Lai kā man parasti patiktu stāstīt par saviem esošajiem un topošajiem darbiem, ar jauno grāmatu – īsromānu/garstāstu “Atvaros” – ir citādi. Par to esmu runājis un rakstījis daudz mazāk nekā par abām iepriekšējām grāmatām ne tikai šeit, bet arī citos soctīklos (un dzīvē). Tas nav tikai nenoliedzamais laika un enerģijas trūkums, bet arī tāda kā klusēšanas vilkme, ko es pats līdz galam nesaprotu, jo stāstāmā it kā netrūkst. Bet tagad nerunāšana vairs nav variants, jo marta vidū grāmata jau parādīsies veikalos. Tad nu pamēģināšu vismaz saprast šo klusēšanu.

Pirmkārt, par šo grāmatu vienkārši ir sarežģītāk runāt – un ne tikai tāpēc, ka nosaukums ir locījumā un es īsti nezinu, kā tad rīkoties ar akuzatīvu. Tas arī ir formāli mazliet eksperimentāls romāns, kuru daudz grūtāk aprakstīt pāris teikumos, neizklausoties viegli jukušam. Jo “Atvaros” ir stāsts par draudzības atgūšanu, kas noved pie pagātnes romantizēšanas, kas noved pie pazušanas. Un arī stāsts par salauztas sirds lāpīšanu ar sapņiem un pusceptām iedomām (kas, protams, noved pie pazušanas). Bet pamatā – stāsts par to, kā notiek šī pazušana, nogrimšana savu fantāziju atvaros. Nepilnās simt lappusēs, paralēlajiem stāstiem pastāvīgi nomainot citam citu un saplūstot kopā, līdz ikviens teikums stāsta vismaz divus stāstus reizē. Komēdijai pāraugot traģēdijā, pāraugot psihedēlijā.

Iespējams, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc melnrakstu lasītāju reakcija par “Atvaros” ir bijusi krietni neviennozīmīgāka kā “Lizergīnblūza” gadījumā. Visbiežāk atbildes bija no sērijas: “It kā viss bija okei, labi uzrakstīts un tā, bet es tiešām neiebraucu, par ko ir runa, tāpēc arī nebija īstas emocionālās saiknes.” Labākajā gadījumā tam sekoja “bet pārlasot gan iepatikās, pēc tam ilgi pārdomāju”. Vēlākajās rediģēšanas reizēs mēģināju piestrādāt pie tās iebraukšanas, taču pašu stāstu tas neizmainīja. Un, jā, te arī otrkārt – mani nez kāpēc nepamet sajūta, ka ir jātaisnojas par to, ka stāstam nav īstas morāles vai varoņa, kam pieķerties (jo vismaz abiem galvenajiem tēliem labākajā gadījumā var tikai just līdzi). It kā saprotu un pieņemu, ka šoreiz cilvēki pavilksies mazāk, lai gan man pašam “Atvaros” liekas kā “Lizergīnblūza” ideju kvintesence. Un tomēr tā taisnošanās sajūta nepazūd.

Ne mazāk nepatīkami šoreiz ir runāt arī par rakstīšanas procesu, kas citkārt varētu būt labs notikumu vai grāmatas apraksta aizvietojums. Daļēji tāpēc, ka pirmais melnraksts nāca diezgan viegli, bet pārrakstīšana un rediģēšana brīžiem likās nebeidzama – un par to stāstīt ir mazāk interesanti. Bet daļēji arī tāpēc, ka, strādājot pie “Atvaros”, mani vienā brīdī piemeklēja ļoti līdzīga pazušana savās iedomās kā romāna varoņus. Uz pusgadu tā atstāja mani nelietojamu un joprojām jūtu tās ēnu pāri tekstam, sevišķi dažām nodaļām. Savā ziņā tā droši vien ir laba zīme, apliecinājums grāmatas intensitātei un personīgajam nozīmīgumam. Bet arī tāpēc es nerunāju par jauno romānu.

(Tā vietā ieliku blogā pirmo nodaļu lasīšanai.)

Kad autobuss aizbrauca tālāk Zaļupes virzienā, Raivis apsēdās uz pieturas soliņa, aizvēra acis un koncentrējās uz elpošanu, lai apspiestu ceļā uznākušo nelabumu. Apkārt tikmēr skanēja putnu balsis un šalca vējš, mazpamazām aizstājot Rīgas daudzstāvenes viņa domās ar bērzu lapotnēm – vismaz līdz brīdim, kad no ziemeļiem, no upītes puses, garām aizšāvās vecs opelis, pārklādams visu iedomu ainu ar lieliem, tumšiem mutuļiem. Kad tiltam tuvoties sāka vēl nākamais auto, Raivis aizgriezās projām no ceļa, pievērsa skatu mežam. Bet tur koku kailie zari izskatījās kā nokrituši tramvaja ragi un debesis bija netīri zilas kā asfalta peļķes. Viņš izspļāva garu, lipīgu slienu un aizklāja seju ar plaukstām.

Deviņos gados kopš pārcelšanās uz Rīgu viņš Atvaros bija atgriezies tikai vienreiz, uz pavisam īsu laiku. Un droši vien nebūtu atbraucis arī tagad, ja viss būtu bijis kārtībā. Bet Raivis vairs nespēja izturēt pilsētu, tās svešumu un vientulību. Tā nebija nesenās šķiršanās vaina vien – viņš juta, ka šīs pēdējās nedēļas ir tikai simptoms kādai dziļākai kaitei, ko viņš īsti nespēja pat diagnosticēt, kur nu vēl izārstēt. Likās neiespējami darīt jebko citu, kā tikai gremdēties skumjās atmiņās par bērnības piedzīvojumiem un draugiem, kas Rīgā bija pazaudējuši cits citu, lai gan uz turieni pēc vidusskolas bija pārcēlusies puse klases – tā puse, kas neaizbrauca uz ārzemēm.

Visvairāk Raivim pietrūka Ivara. Bērnībā abi vienmēr bija turējušies viens pie otra, pavadīdami kopā tik daudz laika, ka pirmajās klasēs skolasbiedri viņus vairākkārt bija noturējuši par brāļiem. Lai cik atšķirīgi bija abu raksturi, viņi vienlaikus arī izjuta tādu kā bērnišķīgu apbrīnu viens pret otru, it kā tieši šīs atšķirības piepildītu kādu neskaidru robu viņu esībā.

Tāpēc bija tikai loģiski, ka iepriekšējā vakarā, galvai griežoties no hruščenes dzīvokļa vientulībā izdzertā viskija, Raivis bija uzrakstījis tieši Ivaram, izgāzdams vēstulē visu, kas bija sakrājies pēdējās nedēļās. Darba problēmas, Rīgas apnikumu un, protams, Paulas aiziešanu.

Viņa bija kļuvusi par vēl vienu strupceļu Raivja attiecību vēsturē, kas tagad likās no tādiem vien sastāvējusi. Tieši tā viņš bija rakstījis Ivaram, pats juzdamies pārsteigts, cik viegli vēstulē rindojas vārdi – jau tā bija gandrīz kā atgriešanās bērnībā, kad viņi divatā bija krustām šķērsām izstaigājuši Atvarus, pļāpādami par visu, kas vien nāca prātā. Tagad viņš vairs neatcerējās, vai vēstulē bija pieminējis arī to, taču senās atmiņas rakstot patiešām bija zīmējušās galvā kā filmas kadri, liekoties kaut kā īpaši krāsainas pretstatā Rīgas melnbaltajam kino.

Ivara atbilde pienāca jau pēc nepilnas stundas. Sveicienam un ievadvārdiem sekoja gara, brīžiem sentimentāla vēstule par to, kā pirms diviem gadiem – pēc tēva nāves un mātes pārcelšanās uz netālo Zaļupi – viņš no Rīgas bija atgriezies Atvaros un tagad saimnieko viens vecāku mājā. “Tā ka droši brauc ciemos, ar prieku uzņemšu,” Ivars pabeidza vēstuli.

Raivis nevilcinājās. Tobrīd galva jau griezās līksmi kā karuselī un drauga piedāvājums likās skaistākais, kas redzēts mēnešu garumā. Un viņš tagad arī bija brīvs cilvēks, pienākumi pret sabiedrību beidzās līdz ar pulksten pieciem piektdienas vakarā, kad bija nosūtīts pēdējais e-pasts un sakārtota pēdējā pavadzīme. Uzņēmuma pārdotā kūdra tad turpināja ceļot uz Vāciju vai Spāniju, vai kādu vēl tālāku, drīzāk sapnim līdzīgu zemi, bet Raivis vilkās uz mājām, domās nolādēdams darbu un visu pasauli.

Un te nu viņš tagad bija, atpakaļ Atvaros. Neizskatījās gan, ka ciemats priecātos viņu sagaidīt, bet ilgāk tā sēdēt arī likās muļķīgi, tāpēc Raivis piecēlās no pieturas soliņa un sāka lēnām virzīties iekšā Atvaros, vēderam un galvai turpinot kluso cīņu pret saimnieku.

Bērnības ainava turpinājās tikpat vienaldzīgi sveša kā pirmajā atbraukšanas brīdī. Pa labi no ceļa bija pļava, bet kreisajā pusē pletās neliels kartupeļu lauks, pagaidām vēl melns un dubļu pilns. Mazliet tālāk – pussabrucis koka šķūnis, kuram mugurkaulu bija pārlauzis iebrukušais šīfera jumts. Tieši tāpat kā pirms gada, desmit, divdesmit. Lai cik tālu atmiņās Raivis atkāpās, tas vienmēr sagaidīja viņu tieši tāds, nemainīgi izliektām sienām un cauru galvvidu. Nekā romantiska vai daudznozīmīga, pat dzejnieki diez vai te atrastu jebko skaistu. Ja nu vienīgi debesis virs galvas bija tikpat žilbinoši zilas, kā viņš bija iztēlojies Rīgā, gatavodamies šim braucienam. Bet arī tās likās kaut kā nemīlīgi dzestras, viņš nodomāja, iegriezdamies vienā no četrām ciemata ielām, kas veda garām Raivja pelēkajam daudzdzīvokļu blokam uz Ivara mājām.

Ceļa ielokā bija iespiests vecais veikals “Divi krasti”, kur Raivis atkal apstājās, lai sakārtotu mugursomas lences. Tieši šeit viņš sešu gadu vecumā bija veicis pirmo patstāvīgo gājienu, pirmoreiz apzināti atstādams vecākus nesaredzamā attālumā. Toreiz tas bija licies kā solis pieaugšanas virzienā – un veikals arī bija sagaidījis viņu ēnainu kaktu un noslēpumu pilns kā pati pasaule. Bet nu jau ēka bija pavisam tukša, vienīgi vecā nosaukuma zīme vēl noraudzījās uz negaidīto viesi.

Raivis piegāja augstajiem logiem, nostājās pie izsistās rūts un ieskatījās veikala plašajā vēderā, mēģinādams atcerēties agrākās plauktu rindas, produktu daudzkrāsainās etiķetes, pārdevēju un pircēju sarunas. Taču šeit un tagad viņam pretī lūkojās tukšums – kā pamestā muzejā, kur no eksponātiem palikušas vienīgi putekļu neskartas vietas plauktos.

Rīgā viņš dzīvoja centra tuvumā, piecstāvenes augšējā stāvā ar skatu uz Skanstes jaunceltnēm. Tur šādiem rēgiem nebija vietas. Tur skatienu uzreiz pārņēma automašīnu nebeidzamā šalkoņa un padomju blokmāju atkārtojumi. Tur šis veikals būtu tikai kārtējā sarkanu ķieģeļu ēka ar izbalējušām uzlīmēm uz durvīm. Savukārt šeit Raivim vismaz bija atmiņas. Lai cik ļoti tās neatbilda tagad uz vietas redzētajam ciematam, šeit pagātni vismaz varēja sajust, kaut vai kā negribētas rokas pieskārienu skaustam. Nez kāpēc bija sāpīgi atcerēties, kā viņš toreiz bija apņēmīgi aizgājis līdz veikalam, ne uz brīdi nenolaizdams acis no asfalta, kā brīdi bija vilcinājies pie ieejas, tad gājis iekšā, uzlicis lipīgās, plaukstā sasilušās monētas uz letes un nosaucis mammas pieteiktos pirkumus, kā atpakaļceļā bija izlēmis nokāpt pie tuvējās upītes un apskatīties, vai tur patiešām ir atrodami ciemata nosaukumā ierakstītie atvari, bet tad bija kaut kur aizskatījies, aizdomājies un aizmirsies, līdz jau nākamajā mirklī klāt bija vakars un tumsa, un upītes krastā stāvēja neredzēti dusmīga mamma. Viņa aizvilka Raivi projām, nemaz neklausīdamās protestos par debesīm un sauli, ko viņš bija sajutis dzīslās līdzīgi asinīm, un dārgumiem, kurus viņš gandrīz, gandrīz bija atradis tepat piekrastes brikšņos.

Vēlākajos gados Raivis upmalā bija atgriezies vēl vairākas reizes, izstaigādams tās krastus visos virzienos, bet pirmā brīnuma sajūta vairs nebija atgūstama. Tagad pie upītes saaugušie brikšņi no veikala puses izskatījās vēl krietni biezāki nekā bērnībā, taču tie bija un palika pavisam vienkārši krūmāji – pilnīgs nieks salīdzinājumā ar tiem mežonīgajiem džungļiem, kas rādījās prātā atkusušajās atmiņu ainās. Atlika vien nodurt galvu un iet uz priekšu, cerot kādā brīdī varbūt tomēr atgriezties atmiņās. Nupat jau sāka šķist, ka tās vienīgās var izglābt šo gājienu no klusās bezjēdzības sajūtas, kas likās atbraukusi viņam līdzi no pilsētas.

Šķērsojis tiltu, Raivis vēl pārlaida skatienu priekšā redzamajām ielām un mājām. Bet arī tur viss bija kluss – tik kluss, ka gandrīz varēja saskatīt bērnības draugus, it kā viņu dauzīšanās uz asfalta būtu atstājusi kādus rēgainus nospiedumus, kas visus šos gadus bija tikai gaidījuši īsto acu skatienu. Viņš redzēja Sašku lienam Jansonu ābeļdārzā, redzēja Kristapa lielo muguru pie Atvaru vienīgā basketbola groza – un gandrīz redzēja arī Ivaru sev blakus, ierasti klusu un domīgu, tikai reizēm pasakot kādu teikumu, kuru nebija iespējams saprast ne no viena gala.

Un tad viss redzējums atkal pazuda, aiz sevis atstājot tikai paģiru nelabumu, kas visu laiku pārvietojās no vēdera līdz galvai un atpakaļ, it kā mēģinādams atrast labāko veidu, lai atriebtos par nepierasti un negribēti sarežģītajām sajūtām. Rīgā viņš bija pieradis pie pavisam vienkārša un nepārprotama noguruma vai citreiz – dusmām uz Paulu par draudzenes mēģinājumiem pārkārtot viņa dzīvi. Taču tagad arī dusmām laikam neatlika nekas cits, kā vērsties pret viņu pašu. Kāpēc viņš bija atnācis šeit, kur pat atmiņām vairs īsti nebija vietas? Ko viņš cerēja te atrast? Nu, tiešām – ko?

Mazliet priecīgāka kņudoņa krūtīs parādījās, tikai izejot uz Upes ielas, kur viņu sagaidīja tie paši neskanīgie suņu rējieni, kas arī bērnībā bija pavadījuši ikkatru soli. Uz brīdi likās, ka māju logos parādīsies kādas ziņkārīgas sejas, izbrīnītas par viņa atgriešanos. Bet tādu tur nebija, tāpat kā dārzos nebija saimnieku, kam pacelt galvu un uzlūkot atnācēju. Tikai Veinbergu sētā pie traktora darbojās kāds jauns puisis, bet to Raivis nepazina. Un Zentas tantes dārziņā vistas kašājās tāpat kā pirms desmit un laikam arī simts gadiem. Bet arī tās viņam tagad izskatījās kaut kā nepareizi – kā viltvārdes, kas tikai mēģina attēlot vistām piederīgo uzvedību, īsti nesaprazdamas tās iemeslus.

Cerību Raivim atgrieza malkas skaldīšanas trokšņi, kas skanēja jo skaidrāk ar katru soli, ko viņš pietuvojās Ivara mājām ielas galā. Citās sētās cirvji un zāģi gan klusēja, liekot arī drauga centieniem izklausīties kaut kā nepareizi, bet Raivis nekad tā īsti nebija iedziļinājies lauku darbos un nezināja, kam tagad varētu būt īstais laiks. Viņš jau pusaudža gados bija iemācījies sarunās par malku un sēšanu vienkārši māt ar galvu un piebalsot runātājam, nojaušot vai vismaz cerot, ka dzīve agrāk vai vēlāk aizvedīs viņu projām. Par atgriešanos viņš bija domājis mazāk – galvenais bija vienkārši tikt projām. Bet varbūt tā arī bija viņa kļūda.

Ivaru varēja saredzēt jau no ielas – viņš bija pagalma dziļumā, darbojās pie šķūnīša, izmeties vienā kreklā, kā spītējot dzestrajam laikam. Raivis uzreiz iekšā sētā negāja, vispirms brīdi pastāvēdams pie pabalējušā žoga, taču Ivars visu uzmanību bija pievērsis darbam un pat galvu nepagrieza uz viņa pusi. Neko daudz viņš miesās nebija pieņēmies, joprojām bija tas pats izstīdzējušais puisis ar nopietno seju un apaļstiklainajām brillēm. Tikai nemainīgi īsi apgriezto matu līnija bija atkāpusies pārsteidzoši tālu, atklādama olveidīgu galvaskausa formu.

Vēl brīdi pasekojis drauga cīņai ar īpaši lielu un zarainu bluķēnu, Raivis atvēra čīkstošos vārtiņus un devās šķērsām pāri pagalmam, vairs nespēdams novaldīt smaidu.

Ivara sveiciens atskanēja negaidīti, joprojām bez mazākās galvas pagriešanas, it kā viņš būtu tikai tēlojis iegrimšanu darbā, patiesībā visu laiku sekodams drauga gājienam. Raivis pārsteigts iesmējās un atņēma sveicienu, kamēr Ivars nolika cirvi malā, novilka cimdus un iebāza tos skaidām apbirušās jakas kabatā, lai paspiestu draugam roku.

“Kā fizkultūra?” Raivis noprasīja.

“Kā redzi.” Draugs pasmaidīja un ar zodu norādīja vispirms uz baļķu krāvumu dziļāk pagalmā, tad – saskaldītās malkas kaudzi sev blakus. “Vēl pāris dienas palikušas. Es jau tik tā, brīvajos brīžos, nesteidzoties.”

“Nuja,” Raivis noteica, sekodams Ivara skatienam, īsti nesaprazdams, kā vērtēt tur redzamo. Arī galvassāpes nepalīdzēja. Tomēr viņš turpināja smaidīt un, nezinādams, kur likt rokas, pastiepās, paņēma pagali no kaudzes. Tajā pašā acumirklī – vismaz viņam tā likās – grēdas virsotne ar dobju, skaļu rīboņu sāka gāzties lejā. Reizē ar pirmo pagali, kas novēlās lejā un iebelza Raivim pa potīti, Ivars pakāpās malā un uzsauca: “Eu, uzmanīgi!” Pārējās tik tālu neaizslīdēja, bet tad arī viņš jau bija aizlēcis prom. “Nu, bļāviens!” Raivis pussmiešus nokliedzās, kad kaudze atkal izskatījās puslīdz stabila.

Ivars pasmaidīja. “Es tak teicu, lai uzmanīgi.”

“Es jau nezināju, ka viņas man uzbruks.”

“Neatpazina. Nu nekas, gan jau vēlāk tikšu galā.” Ivars vēlreiz paskatījās uz malkas kaudzi. “Tu droši vien gribēsi ienākt iekšā, atsēsties pēc ceļa, kaut ko ieēst, ne?”

“Jā, patiesībā labprāt.” Apsēsties Raivis gribēja vairāk nekā paēst, taču vēl patīkamāka bija sajūta, ka nu beidzot viņš patiešām bija nonācis kaut mazliet tuvāk meklētajai pasaulei. Pat ja nekādas atbildes viņš pie Ivara neatrastu, drauga sētā viņš jau tagad jutās labāk nekā savā Rīgas dzīvoklī. Un parunāt ar viņu noteikti bija labāk nekā tupēt mājās un domāt par Paulu vai pavadīt brīvdienas datorspēlēs, lai tad atlūztu divos naktī ar alkohola un ekrāna nogurdinātām smadzenēm un uzmostos jau nākamajā darba nedēļā ar vēl lielāku neziņu par gribēto dzīves kārtību.

“Nu tad ejam.”

Bērnībā Raivis bieži bija nācis pie Ivara ciemos. Viņš joprojām atcerējās to īpatnēji spīvo aromātu, kas šeit likās piesūcinājis visas sienas. Nekur citur Atvaros šī smarža nebija sajūtama, bet tieši ar to viņam pēdējos gados bija saistījies viss ciemats – it kā ar Ivaru pavadītās stundas būtu aprijušas pārējo bērnību, nolemjot to komposta kaudzei apziņas dziļumos.

Kad Raivis tagad pārkāpa drauga mājas slieksnim un neapzināti dziļi ieelpoja priekšnama gaisu, tā pati senā smarža pārsteidza viņu vēlreiz. Tajā bija kaut kas neizskaidrojami pareizs, kāda sena kārtība, kurai acumirklī atsaucās visa viņa būtība. Bet jau nākamajā mirklī tā bija izplēnējusi un šeit smaržoja pēc parastas dzīves parastā mājā. Pēc tīrīšanas līdzekļiem, pakaramo vadžiem pielipušiem apģērbiem un simtkārtējas ēdienu smaržas nosēduma.

Ivars ieveda viņu virtuvē un aicināja apsēsties, kamēr pats drošām, saimnieciskām kustībām sāka darboties ap skapīšiem. Raivim priekšā parādījās vispirms tējas krūze, tad arī tējas maisiņi, cukurtrauks, cepumi atsevišķā šķīvītī ar zelta malu un divu veidu konfektes – arī katras uz savas apakštasītes. Drauga šiverēšanos viņš vēroja ar smaidu. Tā izskatījās pēc labi apgūtas dejas, kuras kustības šķita ne mazāk automātiskas kā vistām Zentas tantes dārziņā. Pie pilsētas draugiem viņš neko tādu nebija redzējis. Bet šeit tas bija patīkami un nomierinoši. Šeit Ivara rīcībā likās saglabājies vēl kāds krikums no tās dzīves, ko viņš bija pamanījis jau pie malkas skaldīšanas un atcerējās no bērnības, kad cilvēki apkārt vienmēr darīja kaut ko nesaprotamu, bet tik ļoti svarīgu, ka no tā likās atkarīga visa pasaules kārtība.

“Pie tevis laikam reti kāds ienāk?” Raivis iejautājās, joprojām neatraudams skatienu no Ivara kustībām.

“Jā, kāpēc tu tā prasi?” draugs atjautāja, atspiedies pret virtuves leti blakus tējkannai, kas bija sākusi klusi, zemu šņākt. “Atvaros arī nav daudz cilvēku mūsu vecumā. Ar pāris šejieniešiem pazīstos, bet nav tā, ka mēs būtu baigie čomi. Māsa un māte ir prom, es jau tev teicu. Patiesībā tā arī labāk. Neviens man netraucē, varu mierīgi dzīvot.” Tējkanna izslēdzās, viņš uzmanīgi ielēja ūdeni, vispirms Raivim, tad sev, un apsēdās. “Ar tevi, protams, ir citādies. Tu paliksi arī pa nakti, vai ne?”

Raivis pamāja. Sarakstē viņi par nakšņošanu nebija runājuši, un gājienā caur Atvariem viņš jau bija sācis šaubīties par visa brauciena jēgu, taču šeit viņš atkal sajutās labi. Vienkārši labi un pareizi. Ikkatrā drauga kustībā un pat priekšmetu sakārtojumā – tajā, kā Ivars ieslēdza radio un nokomentēja laika prognozi, kādās biezās šķēlēs grieza rupjmaizi, izbalējušajos dvieļos uz pakaramajiem, – it visur bija jaušama savulaik tik ļoti pazīstamā dzīves kārtība, kas viņam bija pietrūkusi Rīgā. Tas bija laiks, kad nevajadzēja vilkties uz darbu un besīties par ikdienas atkārtojumiem. Un izskatījās, ka Ivaram tā ir joprojām. Drauga kustībās bija tāda kā patstāvīga, no izpildītāja neatkarīga mūzika, vilinoša un tīkama kā vecas ābeles pavēnis. Agrāk Raivis būtu vairāk vai mazāk atklāti par to iesmējis, labi apzinādamies, ka Ivars vienalga to neuztvers, bet tagad viņa smaids bija bez kādas zobgalības ēnas. Varbūt dzērumā uzrakstītā vēstule patiesībā tomēr bija prātīgs zemapziņas gājiens.

“Es tā skatos, ka tu šeit esi labi iekārtojies,” Raivis atkal ierunājās, lai izkliedētu klusumu, kas uz brīdi bija uzklājies tējošanai kā padomju vaskadrāna uz lielā virtuves galda.

“Grēks sūdzēties,” atbildēja Ivars un paraustīja plecus. “Tu jau pats redzi. Biju domājis, ka pēc tiem pilsētas gadiem būs grūtāk atgriezties, sevišķi bez vecākiem, kas varētu visu ierādīt. Bet, nu, mūsdienās jau ir internets, par dažām lietām arī mammai piezvanu, tā ka dzīvot var. Pagasta pārvaldē strādājot, varu darbu mājās nenest. Laika arī pietiek.” Viņš paņēma rokās krūzīti un pakustināja tējas maisiņu, brīdi noskatīdamies ūdens lēnajā riņķošanā. “Patiesībā pilsētā man gāja daudz smagāk. Sevišķi pēc tēva nāves vairs galīgi nesapratu, ko es tur daru. Bija tāda sajūta, it kā es vienkārši plūstu pa straumi, visu laiku atkārtojot vienas un tās pašas dienas bez kādas īpašas jēgas vai pārmaiņas. Un visu laiku arī jutos viens. It kā cilvēkus kaut kādus satiku, bet tas arī bija tā…”

Ivars saminstinājās, un Raivis pasmaidīja, atpazinis drauga mulsumu. Tos pašus vārdus būtu varējis teikt arī viņš pats. Tikai viņš nekur nebija aizgājis, bet gan palicis tajos pašos atkārtojumos. Smaids sastinga, it kā mutē ieķēries tumšs aukstums vilktu lūpu kaktiņus uz leju. “Mēs gan skolā domājām, ka tu ātri vien no laukiem aizlaidīsies,” viņš nomurmināja. “Zini kā, inteliģents tomēr. Rīgā tev būtu vairāk iespēju.”

”A ko man daudz vajag? Ar tām iespējām jau arī ir tā, zini… Reizēm labāk, ja mazāk. Grūtāk apmaldīties.”

“Nē, nu, es saprotu,” Raivis sacīja jau mierīgākā balsī, sajutis krampjainā tvēriena atslābšanu vēderā. “Man arī reizēm izbesī. Tāpēc jau es tagad atbraucu. Bet nezinu, vai varētu tā pa vecam dzīvot. No vienas puses jau gribētos – zini, dzīve liekas kaut kā jēdzīgāka, ja viss ir jādara pašam. Tomēr man laikam apniktu, ātri vien prasītos kaut ko citu, kaut ko vairāk. Arī tagad, kad nācu pie tevis cauri Atvariem, viss izskatījās mazs un tukšs, it kā es būtu atgriezies kādā leļļu ciematā. Manās atmiņās tas viss tomēr bija kaut kā pavisam citādies.”

Bija nepierasti tā runāt, it kā mēģinot izskaidrot sevi – daļēji arī sev pašam.

“Bet nu, vispār jau es nemaz tā īsti nezinu, kas tieši man neliek mieru, kāpēc es tev uzrakstīju.”

Atbildes vietā Ivars iemalkoja tēju un palūkojās ārā pa logu. Viņš izskatījās skumjāks nekā iepriekš, vēl skumjāks nekā parasti. Raivis cerēja, ka tūlīt neatskanēs kāds nepatīkams paziņojums. Bet draugs beigu beigās vienkārši novērsās no dārza, atkal ielūkojās viņam acīs. “Man laikam neprasās nekādas baigās aktivitātes,” viņš sacīja. “Tāpēc, kad mamma pateica, ka pārceļas uz Zaļupi, man ienāca prātā – a kāpēc nepamēģināt pasaimniekot šitepatās?”

“Nu jā, to es saprotu. Ir jau forši, ir, man arī droši vien nāktu par labu kādu laiku te padzīvot. Es jau tev rakstīju, kā man tagad Rīgā ir… kaut kā līdzīgi… es domāju to atkārtojumu sajūtu, par kuru tu teici.” Viņš sāka grozīt rokās paņemto tējas krūzi, nespēdams saprast, cik dziļi ir gatavs tur ieskatīties. “Bet tas tā, nesāksim tagad gruzīties. Gan jau vēlāk izrunāsimies. Starp citu, es tev ciemakukulim atvedu dažus foršus aliņus. Šeit veikalos diez vai tādus atradīsi. Nebūtu labi atstāt neizdzertus.”

Ivars beidzot pasmaidīja. “Labs plāns. Man arī, iespējams, neskādētu parunāties. Reizēm šķiet, ka atkal esmu drusku tā kā iestrēdzis…” Viņš palūkojās ārā pa logu, uz mirkli piemiedza acis. “Kādi tad ir tavi iespaidi pēc atgriešanās, atskaitot to leļļu ciemata sajūtu? Cik īsti sanāk – četri, pieci gadi, kopš neesi te bijis?”

“Nūū…” Raivis novilka, sekodams drauga skatienam. Loga stikls bija pārsteidzoši netīrs, pat Ivara dārzs aiz tā izskatījās mazliet neskaidrs, izplūdis. Bet vēl tālāk gulošie Atvari šķita tik tāli, ka atmiņā iešāvās nesen lasītā fantastikas grāmata par pasauli ar divām atšķirīga ātruma laika plūsmām. “Projām esmu deviņus gadus, pēdējoreiz iebraucu pirms kādiem sešiem. Ko lai saka… Zini, dīvainākais laikam tas, ka te viss ir it kā pazīstams, bet vienlaikus arī citāds. Viss ir savās vietās, gandrīz tāpat kā manās atmiņās, bet tomēr nekas neliekas pareizi. It kā ciematam būtu pazudis kāds neredzams saturs, atstājot tikai čaulu. Tāpēc es par to leļļu ciematu ieteicos. Bet varbūt es vienkārši kaut ko svarīgu neredzu, jo pats esmu to pazaudējis. Saproti, ko es domāju?”

“Nu, tu jau tagad kā tāds dzejnieks runā,” nedroši atbildēja Ivars, iepriekšējam smaidam atkal nozūdot kaut kur domu vēsajā klusumā.

Raivis iesmējās. “Nav jau nekāds brīnums, ka laukos iedvesma uznāk, bļin. Zini kā, te koki un putni, puķītes zied un tā tālāk…”

“Nāc, labāk parādīšu savu saimniecību,” sacīja Ivars, viegli sapurinādams galvu, it kā matos būtu sakritušas pērnās lapas.

Kad viņš piecēlās, lai saliktu traukus izlietnē, arī Raivis teju vai uzlēca kājās. Domu nupat jau bija kļuvis par daudz, vajadzēja novērst uzmanību. “Nomazgāsi vēlāk, ejam ārā,” Raivis sacīja un pirmais devās ārā, atpakaļ dārza iežogotajā savvaļā.

Šodien tad nu beidzot pieliku punktu pašizolācijai, pirmoreiz kopš atgriešanās satikdams draugus (abus atsevišķi), aiziedams uz grāmatveikalu un izstaigādams Rīgu no Teikas līdz Ģertrūdes ielai un atpakaļ. Visvairāk laikam mani pārsteidza tas, cik maz dzīve šķita mainījusies. Ielās bija visnotaļ daudz cilvēku – manā nostūrī pat, šķiet, vairāk nekā parasti. Arī Ziedoņdārzs bija rosīgs un kafejnīcās dzīvības netrūka. Iespējams, nebeidzamajās pastaigās gar dzelzceļa sliedēm mans priekšstats par normalitāti ir mazliet sagrozījies, taču šodien patiešām likās, ka vienīgās liecības par pandēmijas klātbūtni Latvijā ir plastmasas aizslietņi pārdevējiem priekšā un daudzās zīmes uz durvīm un plakātu vietām par ierobežojumiem, kas saistīti ar Covid-19. Un pārsteidzoši daudzie grafiti/saukļi pret ierobežojumiem, kas saistīti ar ārkārtas stāvokli. Un noklausīto sarunu riņķošana ap vienu vienīgu tēmu, kas atgādināja dzīvi Barselonā ar futbolu un neatkarību kā pastāvīgo refrēnu ikvienai sociālai kopābūšanai.

Pēc dzīvoklī pavadītā vienatnes mēneša visas šīs ņirboņas un dzīvības kļuva mazliet par daudz, tāpēc brauciens uz laukiem būs īsti vietā. Dažas nākamās dienas pavadīšu ar āra darbiem un bez vilcienu un tramvaju trokšņiem. Pēc tam droši vien atgriezīšos pie mērenas socializēšanās un līdz ar to arī parastās dzīves, tikai mazliet lēnākas, brīvākas. Un tas jau izklausās pat ļoti vilinoši. Bet arī šis mēnesis, atskaitot dažus skumju uzplaiksnījumus, nebija nemaz tik traks. Laikam tomēr jau esmu pieradis pie vienatnes.

Tagad arī šķiet, ka esmu izrakstījies par savu ikdienu un domām. Paldies draugiem un citiem bloga lasītājiem – jo sevišķi sākumā domu sakārtošana man bija pat ļoti noderīga, taču nedomāju, ka būtu uz to saņēmies privātā dienasgrāmatā, jo man tomēr ir iekšēja nepieciešamība pēc auditorijas. Ne velti uz rakstīšanu visvairāk pavilkos, kad mani stāsti sāka klasē ceļot no rokas rokā. Un tagad atkal šķiet, ka tajos no manis būs lielāka jēga un arī es pats tur gūšu lielāku kaifu. Dzīves refleksijas lai paliek tiem tuvajiem cilvēkiem, kuri nevar izbēgt.

Tā kā šīs Lieldienas tā vai citādi sanāktu pavadīt gandrīz tāpat kā iepriekšējās četras nedēļas, izmantoju savu pareizticīgā privilēģiju un atliku svinēšanu uz nākamo svētdienu, kad, cerams, jau būšu laukos un varēšu ēst kuļiču ar brinzu un olām, kas pa lielam arī ir viss, ko esmu paradis darīt šajos svētkos.

Līdz tam mani galvenokārt priecē lēnā lapu plaukšana, kuru varu novērot pagalmā pa logu un nu jau aizvien drošāk arī klātienē. Ņemšanās ar analīzēm ir ļāvusi salīdzinoši pakāpeniski pāriet nākamajā posmā, kad varēšu dzīvot līdzīgi citiem šajā laivā iekritušajiem. No sākotnējās trauksmes tikpat kā nekas vairs nav palicis un tāpēc zūd arī iemesls rakstīt blogu. Visdrīzāk pēc trim dienām veikšu vēl vienu ierakstu, lai sanāk apaļš mēnesis, un tad atgriezīšos tajā dzīvē, kāda nu šeit un tagad var sanākt.

Vismaz tagad man gribas cerēt, ka tik traki jau nemaz nebūs. Pat nemēģinot lēst, kad tad varētu tikt atcelti ārkārtas stāvokļa ierobežojumi, es vismaz varēšu pastaigāties pa dažādām vietām un pamazām pa vienam arī satikt draugus un paziņas. Turklāt piedāvājums vienkārši kopā pastaigāties beidzot izklausīsies atbildīgi, nevis dīvaini.

Bet vispirms, protams, būs brauciens pie mammas uz laukiem. Par laimi, viņa visu šo laiku ir centusies dzīvot ļoti uzmanīgi, izvairoties no ciemiņiem un ciemošanās, lai gan galīgi nav pieradusi tik daudz laika pavadīt vienatnē. Tur droši vien pavadīšu nepilnu nedēļu, mēģinot pārāk nedomāt par pagājušo gadu, kad tieši šai pašā laikā kopā steigšus lidojām  un braucām uz bērēm viņas dzimtajā gagauzu ciemā un laiku pirms Lieldienām pavadījām, pamīšus sērojot un salstot.

Bet tas bija tolaik. Pat mazliet savādi šķiet, ka pēdējo dienu sajūtās miera ir krietni vairāk kā jebkā cita. Varbūt tas ir pieradums, bet varbūt tieši tas arī bija vajadzīgs. Galu galā man joprojām ir mani darbi un mani stāsti, kas paši no sevis neuzrakstīsies.

Šodien tad nu beidzot saņēmu negatīvu testa rezultātu, uzreiz pēc kura sēdos mašīnā, lai dotos uz laukiem. Tālāk par Raganu diemžēl netiku, jo saņēmu ziņu no ģimenes ārstes par nepieciešamību veikt vēl otro testu, neatkarīgi no pirmā testa rezultāta. Par tādu noteikumu nebiju dzirdējis (lai gan rīkojumiem un rekomendācijām sekoju uzmanīgi), arī maniem paziņām, kuriem netika atklāts Covid-19, otrais tests nav veikts, bet ģimenes ārste bija pārliecināta, tāpēc atgriezos Rīgā, kur tagad Lieldienu zaķa vietā gaidīšu ciemiņus aizsargtērpos.

Vismaz īsajā turpceļā izdevās parunāt ar mammu un pēc trīsarpus nedēļu pārtraukuma redzēt kādu cilvēku arī dzīvē. Iztikām gan bez apskāvieniem utt., tomēr pēc atgriešanās dzīvoklī sajūtas vienalga bija mazliet rimtākas. Laikam jau kaut kur iekšā nemanāmā dziļumā bija kņudējusi doma par to, ka manas prombūtnes laikā kaut kas apkārtējā pasaulē varētu būt nelāgi izmainījies. Tomēr Rīga izskatījās kā iepriekš, mēs abi arī, šķiet, izturējāmies normāli. Pēdējās trīsarpus nedēļas tiklab varēja arī nebūt notikušas.

Vienvārdsakot, tagad zinu, kā tas ir – atgriezties šaisaulē kādu laiku pēc nāves, lai uz brīdi aplūkotu pasauli. Gribās pielipt pie stikla, lai neko nepalaistu garām, kaut arī visu pavada viegla vilšanās sajūta, jo nekas jau daudz nav mainījies. Ja nu vienīgi cilvēki stāv mazliet tālāk cits no cita. Un pēc tam ir saldsērīgāka sajūta, lūkojoties ārā pa virtuves logu, aiz kura redzamā aina pamazām kļūst skaistāka nekā jebkad iepriekš. Sāku novērtēt vienu no ciemata večiņu galvenajiem laika kavēkļiem.

Tāpat sāk likties interesanti, ka tieši rutīna, kas lielā mērā palīdz man saglabāt sevi vēlamajā kondīcijā, arī ir tā, kas sekmē dienu saplūšanu aizvien grūtāk izšķiramā masā. Atskaitot otrdienas ekspedīciju līdz koronavīrusa testa nodošanas vietai, vienīgā izteiktā atmiņa no šī laika man ir saistīta ar šīs nedēļas skaisto laiku un lasīšanas pusstundu pie dzelzceļa sliedēm. No pārējā laika ir grūti izķeksēt ārā ko vairāk par atsevišķām sarunām vai vēstulēm, un arī to ne vienmēr – parastos apstākļos tās tomēr mēdz būt piesaistītas vairāk vai mazāk konkrētai vietai un laikam. Jā, mēnešiem un gadiem ritot, arī šādas atmiņas pamazām domās var aizbīdīties pie pavisam citām vietām un laikiem, bet sākotnējā sasaiste tomēr ir būtiska. Tāpat kā fiziskā formātā lasītas grāmatas iegulst atmiņā labāk un spēcīgāk nekā e-grāmatas.

Bet tas jau ir cits stāsts.

Arī pēc trešās pašizolācijas nedēļas beigām es neesmu atradis ne atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem, ne arī kādus labākus risinājumus vienkāršajiem ikdienas izaicinājumiem. Lielākais no tiem laikam ir vajadzība laiku pa laikam pilnībā pārslēgties no darāmā un dienas kā tādas, lai izvairītos no iestrēgšanas kaut kādā vienas sajūtas vagā. Bet to ir grūti paveikt dzīvoklī, pat vienam pašam uz divām istabām. Sevišķi reizēs, kad arī pastaiga kļūst par mehānisku sevis staidzināšanu gar labi pazīstamām dekorācijām. Bet tas tad laikam ir saistīts ar to pašu vienas sajūtas atbalsošanos  dzīvokļa sienās un paša galvā.

No otras puses, rīt no rīta beidzot pārgājiens būs citā virzienā un ar citu mērķi – ar ģimenes ārstes norīkojumu došos nodot analīzes. Klepus iepiekšējās pāris dienās vairs nav bijis (lai gan šovakar šķiet atgriezies), tomēr masku uzvilkšu, jo nāksies iet kādu pusstundu katrā virzienā un ko var zināt, varbūt pa ceļam sagribēsies kādu nomutēt.

Kā, iespējams, rakstīju jau iepriekš, kā ideālo gadījumu redzu infekcijas apstiprināšanu, jo tas nozīmētu, ka mana imūnsistēma ar to ir tikusi galā bez īpašiem sarežģījumiem un vismaz tuvākajā nākotnē pret šo vīrusu es varētu būt pasargāts. Tā vārdā es labprāt vēl kādu nedēļu pavadītu pašizolācijā pat par spīti visam iepriekšminētajam, jo arī puslīdz nopietna slimības gaita izklausās ļoti nepatīkama. Un, protams, savā ziņā mani mierinātu sajūta, ka neesmu pavisam stāvējis malā šajā notikumā.

Daļēji tas, protams, ir joks, bet līdzīgi es jutos 2008. gadā, stāvot rindā uz bezdarbnieka statusa pieteikšanu, kas stiepās cauri visam pagalmam un līdz šķērsielai, un tāpat jutos arī netīšām attapies 13. janvāra nemieru epicentrā (kas ir garš stāsts). Jo šobrīd, lai cik ļoti es lasītu ziņas, kurās tiek uzsvērts, ka šajā karā iesaukti esam mēs visi, lai cik ļoti mani draugi un ģimenes locekļi stāstītu par tādām pašām sajūtām un tādu pašu ikdienu kā manējā – es vienalga nespēju abrīvoties no dziļumā kņudošās pārliecības, ka ārpus šī dzīvokļa viss ir pa vecam. Tik ilgi esmu bijis projām, tā laikam. Bet tā ir vēl viena no cīņām, kas šajā laikā ir jāizcīna vienatnē un pašam ar sevi.

Laikapstākļu dēļ dienišķās dzelzceļa malas pastaigas šajās dienās ir kļuvušas īsākas, un tas, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc arī manas dienas pamazām kļūst grūtāk izšķiramas. Reizēm liekas, ka forma ir tikai rītam un vakaram, bet viss pārējais ietilpst kategorijā “kaut kur pa vidu”, lai gan tieši agro pēcpusdienu esmu centies padarīt par to laiku, ko pavadu projām no datora un dzīvokļa centrālās istabas. No otras puses, varbūt vaina ir tieši rutīnā, kas atņem manām dienām pašnoteikšanās brīvību un padara tās tik grūti atšķiramas citu no citas. Bet nu, ideāla risinājuma nav un man ir nelāgas aizdomas, ka bez dienaskārtības es varētu iestrēgt bezgalīgā pusmiegā.

Viens no jaunā režīma punktiem, kas uzspiedis sevi pats, ir visu šo dienu sākšana un beigšana ar jaunumiem no vīrusa frontes. Tie ir aizstājuši futbola ziņas, kurām sekoju iepriekš, tiesa, ne gluži gan tādā apmērā. Vismaz pagaidām šī lasāmviela man nav apnikusi. Par laimi, ikdienas dzīvei tā arī pārāk nekaitē. Inficēto un mirušo skaits jau sen ir pārkāpis to robežu, kas nošķir slimniekus no statistikas.

Tā gan laikam nav visiem – vismaz spriežot pēc manas sarakstes ar draugiem un ģimenes locekļiem. Joprojām tās šad tad apraujas uzreiz pēc Tā Vārda pieminēšanas. Un arī sociālajos tīklos cilvēki stāsta par mēģinājumiem izvairīties no pandēmijas ielaišanas ikdienas domās.

Es gan nedomāju, ka man tas varētu darboties. Tas ir tāpat kā pēc izšķiršanās mest lielu līkumu it visam, kas varētu atsaukt atmiņā otru cilvēku. Pirmajās dienās tas, protams, var būt vajadzīgs, bet jau drīz pēc tam, manuprāt, labāk ir mēģināt atkal atgūt šīs vietas un sajūtas sev, saistīt tās ar jauniem iespaidiem. Arī vīruss ir tik ļoti pārņēmis manas domas, ka labāk šķiet padarīt to par fona sajūtu, lai tādējādi atņemtu pandēmijai šokēšanas spēju. “Tāds laiks” un paraustīt plecus, un doties pie nākamā dienas uzdevuma ar mazliet skumju smaidu.

Ja šis vienatnē pavadītais laiks ir kaut ko man iemācījis par sevi, tad pirmkārt un galvenokārt to, ka ar divarpus izolācijā pavadītām nedēļām nepietiek, lai kaut kas būtiski izmainītos. Ja nu vienīgi dzīve šķiet mazliet palēninājusies, kas ironiskā kārtā nozīmē arī dienu ātrāku aizritēšanu, kopš nav vajadzības nomoda stundās ietilpināt tik daudzus degošus darbus kā iepriekš. Laikam personība man ir izveidojusies gana stabila, lai arī šāds satricinājums neatstātu uz to (vismaz pagaidām) manāmu iespaidu.

Šis laiks arī vēlreiz ir apliecinājis, ka man nav nekādu filozofisku noslieču – tā arī neesmu nonācis ne pie kādiem lieliem secinājumiem par dzīves jēgu vai pasaules kārtību. Tādu darbu kā Jāņa Rozes apgāda izdoto “Sērgas laikā” es noteikti nespētu uzrakstīt, tas, šķiet, prasa pavisam citādu prāta struktūru. Daudz vairāk par domām mani interesē sajūtas, un tās svārstās visnotaļ nelielā amplitūdā. Piemēram, šodien tās ir atgriezušās pie iepriekšējās/parastās optimistiskās rezignācijas, kas man liek velt tik uz priekšu jau iepriekš pieminētā īsromāna tekstu un darīt visu pārējo, no kā sastāv šīs nedēļas. Pēc pāris dienām gan jau atpakaļ būs skumjas, kas šai laikā varbūt gruzd kaut kur bišķi tuvāk garozai nekā citos apstākļos un vieglāk izvirst ārā pa ikvienu tām atvēlēto plaisu.

Arī paziņām sērgas laiks lielākoties ir vienīgi akcentējis jau esošās rakstura iezīmes – tāpēc varu tikai cerēt, ka tie man savulaik zināmie cilvēki, kuriem ir bijušas noslieces uz paranoju un/vai sazvērestības teorijām, tagad nav tām padevušies visā pilnībā.

Pārmaiņām ne obligāti ir vajadzīgs tāda veida bezdibenis pie kājām – domāju, pietiek ar kādu iekšēju plaisu, kuru šāds satricinājums tad var paplest krietni lielākā, varbūt vienā lēcienā pat nepārvaramā aizā. Un tad neatliks nekas cits, kā palikt tai vai citā pusē. Bet lielākajai daļai, mani ieskaitot, šī plaisa lūst vaļā tik lēnām, ka vēl kādu laiku zeme zem mūsu kājām izskatīsies tāda pati kā iepriekš. Un pēc tam pamazām varēs arī paskatīties, kas tad īsti ir noticis dziļumā.