Pēc rakstīšanas mēneša

Pašam par nelielu pārsteigumu +/- ieplānotajā dienā manās rokās patiešām ir visu topošā cikla stāstu darba versijas (uz visādas citādas rakstīšanas rēķina, bet tas nekas). Daži gabali ir principā gatavi, tikai mazliet jāpielāgo teksts vēlākajām izmaiņām kopējā sižeta un tēlu koncepcijā un jāpapildina ar norādēm par turpmākajiem/iepriekšējiem notikumiem cikla ietvaros. Citi vēl ir rokrakstā*, bet tie lielākoties ir vēlāk rakstīti stāsti, tāpēc ceru, ka nepieciešamās pārmaiņas nebūs tik lielas kā citkārt un galvenokārt aprobežosies ar stilistisku, ne sižetisku pārstrādāšanu. (Ja vajadzēs, tad neko, pārstrādāšu – rakstīšana un naudas pelnīšana man nav nekādā veidā saistīta, tāpēc laika netrūkst)

Vispirms gan jāatgriežas pie tulkošanas darbiem, kādas 2-3 nedēļas strādājot tikai un vienīgi pie jauna projekta (noslēpumainas, fantāzijas pilnas grāmatas ar augstāko vērtējumu goodreads.com no visiem maniem iepriekšējiem darbiem…). Pēc tam, ar atsvaidzinātu prātu un skaidru sajēgu par tulkošanas tempu, cerams, varēšu stundu-divas dienā atvēlēt stāstu apstrādāšanai. Ja līdz šim tos rakstīju ārpus stingras secības, priekšroku dodot gabaliem, kuriem galvā bija precīzākais sižetiskais vai idejiskais rāmis, tad tagad iešu visiem cauri pēc kārtas. Tā kā stāstu pirmās versijas man mēdz būt diezgan kārnas, galveno uzmanību parasti jāpievērš to apaudzēšanai ar miesu. Tās būs gan detaļas, kas piešķir lasāmajam dzīvīgumu un pārliecināšanas spēju, gan rakstīšanas gaitā mainīto domu radīto caurumu aizlāpīšana. Galu galā arī stāstu tēlus tagad esmu sapratis labāk nekā sākumā: viņiem parādījās jaunas funkcijas, stāstiem nepieciešama un vienkārši iederīga iepriekšējā pieredze, rakstura īpatnības u.t.t. Būtu nelāgi, ja arī lasītājam tās atklātos ar tādu pašu novēlošanos kā man.

Lai arī tas neizklausās nekas daudz, pārlasot parasti arī atklājas, ka dažas uzrakstītās ainas ir bezjēdzīgas, bet citviet, – ka sižeta virzīšanai, tēla/pasaules atklāšanai vai citu iemeslu vārdā ļoti prasās vēl kāda lappuse. Tāds viegli ķirurģisks darbs var aizņemt salīdzinoši daudz laika, jo šuves lasītājam nevajadzētu redzēt.

Šim stāstu ciklam visu vēl vairāk sarežģī tas, ka darbība notiek ‘alternatīvā’ pasaulē, tāpēc jāgādā arī par tās  konsekvenci, loģiskumu un ticamību. Tieši šeit es krietni ceru uz beta-lasītāju palīdzību – iekšējās loģikas kļūdu medīšanai lasot īpaši nenododos, tāpēc šo spēju neesmu attīstījis rakstīšanai nepieciešamajā.apjomā. Atsevišķos stāstos tā varbūt nav būtiska problēma, taču darbā, kuru lasīs kā vienotu veselumu, ir nepieciešams pasauli iedzīvināt ļoti pārliecinoši. Un tas nebūs tikai dažu nedēļu jautājums.


* Tikai pēc pabeigšanas piefiksēju, ka aptuveni pusi no cikla stāstiem sākotnēji esmu rakstījis ar roku (salīdzinājumam: “Lielās pasaules” pirmais melnraksts tika pilnībā rakstīts ar roku, taču galaversijā no tā palikuši tikai tēli un sižeta pamati). Arī pašam būs interesanti palūkot, vai tas ir radījis kādu atšķirību galarezultātā.

Advertisements

Nosaukuma pārmaiņas

Šodien intervijā IR (nākamnedēļ būšot rakstiņš) jau trešo reizi kopš grāmatas iznākšanas dzirdēju jautājumu par romāna nosaukuma maiņu no “Projām!” (kā bija no bloga izsūtītajā beta versijā) uz “Lielā pasaule”. Tā kā to vispār varēja zināt diezgan nedaudzi cilvēki – bloga lasītāji -, jautājums gandrīz vai jāsāk uztvert nopietni.

Atbilde, protams, ir vienkārša. Arī man nosaukums “Projām!” patika: tas bija skanīgs, uzmanību piesaistošs un atainoja vienu no galvenajām grāmatas tēmām. Tieši tā arī izrādījās problēma. Aptuveni puse no lasītājiem tā pieķērās aiziešanas/aizbraukšanas motīvam, ka beigās bija apmulsuši par romāna iekšējo šizofrēniju, jo sauklis “projām” pēc pirmās lappuses aizgāja un palika fonā.

Pārstrādājot romānu, galvenokārt centos izcelt vecās pasaules klišejas jaunajā pasaulē, cilvēku garāmrunāšanu un savu/mūsu iekšējās kompostkaudzes uzrakņāšanu, nevis nometnieku un draugu regulāros iekšējās/ārējās bēgšanas mēģinājumus. Tad aizvien vairāk sāka šķist, ka nosaukums drīzāk derētu kādam pavisam citam stāstam.* “Lielā pasaule” tad bija loģiskākā izvēle, kas grāmatai pielipa gandrīz uzreiz, tāpēc pat nesāku gudrot neko oriģinālāku vai viltīgāku. (To ļoti daudz darīju pirmā melnraksta gaitā: gandrīz katrā lappusē figurēja cits nosaukums, līdz es sapratu, ka grimstu aizvien dziļākā bezsakarā, jo biju nonācis līdz variantam “Rakari”.)

Tikai pašās beigās vēl aizrakstīju Ievai meilu “Klau, a varbūt labāk lieku “Lielajā pasaulē”? Labi ar vāku saietu kopā un būtu drusku interesantāk.” Tomēr tas bija vairāk pēdējā brīža drudzis, un pēc neilgas diskusijas izlēmām tā neākstīties. Manuprāt, labi, ka tā.


* Pirms kādas nedēļas uzrakstīju melnrakstu “Kluspils hroniku” cikla stāstam “Projām!”, kur figurē grāmata ar tādu nosaukumu. Promiešanas/bēgšanas tēma tiks patiešām krietni apzelēta visā tajā ciklā.

Grāmatas atvēršana

Tik tālu tad nu esam tikuši: nākamotrdien, 24. martā, 18.00 NicePlace/Mansards grāmatnīcā būs mana romāna “Lielā pasaule” atvēršanas pasākums. Vajadzētu būt mūzikai, improvizētai parunāšanai ar redaktori Ievu Melgalvi un vāka autoru Ernestu Kļaviņu, uzkodām, pāris fragmentiem un vienkāršai papļāpāšanai.

Tā kā šī lapa sākumā radās ar grāmatas rakstīšanu/rediģēšanu saistīto lietu apcerēšanai, ļoti priecāšos redzēt un dzīvē iepazīt arī citus blogerkolēģus. Arī tāpēc, ka nebūtu smuki, ja runātāju izrādītos vairāk nekā klausītāju. Iepriekš grāmatas atvēršanās neesmu piedalījies, tāpēc neko daudz vairāk izstāstīt nevaru, ja nu vienīgi apsolīt, ka īpaši smalki literāra tā padarīšana nebūs, jo tāda nav ne grāmata, ne mani draugi/radi (vismaz lielākā daļa), ne es pats.

Kasims_ielugums

Vāka pārmaiņas

variants4

Viena no patīkamajām lietām, strādājot ar “Mansardu”, man ir iespēja ietekmēt ar grāmatu saistītās lietas, kas citkārt mēdz būt ārpus autoru kontroles: gan izvēloties redaktori, gan tagad aktīvi sadarbojoties ar mākslinieku vāka dizaina veidošanā. Daļēji tas iespējams tāpēc, ka savās darba gaitās esmu sastapis daudzus talantīgus cilvēkus: ar Ernestu Kļaviņu (tieši viņa vāks būs grāmatai) strādāju kopā “Dienā”, kur mēs cita starpā tikām pļāpājuši arī par grāmatām un zīmēšanu (lai gan lielākoties viss atgriezās pie datorspēlēm). Tāpēc sarunā ar izdevniecību par grāmatas vāku nekavējos piedāvāt tieši viņu.

Tagad esam tikuši pie dažiem iespējamajiem gala variantiem (daudz ko izšķirs tehniskās iespējas), viens no kuriem redzams ieraksta sākumā. Tā kā mani pašu vienmēr ir interesējis mākslas darbu ceļš no skices līdz gatavajam produktam, ar Ernesta atļauju un palīdzību parādīšu līdz šim izieto. (spiežot tālāk, būs padaudz bildes).

(vairāk…)

Kas ir “Kluspils stāsti”?

Vienā no iepriekšējiem ierakstiem pieminēju, ka rakstu darbos tagad esmu pilnībā pārgājis pie “Kluspils stāstu” cikla. Savā ziņā tā ir vēlme tikt galā ar sen aizsāktām idejām, atrast tām pienācīgo formu un sakārtot vienotā kopā. Galu galā ar cikla stāstiem esmu lēnā garā darbojies jau vairāk nekā desmit gadus – tas bija mans pirmais mēģinājums uzrakstīt kaut ko “nopietnāku” par humoristiskiem sci-fi gabaliem -, un tā kā būtu laiks pielikt tiem punktu, jo man joprojām šķiet, ka tur ir jēdzīgas lietas.

Pašreizējā versijā no agrīnajiem mēģinājumiem ir palikusi tikai nosacīta kopējā pasaule, tematiskā ievirze un pāris stāstu “iekšas”, bet viss pārējais ir izķidāts un pārvērsts par, cerams, sakarīgāku, spēcīgāku un interesantāku veidojumu. Kājas “Kluspils stāstiem” joprojām gan aug no fantastikas zemes. (Kāds draugs, izlasījis vienu no gabaliem, neapmierināts noteica, ka “tā ir kaut kāda abstraktā fantastika”, un es ļoti labprāt to paņemtu par savu karogu. Vai varbūt “iekšējā fantastika”, jo mans galvenais mērķis ar šiem darbiem ir iekšējo sajūtu un apjausmu aprakstīšana fantastikas valodā, kas ļautu tās neuzkrītoši ielaist lasītājam zem ādas un iestādīt sapņos.)

Pati Kluspils šajā ciklā ir pilsēta, kas izveidota pazemē kā labākas dzīves solījums ārpasaules atstumtajiem cilvēkiem. Drīz vien tā pārvēršas savā izolētā pasaulē, kas mēģina likvidēt jebkādu saikni un atgādinājumus par virszemi. Arī pati zeme sāk šķist saindēta, it kā izsūktu iztēles spējas un izdzēstu sapņus. Daļa iedzīvotāju to uztver kā glābiņu, citi – kā pilsētas vadības apspiešanas veidu, pret kuru var vai nu cīnīties, vai arī mēģināt bēgt.

Gandrīz visi cikla stāsti centrējas ap šo izvēli: sadzīvot, cīnīties vai bēgt. Tie ir sakārtoti miniciklos, kuru galvenie tēli ir izšķīrušies par labu vienai no iespējām. Stāstos tad mēģinu risināt saistītās problēmas un iekšējās pretrunas. Paralēli Kluspils pasaule mazliet atklājas arī no valdības puses, kurai ir pašai savas problēmas un rīcības iemesli.

Nekad iepriekš neesmu nopietni izstrādājis fantastisku pasauli, jo mani vienmēr vairāk interesējuši cilvēki, viņu attiecības un notikumi galvā. Tāpēc pēc pilnīgākas alfa/beta versijas sagatavošanas noteikti atkal vērsīšos pēc jūsu palīdzības kļūdu, gļuku un problēmu norādīšanā. Jau romānā tas ļoti noderēja, un es ceru to turpināt, jo viens redaktors un autors vienmēr pamanīs mazāk kā plašāks lasītāju loks ar atšķirīgu pieredzi un lasīšanas veidu.

Daži no cikla darbiem vairāk vai mazāk pabeigtās (t.i., citur jau publicētās) versijās ir atrodami “Tekstu” sadaļā, taču arī tie tiks vēl mazliet pārstrādāti, lai salaiduma vietas nebūtu tik uzkrītošas. (Tomēr tas būs stāstu krājums, ne romāns.)

Redaktores komentāru TOPS

Viens no iemesliem, kāpēc Mansardam ieteicu sazināties ar Ievu Melgalvi par romāna rediģēšanu, bija arī tas, ka varēju paļauties uz dažiem smieklīgiem komentāriem, kas mazliet atvieglotu rediģēšanai obligāti līdzi nākošo kritikas vilni. Šajā ziņā man izrādījās taisnība un, par godu rediģēšanas gandrīz-pabeigšanai (tagad tikai pāris nedēļu pauze, lai pēc tam paskatītos pāris strukturālas lietas) un romāna sākuma publicēšanai žurnālā Punctum (pēdējā laikā tur parādos vairāk, jo viņiem beidzies finansējums, un apsolīju palīdzēt nosegt tukšumu, kas citādi draudēja pārņemt saitu), zemāk apkopoju labākos redaktores komentārus.

Tie atlasīti no ~400 komentāriem, tāpēc, protams, rediģēšanas procesu parāda greizi, jo lielākā daļa iebilžu ir no sērijas “šis vārds te neder”, “šis tēls tā nerīkotos” u.t.t. Kopš pagājušā gada, kad jau gribēju pielikt romānam punktu, manuprāt, kaut nedaudz ir mainīti itin visi teikumi, nemaz nerunājot par izmestiem tēliem un ainām, pievienotiem jokiem un zemtekstiem…

Vienvārdsakot, te 11 labāko Ievas komentāru TOPS (protams, bez konteksta, citādi nebūtu smieklīgi).

3. lpp. “Note to self: ja tur būs arī tā meitene ar zirdzisko seju, tad šitais nevar palikt, ja vien viņi nav radinieki.”

13. lpp. “Es visu laiku tagad gaidu, kā tad atklāsies upes ļaunā daba. Atklāsies?”

28. lpp. “Bļin, aizmirsu, kura bija gundega – tā ar pupiem un augšstilbiem?”

39. lpp. “Man šķiet, te ir pārāk daudz vārdu.”

40. lpp. “Vēl aptuvenāk nevarēja pateikt? Nu tipa “kaut kur nezin kur, iespējams, tuvumā vai varbūt tālumā”. Nu vai arī nevipendrījies un uzraksti normāli.”

49. lpp. “Tad jau drīzāk “neaksiomātiskos”. Var arī “neeiklīda”, kas izklausās mēreni piedauzīgi.”

50. lpp. “Meh noslēgums, taču būtu vismaz pamasturbējusi, ja jau reiz apņēmās. Nu, vai pamēģinājusi un konstatējusi, ka nevelk, sadusmojusies un aizmigusi.”

58. lpp. “Karburatoriem ir pareizie un nepareizie caurumi?”

66. lpp. “Eu, paga, un viņš tā arī aiziet un mēs neuzzinām viņa maisiņa noslēpumu? Argh, tā nevar!!!”

89. lpp. “Ai, vošim huiņa tā tava pirmā rindkopa, uztaisi kaut ko kinematogrāfisku, kā no gredzenu pavēlnieka pēc kaujas, kad Saurona izlūki atlido izknābt Gendalfam acis, bet atklāj, ka to jau ir izdarījuši orki.” (aina šitāda: viens pohains džeks sēž pie ugunskura un kurī, apkārt kovārņi lidinās)

93. lpp. “Izklausās pēc kaut kādas Turaidas rozes dziesmas, tipa “a-a-a-ācīm piemīegtāāām” – meibī atsevišķu teikumu tām acīm?”

Romāna jaunumi

Kaut kā jau veselu gadu laikam nav sanācis šeit ierakstīt par romānu. Vienkārši nešķita svarīgi/interesanti – kad rakstīju, tad biju aizņemts ar to, kad nerakstīju, centos par romānu nedomāt. Toties tagad ir jaunumi, ar kuriem padalīties. Par tiem zināju arī iepriekš, bet tagad ir parakstītas vienošanās un tā.

Tātad, romānu izdos Mansards visdrīzāk šīgada beigās vai nākamā gada sākumā. Šobrīd eju tam cauri ar redaktori Ievu Melgalvi. Mēs esam pazīstami jau daudzus gadus, bet viņa nav no tām, kas ļaus draudzībai stāties ceļā asumam. Romāna manuskriptu, ko izsūtīju arī bloga lasītājiem, viņa nokritizēja diezgan pamatīgi (tiesa, sakot paldies, ka pierunāju viņu turpināt, jo pēc sākuma citā gadījumā nebūtu tikusi līdz interesantajai/labajai daļai).

Viņa arī zina, ko es gribu pateikt ar romānu un mēģinās uzlabot domas pasniegšanas veidu, ne idejisko pamatu. Lai gan pēdējā laikā Ieva strādā fantasy žanrā, sižeta virzība, tēlu sakarība un valodas plūdenums ir svarīgs visur, un vismaz abas pirmās lietas man nereti mēdz pieklibot, tā kā, manuprāt, būsim savstarpēji papildinošs spēks.

Mazliet jokaini gan tagad atgriezties pie romāna. Jo sevišķi tāpēc, ka esmu sācis strādāt pie paliela garstāsta, kas stilā un temā ir krietni atšķirīgs no iepriekšējiem darbiem (proti, “Kluspils cikla” noslēguma gabala). Vispār šajās nedēļās diezgan daudz sanācis rakstīt, jo tulkojumu ir mazāk nekā citkārt, tāpēc darbalaiks tiek aizpildīts citos veidos. Un ir patīkami pēc ilgāka pārtraukuma rakstīt kaut ko jaunu un nesaistītu ar “Lielo pasauli”.

Vienā teikumā

Lielāko daļu romāna rakstīju gandrīz pilnīgā nošķirtībā – par šo izklaidi zināja tikai bloga lasītāji un vēl pāris cilvēku (kopā tātad četri). Man tāda pieeja droši vien der vislabāk, jo vienlaikus ļauj kārtot domas dienasgrāmatas ierakstos un neuztraukties par pareizā iespaida radīšanu. Tagad, pēc darba pabeigšanas un izdevēja atrašanas, varu sākt to atklāt arī draugiem un paziņām, neizklausoties pēc pūpēža (“Kā tev iet?” “Nu tā, darbā forši, bet romāns iestrēdzis.” “Čo?”).

Reizē gan parādījusies arī problēma, jo jaunuma pateikšanai neizbēgami seko jautājums: “O, par ko tad tas romāns ir?” Uzreiz asinsspiediens paceļas un sirds sāk sisties ātrāk, jo tas faktiski ir lūgums pēdējo divarpus gadu darbu raksturot vienā teikumā. Sākotnējais miniapraksts, kas pirmajā melnrakstā kalpoja par romāna vadmotīvu, ir neizbēgami novecojis, bet jaunu tā arī nebiju piesēdies gudrot.

Līdz šim mēģināju atbildēt uz jautājumu ar superīsu sižeta skici, taču tam parasti sekoja: “Ā… Nu, jā, interesanti…” un tēmas maiņa. Par to arī nevainoju, jo vienā teikumā iebāzts stāsts patiešām izklausās pēc leģendārajiem slimā suņa murgiem – un nebūt ne tiem interesantākajiem. Tāds apraksts arī bija bezjēdzīgs, jo neba nu aptrakušus pusaudžus gribēju aprakstīt.

Pirms dažām dienām vilcienā, mājupceļā no jaukas pasēdēšanas/papļāpāšanas ar draugu, man beidzot pieleca, ka vienkāršāk tak būtu patiešām atbildēt uz jautājumu: romāns ir par to, kā izskatās Latvija un pasaule, ja to satilpina ar nepieaugšanu apsēstu nometnieku pusducī.

Droši vien tāda atbilde izklausās krietni pretenciozāka, toties ir precīzāka un vismaz daļēji atklāj gan vidi, gan tēmu, gan noskaņu. Nezinu, vai gribētu tādu redzēt uz grāmatas vāka, jo tad nepaliktu nekādas interpretācijas iespējas… bet no otras puses “Projām!” ir pagaidām pilnīgākais pasaules attēlojums caur manām brillēm un vispārēja reducēšana līdz vairāk vai mazāk smieklīgam pastāstam par pusaudžiem būtu nepatīkama. No trešās puses, tam jāizriet no teksta, nevis apraksta, tāpēc nākamajā slīpēšanas raundā uzmanības centrā būs tieši sākuma pārveidošana, lai sakarīgāks un interesantāks būtu gan nometnes ievads, gan apakšstāsta iznākšanas brīži.

Jauno iespēju laiks

Līdzās “Projām!” labojamo lietu kalniem meilos no septembra sākumā ir parādījušās arī pāris patīkamas ziņas. Pirmkārt, izdevniecībai “Mansards” romāna melnraksts patika (biju apsolījis parādīt jau pusgatavo versiju), un viņi apņēmās to izdot. Tas nemazinās slīpēšanai paredzēto laiku un nopietnību, taču motivācijai palīdzēs gan.

Otrkārt, decembra sākumā Rīgā piedalīšos Prozas lasījumos. “Literature Across Frontiers” vadītajā ārzemnieku-tulkotāju grupā ar piecu citu Eiropas valstu autoriem. Tādu uzaicinājumu negaidīju, bet mājās braukšu ar prieku (pat ja satraukums par neiederēšanos tai pasākumā droši vien pieaugs ar katru dienu).

Prozas lasījumi nozīmē arī lasāmā teksta sagatavošanu. Šaubos, vai ņemšu kādu “Projām!” fragmentu. Pašreizējā formā neviena nodaļa nav īsti piemērota nošķirtam lasījumam, bet pārtaisīšana prasīs ne mazāku laiku kā jauna gabala uzrakstīšana. Arī agrāku stāstu izmantot negribu, jo pēdējos divarpus gadiem pie jauniem gabaliem gandrīz neesmu strādājis, bet šajā laikā manas intereses un pieeja literatūrai ir krietni mainījusies.

Tātad būs jauns stāsts. Esmu jau sācis rakstīt – būs ievadgabals/prologs nākamajam romānam. Daļēji tāpēc, ka šobrīd neviena cita ideja mani tā neinteresē kā nākamais lielais darbs, un daļēji tāpēc, ka tā būs lieliska iespēja nepieļaut dažas “Projām!” tapšanas problēmas. Patiešām jūtos kā jaunu iespēju laikā.

Pie stāsta strādāju nepilnas divas nedēļas, kuru laikā esmu uzrakstījis tuvu pie desmit sākuma versijām. Izmēģinu dažādas pieejas, balsis, “sajūtas”, pirmstāstus, lai nākamajā romānā tas viss būtu skaidrs jau no paša sākuma. Vairākus sākotnējos pieņēmumus par tēliem esmu jau atmetis, jo reāla tēlu ievietošana stāstā vienmēr atklāj jaunas problēmas un iespējas. Gribētu romāna nodaļu pirmos melnrakstus uzdrukāt vienā garā piesēdienā, iztiekot bez atsevišķu fragmentu sadiegšanas, tāpēc jau pirms rakstīšanas jābūt pilnīgai pārliecībai par viņu vietu, savstarpējām attiecībām, apkārtējo pasauli un “balsīm” (romāns būs pirmajā personā, bet ar mainīgu centrālo tēlu). Virsstāstu mēģināšu iezīmēt diezgan konkrēti jau pirms rakstīšanas, bet atsevišķās ainas un nodaļas pirms rakstīšanas ieskicēšu mazāk kā “Projām!”, lai darītu valodu brīvāku, arī tēmai atbilstošāku, atstājot vietu improvizācijām.

Kaut kad nākamgad piesēžoties un sākot jaunā romāna pirmo nodaļu, viss droši vien vienalga uzreiz sabruks. Tad to sastutēšu un turpināšu, bet aptuveni ceļa ceturtdaļā izrādīsies, ka problēmas ir nesalīdzināmi dziļākas kā sākumā šķita, un tad…

Ievešana pasaulē

Laikam tomēr nespēšu atturēties no runāšanas un domāšanas par “Projām!” arī līdz novembra sākumam. Galvenokārt tāpēc, ka pāris sarunas ar pirmajiem lasītājiem ir ļāvušas saprast vairākas pierakstāmas lietas.

Pirmā no tām ir romāna pasaules nepieejamība. “Projām!” darbība faktiski notiek absurdā, neiespējamā vidē, kur darbojas savi principi, gluži kā fantasy pasaulēs. Tas autoram rada divas problēmas. Pirmkārt, šai videi jābūt pilnvērtīgi izstrādātai, iekšēji loģiskai un konsekventai. To es sapratu par vēlu, un romāna pasaule (ieskaitot tēlus) pārlieku pakārtojas attiecīgā brīža prasībām, nevis pastāv ārpus teksta kā pilnasinīgs veidojums.

Otrkārt, tā kā nometnē ārēji gandrīz nekas neliecina par iecerēto absurdumu, lasot ir viegli to nepamanīt. Tad sajūta var būt kā svešiniekam tuvu draugu vai pāra sarunā, kad lielākā daļa joku, atsauču un pat vārdu atstāj pavisam citu, bieži bezjēdzīgu iespaidu. Tāpēc jaunajā pasaulē lasītājs ir jāieved, vismaz īsumā jāparāda, kas un kā te atšķiras no pierastās realitātes. Tas attiecas gan uz tēlu prāta norisēm, gan stāsta valodu, gan simboliem.

Pirms pēdējās sākuma pārveidošanas reizes pasaules ievads “Projām!” bija daudz uzkrītošāks, taču arī diezgan neveikls, tāpēc nospriedu, ka gan jau nometnes ārprāts izspiedīsies cauri tāpat. Izskatās, ka tā tomēr nenotiek.

Tā droši vien nav lielākā romāna problēma – galu galā pasaule vismaz reizēm tiek uztverta -, taču pirmā noteikti. Ar to sākas romāna ceļš, un tā ir tā prizma, caur kuru tiek skatīts viss pārējais teksts un rakstīti komentāri.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: