XXI gadsimta Mazais Princis
Mēs beidzot bijām nokļuvuši līdz oāzei un nu sēdējām palmu paēnā, dzerdami kaut ko siltu un nedaudz lipīgu.
„Zini, ko?” Mazais Princis pēkšņi iejautājās. Sajutu viņa pirkstus aptveram mana apmetņa piedurkni un velkam to uz savu pusi.
„Nu, ko?” es atjautāju, joprojām skatīdamies uz rietošās Saules pusi, kur gaiss šķita viļņojamies kā karavelas bura vētrā. Protams, karavelas pa tuksnešiem nepeld. Šeit ir tikai kamieļi. Un mēs abi.
„Ja man tomēr reiz vajadzēs pieaugt, es gribētu kļūt par Supermenu!”
Mazais Princis smējās. Es to nedzirdēju, tomēr nešaubījos, ka tā arī ir. Pagriezos pret viņu un ieskatījos zaļajās, smieklos piemiegtajās acīs.
„Tu gribi cīnīties ar noziedzniekiem?” es noprasīju, sajutis sirds dziļumos mostamies lepnumu, ka mūsu sarunās viņš ir kļuvis cēlāks un labsirdīgāks kā jebkad agrāk.
„Nē, man vienkārši drausmīgi patīk tas triko kostīms.” Un dienā sakarsušais tuksneša gaiss sāka nevaldāmi trīcēt viņa smieklos.
Starp citu
Ja kāds tev uzdāvinātu īstus, baltus un mīkstus eņģeļa spārnus, vai tu spētu ar pārliecību balsī un sirdī apgalvot, ka uzliktu tos un paceltos lidojumā pāri visai planētai, atstājot uz Zemes savas rūpes un priekus, savus draugus un ienaidniekus, savas nepatikšanas un laimes brīžus?
Neizteiktie vārdi
Man žēl, ka tev pagājušonedēļ nomira vectēvs, man žēl, ka tavi vārdi ir zaudējuši aizrautību, bet acis – bērnības mirdzumu. Man žēl, ka tu vēl nevari ieiet tuvējā lielveikalā un iegādāties visu, ko vien iekāro, man žēl, ka ir salūzis tavs kompaktdisku atskaņotājs un kaķis, ieēdis saindētu žurku, guļ istabas stūrī un nepārtraukti vemj. Man paliek žēl, uzlūkojot tavas acis, kas vēl vakar, smieklos piemiegtas, šķita kā divi Saules starus atspoguļojoši avoti, tagad tikko manāmi trīs, tev cenšoties apvaldīt tur uzradušās asaras. Un šī sajūta saglabājas arī, kad aizgriežos un ielūkojos grāmatā: vārdi izplūst un burti mainās vietām, līdz vairs nespēju atšķirt, kur beidzas viens teikums un sākas nākamais.
Es vēlos, kaut spētu uztvert daļu bēdu un izciest tās tavā vietā. Bet es to nespēju un tāpēc palieku savā vietā, izlikdamies tevi neredzam, jo tad man nāktos kaut ko sacīt, taču vārdus es esmu tik bieži kaisījis vējā, ka tagad labāk klusēju. Man bail, ka līdzjūtība varētu izlītu no sirds un nogāzties uz aukstās grīdas: līdzās izstāstītajiem sapņiem, izskanējušajiem smiekliem un izkliegtajiem lāstiem.
Vārdi
Nav nekā brīnišķīgāka par brīdi, kad esi piesēdies pie baltas papīra lapas ar ierasto pildspalvu pirkstos, lai beidzot sāktu izteikt vārdos domu, kas pēdējās divās nedēļās ir nemierīgi burbuļojusi apziņas dzīlēs.
Un tu raksti, un ikviens vārds ir kā jauna spalva uz pleciem augošajos spārnos. Kad pēc pusstundas, stundas vai divām tu beidzot noliec pildspalvu un sīkā rokrakstā piepildīto lapu, lai ar baudu iztaisnotu muguru, ieklausīdamies skriemeļu krakšķēšanā, tevi ir pārņēmis miers un vēlme doties gulēt. Jā, uzrakstīto gaida rūpīga caurskatīšana, svītrošana un pārrakstīšana, bet tobrīd tas tevi neuztrauc. Jo esi pacēlies spārnos.
Klusā daba ar sniegpulkstenītēm un šokolādes konfekšu kārbu
Apdrupusi vāze. Uz tās, kaut nedaudz izbalējis, tomēr vēl atpazīstams kādas bērnišķīgas rokas uzzīmēts lauva ar rēcienā atvērtu muti. Vāzē atpūšas septiņas sniegpulkstenītes; to baltās, zemu nokārtās galvas, šķiet, izmisīgi cenšas aizsniegt cita citu. Līdzās vēl neatvērta guļ iedzeltena šokolādes konfekšu kastīte.
Kaujas lauks.
Sniegpulkstenīšu smarža. Vāra un saldena.
Akli taustīdamās, tā cenšas piepildīt visu telpu, ietvert savās skavās gan vāzi, gan konfekšu kārbu, ātrā triecienā ieņemt visu un atgriezties mājup kā uzvarētājai – visu apjūsmotai un mīlētai. Bet kastīte ir aizvērta, un sniegpulkstenīšu sūtņi spēj tikai vīties tai apkārt, klusā cerībā uz bezierunu kapitulāciju.
Nekā. Gvarde mirst, bet nepadodas. Sarūgtinātiem, sūtņiem nākas doties atpakaļ, lai atpūstos un atgūtu spēkus jaunām cīņām. Ja pieliektos pavisam tuvu un uzmanīgi ieklausītos, varētu sadzirdēt sniegpulkstenīšu asaras klusi ritam lejup pa raupjajām lapām, kas, līdzīgi šķēpiem, rāda ikvienam iebrucējam tā gaidāmo likteni. Uzvarēto asaras. Sāļas un dedzinošas, tās liek atcerēties ikvienu nepareizi sperto soli, ikvienu nevietā izteikto vārdu, ikvienu izelpu, kas nenokļuva tur, kur tai vajadzētu.
Konfekšu kārba apmierināti klusē, apzinoties, ka ir drošībā. Tomēr tā vēlas kaut ko vairāk. Velti. Kastītes vāks ir smagāks par zārka vāku, nepaceļamāks par Sīzifa akmeni. Velti.
Ierakumu cīņas.
Mūžība.
Bet drīz vien, klusi iečīkstēdamas, atvērsies istabas durvis, pa tām ienāks viņu saimniece, atvērs kārbu un, liekot mutē konfekti, izņems sniegpulkstenītes no to cietokšņa, lai izmestu atkritumos kā neglābjami novītušas. Bet jau tās pašas dienas vakarā līdzās gulēs arī kārba. Saburzītai un iztukšotai tai vairs nebūs spēka cīnīties. Miers pirms nāves.
Bailes
Šāviens.
Tu atver acis – strauji kā grāvmalā gulošs zaķis, kuru uzmodinājušas garāmbraucošas mašīnas gaismas; tik spēji, ka tūlīt arī sabīsties: vai tikai plakstiņi nav notrūkuši un aizlidojuši pasaules izplatījumā, beidzot brīvi no saimnieka uzraudzības? Bet nē, viss ir savās vietās, tikai tava sirds sitas straujāk par bungu vālītēm Džona Benhema rokās, bet elpa dedzina neviļus pie sejas pieliktās rokas. Drīz vien tās sakarst tiktāl, ka vairs nespēj izturēt, un tu centies paslēpt rokas no svelmes, bet uzduries radiatoram un atrauj tās, klusu iekliegdamies, jo ir ziema, un istaba uzkurināta kā vēl nekad.
Kad beidzot izdodas uzlikt roku uz palodzes, tās vēsums nomierina, un tu sajūties gatavs piecelties sēdus, lai pagrieztos pret logu cerībā saskatīt kaut ko, kas viestu skaidrību noslēpumainajā šāvienā, kas satricināja pilsētu un tavu pasauli. Bet ielas joprojām smacē nakts tumsa, un tu neredzi neko, kas liecinātu par nule notikušo traģēdiju. Jo tas bija šāviens; par to tu esi pārliecināts ne mazāk kā par sava prāta skaidrību, kā par tumsu aiz loga.
Nu jau tu pats esi uz palodzes un veries ārā pa logu, izslēdzis arī mūžam gailošo dežūrlampiņu, lai pretī nerēgotos paša jau sen apnikusī seja. Bet, cik vien tālu spēj saskatīt, uz ielas nav ne ceļos nokritušas mātes, kas apraud sašauto meitu, ne pirmsnāves gārdzienu, upurim skatoties uz savām sacaurumotajām krūtīm. Nekā. Bet tieši tas tevi biedē vairāk par asiņaināko šausmu filmās redzēto skatu.
Un tomēr tas bija šāviens, ko dzirdēji caurduram pilsētas nakti un ietriecamies tavā apziņā. Tu attaisi logu un izliecies ārā pa to, klusā cerībā saskatīt kādu – jelkādu – liecību par notikušo.
Nekā.
Klusums.
Beidzot tu aiztaisi logu un atkal palien zem segas, vēl aizvien nespēdams aizmirst tumsā izskanējušo šāvienu. Varbūt tas tomēr bija pērkona grāviens? Lai arī vēl ziema nav atkāpusies, ir dzirdēti arī lielāki brīnumi. Varbūt šāviens bija pārāk tālu, lai varētu saskatīt jebkādas tā atstātās pēdas? Vai varbūt tas notika tepat, šajā mājā? Nerazdams mierinājumu, tu pieķeries šai pēdējai domai, kas savā baisumā šķiet dīvaini pievilcīga un, vēl aizvien apdomādams notikušo, jau sāc slīdēt miega aizmirstībā, kad pēkšņs baiļu uzplūds liek atkal uztrūkties sēdus un ieklausīties sirds dobjajos būkšķos, kas aizvien vairāk atgādina pamazām tuvojošos soļus. Tie kļūst aizvien skaļāki un skaļāki, un tev jau šķiet, ka jūti virs sevis paceltu cirvi. Apspiesti iekliedzies, tu panirsti zem segas un gaidi neizbēgamo kakla pāršķelšanos divās daļās, bet nekas nenotiek. Vien soļi ir kļuvuši vēl skaļāki. Nē, tā tomēr ir tikai tava sirds: roka atdusas uz tās un cilājas vienā ritmā ar soļiem. Viss ir beidzies. Viss ir labi.
Bet tad tu atceries dēmonus, kas bērnībā apdzīvoja istabas stūrī rāmi stāvošo skapi un jūti – nē, zini – ka viņi ir atgriezušies.
Aizlaiku blūzs
Tu satiki viņu vienā no tajām šķērsielām, kurās uz māju sienām ir nezināmu mākslinieku uzraksti „Hiphops rullē!” un „Iemīlies!” Bija nakts, un tev nācās kāpt pāri zābakos un ādas jakās tērptiem sengrieķu dieviem un dievietēm, kas uz apsnigušā bruģa nodarbojās ar svētu, dzīvniecisku mīlestību. Tu smējies, jo nāci no drauga dzīvokļa, kurā cauri zāles dūmiem visu nakti bija skanēuši The Doors un Jefferson Airplane.
Un tad pretī nāca viņa.
Nez kāpēc tu nodomāji, ka viņa atgādina uz pakaļkājām nostājušos zirgu. Ne tāpēc, ka viņa būtu neglīta, nē, seja, krūtis, augums – viss bija labākajā kārtībā. Un tomēr tev viņa atgādināja uz pakaļkājām nostājušos zirgu.
„Sveika, es tevi mīlu!” tu iesaucies, kad viņa bija nokļuvusi pāris soļu attālumā. Tad, atcerējies drauga siltajā dzīvoklī skanošās dziesmas, papildināji iesākto teikumu.
„Sveika, es tevi mīlu, kā tevi sauc?” tu kliedzi garām slīdošajai skaistulei, kas nez kāpēc atgādināja uz pakaļkājām nostājušos zirgu. Un smējies.
Viņa centās noslēpt sejā uzplaukušo smaidu un sāka skatīties naksnīgajās debesīs, kurās nebija nevienas zvaigznes. Un tad jau jūs bijāt pagājuši garām viens otram.
Kad beidzot atnāci mājās, un, iekritis neklātajā gultā, nodomāji, cik viņa tomēr bija skaista, kaut arī nez kāpēc atgādināja uz pakaļkājām nostājušo zirgu, tu zināji, ka bieži redzēsi viņu savos sapņos, bet nekad vairs dzīvē. Tad tu sāki nevīrišķīgi un nemorisoniski raudāt.
Es atnācu un aizvēru durvis.
Падение вверх
Когда, после двадцать, сорок или восемьдесять лет безпрерывного падения, ты приземляешься, встаёшь и, с одежды стряхивая пыль, видишь, что под тобой только звёзды, наконец-то понимаешь: игра всё-таки стоила свеч.
Noplakušais vilnis
Dienās, kad jau uzmošanās nāk ar atskārsmi par naktī notirpušu roku, dienās, kad liekas, – ārā līst jau kopš pasaules radīšanas, un tev šķiet, ka aumaļām lejup skrienošās lāses ir Dieva asaras, dienās, kad mūzikas atskaņotajā augu dienu skan tikai B.B. Kings, un tu to nemaz nemani, dienās, kad cauri apziņai marša ritmā soļo atmiņas par sen aizgājušajām mīlestībām, dienās, kad saproti, ka vilnis, uz kura biji uzrāpies, ir noplacis – vai arī šādās dienās tu spēj apzināties, ka tas kalpo par pamatu jaunam vilnim – vēl augstākam par iepriekšējo?
Visi bērni nokļūst debesīs
Viņa redzēja nākotni. Un vakarnakt bija manā sapnī.
Mēs sēdējām uz bumbu sagrauta teātra jumta un klusējām kā divi sapņu tēli.
Pa rietošās saules staru paklāja noklāto ielu skrēja mazs zēns. Viņš paskatījās uz mums. Viņam varēja būt pieci vai seši gadi.
“Lūdzu, nogalini viņu!” es dzirdēju klusu lūgsnu sev līdzās.
“Es neprotu.”
“Bet kādam tas ir jāizdara. Es gribu, lai viņam pēc nāves veicas.”
Un vēl viņa teica: “Visi bērni nokļūst debesīs. Pieaugušie nē.”
Dziesma par labāku nākotni
Ja, par spīti cilvēces gaišākajiem sapņiem un ļaunākajiem murgiem, par spīti medicīnas atklājumiem un bārdaino guru zālītēm, es tomēr reiz miršu, gribu cerēt, ka zārka iekšiene līdzināsies debesīm vasaras dienā ar asimetriskām balto mākoņu kaudzēm to skaidrajā zilumā.
Sapņos esmu lidojis tik bieži, ka tikai tā beidzot spēšu sajusties kā nokļuvis mājās.
С Новым Годом, с новым счастьем!
Ja, Jaungada naktī izejot no mājas siltuma un drošības, tu nokļūsti zem lejup krītoša svētku salūta, visu būtni neizbēgami pārņem priekpilns satraukums. Vismaz līdz brīdim, kad sejā sprāgstoša petarde padara tevi aklu un kurlu. Protams, no sprādziena uzplaiksnījušās uguns vai izbīļa – kas to lai vairs zina, no kā tieši – arī oža, tauste un garša pazūd kā nebijušas. Kad, atvadījies no visām piecām maņām, tu grīļodams tomēr sasniedz mājas siltumu un drošību un kņupus nokrīti uz grīdas, gribot negribot kaut kur apziņas dziļumos uzpeld jautājums: bet kā gan tu tagad spēsi noteikt, vai maz esi dzīvs?
Toties nebūs nekā, kas spētu kliedēt ticību, ka pasaule – un cilvēki līdz ar to – ar katru brīdi kļūst arvien labāka un labāka.
Pēdējais tramvajs
Es redzēju kā, triekdams savu gaismu kinžalus cauri tumšās nakts necaurredzamajam gaisam, pieturā pienāca tās dienas pēdējais tramvajs. Un es metos skriet, lai to panāktu.
Uz asfalta sagūlušās peļķes raudāja zem manu dubļiem nošķiesto kurpju triecieniem, un es jutu matus dejojam pirmatnēju kara deju uz galvas, kamēr ātrumā mugurā uzrautais mētelis plīvoja un plandījās kā bura piedzēruša matroža rokās. Tumši brūns kaķis ar melniem lāsumiem uz muguras izbiedēts un pārsteigts noraudzījās uz Gargantijas soļiem viņam garām aizlēkšojošo cilvēkveidīgo ātrvilcienu. Un tad jau biju pieskrējis pie tramvaja un varēju apstāties.
Mana elpa bija strauja, un sirds sitās spēcīgi kā āmurs pieredzējuša kalēja rokās.
Es stāvēju un elpoju, un redzēju, kā pret mani pavēršas pasažieru sejas.
Uz kurieni es steidzos?
Pa tramvaja virsbūvi pa pilienam vien lejup tecēja un uz sliedēm krita ūdens. Pats parastākais lietus ūdens.
Uz mani raudzījās un izklaidīgi smaidīja kāda jauna meitene. Viņa bija skaista, un, būtu es aizjūru princis karaliskā ballē, ieraudzījis tur viņu, noteikti smalki pievalsētu viņai klāt un maigā balsī jautātu: “Jums nākamā deja brīva?” Taču es nebiju princis, bet tikai aizelsies cilvēks, kurš izjauktiem matiem un drudžainu skatu stāv pie atvērtajām tramvaja durvīm un kaut ko gaida.
Meitene nopūtās un pievērsa skatu pieturas nosaukuma zīmei.
Uz kurieni es steidzos?
Tramvaja durvis aizvērās, un es paliku stāvam pieturā un veramies tur, no kurienes vēl līdz manām ausīm atskrēja vadītāja norūktais: “Idiots”, tā arī nesaprotot, kurp un kālab es tā skrēju.
Ziedi
Saule man virs galvas ir milzīga un dzeltena kā zobi klaidoņa smaidā, kā ziloņkaula klavieru taustiņi, uz kuriem ir nogūlušies gadsimti un nevīžīgu saimnieku rokas. Un tā ir arī smaga, un es esmu saliecies zem Saules svara, un arī koki – trīs bērzi un vētras nolauzta liepa – stāv saliektām mugurām. Saule ir karsta, bet man ir auksti, un es piespiežu rokas pie mutes un strauji izelpoju. Siltums.
Ziedi.
Es esmu dārza vidū un jūtu, kā tas pamazām iespiežas manā apziņā, un manas kājas ir sniegā, bet acis – ziedu dobē. Zem sniega ir ziedi. Es tos neredzu, bet nešaubos par domu pareizību, tāpat kā ne uz mirkli neesmu apšaubījis Sauli virs galvas un mākoņus, kas to kautrīgi pavada, ieslēgtu savā vidū. Tā ir Patiesība. Vienīgā, kas man ir.
Ziedi.
Ziedi ir silti – to mutes ir pavērušās smaidā – to lūpas čukst man mīļus vārdus – to acis apbrīnā uzlūko manas rokas – to vārdi – to vijīgie augumi – to krāsas – to… Bet es esmu izgājis ziedu medībās un vēl pirms stundas un diviem gadu tūkstošiem teicu, ka nepārnākšu bez silta zieda manās saltajās rokās.
Ziedi.
Es sēžu, un mans klēpis ir piebiris ar sniegu, un manas ausis klausās tā čukstus. Ir tikai sniegs. Un ziedi zem tā.
Ziedi.
Mana roka ietriecas sniega kupenā, pirksti izmisīgi cenšas satvert kaut ko, un tie satver kaut ko, un es redzu roku pamazām izlienam no sniega, un pirksti ir balti, bet sniegs no tiem nekūst, un es paveru plaukstu.
Ziedi.
Es atguļos ziedu gultā ar ziedu kolonnām zem ziedu baldahīna.
Ziedi.
Es ziedu.
Ziedi.
Vilis Kasims 