Kad pārcēlos uz Angliju, man bankas kontā turējās šādi tādi iekrājumi, bet darāmo lietu sarakstā vēl bija maģistra darbs un Dilana autobiogrāfijas tulkojums. Tāpēc apmaksāta darba vietā sākumā izlēmu uzmeklēt redaktora prakses vietu kādā vietējā izdevniecībā. Iespēja klātienē novērot smalko Rietumu darba organizāciju un bez lieka satraukuma iegūt pieredzi interesantā nozarē šķita pietiekams atalgojums par pusotra mēneša darbu. Šis naivums, protams, izgaisa tikpat drīz kā naudas iekrājumi un pārējo darbu samaksas solījumi.

Tagad, kad esmu devies tālākās gaitās, toties varu pastāstīt par šo pašu darba organizāciju nelielā, bet noteikti interesantā britu izdevniecībā. Varbūt tā Latviju izdosies vēl kādu pussolīti pietuvināt Rietumiem. Vārdus un nosaukumus neminēšu, jo vēlākas sarunas ar paziņām, kuri strādāja līdzīga apmēra izdevniecībās, apliecināja pieredzes tipiskumu.

Izvēlētās izdevniecības vadītājs man piezvanīja jau pāris dienas pēc pieteikuma saņemšanas. Valodas robu un runātāja akcenta dēļ neko daudz nesapratu, taču pēc stundas uz e-pastu pienāca pārbaudes darbs ar dažādiem skolnieciskiem valodas uzdevumiem. Tas bija jāizpilda līdz nākamās dienas beigām. Iztēlojos, ka izdevniecībā ir daudz stresainu cilvēku, kuri skraida šurpu turpu starp galdiem, klaigādami par dedlainiem, laika vērtību naudā un saņemtajiem manuskriptiem, un nākamās dienas beigās vienam no viņiem beidzot pagadījušās piecas brīvās minūtes pieteikumu izskatīšanai. Nedēļas beigās saņēmu vēl vienu zvanu, no kura spēju izlobīt tikai to, ka pirmdien no rīta jādodas uz izdevniecību, laikam jau darba interviju.

Ticis līdz izdevniecības gaitenim, kur man bija jāgaida intervētājs, vispirms satiku irāņu meiteni, kura bija atnākusi līdzīgā nolūkā. Viņas cerētā prakse bija grāmatu dizainā, bet tādas atšķirības mūsdienās vairs netraucē cilvēkiem kavēt laiku ar neveiklām sarunām par laikapstākļiem un gaidāmajiem darbiem. Telefona zvani un e-pasti bija samulsinājuši arī viņu, tomēr viņa joprojām ticēja iespējai šeit ielikt kāju grāmatizdevniecības nozares durvīs. Kā nopratu, pat neapmaksātas prakses vietas pēc krīzes sākuma bija kļuvušas gandrīz nepieejamas, tāpēc bija jāmeklē labais it visur. Izdevēju interneta vietne patiešām taču bija neslikta un pat profesionāla, arī gaitenī izvietotā glezna ar kuģa cīņu vētras sabangotā jūrā droši vien bija apzināts kiča elements. Un savādās telefona sarunas noteikti varēja norakstīt uz steigu un sliktu savienojumu.

Kad beidzot ieradās izdevniecības vadītājs – jauns, draudzīgs un profesionāli paviršs indiešu puisis –, sagatavojāmies rūpīgai izvērtēšanai, taču saruna bija īsa un nesāpīga. Mūs abus ieaicināja nelielā, tikpat profesionāli bezpersoniskā tikšanās telpā un piedāvāja sākt tajā pašā dienā. Neko citu vienalga nebijām ieplānojuši, tāpēc piekritām.

Iepazīstināšana ar darba pienākumiem, kolēģiem un tamlīdzīgi sīkumi izpalika. Man ierādīja datoru, izdevniecības stila vadlīnijas, plauktu ar vārdnīcām un rokasgrāmatām, un pusstundu pēc atnākšanas e-pastā jau bija pirmā rediģējamā grāmata. Sirdsmiera labad pieņēmu, ka nepacietības pamatā bija izcilais pārbaudes darba izpildījums. Galu galā desmitajā klasē biju piedalījies angļu valodas olimpiādē, tātad arī kļūdu labošana profesoru grāmatās nevarēja sagādāt lielas grūtības.

Darbu sāku ar iedrošinošu smaidu netālu sēdošajai irāņu dizainerei, kura nupat arī bija atstāta viena ar jaunajiem uzdevumiem. Nelielajā telpā bija vēl divi darbinieki: personīgo problēmu nomākta praktikante no Kalifornijas un izdevniecības galvenā redaktore, kura satrauca prātu ar īso svārku atklātajām kājām un spēju vienlaikus rakstīt neiedomājamā ātrumā un atbildēt uz telefona zvaniem. (Pusotra mēneša laikā desmitiem reižu dzirdēju viņas nemainīgi laipno: “Prakses iespējas? Aizrakstiet uz šo adresi, tad gaidiet ziņu. Paldies un visu labu!”)

Tā arī bija visa izdevniecības radošā komanda, kas gada laikā veikalos un noliktavās izgrūda vairāk nekā 20 dažādas grāmatas. Kaut “radošā komanda” varbūt ir mazliet nevietā – izdevniecības noskaņojumu un attieksmi pret darbu precīzāk varētu raksturot vārdu savienojums “bliezēju komanda”. Galvenais prakses laikā dzirdētais norādījums bija mudinājums nepārcensties. “Tas nav svarīgi, ej tik uz priekšu,” bija galvenās redaktores atbilde uz gandrīz visiem sākotnēji, jāatzīst, daudzajiem jautājumiem.

Līdzīga pieeja bija arī izdevniecības vadītājam, kurš reizēm ienāca pie mums, lai uzmestu skatu sagatavotajiem dizaina paraugiem (“Jā, jā, ļoti labi!”) vai pārmītu kādu vārdu ar redaktori (“Hmm, nē, tas galīgi nav labi!”). Tas palīdzēja: pusotra mēneša laikā tiku cauri trijām grāmatām un paguvu pieķerties vēl dažiem citiem darbiem. Par labu nāca arī apziņa, ka rediģējamās grāmatas vienalga lasīs pārdesmit cilvēki, kuri visdrīzāk nemēdz iziet no universitātes bibliotēkas, tātad nevarēs uzbrukt man dusmās par nepareizi saliktajiem komatiem.

Sevišķi drošs šajā ziņā esmu par pirmo sev uzticēto grāmatu: indiešu filozofu rakstu krājumu, kuras argumentācijas ceļi bija nesavietojami ar mana prāta darbības principiem. Tas bija pirmais teksts manā mūžā, kur teikumus nevarēju saprast pat aptuveni, kur nu vēl tikt kaut līdz vienam apslēpto domu slānim. Neko daudz nepalīdzēja arī dažu autoru savdabīga izpratne par angļu valodas likumsakarībām. Šai grāmatai veltīju lielāko daļu pirmā mēneša, bet no satura atceros vien to, ka dažu rakstu autoriem bija jokaini uzvārdi.

Nākamā grāmata tika atsūtīta uzreiz pēc iepriekšējā dokumenta nodošanas. Tās bija labdzimušas indiešu dāmas atmiņas par meitu pāridarījumiem un nelaiķa vīra pārvaldīto pilsētnieku nepateicībām. Roku biju iesitis tiktāl, ka šķietami pretrunīgie norādījumi – autore ir izdevēja attāla radiniece, tāpēc grāmata ir ļoti svarīga, bet pārcensties gan nevajag – neko daudz neuztrauca. Viņas valoda bija vienkārša un tuvāka man ierastajām normām, arī domas nebija samežģījušas senas filozofijas grāmatas, tāpēc darbs vedās raiti un brīžiem pat šķita patīkams.

Trešā un pēdējā man uzticētā grāmata bija padziļināts ieskats 19. gadsimta britu politiķa Viljama Gledstouna profesionālajā veikumā. Neviens cits vēsturnieks tai, protams, nebija nācis ne tuvumā, lai izvērtētu autora apgalvojumu patiesumu, bet ap šo laiku es jau zināju, ka tas arī nav svarīgi un mani pavisam noteikti neskars. Kļūdās vienalga vainos autoru, nevis izdevniecību, kur nu vēl redaktora asistentu. Galvenais bija grāmatu nogādāt līdz tirgum, un gan jau tas visu izšķiros.

Pēc Gledstouna grāmatas rediģējuma nodošanas izpelnījos jaunu norīkojumu: atvieglot izdevniecības ceļu uz ienesīgo un nepiedodami neskarto mācību grāmatu tirgu. Pieņemu, ka priekšnieku bija neatgriezeniski satriekusi mana darba kvalitāte (turklāt amerikāņu praktikante neparedzēti atgriezās Kalifornijā), jo šajā projektā mēs sastrādājāmies īpaši cieši (t.i., tagad viņš nāca pie manis teikt: “Jā, jā, ļoti labi, sūti tik man uz e-pastu!”)

Darba uzdevums bija atbilstošs izdevēja triecienveida pieejai: nepilnas nedēļas laikā man vajadzēja sagatavot divas milzīgas “Excel” tabulas. Vienā bija konkurentu grāmatu parametri (vecuma grupu sadalījums, aprakstītie temati, lappušu skaits utt.), bet otrā – nelielo, bet puslīdz cienījamo universitāšu jauno (tātad lēto) profesoru vārdi un e-pasti. Viņiem plānojām piedāvāt ātri saštancēt kopijas vai vismaz aizdot vārda un titula izmantošanas iespējas, lai jau tā paša gada vasaras beigās veikalos un, cerams, vecāku iepirkumu grozos iekļūt cienījama izskata mācību grāmatas ar izdevniecības zīmolu.

Prakses laika pēdējās dienās paguvu satikt vienu no izvēlētajiem autoriem: kautrīga paskata jaunieti, kurš steigšus piekrita ikvienam izdevēja piedāvājumam vēl pirms tā izskanēšanas. Tā izrādījās pareizā pieeja, kaut tagad, pārlūkojot izdevniecības grāmatu katalogu, izskatās, ka nekur tālāk par pāris soļiem šajā laukā viņi tomēr netika. Tā vietā izdevējs ir pārslēdzies uz nākamajiem potenciāli ienesīgajiem tirgiem: autortiesību nenoslogotas literatūras klasikas apkopojumiem un 19. gadsimta akadēmisko pētījumu rediģējumiem, kurus studentiem pārdot par 60 mārciņām gabalā.

Pirms aiziešanas vēl pamēģināju no abām poļu grāmatvedēm noskaidrot izdevniecības biznesa stratēģijas sekmīgumu – tīri ziņkārības labad. Iespējams, viņas atmaidzināja Lielbritānijas imigrantiem tipiski bezgalīgās sarunas par labākajām biezpiena iepirkšanas vietām, jo drīz vien uzzināju, ka peļņu galvenokārt veido kāds papildu naudas avots. Proti, ēkas pagrabā notika vīna vairumtirdzniecības straumes pārvirzīšana, man nesaprotamā veidā sakārtojot pārdevēju un/vai uzpircēju papīrus. Izdevniecības mītnē vīns tā arī neparādījās. Par to esmu pārliecināts, jo kāduvakar pavisam netīšām tiku tajā ieslēgts un ārā izlīdu pa pagraba logu, bet neko aizdomīgāku par vecu faksa aparātu tā arī nepamanīju.

Par spīti šim pēdējam iztrūkstošajam posmam ceru, ka nelielais atmiņu stāsts palīdzēs “Satori” lasītājiem dibināt ienesīgas, profesionālas un visādā ziņā cienījamas izdevniecības pēc labākajiem britu paraugiem. Nesolu, ka pats pieteikšos tajās stažēties, tomēr esmu pārliecināts, ka interesentu netrūks. Varbūt man atradīsies konsultanta vieta ar atbilstošu samaksu.

Grāmatas salīdzinājumā ar cilvēkiem ir garlaicīgas. Tāpēc es turos cieši pie tām un tagad Londonas apkaimē vadu lietoto grāmatu veikalu. Ja sagribas asas izjūtas, vienmēr varu aizslēpties aiz plauktiem, uzcelt papīra fortu un sākt nepiedienīgi novērot pircējus, lai izdarītu tālejošus, faktiem nepamatotus secinājumus. Šādā veidā man izdevies nošķirt astoņus galvenos apmeklētāju tipus.

1. Kolekcionāri

Lielākā daļa vienkāršo cilvēku (t.i., tā daļa sabiedrības, kas nelasa kultūras un patstāvīgās domas portālus) grāmatveikalus apmeklē, vajadzības spiesti. Rietumu sabiedrībā spiedīgākā vajadzība ir kolekcionēšana.

Manuprāt, lielākā daļa kolekcionāru nemaz nemāk lasīt. Viņiem vienkārši patīk skatīties uz skaistiem plauktiem, vēlams, saskaņotās krāsās. Tāpēc viņi – parasti tie ir pusmūža kungi ar neordināru pārliecību par higiēnas un viņu izvēlētā hobija nozīmi ikdienas dzīvē – pērk Ginesa rekordu grāmatas, kartes, bērnības grāmatas, noteiktu gadu formastērpu īpatnību apkopojumus un pašpalīdzības grāmatas.

Ja pareizi saprotu, kolekcionējamās grāmatas vecākajām paaudzēm ir pokemonu vietā. Viņi tās krāj, apgreido un sūta asiņainās cīņās pret citu kolekcionāru krājumiem. Izdzīvos stiprākais, vienīgais 1956. gada “Collins” taureņu grāmatas pirmizdevuma īpašnieks. Jūtat, kā asinis sāk riņķot straujāk? Pastmarkas ne tuvumā nestāv.

2. Apsēstie

Atšķirībā no kolekcionāriem dažādu tēmu fanātiķi grāmatas patiešām lasa, turklāt dara to tik pamatīgi, ka Austroungārijas impērijas formastērpus tagad pārzina labāk par tradicionālajām ģimenes vērtībām. Piemērs nav no gaisa grābts: viens no regulārajiem pircējiem nesen pastāstīja, ka ir atradis septiņdesmitajos gados Ungārijā izdotu grāmatu par šo tēmu. To viņš bija meklējis 25 gadus, bet tad atklāja, ka draugs ir paguvis pirmais. Pēc tam es uzzināju krietni vairāk par Austroungārijas impērijas formastērpiem, nekā jebkad būtu gribējis. Atceros tikai to, ka militārās vēstures grāmatas jāslēpj zem veikalā iegādātā piena un maizes, lai var sievai nemelojot teikt, ka izgāji nopirkt pārtiku. Pieņemu, ka pēc tam jāieslēdzas darbistabā un jāglāsta karavīru zīmējumi, līdz iestājas nakts un sieva ar bērniem aiziet gulēt.

Šāda apsēstība var būt mazliet apnicīga līdzcilvēkiem, taču var būt saprotama: pieminētais vīrietis, piemēram, ir pensionēts militārists. Otrā grupas spektra galā ir sazvērestības teoriju cienītāji un citplanētiešu meklētāji. Viens no viņiem pēdējoreiz nopirka grāmatu par “X-failiem”, jo nekā cita jauna par marsiešiem mums nebija, un viņš nosprieda, ka arī televīzijas pieredze var palīdzēt meklējumos. Vai varbūt viņš domāja, ka tā ir dokumentāla pārraide. Kas to lai zina.

3. Mīlīgas večiņas

Viņas lasa asiņainus krimiķus un kaislīgu skatienu pilnus dāmu romānus. Krimiķus, protams, lasa visi, taču viņas izceļas ar īpašu interesi un zināšanām par žanra asiņaināko un negantāko galu. Sūdzības par garlaicību grāmatā “Ducis dunču slepkavas izrautajā sirdī” ir daudz biežākas par bezjēdzīgās vardarbības nosodīšanu. Kā saka viņas pašas, interese par žanru lielākoties saistīta ar ilgajiem bezmiega cīniņiem, pēc kuriem pat avīžu ziņas vairs nešķiet pietiekami asas.

Maigāki raksturi glābiņu meklē viegli erotiskā literatūrā. Šeit īpaši interesants ir lasītāju sociālais nošķīrums. Labdzimušās dāmas parasti lasa vienkārši romantiskas grāmatas – varbūt pat ar kādu psiholoģiskās attīstības pavedienu –, kamēr smagi nostrādājušās sievietes biežāk izvēlas atpūsties, lasot krietni atklātākus romānus ar daudzsološiem nosaukumiem: “Biljonāra atraitnes jaunā mīlestība”, “Akušiera pirmās darba dienas liktenīgā sieviete” utt. Cik sanācis tos pašķirstīt, aptuveni 90% teksta veido saldsērīgas nopūtas, daudznozīmīgi skatieni un skaistu, gudru, bagātu, galantu vīriešu apraksti.

4. Stilīgie jaunieši

Viņi grāmatveikalā nāk taisnā ceļā no “Tommy Hilfiger” reklāmām, vienmēr ķiķinošā pulkā. Tad grupiņa sapulcējas ap fantasy plauktiem un sāk apspriest Džordžu R. R. Martinu un skolas vai universitātes fantastiskos notikumus.

Mani joprojām nebeidz pārsteigt fantasy lasītāju auditorijas pārmaiņas. Vēl pirms dažiem gadiem tā bija tik ļoti nošķirta un savādi neveikla kopiena, ka pat es raustījos parādīties viņu laukā. Džordžu R. R. Martinu apsmēja arī tie fantasy fani, kas sarunas laikā spēja neskatīties uz savu kurpju purngaliem. Tagad miljons lappušu eposus jaunieši lasa mājupceļā no savas rokgrupas mēģinājumiem – un viņi ij nedomā spēlēt ne folkmūziku, ne progresīvo roku.

5. Nestilīgie jaunieši

Viņi grāmatveikalā nāk taisnā ceļā no mājām un tad vienatnē atgriežas atpakaļ, padusē turot kārtējo sacerējumu par kosmosa kuģu apšaudēm vai violetu kosmosa zirnekļu pārošanos. Šai ziņā nekas nav mainījies: zinātniskā fantastika joprojām ir autsaideru lauciņš. Viņi man ļauj ticēt pasaules nemainīgajai kārtībai.

Reizēm zinātnisko fantastiku uzmeklē arī citi. Daži no šiem (pseido)lasītājiem pat nenēsā brilles. Viņus interesē varbūt tikai Bredberijs, Azimovs, Benkss un jaunākās fantastikas filmas iedvesmas avots. Phe.

6. Pētnieki un skolotāji

Redzot kārtīgu un koptu pusmūža cilvēku brillēs, gribot negribot sažņaudzas sirds, jo, iespējams, viņš ies mājās sakniebtām lūpām un vilšanās pilnu sirdi, bet, iespējams, beidzot nopirks to grāmatu par svētdienas skolām Ziemeļanglijā no 1745. līdz 1812. gadam, kas skumji stāv plaukta stūrī jau kopš 1813. gada. Viņu vēlmes parasti ir tik skaidras un noteiktas, ka veiksmīgi atradumi visbiežāk ir nejauši. Citādi arī grūti, ja grāmatām jābūt noteikta gada noteiktam izdevumam, vēlams ar vienkrāsainu vāku un trīsdaļīgu nosaukumu. Retu reizi gan parādās maģistra vai doktora darba rakstītāji, kuri pagrābj visu, kas kaut attāli saistīts ar pētāmo tēmu. Par viņiem var tikai priecāties.

Kā pirmie, tā otrie pensijas vecumā lielākoties pārvēršas šarmantās, brīvās dāmās un kungos, kuriem patīk pļāpāt, jokot un lasīt klasiķus, jaunos literāros meistardarbus, populārzinātniskas grāmatas un izklaidējoši vēsturiskus aprakstus. Pārējie sēž mājās un raksta garas vēstules laikrakstiem, kurās sīki paskaidro, kāpēc rakstā kļūdaini pieminētais lidmašīnas pacelšanās ceļa garums licis atsaukt divdesmit gadus goda vietā turēto abonementu.

7. Viņu mācekļi un skolnieki

Beidzot esam tikuši pie mums visiem tuvajiem kalsnajiem, briļļainajiem, sakumpušajiem jauniešiem, kas sākuši ienīst literatūru, jo studijas to šķūrē galvā bez dzīves un lasīšanas pieredzes, toties ar pamatīgiem komentāriem simbolu un atsauču medību atvieglošanai. Viņi stundām ilgi apčamda savulaik iemīļoto Viljamu Folkneru un Tomasu Pinčonu, sapņodami par tālu nākotni, kurā viņiem būs laiks, nauda un iemesls pirkt ko citu bez 19. gadsimta franču romantisma avangardistu darbiem. Pat nauda no kabatas nāk tik negribīgi, ka parasti vai nu pilnībā izbirst uz grīdas, vai izslīd no pirkstiem acīmredzami nepilnīgā apjomā.

8. Cilvēki

Jā, arī visi iepriekšējie ir cilvēki, taču šie ir, nu, cilvēki. Viņi lasa Džeremiju Klārksonu, meklē interesantas, nocenotas kulinārijas grāmatas, sen iemīļotu un jaunatklātu autoru darbus, populārus krimiķus un trillerus, dārzniecības rokasgrāmatas un visu pārējo, kas var atvieglot ikdienas dzīvi. Lielākoties viņi nāk sestdienās, jo pārējā laikā strādā, iet uz sporta zāli, ķīvējās un mīlējās, gatavo pusdienas, pieskata bērnus – dzīvo, vienvārdsakot. Viņi labi smaržo, ar viņiem ir jauki pārmīt kādu vārdu un ļauties mānam, ka dzīve tomēr ļauj kādam izsprukt vismaz ārēji neskartam.

*             *             *

Kā redzams, apmeklētāju loks ir visnotaļ šaurs. No otras puses, ja atskaita suņus, kaķus un citus mājdzīvniekus, nekas daudz pāri vienalga nepaliek. Interesants šķiet vien divu grupu iztrūkums.

1. Latviešu literatūras interesenti

Tas tāpēc, ka tādi neeksistē. Tā nav sazvērestība, jo arī krievu literatūras cienītāju loks Londonā nepārsniedz divdesmit cilvēkus. Tulkotās grāmatas neviens nelasa principā. Pat imigranti lasa vai nu tautiešus oriģinālvalodā, vai angļu autorus. Atskaitot klasiķus, triju gadu laikā lietoto grāmatu veikalos esmu redzējis akurāt vienu krievu grāmatu – Peļevina “Šausmu ķiveri”. Ļoti gribot, varētu pieskaitīt arī ukraiņu autora Andreja Kurkova pingvīnu grāmatas.

Fakti ir skaidri un daiļrunīgi: tulkotā literatūra Lielbritānijā veido 9% no visām izdotajām grāmatām. Tas ir tāds pats nišas tirgus kā erotiska zinātniskā fantastika vai monogrāfijas par vīngliemežiem. Intereses atzīšana par ko tādu iezīmē uz mūžu. Tāpēc pārdevēji par tulkojumiem prasa divkāršu cenu: vienīgie pircēji parasti ir fanātiķi un gatavi sponsorēt citādi nerentablo biznesu.

2. Rakstnieki

Iespējams, tas tāpēc, ka pēc skata nevienu vietējo autoru vienalga nespētu atpazīt. Ticamāka man tomēr šķiet iespēja, ka angļu rakstnieki ir daļēji mītiski radījumi – piemēram, kā vienradži vai āmurhaizivis. Viņi dzīvo kādā paralēlā visumā, sarunājas latīņu valodā, pārtiku iepērk internetā vai uzbur ar vārdu maģiju, un grāmatas nelasa principa pēc, lai nesabojātu sava dievišķā diktāta precizitāti. Vienīgais izņēmums ir tie saburzīta paskata indivīdi, kuri kautrīgi pienāk pie letes, apjautājas par pareizu laiku un atvadoties atklāj, ka nupat ir izdevuši alternatīvās vēstures grāmatu par Hitlera uzvaru un Zemes virsū izveidoto paradīzi un vēlas mums uzdāvināt divdesmit eksemplārus.

Īsto Patiesību par rakstniekiem uzzināju, pateicoties saviem darbiniekiem. No augšas pie viņiem bija tikusi kluso telefonu izkropļotā ziņa, ka arī es esmu rakstnieks. Tāpēc jau pirmajā dienā man palūdza iztulkot kādā grāmatā ierakstītu latīņu valodas izteikumu. Atzinos, ka to nezinu. “Ā,” skanēja atbilde. “Es gan biju sapratis, ka tu esi rakstnieks…” Gandrīz fiziski sajutu prestiža kritumu. Visas cerības uz šo rakstu, kuru varētu izdrukāt un katras sarunas sākumā iestumt rokās, ar pirkstu parādīt uz savu vārdu un lepni pacelt zodu.

Intervijas beigās latviešu tulkotāja Kaija Straumanis (28) stāsta, ka drīz dosies uz Ņujorku, kur lidostā viņu sagaidīs Yahoo! automašīna, lai vestu intervēt uz Taimskvēru. «Vismaz nebūs sabiedriskajā transportā jāsēž,» viņa saka pat Skype sarunā viegli saklausāmā ironijā. «Man darba dēļ tik un tā bija jābrauc uz Ņujorku.»

Pirms pāris gadiem Kaija sava prieka pēc uzņēma dažus pašportretus, kuros viņai pret galvu šķietami triecas bumba, glāze un citas lietas. Pavasara sākumā tie internetā kļuva populāri, un tagad Kaijas ikdienas darbu izdevniecībā papildina domas par to, kā viņas portreti tiek aprunāti visos kontinentos. Vienubrīd fotogrāfiju skatījumu skaits sasniedza pat divus, trīs miljonus dienā.

Nejaušā popularitāte

Pirmo attēlu Kaija uzņēma 2011.gadā, savā dzimšanas dienā, interneta vietnes Flickr projektam 365, kurā lietotāji tika mudināti katru dienu kaut ko fotografēt. Vēlāk tieši šis attēls kļuva par sērijas simbolu. «Bija pāris nedēļas, lai visu izdomātu, un es noskatīju tieši to bumbu,» Kaija atceras sākumu. «Rezultāts, manuprāt, iznāca diezgan episks. Skatījos un domāju: šausmas, vēl 364 dienas atlikušas, bet es jau esmu izdarījusi visu to labāko mākslas ziņā.»

Visu gadu Kaija tomēr neturpināja, jo vaļasprieku pārmāca maģistra darbs un citas darīšanas. Fotogrāfiju sagatavošana un apstrādāšana prasīja pārāk daudz laika. «Mantas nav pa īstam mestas, viss ir salikts kopā ar Photoshop,» viņa skaidro. «Sākumā es vienkārši fotografēju sevi, tad sāku iesaistīt objektus. Vienkārši sakot, ar Photoshop izņēmu tās daļas, kuras nav vajadzīgas. Piemēram, nav vajadzīga mana roka, kas tur to objektu, manas sejas izteiksmes. To deadpan* izskatu diezgan pamatīgi uzturu.»

Ne viss tomēr bija izplānots, piemēram, otrā fotogrāfija radās netīšām, kad Ņujorkā saplīsa glāze un Kaija izdomāja to izmantot kā rekvizītu. Gan pirms, gan pēc tam viņa uzņēma arī ierastāka stila pašportretus, bet tagad tos atceras tikai Kaija pati. «Tā vispār nebija domāta kā sērija,» viņa stāsta. «Kāds paņēma fotogrāfijas no lielākas attēlu grupas, ielika internetā, un viss vienkārši uzsprāga.» Interneta vietnē Reddit dažu stundu laikā parādījās vairāk nekā tūkstotis komentāru, un Kaijas attēlu sēriju aplūkoja gandrīz miljons cilvēku. Kaijai tas joprojām šķiet neticami, tomēr «patīkami, ka cilvēkiem nāk smiekli, viņi sēž darbā un tērē laiku, skatoties, kā bumba tiek mesta pa galvu, un brīnās, ka brilles nesaplīst».

Nākamajās dienās Kaijas fotogrāfijas pārpublicēja Daily Mail, Daily Mirror un neskaitāmi interneta mediji, to papildināja bezgala daudz vēstuļu un ziņu dažādos interneta tīklos. «Sanāca 15 minūšu vai piecu dienu slavenība,» Kaija atminoties saka. «Tagad viss nomierinājies. Es ar draugiem jokoju – ko gan darīšu tās dienas rītā, kad uzmodīšos un visiem būs vienalga. Laikam vienkārši būs jāiet uz darbu…»

Par angļu valodu kaktā

Saruna ar Kaiju notiek latviski, angļu vārdi mūsu vairāk nekā stundu garajā sarunā iespraucas labi ja pāris reižu. Pie sākumā jaušamā akcenta arī drīz pierodu, un tas kļūst nemanāms, tomēr viņa atvainojas, jo ilgāku laiku maz sanācis runāt latviski. Ar vecākiem un Latvijas draugiem sazināšanās lielākoties notiekot rakstiski, valodas sajūtu viņa uzturot ar literatūru un mūziku. «Mazliet jānokaunas, bet pirms dažām dienām atcerējos tādu diezgan riebīgu [grupas Saule] ierakstu Aizved mani uz Munameģi.

Es biju piektajā klasē, kad tas iznāca. Mājās bija Jauns mēness un visāda citāda normāla mūzika, bet es aizrāvos ar šito. Pirmās dienas bija forši, bet nedēļas beigās vecāki bija gatavi mani izmest no mājām. Man tā diska nebija, bet es labprāt samaksāju septiņus eiro un nopirku, tagad tulkojot klausos. Es arī visas [latviešu] filmas esmu redzējusi, normālu mūziku klausos, žurnālus lasu un sarakstos.»

Kaija uzauga netālu no Minesotas štata Mineapolisas, arī abi vecāki dzimuši ASV. «Man atmiņā ir brīži, kad [pieaugušie] lika stāvēt kaktiņā, ja gadījās kaut ko angliski pateikt,» Kaija turpina. «Viņiem tas nebija pieņemami. Man laimējās, ka abi vecāki uzspieda latviešu valodu. Uzaugu tādā vidē, kur man tas nešķita nepareizi vai nenormāli.»

Latviešu valodu un kultūru Kaija bērnībā mācījās arī sestdienas latviešu skolā un vasarās piedalījās latviešu centra Garezers rīkotajās nometnēs Mičiganā. «Es vienmēr jutos tāda vajāta,» viņa nopūšas. «Visi mani draugi varēja sestdienas rītos slaistīties apkārt, kaut kādas multenes skatīties, bet man iepriekšējā vakarā bija fiksi jāizpilda mājasdarbi, un sestdienas rītā agri jāceļas un jāiet uz latviešu skolu.»

Sestdienas skolasbiedru Kaijai nebija daudz, sākumā pieci, seši, bet absolvēšanas gadā viņa palika tikpat kā viena, jo liela daļa latviešu ģimeņu gadu gaitā aizbrauca no Mineapolisas un tās apkaimes. Taču tagad skolā atkal esot aptuveni 15 bērnu, kas ir «nenormāli daudz», saka Kaija. Parādījušies jauni imigranti, kas grib savos bērnos uzturēt latviešu kultūru.

Kaija nav izņēmums, bet arī ne pierasta likumsakarība. Viņas paziņu lokā ir dažādi pieredzes stāsti: ir gan trešās paaudzes Amerikas latvieši, kuri pārcēlušies uz Rīgu, iemācījušies valodu un beiguši Latvijas Universitāti, tagad tikai reizēm ar galotnēm vai kādām gramatikas lietām ļaujot nojaust savu izcelsmi, bet ir arī gadījumi, kad jauktās ģimenēs «sākumā viss ir saulaini un skaisti», bet pēc pirmā bērna piedzimšanas valodas un kultūras uzturēšana kļūst gandrīz par nastu. «Man ir daudz draugu, ne tikai latviešu, kuriem bija iespēja Amerikā uzaugt ar otro valodu, bet viņi nejuta pozitīvu attieksmi, un vecāki izlēma, ka bērni to nemācīsies, būs «normāli»,» Kaija stāsta.

Tomēr iespējas ir, un tās bieži tiek labi izmantotas, par ko viņa pārliecinājās vasaras nometnēs ASV. Tajās piedalījās arī bērni no Latvijas, kuriem nereti bija citāda izpratne par dzimtās kultūras vērtībām. «Tautasdziesmas un tautas dejas viņi nesaprata: kāpēc mēs to darām, kāpēc tāda vecmodība? Varu droši derēt, ka pirms gadiem desmit Amerikas latviešu jaunatne varētu uzvarēt sacīkstēs ar Latvijas jauniešiem, ja tās būtu par tautasdziesmām vai tautas deju zināšanām.» Kaiju pārsteidza arī prasmīgie dejotāji: «Latvijā tautas dejas ir kas nopietns un grandiozs, tehniski tās ir ļoti tīras. Savukārt mums tautas dejas mūžīgi ir kā tāda zaļumballe – svīstam, bizes sāk atpīties, cepures lido nost…»

Pārsteidzošā valoda

Uz Rīgu Kaija atbrauca prakses dēļ. Augstskolas trešo gadu viņa nomācījās Frankfurtē, kur turpināja ASV sāktās mākslas studijas, bet jau atpakaļceļā uz ASV juta, ka Eiropā vēl atgriezīsies. Kādu laiku viņa rediģēja savas koledžas literāro žurnālu Babel, bet paralēli meklēja iespējas darba pieredzes iegūšanai. 2007.gadā viņa ieguva stipendiju, lai stažētos Okupācijas muzejā un Lielbritānijas tirdzniecības kamerā. Vēlāk prakses vadītāja aizlika par Kaiju labu vārdu tulkošanas birojam Skrivanek («Dīvainā kārtā savu CVbiju aizsūtījusi jau mēnešiem iepriekš, bet, protams, Latvijā ir tā, ka palīdz, ja pazīsti cilvēkus,» Kaija piebilst), kur viņa nostrādāja līdz 2010.gadam. «Tagad man jau ir dubultpilsonība,» Kaija saka neslēptā priekā.

Viens no pārsteigumiem pēc pārcelšanās uz Latviju bija daudzās valodas atšķirības. «Klausījos, klausījos, bet sapratu tikai kādus 70%.» Kaija atceras, ka pirmajā gadā nācās virtuvē apsēdināt istabas biedreni un izprašņāt par neparastajiem vārdiem «davai», «kruta», «ķipa» un citiem. «Mums latviešu valoda ir tā, kurā vecvecāki runāja,» viņa skaidro. «Tajā laikā tādi vārdi valodā vienkārši neeksistēja.»

Latvijas literatūru pasaulē

Līdzās mūzikai un sarunām ar draugiem un vecākiem latviešu valodas klātbūtni Kaijas dzīvē nodrošina arī literatūra. Viņa ir tulkotāja un redaktore Ročesteras Universitātei Ņujorkas štatā piesaistītajā izdevniecībā Open Letter Books. Tieši Kaijas tulkojumā izdevniecība 2013.gadā publicēja Ingas Ābeles romānu Paisums. Darbu pie grāmatas viņa sāka jau studiju laikā, un tulkojuma daļa kalpoja arī literārās tulkošanas maģistra darbam.

Šogad septembrī gaidāms jauns viņas tulkojums – vectēva tuva drauga Zigmunda Skujiņa 90.gadu beigu romāns Miesas krāsas domino, tiesa, Lielbritānijas izdevniecībā Arcadia Books. «Skaisti uzrakstīts, sapņains un daudzslāņains romāns. Vienlaikus sirreālistiska fantāzija un politiska alegorija par Latviju vēsturi,» par to raksta Arcadia. Kaiju īpaši priecē grāmatas humors, kas Skujiņam un vectēvam – teātra zinātniekam un rakstniekam Alfrēdam Straumanim – esot bijis līdzīgs, tāpēc par šo projektu esot īpašs prieks.

«Esmu trāpījusies savā sapņu darbā,» stāsta Kaija. «Es dabūnu tulkot, varu sarakstīties ar citiem tulkotājiem un autoriem no visas pasaules… Man ļoti patīk rediģēt, ar sarkano zīmuli piezīmēt viskautko.» Runājot par grāmatu lasīšanu, viņas balsī ieskanas patiešām sapņainas notis. Kaija ar prieku lasa gan fantastikas un fantāzijas grāmatas, gan 20.gadsimta klasiku, gan mūsdienu autorus no visas pasaules, cenšoties tvert plašumā, nevis ļauties apmātībai ar atsevišķiem rakstniekiem vai valstīm.

Pēdējos pāris gados Kaija aktīvi sadarbojusies ar Latvijas Literatūras centru, un pašlaik viņai galvā rosās vairākas jaunu projektu idejas, piemēram, literatūras tēmu iesaistīšana populārajā nometnē 2×2, ko Amerikas Latviešu apvienība pēdējos gados organizē Kalifornijā. Parasti tur uzsvars esot uz Latvijas politikas norišu analizēšanu, ēst gatavošanu un etnogrāfiskām lietām, bet literatūra, tāpat kā latviešu skolās ASV, lielākoties beidzas ar Atmodas gadiem (tiesa, iepriekšējā nometnē 2010.gadā piedalījās arī Māra Zālīte).

«Gundega Repše netiek minēta, Inga Ābele, Nora Ikstena, Inga Žolude – to vārdu vienkārši nav. Man liekas, cilvēkiem tas būtu jāzina, ne tikai ārpus Latvijas, bet arī Latvijā,» Kaija saka, atceroties Rīgā iepazītos sava vecuma cilvēkus, kuri ne tikai nelasot mūsdienu literatūru, bet nezinot pat autoru vārdus. «Labi, ja lasītājiem Latvijā tas neinteresē, es uzņemos to padarīt interesantu cilvēkiem ārpus Latvijas,» viņa kaujinieciski skaidro savu darbību Latvijas literatūras popularizēšanā angļvalodīgajā pasaulē.

«Esmu labā pozīcijā un es ceru vēl kaut ko izdarīt. Spāņu vai franču literatūra ir plaši tulkota visās pasaules valodās! Kāpēc lai [čīliešu rakstnieka] Roberto Bolanjo grāmatas varētu atrast angļu valodā, bet, teiksim, Noru Ikstenu ne? Nav nekāda iemesla, kāpēc latviešu, lietuviešu vai igauņu literatūrai nevajadzētu būt angļu valodā. Ja Latvija autoriem pievērš maz uzmanības, tad tas jādara kādam citam.»

Cīnoties ar šādām domām un darbiem, Kaijai vairs neatliek daudz laika fotografēšanai. Tiesa, viņa zina, ka pietiks tikai atsākt, lai atkal aizrautos. Arī tagad, pēc interneta saceltās jezgas, esot uznākusi ziņkāre un vēlme paņemt rokās fotoaparātu un pārbaudīt, vai prasme nav pazudusi.

Tagad vairāk par portretiem viņu tomēr interesē dabas skati, gribētu atkal fotografēt Rīgu, bet pagaidām tas ir tikai vēlmju līmenī. Kaija ir pārliecināta, ka profesionālā dzīve tiks veltīta literatūrai: «Kaut kad domāju, ka varētu ar fotografēšanu profesionāli darboties, bet labāk man veicas un interesē literatūra un vārdi.» Šajā laukā atpazīstamība nāks lēnāk un būs šaurāka, taču arī paliks ilgāk.

Četrus raksta varoņus – Edgaru, Santu, Daini un Spīganu – pazīstu gandrīz kā draugus, tomēr dzīvē tiekamies pirmoreiz. Līdz šim pieticis ar viņu rakstītajiem grāmatu blogiem un diskusijām tajos. Arī viņi pazīst cits citu, kaut vārda, dzīves pieredzes un citu mazsvarīgu faktu vietā ir savstarpējas zināšanas par literatūras gaumi un izpratni. Ar to pietiek, lai mūsu tikšanās klātienē būtu draudzīga jau no paša sākuma.

Visiem četriem blogeriem lasīšana ir neatņemama ikdienas daļa, un saruna bieži pāriet aktīvā grāmatu apspriešanā. Vienbalsība ir biežāka par strīdiem, lai gan uz interviju aicināju cilvēkus ar atšķirīgu pieredzi un literārajām interesēm. Viņus vieno aizrautība, stāstot par savu «lasīšanas dzīvi». Tā ir patīkama pārmaiņa pēc apnicīgajām runām, ka cilvēki nelasa, grāmatas dārgas, literārā vide šaura un autori nekādi. Kaut sākumā gribēju uzzināt, kas ikdienā ar literatūru nesaistītus cilvēkus mudina izlasīto apspriest rakstiski, kā arī, protams, parunāt par mīļākajām grāmatām, intervija drīz vien pārauga draudzīgā pieredzes apmaiņā par lasīšanu.

Blogā līdz pārdegšanai

Dainis Gžibovskis (Dgpyfrom.wordpress.com) uz fotografēšanos atnesis grāmatu Nejaušā vakance.Vairāk autores, ne pašas grāmatas dēļ, jo Dž.K.Roulingas Harija Potera sērija rakstnieci pacēla līdzās Stīvenam Kingam un Bretam Īstonam Elisam Daiņa mīļāko autoru galvgalī. «Tumši stāsti man patīk,» saka Dainis. «Eliss dažbrīd raksta pat slimi, un Roulingas Nejaušajai vakancei arī nav īpaši laimīgas beigas. Tomēr tie ir reālistiski stāsti, kas man patiesībā ļoti patīk, pat ja ar Poteru ir mazliet citādi.» Beigu beigās viss tomēr atkarīgs no autora, jo labs rakstnieks var «paņemt» ar atšķirīgām lietām – to dzirdot, arī pārējie blogeri sāk piekrītoši māt ar galvu. «Vislabāk bez romantikas, drusku baisi, drusku traģiski,» piebilst Dainis.

Viņš ir viens no ražīgākajiem un arī lasītākajiem Latvijas grāmatu blogeriem – Daiņa rakstus e-pastā saņem vairāk nekā 8000 lasītāju. «Sajūta, ka autors dzīvo ar bloga starpniecību,» viņš citē literatūrzinātnieka Gunta Bereļa teikto kādā Dienas rakstā. «Taisnība jau ir.»

Par dzīvi Dainis tomēr neraksta un negrib arī sākt. «Neesmu tik interesants,» viņš vairākkārt atkārto. «Daļa no manis tik un tā ieiet visos rakstos, bet nav tā, lai vajadzētu par sevi rakstīt.» Daudzi draugi vispirms iepazīti elektroniski, piesakoties komentāros vai pašu rakstītajos tekstos.

Daiņa dzīvē iepazītie un ikdienā redzētie draugi grāmatas nelasa. Par filmām varot parunāties, par grāmatām ne. Tāpēc diskusijas internetā Dainim ir īpaši patīkamas.

Viņš blogo jau četrus gadus – vienugad bija uzrakstījis vairāk nekā 300 rakstu, paralēli strādājot divos darbos. «Es nevarētu beigt rakstīt, jo jūtos atbildīgs par tiem, kas mani lasa. Vienu brīdi plānoju pārstāt blogot un, lai nebūtu atpakaļceļa, izdomāju, ka izdzēsīšu pilnīgi visu. Lai nebūtu nekāda pamata, nekāda iemesla atsākt. Bet kaut kā veiksmīgi tiku tam pāri. Toreiz, man liekas, biju pārdedzis.»

Atšķirībā no grāmatu blogeru vairākuma Dainis raksta arī par filmām un mūziku. Viņa tekstos sākumā grāmatu vispār nebija. Tie parādījās, pateicoties izdevniecībai Zvaigzne ABC, kuras pārstāvis uzrakstīja Dainim un piedāvāja bezmaksas grāmatas apmaiņā pret publicētu viedokli. Tā kā viņš lasīja daudz, par piekrišanu nebija ilgi jādomā. Ar blogeriem, ne Daini vien, sākušas sadarboties arī citas Latvijas izdevniecības, tomēr Zvaigzne ABC iesaistīšanās joprojām ir redzamākā, viņi organizē arī grāmatu aprakstnieku sanākšanas.

Ar frizieri par grāmatām

«Man gadījusies tā nelaime piedzimt vientiešu pasaulē, kur zižļi neeksistē, teleportēšanās vēl nav izgudrota, telepātija nestrādā, tāpēc vienīgā īstā maģija, kas vēl palikusi, ir grāmatas,» Spīgana Spektore (Spigana.wordpress.com) raksta savā blogā un atkārto arī intervijā. Viņai rokās ir Vinnijs Pūks, par kuru Spīgana saka: «Tā ir viena no pirmajām grāmatām, ko man lasīja priekšā, un tā bija svēta lieta bērnībā.» Arī tagad Pūka piedzīvojumus viņa pārlasa vismaz reizi gadā, un atnestā grāmata ir sava veida ģimenes mantojums, divreiz vecāka par viņu pašu. Citādi jautājums par mīļāko lasāmvielu būtu neatbildams, Spīgana saka, jo katru gadu sarakstam pievienojas vismaz divas.

Vinnijs Pūks nav vienīgā grāmata, kuru Spīgana turpina pārlasīt. Tāpat atgriežas arī pie Harija Potera,Lolitas, Meistara un Margaritas un citām. No pēdējā laikā lasītā vistuvāk viņas izpratnei par ideālo grāmatu esot Mariamas Petrosjanas Nams, kurā… «Beigās saproti, ka rakstnieks patiesībā ir ievilcis lasītāju iekšā grāmatā. Nevis tēli dzīvo tev blakus, bet pats esi ierauts grāmatā. Šī grāmata ir tāds kā normāla cilvēka indikators, pēc kura var noteikt, cik daudz tarakānu galvā, jo normālam cilvēkam šī grāmata nepatīk,» saka Spīgana.

Viņa lasa daudz, gandrīz visur. Izejot no mājām, allaž līdzi ir vismaz viena grāmata, lai padarītu ciešamākus gaidīšanas brīžus. Atšķirībā no Daiņa Spīgana par tām runā arī ar draugiem. «Ir bijis pat tā, ka friziere taisa matus un saka: «Zini, es parasti grāmatas nelasu, bet izlasīju tavu blogu, un ļoti sagribējās pēc tam izlasīt grāmatu.» Tad ir patīkami, tas ir arī stimuls rakstīt.» Lasīšanas apsēstībā Spīganai draugu vidū tomēr nav daudz līdzinieku. «Tik psihopātiski kā es lasa vēl tikai mana māsa,» viņa atzīst.

Arī blogošana Spīganai ir cieši savijusies ar pārējo dzīvi. Sākumā viņa nevienu ierakstu nav publicējusi, iepriekš neparādot draugam pārlasīšanai. «Man tas joprojām aizņem ļoti daudz laika. Lasot rakstu piezīmes. Kad izlasu grāmatu, divas, trīs dienas pastaigāju, padomāju, tikai tad varu rakstīt. Tas aizņem lielu daļu dzīves, bet netraucē. Varu taisīt ēst un tikmēr galvā rakstīt bloga ievadu. Viss saliekas kopā,» viņa saka. Grūtākais ir pārtulkot domas teikumos, reizēm nākas sevi pat piespiest, lai pārvarētu apātiju pret rakstīšanu.

Interese par lasīšanu Spīganai izpaudās arī īsā darba pieredzē grāmatnīcā. Taču tur viņa nevēlas atgriezties, daudz labprātāk pašlaik strādājot par fotogrāfi. «Strādāšanai grāmatnīcā patiesībā ir tāls sakars ar grāmatām. Tas nenozīmē visu dienu sēdēt ar grāmatām.» Ar pāris darba mēnešiem viņai pietika, lai saprastu, ka tā var zaudēt interesi ne tikai par lasīšanu, bet arī visu dzīvi.

Iedvesmas blogeris

Lai gan Edgars Skvariks (Sisyphus.lv) uz interviju paņēmis Džonatana Safrana Foera (Jonathan Safran Foer) grāmatu Everything Is Illuminated, tā nav viņa mīļākā. Tas esot kopsaucējs starp Albēra KamīPiezīmēm, kuras lasīja skolas laikā, un V.G.Zēbalda eksperimentiem ar tekstu. Ar Foeru viņu saista arī atmiņas no pirmā patstāvīgā brauciena uz ārzemēm, Berlīni. «Iegāju grāmatveikalā, ilgi tur maldījos, kādu stundu, klausījos Četu Beikeru. Biju nesen noskatījies filmu Everything Is Illuminated, tad ieraudzīju grāmatu.»

Edgars no katra brauciena joprojām atved pa grāmatai (Spīganas izsauciens: «Tikai vienai?»). «Ārzemēs vispār ir patīkami ieiet kādā antikvariātā,» viņš turpina. «Redzi, ka īpašniekam patīk grāmatas. Ieej grāmatnīcā, un tur ir milzīgi kalni ar grāmatām, kas gandrīz gāžas virsū, un vēl arī pagrabs, kur varētu noiet lejā, bet patiesībā tur ir tik pilns, ka nevar gan.»

Aprakstīt izlasītās grāmatas Edgars sāka cita bloga Asmodeus.lv dēļ. «Dažkārt lasīju naktīs, izslēgtām gaismām, tikai monitors priekšā. Lasīju milzīgus gabalus, pēc tam pierakstīju visu, ko gribu no viņa aprakstītā izlasīt, un meklēju interneta veikalos.» Grāmatu aprakstīšana un e-lasītāja iegāde nākusi par labu gan lasīšanas, gan grāmatu apdomāšanas paradumiem – izlasīto grāmatu skaits gandrīz trīskāršojies, bieži sanāk aizrakņāties arī līdz grāmatas vēsturei. «Sākumā kāds fakts kļūst interesants, tad sāc lasīt kaut kādu čali no 16.gadsimta, skatīties viņa grāmatas. Jo vairāk lasu, jo vairāk spēju vilkt paralēles, un kļūst interesantāk. Dzīve kļūst foršāka.»

Arī Edgaram blogošana ir sava veida saziņa ar citiem, pat ja domas ne vienmēr sakrīt. Paziņu vidū lasītāju nav daudz – daudzi sakot, ka lasīšanai nav laika, kaut paši nereti stundām pazūd tviterī. Līdz šim Edgars centies neatklāt savu vārdu, to noklusējis arī kādā ballītē, kur izrādījies, ka sarunas biedrs lasa viņa blogu. «Neteicu, kas esmu – vienkārši parunājām par literatūru. Savāda sajūta, kad satiec cilvēku un uzzini, ka viņš tevi daļēji pazīst,» saka Edgars. Viņam vieglāk izteikties rakstiski un internetā, gan savā blogā, gan komentējot citu rakstīto.

Ikdienā Edgars ir žurnālists un bloga rakstīšana reizēm paliek otrajā plānā, kaut viņš cenšas  nodrošināties pret tādiem gadījumiem. Brīvajā laikā sagatavo vairākus ierakstus, kas tad automātiski parādās iepriekš noteiktajā laikā. Ja pēkšņi nomirs, vēl dažas nedēļas viņa ieraksti parādīsies blogā, Edgars iesmejas. «Man patīk rakstīt vienā uzrāvienā, īpaši nedomājot par komatiem un tamlīdzīgām lietām – vienkārši iedomājos, uzrakstu, un gatavs,» Edgars saka.

Parazītiem – nē

Santa Pāvila (Sibillasgramatas.wordpress.com) sākumā gribēja blogot par saviem mājdzīvniekiem zarkukaiņiem, nevis grāmatām. To nomainīja vēlme rakstīt par orhidejām, tad japāņu filmām… «Beigās nospriedu: par ko tad vēl, ja ne par grāmatām,» saka Santa. «Līdz tam sociālajos tīklos es dzīvojos egoistiski – kā slavenā dēle uz ūdens bifeļa pakaļas, kas visu laiku tikai ņem un ņem, un jūtas šausmīgi labi.»

Viena no galvenajām «uzturvielām» šajā laikā bija grāmatu blogu lasīšana. Tagad izrādījies, ka barot var arī rakstīšana. «Rakstu tikai tad, ja man ļoti gribas kaut ko pateikt. Tad ir motivācija parakāties, paskatīties, ko autors vēl ir darījis. Jo vairāk lasi, jo vairāk grāmatu it kā saliekas kopā, veidojas kopskats, pasaule kļūst interesantāka,» viņa piekrīt Edgaram. Agrāk lasītais aizmirsies ātrāk, tagad, kopš sākusi blogot, tekstus pārdomā rūpīgāk. Nesen latviski izdotā Roberto Bolanjo grāmata 2666 prātā malusies aptuveni mēnesi. Tikai tad izdevies domas ietērpt vārdos un tapis raksts blogā.

Tādai apdomīgai lasīšanai ir arī otra puse – autoru lietotās formulas kļūst aizvien acīmredzamākas, nosit interesi par daļu literatūras. Viņai piekrīt arī Dainis, kuram lasīšanas dēļ garlaicīgākas kļuvušas Holivudas filmas. Daudzi sižeta risinājumi esot nojaušami jau iepriekš. Iespējams, tāpēc Santa tagad pievērsusies klasiķu darbiem.

Viņa gan vairākkārt aizrāda, ka grāmatas un to aprakstīšana nebūt nav pārņēmusi visu viņas dzīvi. «Vasarā rakstu mazāk, ir daudz interesantāku lietu,» Santa saka. Turpināt liek tikai pašas interese. Paziņām savu nodarbi īpaši nepopularizē, arī ar frizieriem par grāmatu blogiem nerunā. Tikai daži kolēģi lasa viņas rakstīto, tomēr biežākās diskusijas viņai izvēršas internetā, tāpat kā citiem grāmatu aprakstniekiem. Kamēr vien no šīs nodarbes gūstams prieks, Santa turpinās.

Pirms gada līdz ar citiem blogeriem viņa piedalījās savstarpējā Ziemassvētku apdāvināšanā ar grāmatu ieteikumiem. Taču grāmatu izlasīšana un vēlāk aprakstīšana savā blogā nebija obligāta. Santa tomēr tikusi galā ar visām piedāvātajām grāmatām, par ko izpelnās neviltotu apbrīnu no pārējo puses. «Patiesībā bija ļoti labi,» Santa saka kā taisnodamās. «Izlasīju dzejas grāmatu, ko parasti nedaru, tad izlasīju grāmatu par kokaīnu, ko arī parasti nedaru.»

Santa bieži ņem vērā citu interneta aprakstnieku ieteikumus. «Dažreiz palasu arī «oficiālās» kritikas… Nē, nu, skaidrs, ka tās ir augstās matērijas.» Viņai tomēr patīk Gunta Bereļa rakstītās recenzijas, un tam piekrīt arī pārējie blogeri. Domājot par kādas grāmatas pirkšanu, svarīgākais Santai ir autors un pašas iepriekšējā pieredze. Arī tad tomēr interesanti izlasīt citu blogotāju rakstīto, iepazīt sev tuvo lasītāju uzskatus. Atšķirīgs skatījums var no jauna atklāt jau šķietami pazīstamu autoru un grāmatu.

Sarunāties rakstot

Spīgana, Santa, Dainis un Edgars nav vienīgie grāmatu aprakstnieki internetā. Portālā Facebookapkopoti gandrīz 30 grāmatu blogi latviešu valodā (Facebook.com/LiteraturasBlogi), turklāt ne visi autori vēlas iekarot plašāku auditoriju. Par pārliecīgu grāmatu aprakstu daudzumu neviens gan nav sūdzējies, un lasītāju vienmēr ir vairāk nekā rakstītāju.

Literatūras blogi, protams, nespēj aizstāt profesionālu kritiķu darbu, kaut visi sarunas biedri stāsta, ka internetā tekstus par grāmatām lasa vairāk, ar lielāku interesi. Tā nav tikai nevēlēšanās izšķiest naudu par neinteresantu grāmatu. Tā ir iespēja uzzināt par Latvju tekstos un ¼ Satori neaprakstītu literatūru un iespēja dalīties pārdomās par tuvu, daudziem pat intīmu tēmu. Arī blogerus interesē literatūras process, dažādi tekstu skatīšanas veidi un tamlīdzīgas lietas, taču galvenokārt viņi ir lasītāji, kuri grib citiem stāstīt par izlasīto, dalīties grāmatu priekos un vilšanās, atrast domubiedrus un draugus. Raksta četrotne šo iespēju izmanto jau ilgi un apstāties nedomā.