Jaunajā žurnālā IR brīvdienas (vai kaut kā tā) ir viens mans gabaliņš par bērnības vasaru. Nedomāju, ka kāds tādēļ vien pirks to žurnālu, tāpēc ielikšu to arī šeit.
(vairāk…)

Gatavojoties ceturtdienas Prozas tulkošanas darbnīcas uznācienam (21.00 Kaņepes kultūras centrā), ielikšu slovāku rakstnieka Jaroslava Rumpli miniatūras tulkojuma versiju pirms/pēc slīpēšanas.

=========SĀKUMTEKSTS==========

Cliché

We count off from the beginning – one, two, three…

Apparently, as long as a person has to think about four items – what’s up there, what’s down here, what precedes time and what there’ll be after death – it would be better for him to never have been born. But what can you do, when you must live?

It is only possible not to think for a moment.  Until a person makes himself a coffee. He adds a sugar cube so that life will not be too bitter and sits down at the table. Takes his pen, a piece of paper and jots off a start, ‘Apparently, as long as a person has to think…’  He makes it to actually drinking his coffee. Then it occurs to him that coffee itself is a cliché and there is actually nothing to write about anymore. So he puts down his pen, leans against the back of the old chair and – thinks. About what’s up there, what’s down here, what precedes time and what there’ll be after death. He knows that it would have been better had he never been born. But what can you do, when you must live?

It would probably be best to finishing drinking the cliché.

===========TULKOJUMA MELNRAKSTS============

Klišeja

Sākam skaitīt no sākuma: viens, divi, trīs…

Esot tā, ka kamēr vien cilvēkam jādomā par četrām lietām – kas augšā, kas lejā, kas bija pirms laika sākuma un kas būs pēc nāves – viņš labāk nemaz nebūtu dzimis. Bet ko darīt, ja ir jādzīvo?

Nedomāt var tikai īsu brīdi. Līdz viņš sagatavo sev kafiju. Viņš pieber cukuru, lai dzīve būtu saldāka, un apsēžas pie galda. Paņem pildspalvu, papīra gabalu un sāk rakstīt: „Esot tā, ka kamēr vien cilvēkam jādomā…” Viņš turpina līdz kafijas iedzeršanai. Tad viņš saprot, ka kafija pati jau ir klišeja, un viņam patiesībā nav vairs nekā, par ko rakstīt. Tāpēc viņš noliek pildspalvu, atspiežas pret vecā krēsla atzveltni un – domā. Par to, kas augšā, kas lejā, kas bija pirms laika sākuma, un kas būs pēc nāves. Viņš zina, ka labāk būtu bijis nepiedzimt. Bet ko darīt, ja ir jādzīvo?

Vislabāk droši vien būtu izdzert klišeju līdz galam.

========OTRĀ VERSIJA===========

Klišeja

Skaitām no sākuma: viens, divi, trīs…

Kamēr vien galvā ir četri jautājumi – kas ir augšā, kas lejā, kas bija pirms un kas būs pēc – saka, ka labāk nebūtu nemaz dzimis. Bet ko darīt, ja jādzīvo?

Nedomāt var tikai īsu brīdi. Līdz uzvāra kafiju. Pieber cukuru, lai dzīve saldāka, apsēžas pie galda. Paņem pildspalvu, papīra gabalu un sāk rakstīt: „Kamēr vien galvā ir…” Turpina līdz iedzer kafiju. Tad saprot, ka arī kafija ir klišeja, ka patiesībā nav vairs nekā, par ko rakstīt. Tāpēc viņš noliek pildspalvu, atspiežas pret vecā krēsla atzveltni un aizdomājas. Par to, kas augšā, kas lejā, kas bija pirms, kas būs pēc. Viņš zina, ka labāk nebūtu nemaz dzimis. Bet ko darīt, ja ir jādzīvo?

Vislabāk laikam izdzert klišeju līdz galam.

========KOMENTĀRI=========

Slīpēju galvenokārt lasīšanai balsī, tāpēc šis tas uz papīra/ekrāna izskatās jokaini. Dažas lietas vēl jāapspriež ar autoru, citas man joprojām nepatīk. Te uzskaitījums ar komentāriem:

1. “Skaitīšana” sākumā, protams, ir būtiska, bet vai tik ļoti, lai nelietotu ierastāko “Sākam no sākuma”? Slovākiski pirmais teikums ir “Začiatok odpočítame – tri, dva, jedna…” – ar google translate palīdzību saprotu, ka aptuvenā nozīme ir: “sāksim no otra gala: trīs, divi, viens…” Kāpēc pārmaiņa?
2. Vai ir labi saīsināt jautājumus (t.i., “kas augšā” nevis “kas ir tur, augšā” un “kas būs pēc” nevis “kas būs pēc nāves”? Tulkojot grāmatai, es tā nekad nedarītu, bet lasot balsī latviski pēdējais variants šķiet tīrāks, ritmiskāks. Slovākiski pirmie divi jautājumi ir līdzīgi kā latviski, nākamie divi – angļu variantā.
3. “Labāk nebūtu nemaz dzimis” pirmajā pielietojumā trūkst norādes, kam nevajadzētu būt dzimušam, jo šādā versijā tomēr tomēr vajadzētu būt indivīdam. Runājot balsī tāpat ir saprotami un, manuprāt labāk nekā “labāk nebūt dzimušam” (jo sevišķi tāpēc, ka atkārtojumā otrais variants vispār nederētu”.
4. Naratora atsvešinājuma vārdi “saka, ka” vai “esot tā, ka” likšana teikuma beigās nemaina jēgu? “Esot tā, ka” izklausās patizli, bet “saka, ka kamēr” nozīmētu trīs “ka” zilbes citu pēc citas, un arī otrais variants šai ziņā ir mazliet neveikls. Vārdus “iekams” vai “līdz” lietot negribu, jo sadzīvē tā neviens neteiktu.
5. Cik svarīga ir “viņš/cilvēks” atkārtošana, vai drīkst to izņemt? Jau atkal – tulkojot profesionāli, jo sevišķi grāmatai, es, protams, atstātu, bet latviski runājot izklausās ļoti jokaini teikt: “līdz cilvēks uzvāra kafiju”.
6. “Domā” vai “aizdomājas”? “Kafija arī ir” vai “pat kafija ir”? “Saprot” vai “ienāk prātā”? Var piesieties pie katra vārda, tāpēc jau šāda tulkošana nav veicama automātiski. Man svarīgāk šķiet iztulkot tekstu tā, lai lasītājam/klausītājam šķistu, ka autors to ir rakstījis latviski. Citiem svarīgāk šķiet maksimāli saglabāt teksta jēgu, vēl citiem – pieturēties pie vārdu precīziem tulkojumiem. Droši vien ir arī citas pieejas. Tāpēc arī dažādi cilvēki tulko dažādus tekstus, tāpēc nebeigsies procesam piesaistīto cilvēku strīdi.

Tā kā otrajā pārrakstā esmu ticis līdz pusei, nosvinēšanai iepostēšu pāris pirmās romāna lappuses.

(vairāk…)

Šeit iepriekš publicētās kaķa miniatūras pamatā ir nesen lasīts sūfiju nostāsts. Kā izrādās, tie man patikuši jau no bērnības, kad Nasredina anekdošu grāmatu izdrillēju ne tikai no vākiem, bet arī lielas daļas lappušu. Par laimi, līdz tam galvenā daļa jau bija ielīdusi galvā tik spēcīgi, ka joprojām uz daudzām situācijām pirmā reakcija ir atmiņa par līdzīgu Hodžas pieredzi.

Jā, Tuvajos Austrumos Nasredins bija arī sūfiju mācības pārmantošanas paņēmiens. Uz Rietumiem tos XX gadsimtā aizgādāja aristokrātiskais persietis Idrīss Šāhs, kura izpratne par mācību, kā noprotu, bija ļoti savdabīga. Viņa draudzība ar Gurdžiefu un nesen nobeliskoto rakstnieci Dorisu Lesingu palīdzēja daudzo nostāstu un pārdomu grāmatu pārdošanā, un sūfisms vienubrīd kļuva nosacīti populārs tajos pašos slāņos, kas šobrīd lidinās starp budismu un ņūeidžismu.

Latvijā Nasredins tika caur Krieviju: gan jau minēto anekdošu krājumu, gan Leonīda Solovjova brīnišķīgo grāmatiņu par nemiera garu. Krievzeme, savukārt, viņu iepazina jau 18. gadsimta sākumā ar moldāvu gospodara Dmitriju Kantemira turku vēstures grāmatu starpniecību. Tiesa, pieņemu, ka anekdotes diez vai mūsdienās sauktu par “kanoniskajām”, jo turku iekarojumi bija atstājuši ne tikai kultūru, bet arī lielu tautas rūgtumu, un pats Kantemirs cīnījās pret viņiem. Vēl joprojām Moldovas turciskajā Gagauzijā (tur dzimusi un augusi mana mamma, un arī es savulaik pavadīju vasaras) ir aktīva ņemšanās starp bulgāriem un gagauziem. Mūsdienās tāspuses anekdotes lielākoties beidzas ar Nasredina aplaušanos, kas ir pilnīgā pretstatā lielākajai tiesai Austrumu anekdotēm.

Bet labi, zemāk būs daži tulkoti (brīdinu, ka neslīpēti) pastāstiņi no šobrīd lasītās Šāha grāmatiņas. (Starp citu, tā kā darbu dēļ bloga atjaunināšana arī turpmāk būs visai neregulāri, iesaku pierakstīties meillistei – lapas labajā pusē “Sekot blogam” – raksti pienāks uz e-pastu bez jebkāda spama).

(vairāk…)

Pirms pāris dienām draugs palūdza uzrakstīt kādu pastāstiņu nometniekiem. Izdomāju, uzrakstīju, bet apstāties nevarēju, tāpēc ielikšu šeit gan to, gan vēl pāris jaunus un pāris citur jau ierakstītus.

(vairāk…)

Satori portālā ir ielikti daži mani svītrojumi: citu autoru dzejoļi, kuriem esmu izsvītrojis līdz 90% teksta, lai atlikums atklājas kā jauns gabals.

Tā kā tas ir tīrais vaļasprieks, visu galveno par tiem esmu pateicis jau raksta ievadā. Latvijas autoru dzeja man patīk, tāpēc gribēju dot viņiem kaut ko pretī – kaut vai apliecinājumu, ka viņu darbi dzīvo, iedvesmo un ir aktīvas lasīšanas vērti. Man pašam galvenais mērķis bija radošās domāšanas attīstīšana, pasitot prātu vienkāršā veidā neiedomājamu metaforu radīšanā.

Lai nu kā, zemāk vēl daži svītrojumi, kurus Satori nesūtīju, lielākoties mēģinājumā ieturēt “viens autors – viens dzejolis” pieeju publikācijā:

(vairāk…)

Pašreizējā dzīvesvalstī šodiena ir nacionālā flash fiction jeb miniatūru diena. Kā var redzēt tekstu sadaļā, tas ir viens no maniem mīļākajiem “žanriem”, kuru esmu uzrāvieniem piekopis arī ārpus publikācijām. Tāpēc gribēju šeit ievietot četras sev tuvākās oficiāli nepublicētās miniatūras no pseidonīmotā bloga, kā arī vienu jaunu, īpaši šim blogam uzrakstītu.

(vairāk…)