Lai kā man parasti patiktu stāstīt par saviem esošajiem un topošajiem darbiem, ar jauno grāmatu – īsromānu/garstāstu “Atvaros” – ir citādi. Par to esmu runājis un rakstījis daudz mazāk nekā par abām iepriekšējām grāmatām ne tikai šeit, bet arī citos soctīklos (un dzīvē). Tas nav tikai nenoliedzamais laika un enerģijas trūkums, bet arī tāda kā klusēšanas vilkme, ko es pats līdz galam nesaprotu, jo stāstāmā it kā netrūkst. Bet tagad nerunāšana vairs nav variants, jo marta vidū grāmata jau parādīsies veikalos. Tad nu pamēģināšu vismaz saprast šo klusēšanu.
Pirmkārt, par šo grāmatu vienkārši ir sarežģītāk runāt – un ne tikai tāpēc, ka nosaukums ir locījumā un es īsti nezinu, kā tad rīkoties ar akuzatīvu. Tas arī ir formāli mazliet eksperimentāls romāns, kuru daudz grūtāk aprakstīt pāris teikumos, neizklausoties viegli jukušam. Jo “Atvaros” ir stāsts par draudzības atgūšanu, kas noved pie pagātnes romantizēšanas, kas noved pie pazušanas. Un arī stāsts par salauztas sirds lāpīšanu ar sapņiem un pusceptām iedomām (kas, protams, noved pie pazušanas). Bet pamatā – stāsts par to, kā notiek šī pazušana, nogrimšana savu fantāziju atvaros. Nepilnās simt lappusēs, paralēlajiem stāstiem pastāvīgi nomainot citam citu un saplūstot kopā, līdz ikviens teikums stāsta vismaz divus stāstus reizē. Komēdijai pāraugot traģēdijā, pāraugot psihedēlijā.
Iespējams, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc melnrakstu lasītāju reakcija par “Atvaros” ir bijusi krietni neviennozīmīgāka kā “Lizergīnblūza” gadījumā. Visbiežāk atbildes bija no sērijas: “It kā viss bija okei, labi uzrakstīts un tā, bet es tiešām neiebraucu, par ko ir runa, tāpēc arī nebija īstas emocionālās saiknes.” Labākajā gadījumā tam sekoja “bet pārlasot gan iepatikās, pēc tam ilgi pārdomāju”. Vēlākajās rediģēšanas reizēs mēģināju piestrādāt pie tās iebraukšanas, taču pašu stāstu tas neizmainīja. Un, jā, te arī otrkārt – mani nez kāpēc nepamet sajūta, ka ir jātaisnojas par to, ka stāstam nav īstas morāles vai varoņa, kam pieķerties (jo vismaz abiem galvenajiem tēliem labākajā gadījumā var tikai just līdzi). It kā saprotu un pieņemu, ka šoreiz cilvēki pavilksies mazāk, lai gan man pašam “Atvaros” liekas kā “Lizergīnblūza” ideju kvintesence. Un tomēr tā taisnošanās sajūta nepazūd.
Ne mazāk nepatīkami šoreiz ir runāt arī par rakstīšanas procesu, kas citkārt varētu būt labs notikumu vai grāmatas apraksta aizvietojums. Daļēji tāpēc, ka pirmais melnraksts nāca diezgan viegli, bet pārrakstīšana un rediģēšana brīžiem likās nebeidzama – un par to stāstīt ir mazāk interesanti. Bet daļēji arī tāpēc, ka, strādājot pie “Atvaros”, mani vienā brīdī piemeklēja ļoti līdzīga pazušana savās iedomās kā romāna varoņus. Uz pusgadu tā atstāja mani nelietojamu un joprojām jūtu tās ēnu pāri tekstam, sevišķi dažām nodaļām. Savā ziņā tā droši vien ir laba zīme, apliecinājums grāmatas intensitātei un personīgajam nozīmīgumam. Bet arī tāpēc es nerunāju par jauno romānu.
(Tā vietā ieliku blogā pirmo nodaļu lasīšanai.)
Vilis Kasims 