Vienā no iepriekšējiem ierakstiem pieminēju, ka rakstu darbos tagad esmu pilnībā pārgājis pie “Kluspils stāstu” cikla. Savā ziņā tā ir vēlme tikt galā ar sen aizsāktām idejām, atrast tām pienācīgo formu un sakārtot vienotā kopā. Galu galā ar cikla stāstiem esmu lēnā garā darbojies jau vairāk nekā desmit gadus – tas bija mans pirmais mēģinājums uzrakstīt kaut ko “nopietnāku” par humoristiskiem sci-fi gabaliem -, un tā kā būtu laiks pielikt tiem punktu, jo man joprojām šķiet, ka tur ir jēdzīgas lietas.

Pašreizējā versijā no agrīnajiem mēģinājumiem ir palikusi tikai nosacīta kopējā pasaule, tematiskā ievirze un pāris stāstu “iekšas”, bet viss pārējais ir izķidāts un pārvērsts par, cerams, sakarīgāku, spēcīgāku un interesantāku veidojumu. Kājas “Kluspils stāstiem” joprojām gan aug no fantastikas zemes. (Kāds draugs, izlasījis vienu no gabaliem, neapmierināts noteica, ka “tā ir kaut kāda abstraktā fantastika”, un es ļoti labprāt to paņemtu par savu karogu. Vai varbūt “iekšējā fantastika”, jo mans galvenais mērķis ar šiem darbiem ir iekšējo sajūtu un apjausmu aprakstīšana fantastikas valodā, kas ļautu tās neuzkrītoši ielaist lasītājam zem ādas un iestādīt sapņos.)

Pati Kluspils šajā ciklā ir pilsēta, kas izveidota pazemē kā labākas dzīves solījums ārpasaules atstumtajiem cilvēkiem. Drīz vien tā pārvēršas savā izolētā pasaulē, kas mēģina likvidēt jebkādu saikni un atgādinājumus par virszemi. Arī pati zeme sāk šķist saindēta, it kā izsūktu iztēles spējas un izdzēstu sapņus. Daļa iedzīvotāju to uztver kā glābiņu, citi – kā pilsētas vadības apspiešanas veidu, pret kuru var vai nu cīnīties, vai arī mēģināt bēgt.

Gandrīz visi cikla stāsti centrējas ap šo izvēli: sadzīvot, cīnīties vai bēgt. Tie ir sakārtoti miniciklos, kuru galvenie tēli ir izšķīrušies par labu vienai no iespējām. Stāstos tad mēģinu risināt saistītās problēmas un iekšējās pretrunas. Paralēli Kluspils pasaule mazliet atklājas arī no valdības puses, kurai ir pašai savas problēmas un rīcības iemesli.

Nekad iepriekš neesmu nopietni izstrādājis fantastisku pasauli, jo mani vienmēr vairāk interesējuši cilvēki, viņu attiecības un notikumi galvā. Tāpēc pēc pilnīgākas alfa/beta versijas sagatavošanas noteikti atkal vērsīšos pēc jūsu palīdzības kļūdu, gļuku un problēmu norādīšanā. Jau romānā tas ļoti noderēja, un es ceru to turpināt, jo viens redaktors un autors vienmēr pamanīs mazāk kā plašāks lasītāju loks ar atšķirīgu pieredzi un lasīšanas veidu.

Daži no cikla darbiem vairāk vai mazāk pabeigtās (t.i., citur jau publicētās) versijās ir atrodami “Tekstu” sadaļā, taču arī tie tiks vēl mazliet pārstrādāti, lai salaiduma vietas nebūtu tik uzkrītošas. (Tomēr tas būs stāstu krājums, ne romāns.)

Viens no iemesliem, kāpēc Mansardam ieteicu sazināties ar Ievu Melgalvi par romāna rediģēšanu, bija arī tas, ka varēju paļauties uz dažiem smieklīgiem komentāriem, kas mazliet atvieglotu rediģēšanai obligāti līdzi nākošo kritikas vilni. Šajā ziņā man izrādījās taisnība un, par godu rediģēšanas gandrīz-pabeigšanai (tagad tikai pāris nedēļu pauze, lai pēc tam paskatītos pāris strukturālas lietas) un romāna sākuma publicēšanai žurnālā Punctum (pēdējā laikā tur parādos vairāk, jo viņiem beidzies finansējums, un apsolīju palīdzēt nosegt tukšumu, kas citādi draudēja pārņemt saitu), zemāk apkopoju labākos redaktores komentārus.

Tie atlasīti no ~400 komentāriem, tāpēc, protams, rediģēšanas procesu parāda greizi, jo lielākā daļa iebilžu ir no sērijas “šis vārds te neder”, “šis tēls tā nerīkotos” u.t.t. Kopš pagājušā gada, kad jau gribēju pielikt romānam punktu, manuprāt, kaut nedaudz ir mainīti itin visi teikumi, nemaz nerunājot par izmestiem tēliem un ainām, pievienotiem jokiem un zemtekstiem…

Vienvārdsakot, te 11 labāko Ievas komentāru TOPS (protams, bez konteksta, citādi nebūtu smieklīgi).

3. lpp. “Note to self: ja tur būs arī tā meitene ar zirdzisko seju, tad šitais nevar palikt, ja vien viņi nav radinieki.”

13. lpp. “Es visu laiku tagad gaidu, kā tad atklāsies upes ļaunā daba. Atklāsies?”

28. lpp. “Bļin, aizmirsu, kura bija gundega – tā ar pupiem un augšstilbiem?”

39. lpp. “Man šķiet, te ir pārāk daudz vārdu.”

40. lpp. “Vēl aptuvenāk nevarēja pateikt? Nu tipa “kaut kur nezin kur, iespējams, tuvumā vai varbūt tālumā”. Nu vai arī nevipendrījies un uzraksti normāli.”

49. lpp. “Tad jau drīzāk “neaksiomātiskos”. Var arī “neeiklīda”, kas izklausās mēreni piedauzīgi.”

50. lpp. “Meh noslēgums, taču būtu vismaz pamasturbējusi, ja jau reiz apņēmās. Nu, vai pamēģinājusi un konstatējusi, ka nevelk, sadusmojusies un aizmigusi.”

58. lpp. “Karburatoriem ir pareizie un nepareizie caurumi?”

66. lpp. “Eu, paga, un viņš tā arī aiziet un mēs neuzzinām viņa maisiņa noslēpumu? Argh, tā nevar!!!”

89. lpp. “Ai, vošim huiņa tā tava pirmā rindkopa, uztaisi kaut ko kinematogrāfisku, kā no gredzenu pavēlnieka pēc kaujas, kad Saurona izlūki atlido izknābt Gendalfam acis, bet atklāj, ka to jau ir izdarījuši orki.” (aina šitāda: viens pohains džeks sēž pie ugunskura un kurī, apkārt kovārņi lidinās)

93. lpp. “Izklausās pēc kaut kādas Turaidas rozes dziesmas, tipa “a-a-a-ācīm piemīegtāāām” – meibī atsevišķu teikumu tām acīm?”

Līdzās “Projām!” labojamo lietu kalniem meilos no septembra sākumā ir parādījušās arī pāris patīkamas ziņas. Pirmkārt, izdevniecībai “Mansards” romāna melnraksts patika (biju apsolījis parādīt jau pusgatavo versiju), un viņi apņēmās to izdot. Tas nemazinās slīpēšanai paredzēto laiku un nopietnību, taču motivācijai palīdzēs gan.

Otrkārt, decembra sākumā Rīgā piedalīšos Prozas lasījumos. “Literature Across Frontiers” vadītajā ārzemnieku-tulkotāju grupā ar piecu citu Eiropas valstu autoriem. Tādu uzaicinājumu negaidīju, bet mājās braukšu ar prieku (pat ja satraukums par neiederēšanos tai pasākumā droši vien pieaugs ar katru dienu).

Prozas lasījumi nozīmē arī lasāmā teksta sagatavošanu. Šaubos, vai ņemšu kādu “Projām!” fragmentu. Pašreizējā formā neviena nodaļa nav īsti piemērota nošķirtam lasījumam, bet pārtaisīšana prasīs ne mazāku laiku kā jauna gabala uzrakstīšana. Arī agrāku stāstu izmantot negribu, jo pēdējos divarpus gadiem pie jauniem gabaliem gandrīz neesmu strādājis, bet šajā laikā manas intereses un pieeja literatūrai ir krietni mainījusies.

Tātad būs jauns stāsts. Esmu jau sācis rakstīt – būs ievadgabals/prologs nākamajam romānam. Daļēji tāpēc, ka šobrīd neviena cita ideja mani tā neinteresē kā nākamais lielais darbs, un daļēji tāpēc, ka tā būs lieliska iespēja nepieļaut dažas “Projām!” tapšanas problēmas. Patiešām jūtos kā jaunu iespēju laikā.

Pie stāsta strādāju nepilnas divas nedēļas, kuru laikā esmu uzrakstījis tuvu pie desmit sākuma versijām. Izmēģinu dažādas pieejas, balsis, “sajūtas”, pirmstāstus, lai nākamajā romānā tas viss būtu skaidrs jau no paša sākuma. Vairākus sākotnējos pieņēmumus par tēliem esmu jau atmetis, jo reāla tēlu ievietošana stāstā vienmēr atklāj jaunas problēmas un iespējas. Gribētu romāna nodaļu pirmos melnrakstus uzdrukāt vienā garā piesēdienā, iztiekot bez atsevišķu fragmentu sadiegšanas, tāpēc jau pirms rakstīšanas jābūt pilnīgai pārliecībai par viņu vietu, savstarpējām attiecībām, apkārtējo pasauli un “balsīm” (romāns būs pirmajā personā, bet ar mainīgu centrālo tēlu). Virsstāstu mēģināšu iezīmēt diezgan konkrēti jau pirms rakstīšanas, bet atsevišķās ainas un nodaļas pirms rakstīšanas ieskicēšu mazāk kā “Projām!”, lai darītu valodu brīvāku, arī tēmai atbilstošāku, atstājot vietu improvizācijām.

Kaut kad nākamgad piesēžoties un sākot jaunā romāna pirmo nodaļu, viss droši vien vienalga uzreiz sabruks. Tad to sastutēšu un turpināšu, bet aptuveni ceļa ceturtdaļā izrādīsies, ka problēmas ir nesalīdzināmi dziļākas kā sākumā šķita, un tad…

Laikam tomēr nespēšu atturēties no runāšanas un domāšanas par “Projām!” arī līdz novembra sākumam. Galvenokārt tāpēc, ka pāris sarunas ar pirmajiem lasītājiem ir ļāvušas saprast vairākas pierakstāmas lietas.

Pirmā no tām ir romāna pasaules nepieejamība. “Projām!” darbība faktiski notiek absurdā, neiespējamā vidē, kur darbojas savi principi, gluži kā fantasy pasaulēs. Tas autoram rada divas problēmas. Pirmkārt, šai videi jābūt pilnvērtīgi izstrādātai, iekšēji loģiskai un konsekventai. To es sapratu par vēlu, un romāna pasaule (ieskaitot tēlus) pārlieku pakārtojas attiecīgā brīža prasībām, nevis pastāv ārpus teksta kā pilnasinīgs veidojums.

Otrkārt, tā kā nometnē ārēji gandrīz nekas neliecina par iecerēto absurdumu, lasot ir viegli to nepamanīt. Tad sajūta var būt kā svešiniekam tuvu draugu vai pāra sarunā, kad lielākā daļa joku, atsauču un pat vārdu atstāj pavisam citu, bieži bezjēdzīgu iespaidu. Tāpēc jaunajā pasaulē lasītājs ir jāieved, vismaz īsumā jāparāda, kas un kā te atšķiras no pierastās realitātes. Tas attiecas gan uz tēlu prāta norisēm, gan stāsta valodu, gan simboliem.

Pirms pēdējās sākuma pārveidošanas reizes pasaules ievads “Projām!” bija daudz uzkrītošāks, taču arī diezgan neveikls, tāpēc nospriedu, ka gan jau nometnes ārprāts izspiedīsies cauri tāpat. Izskatās, ka tā tomēr nenotiek.

Tā droši vien nav lielākā romāna problēma – galu galā pasaule vismaz reizēm tiek uztverta -, taču pirmā noteikti. Ar to sākas romāna ceļš, un tā ir tā prizma, caur kuru tiek skatīts viss pārējais teksts un rakstīti komentāri.