Sēnes man parasti negaršo, taču šo grāmatu var mierīgi lasīt skaidrā, jo par dīvainībām šeit parūpējas pats teksts. “The Beauty” ir nezinātniska fantastika no žanra frīkainā gala, kur valda Mjevils un Vandermērs. Vai varbūt klasiska alegorija moderni šizofrenizētā izpildījumā. Patiesībā grūti to saprast, jo teksts nav sablīvējies, elpo brīvi un atstāj vietu daudzdomībām, atšķirīgām interpetācijām. Un savā ziņā tieši tāpēc tas paliek atmiņā, arī nākamajos mēnešos pieklauvē pie galvas katrreiz, kad uz šķīvja vai mežā ieraugi sēnes.

Tātad, grāmatas pasaule ir palikusi bez sievietēm. Tās saglabājušās ir tikai cilvēku atmiņās, kuras uztur mūsu varonis – pussoli pieaugšanas slieksnim pārkāpis puisis. Vakaros viņš stāsta par sievietēm, un dara to tik skaisti, ka džeki pēc viņa uzstāšanās reizēm pa pāriem aiziet krūmos, lai apspriestu dzirdēto. Tā viņi saldsērīgi dzīvo, līdz parādās sēņmeitenes izskatā, kas sola īstenot visas viņu saldākās iedomas un pamazām aizmiglo prātu ar savu neizsakāmo daili. Tad stāsts kļūst krietni dīvaināks. Par laimi, grāmata gandrīz nekad neaiziet pilnīgā bezsakarā, lai gan abu tēmu (t.i., feminisma un mītu ietekmes uz pasauli) līdzsvarošana autorei arī nav sanākusi gluži nevainojami, bez rētām un šuvēm.

Augustā drusku sanāca paceļot pa Spāniju, un labas piedzīvojumu grāmatas es vienmēr taupu tieši tādiem autobusu/vilcienu pārbraucieniem, lai būtu, ko palasīt olīvu lauku apbrīnošanas starplaikā. Jo sevišķi tāpēc, ka galvenā varoņa – leģendārā gļēvuļa un nelieša Flešmena – gaita viņu šajā romānā aizveda arī uz sniegotajiem Krievijas laukiem. Proti, Flešmens karo, tfu, izvairās no karošanas Krimā (nē, aizpagājušā gadsimta 50. gados), tad pavisam netīšām krīt gūstā, apciemo daļu no cara plašajām zemēm,  līdz nonāk pie grāfa Ignatjeva, kur noklausās Indijas ieņemšanas plānus un izmanto zemnieku dumpi, lai bēgtu mājās. Pa vidam ir čupa ar piedzīvojumiem, sievietēm (ne velti sākumā romāns tika publicēts turpinājumos Playboy žurnālā), vēsturi un visu pārējo, kas tādos parodij-dēku gabalos piedienas.

Šoreiz autoram arī ir izdevies labi nobalansēt galvenā varoņa kretinīsmu, noturot to parodijas rāmjos – vienā no iepriekš lasītajiem sērijas darbiem (“Flashman’s Lady”) tas nepatīkami pietuvojās patiesam nīgrumam, tāpēc to ir vērts atzīmēt. Arī krievi mums, protams, ir tuvāka tēma nekā Madagaskara vai Indija. Un pat Flešmena piedzīvojumi – pakaļdzīšanās ragavās! īstie hašiša asasīni! – ir aizraujošākie līdz šim lasītie. Nezinu, vai labākais darbs, lai iepazītos ar Flešmenu – mierīgi var sākt no pirmās sērijas grāmatas -, taču silti iesaku šo neatlikt pārāk vēlam laikam. Un, jā, man joprojām šķiet, ka uz Flešmena ir jāuzsēdina visi, kuriem kādreiz ir paticis Dimā.

Grāmatu nopirku tīri nejauši, tāpēc vien, ka mafijas dzīve piecdesmito gadu Kubā šķita potenciāli interesanta tēma. Mazliet vēlāk intervijā ar slaveno tulkotāju Edīti Grosmani izlasīju, ka no visiem viņas tulkotajiem autoriem (nu, tur Markess, Servantess, Ljosa, Fuentess…) tieši “Dancing to Almendra” autores Mairas Montero neizsišanās angļvalodīgo lasītāju pasaulē viņai kremt visvairāk. Neesmu pārliecināts, vai visā pilnībā tam piekrītu (manuprāt, arī Alvaro Mutiss ir pelnījis daudz lielāku slavu), taču grāmata bija patīkams pārsteigums. Vāka solītās spīguļu elegances un romantikas vietā bija patraks un bieži brutāls gabals ar vienrokainām cirkus skaistulēm, beigtiem nīlzirgiem un pastāvīgi klātesošiem pagātnes spokiem.

Labi nostrādātu gabalu mīlētāji droši vien romānā viltos, taču tie, kuri grib pārsteigumus un neparedzamību, te dāsnā slānī atradīs kā vienu, tā arī otru. Joprojām pat neesmu pārliecināts, cik ļoti man grāmata patiesībā patika, taču lasīju ar bieži pavērtu muti, jo autore ik pēc brīža pamanījās no savas cepures izvilkt vēl kādu trusīti. Sākotnēji šķietami vienkāršais mafijas pastāsts beigās pārvērtās murgaini filozofiskā un asiņaini romantiskā dīvaiņu mīlasstāstā. Tā kā par otru savu jūlija labāko grāmatu – “The Last Shot” par amerikāņu pusaugu basketbolistiem – jau paguvu izrakstīties, tad šito arī nevarēju atstāt nepieminētu.

Rakstīt par Krieviju ir grūtāk nekā varētu šķist. Tēmu un iespēju ir tik ļoti daudz, ka viegli ļauties pārspīlēšanas vai moralizēšanas vilinājumam. Tāpēc arī Latvijā tik populārais žanrs “Maskavas ļaunās sirds atklāšana” mani parasti nevilina. Un tāpēc Pomerantseva grāmata ir lieliska un godam pelnījusi iegūtās balvas. Tā ļauj Krievijas jaunajai elitei – par politiķiem pārtapušiem gangsteriem, no laukiem atbraukušām modelēm, televīzijas veidotājiem – atklāties pašiem savos vārdos un darbos. Stāsti lielākoties ir no sērijas “kā var notikt tikai Krievijā”, taču autors vajadzīgajos brīžos prasmīgi pārslēdz ātrumus un fokusu, neļaujot tiem palikt garlaicīgiem.

Viņš pats ir Anglijā uzaudzis krievs, kurš deviņus gadus nostrādāja TNT televīzijā, tā iegūstot iespēju piekļūt bieži slēgtajai Maskavas pasaulei. Un uz savas ādas izbaudīja bieži sirreālos likumus, pēc kuriem darbojas Krievijas televīzija, politika un dzīve. Tieši tiem pievēršas grāmatas otrā puse, aprakstot, kā tiek veidota Putina “postmodernā diktatūra”, autora vārdiem runājot. Bez dusmām un putām uz lūpām, drīzāk ar vieglu smīnu un izbrīna/fascinētības sajaukumu. Īpaši interesanti tas ir tagad, ņemot vērā augošo viltus ziņu izplatību. Tāpēc “Nothing is True and Everything Is Possible” arī ir pirmā grāmata vairāk nekā gada laikā, uz kuras izdošanu aktīvi esmu mēģinājis kādu pierunāt (pagaidām gan bez panākumiem). Domāju, ka tulkot to patiešām būtu bauda – tāpat kā lasīt.