Pirms kādām nedēļām laukos ierakos skolas laika kastēs, lai uzmeklētu dažus vecos tekstus. Atradu ne tikai meklētos, bet veselu gūzmu ar citiem, par kuriem jau biju aizmirsis. Stāstiem, skicēm, atsevišķām rindām, frāzēm, jautājumiem. Atsevišķās burtnīcās un kladēs, uz A4 un mistiskām rūtiņu lapām, matemātikas, vēstures, ģeogrāfijas pierakstu malās…

Lielākajai daļai es pārskatot atcerējos rakstīšanas apstākļus un sajūtas, pat ja pašus gabalus jau sen biju piemirsis. Ne tikai ātrumā uzmestos, bet arī tos stāstus, pie kuriem biju strādājis mēnešiem ilgi, pārrakstot vairākas reizes, līdz beigās atmetu kā nederīgus vai nospriedu, ka šobrīd nespēju nekur tālāk tos aiznest, bet vēlāk gan. Taču vēlāk bija jau citas idejas, kuras vajadzēja pierakstīt maksimāli ātri, un iepriekšējie teksti beigās nonāca vienā kaudzē ar pārējiem.

Nu lūk, es tur sēdēju savā istabā uz paklāja, gāju cauri tām lapām un nekādi nevarēju saprast, kāda velna pēc tas viss man bija licies tik ārkārtīgi svarīgs, lai skolas gados stundu pēc stundas sēdētu un rakstītu, un pārrakstītu. Bija klasesbiedru uzmanība, jā, tāpat kaut kādas nākotnes ambīcijas. Bet, manuprāt, tas drīzāk bija iegansts, papildus stimuls mēģināt (iemācīties) piešķirt formu tām sajūtām, kuras neaizsniedzamas urdēja kaut kur kaulaudos.

Dažreiz tas bija kaut kas banāls – pirmās mīlestības jūtas vai apstulbinošais pusaudža orgasma brīnums. Bet arī to man vajadzēja pierakstīt un, galvenais, ietērpt stāstā, jo arī tie niezēja tieši tikpat kaitinoši.

Nedomāju, ka es gribēju tādējādi kaut ko saprast – tad es rakstītu kaut ko līdzīgu šim tekstam. Drīzāk, man liekas, tas sākumā bija mēģinājums pierakstot vēlreiz izsaukt šīs sajūtas, tāpat kā tas notika, kad pārlasīju savas mīļākās grāmatas. Bet, protams, neviena sajūta nepaliek nemainīga, pat pierakstīta ne. Tāpēc sekoja nebeidzamā slīpēšana un precizēšana, it kā tādējādi es varbūt tomēr varētu tai pieskarties; un turpat blakus tad vienmēr bija arī vilšanās un izmisīgā pieķeršanās nākamajam stāstam, jo nu gan tak mācībai bija jābūt rokā.

Ja tagad kas ir mainījies, tad tikai tā satraucošā apziņa, ka rakstīšana jau pati par sevi ir jaunu sajūtu radīšana. Un arī tās tad gribas notvert tieši tāpat kā iepriekš, un klades, burtnīcas, A4 lapas atkal piepilda teikumi un piezīmes kā virs upes savīti zirnekļu tīkli, kuros labākajā gadījumā ielīp tikai bezvārda knišļi.

Bet reizi pa reizei šļakatu samitrinātajos pavedienos uz mirkli atmirdz saules gaisma un viss pēkšņi liekas pūliņu vērts.

Kādā brīdī attapos, ka šeit joprojām neesmu neko pastāstījis par savu jauno grāmatu – miniatūru krājumu “Lizergīnblūzs”, kuru pirms pāris mēnešiem izdeva apgāds “Orbīta”. Savā ziņā tas arī loģiski – šeit neko daudz par to nebiju rakstījis (pat ja dažas miniatūras, šķiet, te ir lasāmas kādā agrīnā versijā), turklāt pats jau sen strādāju pie nākamajiem un pat aiznākamajiem darbiem. Tomēr gluži klusēt arī negribas, jo par šo grāmatu man tiešām ir labi padarīta darba sajūta, turklāt arī lasītājiem tā šķiet ok.

Interesanti, ka atšķirībā no mana pirmā romāna lielākā daļa atsauksmju un reakciju ir pienākušas personiski vai pagalam publiski – dzīvē, soctīklos, e-pastos. Daļēji tā varētu būt laikmeta zīme, pret kuru arī pats neesmu vienaldzīgs – tagad par grāmatām (un ne tikai) pamatā rakstu vai nu tviterī, vai gudrīdos. Bet man arī šķiet, ka “Lizergīnblūzs” ir personīgāka grāmata, un arī citi uz to reaģē personīgāk.

Kā jau miniatūru/stāstu krājumam pienākas, katram ir savi mīļākie gabali, kas lielākoties nepārklājas. Ar redaktoru Arvi Kolmani gan izveidojām nosacītu tematisko/noskaņas rāmi, no sākotnējā miniatūru klāsta izņemot nosacīti humoristiskos un vispārīgos tekstus. Beigās ir sanācis tāds melanholiski tripīgs krājums, kurā ļoti tieši un atklāti pastāsti mijas ar psihedēliskiem, bet tāpēc ne mazāk personīgiem tekstiem. Un otrie nereti ir patiesībai tuvāki par pirmajiem.

Nosaukums “Lizergīnblūzs” nāk no, šķiet, vecākā stāsta krājumā – viena no kādiem trim, kas ir uzrakstīti pirms 10+ gadiem. Gandrīz visi pārējie ir tapuši īsā, intensīvā periodā pirms pāris gadiem, kad pārcēlos no Barselonas uz Rīgu, ieliku iesākto romānu atvilktnē un pieķēros līdz tam daudzkārt atliktajām skicēm un ideju pierakstiem, kas atsacījās likt mani mierā. Un reizēm šķiet, ka tas arī ir mans galvenais rakstīšanas dzinulis – vienkārša vēlme atbrīvoties no idejām un domām, kuras neļauj sevi nedomāt.

Darba nosaukums krājumam bija “Dažas no mūsu dzīvēm”, bet izdevējs uzreiz pieķērās “Lizergīnblūzam” un līdzīgā veidā nelika man mieru, līdz nepiekritu to nomainīt. Negribēju, lai grāmata saistās ar LSD (vai vispār neko, kas, šķiet, notika daudz biežāk), taču bija jāpiekrīt, ka šis nosaukums ir stilīgāks. Un savā ziņā tas labi izsaka krājuma noskaņu – to savādi pacilāto, paralēlās dimensijās klejojošo melanholiju, kas ir tuva manai dzīves uztverei. Kādu laiku spēlējos ar domu par nosaukumu “Lizergīnblūzi” kā atsauci uz stāstu un stāvokļu dažādību, bet tas jau būtu pārāk samudrīti.

Vairāk par to un daudz ko citu izrunāju abpusējā intervijā ar Lauri Veipu, kuram šai pašā laikā arī iznācis foršs dzejoļu krājums “Interesantās dienas”. Man it kā šķiet, ka joprojām neesmu tikpat kā neko pateicis ne par šo grāmatu, ne dzīvi kopumā, bet tai pašā laikā arī nezinu, ko vēl daudz teikt. Laikam būs vien jāturpina rakstīt.

P. S. Grāmata ir nopērkama gan veikalos, gan (vislētāk) “Orbītas” veikalā talka.lv.

Aiznākamnedēļ pirmo reizi pa ilgiem laikiem dažas dienas būšu Rīgā ne tikai darba darīšanās. Cita starpā piedalīšos arī prozas lasījumu sērijā “Process”, tāpēc izdomāju, ka vajadzētu tomēr atdzīvināt blogu, lai drusku apcerētu pēdējā gada-divu rakstīšanas gaitu.

Tātad galvenais projekts šajā laikā joprojām ir bijis fantastikas stāstu cikls par pazemes pilsētu(-ām), kas šobrīd ir ļoti, ļoti tuvu nosūtīšanai pirmajiem lasītājiem (esmu to teicis arī iepriekš, bet tagad tiešām maz palicis, nopietni). Sacerēšanas daļa jau kādu brīdi ir galā un pēdējos mēnešos nodarbojos ar stāstu apstrādi. Kas arī labi, jo nupat jau pir agājis tik daudz laika kopš to uzrakstīšanas, ka pārlasot autors šķiet kāds pavisam kāds cits cilvēks, tāpēc būtu traki muļķīgi radīt jaunus gabalus, kurus piekabināt vecajiem. Bet stāsti man joprojām patīk, un rediģējot objektīvitāte ir noderīga. Arī plānus un sajūtas to sakarā atceros labi, tā kā par to neuztraucos.

Problēmas, protams, ir, bet drīzāk kur citur. Es visus tos stāstus pazīstu tik labi, ka reizēm ir sasodīti grūti saprast, vai loģikas lēcieni, kas man tagad šķiet okei, jebkādā mērā ir izsekojami lasītājam, vai arī viss tomēr pārvēršas palielā šīzā. To tad mēģināšu izdibināt, kad būs gatavs kaut kas atrādāms. Ja tā izrādīsies, tad gan nezinu, vai pietiks spēka sākt visu no jauna – pilnīgi iespējams, ka tādā gadījumā norakstīšu visu šito uz mācībām un ķeršos pie nākamajiem rakstudarbiem.

Šobrīd tālākajā stadijā (un vienīgais, kurā esmu kaut ko reāli rakstījis) no tiem ir čupa ar miniatūrām. Tās pēdējos mēnešos esmu taisījis diezgan regulāri, lielā mērā paša prieka pēc, lai izsekotu idejām, kas apkārtklaiņojot iezogas prātā vai ilgāku laiku ir gulšņājušas kādu centimetru zem apziņas, bet nekādi nav izmantojamas citos darbos. Tur ir šizīgas fantāzijas, ir reālistiskas ainiņas, ir sapņaini ministāsti – viss, kas man tuvs, vairāk vai mazāk. Dažas no tām nesen bija Punctum, citas lasīšu 30. maijā “Procesā”.

Ja skaita kopā iepriekšējos gados rakstīto, miniatūru noteikti ir pāri simtam, bet es gribu galvenokārt savākt jēdzīgu apjomu ar pēdējā laikā rakstītiem gabaliem, kuriem pielikt tādu kā samiksētu izlasi un dažus garākus stāstus. Doma par publikāciju lielā mērā ir tāpēc, lai pierrunātu sevi patiešām piestrādāt pie tām miniatūrām, jo citādi pirmā versija var palikt arī pēdējā – kā jau savam priekam rakstītas lietas. Un grāmata, avīze vai lasījums ir ļoti vērtīgs stimuls, lai pacenstos un patiešām to nostrādātu. Jo sevišķi tāpēc, ka, strādājot vairākus gadus pie fantastikas stāstu cikla, viegli var sākt šķist, ka visi tie stāsti ir tikai klusa ēnu kustība pāri smadzeņu garozai.

Bena Goldeikra grāmata “Sliktā zinātne”, kuru salīdzinoši nesen izdeva “Zvaigzne ABC” ir viens no tiem maniem tulkojumiem, par kuru pamanīšanu grāmatnīcu plauktos es priecāšos īpaši. Ne tikai tāpēc, ka darbs man šķiet ļoti labs un vērtīgs – tā man ir ar vairākām tulkotajām grāmatām -, bet arī tāpēc, ka “Sliktās zinātnes” aizdabūšana līdz latviešu lasītājiem kopā aizņēma, šķiet, vairāk nekā piecus gadus.

Pašā sākumā tas bija viens no tiem četriem populārzinātniskās literatūras paraugiem, kurus pirms tiem daudzajiem gadiem izsūtīju izdevējiem. Tā varbūt nav tā labākā pieeja, bet man nebija nekādu kontaktu, un reizēm tā tomēr ir izdevies aizsākt sadarbību. Tolaik patiesa interese kādai izdevniecībai bija tikai par Ričarda Dokinsa grāmatu par evolūciju “The Greatest Show on Earth” (man joprojām šķiet, ka vienkāršam zinātnes interesantam tā ir labākā no viņa grāmatām). Tomēr tiesības uz to dabūt neizdevās – varbūt arī izdevniecība ne īpaši centīgi mēģināja – un domu par populārzinātniskajām grāmatām atliku uz pāris gadiem, pa vidam patulkojot ezotēriku un diētas brīnumus, lai noturētu savu kuģi virs ūdeni.

Tad, pirms kādiem trim gadiem, man atrakstīja drauga māsa-zinātniece, kura strādā Lielbritānijā, vēža izpētes centrā Cancer Research UK. Vēstules doma bija vienkārša: ir sāpīgi skatīties uz visu ezotēriku Latvijas veikalu topos, varbūt varam kaut ko izdarīt lietas labā? Pastāstīju par savu pieredzi, noklusēju par līdzdalību tautas prāta sagandēšanā, un apsolīju pamēģināt vēlreiz, nu jau ar lielāku tulkošanas un pārliecināšanas pieredzi aiz muguras. Šoreiz tas patiešām arī sanāca, un 2014. gada janvārī ar “Zvaigzni” vienojos sākt darbu pie “Sliktās zinātnes” kā latviešu lasītājiem potenciāli interesantāko un izdevniecībai tāpēc ienesīgāko darbu.

Tolaik vēl arī strādāju gandrīz pilnas slodzes darbā, turklāt drīz pēc vienošanās pārcēlos uz Spāniju, tāpēc tulkojums drusku ieilga, taču 2014. gada jūlijā to beidzot tomēr nosūtīju. Tobrīd cerēju, ka līdz gada beigām tulkojums jau parādīsies veikalos, taču izrādījās, ka Latvijā trūkst tekstu rediģētāju ar ķērienu uz zinātni. Rediģēto versiju saņēmu akurāt pēc gada, tiesa, gaidīt bija vērts, jo Dace Markota (ar kuru sadarbojos arī “National Geographic” tulkojumos) savu darbu pieprot patiešām ļoti labi. Pa vidu biju konsultējies gan ar pieminēt odrauga māsu, gan pats savu draudzeni, kurai ir augstākā izglītība medicīnā, tak vienalga tekstā atklājās pietiekami daudz nepilnību.

Tomēr arī tas vēl nenozīmēja, ka viss jau pabeigts: Zvaigzne gribēja, lai tulkojumu caurskata arī Ģirts Briģis, Stradiņa Universitātes Epidemioloģijas katedras vadītājs, un pieņemu, ka arī viņš atklāja dažas nepilnības. Tad man vajadzēja viņa priekšvārdu iztulkot uz angļu valodu, lai to varētu izlasīt tiesību turētāji, pārliecinoties, ka nekas viņu sirdi plosošs tur nav sarakstīts. Vēl pēc šīs sarakstīšanās izrādījās, ka grāmata nepaspēs pietiekami ilgu laiku pirms Ziemassvētkiem tikt līdz veikaliem, tāpēc tās izdošanu atlika uz Ķīpsalas izstādes laiku, kad cilvēki jau ir atguvušies no svētku tēriņiem. Tā darīt, šķiet, bija prātīgi, jo pirmās trīs nedēļas pēc iznākšanas “Sliktā zinātne” bija “Zvaigznes” pārdošanas sarakstu desmitniekā, kas 20 eiro populārzinātniskajai grāmatai nebūt nav slikti.

Tātad no pirmās sarakstīšanās ar projekta vadītāju līdz grāmatas iznākšanai kopā pagāja 25 mēneši. Tas ir pārliecinošs rekords manā pieredzē, taču vismaz jūtos gana drošs, ka viss ir paveikts kārtīgi.

Lai arī darbs pie “Kluspils stāstu” slīpēšanas šobrīd nenotiek īpaši lielā ātrumā, pamazām tomēr strādāju ar iepriekšējos mēnešos uzrakstītajiem gabaliem. Tieši nākamie melnraksti man prasa krietni vairāk laika nekā pirmās versijas uzrakstīšana, jo slīpēšana bieži nozīmē “lielas daļas pārrakstīšana”. Kā tas izpaužas dzīvē, varat redzēt šeit.

Šis gan nav īsti tipisks piemērs, jo stāstu “Pēdējoreiz” visdrīzāk saplēsīšu virtuālos gabalos un sākšu no nulles, atstājot nosaukumu, pāris ainas un vispārējās tēmas. Viens no iemesliem ir tieši daudzās pārmaiņas, kurus tajā vajadzētu veikt, lai gabals pienācīgi ietilptu cikla kopstāstā, būtu interesants pats par sevi un vēl arī sagatavotu augsni turpmākajai notikumu/tēlu virzībai.

Labākajā gadījumā stāstā viss ir savā vietā, un atliek tikai pārrakstīt teikumus tā, lai tos varētu lasīt bez kaunēšanās, ielikt šādas – tādas atbalsis ar iepriekšējiem un turpmākajiem stāstiem, kā arī nodrošināt iekšējo atbalsošanos, pārliecināties, ka visi tēli ir savās vietās un nevienu no tiem nevar aizstāt ar iepriekš jau izmantotajiem tēliem. Bet ainas tad paliek nemainīgas, rindkopu virzība tāpat. Parasti tā notiek tikai pēc otrā vai trešā slīpēšanas piegājiena, taču reizēm sanāk visu noķert uzreiz.

Tā kā šo “Kluspils stāstus” slīpēju salīdzinoši lēni un atsevišķiem uzplūdiem (pēdējos pāris mēnešos – kad vairs nevaru nosēdēt pie tulkojuma, bet ir cerība, ka drīz varēšu veltīt arī vairāk skaidrprātīga laika), nevis pa stundai ik dienas kā “Lielo pasauli”, starplaikā ir iespēja pārdomāt visas tobrīd aktuālajā stāstā izmaināmās/ieliekamās/izņemamās lietas. Tieši šim nolūkam ierīkotajā pierakstu bloknotā šobrīd ir aizpildītas 18 lappuses ar dažādos mirkļos iegūtajām, izsecinātajām vai citādi izpīpētajām apjausmām par to, kādu tad īsti gribu redzēt katra stāsta gala versiju.

Tā man šķiet “Kluspils stāstiem” piemērotākā darba forma, jo tad vēlāk, piesēžoties pie dokumenta, es patiešām zinu, kādu gribu to redzēt, un varu iztikt bez jaunu un lielu pavērsienu izgudrošanas rediģēšanas laikā, kas varētu novest no sliedēm visu ciklu. Protams, ja kaut kas tāds patiešām parādīsies, visu 15 stāstu pārrakstīšanu nevaru izslēgt, taču šobrīd tomēr šķiet, ka viss ir diezgan labi izkristalizējies.

Viena no labākajām lietām saistībā ar stāstu rakstīšanu ir tieši iespēja eksperimentēt ar dažādām pieejām. Aptuveni puse gabalu “Kluspils stāstos” ir rakstīti ar roku, bet otra puse – pa taisno datorā. Īsākais ap 1000 vārdiem (ap 4 lappusēm grāmatā), bet garākais droši vien būs vismaz 10 reižu apjomīgāks. Cikls ir iedalīts trijās daļās ar trijiem atšķirīgiem naratoriem, kuriem atšķiras arī valoda un uzsvari, un noskaņa. Ideālā gadījumā tam visam nevajadzētu krist acīs, jo lielu formas eksperimentu nav, taču es ticu, ka ikvienam stāstam ir sava, piemērotākā forma, kas visprecīzāk radītu gribēto efektu – un mans uzdevums tad ir to atrast un īstenot, nevis mēģināt iestūķēt, piemēram, gaisīgu stāstu smagnējā struktūrā.

Rakstot grāmatu, bezgalīgā iedziļināšanās atsevišķajās nodaļās, ainās un teikumos var būt ļoti biedējoša sajūta. Gan tāpēc, ka tas ir ātrākais ceļš kopējā iespaida zaudēšanai, gan arī tāpēc, ka to nemitīgi pavada aizvien jaunu knišļu atrašana, kas prasa vēl un vēl lielāku iedziļināšanos, līdz beigās vari palikt ar smalkiem teikumiem vien, kuros joprojām turpini pārbīdīt vārdus.

Grāmatu tulkošanā šī pati iedziļināšanās man, tieši pretēji, ir viena no patīkamākajām procesa sastāvdaļām. Pēc pirmās izlasīšanas vispārējais sižets ir palicis galvā, un tagad ir iespēja kārtīgi ielaisties sižeta, tēlu un citu stāsta mehānismu zobratos, priecāties par jaunatklājumiem un brīnīties par kopsakarībām. Ar noteikumu, ka grāmata ir laba: pretējā gadījumā iešana cauri vienām un tām pašām ainām grāmatā (kas nav tavs mīļais bērniņš) var novest tikai pie zobu griešanas dusmās.

Vēl labāk, ja grāmata pārsteidz ar iekšējo saistību plašumu, sižeta un tēlu pavērsienu norādes ļaujot atrast jau sākumā, bet šķietami garāmejot pārcilātās tēmas – krietni dziļākā pārskatā starp rindiņām. Tieši tā bija ar šomēnes izdevniecībai “Prometejs” nosūtīto Grosmana “Burvju” tulkojumu. Kad to izlasīju pirmoreiz (šķiet, gada sākumā), grāmata man patika, tomēr visu laiku nepameta tāda kā “nesalīmēšanās” sajūta. Ne tikai lielais lēciens/pagrieziens pēc pirmās grāmatas puses, bet arī jaunu tēlu pēkšņā parādīšanās un pazušana, kā arī stāsta ritma lēkāšana.

Par to pēdējo es joprojām neesmu pārliecināts – man šķiet, ka otro pusi pat tulkoju un rediģēju krietni ātrāk nekā pirmo grāmatas daļu -, taču vairākkārtējā pārlasīšana ļāva stāstam gandrīz pilnībā izkāpt no fantasy drēbēm un atklāt, ka ķermeni patiesībā veido kārtīga pieaugšanas jeb coming-of-age stāsta miesa. Gan šo skatupunktu, gan grāmatas dziļumā plūstošo diskusiju par “ko darīt, kad bērnības sapņi pieaugot it kā piepildās, bet tomēr atstāj tukšuma sajūtu” tēmu, iespējams, būtu pamanījis arī vienkāršā pārlasīšanā, taču diezin vai arī ar to izdotos pietiekami dziļi ieurbties šīs iekšējās sarunas zemteksta ritumā, lai patiešām varētu izsekot tai pašai pieaugšanai. No manas puses tāpēc vien bija vērts tulkot.

Un, jā, šis ir no tiem fantasy darbiem ar zemtekstu, kas tiek risināts pietiekami neuzkrītoši, lai nesakristu uz nerviem pirmajās piecdesmit lappusēs. Bet par to vairāk uzrakstīšu, kad grāmata iznāks (precīzāk kā “šogad” gan nepateikšu).