Pārdomu brīdis pēc izlasītā

Pirms grāmatu apskatu rakstīšanas es parasti ieturu pauzīti – tā, ap sešiem mēnešiem. Tas sākās nolaidības un aizņemtības dēļ, un pamazām blogā liktie apraksti no lasīšanas tempiem atpalika aizvien vairāk un vairāk, līdz nostabilizējās pašreizējā pusgada attālumā. Viens no nedaudzajiem izņēmumiem ir “Klūgu mūka” apraksts, jo gribēju to ielikt LaLiGaBas nedēļā. To rakstot, arī sāku saprast, ka patiesībā ir pat labāk ļaut sajūtām pēc lasīšanas nogulsnēties .

Nav jau tā, ka es regulāri pārdomātu iepriekšējo mēnešu grāmatas. Tomēr pirmās sajūtas uzreiz pēc izlasīšanas pārāk spēcīgi ietekmē grāmatas nobeigums, kādi īpaši kaitinošie tēli un tamlīdzīgas lietas, kas ar laiku pamazām itin dabiski atkrīt. Dažreiz atkrīt gandrīz viss, bet tas laikam nozīmē, ka grāmata patiesībā arī nebija neko īpaša. Parasti tomēr kaut kas paliek – kaut kas dziļāks par atsevišķām ainām vai tēliem, kāda vispārēja atblāzma, kas vēlāk ļauj grāmatu ieteikt draugam vai, tieši otrādi, pateikt brīdinošus ceļavārdus. Parasti jau arī nelasu tik svaigas grāmatas, lai pārtraukums pēc lasīšanas atņemtu ieteikuma vai brīdinājuma spēku.

Protams, pārlasot visi kaitinošie sīkumi var atgriezties un atdot pirmajiem iespaidiem to sākotnējo spēku. Un ir grāmatas, par kurām runāt ir daudz foršāk nekā tās lasīt. Un citas, kuras nemaz neiebilst pagaist no prāta jau nākamajā dienā pēc izlasīšanas. Tas viss ir pieminēšanas vērts, un tāpēc arī dažām grāmatām blogā tiek divi teikumi, ne rindkopas. Un vienmēr arī ir gudrīdi ar īsiem un svaigiem iespaidiem.

Tomēr galvenais ir tas, ka man vienkārši patīk pēc ilgākas vai īsākas pauzes atcerēties kādu foršu grāmatu un pastāstīt, kas tieši ieķēries prātā, un kādas saknes tā varētu ielaist cita lasītāja sirdī. Seši mēneši (t.i., 30-35 grāmatas vidū) laikam gan ir mazliet par daudz, tāpēc nākamajās nedēļās centīšos saraut ar aprakstiem, lai samazinātu plaisu līdz kādiem 3-4 mēnešiem.

Advertisements

Par avotu izvēli ziņās

Vakar man tviterī bija interesanta diskusija ar bijušo Dienas ārzemju ziņu kolēģi Didzi Melbiksi par Austrumukrainas konflikta aprakstīšanu un plašsaziņas līdzekļu avotu izvēles pamatojumu. Tviteris, protams, nav piemērotākā vide tādām sarunām (turklāt man bija jābrauc uz centru, tāpēc diskusiju pabeigt neizdevās), tāpēc gribēju blogā izteikties skaidrāk.

Tātad, kāpēc avīzēm vajadzētu vai nevajadzētu ļaut izteikties arī agresoriem, vienalga, vai tā būtu Krievija, ISIS vai kas cits?

Par 1: objektivitātes tieksme

Situācijā, kad neapstrīdami fakti parādās reti un galvenās ziņas ir vienas vai otras puses apgalvojumi par lietu norisi (pamatojumu skat. apakšā), vienas konfliktā iesaistītās puses ignorēšana pēc definīcijas nozīmē, ka problēma netiek atspoguļoti vispusīgi. Objektīvs ārlietu apraksts nav iespējams, bet, manuprāt, žurnālistiem uz to jātiecas.

Par 2: situācijas saprašana

Šeit vados no pieņēmuma, ka agresijas pamatojums visdrīzāk ir sarežģītāks par “viņi ir ļauni, traki un/vai alkatīgi”. Vai vismaz uzbrūkošā puse par to vienmēr ir pārliecināta. Ja netiek dots vārds viņiem, lasītājs nevar izveidot savu pamatotu viedokli par situāciju.

Par 3: vienkāršota naratīva uzvaras iespējamība

Ja ziņu telpā dominē viens vienīgs notiekošā naratīvs, visas pārējās ziņas un pat daļa pasaules ar laiku tiek skatītas caur šī stāsta prizmu. Tas ietekmē attieksmi pret ziņās iesaistītajām cilvēku grupām un stiprina stereotipu un domāšanas klišeju izplatību.

Pret 1: žurnālistam jābūt kvalitātes filtram

Ja vienas puses viedoklis ir pārāk tiešā pretstatā pieejamajiem faktiem, žurnālistam par to nav jāziņo. Piemēram, masalu vakcīnas skandāla gadījumā pierādījumi par tās drošību bija tik pārliecinoši, ka kritisko viedokļu aprakstīšana bija drīzāk kaitīga, jo mazināja vakcinēšanās apjomu.

Pret 2: cīņa pret propagandu

Ja viena puse cenšas veikt propagandu, ikvienai konfliktā kaut attāli iesaistītai pusei (un mūsdienās tā ir visa pasaule) ir jāveic informatīvs prettrieciens, lai nepieļautu mediju pārpludināšanu ar pretinieku mēģinājumiem pārliecināt mūs par savu patiesību.

Pret 3: cilvēkus tas neinteresē

Avīzēm jāklausa lasītāju vēlmēm un, piemēram, latviešu valodā rakstīto ziņu lasītājus neinteresē Krievijas puses argumenti, jo tie a priori ir neuzticami, tāpēc nav jēgas tos pat pieminēt.

 

Problēmas Latvijas portālos

Aprakstā centos būt objektīvs, bet neslēpšu, ka, manuprāt, ir jāļauj izteikties arī, piemēram, ISIS. Pamatoti ir arī argumenti pret šādu izteikšanos, tomēr manos svaru kausos tie nav smagāki. Turklāt Latvijas plašsaziņas līdzekļos avotu atlase, manuprāt, ir pārgājusi tendenciozitātē, kas bija mana pamattēze diskusijas sākumā.

Šorīt nolēmu palūkoties, vai neesmu bijis pārāk kritisks pret Latvijas medijiem. Izlēmu paļauties uz savām socioloģijas mācībām un izmēģināt kvantitatīvu pieeju: saskaitīt dažādu portālu ziņu rakstā “Porošenko saka, ka Krievijas armija ir iegājusi Ukrainā” atvēlēto tekstu Ukrainas un Rietumu apgalvojumiem, Krievijas un separātistu apgalvojumiem, kā arī zināmajiem faktiem. Pie reizes paskatījos sešu pēdējo “Ukrainas ziņu” sadalījumu.

No Latvijas portāliem izvēlējos Dienu, TVNET un Apollo. Gribēju arī Delfus, kuru ziņas bija nosacīti līdzsvarotākas, bet viņu izmantotais formāts neļāva veikt gribēto analīzi. No ārvalstu medijiem paņēmu BBC, Reuters, Al Jazeera un Guardian. Ja kādu interesē precīzāka metodika vai rezultātu sadalījums, labprāt paskaidrošu, padalīšos un norādīšu uz iespējamajām problēmām (kā jebkurā ātrā pārskatā, tādu šeit netrūkst). Te rezultāti:

Ārvalstu portāli

Ukrainas valdības un Rietumu apgalvojumiem: vidēji 55% ziņas teksta
Krievijas un separātistu apgalvojumiem: vidēji 22% ziņas
Faktiem un korespondentu novērojumiem: vidēji 23% ziņas

No 6 jaunākajām ziņām par Ukrainas konfliktu šajos portālos vidēji 2,7 fokusējās uz Ukrainu/Rietumiem, 2,3 – Krieviju, bet 1 – vispārēju analīzi/pārskatu

Latvijas portāli

Ukrainas valdības un Rietumu apgalvojumiem: vidēji 69% ziņas teksta
Krievijas un separātistu apgalvojumiem: vidēji 7% ziņas
Faktiem un korespondentu novērojumiem: vidēji 24% ziņas

No 6 jaunākajām ziņām par Ukrainas konfliktu šajos portālos vidēji 5,3 rakstiem fokusējās uz Ukrainu/Rietumiem, bet 0,7 – Krieviju/separātistiem

========
Jāņem vērā, ka analizētā ziņa bija par Ukrainas oficiālā pārstāvja apgalvojumu, tāpēc viņu nostājas pārsvars ir saprotams. Tomēr Latvijas portālos trūka Krievijas atzīšanas, ka viņu armijas karavīri ir Ukrainas austrumos, bet tā nav oficiāla rīcība, Maskavas kritikas pret ASV atbalstu Ukrainai un Ukrainas armijas uzbrukumiem separātistiem, kā arī Krievijas pārstāvju citātu konteksta (t.i., citēti tika četri vārdi, nevis pilni teikumi).

Jāpiemin arī, ka vairākos Latvijas portālu virsrakstos Ukrainas puses apgalvojumi tika minēti kā fakti, tikai ziņas turpinājumā piebilstot, ka to ziņo Ukrainas mediji. Ziņās separātisti tika saukti par bandītiem un teroristiem bez pēdiņām vai atribūcijas. Arī rakstu atlase bija tendencioza: Dienas frontpeidžā (!), piemēram, bija “Video eksperiments: Krievi cietušajam paiet garām, amerikāņi metas palīgā”, bet TVNet visas 12 top ziņas bija par Ukrainu, un tikai viena no tām bija veltīta Krievijas atbildei/versijai (+ raksts par Depardjē).

Negribu vēl vairāk pagarināt ierakstu ar skaidrojumu, kāpēc tas ir slikti, bet interesentiem ieteikšu Al Jazeera žurnālista Fila Rīza grāmatu “Dining With Terrorists” vai viņa dokumentālo īsfilmu ciklu.

Visbeidzot, mans personīgais viedoklis, lai nebūtu pārpratumi: es uzskatu, ka Krievijas karavīru atrašanās Austrumukrainā notiek ar Krievijas armijas ziņu un atbalstu (t.i., notiek iebrukums), un Maskava separātistus atbalsta arī citos veidos. Tas ir jānosoda un situācija jāmēģina labot, bet tas jādara politiķiem, nevis ziņu žurnālistiem un rakstus atlasošajiem redaktoriem.

Piezīmes lappušu malās

Wallace_Books_King_004_largeRunājot ar nopietniem cilvēkiem, kuri amatu apvienošanas kārtībā ir arī lasītāji, bieži esmu dzirdējis stāstus par apjomīgām piezīmēm lappušu malās. Pats nekad neesmu ar tām aizrāvies, bet parasti kautrējos atklāt savu neizglītotību par pierakstu iespējamo saturu (un atbilde vienalga tak būtu “nu, pārdomas un tā”). Grāmatveikalā iedoto grāmatu piezīmes parasti beidzās ap desmito lappusi, tāpēc pie lielas skaidrības arī tur tikt nevarēju.

Par laimi, pēdējā izlasītajā grāmatā no bookdepository.co.uk – Hjalmara Sēderberga lieliskais un patiešām pārdomu vērtais “Doktor Glas” – bija pilna ar lasītāja norādēm, kas ļāva atklāt noslēpumu pašam un to pastāstīt arī jums. Lasīt kļuva vēl interesantāk – kā skatīties filmu ar paretam burkšķošu kompanjonu (zinu, ka daudziem tas nepatīk, bet man vienam kino-ties vienmēr ir garlaicīgi). Viņa(s) vārdu nezinu, toties esmu darbībā redzējis paradumu atbildēt uz retoriskiem jautājumiem un izteikt spriedumus par cilvēkiem. Par citiem tik privātas lietas lielākoties nezinu.

 

(Pa kreisi grāmatas teksts, pa labi – lasītāja piezīme)

“And duty! An admirable screen to creep behind when we wish to avoid doing what ought to be done.”  — How true.

“What is the cardinal condition for a man to enjoy himself thoroughly with a woman? The bald gentleman said: That she’s sixteen, dark-haired, slim, and has hot blood.” — Braindead.

“By the way, why do the clergy always go into church by a back door?” — Is that a joke?

“What was I most thinking of, when I made up these little black pills for myself?” — Taking away the responsibility.

“Pascal invented the wheelbarrow and Fulton* the locomotive (..)”  — not Stephenson??

“When a child is born deformed, it is drowned. (Seneca)”  — Literally?

“Every idiot at the Eugenia Home costs more in annual upkeep than a healthy young labourer earns in annual income.”  — Dr Shipman!

“Keep your happiness, I’ll take the pleasure.”  — Surely the same thing?

“It hinders “food fever”, the distress and palpitations that immediately follow a meal.”  — Stupid phrase

“I’ve nothing to fear. Why, then, do I keep on feeling my door?”  — Fear others’ morality?

“She died too early, my mother. But it’s a good thing she’s dead.”  — Contradiction.

 

un vislabākais:

“Perhaps I’ve been dreaming the whole time, dreamt I’m a doctor and my name is Glas and that there was a parson who was called Gregorius. And at any moment I can wake up and find I’m a street-cleaner or a bishop or a school-boy or a dog – how should I know…?”  — I thought I was the only one!

Pirmā persona

Pašreizējo laika plaisu starp lielākiem darbiem izmantoju arī stāstu rakstīšanai. Dažas idejas biju pierakstījis un puslīdz izvērsis, citiem padomā bija vispārējais sižets, kāds tēls vai noskaņa. Pāris no tiem ir izfantazētas autobiogrāfijas stāsti, rakstīti pirmajā personā. Paša pieredzes tajos ir gana daudz, lai apraksti būtu ticami un apakšā būtu patiešām sajusta sāpe/prieks. Bet pārliecinoši lielākā daļa – tēli, situācijas un to secība – ir līdzīgs īstenības un izdomas sajaukums kā fantastiskākajos gabalos.

Tomēr lasītājam pirmās personas skatpunkts maina šo proporciju. Stāsts un autors kļūst pietuvinātāks, turklāt darba vērtējums var ciešāk saistīties ar ētikas principiem vai rakstnieka morāles vērtējumu. Arī es pats no tā nereti nespēju izbēgt, jo sevišķi lasot latviešu autoru darbus, kad iepriekšējo uzskatu/viedokļu sēta ir augstāka un tāpēc grūtāk pārkāpjama. Vēl trakāk tad, ja stāstā minētie fakti sakrīt ar viņa(s) biogrāfijas datiem.

Tāpēc es pirmo personu neizmantotu personiskiem darbiem. Tiem vajadzīga kāda papildus distance, kaut vai izdomāts vārds vai fantastiska vide. Šis skatpunkts man galvenokārt ir iespēja pievilkt ieinteresējušo tēlu maksimālā palielinājumā, lai atklātu ko tādu, kas trešajā personā lielākoties ir krietni grūtāk saskatāms. Tomēr tad ir grūtāk reizēm izmantot kādu ainu vai atmiņu no paša dzīves, jo tas šķiet kaut kā personiskāk, pat pārāk, – ja nu kāds izdomās, ka es patiešām rakstu konkrēti par sevi?!

Kad parādās tādas bažas, ir jāapstājās un uz brīdi jāatliek darbs malā. Citādi tas nebūs vienlaidus, un īstāko, piemērotāko vārdu un ainu vietā tekstā sāks ieslīdēt kompromisi. Lai mierīgāk ap sirdi un drošāk.

Iespējams, tāpēc līdz šim neko nopietnu pirmajā personā nebiju rakstījis, kaut tēmas nereti bijušas ļoti tuvas. (Nerunāju par žurnālistiskiem gabaliem, kas neprasa tādu iedziļināšanos. Kaut interesanti – pirms kāda laika palūdza uzrakstīt vienu darbu, kam tā būtu vajadzīga, bet tajā mani tik dikti velk uz stāstu meklēšanu ārpusē, ka rezultāts būs pavisam citāds.)

Grāmatu pirmsbaudīšana

Nākamajos mēnešos vai gados lasāmās grāmatas es neplānoju un arī nedomāju to darīt. Neredzu nekādu sev obligāto literatūru vai citu iemeslu atteikties no ļaušanās pēkšņiem intereses uzplūdiem. Turklāt no plānošanas gūstu pārāk lielu baudu.

Pretruna tā ir tikai šķietama. Tagad es, protams, varētu piesēsties un izveidot nopietnu sarakstu ar darbiem, kuri jāpievarē līdz trīsdesmit gadu vecumam. Bet pa lielam tas tikai uzdzītu stresu un papildinātu dzīvi ar vēl vienu pienākumu, un plānošanas prieks ar to brīdi arī beigtos.

Tagad es varu ar to nodarboties lasīšanas starplaikos, izgājienos uz terases un dušas sesijās. “Hmm, būtu forši pieķerties kādai ceļojumu grāmatai,” es tur varu iedomāties un uzreiz galvā izsijāt attiecīgajam garastāvoklim piemērotāko lasāmvielu. Vai varbūt pieiet pie plauktiem un paņemt, atvērt pāris grāmatas, pašķirstīt, palasīt kādu rindkopu no sākuma vai vidus, tad atkal atlikt atpakaļ. Ar dažām es tā esmu darījis daudzkārt, tā arī netiekot tālāk par pirmajām četrām lappusēm, taču katrreiz izbaudot ielasīšanās brīdi, uz mirkli iztēlojoties prieku, ko izjutīšu, beidzot patiešām iedzīvojoties grāmatas pasaulē un stāstā.

Citi droši vien tāpat sapņo par ēdieniem vai ceļojumiem, šķirstot recepšu grāmatas un skatoties televīzijas pārraides. Tā var pavadīt lielu daļu dzīves, gatavojoties nākotnes priekiem, kuru vārdā ir vērts paciest šībrīža grūtības, jo arī tās var uzskatīt par nelieliem soļiem – uz priekšu, kur gan citur.

Man šķistu muļķīgi un mazliet pat ļauni aizliegt sev pirmsbaudīšanas prieku, lasot un dzīvojot pēc plāna.

Tualetes lodziņš

Šeit tualetē ir lodziņš uz jumta terasi. Tas ir gandrīz necaurspīdīgs, bet parasti turu to pavērto. Kad stāvu pie poda vai atsedzu dušas aizkariņu, tāpēc reizēm redzu kaimiņu pāri no apakšstāva. Viņi tur izkar veļu un risina sarunas savā valodā. Reizēm ar viņiem ir arī puika, kurš uzņēmies gādību par pavasara sākumā atrastu noplukušu putniņu.

Nezinu, vai viņi redz mani. Bet vakarā, kad ienāku tualetē un ieslēdzu gaismu, vienam no viņiem uz mirkli varbūt prātā ienāk no kādas filmas vai grāmatas aizņemta doma par svešinieku aiz dzeltenā loga taisnstūra, viņa domām un dzīvi, kas ir tikpat līdzīga un atšķirīga viņējai kā visiem šīs pilsētas miljoniem un pasaules miljardiem. “Zini, ko?” viņš vai viņa tad saka, drīzāk sev kā otram. “Dzīve tomēr ir jokaina padarīšana.”

Es ceru, ka tā notiek. Tā ieslēgt gaismu man ir gandrīz kā rakstīt, pat ja signāls ir šaurāks un grūtāk saprotams. Tāpēc arī netaisu lodziņu ciet, kad čurāju vai dušojos. Lai rakstītu brīvi, jāpierod arī atkailināties, jāspēj caur loga rakstu un acīm pavērto spraugu parādīt sevi bez drēbēm un maskas.

Kaut nē, ne sevi, bet kaut ko no viņiem pašiem.

Nerakstīšana

Nu jau mēnesi neesmu uzrakstījis ne rindiņas. Grāmatu apraksti, tulkojumi un pāris nākamā romāna skices neskaitās. Neviena stāsta sākuma, miniatūras vai pat treniņainas. Zinu, ka tas nav ļoti liels sasniegums, un pasaulē ir cilvēki, kuri neko nav rakstījuši vēl ilgāk, taču man tas ir daudz. Kopš 14 gadu vecuma – praktiski pusi dzīves – esmu rakstījis gandrīz ik dienas. Jā, lielākoties sūdus, reizēm tikai dažus teikumus, un nebūt ne retiem pārtraukumiem, bet mēnesi ilgas pauzes ir bijušas varbūt uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas.

Biju domājis “Projām!” slīpēšanas piegājienu starplaikā pastrādāt pie miniatūrām, sagatavoties nākamajam romānam vai padarboties ar savām vājajām pusēm (ainu pārejām, vizuālās rakstīšanas, tēlu dzīvīguma izpausmēm – tādām lietām), taču kaut kā negribas. Vispār nevelk domāt par rakstīšanu. Reizēm kaut kas ienāk prātā, bet lielākoties to pat nepierakstu. Ļauju slīdēt projām. Vienalga jāstrādā pie tulkojuma, tātad prasme virknēt vārdus teikumos pavisam nezudīs. Novembrī būs atkal jāsēš pie “Projām!” un to gribu darīt ar tīrāku prātu.

Interesanti, ka laiks vienalga kaut kā aizpildas. Stunda-divas, ko katru dienu veltīju romānam, nestāv tukšas un izmantojamas. To vienkārši nav. Labākajā gadījumā parādās pusstunda, lai iedrukātu kaut ko blogā.

Tas tāpēc, ka savs laiks ir jārauj ārā no kopējā laika sienas. Tad būs. Kaut vai īsi ieskrējieni, kuros paņemt lapu un pildspalvu vai atvērt laptopu un pierakstīt dažus teikumus. Ik pēc pāris stundām to atkārtojot, vakarpusē vienalga var sanākt puse lappuses.

Sarunā ar argentīniešu rakstnieku Josi Avilio interesantākā replika atklājās tikai pēc tam, kad pārlasīju pāris viņa angliski publicētās intervijas. Jautāts par rakstīšanai veltāmo laiku ar diviem maziem bērniem, man viņš atbildēja kaut ko līdzīgu šī paša ieraksta iepriekšējai rindkopai. Nākas pielāgoties, iefīrēt rakstīšanu starp bērniem un ikdienas darbu (viņam – rakstīšanas apmācības). Kādā iepriekšējā intervijā uz līdzīgu jautājumu viņš atbildēja: “Mana vienīgā metode ir haoss, es mācos izmantot haosu savai literatūrai.” Izklausās, protams, labāk, bet pēc mūsu sarunas tāda replika man rosina smaidu vien.

Grāmatplauktam

ImageJa tuvākajā laikā būtu Latvijā, labprāt aizstaigātu uz LNB piedalīties tautas grāmatu plaukta pasākumā. Tā vietā vienkārši pastāstīšu par Solžeņicina stāstu krājumu, kas no mana plaukta goda vietas pārietu neaizsniedzamos bibliotēkas pagraba dziļumos.

Pirmais iemesls un grāmatas stāsts ir “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”, un ziedojams būtu izdarāms kaut tā dēļ vien. Gan gulaga apraksta spēka un tiešuma dēļ, gan nolūkā pieminēt izsūtīšanas pieredzes kopību pa vidu tautas ciešanu unikalitātes naratīvam.

Otrs iemesls ir personīgāks: Solžeņicina miniatūras. Esmu mēģinājis tās tulkot (lasāmas šeit), taču iesaku, protams, oriģinālvalodā: te ir piecdesmitajos un deviņdesmitajos sarakstītās. Nekur citur neesmu redzējis tādu spēju dažās rindkopās radīt ne vien stāstu, bet arī veselu un pilnīgu pasaules redzējumu. Gan jau kādreiz saņemšos arī “Arhipelāgam GULAG” un “Vēža palātai”, bet pagaidām pieturēšos pie stāstu krājuma. Labāk noder gan pārlasīšanai, gan vienkāršai pārcilāšanai un pāršķirstīšanai.

Kāds ir jūsu (gribētais vai esošais) devums grāmatplauktam?

Ieteikumi

Kaut arī grāmatveikalā man ar pircējiem nav jāstrādā, parasti cenšos katru dienu vismaz kādu brīdi pagrozīties starp viņiem: saprast lasītājus, nāciena iemeslus un vēlmes. Pie reizes varu ieteikt kādu grāmatu, palīdzēt kaut ko sameklēt vai vienkārši papļāpāt.

Pēdējā laikā īpaši aktivizējušies šķiet ieteikumu meklētāji. Nesen nedēļas laikā divi nesaistīti trīsdesmitgadnieki lūdza palīdzību daiļliteratūras iepazīšanā. Viņi nekad mūžā nebija lasījuši neko vairāk par obligātās literatūras driskām, bet bija apņēmušies to labot. Vienam vienīgā prasība bija “nu, lai nav garlaicīgi”, bet otra vēl pieteica, lai nebūtu nekas fantastisks.

Iespējas tātad ir šādas:

Klasika. Var iedot cilvēkam rokās Zolā kopotos rakstus un mierīgu sirdi no viņiem atvadīties. Ne tāpēc, ka grāmatas būtu garlaicīgas – mani nebeidz pārsteigt, ka beigto, balto, bārdaino klasiķu darbi joprojām ir sasodīti interesanti un lasāmi -, bet gan novecojušās valodas dēļ. Bez jebkādas lasīšanas pieredzes uzreiz ķeroties pie lappušu gariem, vecmodīgiem teikumiem, aplaušanās būtībā garantēta.

Mūsdienu klasika. Var aizvest pircējus pie pagājušā gadsimta otrās puses labākajiem darbiem un sākt gari stāstīt par Fuentesa sociālo problēmu izpratni vai Kavabatas prozas smalkumiem. Rezultāts visdrīzāk būs līdzīgs, kaut lielākoties cita iemesla dēļ. Proti, liela daļa mūsdienu klasiķu tekstu piedalās garā diskusijā ar iepriekšējiem tekstiem – pat ja viņi nav aktīvi postmodernisti, viņi lielākoties raksta aktīviem lasītājiem, cilvēkiem, kuriem ir kultūras zināšanas un praktiskās nodarbībās apgūtas spējas irties cauri metaforu slāņiem.

“Alternatīvā” mūsdienu klasika. Ar to domāju Murakami, Eimisu, Peļevinu u.t.t. Krutus un atzītus darbus, kas paredzēti (arī) lasītājiem bez hiperintelektualizācijas nosliecēm. Tas jau varētu iet krastā, kaut daudzi “alternatīvie” par tādiem kļuvuši, aizraujoties ar frīkautiem valodā vai saturā. Daudziem lasītājiem tas būs patīkams vai vismaz interesants piedzīvojums, bet citi jutīsies apmulsuši un pēc pārdesmit lappusēm atgriezīsies pie labākām nodarbēm. Izņēmums varētu būt Palaņjuks/Vulfs zēniem un Atvuda vai Gordimera otrā dzimumu galā. Bez vipendroniem, bet ar mēģinājumu pateikt ko vairāk.

Grāmatas bez vipendroniem un visādiem mēģinājumiem kaut ko teikt. Arī atskaitot žanru literatūru, iespēju ir daudz. Lielākoties grāmatas par attiecībām, humorīgiem piedzīvojumiem un tādām lietām. Pietiek paskatīties populārākās grāmatas un sākt ar Kinsellu, Haislopu vai Vili Lācīti galu galā.

Žanru literatūra. Katrreiz līdzīgam jautājumam parādoties internetā, cilvēki tiek līdz “iesakiet” daļai un lielajiem burtiem sāk drukāt par DŽORDŽU RRRRRRR MĀRRRRTINU un Sjūzenu Klārku, un miljons citiem fantasy/sci-fi autoriem. Citur līdzīgi notiek ar krimiķu, trilleru, vēsturisko piedzīvojumu un puspornogrāfisko romānu rakstniekiem. Pēdējoreiz arī es apstājos pie “Princess Bride”, kas ir krustcelēs starp pasaku, fantasy, humoru un piedzīvojumu stāstu. TIeši šaubas par to lielā mērā pamudināja uz šo ierakstu, jo žanru literatūra (jo sevišķi mūsdienās) mēdz krietni paļauties uz iestrādātiem sižetiem, tēliem un to apspēlēšanu, un žanrā neiesvaidītiem cilvēkiem pat tā vieglākais gals var prasīt gatavību apgūt pilnīgi jaunu pasauli ar saviem likumiem un paradumiem. Man tā ir viena no patīkamākajām nodarbēm un literatūras priekšrocībām, taču zinu, ka nebūt ne visi tam ir gatavi. Izklaides vietā tad nereti nākas krietni piepūlēties, tāpēc ieteikumos parasti pieturos pie vispārzināmajā realitātēm balstītām grāmatām, lai literatūras jaunienācējiem būtu par vienu šķērsli mazāk.

Jūsu versijas?

(Pareizā atbilde gan vienmēr ir Bredberijs.)

Zagļus neķert

Viens no maniem mīļākajiem albumiem – Dilana “Love and Theft” – neilgi pēc iznākšanas izraisīja nelielu skandālu, jo izrādījās, ka gandrīz visi dziesmu teksti tajā nāk no citiem dzejoļiem, grāmatām un dziesmām. Sekoja garas runas par folkmūzikas tradīcijām, veciem sakāmvārdiem un vecuma/radošuma kopsakarībām. Mani šī informācija tikai iedvesmoja aplūkot tekstus uzmanīgāk un secināt, ka salaiduma vietas vienalga grūti pamanīt.

Savukārt es sevi nesen pieķēru, ka aizvien biežāk esmu sācis grāmatas lasīt, ar vienu aci lūkojot kaut ko savām vajadzībām nosperamu. Visbiežāk tā ir kāda frāze vai joks, retāk – fakti, kāda ainas daļa vai tēla iezīme. Manos stāstos tie visbiežāk parādās gandrīz neatpazīstamā izskatā*, iekļāvušies kopējā tekstā un paturot labi ja pāris vārdus no sākotnējā iedvesmas avota. Citādi pat gudrākā doma un labākā asprātība tikai lec ārā un sagandē visu pārējo.

Un tomēr mazliet kremt sirdsapziņa. Kaut kur dziļumā ir iekšēja nepieciešamība visu radīt paša rokām, nepieņemot nekādu palīdzību no malas. Grūti gan saprast, kur novilkt robežu – vai cilvēku vērošana un viņu īpatnību pierakstīšana vai iedvesmas gūšana vēsturē ir jūtami atšķirīga no šādas čiepšanas? Un es pats? Vai tad vispār drīkst atkal un atkal pārrakstīt to vai citu paša pieredzes ainu, ja jaunradi vada oriģinalitātes dziņa?

Tad es atceros, ka nebūt nerakstu oriģinalitātes vēlmes dzīts, un nomierinos. Es rakstu tāpēc, ka gribu iekustināt, iedvesmot, izklaidēt un pacelt lasītājus. Izmisīgi mēģinot atbrīvoties no jebkādām ārējām ietekmēm, šis mērķis tikai cietīs. Ja citu tekstu apzagšana tam palīdzēs, gala secinājums ir vienkāršs. Tieši tā literatūra jau arī dabojas un attīstās, pat ja lielākā daļa aizguvumu gandrīz visur (ieskaitot manus darbus) ir nejauši un pat negribēti.

 

* Izņemot lasītājiem potenciāli zināmas lietas, kuras mēdzu rādīt visnotaļ atklāti, jo slēpt vienalga nav jēgas. Kā piemērus no topošajiem darbiem varu minēt pārrakstītu “Me and Bobby McGee” dziesmas ainu un vienu no “Projām!” tēliem, kura teiktais nereti ir tiešā veidā pārkopēts no nacionālistu forumiem un hiperpatriotiskiem tekstiem. Atšķirība te tāda, ka avota atklāšana (vai neslēpšana), padara interpretāciju vērtīgāku.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: