Process un rakstīšana

Aiznākamnedēļ pirmo reizi pa ilgiem laikiem dažas dienas būšu Rīgā ne tikai darba darīšanās. Cita starpā piedalīšos arī prozas lasījumu sērijā “Process”, tāpēc izdomāju, ka vajadzētu tomēr atdzīvināt blogu, lai drusku apcerētu pēdējā gada-divu rakstīšanas gaitu.

Tātad galvenais projekts šajā laikā joprojām ir bijis fantastikas stāstu cikls par pazemes pilsētu(-ām), kas šobrīd ir ļoti, ļoti tuvu nosūtīšanai pirmajiem lasītājiem (esmu to teicis arī iepriekš, bet tagad tiešām maz palicis, nopietni). Sacerēšanas daļa jau kādu brīdi ir galā un pēdējos mēnešos nodarbojos ar stāstu apstrādi. Kas arī labi, jo nupat jau pir agājis tik daudz laika kopš to uzrakstīšanas, ka pārlasot autors šķiet kāds pavisam kāds cits cilvēks, tāpēc būtu traki muļķīgi radīt jaunus gabalus, kurus piekabināt vecajiem. Bet stāsti man joprojām patīk, un rediģējot objektīvitāte ir noderīga. Arī plānus un sajūtas to sakarā atceros labi, tā kā par to neuztraucos.

Problēmas, protams, ir, bet drīzāk kur citur. Es visus tos stāstus pazīstu tik labi, ka reizēm ir sasodīti grūti saprast, vai loģikas lēcieni, kas man tagad šķiet okei, jebkādā mērā ir izsekojami lasītājam, vai arī viss tomēr pārvēršas palielā šīzā. To tad mēģināšu izdibināt, kad būs gatavs kaut kas atrādāms. Ja tā izrādīsies, tad gan nezinu, vai pietiks spēka sākt visu no jauna – pilnīgi iespējams, ka tādā gadījumā norakstīšu visu šito uz mācībām un ķeršos pie nākamajiem rakstudarbiem.

Šobrīd tālākajā stadijā (un vienīgais, kurā esmu kaut ko reāli rakstījis) no tiem ir čupa ar miniatūrām. Tās pēdējos mēnešos esmu taisījis diezgan regulāri, lielā mērā paša prieka pēc, lai izsekotu idejām, kas apkārtklaiņojot iezogas prātā vai ilgāku laiku ir gulšņājušas kādu centimetru zem apziņas, bet nekādi nav izmantojamas citos darbos. Tur ir šizīgas fantāzijas, ir reālistiskas ainiņas, ir sapņaini ministāsti – viss, kas man tuvs, vairāk vai mazāk. Dažas no tām nesen bija Punctum, citas lasīšu 30. maijā “Procesā”.

Ja skaita kopā iepriekšējos gados rakstīto, miniatūru noteikti ir pāri simtam, bet es gribu galvenokārt savākt jēdzīgu apjomu ar pēdējā laikā rakstītiem gabaliem, kuriem pielikt tādu kā samiksētu izlasi un dažus garākus stāstus. Doma par publikāciju lielā mērā ir tāpēc, lai pierrunātu sevi patiešām piestrādāt pie tām miniatūrām, jo citādi pirmā versija var palikt arī pēdējā – kā jau savam priekam rakstītas lietas. Un grāmata, avīze vai lasījums ir ļoti vērtīgs stimuls, lai pacenstos un patiešām to nostrādātu. Jo sevišķi tāpēc, ka, strādājot vairākus gadus pie fantastikas stāstu cikla, viegli var sākt šķist, ka visi tie stāsti ir tikai klusa ēnu kustība pāri smadzeņu garozai.

Advertisements

“Sliktās zinātnes” ceļš līdz Latvijas grāmatnīcām

Bena Goldeikra grāmata “Sliktā zinātne”, kuru salīdzinoši nesen izdeva “Zvaigzne ABC” ir viens no tiem maniem tulkojumiem, par kuru pamanīšanu grāmatnīcu plauktos es priecāšos īpaši. Ne tikai tāpēc, ka darbs man šķiet ļoti labs un vērtīgs – tā man ir ar vairākām tulkotajām grāmatām -, bet arī tāpēc, ka “Sliktās zinātnes” aizdabūšana līdz latviešu lasītājiem kopā aizņēma, šķiet, vairāk nekā piecus gadus.

Pašā sākumā tas bija viens no tiem četriem populārzinātniskās literatūras paraugiem, kurus pirms tiem daudzajiem gadiem izsūtīju izdevējiem. Tā varbūt nav tā labākā pieeja, bet man nebija nekādu kontaktu, un reizēm tā tomēr ir izdevies aizsākt sadarbību. Tolaik patiesa interese kādai izdevniecībai bija tikai par Ričarda Dokinsa grāmatu par evolūciju “The Greatest Show on Earth” (man joprojām šķiet, ka vienkāršam zinātnes interesantam tā ir labākā no viņa grāmatām). Tomēr tiesības uz to dabūt neizdevās – varbūt arī izdevniecība ne īpaši centīgi mēģināja – un domu par populārzinātniskajām grāmatām atliku uz pāris gadiem, pa vidam patulkojot ezotēriku un diētas brīnumus, lai noturētu savu kuģi virs ūdeni.

Tad, pirms kādiem trim gadiem, man atrakstīja drauga māsa-zinātniece, kura strādā Lielbritānijā, vēža izpētes centrā Cancer Research UK. Vēstules doma bija vienkārša: ir sāpīgi skatīties uz visu ezotēriku Latvijas veikalu topos, varbūt varam kaut ko izdarīt lietas labā? Pastāstīju par savu pieredzi, noklusēju par līdzdalību tautas prāta sagandēšanā, un apsolīju pamēģināt vēlreiz, nu jau ar lielāku tulkošanas un pārliecināšanas pieredzi aiz muguras. Šoreiz tas patiešām arī sanāca, un 2014. gada janvārī ar “Zvaigzni” vienojos sākt darbu pie “Sliktās zinātnes” kā latviešu lasītājiem potenciāli interesantāko un izdevniecībai tāpēc ienesīgāko darbu.

Tolaik vēl arī strādāju gandrīz pilnas slodzes darbā, turklāt drīz pēc vienošanās pārcēlos uz Spāniju, tāpēc tulkojums drusku ieilga, taču 2014. gada jūlijā to beidzot tomēr nosūtīju. Tobrīd cerēju, ka līdz gada beigām tulkojums jau parādīsies veikalos, taču izrādījās, ka Latvijā trūkst tekstu rediģētāju ar ķērienu uz zinātni. Rediģēto versiju saņēmu akurāt pēc gada, tiesa, gaidīt bija vērts, jo Dace Markota (ar kuru sadarbojos arī “National Geographic” tulkojumos) savu darbu pieprot patiešām ļoti labi. Pa vidu biju konsultējies gan ar pieminēt odrauga māsu, gan pats savu draudzeni, kurai ir augstākā izglītība medicīnā, tak vienalga tekstā atklājās pietiekami daudz nepilnību.

Tomēr arī tas vēl nenozīmēja, ka viss jau pabeigts: Zvaigzne gribēja, lai tulkojumu caurskata arī Ģirts Briģis, Stradiņa Universitātes Epidemioloģijas katedras vadītājs, un pieņemu, ka arī viņš atklāja dažas nepilnības. Tad man vajadzēja viņa priekšvārdu iztulkot uz angļu valodu, lai to varētu izlasīt tiesību turētāji, pārliecinoties, ka nekas viņu sirdi plosošs tur nav sarakstīts. Vēl pēc šīs sarakstīšanās izrādījās, ka grāmata nepaspēs pietiekami ilgu laiku pirms Ziemassvētkiem tikt līdz veikaliem, tāpēc tās izdošanu atlika uz Ķīpsalas izstādes laiku, kad cilvēki jau ir atguvušies no svētku tēriņiem. Tā darīt, šķiet, bija prātīgi, jo pirmās trīs nedēļas pēc iznākšanas “Sliktā zinātne” bija “Zvaigznes” pārdošanas sarakstu desmitniekā, kas 20 eiro populārzinātniskajai grāmatai nebūt nav slikti.

Tātad no pirmās sarakstīšanās ar projekta vadītāju līdz grāmatas iznākšanai kopā pagāja 25 mēneši. Tas ir pārliecinošs rekords manā pieredzē, taču vismaz jūtos gana drošs, ka viss ir paveikts kārtīgi.

Melnraksts pēc melnraksta

Lai arī darbs pie “Kluspils stāstu” slīpēšanas šobrīd nenotiek īpaši lielā ātrumā, pamazām tomēr strādāju ar iepriekšējos mēnešos uzrakstītajiem gabaliem. Tieši nākamie melnraksti man prasa krietni vairāk laika nekā pirmās versijas uzrakstīšana, jo slīpēšana bieži nozīmē “lielas daļas pārrakstīšana”. Kā tas izpaužas dzīvē, varat redzēt šeit.

Pedejoreiz_drafts

Šis gan nav īsti tipisks piemērs, jo stāstu “Pēdējoreiz” visdrīzāk saplēsīšu virtuālos gabalos un sākšu no nulles, atstājot nosaukumu, pāris ainas un vispārējās tēmas. Viens no iemesliem ir tieši daudzās pārmaiņas, kurus tajā vajadzētu veikt, lai gabals pienācīgi ietilptu cikla kopstāstā, būtu interesants pats par sevi un vēl arī sagatavotu augsni turpmākajai notikumu/tēlu virzībai.

Labākajā gadījumā stāstā viss ir savā vietā, un atliek tikai pārrakstīt teikumus tā, lai tos varētu lasīt bez kaunēšanās, ielikt šādas – tādas atbalsis ar iepriekšējiem un turpmākajiem stāstiem, kā arī nodrošināt iekšējo atbalsošanos, pārliecināties, ka visi tēli ir savās vietās un nevienu no tiem nevar aizstāt ar iepriekš jau izmantotajiem tēliem. Bet ainas tad paliek nemainīgas, rindkopu virzība tāpat. Parasti tā notiek tikai pēc otrā vai trešā slīpēšanas piegājiena, taču reizēm sanāk visu noķert uzreiz.

Tā kā šo “Kluspils stāstus” slīpēju salīdzinoši lēni un atsevišķiem uzplūdiem (pēdējos pāris mēnešos – kad vairs nevaru nosēdēt pie tulkojuma, bet ir cerība, ka drīz varēšu veltīt arī vairāk skaidrprātīga laika), nevis pa stundai ik dienas kā “Lielo pasauli”, starplaikā ir iespēja pārdomāt visas tobrīd aktuālajā stāstā izmaināmās/ieliekamās/izņemamās lietas. Tieši šim nolūkam ierīkotajā pierakstu bloknotā šobrīd ir aizpildītas 18 lappuses ar dažādos mirkļos iegūtajām, izsecinātajām vai citādi izpīpētajām apjausmām par to, kādu tad īsti gribu redzēt katra stāsta gala versiju.

Tā man šķiet “Kluspils stāstiem” piemērotākā darba forma, jo tad vēlāk, piesēžoties pie dokumenta, es patiešām zinu, kādu gribu to redzēt, un varu iztikt bez jaunu un lielu pavērsienu izgudrošanas rediģēšanas laikā, kas varētu novest no sliedēm visu ciklu. Protams, ja kaut kas tāds patiešām parādīsies, visu 15 stāstu pārrakstīšanu nevaru izslēgt, taču šobrīd tomēr šķiet, ka viss ir diezgan labi izkristalizējies.

Viena no labākajām lietām saistībā ar stāstu rakstīšanu ir tieši iespēja eksperimentēt ar dažādām pieejām. Aptuveni puse gabalu “Kluspils stāstos” ir rakstīti ar roku, bet otra puse – pa taisno datorā. Īsākais ap 1000 vārdiem (ap 4 lappusēm grāmatā), bet garākais droši vien būs vismaz 10 reižu apjomīgāks. Cikls ir iedalīts trijās daļās ar trijiem atšķirīgiem naratoriem, kuriem atšķiras arī valoda un uzsvari, un noskaņa. Ideālā gadījumā tam visam nevajadzētu krist acīs, jo lielu formas eksperimentu nav, taču es ticu, ka ikvienam stāstam ir sava, piemērotākā forma, kas visprecīzāk radītu gribēto efektu – un mans uzdevums tad ir to atrast un īstenot, nevis mēģināt iestūķēt, piemēram, gaisīgu stāstu smagnējā struktūrā.

Otrās grāmatas ceļš

Galvenā lieta, kurai esmu pievērsies nosacīti izbrīvētajā mēnesī* no septembra vidus līdz oktobra vidum, ir otrās grāmatas rakstīšana. Kā, šķiet, esmu teicis arī šeit, tas būs savstarpēji saistītu stāstu cikls par vairākām paaudzēm, kas labākas dzīves meklējumos dodas aizvien dziļākos pārceļojumos. Nosacīti zinātniskā fantastika, bet drīzāk no ‘Marsiešu hroniku’, ne žanra cietā gala. Ievadstāsts ir lasāms portālā Satori, bet pāris citi tā vai citādi saistīti gabali dažādās gatavības stadijās ir bloga tekstu sadaļā.

Šobrīd vēl jāuzraksta ir divi stāsti, tad viss cikls būs teorētiski pabeigts. Tā kā es ļoti daudz darbojos ar pārrakstīšanu un slīpēšanu, no “teorētiski” līdz “praktiski” vēl ir ilgs ceļš ejams, tomēr ceru, ka līdz gada beigām vai vismaz nākamā agrā sākumā varēšu piedāvāt agrīnu versiju tiem cilvēkiem, kuriem nezin kāpēc gribas lasīt pusceptus, caurumiem bagātus prozas darbus. Apjomā tas būs mazliet lielāks par pirmo romānu, bet noteikti ne ķieģelis

Šajās nedēļās rakstīšanas efektivitāte lielākoties ir bijusi atkarīga no sevis iekurināšanas. Vienu stāstu gan laikam nāksies pārrakstīt, jo beigās, pēc tā izmocīšanas bija sajūta, ka vairāk vienkārši izgāju cauri nepieciešamajām ainām, lai tiktu pie beigām, nevis patiešām izjutu notiekošo. Rakstīšanas laikā un pēc tam kādas dienas pat domāju pagaidām atmest rakstīšanai ar roku un vismaz uz pāris nedēļām pieķerties tulkošanai. Ja nesanāk, tad kāpēc mocīt sevi un papīru? Tomēr pirms nākamā gabala pāris dienas nervozi pastaigāju pa dzīvokli un pilsētas ielām, un izdevās uzķert to, kas man pašam ir svarīgs aprakstāmajos notikumos. Tad uzreiz aizgāja krietni raitāk un patīkamāk. Galu galā arī lasot, manuprāt, ir dikti svarīgi, lai ir sajūta, ka autoram tā vai citādi vajadzēja to stāstu/grāmatu uzrakstīt.

Tā kā visus stāstus un cikla kopējo attīstību domās esmu apzelējis jau mēnešiem ilgi, rakstīšana brīžiem šķiet gandrīz žurnālistiska, kā raksta izveidošana pēc intervijas. Esi sagādājis dažādus puzles gabalus jeb fragmentus, no kuriem jāatlasa interesantākie/jēgpilnākie un jāapvieno vienotā ainā, kas, cerams, izskatīsies vēl interesantāka un jēgpilnāka nekā atsevišķie gabali. Citreiz gan vēlamo kopainu sanāk redzēt jau sākumā, un tad ir rūpīgi jāpārskata uz galda saliktie gabaliņi, lai saprastu, kā tos labāk salikt kopā. Varbūt jāatlauž kādam deguns un jāpielīmē citam? Kaut kā tā.

Vienvārdsakot, darbs turpinās. Brīžiem šķiet, ka lieliski, citreiz – izcili draņķīgi, bet šobrīd neļaujos ne vienām, ne otrām iedomām. Vispirms jātiek galā ar pirmajām versijām, tad varēs pārlasīt un pārdomāt un krist izmisumā.


 

* Ik nedēļas tomēr sanāk 1-2 dienas veltīt tulkošanai – lielākoties žurnālu rakstiem. Tie parasti nenāk ar degošiem termiņiem, kas ļauj tos iebīdīt starp stāstiem, tā kā nesūdzos.

Tulkošana dziļumā

Rakstot grāmatu, bezgalīgā iedziļināšanās atsevišķajās nodaļās, ainās un teikumos var būt ļoti biedējoša sajūta. Gan tāpēc, ka tas ir ātrākais ceļš kopējā iespaida zaudēšanai, gan arī tāpēc, ka to nemitīgi pavada aizvien jaunu knišļu atrašana, kas prasa vēl un vēl lielāku iedziļināšanos, līdz beigās vari palikt ar smalkiem teikumiem vien, kuros joprojām turpini pārbīdīt vārdus.

Grāmatu tulkošanā šī pati iedziļināšanās man, tieši pretēji, ir viena no patīkamākajām procesa sastāvdaļām. Pēc pirmās izlasīšanas vispārējais sižets ir palicis galvā, un tagad ir iespēja kārtīgi ielaisties sižeta, tēlu un citu stāsta mehānismu zobratos, priecāties par jaunatklājumiem un brīnīties par kopsakarībām. Ar noteikumu, ka grāmata ir laba: pretējā gadījumā iešana cauri vienām un tām pašām ainām grāmatā (kas nav tavs mīļais bērniņš) var novest tikai pie zobu griešanas dusmās.

Vēl labāk, ja grāmata pārsteidz ar iekšējo saistību plašumu, sižeta un tēlu pavērsienu norādes ļaujot atrast jau sākumā, bet šķietami garāmejot pārcilātās tēmas – krietni dziļākā pārskatā starp rindiņām. Tieši tā bija ar šomēnes izdevniecībai “Prometejs” nosūtīto Grosmana “Burvju” tulkojumu. Kad to izlasīju pirmoreiz (šķiet, gada sākumā), grāmata man patika, tomēr visu laiku nepameta tāda kā “nesalīmēšanās” sajūta. Ne tikai lielais lēciens/pagrieziens pēc pirmās grāmatas puses, bet arī jaunu tēlu pēkšņā parādīšanās un pazušana, kā arī stāsta ritma lēkāšana.

Par to pēdējo es joprojām neesmu pārliecināts – man šķiet, ka otro pusi pat tulkoju un rediģēju krietni ātrāk nekā pirmo grāmatas daļu -, taču vairākkārtējā pārlasīšana ļāva stāstam gandrīz pilnībā izkāpt no fantasy drēbēm un atklāt, ka ķermeni patiesībā veido kārtīga pieaugšanas jeb coming-of-age stāsta miesa. Gan šo skatupunktu, gan grāmatas dziļumā plūstošo diskusiju par “ko darīt, kad bērnības sapņi pieaugot it kā piepildās, bet tomēr atstāj tukšuma sajūtu” tēmu, iespējams, būtu pamanījis arī vienkāršā pārlasīšanā, taču diezin vai arī ar to izdotos pietiekami dziļi ieurbties šīs iekšējās sarunas zemteksta ritumā, lai patiešām varētu izsekot tai pašai pieaugšanai. No manas puses tāpēc vien bija vērts tulkot.

Un, jā, šis ir no tiem fantasy darbiem ar zemtekstu, kas tiek risināts pietiekami neuzkrītoši, lai nesakristu uz nerviem pirmajās piecdesmit lappusēs. Bet par to vairāk uzrakstīšu, kad grāmata iznāks (precīzāk kā “šogad” gan nepateikšu).

Kas ir “Kluspils stāsti”?

Vienā no iepriekšējiem ierakstiem pieminēju, ka rakstu darbos tagad esmu pilnībā pārgājis pie “Kluspils stāstu” cikla. Savā ziņā tā ir vēlme tikt galā ar sen aizsāktām idejām, atrast tām pienācīgo formu un sakārtot vienotā kopā. Galu galā ar cikla stāstiem esmu lēnā garā darbojies jau vairāk nekā desmit gadus – tas bija mans pirmais mēģinājums uzrakstīt kaut ko “nopietnāku” par humoristiskiem sci-fi gabaliem -, un tā kā būtu laiks pielikt tiem punktu, jo man joprojām šķiet, ka tur ir jēdzīgas lietas.

Pašreizējā versijā no agrīnajiem mēģinājumiem ir palikusi tikai nosacīta kopējā pasaule, tematiskā ievirze un pāris stāstu “iekšas”, bet viss pārējais ir izķidāts un pārvērsts par, cerams, sakarīgāku, spēcīgāku un interesantāku veidojumu. Kājas “Kluspils stāstiem” joprojām gan aug no fantastikas zemes. (Kāds draugs, izlasījis vienu no gabaliem, neapmierināts noteica, ka “tā ir kaut kāda abstraktā fantastika”, un es ļoti labprāt to paņemtu par savu karogu. Vai varbūt “iekšējā fantastika”, jo mans galvenais mērķis ar šiem darbiem ir iekšējo sajūtu un apjausmu aprakstīšana fantastikas valodā, kas ļautu tās neuzkrītoši ielaist lasītājam zem ādas un iestādīt sapņos.)

Pati Kluspils šajā ciklā ir pilsēta, kas izveidota pazemē kā labākas dzīves solījums ārpasaules atstumtajiem cilvēkiem. Drīz vien tā pārvēršas savā izolētā pasaulē, kas mēģina likvidēt jebkādu saikni un atgādinājumus par virszemi. Arī pati zeme sāk šķist saindēta, it kā izsūktu iztēles spējas un izdzēstu sapņus. Daļa iedzīvotāju to uztver kā glābiņu, citi – kā pilsētas vadības apspiešanas veidu, pret kuru var vai nu cīnīties, vai arī mēģināt bēgt.

Gandrīz visi cikla stāsti centrējas ap šo izvēli: sadzīvot, cīnīties vai bēgt. Tie ir sakārtoti miniciklos, kuru galvenie tēli ir izšķīrušies par labu vienai no iespējām. Stāstos tad mēģinu risināt saistītās problēmas un iekšējās pretrunas. Paralēli Kluspils pasaule mazliet atklājas arī no valdības puses, kurai ir pašai savas problēmas un rīcības iemesli.

Nekad iepriekš neesmu nopietni izstrādājis fantastisku pasauli, jo mani vienmēr vairāk interesējuši cilvēki, viņu attiecības un notikumi galvā. Tāpēc pēc pilnīgākas alfa/beta versijas sagatavošanas noteikti atkal vērsīšos pēc jūsu palīdzības kļūdu, gļuku un problēmu norādīšanā. Jau romānā tas ļoti noderēja, un es ceru to turpināt, jo viens redaktors un autors vienmēr pamanīs mazāk kā plašāks lasītāju loks ar atšķirīgu pieredzi un lasīšanas veidu.

Daži no cikla darbiem vairāk vai mazāk pabeigtās (t.i., citur jau publicētās) versijās ir atrodami “Tekstu” sadaļā, taču arī tie tiks vēl mazliet pārstrādāti, lai salaiduma vietas nebūtu tik uzkrītošas. (Tomēr tas būs stāstu krājums, ne romāns.)

Dzīve pēc romāna

Šonedēļ nosūtīju “Mansardam” romāna “Lielā pasaule” gala versiju, ar kuru nedomāju vairs darīt neko citu kā tikai caurskatīt korektores labojumus. Tomēr man īsti nav ne iztukšotības, ne pabeigtības sajūtas – nu jau dažus mēnešus vairāk koncentrējos uz citām lietām, romānam pieslēdzoties tikai pēc kārtējā redaktores komentāru un pārmaiņu sūtījuma. Šis pēdējais meils tāpēc bija vairāk kā ķeksītis un apstiprinājums, ka viss ir saskaņā ar plānu. Ja tā turpināsies, veikalos grāmata varētu būt pavasarī.

Ikdienas darbos daudz nozīmīgāka bija kārtējā grāmatas tulkojuma pirmās versijas pabeigšana. Pēc tam es parasti paņemu pāris nedēļu pauzi, pievēršoties citām lietām, lai pie teksta atgrieztos ar svaigāku skatu. Tā kā jau pagājušā gada vidū pilnībā pārgāju uz tulkošanu un rakstīšanu kā vienīgo maizes darbu, tas nozīmē laiku līdz mēneša beigām citām lietām.

Protams, to vidū būs mazāki tulkojumi žurnāliem u.c., taču pamatā janvāris man būs “Kluspils stāstu” rakstīšanas mēnesis. Esmu izveidojis diezgan konkrētu struktūru atsevišķo stāstu savākšanai vienā ciklā ar savu sižetu un virzību. Jau dažādās vietās publicētais apjoms ir diezgan liels, taču ir vēl daži nepublicēti gabali, to vidū arī cikla centrālais stāsts – apjomā aptuveni trešdaļu no “Lielās pasaules”. Pirmo versiju uzrakstīju rudenī, bet tagad esmu gatavs nākamajam piegājienam, kas būs stāsta pārrakstīšana no nulles.

Tas tad būs mans janvāra turpinājums.

Prozas lasīšana

Svētdien biju Prozas lasījumos, prozas festivāla pēdējās prozas dienas “Prozas brokastis”. Lasīju savu prozu. Bija gļuki ar mikrofonu un secību, un arī paša lasījumu, bet ar stāstu esmu apmierināts, jo ir sajūta, ka iznāca pateikt, ko gribēju pateikt.

Kādu laiku nevarēju izšķirties starp trim stāstiem (un romāna fragmentu), jo lasīšanai balsī ir sava specifika, un neviens no gabaliem pilnībā neatbilda manai izpratnei par auditorijai lasāmu stāstu. Protams, citiem klausītājiem ir citas vēlmes, kā apliecināja arī rezultāti un sarunas pēc lasījumiema, bet ir bezjēdzīgi mēģināt to paredzēt. Bet savas klausīšanās vēlmes esmu pārdomājis gana daudz, lai varētu tās izteikt vārdos.

Tātad, pirmkārt, stāstam jābūt īsam (ne vairāk par 2000 vārdiem) ar pakāpenisku tēlu/sižeta atklāšanos. Iesviešana baseina dziļajā galā var būt interesanta, taču klausoties nav iespējams apstāties un pārdomāt, bet manas smadzenes netiek galā ar pilnvērtīgu klausīšanos un iepriekšēju daļu pārdomāšanu. To savstarpējo saistīšanu jā, bet ne vairāk par, piemēram, “aha, šis vizuālais tēls atkārtojas līdzīgā kontekstā”. Tāpēc arī muļķīgi būtu balstīt balsī lasāma stāsta jēgu uz sākotnējo motīvu attālinātu atbalsošanos beigu daļā.

Otrkārt, atkārtotie simboli, vizuālie tēli un tamlīdzīgas fīčas jāuztver kā tēli. Ar tiem jārīkojas taupīgi, nepārblīvējot stāstu, bet interesanti attīstot nedaudzus pavedienus. Un trīs-četri tēli lasījumā jau ir pilnīgi pietiekami, ar tiem var izdarīt ļoti daudz.

Visbeidzot, ļoti noder arī draivs, kaut jel kāds sižetu virzošs spēks. Protams, ir jauki rakstīt superklausītājam, taču pēc pusotras klausīšanās stundas uzmanība ļoti priecājas par katru novirzīšanās iespēju. To var uztvert kā virzāmu straumi vai kā citādi, taču nebūtu labi aizmirst, ka tā ir ierobežots resurss un klausoties jo īpaši.

Tie visi ir stāsta ierobežojumi (un es patiešām klausoties uztveru sliktāk nekā lasot acīm), taču lasīšanai balsī ir arī plusi: lielāka autora kontroles iespēja, piemēram, jo tā ir daudz vieglāk uzsvērt svarīgāko un patīt ātrāk ko citu. Arī ierobežojumi savā ziņā ir interesanti, jo tie piespiež pieiet problēmu risināšanai citādi nekā ikdienā.

Un, lai tas viss nebūtu tukša vārīšanās vien, piedāvāju savu Prozas lasījumu stāstu (kurš neatbilst visiem minētajiem nosacījumiem). Tas pieder pazemes stāstu ciklam, kurš sākās ar “Lejup“. Šeku jaunais: “Augšup”

Redaktores komentāru TOPS

Viens no iemesliem, kāpēc Mansardam ieteicu sazināties ar Ievu Melgalvi par romāna rediģēšanu, bija arī tas, ka varēju paļauties uz dažiem smieklīgiem komentāriem, kas mazliet atvieglotu rediģēšanai obligāti līdzi nākošo kritikas vilni. Šajā ziņā man izrādījās taisnība un, par godu rediģēšanas gandrīz-pabeigšanai (tagad tikai pāris nedēļu pauze, lai pēc tam paskatītos pāris strukturālas lietas) un romāna sākuma publicēšanai žurnālā Punctum (pēdējā laikā tur parādos vairāk, jo viņiem beidzies finansējums, un apsolīju palīdzēt nosegt tukšumu, kas citādi draudēja pārņemt saitu), zemāk apkopoju labākos redaktores komentārus.

Tie atlasīti no ~400 komentāriem, tāpēc, protams, rediģēšanas procesu parāda greizi, jo lielākā daļa iebilžu ir no sērijas “šis vārds te neder”, “šis tēls tā nerīkotos” u.t.t. Kopš pagājušā gada, kad jau gribēju pielikt romānam punktu, manuprāt, kaut nedaudz ir mainīti itin visi teikumi, nemaz nerunājot par izmestiem tēliem un ainām, pievienotiem jokiem un zemtekstiem…

Vienvārdsakot, te 11 labāko Ievas komentāru TOPS (protams, bez konteksta, citādi nebūtu smieklīgi).

3. lpp. “Note to self: ja tur būs arī tā meitene ar zirdzisko seju, tad šitais nevar palikt, ja vien viņi nav radinieki.”

13. lpp. “Es visu laiku tagad gaidu, kā tad atklāsies upes ļaunā daba. Atklāsies?”

28. lpp. “Bļin, aizmirsu, kura bija gundega – tā ar pupiem un augšstilbiem?”

39. lpp. “Man šķiet, te ir pārāk daudz vārdu.”

40. lpp. “Vēl aptuvenāk nevarēja pateikt? Nu tipa “kaut kur nezin kur, iespējams, tuvumā vai varbūt tālumā”. Nu vai arī nevipendrījies un uzraksti normāli.”

49. lpp. “Tad jau drīzāk “neaksiomātiskos”. Var arī “neeiklīda”, kas izklausās mēreni piedauzīgi.”

50. lpp. “Meh noslēgums, taču būtu vismaz pamasturbējusi, ja jau reiz apņēmās. Nu, vai pamēģinājusi un konstatējusi, ka nevelk, sadusmojusies un aizmigusi.”

58. lpp. “Karburatoriem ir pareizie un nepareizie caurumi?”

66. lpp. “Eu, paga, un viņš tā arī aiziet un mēs neuzzinām viņa maisiņa noslēpumu? Argh, tā nevar!!!”

89. lpp. “Ai, vošim huiņa tā tava pirmā rindkopa, uztaisi kaut ko kinematogrāfisku, kā no gredzenu pavēlnieka pēc kaujas, kad Saurona izlūki atlido izknābt Gendalfam acis, bet atklāj, ka to jau ir izdarījuši orki.” (aina šitāda: viens pohains džeks sēž pie ugunskura un kurī, apkārt kovārņi lidinās)

93. lpp. “Izklausās pēc kaut kādas Turaidas rozes dziesmas, tipa “a-a-a-ācīm piemīegtāāām” – meibī atsevišķu teikumu tām acīm?”

Naudas runas

Pēc ilgiem laikiem kādu nedēļu padzīvojot Rīgā (un pēc tam aizbraucot uz Frankfurtes grāmattirgu), nesen satiku vairākus rakstošus, tulkojošus un visādos citādos veidos ar literatūru saistītus cilvēkus. Par grāmatām, lasīšanu un rakstīšanu runāt tomēr nesanāca ne tuvu tik daudz, cik būtu gribējis. Tā vietā liela daļa laika un elpas tika patērētas, apspriežot naudas lietas. Kas dabūjis un nav dabūjis finansējumu, kāpēc tā, kas bijis žūrijā, kur var piepelnīties, kas maksā, kas nemaksā un tā tālāk. Pēc tam tas atkārtojās arī Barselonā.

Daļēji tā, protams, ir pieaugšana. Cilvēki sāk veidot ģimenes, sāk domāt par dzīves kvalitāti. Naudas virzienā sarunas pastumj arī ‘brīvmākslinieka’ dzīvei līdzi nākošā nestabilitāte. Ja nevari paļauties, ka darbs būs arī nākamgad, visas ar to saistītās lietas galvā lien pat negribot. Un, protams, kā es savulaik lasīju, šķiet, Kestnera “Emīlā un Berlīnes zēnos”: par naudu runā tie, kuriem tās trūkst. Un vismaz manu paziņu vidū ar rakstīšanu neviens nav uzvārījies. Nevienam tas nav pat pamatdarbs, jo dzīvot no tā varētu tikai vecāku mājās.

Nav patīkami skatīties un klausīties, kā draugi tērē laiku un enerģiju, lai iegūtu iespēju darīt savu aicinājumu. Ticu, ka tāpēc cieš arī rezultāts. Taču es labi zinu, ka tāpat notiek ar daudzu citu nekomerciālu nodarbību (un dzeja/stāsti nav komerciāla padarīšana) entuziastiem. Un pat literatūrpatriotisms neļauj noticēt, ka mana rakstīšana ir valstiski svarīgāka par Jāņa Svinagalvas kogriezumiem.

Kopējais literatūras process gan – kā iedzīvotāju intelektuālo un izklaides vajadzību apmierināšana. Tāpēc svarīga gan lasīšanas, gan rakstīšanas, gan sarakstītā apspriešanas sekmēšana – un, manuprāt, tieši šādā secībā. Naudas dalīšana atsevišķiem autoriem man joprojām šķiet bezjēdzīga nodarbe, kas turklāt veicina nenovīdību un tamlīdzīgas nejaukas jūtas. Ticu, ka vērtīgāk būtu daļu tās naudas novirzīt vispārējās jaunrades un lasīšanas veicināšanai: ar portāliem un žurnāliem (tāpēc izbrīna Punctum, Tīrraksta un Ubi Sunt atstāšana bez atbalsta), balvām, literatūras pasākumiem u.t.t. Tas jau tiek darīts, taču vismaz iepriekšējā konkursā individuālo/kolektīvo projektu finansējuma proporcija bija, manuprāt nepamatoti nošķiebta.*


 

* Vienmēr gan paliek iespēja, ka esmu ko pārpratis.
(DISKLEIMERS: mans vārds līdz šim parādījies trijos KKF konkursos, nevienā no kuriem naudu nepiešķīra. Pirmie divi bija par saita http://latvianliterature.lv/ uzturēšanu (es izveidoju pirmo numuru un uzraudzīju saita sataisīšanu). Trešais – izdevniecības “Mansards” pieteikumā par atbalstu mana romāna izdošanai, kas vismaz tiešā veidā mani bagātāku nepadarītu. Valsts naudu esmu saņēmis par piedalīšanos grāmattirgū un tulkošanas meistardarbnīcā, kam rezultāts bija http://www.transcript-review.org/en/issue/transcript-37-the-best-of-transcript/profile-latvian-literature-and-the-publishing-scene un vairāki satori.lv publicēti tulkojumi.)
Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: