija pienācīgi pārstāvētas (piemēram, esmu strādājis tikai ar pāris irākiešiem un arī pārāk īsu laiku, lai viņus iepazītu kaut tik nedaudz kā šeit aprakstītos cilvēkus), sarakstu izlēmu papildināt ar Zimbabvi un Ruandu, no kurienes patvēruma meklētāju bija vairāk pirms 2013. gada.

Vietā droši vien arī piebilde par manu personisko nostāju: esmu pārliecināts, ka iebraucēju ieplūšana Lielbritānijā ir bijusi kopumā pozitīva parādība, un šūmēšanās par 250 bēgļu uzņemšanu Latvijā man šķiet vienkārši muļķīga. Bet ne par to gribu šeit runāt. Te būs par cilvēkiem.

(vairāk…)

Grāmattirgus piezīmes

Par grāmatām arī parasti mēdzu runāt daudz, taču pagājušā nedēļa, šķiet, pārspēja visus manus rekordus. Biju Londonas Grāmatu tirgū kā viens no Latvijas Literatūras centra pārstāvjiem ar uzdevumu piedalīties sarunās ar angļu un ASV izdevējiem, un runāšanas tur netrūka. Tā teikt, ja reiz par grāmatu izdošanu rakstu “Latvju tekstiem” (bija viens tāds gabals pirms kādiem mēnešiem), lai tad apliecinu savas zināšanas arī dzīvē.

Tā nebija mana pirmā reize ārzemju grāmattirgos: Londonā piedalījos jau pirms vairākiem gadiem, un pagājušā gada rudenī biju arī Frankfurtē, taču šoreiz tas bija oficiālāk un (vismaz pašam) lielākā skaidrībā, jo iepriekš tikos ar LLC izrunāt savu lomu un uzdevumus. Realitātē tas nozīmēja piesiešanos nekaitīgi savā stendā/solā sēdošajiem tulkoto grāmatu izdevējiem (tādu nemaz nav tik daudz, kā var pārliecināties Open Letter datubāzē) un iesaistīšanos jau iepriekš sarunātajās tikšanās.

Lai gan uzsvars uz angļu valodas tulkojumiem man šķiet mazliet pārspīlēts (tā joprojām ir pasaules galvenā kultūras starpniekvaloda, taču nedrīkst aizmirst arī, piemēram, vācu, franču un krievu valodas nozīmi), latviešu literatūrai daudzus gadus ar tiem nav īpaši veicies. Pēdējā laikā, pateicoties LLC un tulkotāju pūliņiem, diezgan daudz jau ir iznācis, piemēram, Skujiņa “Miesas krāsas domino”, Ābeles “Paisums”, Vērdiņa dzejas izlase, Ikstenas “Life Stories” u.c. (lai gan arī šis ir ļoti daudz), taču, protams, vienmēr gribas vairāk un plašāk, jo sevišķi tāpēc, ka pamazām arī angļvalodīgajās zemēs pieaug interese par literatūru no citām zemēm.

Tā kā detaļās par konkrētām satiktajām izdevniecībām un piesauktajām grāmatām droši vien nebūtu labi iegrimt, iztikšu ar nepatīkami nekonkrēto apzīmējumi “bija ļoti labi”. Pēctirgus sarakstē bija pieminēti deviņi izdevēji, kuri patiešām bija izrādījuši interesi (un tie vēl nebūt nav visi) gan par jaunākajām grāmatām, gan “mūsdienu klasiku”. Ne obligāti visi patiešām arī izdos sarunās piesauktās grāmatas, taču esmu pārliecināts, ka viņi izlasīs no tām pieejamos paraugus/pilnos tulkojumus (arī tādi ir), un tad jau gandrīz viss būs atkarīgs no pašu tekstu piemērotības izdevēju katalogam un valsts atbalsta literatūras popularizēšanai ārvalstīs. Kā nopratu, tas atbilst apzīmējumam “bija ļoti labi”.

(Pie reizes droši vien jāpiebilst, ka savu grāmatu pats izdevējiem nepiedāvāju, un par savu lomu no valsts saņēmu komandējuma dienasnaudu un lidojumu apmaksu.)

Grāmatas atvēršana

Tik tālu tad nu esam tikuši: nākamotrdien, 24. martā, 18.00 NicePlace/Mansards grāmatnīcā būs mana romāna “Lielā pasaule” atvēršanas pasākums. Vajadzētu būt mūzikai, improvizētai parunāšanai ar redaktori Ievu Melgalvi un vāka autoru Ernestu Kļaviņu, uzkodām, pāris fragmentiem un vienkāršai papļāpāšanai.

Tā kā šī lapa sākumā radās ar grāmatas rakstīšanu/rediģēšanu saistīto lietu apcerēšanai, ļoti priecāšos redzēt un dzīvē iepazīt arī citus blogerkolēģus. Arī tāpēc, ka nebūtu smuki, ja runātāju izrādītos vairāk nekā klausītāju. Iepriekš grāmatas atvēršanās neesmu piedalījies, tāpēc neko daudz vairāk izstāstīt nevaru, ja nu vienīgi apsolīt, ka īpaši smalki literāra tā padarīšana nebūs, jo tāda nav ne grāmata, ne mani draugi/radi (vismaz lielākā daļa), ne es pats.

Kasims_ielugums

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: