Patiesībā Romualds Blaus nemaz nebija cerējis, ka viņa dzīves pietiks, lai atklātu ko jaunu un būtisku par ētera sublimēšanu un tā oneiroloģisko interferenci. Viņš bija domājis izstudēt šīs zinātnes pamatus, varbūt kādu aspektu aplūkot arī dziļāk, iespējams, nonākot līdz nelielai publikācijai vietējā žurnālā, bet kopumā strādāt lēnām, sistemātiski – tieši tāpat, kā bija pavadījis darba mūžu.

Tā viņš patiešām arī sāka, taču tēma jau no paša sākuma aizrāva viņu negaidīti spēcīgi, degsmei vēršoties lielākai ar katru izlasīto lappusi un veikto novērojumu. Kad nu vairs nevajadzēja vadīt bezgalīgas stundas iespiestam starp kolēģu rakstāmmašīnu klaboņu un priekšnieka kliedzieniem, kas teju katru stundu izverda no viņa kabineta durvīm līdz ar pīpes dūmu mutuļiem, Romualds nevarēja vien atrauties no grāmatu kalniem. Reizēm viņš pat aizmirsa paēst, atgūdamies tikai vēlu vakarā, kad darbistabas logā iespīdēja mēness un atgādināja, ka pienācis laiks doties ārā savākt ētera vibrācijas.

To viņš tagad darīja ik nakti, uzvilkdams lielos gumijas zābakus un pazuzdams piemājas mežā ar kolbām piekrautu spaini rokā. To viņš aiznesa līdz tuvējam akacim un ielaida tā rāvā – un gaidīja. Pēc profesora Pūces novērojumiem, maksimālo ētera piesātinājumu šādos apstākļos varēja iegūt jau pusstundas laikā, taču Romualds drošības pēc katrreiz nogaidīja vēl piecpadsmit minūtes. Iespējams, tieši tam vēlāk arī bija izšķirošā loma – ja ne papildu laikam, tad brīvajam domu klejojumam, kuram viņš nodevās akača tuvumā. Kopā ar diendusu un vakarpuses nomiedzi Romualds tādu vai citādu sapņu skāvienos pavadīja līdz pat divpadsmit stundām dienā.

Mājās to vienmēr papildināja sudraba vadiņi, kas tika savīti ar padušu un cirkšņa matiem un tad ielaisti mutes bļodā pie gultas, kuras ūdenī viņš bija iejaucis ārā savāktās vibrācijas. Ar sapņiem papildinātais sublimāts tad kļuva par brīnišķu augsni tālākiem eksperimentiem ar ētera iekšķīgo un ārējo iedarbību, tā mijiedarbību ar radioviļņiem un mūziku un vēl, un vēl… Atlika pētīt un rakstīt, ar katru nakti – par to Romualds bija pārliecināts – nokļūstot vēl mazliet tuvāk paaudžu paaudzēm risinātajai mīklai par sapņu likteni pēc uzmošanās.

Kad parādījās galvassāpes, tas sākumā bija tikai vēl viens novērojums, ar ko papildināt pārējos datus. Taču drīz vien viņš pamanīja nozīmīgas svārstības to intensitātē un specifikā atkarībā no iegūtā sublimāta raksturlielumiem. Mākoņainās naktīs ievāktais ēters padarīja galvas pulsēšanu niansētāku, it kā apziņā notiktu cīniņš starp diviem pretējiem spēkiem. Savukārt skaidra mēness klātbūtne ēterā kondensēja tādu kā īsti nenotveramu, taču skaidri individuālu klātbūtni – kaut ko līdzīgu iekšējai, privātai balsij, kurai gan vēl bija tālu līdz pilnvērtīgai dzirdamībai.

Tai līdzi mainījās arī pati sapņu struktūra. Ja iepriekš Romualds naktis mēdza vadīt dažādu cilvēku, dzīvnieku un fantastisku būtņu sabiedrībā, tad tagad viņš aizvien biežāk bija viens pats. Arī apkārtējā pasaule zaudēja skaidrību, pārvērsdamās tādā kā abstraktā, ģeometrisku līniju iezīmētā vidē. Taču tas nenozīmēja, ka sapņi būtu kļuvuši blāvāki – tieši otrādi, nekad iepriekš viņš pēc uzmošanās nebija tos jaucis ar realitāti, bet tagad nomoda laiku arvien biežāk pavadīja šaubas par notiekošā īstumu.

Lieki teikt, ka pirmo pilnmēness nakti pēc galvassāpju parādīšanās Romualds Blaus gaidīja ar spēcīgām, pretrunīgām dvēseles tirpām. Bailes auga ar katru uzvedībā un sajūtās pamanīto pārmaiņu, taču atklājuma priekšnojautu prieks to vairāk nekā atsvēra. Šeit brieda kas daudz vairāk par nelielu rakstiņu vietējā žurnālā; viņa atklājumiem varēja būt revolucionāra ietekme uz visu ētera oneiroloģiskās pētniecības jomu. Lai cik nepatīkama bija pētījuma pamatdaļas balstīšanās uz ļoti personīgu un grūti kvantificējamu sirds kņudoņu, viņš bija pārliecināts, ka spēs tai atrast pienācīgi zinātnisku ietvaru. Tāpēc viņš turpināja vakaros ierīvēt galvas ādu ar ētera piesātināto ūdeni, ievīt vadus matiņos un doties pie miera ar piezīmju burtnīcu turpat zem segas.

Kad nu beidzot mēness aplis bija piepildījies, Romualds pirmo reizi kopš brīvlaišanas uzvilka savus darba svārkus un kolbas uz mežu aiznesa govsādas kurpēs. Viņš zināja, ka tās paliks netīras jau ar pirmajiem soļiem, taču šis bija īpašs gadījums un viņš gribēja izskatīties tam atbilstoši.

Ielaidis spaini akacī, viņš tūlīt pat sajuta galvas iesmelgšanos, tomēr apzinīgi nogaidīja priekšrakstā noteikto pusstundu un savas piecpadsmit minūtes. Visu šo laiku viņš skatījās uz mēnesi, neatraudams skatienu ne uz mirkli, kaut spiediens pakauša apvidū turpināja augt, pulsēdams kā sāpīgs puns. Pēc brīža to papildināja zvanoņa ausīs, bet vēl mazliet vēlāk tā pārauga tai klusajā balsī, kuru viņš bija pieradis dzirdēt skaidrajās naktīs. Pāris reižu Romualdam šķita, ka viņš beidzot sadzird arī kādu konkrētu vārdu – izskanēja “jā” un kaut kas līdzīgs “šovakar” –, taču jau nākamajā mirklī murdoņa atkal kļuva neizšķirama.

Šoreiz tā nerimās arī pēc spaiņa izvilkšanas un atgriešanās mājās. Tā turpinājās, arī kamēr viņš maisīja ūdeni mutes bļodā, lai izšķīdinātu tajā ēteru. Reizēm klusāka, reizēm skaļāka, taču vienmēr klātesoša, tā skanēja viņam ausīs kā attāla ūdenskrituma dārdoņa vai varbūt bungu rīboņa kādas mežoņu cilts sanāksmē.

Beidzot Romualds apstājās, nolika karoti uz grīdas un ielaida pirkstgalus sublimātā, apslacīja ar to savu seju, krūtis, stakli. Tad savija vadus ar matiņiem un ielikās gultā, pirms tam vēl nomurminājis: “Arlabunakti,” līdz galam gan nesaprazdams, balsī vai tikai domās. Bet tas viņam arī nerūpēja – visas agrākās bailes bija izgaisušas, viņš vienkārši padevās galvas dunoņai, padevās ēteram.

Un tad jau viņš bija atpakaļ iepriekšējās nakts pieredzējumā. Uzmostoties Romualds to šķita aizmirsis, taču tagad acumirklī atpazina nebeidzamās līnijas sev apkārt, kas sākās paralēlas, bet tad pacēlās gaisā un virs galvas sakrustojās, lai tad atgrieztos viņam aiz muguras un noslēgtu loku. Taču tagad ārpus līniju restēm ņirbēja citi, agrāki sapņi – šķietami piemirsti murgi griezās vienā dejā ar bērnības, jaunības, brieduma gadu alkām, ikvienam sapnim sakot, prasot, pieprasot kaut ko savu. Bet vēl tālāk aiz tiem bija Romualds pats. Viņam apkārt drebēja ēters – kustībā saredzams, virmodams līdzīgi vasaras saulē sakarsušam gaisam, – un viņš ar melnu skatienu noraudzījās uz līniju lodē ieslēgto sevi, kailajam galvvidum dziļumā mirdzot kā debesīm. Starp viņu un viņu tikmēr turpināja biezēt sapņi, to balsīm savijoties kopā, to dārdoņai kļūstot vēl un vēl skaļākai, joprojām neizšķiramai, bet aizvien pavēlošākai.

Nebija neviena konkrēta mirkļa, kurā Romualds būtu atpazinis pavēli izkāpt no sprosta. Viņš vienkārši vienubrīd zināja, ka tas ir jādara – tāpat kā zināja, ka nekad vairs neuzmodīsies, bet uz mūžīgiem laikiem turpinās sapņot pats sevi, rādīt sev sapņos sevi. Viņš vairs pat nespēja nožēlot, ka eksperimenta rezultātus neizdosies pierakstīt un publicēt. Viņš bija atgriezies savā īstajā vietā, savā patiesajā dzīvē, kas gaidīja viņa mūža sapņos. Un bija patīkami tiem paklausīt, Romualds Blaus vēl paguva nodomāt, beidzot ieslīgdams ēterā, tikpat tīrā un šķīstā kā visi viņa sapņi.

Vika vecāki klusēdami sēž katrs savā kupejas pusē. Viņus šķir mazs galdiņš ar pāris padzisušām, pusdzertām tējas krūzītēm. Loga pusē tējkanna un Vika grāmata par piedzīvojumiem tālās zemēs. Galdauts bija zaļš, bet nu jau izbalējis. Vilciens uz jauno pasauli pazemē braucis daudzus gadus, sāka vēl pirms Vika piedzimšanas. Vispirms aizveda sliktos cilvēkus, tagad brauc arī labie, tā mamma teica. Brauc tie, kuriem nepietiek naudas virszemei, tie, kuri dzīvo vieni, nevar izturēt sauli vai cīnās ar slimībām.

Viks krūzi tur rokās, bet tēju nav pat nogaršojis. To pareizi prot pagatavot tikai mamma, nez kāpēc šoreiz viņa ļāva to darīt tēvam. Viņš izvilka no somas vecu, saburzītu paciņu, iemeta tējkannā un atsāka stāstīt par pazemes pasauli. Viks tādas bija redzējis arī iepriekš, viņam nepatika. Pēc gadiem izlīdušas nez no kurienes un atkal grib draudzēties, bet kas zina, kas tādās paciņās iekšā.

Viks labāk skatās pa vilciena logu, otrā pusē tikai tumsa un viņu pašu atspulgi. Vecāku muguras ir taisnas, viņu sejas – izšķīdušas ēnās, glīti izliektas un nenolasāmas. Otrpus stiklam ir labi, gandrīz kā agrāk. Tur pat krūzīte rokās ir tīra un skaista. Tagad iekšmalā jau izkārtojušies melni tējas riņķi. Vēl viens iemesls nedzert. Viks zina, ka tos redz arī mamma, nesaprot, kāpēc viņa klusē. Agrāk nebūtu ļāvusi ne pieskarties.

“Jauki, ka atnācāt,” tēvs atkārto, pārtraucot klusuma brīdi. Viņa mati ir nogriezti īsi un kārtīgi, eļļains atspīdums pat kupejas pustumsā.

“Paldies, ka uzaicināji. Viks stāvvietā nebūtu ilgāk izturējis,” saka mamma. Viņš grib iebilst, ka tur, vilciena aizmugurē vismaz bija vēsāks, tur varēja piesēst un netraucēti snaust. Tomēr viņš klusē. Vecāki nerunā ar viņu, pārtraukt nav pieklājīgi.

“Tu tak zināji, ka tepat esmu, varēji nemocīties. Kāda jēga varoņus tēlot – tur, lejā vienalga vajadzēs manu palīdzību,” tēvs turpina.

Mamma klusē, galva noliekta, zobi ieķērušies apakšlūpā. Viņa apliek plaukstas tējas krūzei, paceļ un iedzer malku. “Auksta… Mēs tāpat jau ilgi te sēžam. Viks arī tāds saguris izskatās. Jātaisās uz iešanu.”

Tēvs skaļi nošņaukājas. “Jā, skaidra lieta,” viņš saka skrāpējošā balsī. “Neesmu pat pieklājīgas sarunas vērts. Uzreiz varēji pateikt, ka gribi tikai sasildīties. Sagādātu kādu siltu segu, jūs būtu laimīgi, es nebūtu sacerējies.”

Tagad kupejā tikai trīs cilvēku elpas un vilciena matētie tukšķi. Tie Vikam patīk, kaut vienmēr ir vienādi; vilciens ir kā draugs, kurš neprasa, lai viņu klausās. Var skatīties logā un iztēloties pats sevi kaut kur otrā pusē, caurspīdīgu un skaistu kā vecāku atspulgi. Sajūta kā skatoties grāmatas fotogrāfijās uz svešzemju kalniem, pļavām un mežiem, kur apkārt vēl skraida dzīvnieki, un vilcieni brauc tikai pa virszemi vien.

Vecāki turpina klusēt, bet Viks zina, ka viņi sākuši strīdēties katrs savā galvā. Neviens nesaka ne vārda, bet sejas izteiksmes tādas pašas kā toreiz, mēnešus pirms šķiršanas. Arī daļa trauku tā pati. Tikai telpa netīrāka, un smarža cita. Un viņi klusē. Būtu labāk runājuši.

Mamma saglauž Vika matus. “Mīļais, vari ielikt galvu man klēpī un pasnaust kādu brītiņu,” viņa klusu saka, noliekusies pār Viku. Viņš izraujas un papurina galvu, bet mamma vairs neskatās uz viņu, neredz. Acis atkal niknas, paceltas pret tēvu. Balss gan tā pati. “Es vienkārši gribēju parunāt, mīļais, paskatīties, ka tu pats dzīvo. Mums no tevis neko nevajag, esam saņēmuši savu dzīvokli pazemē, gan jau kaut kā izdzīvosim.” Viņa sakniebj lūpas un viegli saviebtu seju iedzer vēl vienu malku.

Tēvs iztaisno salīkušo muguru, aizsedz netīro virtuves iekārtojumu loga atspulgā. Tur viņš joprojām ir stalts un mierīgs.

„Domā, man te viegli visu laiku staigāt apkārt, skaidrot jaunos noteikumus, klausīties veceņu gaudas, tad atgriezties kupejā vienam?” viņš saka. “Es zinu, ka jūs izdzīvosiet, arī es tāpat. Bet runa nav par to,” viņa balss ar katru vārdu kļūst dziļāka, klusāka, jāiespringst, lai sadzirdētu. “Kopā mums visiem būs labāk. Es biju viens no pirmajiem, kas pieteicās strādāt pazemē, turienes valdība par mani parūpēsies. Bet es gādāšu par jums. Tu varēsi beidzot dzīvot mierīgi.”

Mamma neatbild, un klusums sāpīgi spiež ausīs. Viņa uzlikusi roku Vika galvai, bet viņš pievērsies savai krūzītei. Tā šķiet atkal sasilusi, un viņam tas nepatīk, tā tējai nav jādara. Arī gaiss ir sakarsis un sabiezējis. Ēnas logā izplūdušas, vairs nevar novērst skatienu.

“Dēls ir mums abiem, vai ne?” atkal skaļākā balsī saka tēvs. Viņa mugura pamazām atgriežas kumpī, zem uzacīm iedegusies tumsa, skatās tieši uz Viku. Viņš to sajūt un aizgriežas. “Tu taču gribi, lai tētis atkal ir ar tevi?”

Viks noliek krūzi uz galdiņa, bet tūlīt atkal paceļ, piespiež pie krūtīm. Viņš negrib atbildēt, pārāk viegli pateikt ko nepareizu, tad mamma dusmosies.

“Nevajag bērnu mocīt,” viņa pati atbild Vika vietā. Mammas balss ir klusa, bet asa, Viks pat saraujas. “Viņš nav vainīgs. Vai varbūt pazemē tagad tā parasts?”

Tēvs pieceļas, izdabū kājas no galdapakšas, pasper pāris soļus uz durvju pusi. Viņš salīcis vēl vairāk, galva mazliet nokārta, vidū matu vairs nav. „Piedod, man nevajadzēja tā jautāt,” tēvs saka. „Es zinu, ka tu man netici. Es saprotu, nevainoju tevi. Neesmu arī pelnījis uzticību. Bet es patiešām gribu jums palīdzēt. Pazemē nav viegli, īpaši jaunajiem. Un bērnam vajadzēs palīdzību, labi paēst, labu skolu atrast.”

Par spīti izskatam, tēva balss ir cieta. Viks baidās palūkoties uz mammu, viņš saspiedis krūzīti līdz pirkstu kauliņu nobālēšanai. Tumsa aiz loga kļuvusi citāda, vilciens sācis kratīties, grabēt, vecāku krūzītes pa galdu slidinās šurpu turpu. Tikai savu Viks tur vietā. Augšdelmi saspringuši, gandrīz trīc. Ja noturēs, viss būs labi, tā viņš sev saka. Tējai jāpaliek krūzītē, un viņam ar mammu.

Mamma uzmet viņam ātru skatienu, skaļi ievelk elpu un uzliek vēsu plaukstu uz pieres.

Sēdeklis iečīkstas. Tēvs nokrekšķ un turpina gaidīt.

“Varbūt tev taisnība,” mamma klusu ierunājas, joprojām skatoties uz Viku. “Mani mazliet biedē doma par to, kā būs lejā. Mums jau augšā nebija viegli.”

Viks atbalsta krūzīti pret kāju. Rokas pagurušas, sviedri plaukstās sākuši dzist.

“Būs labi,” tēvs pieiet pie Vika un viņa mammas. “Iedomājies, ka pārcelies uz ārzemem. Ja nevienu nepazīsti, ir bailīgi, bet es tur jau dzīvoju, es palīdzēšu. Tur varēsim sākt visu no gala. Tur nav vietējo un iebraucēju, senu rēķinu un sāpīgu atmiņu. Pagātne palikusi tur,” viņš pamet galvu uz loga pusi. „Lejā būs jauna pasaule.”

Mamma paliecas uz priekšu, tuvāk tēvam. Viks skatās projām, viņas sejas atspulgā, kur vairs redzamas tikai ēnu izartas gravas, acu vietā – bezdibeņi. „Vienalga grūti noticēt,” viņa nomurmina,  tomēr paceļ plaukstu no Vika galvas, saliek rokas kopā.

Viņam cauri, no pakauša uz leju, iztriecas aukstuma vilnis. Viņš noraustās, krūzīte izkrīt, saplīst trijās daļās, tēja izlīst uz krekla un biksēm, nokrāso tās tumšbrūnas. Mamma neko nesaka.

“Paldies,” tēvs piesēžas uz  soliņa tālākās malas, puspagriezienā pret mammu. Viks sajūt alkohola sīvo smaržu. “Nožēlot nenāksies.”

“Varbūt tev taisnība.”

“Tad tu man piedod?” tēvs jautā un, negaidot atbildi, apliek roku mātes pleciem, noliecas un noskūpsta viņu. Viks redz, kā viņa roka aizslīd mātei aiz blūzes. Viņš aizgriežas pret logu.

Vilciens jau tuvojas pazemes stacijai. Var redzēt, ka atspulgi kustas citādi, gandrīz jau saplūduši, kustas kopā, atgādina te mājas, te kādu savādi izvērptu pazemes augstceltni. Uz brīdi Vika skatiens sakrustojas ar mātes acīm. Tās mierinoši smaida. Arī viņa skatās greizā atspulga pasaulē, atgriezusies agrāko laiku mierinājumā.

Vilciens vēl pēdējo reizi nodreb, arī abas vecāku krūzītes noslīd, saplīst, troksnis kā bērna kliedziens, bet Viks dzird pavisam ko citu. Kaut kur tālu augšā vēl viens vilciens sācis lejupceļu. Viņu ir daudz, atiet katru dienu, bet lejā vietas pietiks visiem. Lai tikai augšā arī kāds paliktu.

Kad zvaigznes vēl nebija iemirdzējušās, Kluspils naktis bija tumšas un tukšas. Cilvēki tās pavadīja guļot, krājot spēkus jaunai dienai, bet uzmostoties nejutās ne nieka mundrāki. Šķita, ka pilsētas naksnīgā rūsa ir iespiedusies viņu kaulos un smadzenēs, pamazām padarot tās rāmas un slābanas. Viņi pārstāja runāt un klausīties, tā vietā vienkārši slīdot cauri laikam rītdienas gaidās.

Tā man stāstīja vectēva brālis, pie kura bērnībā vakaros mēdzām paciemoties ar vecākiem. Viņš sēdēja uz lieveņa noliktajā krēslā un piemiegtām acīm skatījās pilsētas griestos, ļaujot no tiem plūstošajai gaismai dzīt ēnas no sejas līdz viņš atkal bija tīrs kā nomazgāts tekošā ūdenī.

Viņš katru reizi stāstīja vienu un to pašu, no bērnības draugiem un viņu vecvecākiem dzirdēto stāstu par mirstošās pasaules pārradīšanu, bet mums ar māsu tas patika arī desmitajā atkārtojumā. Tas mūs baroja tāpat kā zvaigznes, neļaujot nomierināties vēl ilgi pēc atgriešanās mājās. Reizēm mēs pat naktī izzagāmies ārā un pustumsā klīdām pa nepazīstamām ielām, iztēlojot sevi par stāstu tēliem, lūkojot pēc pamestām mājām un svešiniekiem tajās.

Vectēvoča stāsts sākās labu laiku pirms viņa vecvecākiem, ar skaistu dvīnīšu piedzimšanu kādai nabadzīgai Kluspils skolotājai. Viņa tos nosauca par Aivi un Liju un pēc pāris mēnešu šaubīšanās atdeva valdības internātam. Viņas pavēdere smeldza un galva dūca kā pēc āmura sitiena, bet viņa zināja, ka bērniem tā būs labāk. Gudro vecāku bērnus internātā audzināja par nākamajiem pazemes saimniekiem, bet viņai par sirdssāpēm pienācās neslikts naudas žūksnītis, ļaujot jau drošāk domāt par nākamajiem bērniem. Tāpēc viņa gan noraudāja lielāko tiesu mājupceļa, taču tur pamazām nomierinājās un atsāka ierasto slīdēšanu laikā.

Liju un Aivi tikmēr iekārtoja lielākajā un jaunākajā no internāta silītēm, kur ar viņiem bija vairāk nekā simts citu kliedzošu un raudošu jaundzimušo. Šādā kompānijā, bezmiesīgu roku aprūpēti un laipnas sievietes balss apmīļoti, viņi auga līdz četru gadu vecumam, no rīta līdz pat vakaram klausoties uzslavas un solījumus par visu vēlēšanu drīzu piepildīšanos. Tiem viņi mācījās burbuļot līdzi, lai jau ar pirmajām patstāvīgajām kustībām uzrāpuļotu uz panākumu takas.

Mātes krūts vietā viņiem silītē bija silta siena ar valdības formās tērptu sieviešu attēliem un daudziem knupjiem, pie kuriem noēsties. Cauri istabai kursēja vairāki robotiņi, iemācīti atpazīt sīkākās atšķirības bērnu kliedzienos un vajadzības gadījumā ieaijāt raudātājus vai apmainīt viņiem autiņus. Viņi dzīvoja mierīgu dzīvi, uzticoties balsij un mašīnām.

No silītes Aivi un Liju ar pārējiem piecgadniekiem nogādāja uz mīlīgi zaļi nokrāsotu blakusēku, kur viņus sadalīja pa piecpadsmit katrā telpā un aprūpēja nākamos desmit gadus. Reizēm kāds no viņiem diez kur pagaisa, reizēm parādījās kāds jauns, bet tas neko daudz nemainīja ikdienas ritumā. Skola lielu piepūli neprasīja, un viss pārējais laiks bija brīvs, tā ka bērniem ar laiku apnika pat spēlēšanās. Ārā iet viņiem neļāva, un drīz vien visi bija salekušies, pat sarunas padarot par retumu.

Tagad viņi lielākoties sēdēja kur nu kurais un klusēdami skatījās griestos vai pa kādu no mūžīgi aizmiglotajiem logiem uz stalto internāta ēku pāri ielai. Tā bija arī Aivja galvenā nodarbošanās – viņš jau no paša rīta uzrāpās uz palodzes un tur nosēdēja visu dienu kā tāds apsūnojis akmens. Skatījās un klausījās. Māsai viņš teica, ka mācās dzirdēt vēju. Tas ir sapņiem, viņš reiz skaidroja māsai, tas ir kā ielikt kabatā gaismu pirms izdzišanas.

Lija atbildēja, ka viņa gan labprātāk to vienkārši izdāļātu. Kāda gan citādi gaismai jēga, viņa smīnēdama jautāja. Viņa pati nekad nesēdēja uz palodzes un nepētīja ne mājas, ne ielu starp tām. Redzamā pasaule vienalga bija tik plakana un sastingusi, ka tikpat labi viņi varētu dzīvot dziļā pagrabā vai uz kādas citas planētas, Lija teica. Kādu gan gaismu viņš te  cer atrast?

Pārējiem viņas pļāpāšana jau bija apnikusi, un arī Aivis viņai nepiekrita, taču abu saruna reti pārauga strīdā. Tomēr tā bieži vien ieilga krietni pāri miegam noliktajam laika, kad istabā skanošais ieraksts jau pārslēdzās nakts režīmā. Tā viņi arī pirmoreiz izdzirdēja par pilsētu ārpus internātu pudura. Sievietes balsi istabā bez brīdinājuma nomainīja zema un vīrieša balss.

Kluspils ir sprukās, tā teica. Tai vajag stingru vadību. Tai vajag mūsu palīdzību.

Negaidītā pārmaiņa uz brīdi iztrūcināja abus strīdniekus. Viņi pārtrauca sarunu un ieklausījās, saīsinot un apklusinot elpu, lai nepalaistu garām ne vārda. Balss īsi pastāstīja par graustiem pilsētas vecajā galā un vadības izcīnīto progresu jaunajā. Tā izstāstīja arī par Mēnesi, kas tūlīt, tūlīt tiks pabeigts un iedarbināts. Drīz naktis kļūs gaišas, un mums vairs nevajadzēs spuldzes, mēs pasauli būsim padarījuši efektīvāku, balss paziņoja un atsāka skandēt iepriekšējos saukļus.

Es gribu to redzēt, Lija klusu teica, tikko sapratusi, ka sācies atkārtojums.

Aivis sakniebtām lūpām viņu nopētīja. Kopš kura laika tad tevi interesē ārpasaule?

Kopš tā izrādījas interesanta.

Es tak teicu.

Nē, tu stāstīji par appelējušām ielām un dumām ēkām.

Tas tāpēc, ka tu nemāki klausīties.

Lija apklusa un pavērās ārā pa logu. Viņai pretī nemirkšķinādamas skatījās aptumsušās internāta acis. Tagad tās šķita vēl tukšākas un tuvākas kā parasti, un Lija novērsās. Citur varbūt ir vēl interesantāk, viņa sacīja.

Aivis piegāja pie palodzes un, atbalstījies ar roku, uzlēca savā postenī. Joprojām klusēdams, viņš pieliecās vispirms vienai, tad otrai palodzes malai, kā mēģinot ieskatīties dziļāk ielu tālajos galos. Tumsā tie saplūda vienotā, bērnu skatieniem necaurredzami biezā nakts sienā.

Dzirdi, Lija nočukstēja, pienākusi pie brāļa.

Aivis pagriezās pret istabu un ieklausījās. Stāstījums bija mainījies, tagad balss runāja par pilsētas veco galu, kādu māju, kas tur bijis pēdējais apdzīvotais nams. Cilvēki to dēvējot par stāstnieka māju un gvelžot visādas muļķības, teica balss. To esot apsēduši velni, kuri naktīs vārot savas dziras, aizko neviena apkārtnes māja nevarot būt droša no pēkšņā ēnu mošķu uzbrukuma. Citi gan sakot, ka to visu izdomājis mājas saimnieks, lai aizbaidītu nelabvēļus. Apbrīnojami izturīgs tumšo laiku traips mūsdienu pasaulē, balss nobeidza, pēkšņi kļūstot pusoktāvu augstāka un sākot visu no gala.

Mums tur jātiek, teica Lija.

Kāpēc, Aivis klusu noprasīja.

Jo šis nu beidzot ir interesanti.

Tev ar to pietiek?

Ko tad tev vēl vairāk vajag?

Kā tu vispār domā tur tikt, Aivis jautāja, aizlaižot iepriekšējo jautājumu gar ausīm.

Vai tad mēs nevaram vienkārši pa logu aizbēgt?

Nezinu, tas ir jānoskaidro. Un vienalga vajadzētu pagaidīt Mēnesi, lai vispār atrastu ceļu uz pilsētas veco galu…

Ahā, tad arī tevi tas interesē!

Aivis nokāpa no palodzes. Nezinu, viņš teica, uzmetis vēl pēdējo skatienu ielai. Varētu pamēģināt.

Vispirms bēgļiem tomēr vajadzēja pagaidīt. Stundas stiepās kā skursteņa dūmi, bet dienas… Par stāstnieka māju un internāta pamešanu viņi varēja sačukstēties tikai naktīs, bet pārējā laikā nācās staigāt no viena istabas stūra uz otru vai no palodzes skumji skatīties tālumā, mēģinot uzminēt tā noslēpumus. Tikai vēlu vakarā, kad visas gaismas bija izdzisušas un dienas balsi nomainījis naksnīgais bass, viņi klusu izlīda no segapakšas un kopā nosēdās uz grīdas klausīties tumsas pārraidi. Tagad vīrieša balss viņiem skanēja kaut kā vientuļi un pamesti, sāpīgi skrāpējot krūts dziļumos. Reizēm viņi pārmija dažus vārdus arī par to, taču ikviena saruna drīz vien pārauga klusā kašķī par tālākajiem plāniem un mērķiem.

Aivis parasti sadusmojās pirmais. Skaļi viņš to sākumā neizpauda, ar sarūgušu ģīmi un sakrustotām rokām turpinot klausīties Lijas stāstā par brīnumaino pasauli, kas viņiem pavērsies pēc internāta pamešanas. Viņai logs un tumsa šķita vienīgie – turklāt pagaidu – šķēršļi uz stāstnieka māju un viņas sapņiem. Aivis bez īpašas piepūles varēja iedomāties vismaz divdesmit citus, taču Lija tos negribēja ne dzirdēt. Viņu interesēja tikai ārpasaule un Aivja šaubas šķita muļķīgas. Bet viņš joprojām nezināja, vai izlaušanās kaut ko maz dos. Un kā ar atgriešanos? Pa logu redzamā pilsētas daļa patiešām bija diezgan vienveidīga, taču jauni skati viņam īsti nešķita riska vērti. Un kāda gan viņiem jēga no stāstnieka mājas aplūkošanas?

Solītā Mēness ieslēgšanas diena pienāca bez atbildēm. Viņi ielikās gultā apģērbti, krietni pirms noliktā laika un visiem pārējiem, kā cerot tādējādi paātrināt nakts iestāšanos. Tā vietā viņiem vēl jo ilgāk nācās klausīties neapklusināmajā mājas stāstījumā par internāta bērnu izredzētību. Jums nekas nav par grūtu, tā teica, jūs varat kaut pasaulei sirdi izraut, ja vien sagribēsiet.

Kad beidzot noskanēja tuvējas gultas atsperes, Aivis jau bija sācis grimt miegā un saldos sapņos par balss ieraksta atrašanu un mežonīgu iznīcināšanu. Itin drīz iečīkstējās arī pārējās istabas gultas, un pēc brīža telpā atskanēja mierīga pusaudžu elpošana. Arī balss kļuva klusāka, kaut to joprojām nebija iespējams ignorēt.

Tad Lija viņu paraustīja aiz segapakšai izsprukušā īkšķa, un pēc īsas cīņas ar segas kunkuļiem Aivis bija gatavs ceļam. Tomēr māsa jau bija devusies pie loga pārbaudīt izeju, un viņam atlika vien gultas kājgalī pārraudzīt guļamtelpu.

Brīdi tā pastāvējis, klausoties vieglajā biedru sēkšanā, viņa domu plūdumu pārtrauca kādas salīkušas ēnas pārslīdēšana sejai. Aivis satrūkās, palūkojās apkārt, bet nekādu kustību nemanīja. Tad nākamā ēna viņam uzspieda aukstu skūpstu uz vaiga, liekot nodrebināties no aukstuma un pārsteiguma.

Kā tur ar logu, Aivis pusčukstus noprasīja, lai aizmirstu acumirklīgo parādību.

Vaļā, Lija teica. Noskrapstēja stikls, un istabā iešļācās auksta gaisa strūkla. Viņa iesmējās. Tā jau bija! Visi vienkārši raustījās.

Kad Aivis pienāca pie loga, Lija jau sēdēja uz palodzes. Tikai viņas kājas vēl karājās bērnu pasaulē. Nāc, viņa teica, pārlika kājas palodzei un pazuda tumsā. Pie griestiem uzspurdza ēnu puduris kā mednieka iztramdīti putni. Kluspils viena neizturēs, istabā ierunājās sienas vīrieša balss. Tai vajag palīdzēt, tā teica, un Aivis ar rokām atspiedās pret palodzes malu.

Logs nebija augsts, un brīvība aiz tā apreibināja jau ar pirmo skatienu, tāpēc lēcienam izšķirties nenācās grūti. Pacelšanās, atgrūdiens, un pēc mirkļa kājas jau atsitās pret asfaltu, atņemot  līdzsvaru un liekot abām rokām atbalstīties pret zemi.

Lija stāvēja viņam blakus kā sastingusi. Viņa pat nepaskatījās uz līdzās sakņupušo brāli. Aivis saprata, ka viņa klausās klusumu, kurš pirmoreiz viņu mūža bija gandrīz pilnīgs. Bija tikai viņu abu elpas un internāta balss, jau kļuvusi pārāk klusa, lai izšķirtu vārdus.

No savādās sajūtas sāka džinkstēt ausis un dūkt galva. Aivis piecēlās un paskatījās apkārt. Mēs to atkārtosim, Lija noteica skaļā čukstā, liekot viņam salekties. Nebūtu domājusi, ka krišana tik ļoti līdzinās lidošanai, viņa sacīja, sākot apņēmīgiem soļiem iet uz tālumā manāmās šķērsielas pusi. Nekavējies, ka nepamana, Aivis vēl dzirdēja viņas uzsaucienu. Neatguvis ne elpu, ne sajēgu, viņš metās teciņos panākt māsu.

Mēness joprojām nebija ieslēgts, un Kluspils bija iegrimusi tumsā. Vienīgā gaisma sūcās no māju logiem un tālām laternām. Tā rādīja augstas, melnīgsnējas celtnes un ielu līkumus, kas veda citos līkumos un pazuda naktī. Visur acīs griezās betons un asfalts. Tikai augšā neko nevarēja saredzēt, bet jumtu virs pilsētas viņi juta arī paši.

Apkārt neviena nebija. Arī norādes par tālāko ceļu nebija. Kur mums jāiet, iejautājās Aivis, viņu soļiem beidzot izlīdzinoties.

Nezinu, viņa teica un iegāja vēl vienā šķērsielā, uzgriezdama muguru lielajām augstceltnēm, starp kurām nu jau neatrodams bija noslēpies viņu internāts. Ejam tur.

Kur?

Nezinu, projām no šejienes. Tādās kastēs stāstnieks vienalga nedzīvotu.

Aivis kluburēdams mēģināja viņu panākt. Kā mēs tādā tumsā, uz dullo ejot, atradīsim atpakaļceļu?

Lija apgriezās, lai palūkotos uz brāli, un Aivis pat tumsā sajuta niknumu viņas acīs. Kāpēc tev vajag atpakaļceļu? Tev bail, vai?

Pēc gājiena mums taču kaut kur būs jāpaliek.

Paliksim pie stāstnieka. Tagad jau par vēlu atgriezties.

Lija aizgriezās un atsāka iet. Aivis juta sirdi pazūdam kaut kur vēderā, krūtīs atstājot tikai savādu tukšumu. Pilsētas vilinājums un sākotnējais pacēlums bija krietni mazinājies, un viņš nesaprata Lijas interesi par stāstnieku. Strīdēties Kluspils tumsā viņš tomēr negribēja. Viņš gribēja internāta siltumā un drošībā. Gaisa tur varbūt arī bija mazāk, toties skaidrības vairāk. Šeit vienalga neko redzēt nevarēja. Kur te kāda interese?

Internāta balss teica, ka stāstnieka māja ir pilsētas vecajā daļā, vai ne, Aivis jautāja, izlēmis pēc iespējas ātrāk pabeigt piedzīvojumu, kurš draudēja izvērsties daudz īstāks nekā viņš bija gribējis. Varbūt sākumā izdomāsim, kur tas īsti varētu būt?

Tur droši vien mājas ir vecākas, teica Lija.

Tādās tak neviens nedzīvotu, vai ne? Tātad tur nebūtu nekādas gaismas logos, nekā… Varbūt nesāksim dzīties vēl lielākā tumsā, ko?

Nestrīdēsimies tagad, labi? Aiziesim līdz krustojumam, apskatīsimies. Tad jau redzēsim.

Aivis neapmierināts apklusa. Lija internātā nebija redzējusi ēnas un tagad neredzēja viņa aptumsumu. Viņš neticēja, ka māsa jebko redzēs arī krustojumā, kuram abi straujā solī tuvojās. Viņa stāstā tam vienkārši nebūtu vietas. Tomēr viņš klusēja. Lija bija uzņēmusies vadību, lai tad viņa arī mēģina atrast ceļu – viņš tikai turēs acis vaļā, lai laikus pagūtu novērst pilnīgu apmaldīšanos.

Krustojumu viņi šķērsoja klusēdami – tāpat kā piecus-sešus nākamos. Pilsēta pamazām kļuva aizvien tumšāka, bez izejas vai virziena apjausmas iespējas. Cilvēku vietā tajā bija tikai acumirklīgi pārbīļi par kādu salīkušu tumsas tēlu, kas arvien izrādījās atlūzis ietves gabals vai sen pamesta dzēriena bundžiņa. Aivja vēlmēs gaisma ar katru soli atbīdīja stāstnieku aizvien tālāk dibenplānā, liekot ik pa brīdim uzmest skatu māsai, kuras augumā varēja just tikai apņēmību un nepacietību.

Pagaidi, Aivis uzsauca Lijai, kad viņa kārtējo reizi bija pārgājusi krustojumam, nepalūkojoties ne pa labi, ne kreisi. Mazliet aizelsies, viņš piegāja pie meitenes, kura stāvēja tukšās ielas vidū tieva un steigas pilna kā skrejritenis.

Kas tad nu atkal, viņa jautāja. Viņas acis izgaismoja piesārtušo seju. Viņas seja šķita smaga un stūraina.

Mums jāpadomā, viņš teica.

Kas tad tev atkal jādomā, Lija dusmīgi noņurdēja.

Es gribu saprast, ko mēs īsti tagad darām. Tu vispār zini, kur mēs esam? Man, piemēram, ir apnicis maldīties. Pasēdēsim tepat, sagaidīsim vismaz Mēnesi, lai tak kaut kāda gaisma un skaidrība parādās.

Tā jau mēs gaidīsim līdz rītam!

Aivis beidzot bija gatavs strīdam. Tu labāk gribi bezjēgā klaiņot līdz rītam?

Es gribu atrast stāstnieku. Es zinu, ka mēs viņu atradīsim.

Tādā tumsā?

Es pati sataisīšu gaismu, ja vajadzēs.

Un ko tad? Kāpēc tev viņš vispār vajadzīgs? Ko tev dos tas līķis?

Lijai jautājumu bija par daudz. Man vajag viņu atrast! Un tu taču arī to gribēji!

Es gribēju apskatīt pilsētu! Bet tagad ir pārāk tumšs, un es jau vienalga esmu redzējis visu, kas… Pie pēdējiem vārdiem viņa balss mazliet ietrīcējās, un Aivis sajuta raudienu acīs un nāsīs un nodūra galvu, lai Lija to neredzētu. Viņš nebija domājis, ka pilsēta ir tik liela un tumša – tik neizbēgama. Visas viņa vēlmes nu bija izsīkušas, iztukšodamas arī viņu, atstājot tikai apjautu, ka viņi tagad ir pavisam vieni un apmaldījušies, bez mājām un izejas, un jebkādas atgriešanās iespējas.

Mājās mēs vienalga nevaram atgriezties, māsa noteica samiernieciskā balsī, tomēr aizgriezusi galvu uz ceļa turpinājuma pusi, nespēdama noslēpt savu nepacietību. Un es jūtu, ka viss būs labi, viņa ieteicās, uz brīdi pagriezusies atpakaļ pret Aivi. Varbūt tas stāstnieks vēl ir dzīvs. Varbūt viņš joprojām dzīvo tai mājā ar saviem stāstiem, bet bez  klausītājiem. Mēs viņam varētu palīdzēt… nu, kaut vai paklausīties.

Ko tas mums dos?

Tad arī uzzināsim. Varbūt pat to, kāpēc gājām.

Lijas balss bija svilinoši priecīga un pārliecināta, un Aivis saprata, ka iebilst vairs nav iespējams. Labi, izskanēja no viņa mutes, nostumjot malā visus pārmetumus un aizrādījumus, kas tur bija cīnījušies par iznākšanas tiesībām.

Lija uzsmaidīja brālim un devās tālāk naktī. Viņš brītiņu palūkojās apkārt, tad klusēdams sāka šļūkt viņai pakaļ.

Lija redzēja, ka Aivis seko. Neko citu viņš arī nebija darījis, tikai ņurdējis un sekojis. Lija pielika soli, liekot papēžiem atbalsoties līdz abiem ielas galiem. Viņa dusmojās uz sevi un Aivi par viņu strīdiem un gājiena ievilkšanos. Kāpēc viņš nevarēja paciesties un kaut mazliet palīdzēt? Viņš taču bija viņas brālis – vai tad viņam nevajadzēja atbalstīt māsu? Vai varbūt viņam patiešām patika dzīve internātā, un viņš gribēja tur atgriezties, lai pārvaldītu pilsētu, kā tas bija mācīts? Vai arī vienkārši vairs neuzticējās māsai? Bet vai viņa pati maz var vairs ticēt pašas teiktajam?

Viņai bija pārāk daudz jautājumu un nevienas atbildes, nekā, kas spētu dot spēku. Tikai augstas, svešas mājas aizvērtām acīm, tumsa kā asfalts un smacējošs klusums visapkārt.

Arī pilsēta bija sākusi visur izskatīties vienāda, un viņa vairs nevarēja pārliecināti iegriezties vienā vai otrā šķērsielā. Tās vijās kamolā, pārvērtās labirintā, liekot vairākkārt paiet atpakaļ, lai izpētītu visas iespējas, un tad atkārtot pirmo izvēli bez jebkādas pārliecības par tās pareizību. Lija vēl un vēlreiz sev domās atgādināja par tuvajiem stāstiem ar atbildēm un gaismas pašrocīgo iedegšanu, bet ar katru atkārtojumu viņa tam ticēja aizvien mazāk. Viņa vairs pat nesaprata, ko ar to īsti ir domājusi.

Un tad viņa apstājās. No kādas neizteiksmīgas stūra divstāvenes jumta bija izsvīdusi gaisma.

Pēkšņi viņa atkal redzēja savas kājas un ceļu zem tām. Viņa pagriezās un saskatījās ar Aivi – galvā bija uzlēkusi doma par pāragru rītu -, tomēr gaismas iesarkanais veidols par to tikai pasmējās. Bija parādījies Mēness.

Viņa palūkojās augšup, un Mēness skatījās pretī, uzmanīgs, neīsts un kluss. Tas pat nežilbināja acis, un Lija viegli vīlusies novērsās. Viņa redzēja vairāk kā iepriekš, taču daudz jauna neatklājās. Visapkārt bija aklas logu rindas, kurās varēja samanīt pāris robus, ar dēļiem aizsistus caurumus. Arī uz sienām šur tur rēgojās pleķi, bet internāta apkaimes sīkās grambiņas asfaltā bija nomainījušas īstas bedres.

Nu, re, viņa noteica.

Aivis uzreiz neatbildēja, arī viņš pētīja apkārtni. Viņa seja aukstajā gaismā Lijai nez kāpēc šķita aptumsusi vēl vairāk kā iepriekš, kā būtu Mēness aizsegta.

Mēs tuvojamies.

Tālāk?

Griežamies tur, Lija pamāja uz kreiso pusi. Tā es jūtu. Tur sen neviens nav gājis. Stāstniekam jābūt tur.

Protams, viņa neko nejuta. Tomēr Aivis bija jānotur ceļā. Viņiem bija jābūt kopā, citāds stāsts nebija iespējams.

Kluspils bija kļuvusi gandrīz neatpazīstama. Mājas te bija zemākas, griesti – tuvāki, spiežot pat stiprāk kā internātā. Uz ielām parādījušās ēnas, guļot viņiem ceļā kā melni, nobraukti kaķi. Tās šķērsot nevarēja, tās pinās kājās, un viņiem vajadzēja iet tām apkārt, cenšoties neievērot Mēness uzvarošo smīnu tieši sejā.

Lija uzmeta vēl vienu ātru skatienu griestiem. Tie dega sārtā gaismā, un viņa atcerējās internāta balss naksnīgo stāstu par pilsētas pārmaiņām. Tajā bija savārgusi Saule un pamestas mājas, un stāstnieks, un daudz kas cits, – un tomēr kaut kas tajā pietrūka. Viņa palūkojās apkārt, bet pilsēta neatbildēja. Klusēja gaiss, un klusēja arī asfalts.

Viņa piegāja ielas labās puses ēkai un pieskārās tai. Viņas pirkstgali iedūcās, sajutuši apmetuma grumbas. Siena pulsēja savā, netveramā ritmā. Un tomēr viņa tajā juta vēl dažus vārdus stāsta turpinājumam, un vairs nespēja tos noturēt aiz zobiem.

Es uzzināšu atbildi.

Aivis tikmēr bija uzņēmis ātrumu, liekot pakaļdzīšanos šoreiz uzsākt māsai. Viņš pats vairs neskatījās apkārt, nemēģināja ielūkoties ikvienā pagriezienā, izdomāt izdauzīto logu sāpju stāstus un pieradināt mājas ar muļķīgām iesaukām. Viņam vairs nebija spēka baidīties. Viņš vienkārši gāja projām, mēģinot atstāt pilsētu aiz muguras.

Un tad viņš apstājās. Viņa acīs Mēness gaisma jaucās ar asfalta ēnām. Vajadzēja pārbaudīt ceļu.

Māsa pienāca viegla un smaidoša. Man šķiet, ka esmu apmaldījies, viņš teica.

Viss ir pareizi. Tas ir tikai Mēness.

Pilsēta izskatās pavisam citāda. Visur ir ēnas, un… un man šķiet, ka es tās jau esmu redzējis.

Viņa ausis kaunā bija sakarsušas sarkanas. Lija pasmaidīja. Neuztraucies. Tās ir tikai mājas.

Nē, tur bija vēl kaut kas. Brīžam gandrīz kā cilvēki. Aivis palūkojās apkārt. Varbūt tie ir uzraugi, viņš klusākā balsī noteica.

Nedumojies, te vairs nav internāts.

Es gribu normālu gaismu. Tas Mēness tikai dzen mani trakumā.

Lija pieskārās viņa pirkstiem. Es te nevaru tev palīdzēt. Labāk iesim. Stāstnieka mājai jābūt kaut kur tepat. Gan jau tur viss noskaidrosies.

Aivis juta, ka Lijas sakāmais ir iestrēdzis kopā ar domām. Māsas acis bija tumšākas un tālākas kā jebkad iepriekš. Viņš aizgriezās un nolaistu galvu atsāka gājienu. Mēness varēja priecāties, pavisam sajaucis viņiem galvu.

Aivis vēlreiz palūkojās uz māju puduriem. Tie vēl nekad nebija izskatījušās tik lieli, tik pašpietiekami. Un tur – tur, dziļumā, varēja pat samanīt gaismu, kas klusu sūcās starp ēkām, krāsojot tās silti dzeltenīgas ar savu atspulgu…

Aivis pietupās nopētīt neredzēto parādību tuvumā. Gaiss starp mājām izskatījās piebriedis ar to putekļiem – gaismu krustpunktā tie pat mazliet spīdēja. Aivis piemiedza acis, nespējot to izturēt, taču nosargāties nespēja. Mēness bija atstāts aiz muguras, un gaisma spiedās acīs kā plaisa internāta griestos. Viņš juta zīlīšu ieplešanos, neprasīti ielaižot to vēl dziļāk. Viņš noskurinājās, piecēlās un pagriezās atpakaļ, lai pastāstītu par atklājumu Lijai.

Pilsēta atkal bija pārvērtusies. Ēnainās figūras un draudīgās šķērsieliņas bija kaut kur pazudušas. Noietais ceļš stiepās viņam priekšā gaišs un pārredzams. Aivis redzēja nevis nezināmus draudus, bet gan iepazītas mājas atvērtiem logiem. Īsajā aizgriešanās brīdī Kluspils bija atdzīvojusies, pat kļuvusi gandrīz draudzīga.

Lija viņam pienāca, izskatoties tikpat nepacietīga kā vienmēr, un viņš nespēja novaldīt smaidu. Mēs esam klāt, viņš teica, īsi apskāva meiteni un iesmējās, tikai tagad arī pats to sapratis.

Lija palūkojās apkārt. Es neko neredzu, viņa teica.

Aivis atkal pietupās, ar roku mudinot viņu pievienoties.

Ieskaties, viņš teica.

Eja starp mājām bija tik šaura, ka tajā viņiem bija jāspraucas pa vienam. Lija gāja pirmā, un Aivis cieši sekoja, pāris mirkļos aizmirsis par visiem pilsētas šķietamajiem draudiem. Uz brīdi viņš gan tālumā sadzirdēja tādu kā klusu klaboņu, taču nepievērsa tai uzmanību. Gaisma bija viņu savaldzinājusi; tā bija silta un mājīga, tieši tāda, kādu viņš bija iztēlojies, internāta tumsā uz grīdas klausoties vīrieša stāstu.

Kad skatienam pavērās iekšpagalma māja, viņi apstājās. Te gaisma bija vēl stiprāka, tā nāca cauri piemājas atsegtajai zemei, gūlās uz viņiem un aiz viņiem, atklājot skatienam neskaitāmos ēkas izciļņus un iedobes. Dažas no tām negausīgi savāca visu gaismu tā, ka atnācēji to vietā redzēja tikai tumsas traipus. Citur spožums šķita daudzkāršojies, ar blakus plaisām veidojot trīsošus, kustīgus rakstus, slēgtu ēnu teātra izrādi abiem stāstnieka meklētājiem.

Lija attapās pirmā un piebikstīja Aivim. Nāc, viņa teica, tūlīt mēs viņu satiksim.

Aivis nekustējās. Viņš skatījās tumsas dejā, bet tās ritms neļāvās viņa prātam. Tā bija kā televīzija ar sagrozītiem kloķiem. Brīžiem skats atgādināja internāta ēnu slidināšanos, brīžiem – pilsētā manītos rēgus. Viņš jutās kā ieklīdis svešu savējo sarunā, kur tikai atsevišķi vārdi šķiet pazīstami.

Nāc taču! Lija paņēma Aivi aiz rokas un pavilka viņu uz savu pusi. Tūlīt viņš mums visu pastāstīs!

Mājas durvis atvērās klusu, bez gaidītās čīkstēšanas. Plašās priekštelpas grīdu klāja sakrituši skapji, plaukti un papīra lapu tūkstoši. Viss bija piesūcies ar dziļu trūdu smaku, tomēr Lija pēc īsa sajūsmas izsauciena metās iekšā. Paldies, ka man palīdzēji līdz šejienei tikt, viņa puspagriezienā uzsauca brālim, lavierējot starp istabas šķēršļiem.

Arī Aivis lēnām pārkāpa slieksnim un, uzmanīgi skatoties apkārt, sāka kāpelēt pāri atkritumiem. Viņš domāja par ārā redzētajām ēnām un gaismu, kura šeit spiedās no dēļu apakšas, vēdekļa stariem caururbjot visu priekštelpu. Ēnas sekoja uzreiz aiz tās, griežoties un mainoties teju vai līdz reibonim, liekot Aivim apstāties, lai atgūtu uzmanību.

Tikmēr Lija jau bija tikusi līdz pagraba kāpnēm telpas tālajā, kreisajā stūrī. Tur skanēja klusa dūkoņa, pastiprinoties ar katru soli, sanot ausīs kā iepriekš pilsētas klusums. Vēl pēc pāris soļiem tā pazuda viņas izsaucienā.

Nelielajā pagrabiņā aplī bija apsēdušies vairāk nekā desmit cilvēki. No viņu ieloka spīdēja tik spoža gaisma, ka cilvēki drīzāk līdzinājās akmens skulptūram. Starp viņiem bija daži internāta biedri, un viens no tiem ar rokas mājienu mudināja meiteni turpināt gājienu.

Viņa paspēra pāris soļus viņu virzienā, pamanot nelielu, sudrabainu kubu apļa vidū, visas gaismas centrā. Tūlīt pat sajutusi sāpīgu dūrienu acīs, viņa aizgriezās uz pretējās sienas pusi. Uz tās pamanot milzīgus ēnu pumpurus, no kuriem plauka cilvēkveidīgi ziedi, Lija balsī noelsās. Un tad jau viņa vairs spēja tikai klusēt un pavērtu muti raudzīties ziedu iestiepšanos tieši daudzgalvaina nezvēra mutē.

Aivis bija apstājies kāpņu lejasdaļā, skatījās te uz cilvēkiem, te ēnām. Atpakaļceļa vairs nebija. Viņa kājas tam gan vienalga būtu par smagu.

Mēs te stāstām kopā ar stāstnieku, ierunājās Lijai tieši priekšā sēdošā meitene, uz brīdi pagriežoties atpakaļ. Tūlīt būs mana kārta, bet tad arī jūs varēsiet. Nāciet tik aplī.

Lija saspringti pasmaidīja un pakāpās mazliet uz priekšu. Apkārt bija jaunas, priecīgas sejas, kas neko daudz neatšķīrās no internātā redzētajām. Tikai šeit tās pētīja sienas, ne logu. Kur tad ir stāstnieks, viņa noprasīja.

Tur, meitene parādīja uz sudrabkrāsas kubu apļa vidū. Viņas blakussēdētājs bija izstiepis roku, ar pirkstgaliem skārās tā augšējai skaldnei. Tas ļauj mums izdabūt stāstus no sevis, meitene teica. Tu paņem to rokās, sakoncentrējies un ļauj sev plūst tam cauri. Tas ir vieglāk kā izskatās, viņa ātri piebilda, iespējams, pamanījusi apjukumu Lijas sejā. Un daudz, daudz patīkamāk.

Sienai pārlija tumsa, un kubs tika padots meitenei. Sajutusi, ka viņai blakus nostājies Aivis, Lija neskatīamās paspieda viņam roku. Es dzirdēju, ko viņa teica, ausī iečukstēja brālis. Tad tās ir tās pilsētas ēnas, ar kurām cīnījos pa ceļam.

Tās ir tikai atspulgi, ierunājās Aivim kreisajā pusē sēdošais zēns, kurš izskatījās gadus piecus vecāks par viņiem. Viss, ko esi tur redzējis ir tikai izkropļots mūsu stāstu atspulgs. Tas nav tikai ar ēnām, kuras tur dejo uz sienām un cilvēkiem – ir vēl neredzamā daļa, kuru vari tikai sajust. Viņš plati pasmaidīja, sastindzinot Aivja mugurkaulu. Zini sajūtu par slīdēšanu citu ieeļļotās sliedēs? Tā ir iestrēgšana viņu atspulgu atspulgos. Šeit tas viss sākas. Šeit ir īstie stāsti.

Kā pēc komandas, siena pa kreisi no viņiem atdzīvojās. Tās lejasdaļā, nepilnus desmit centimetrus no grīdas izauga ēnu kamols, pēc neilga brīža sasniegdams cilvēka galvas lielumu. Mazliet pakustējies uz vienu un otru pusi, tas sāka atritināties, palaižot augšup sīciņu putnēnu. Tas virpuļodams laidās pie tumšās mākoņu svītras sienas-griestu stūrī, bet no kamola tikmēr pacēlās jauni lidoņi. Arī viņi taisnā ceļā devās pie griestiem, pie kuriem jau nonākušais putnēns mēģināja ar sparīgiem knābja triecieniem to pāršķelt. Pēc brīža katrs savā vietā tam pieķērās arī viņa biedri, taču sekmes visiem bija vienlīdz bēdīgas. Lija pameta skatienu uz blakussēdošo meiteni. Viņas kreisais lūpu kaktiņš bija pacelts aukstā smīnā, bet acis cieši raudzījās uz sienu.

Tur putnēni šķita atteikušies no bezcerīgajiem pūliņiem un nu laidelējās viens otram apkārt iešķībos apļos. Pēc brīža sienu pāršķēla tumša svītra kā elektrības pārvads. Putni apsēdās uz tās un satuvojušies sāka cits citu ieskāt. Viņi kļuva aizvien tuvāki un tuvāk, aizvien grūtāk izšķirami, līdz Lija pēc ātras pamirkšķināšanas vairs nevarēja tos izšķirt. Viņi atkal bija kamolā, – taču krietni augstāk par iepriekšējo, drošā attālumā no ēnām, kuras snaikstījās no skatuves malām.

Kad siena atkal satumsa, Lija pietupās un ar smaidu un vieglu galvas mājienu saņēma kubu no blakussēdētājas. Aivis piesēdās viņai blakus, sakumpis, sarauktu pieri, košļādams lūpas. Mēs pirmo reizi abi kopā izmēģināsim, labi, Lija iejautājās. Neatvelkot smīnu, blakussēdētāja pamāja, un Lija piebikstīja brālim, mudinot arī viņu uzlikt labo roku stāstniekam.

Tas ir trakāk nekā internātā, viņš izteica bez skaņas. Lija par atbildi tikai plati pasmaidīja un pameta ar zīlītēm augšup.

Pagraba bērni sākumā redzēja tikai rāmu ēnu trīsēšanu sienas pakājē, tomēr neko neteica jaunajiem biedriem, turpināja cieši vērot viņu stāsta mēģinājumu. Brīžiem no ēnām tā kā izveidojās kāda figūra, izšāvās kāds putniņš, izdarīja pāris knābšanai līdzīgas kustības, taču jau nākamajā brīdī atkal pazuda pamatnes viļņos. Tie vēlās un vēlās viens pār otru, reizēm izšaudami gaisā šļakatu sauju.

Kustība pamazām kļuva straujāka un stiprāka. Šķita, ka pagraba sienas sācis tricināt kāds apslēpts spēks. Putni no viļņiem nu jau cēlās viens pēc otra, ne uz mirkli neatstājot tumsā grimstošo sienu mierā. Lija uzlika otru roku sudrabainajai kastītei, kas šķita vēl divkārt pieņēmusies spožumā. Aivis izdarīja tāpat. Viņu rokas bija sākušas drebēt līdz ar ēnām un sienām, tomēr viņi neatlaidās. Pēc brīža viņiem pievienojās arī grīda, kratoties augšup-lejup kā zemestrīcē. Bērnu rokas bija bālas, mazliet tā kā mirdzošas. Sienas trīcēja un drebēja, knābienu vietās izsitās plaisas.

Tagad, izsaucās Lija, un viņi pacēla stāstnieku no grīdas. To piepildīja gaisma, kā pa elektrības vadiem aizdzirksteļojot pie sienām. Mirdzošas dzīslas izraibināja tumsas aizkarus, celdamās aizvien augstāk un augstāk, caurvīdamas griestus un pretējās sienas. Beidzot griesti neizturēja un gāzās kopā, ļaudami gaismai iekļūt stāstnieka mājā, pārņemt arī to, liekot sienām jau nākamajā brīdī krist ceļos neatvairāmās gaismas priekšā. Bet tā turpināja celties augšup, tieši pie Mēness, kas, neko nenojauzdams, joprojām saldēja pilsētas ielas un māju logus. Un tad vienā spējā triecienā tā sārtums pazuda, zeltainā gaisma iespiedās ikvienā porā un skaļš dārdiens sašķēla Mēnesi miljons drupatās. Daļa pielipa griestiem, bet citas nobira pār pilsētu. To redzot, pilsētnieki ieslēdza gaismu arī māju logos un atvēra durvis, cits pēc cita iznākot ielās uzskatīt jaunās pasaules brīnumu.

Stiltaunas tiesas zāle bija pārpildīta kā vēl nekad tās pastāvēšanas trīssimts gados. Piepeši šķita, ka teju visa pilsēta ir kļuvusi ieinteresēta krimināltiesību juridiskajās niansēs – pat tie, kuru līdzšinējais mūžs bija pavadīts kādā no daudzajām siltumnīcām – tie, kuru ādai Stiltaunas mākslīgā Saule lika nomelnēt, sačokuroties un nokrist dažu sekunžu laikā, – pat viņi bija spējuši atrast veidu kā nokļūt vai nu plašajās tiesas ēkas telpās, vai arī centrālajos, ar kupoliem apjoztajos pilsētas laukumos un raudzīties iekšienē notiekošo uz milzu ekrāniem. Neviens nevēlējās palaist garām prāvu, kura (un to visi zināja) drīz vien folklorizēsies tiktāl, ka vēl šeit sapulcējušos bērni un bērnubērni klausīsies nostāstos par to, kā skaistu leģendu no senajiem laikiem, kad cilvēku prāts, lai arī nedaudz, bet tomēr vēl pakļāvās emociju varai. Taču, kā spītējot visapkārt valdošajai burzmai, aiz restotajām, apsūdzētajam atvēlētajām durvīm, atradās vien visu sienu klājošs monitors. Bet vienalga tam kā piekalti bija pievērsti lielas auditorijas daļas skatieni, jo beidzot viņu acis varēja redzēt dzīvu un kustīgu pārsteidzoši bāla un izstīdzējuša cilvēka attēlu. Tas bija Kīts. Cilvēks, kurš nogalināja Gordiju.

Gordijs bija Stiltauna. Daudzu tās iedzīvotāju acīs viņš bija pilsētas atbilde Hēraklam, da Vinči, Gandijam, Gri-Kanam un citiem aizgājušo dienu varoņiem, par kuriem nu vēstīja tikai atsevišķi ieraksti vēstures grāmatās. Un šīs pašas grāmatas stāstīja arī to, ka reiz sensenos laikos, kad, pakļaujoties valdības norādījumiem, Karu pārdzīvojušie masveidā steidza slēpties pazemē, atradās kāds cilvēks, kurš atteicās pamest savu dzīvesvietu. Un tas, protams, bija Gordijs Smits – izbijušais Zemes prezidents, kuram pasaule nebija paguvusi atņemt viņa pilnvaras pēc Kara beigām. Pateicoties savai spītībai, drīz vien viņš savam vārdam varēja piekarināt arī apzīmējumu „pirmais” – pirmais, kurš nodibinājis kontaktu ar saprātīgām būtnēm no citas planētas. Pirmais un pēdējais, jo, apmaiņā pret ieceļotāju apsolīto nemirstību, viņš atdeva tiem visas tiesības uz  virszemi, kā arī apsolīja, ka viņa dzīves laikā cilvēce neiejauksies viņu darīšanās. Taču tas drīz vien bija pagaisis no cilvēku prātiem, atstājot vien prieku par Gordija mūžīgo dzīvi. Prieku, un cerību, ka kaut kas līdzīgs reiz notiks arī ar viņu ķermeņiem, bet, lai arī nu jau vairāk kā deviņsimts gadu Stiltaunas zinātnieki centās izzināt viņa noslēpumu, visi mēģinājumi tā arī palika nesekmīgi. Tomēr nevienu nebija atstājusi cerība, ka varbūt kādreiz… vismaz līdz brīdim, kad Kīts, dienu pirms Gordija tūkstošās dzimšanas dienas bija izdzēsis viņa dzīvību. Nu pasaulei nebija vairs arī cerību. Un tā pieprasīja asinis. Kīta asinis.

Tiesas sekretārs nopūtās – visapkārt valdošā nervozitāte nelabvēlīgi atsaucās uz viņa nervu šūnām – un ar savas nevainojami tīrās žaketes piedurkni noslaucīja pār pieri tekošos sviedrus. Vairāk kā trīsdesmit piecos amatā pavadītajos gados viņš bija pārlieku pieradis sava kabineta patīkamajā pustumsā un vēsumā ievadīt nepieciešamos datus ST-007 – nelielā datorā, kas, klausot senai un jebkādu jēgu zaudējušai tradīcijai, tika dēvēts par „Tiesnesi”, un sevī slēpa grandiozas smadzenes un lieliski sastādītu programmu, kas bija vērsta tikai uz vienu mērķi – maksimāla precīza un taisnīga lēmuma pieņemšanu, – lai tagad spētu izturēt viņam pievērstos acu tūkstošus. Bet Stiltaunas dome bija nojautusi lielisku iespēju apvienot sava tēla spodrināšanu ar papildus ienākumu gūšanu, pārdodot biļetes uz prāvu, un viņam nekas cits neatlika kā paciest visus skatītājus. Vēlreiz klusām nopūties, viņš klusu noteica: „Tā kā Stiltaunas policijas pārvalde ir atzinusi par neiespējamu atgādāt Kītu Morisu līdz tiesas ēkai, viņš savu liecību par notikušo nolasīs kamerā, un mēs to visu varēsim redzēt un dzirdēt, lūk, šajā monitorā. Lūdzu visus ievērot klusumu.” Un, vērdamies kameras objektīvā, deva zīmi sākt runu.

Izklaidīgi raudzīdamies kaut kur tālu pāri visai auditorijai, Kīts iesāka: „Jūs visi droši vien atceraties to dienu, kad līdz Gordija tūkstošajai dzimšanas dienai bija palikusi tikai nedēļa, un pilsēta likās tīra un laimīga – un man šķiet, ka es pat redzēju kādu cilvēku pastaigājamies sava prieka pēc. Es labprāt būtu viņam pievienojies, taču man bija jāpilda darba uzdevums kā “The Stilltown Herald” – starp citu, tā ir lieliskākā avīze, kādu jūs varat iegādāties par tikai 20 centiem! – žurnālistam. Un, protams, bija tikai viens uzdevums, kādu man bija iespējams uzticēt – paša Gordija intervēšana. Ja mums tas izdotos, “The Stilltown Herald” beidzot ieņemtu sev pienākušos vietu starp ievērojamākajām pilsētas avīzēm. Tātad, kad mēs ar TP-32 ieradāmies…”

Divtūkstoš tiesas zālēs sapulcējušos cilvēku mutes noelsās kā vienots organisms. Līdz šim visi masu mediji bija sludinājuši, ka vienīgais vaininieks ir Kīts, un arī oficiālie policijas ziņojumi liecināja, ka viņš ir darbojies viens pats. TP-32 – viena no tikai nedaudz vairāk par četrdesmit apzinātajiem ar telepātiskām spējām apveltītajiem bērniem – netika pieminēta pat ar klusi izrunātu vārdu, pat ar nejauši brīvibā izsprukušu balsienu.

„… ieradāmies pie Gordija mājvietas, mūs militāri sveica garlaikota izskata durvju sargs un, uzklausījis manu vēlmi, uzmeta paviršu skatu žurnālista apliecībai un ļāva turpināt ceļu.

Patiesībā, tobrīd es vēl nezināju kāpēc man ir piekomandēta TP-32 – nevarētu teikt, ka es priecājos par iespēju vairākas stundas pavadīt kopā ar zivs cienīgu emocionalitāti apveltītu 12-gadīgu meiteni, kas pie tam spēja lasīt manas domas, tomēr uz visiem jautājumiem redaktors tikai izvairīgi atteica, ka patiesība esot nepatīkamāka kā oficiāli tiek vēstīts un, ka TP-32 pati izskaidros situāciju, kad būsim nokļuvuši pie Gordija. Tāpēc, kad beidzot bijām no kāda robotsulaiņa uzzinājuši pareizo ceļu un piegājuši pie pašām istabas durvīm, es apstājos, kaut mana roka jau atdusējās uz metāliski vēsā roktura, un noprasīju TP-32: „Varbūt vari beidzot mani apgaismot, kāda velna pēc tevi ir piešuvuši pie šīs lietas?”

Viņas balss atbildot skanēja tikpat klusu kā parasti un tā bija arī tikpat tukša un auksta, un mani nez kāpēc pārņēma vēlme pieliekties un iekliegt viņai ausī kaut ko rupju, lai saklausītu vismaz kaut kādas emocijas, lai viņa nebūtu kā visa pārējā Stiltauna, lai no pelēka, runājoša akmens staba viņa pārvērstos par dzīvu, elpojošu cilvēcisku būtni, taču tā vietā es tikai truli pārprasīju: „Ko?” un atkal izdzirdēju pelēcīgās un aukstās balstiņas teikto: „Viņš ir miris. Beigts un pagalam. Nē, ārsti nekonstatētu viņa nāvi, bet viņš tomēr ir miris. Ieej iekšā, gan pats tad redzēsi.”

Un es klusēdams atvēru durvis, lai arī būtu vēlējies nolidināt viņu lejā pa trepēm.

Pagāja neilgs brīdis, līdz manas acis aprada ar istabas tumsu, un deguns ar smaku, kas šķita pārņemusi ikvienu tās gaisa molekulu. Beidzot es istabas stūrī pamanīju klubkrēslā sēdošu miglainu kluci. „Gordija kungs?” es pusbalsī iejautājos un atkal klusums pārņēma telpu.

„Viņš tev neatbildēs, Kīt,” atkal atskanēja TP-32 balss.

„Kāpēc?” neskatoties uz viņas pusi, es īsi noprasīju, bet patiešām neizskatījās, ka Gordijam būtu vēlme man atbildēt.

„Viņš ir mēms. Mēms, akls un daļēji paralizēts. Tūkstoš gadu. Padomā pats.”

Tad es to sapratu. Un sapratu arī to, ka neviens visā Stiltaunā vēl to nav sapratis.”

Tiesas sekretārs atkal apturēja Kīta stāstījumu un ar zināmu izmisumu paraudzījās uz Stiltaunas pašpārvaldes pārstāvju pusi, taču arī viņi izskatījās visai apmulsuši. Tiesas zālē iestājušos klusumu aizvien spēcīgāk caurauda skatītāju čuksti un izsaucieni, līdz viens no uzvalkos tērptajiem oficiālajiem varas pārstavjiem paspēra pāris soļus uz priekšu un, cenšoties nomierināt publiku, teica vārdus, par kuriem nākamās dienas „The Stilltown Herald” bija lasāma iznīcinoša ņirgāšanās: „Es… mēs, tas ir, es gribēju teikt, Stiltaunas dome, uzskatām, ka… ēēē… Kīta Morisa kunga liecībā ir jaušamas zināmas… ēēē… neprecizitātes, jo Gordija… ēēē… veselības problēmas nebija noslēpums visai Stiltaunai. Arī jūs būtu varējuši to uzzināt – vajadzēja vien aizpildīt pieteikuma anketu, iesniegt to domes sekretariātā, un es domāju, ka jau pēc dažām dienām…” bet viņa runas beigas noslāpa smieklos, sašutuma pilnos izsaucienos un sarkastiskos aplausos, kas gan visai ātri apklusa, jo tiesas sekretārs lika turpināt Kīta liecību.

„Diemžēl tobrīd man nebija laika kavēties pārdomās par tikko uzzinātajiem jaunumiem. Jau pusē divos man bija jābūt atpakaļ redakijā un es vienkārši nevarēju atļauties stāvēt pie durvīm un prātuļot.

„Tātad Gordijs mūs dzird, bet nevar atbildēt?” es vēlreiz pārjautāju, vēlēdamies gūt pilnīgu skaidrību un redzēju kā tumsā augšup-lejup kustību divas reizees izdara TP-32 galva, un no viņas mutes neredzami izlaidās daži vārdi: „Tāpēc būs jārīkojas tā: tu uzdosi jautājumus, Gordijs tos apdomās, un es, ielaužoties viņa domās, pateikšu tev atbildi.”

Es pamāju ar galvu un devos tuvāk pie Gordija, lai vismaz aptuveni uzturētu intervijas sajūtu. Tumsā bija grūti saskatīt ko vairāk par aptuvenām kontūrām, tomēr bija skaidrs, ka krēslā sēdošais ķermenis bija uzblīdis gandrīz divreiz lielākos apmēros par dabiskajiem. Un, protams, smaka. Puvuma smaka bija pārņēmusi Gordiju, un es jutu, kā tā pamazām, līdzīgi piesardzīgai žņaudzējčūskai, lodā man apkārt, cenzdamās ieraut arī mani savā valstībā.

Viņa locekļus bija gandrīz neiespējami izšķirt apkārtnes tumsā, un, uzdodot pirmo jautājumu, es to tēmēju nedaudz zem vietas, kur fons pārvērtās par kaut ko līdzīgu melnai, bezformīgai olai.

„Labvakar, Gordija kungs!” es visai nervozi, sveicināju intervējamo. „Jūs droši vien esat informēts par mana nāciena iemeslu.” Pateicis šos vārdus, paraudzījos virzienā, kur, pēc manām domām, vajadzēja būt TP-32, taču, pamanījis nelielu Gordija ķermeņa augšdaļas kustību, pagriezos atpakaļ, bet kustība jau bija beigusies, un istabā atskanēja kluss: „Pakš!”

„Tā bija daļiņa no viņa vaiga, kas nokrita zemē,” kaut kur pie manas labās rokas atskanēja smalkā TP-32 balss. „Gordijs mēģināja pielikt roku pie tā. Un, jā, viņš zina, kāpēc esi ieradies un cer, ka tu drīz aizvāksies.”

Es sajutu no vēdera dziļumiem kaut ko mokoši dedzinošu un skābenu kāpjam augšup, taču spēju savaldīties un sākt interviju. Lai arī es īsti neuzticējos TP-32, tomēr tikai pateicoties viņai intervija bija iespējami – pie tam salīdzinoši ātrā tempā. Bijām jau paguvuši apmainīties ar diezgan daudziem jautājumiem un atbildēm, kad, pamanot straujo atvēlētā laika tuvošanos beigām, nolēmu, ka vajadzētu pamazām satīt sarunas galus vienā kamolā un uzdevu, kā izrādījās, galveno jautājumu: „Zinot, ka jums priekšā vēl ne viens vien dzīves gadsimts, vai ir kas tāds, ko jūs neesat piedzīvojis aizgājušajos tūkstoš gados, bet gribētu īstenot tuvākajā nākotnē?”

Pēc jautājuma uzdošanas uz brīdi iestājās klusums, ko beidzot caurdūra TP-32 balss: „Tev Gordija domas pateikt tieši tā, kā viņš to būtu darījis?” „Protams! Ne jau tev jāatbild par teksta apstrādi, tas ir mans darbs,” es, atzīšos, ka diezgan asi, atcirtu.

„Labi. Pats tā vēlējies.” Un TP-32 ievilka elpu, lai jau pēc brīža sāktu pievērtām acīm runāt vārdus, kuriem es nebūtu spējīgs noticēt, ja tobrīd nesēdētu līdzās Gordijam.

„Es gribu mirt!” tajā pašā kokainajā balsī teica TP-32. „Mirt! Tu pat iedomāties nevari, ko nozīmē sēdēt šeit, paša mēslos, dienu no dienas, gadu no gada, gadsimtu no gadsimta, nespējot pakustināt roku vairāk par pārdesmit centimetriem, lai atkal nenokristu kāda ķermeņa daļa. Domāt?! Kas man ir atlicis, ko domāt, ja es neko neredzu un dzirdu vien apsargu krekšķus un robotsulaiņu svirkstēšanu. Tā nav dzīve. Saprotiet taču beidzot, ka mūžīga dzīve nenozīmē to pašu, ko mūžīga jaunība. Un mana eksistence ir tikpat bagāta notikumiem kā mani apsēdušajām pelējuma baktērijām. Ko es vēlos piedzīvot, tu jautā? Es gribu, lai tu no atvilktnes paņem šaujamo un ielaid man vairākas lodes pakausī, sirdī, mutē, vienalga, kur! Ja vien es spētu aizsniegties līdz tam, būtu sev darījis galu jau pirms 600 gadiem. Nošauj mani, lūdzu, pie visa, kas tev svēts, pie naudas, pie darba, pie ģimenes, neliec man mocīties! Es zinu, ka svins var paveikt to, ko nespēj daba. Izdari to, pie velna!”

Un TP-32 apklusa – istabas tumsā redzēju viņu aplaizam sausās lūpas.

Es nezināju, kur ir tas, ko Gordijs nosauca par „šaujamo”. Es pat nezināju, kāds tas izskatās, taču likās, ka augstāka vara vada manas rokas, un jau pēc pārdesmit sekundēm es turēju rokās kaut ko metālisku un aukstu un, pavērsis vienu tā galu pret miglaino peļķi uz sienas, kam vajadzēja būt Gordijam, izšāvu. Tad vēlreiz. Un vēlreiz, un vēlreiz, līdz apdullinošā blīkšķa vietā skanēja tikai sausi: „Klik! Klik!” Pametu skatu uz TP-32 pusi, un man šķita, ka redzu viņas sejā uzplaukstam smaidu. Uz īsu brīdi manā apziņā pavīdēja doma, ka nupat esmu kalpojis par TP-32 prāta vergu. Un tad jau līdz istabai bija atsteigušies apsargi, kas nogādāja mani cietumā.

Es nenožēloju, ka nogalināju Gordiju un darītu to vēlreiz, ja vajadzētu. Bet nu tas ir paveikts vienreiz par visām reizēm, un es esmu priecīgs par to.”

Tiesas zālē valdīja klusums. Stiltaunieši vairs nesaprata, ko domāt. Kīts no asiņaina slepkavas viņu acu (un ausu) priekšā bija kļuvis par tādu kā svēto mocekli. Un pilsēta bija gatava viņu dievināt.

Tiesas sekretārs īsi nokrekšķējās un paziņoja, ka pēc nozieguma emocionālās pakāpes novērtējuma ST-007 būs gatavs izdarīt spriedumu. Vēlreiz atgādinājis, ka vainīgā notiesāšanai ir nepieciešams, lai ST-007 viņa vainu novērtētu ar vismaz 85 %, viņš ieturēja nelielu pauzi un tad noteica: „Manuprāt, emocionālā faktora ietekme uz nozieguma izdarīšanu ir vērtējāma ar atzīmi 9 no 10 par labu apsūdzētajam.” Pieliecies tuvāk pie datora, viņš ātri nosauca nepieciešamos skaitļus un jau pēc īsa brīža viņa seja sašķobījās. Pilsēta klusēja.

„Spriedums ir gatavs,” kā izklausījās, aizlūstoša balss atskanēja no zāles sienās iebūvētajiem skaļruņiem. „Ņemot vērā to, ka Kīta Morisa noziegums ir novērtēts ar visaugstāko smaguma pakāpi, kā arī visus vainu pastiprinošos un mīkstinošos apstākļus, viņa vaina tiek novērtēta ar astoņdesmit un…” šeit tiesas sekretārs uz brīdi peiklusa, daļēji, lai pastiprinātu savu vārdu efektu, daļēji, lai norītu siekalas, kas viņa balsi darīja jokaini augstu, par ko gan neviens īpaši nemēģināja smieties, un nobeidza teikumu: „astoņdesmit un septiņiem, komats, trīsdesmit sešiem procentiem. Līdz ar to Kīts Moriss tiek atzīts par vainīgu un ir sodāms ar mūža ieslodzījumu.”

Kīta monitoram pievērstais skats atslāba, un uz viņa lūpām parādījās ņirdzīgs smīns.

Grāmatveikala klusumu pirmoreiz pārtrauca ziņas divpadsmitos. Pie letes sēdošais Viks pieliecās pie radioaparāta un pāris nākamās minūtes klausījās pievērtām acīm. Jaunumu Kluspilī nebija, viņš ziņas gaidīja, lai dzirdētu pēdējo mēnešu vienīgā drauga diktora ierunāšanos. Pirms diviem gadiem viņš te bija iepircies, un tagad, mūždien tukšā veikala klusumā, viņa balss arvien skanēja īpaši tuvu, gandrīz aizstājot sarunu.

Ziņas sākās bez parastā dienas joka sākumā. Ievada vietā skanēja stāsts par pilsētas izšķērdības kļūdām un iedzīvotāju jaunajiem pienākumiem labākas dzīves un progresa vārdā. Vika kāja sāka neapmierināti sisties pret galda pamatni.

„Lai mazinātu pilsētas atkarību no patēriņa un palīdzētu cits citam resursu krīzes pārvarēšanai, mums visiem būs jānodod mājās atrodamais koks un tā pārstrādes produkti. Pārbaude būs 1. maijā,” diktora balss skanēja stingri un vijīgi kā čūskas iekārtošanās ap kaklu. Pa Vika mugurkaulu lēni slīdēja aukstuma trīsas, tomēr viņš mēģināja apvaldīt kaut kur dziļumā dzimstošās bažas par vārdu nozīmi. Viņš pielika ausi gandrīz pie paša radioaparāta, kustinādams lūpas līdzi pēkšņo stingrumu ieguvušajam draugam.

Muguras kūkumu Viks saglabāja arī brīdi pēc negaidītā dienas joka („Kur nevar tikt pat ātrākais skrējējs? Vakardienā!”) parādīšanās ziņu beigās un pazušanas kosmosa šņākoņā. Tā saldēja viņa plaukstas, rokas un krūšukurvi. Kaklā strēga siekalas.

Beidzot Viks pacēla roku. Klusums paklausīja uzreiz, taču arī tas viņu neiepriecināja.

No radioaparāta viņš pagriezās pie Tijas – nu jau sirmot sākušas kucītes, kuru viņš bija sagādājis drīz pēc vecāku nāves, kad Kluspilī vēl bija atļauti mājdzīvnieki. Viņa tagad snauduļoja gandrīz caurām dienām, tikai reizēm salecoties kā nelāga sapņa satricināta. Viks viņu tāpēc gan mīlēja vēl vairāk, jo arī pašam bija līdzīgi bažu uzplaiksnījumi, pilsētas mēmumā pēkšņi saklausot svešu balsis vai kādu citu dzīvības apliecinājumu.

Tija paluncināja asti, acīs sapratne un mīlestība. Viks to noglāstīja. Viņi bija kopā, viņi neļāva viens otram padoties un pazust tumsas uzplūdos.

„Būs traki,” viņš noteica vairāk sev nekā sunītei. Satraukums par veikala zaudēšanu – atdošanu! – dunēja galvā aizvien spēcīgāk un sāpīgāk, bet viņš vēl mēģināja atturēties no vēlmes atvērt atvilktni, izņemt tieši šādiem brīžiem glabāto pudelīti. Viks krēslā iztaisnojās un pacēla arī skatienu, lai pārlūkotu veikalu.

No dienas dienā dziestošā pilsētas gaisma cauri vienīgajam apputējušajam logam telpas dibengalā spiedās negribīgi. Grāmatu daudzkrāsainās muguriņas tajā izskatījas tikpat pelēkas kā pārējās Kluspils mājas, kā tagad droši vien arī Vika vectēvs, no kura viņš bija mantojis visus krājumus. Vecvecāku grāmatas, vecāku māja – viņš pats savā dzīvē bija ieviesis tikai sunīti, kas turklāt vairs nebija pie pilnas veselības. Un viņš arī negribēja pārmaiņas, negribēja meklēt darbu un jaunu dzīvi pilsētā, kas prātā kvēloja kā viņa vienīgā iespēja pēc pirmā maija. Jau doma vien viņam uzdzena šausmu drebuļus

Viks atspiedās ar elkoņiem uz galda, mēģinot iztēloties drīz tukšās sienas un iespēju te palikt arī pēc grāmatu un plauktu nodošanas. Galva pulsēja, sāpēja, uz acīm gulēja tāda kā migla, bet sirds sitās kā sunim pirmsnegaisa pērkona rūkoņā.

Viks saprata, ka ilgāk vairs nenoturēsies, ka viņam jānorimst, jānomērdē drebelīgais nemiers, kas traucē skaidri pārdomāt dzirdēto. Viņš pieliecās un ierastu kustību no atvilktnes zem letes izcēla zaļi caurspīdīgu flakoniņu no veikala pagraba aizliegtajiem krājumiem, kurus viņš piedāvāja tikai uzticamākajiem pircējiem. Viņš to pakratīja, no gāzes nemierīgās virpuļošanas sīkajā stikla cietoksnī mēģinot noteikt tās daudzumu. Vēl kādām četrām-piecām reizēm tur vajadzēja pietikt, Viks nosprieda, sajuzdams vainas apziņas dzēlienu par agrāko izšķērdību. Tagad miers viņam bija patiešām vajadzīgs, tagad tā nebija vienkārša atzīšanās nevarībā.

Roka bija atsākusi trīcēt, un viņam nācās to atbalstīt pret ceļgalu. Tā turēdamies, Viks pacēla pudelīti pie mutes un nospieda vāciņu, ļaujot sprauslai ar klusu sēcienu izlaist saturu. Plaušās ieslīdēja silts, tīri nokāsts miers, drīz vien virmodams jau asinīs, lēnām kāpdams augšup.

Kad ķermenim pārlaidās gaidītais atslābuma vilnis, Viks atlaidās krēslā. Tā bija labāk. Tā bija gandrīz labi.

Tija sēdēja viņam blakus; galva piešķiebta, ausis saspicētas, aste kā vēdeklis. Viņas spalva bija padzisušas uguns krāsā – kad saimnieks pieliecās kucīti noglāstīt otrreiz, ēna to pārvērta gandrīz pelnu sērīgumā. Viņas skatienā šķita manāma neizpratne, un Viks par to pasmaidīja. „Būs labi,” viņš ierunājās lēnā, dūmakaini mierīgā balsī. „Kaut ko izdomāšu. Mēs nepazudīsim.”

Viņš atkal palūkojās uz plauktiem, kas jau gadiem gandrīz netraucēti stiepās no grīdas līdz griestiem, no durvīm līdz logiem. Lasīt viņš neprata, tomēr atmiņu kambaros bija saglabājies vecvecāku stāstījums un viņa paša klausošās sirds saviļņojums.

Tagad to visu vajadzēs aizmirst – un labi, ka tā. Viks piecēlās, nolika flakoniņu uz krēsla un piegāja pie letei tuvākā grāmatu plaukta. Atmiņās pašķīdusī pagātne bija bezjēdzīga un kaitīga tāpat kā grāmatas. Tās tikai turēja viņu kā kucēnu pie ķēdes; tajās ieslēgtajām atmiņām piesaistītās jūtas neļāva kustēties ne pa labi, ne pa kreisi.

Tagad bija pienācis laiks atbrīvoties – atdot grāmatas kopā ar visu nolādēto veikalu un pārcelties pilsētas vēderā. Diktors patiešām bija izrādījies īsts draugs. Viņam sen jau vajadzēja celties kājās un iet uz priekšu.

Tikai nemiera gars Vika galvā turpināja klusu kņudēt, biedēt ar iespējamām un neiespējamām briesmām. Viņš pastūma to dziļāk domu pagrabā, lai atbrīvotu prātu rīcībai.

 

Iztukšojis divus vidējos plauktus, Viks notupās, lai ķertos pie apakšējiem. Grāmatu kaudzītes viņam blakus durvju pusē jau bija izveidojušas tādu kā nelielu sienu. Viks iedomājās, ka drīz vajadzēs sagādāt maisus, lai varētu tās vieglāk aizgādāt. Sen jau tā vajadzēja.

Kad arī apakšējais plaukts bija tukšs, Viks piecēlās un piegāja pie durvīm palūkoties ārā pirms tālākās darbošanās. Viņam kājās bija tikai čības, bet ielas bija tukšas un par pieklājību viņš neuztraucās. Pilsētnieki tā kā tā bija mājās, iegrimuši Simulācijā, un nerādījās ne pilsētā, ne Vika veikalā.

Par Simulāciju Viks bija dzirdējis tikai nostāstus, pati apsēstība līdz viņam nebija tikusi. Viens no pēdējiem pircējiem bija stāstījis par to – virtuālu pasauli, kurā ir atļauts viss aizliegtais, nav jāuztraucas par resursiem un var īstenot katru iegribu, ka neizejot no mājām tur var visu izjust gandrīz kā īstenībā. No viņa stāstījuma Viks lielā skaidrībā gan netika, saprata tikai to, ka Simulācijas izplatībai ir kāds sakars ar pircēju skaita samazinājumu.

Vika nomalē tagad no pilsētas bija palicis tikai asfalts un aptumsušas mājas. Viks pasmaidīja, sapratis,  ka viņa vientulībai arī pilsētā nekas netraucēs. Satraukumam nebija pamata. Pilsēta bija tukša.

Agrāk arī šeit, grāmatnīcas apkaimē, bija veikali un pircēji, un vienkārši garāmgājēji. Bet tas bija sen, kad cilvēki reizēm vēl satikās papļāpāt, un pilsētā bija vairāk par daždesmit lasītpratējiem. Tas viss pamazām pazuda, un pēdējos pāris gados vienīgie pircēji šeit nāca paslepus un pustumsā, lai dabūtu Vika pagraba krājumus. Tur vairākos garos plauktos cita pie citas rindojās līdzīgas pudelītes kā tagad uz letes krēsla atstātā, taču katra citādu saturu. Tur bija gāzē pārvērsta un dozējama mīlestība un greizsirdība, bailes un pārdrošība, līdzcietība un niknums – tūkstoš dažādas sajūtas no tūkstoš stāstiem, kurus bija izlasījis un attīrījis viens no Vika vecajiem draugiem – grāmatmīlis alķīmiķis bez graša kabatā. Viņš sajūtas izfiltrēja un deva Vikam samaksas vietā, bet viņš tās pārdeva tālāk pazīstamajiem klientiem. Pilsētā jau sen bija aizliegtas „jebkādas ķīmiskas vai dabiskas vielas, kuras būtiski izmaina prāta stāvokli”, tomēr vēl nesen te netrūka cilvēku, kuri vēlējās kaut uz brīdi pabūt spēcīgu sajūtu varā, kaut attāli saprast, kāpēc viņu senči bija cits citu gandrīz iznīdējuši un tad pārcēlušies tukšajā pazemes Kluspilī.

 

Atcerējies par atklātā vietā atstāto miera flakoniņu, Viks pagriezās atpakaļ uz veikala pusi. Pamanījusi saimnieka skatienu, Tija pacēla dibengalu un atsāka luncināt asti. Viks viņai uzsvilpa, un kucīte pielēca kājās, izstiepa galvu. Ar viņu centrā būtu pat labāk nekā šeit, Viks nosprieda. Varētu divatā mācīties būt ar visiem. Viņš nezināja, vai pilsētā atļauts dzīvokli dalīt ar suni, bet cerēja, ka pēc labprātīgas grāmatu atdošanas policija varētu būt pielaidīga.

Viks iesvilpās otrreiz, un Tija metās pie durvīm. Aiz muguras kaut kas plīstoši iekliedzās, bet viņa jau bija par tālu, lai tam pievērstu uzmanību.

Tikusi ārā, viņa metās aplaizīt saimnieku, taču Viks neskatījās uz viņu laipnām acīm, nerunāja nesaprotamus, bet patīkamus vārdus. Viņš lūkojās kaut kur pāri, iekšā veikalā.

Uz krēsla atstātais flakoniņš bija uz zemes, saplīsis, viss viņa miers acumirklī izkūpējis starp lauskām. Tā atstāto tukšumu galvā nomainīja apjausma par veikalā izplūdušo smaržu un pagraba krājumiem, kurus vairs nevarēs noslēpt. Viks zināja turpinājumu. Skandāls, policijas papildspēki, Tijas atņemšana un neizbēgamais sods – rehabilitācija, galvas izrūnīšana.

Sunīte ierējās, un viņš pagriezās tai līdzi uz pilsētas pusi. Apkārt bija robainas mājas izsistām acīm un ielas kā pamestas čūsku ādas. Un tālumā noskanēja soļiem līdzīgs troksnis.

Citā brīdī, citā prātā Viks droši vien būtu palicis turpat, pārliecinājies par dzirdēto un izlēmis palikt. Bet tagad viņa acis iepletās, viņš noliecās, iespieda Tiju padusē un bēga atpakaļ, pie vienīgā sev zināmā glābiņa.

Veikalā viņš ātri paskatījās apkārt, pastiepās uz letes un lausku pusi, tad norūcās, pārlika Tiju klēpī un notupās atvērt pagraba lūku, lai dotos lejup. Kucīte bija pārtraukusi smilkstēt, tikai turēja galvu paceltu – acīs mūžīgā uzticība, gatavība doties tālu projām ar saimnieku.

 

Pagrabs bija tumšs, piemirstas smaržas tajā atgādināja rudeni. Gaismu Viks neslēdza bailēs pievilināt soļus. Lūku viņš bija piemirsis aizvērt, bet līst atpakaļ augšā bija bīstami. Pilsētas soļi varēja būt jebkur. Kaut kāda skaidrība bija tikai šeit, kur desmitiem sajūtu pārpildīti plaukti bija draudzīgi sadrūzmējušies, gandrīz neatstājot vietu viņam ar Tiju.

Viks pats tos nebija aizticis. Viņu pagrabā interesēja tikai miera brīži. Kādu no pārējām sajūtām viņš bija izmēģinājis tikai vienreiz, kad veikala alķīmiķis bija paraugam atnesis savu mīļāko sajūtu no kādas mājās turētās grāmatas – saviļņojumu brīnuma priekšā. Tā Vikam izrādījās pārāk spēcīga, jau pēc pāris brīžiem viņš lūdza paglābt no turpinājuma. Tā viņš iemīlēja mieru un atrada veikala attīstības ceļu. Tagad tas bija ievedis viņus pagrabā.

Kad acis aprada ar tumsu, Viks pieliecās un ļāva sunītei nolēkt uz grīdas. Tija paskrēja dažus soļus nostāk un apsēdās gaidīt, kad viņa būs Vikam vajadzīga. Viņš pats jau bija pieliecies pie durvīm, auss gandrīz pie metāla, velti gaidot ziņas no klusumā iestrēgušās augšpasaules. Pāris reižu viņš gribēja iejautāties: „Tur kāds ir?” taču rokas sāka trīcēt un un mēle stingt jau no domas vien.

Tija iesmilkstējās un paluncināja asti. Pagrabā atbalsojās kluss būkšķis, tai atsitoties pret plauktiņu, un Viks asi pagriezās pret kucīti. Viņa piecēlās, bet saimnieks pašūpoja galvu un atkal pieplaka durvīm.

Tija pienāca pie viņa un iebadīja purnu cirksnī, taču Viks negriezās atpakaļ. Viņa nolaida kaklu un aizgāja pagraba tālajā kaktā. Saimnieka nemiers satrauca viņu it kā nāktu no pašas suniskajiem dziļumiem. Tija palūkojās apkārt, satraukti ošņājot gaisu, meklējot izeju no pagraba nospiestības.

Vika apakšlūpa sūrstēja no zobu asuma, tomēr viņš nespēja to atlaist. Svešinieks varbūt jau bija veikalā, varbūt jau nāca lejā, zogoties klusu kā laiks.

Viņš nepagriezās arī pēc dobjas trieciena skaņas pagraba galā. Viņa gaidas pārtrauca tikai stikla kliedziens uz betona.

Viks nepaguva ne sabīties, ne sadusmoties. Asa, sviedraina smarža pa nāsīm ieslīdēja galvā, un viņš izslējās, ar kreiso roku joprojām turēdamies pie durvīm.

Labo roku izlaidis caur matiem, viņš atgrūda durvis vaļā. Pakāpieni caur tumsu nesa lejā pilsētas smaržu, un Viks atkal aizvēra durvis. Sirdi bija sākusi sisties ātrāk, taču bailes bija pazudušas. Viņam šķita, ka katrs mirklis padara viņu aizvien lielāku un varenāku.

Viņš īsi iesmējās un aizvēra acis, brīdi ļaujoties jaunajai sajūtai. Sejā lēnām parādījās smaids, Viks atvēra acis un saņēma tuvāko no augšējiem plauktu, satricinot turienes jūtas. Smaids papletās vēl mazliet, un viņš abām rokām atrāva dēli no sienas.

Smiedamās un sasaukdamās pudelītes gāzās lejā, mazs līksmības vilnis pirms izšķīšanas jaunajās mājās. Nepacietībā ātrāk tās sagaidīt, Viks ar kāju pasita nost arī zemāko plauktu un pats nostājās tā vietā, un tad jau viņš bija viens starp lauskām un biezām, gandrīz redzamām smaržām, kas sūcās visās viņa porās un smadzeņu krokās. Acis pārvērtās varavīksnēs, un muskuļi atslāba; tikai smaids stiepās aizvien tālāk bezgalībā.

Tija redzēja, kā saimnieks vispirms noslīd uz ceļiem, tad noguļas arī viss starp sajūtu paliekām, pārsteigts un piepildīts.

Viks pats tā kā sadzirdēja vēl kādu troksni, tā kā sajuta vēl kādu pieskārienu, bet mieru tas neiztraucēja. Viņš jau bija projām.

Listen, the snow is falling over town
Listen, the snow is falling everywhere
Between your bed and mine
Between your head and my mind
Yoko Ono

Knuts pasit uz priekšu netālu gulošo akmentiņu, īsi ieskrienas un aizsper pāri ielai. Tas nokrīt otrā pusē uz trotuāra, pāris reizes īsi palecas un apstājas, saplūzdams ar saviem radiniekiem, kā vēloties paslēpties no pāridarītāja acīm. Bet Knuts vairs neskatās. Debesīs ir parādījies pirmais mākonis pēdējās divās nedēļās.

Pagaidām tas vēl ir niecīgs, vien tikko manāms. Tomēr tā jau ir cerība. Knuts nospļaujas un atkal paskatās lejup, meklēdams jaunu akmeni. Tepat viens guļ.

Pieliekšanās; atpakaļ izstiepta roka; lidojums; trieciens pret tuvējās mašīnas stiklu; signalizācijas gaudoņa. Beidzot. Troksnis. Svētlaime.

Knuts vienīgais zina, cik ļoti viņu ir nokaitinājis pilsētā valdošais klusums, kas šķiet aizbāzis visas mutes un ciešā kārtā apklājis mājas, ielas, debesis un zemi. Arī viņa kurpju vienmērīgais ritms, tām minūti pēc minūtes triecoties pret sakarsušo asfaltu diez ko nepalīdz. Un statistikas grāmatas vēl runā par piecdesmit pieciem tūkstošiem iedzīvotāju… Muļķības.

Bet pirms pāris nedēļām Knuts pats bija izslēdzis mūziku, lai klusumā varētu apbrīnot skatu aiz loga. Sniga. Ātri kalendāram uzmests skatiens: 19. jūnijs. Acis vēlreiz pievērsās ārpasaulei. Lielas, pēc izskata gandrīz pūkainas sniegpārslas nesteidzīgi laidās lejup, pārklādamas mašīnas, māju jumtus un cilvēku atkailinātās rokas.

Nenolaizdams acis, viņš bija apsēdies uz palodzes un atvēris sānlodziņu, lai ļautu apziņu piepildīt pēkšņi pilsētu pārņēmušajiem sniegpārslu tūkstošiem un miljoniem. Rēns vējš skāra viņa kājas un lēni kustināja bikšu galus. Laiks bija apstājies, un telpa sagruvusi, nespēdama izturēt savu svaru. Mirklis bija kļuvis par vienīgo patieso dzīves jēgu. Tajā bija nojaušamas atbildes uz vēl neuzdotiem un nekad neuzdodamiem jautājumiem – Knutam šķita, ka atliek vien klusā balsī pajautāt, lai tas viss kļūtu zināms. Bet vārdi salauztu mirkli caurvijošo burvestību, un Knuts klusēja. Ir brīži, kad vārdi grauj nevis rada.

Knuts atsāk gājienu. Viņš vēl aizvien nespēj saprast, kāpēc tik pēkšņi bija izgājis no mājas un devies uz priekšu, bez mazākās nojausmas par ceļa mērķi vai iemeslu. Viņš zina, ka būtu gājis arī tad, ja pakaļ steigtos izmisīgs lūgums nepamest sievu, māju un cerību pēc labākas dzīves. Bet nekā tāda nebija. Durvis atvērās un viņš izsteidzās tām cauri. Vieglāk kā jebkad agrāk. Laikam līdzīgi toreiz jutās arī Maija, viņš nodomā, atceroties, kā sieva no pagraba bija ieskrējusi virtuvē, katram pakāpienam spēcīgi piesitot ar savām gumijas galošām. „Tu mani sauci?” viņa prasīja, aizelsusies, nespēdama atgūt ceļā pazaudēto elpu un skatīdamās vīrā, kurš, jau aizmirsis par nesen viņa lūpām pārkritušo saucienu, sēdēja uz palodzes un raudzījās dārzā augošajās ābelēs. „Kas noticis?” viņa gribēja jautāt, bet laikus pamanīja ārā notiekošo.

Sajūsmas sauciens. Pret Knutu pavērsts mirdzošu acu pāris.

„Es iziešu paskatīties uz sniegu, Knut!”

Prieks, uzdrīkstēšanās, satraukums, neticība, apmulsums, kopība, pārliecība, reibums, atkarība, beigas, muļķība.

„Tūlīt būšu atpakaļ!”

Durvis atvērās.

Durvis aizvērās.

Bet Knuts turpināja sēdēt uz palodzes, aizmirsis par Maiju, par datorā iesākto rūpnīcas inventarizācijas pārskatu; aizmirsis par klusumu sev visapkārt un, jā, arī par sniegu. Viņš grima mirklī ar visu savu būtni, ar jaunības enerģiju un vecuma apdomību. Tomēr mirklis drīz vien izšķīda laikā, liekot Knutam piecelties un atkal pieiet pie datora. Emociju pārņemtam, viņam nekas cits neatlika, kā iezīmēt visu līdz šim uzrakstīto, izdzēst to un sākt no jauna.

vējš
ābeļu paceltajās galvās
sniegs
apbēris to izstieptās rokas

Tas nebija ziņojums, bet tikpat labi varēja arī būt. Rūpnīcā vairs nevienu neinteresēja darbs: pastāvēja tikai sniegs ābeļu zaros, sniegs trotuāru malās, sniegs mašīnu logos, sniegs tavos matos un manās acīs. Un sniegs jau ir dzejolis: to vajag tikai pierakstīt. Klaviatūra aizrautīgi klabēja zem Knuta pirkstu pieskārieniem. Tur bija dzirdami polārlapsu soļi rīta sērsnā un aukstais Arktikas vējš, dārdošie Alpu šļūdoņi un lēni zarus klājošās sniegpārslas. Viss.

Otrpus logam, sniegs tikmēr apklāja Maiju, paslēpjot viņu savās skavās, kā cerēdams iesaldēt viņu un pasargāt no turpmākās dzīves. Viņa kādu laiciņu ļāvās sniega solījumam par mūžīgu tagadni, tomēr beigās uzmanīgi nopurināja to no pleciem un devās atpakaļ, ceļā vēl uzmezdama skatu tuvējām mājām, no kurām arī bija izgājuši cilvēki – pa vienam, pa diviem vai pat veselām ģimenēm.

Atkal mājās, atkal siltumā un patvērumā no pasaules un dzīves.

Aizrāvies vārdu un jūnija sniega mežonīgajā dejā, Knuts pat nebija dzirdējis atveramies mājas durvis. Maija pienāca pie viņa, pieskārās plecam un klusu noteica: „Iešu, atgulšos,” – tikai tad Knuts saprata, ka vairs nav viens. Viņš pamāja ar galvu un atkal pievērsās rakstāmajam, vien attālināti dzirdot guļamistabu durvju kustību.

Mākoņu armija pamazām pulcē papildspēkus un acīmredzot gatavojas triecienam. Pagaidām gan vēl kaut kur tālu, pie apvāršņa, tie tomēr brīdina, ka jāpasteidzas. Un, kurpēm reizi pa reizei nošvīkstot pret saulē sakarsušo asfaltu, Knuts turpina doties uz priekšu, mēģinādams novaldīt pēkšņi uz lūpām uzplaukušo smaidu – nepiedienīgu šeit un tagad. Nē, tomēr slēpt nav jēgas. Pēkšņi uzplūdušās laimes vilnis ir pārāk spēcīgs – un pēdējās pāris nedēļās prieks nav bijis biežs viesis viņa sirdī. Šādos brīžos patīkamām atmiņām ir lielāka vērtība kā jebkad. Un tobrīd, Maijai apguļoties vēl no vecvecākiem mantotajā gultā, Knutu vēl nebija pārsteigusi atklāsme par notikumu turpinājumu.

Beidzis rakstīt, viņš bija iegājis guļamistabā un palūkojies uz mierīgi elpojošo Maiju: viņas puspavērtajām lūpām, aizvērtajām acīm un vaļējiem matiem. Gulošā skaistule. Knuts klusu piegāja pie loga: sniegputenis bija beidzies. Viņš to atvēra, brītiņu stāvēja, ieelpodams sniega atsvaidzināto gaisu, tad iegāja atpakaļ darbistabā.

Laime.

Bet ilgi tā nevarēja turpināties – tagad Knuts to saprot. Tāpat kā mūžīgos mātes atgādinājumus, ka no pēkšņi uznākušas laimes jābaidās ne mazāk kā nelaimes – kaut diez vai arī viņa nojauta, ka pierastie vārdi ir kas vairāk kā no aizlaikiem nākusi paruna. Lapu šalkoņa vējā.

Knuts strauji izelpo, kā gaidīdams no mutes izveļamies garaiņu mākoni. Bet tas nenotiek. Protams. Brīnumu jau tāpat ir gana. Mierīgs, silts vējš glāsta viņa rokas. Brīnišķīga diena piknikam vai futbola spēlei. Vai pārgājieniem, apdomājot dvēseli pastāvīgi grauzošos notikumus.

Īss skatiens uz pamales pusi. Tuvojas.

Nākamajā rītā pēc sniegputeņa Knuts bija uzmodies pirmais. Jau tas vien viņu pārsteidza: parasti laikā, kad viņa apziņa tikai sāka pamazām uzpeldēt virspusē, Maija jau vismaz stundu bija piecēlusies un kaut ko klusām darīja virtuvē, darbistabā vai kur citur. Bet todien viņa gulēja tieši tāpat kā iepriekšējā vakarā, atgriezusies no ābeļdārza. Brītiņu palūkojies sievā, Knuts tomēr piecēlās un devās uz virtuvi, pagatavot sev pusdienas.

Radio diktore kaut ko stāstīja par karu, kas sācies kaut kur bezgala tālu. Bet tas bija pārāk tālu un mirušo vēl bija pārāk maz, lai tas spētu kādu ieinteresēt. Knuts sēdēja pie galda un jau bija atvēris vecu žurnālu, kad beidzot izdzirdēja kluso Maijas balsi. Viņš iegāja guļamistabā, sagatavojies redzēt, ka sievu ir pievarējusi slimība. Tā arī bija: viņa joprojām gulēja gultā, tikai nedaudz pacēlusies no spilvena. Nedaudz bālāka seja, nedaudz mirdzošākas acis, nedaudz karstāka piere. „Laikam esmu apaukstējusies,” viņa noteica, vainīgi smaidot. Tikai ar pūlēm varu pakustēties… droši vien tomēr nevajadzēja vakar skriet sniegā bez mēteļa un cepures…”

Knuts centās uzmundrinoši pasmaidīt pretī un, noteicis: „Atnesīšu tev brokastis!” Maijas acu pavadīts devās atpakaļ uz virtuvi. Uzvārījis tēju un pagatavojis maizītes, viņš atgriezās pie sievas. Viņa atkal gulēja – virs segas bija redzama tikai galva un labā roka.

„Sniegs ir beidzies?”

Knuts paskatījās pa logu. Saule jau bija augstu, un viņš redzēja, ka zāle un ābeles ir pilnīgi sausas.

„Jā. Snigt beidza drīz pēc tam, kad tu biji atgriezusies mājās.”

„Tu to apstādināji?” Maija prasīja, pēkšņi saliecoties uz augšu.

Knuts skatījās viņā, nezinādams, ko atbildēt uz jautājumu, kurā nebija iespējams saskatīt nekādu loģiku.

„Nē… kāpēc tu tā jautā?”

„Nezinu,” pārsteigta par pašas vārdiem, Maija atkal atkrita gultā.

Knuts nopūtās un, līdz ar tēju, uz žurnālgaldiņa nolika arī maizītes. Tas būs grūtāk, kā viņš bija cerējis.

„Man tomēr šķiet, ka vēl aizvien snieg,” noteica Maija, sasprindzinādamās, lai varētu aizsniegt ēdienu. „Ja ne ārā, tad vismaz manā galvā.”

Dobjš būkšķis, rokai atsitoties pret galda malu. Un vēlreiz. Knuts novērsās. Bija grūti iztēloties, ka Maija, kas tagad ar izmisuma pilnām acīm nesekmīgi centās paņemt pie sevis šķīvi ar karstām siermaizītēm, ir tā pati būtne, kas vēl nesen spēja graciozi slīdēt cauri visbiezākajam pūlim, ne reizi neaizķerot nejaušu garāmgājēju. Viņš gribēja palīdzēt sievai, bet īss, nikns skatiens apstādināja Knuta roku pusceļā.

Beidzot, lēnām, pa centimetram vien piebīdot roku pie šķīvja, Maija to satvēra, paņēma vienu maizīti un tikpat lēnām centās to ievirzīt sev mutē. Atkal pagriezies pret sievu, Knuts ar aizžņaugtu sirdi skatījās uz Maijas trīcošajām kājām, kas neizprotamā ritmā cilājās augšup-lejup. Pēkšņi viņas roka spēji parāvās augšup un maizīte devās brīvajā lidojumā, piezemējoties tikai aiz gultas.

Asaras viņa acīs.

Asaras viņas acīs.

„Snieg… vēl aizvien snieg…” Maija teica, aizvērusi acis un atkal atkritusi gultā. „Es jūtu: sniegs pamazām pārklāj manu prātu…”

Knuts apstājas. Vairs nav, kurp iet. Pilsētas robeža. Aiz tās: ceļš uz nekurieni desmitiem kilometru garumā. Un mākoņi uzbrūk tieši no turienes.

Atpakaļ. Parasti ikvienu garāmgājēju aprej suņi, bet šodien arī tie klusē, kā sapratuši, ka saimniekiem ir svarīgākas rūpes par iespējamajiem laupītājiem. Tomēr Knuts vēlreiz apstājas. Ir grūti griezties atpakaļ, ja visu laiku esi gājis tikai uz priekšu. Vēl jo vairāk, ja mājās gaida slimnieks. Kā tur teica ārsts?

„Man ļoti žēl…”

Kā – žēl? Tu taču esi ārsts – un viņi nežēlo, bet ārstē. Knuts gribēja kliegt, bet viņam pēkšņi bija beigusies elpa, un neviens vārds nespēja pamest jau atvērto muti.

„Es patiešām nespēju izskaidrot, kas noticis ar Maiju. Dažas pazīmes liek domāt par hronisku alkoholismu – bet, ja nemaldos, ar to viņai nav bijušas problēmas?”

Knuts piesarka un papurināja galvu. „Nē, mēs tikai svētkos iedzeram pa glāzei vīna, bet neesmu redzējis, ka viņa jebkad būtu lietojusi kaut ko vairāk. Arī tovakar ne – pa to esmu pārliecināts.

„Nešaubos,” pasmīnējis par steidzīgo Knuta atbildi, atteica ārsts. „Mani vairāk uztrauc, ka ļoti daudziem pilsētniekiem ir gandrīz identiski simptomi, un es neko nevaru darīt, lai palīdzētu viņiem – vai Jūsu sievai.”

Saprotošā pazemībā Knuts nolieca galvu. Viņš domāja par kopā pavadītajiem gadiem, par neskaitāmajām dienām un naktīm, kad viņiem šķita: viens bez otra viņi nespētu izdzīvot ne stundu. Likās – visu šo dienu ilgas un skumjas pamazām bija nogulsnējušās Knuta sirdī un tagad strauji uzpeldēja augšup, pārsteidzot viņu nesagatavotu.

„Starp citu, sakiet lūdzu, Maija vakar nebija izgājusi ārā sniegputeņa laikā?” jau garderobē kurpes aujošā ārsta balsī bija dzirdams nedaudz apsūdzošs tonis.

„Jā, tā bija. Drīz pēc tam, kad sāka snigt, es viņu pasaucu – Maija tobrīd tīrīja pagrabu no pērnajiem gurķiem un ievārījuma – un mēs brītiņu skatījāmies pa logu, bet tad viņa izgāja ārā, ābeļdārzā. Jūs domājat, ka viņa ir saslimusi tāpēc, ka izgāja ārā bez cepures un mēteļa?”

„Jā.. nē, es nezinu. Vienkārši visi, kas šodien ir līdzīgā stāvoklī kā Maija, vakar bija izgājuši sniegā… Tā nevarētu būt tikai vienkārša sagadīšanās. Bet precīzāk varēšu pateikt tikai pēc tam, kad būs izdarītas visas analīzes.”

Un ārsts izgāja pa durvīm, atvadām pamājis Knutam ar roku un noteicis: „Visu labu!”

Bet Knuts palika viens. Brītiņu nosēdējis, cenzdamies apkopot sajūtas un saņemties drosmi, viņš beigās piecēlās un iegāja pie Maijas. Viņa bija gulējusi, tomēr, ienākot Knutam, atvēra acis un aizvainoti nočukstēja: „Man sāk šķist, ka tu tīšām uzlaidi man slimību: arī ārsts izturējās ļoti dīvaini. Un kāpēc viņš atnāca tik vēlu? Laikam tu vienkārši gaidīji, kamēr mans stāvokli pasliktinās, pirms izsaukt viņu!”

„Nē, puse pilsētas ir apslimusi pēc vakardienas sniegputeņa.”

„Tu domā, ka es nesaprotu?”

Knuts nopūtās un sajuta acīs dzimstam asaras. Beigu sākums.

Nodzēstas gaismas, aizslēgtas durvis, aizvērtas acis. Mieram nevajag daudz – un Knuts jūt, ka pilsētu caurvijušais klusums, ko iztramda vien viņa kurpju hipnotiskais ritms, tām triecoties pret Saulē kust sākušo asfaltu, varētu kalpot kā labākais miera vēstnesis kopš Pikaso baloža. To ritmā vajadzēja sacerēt dziesmu, kuras vārdos un melodijā strāvotu pasaules gaisma un aizvien tikai augšup skrienošās pazemes liesmas. Knuts iesmejas: tīši skaļā balsī, tramīgi skatoties sev visapkārt, kā vēlēdamies redzēt vai viņa smiekli spēs atmodināt putnus no letarģiskā miega un likt tiem atsākt savas dziesmas, kas pēdējās dienās bija pieklusušas.

Nekā.

Klusums. Aizvien tikai klusums. Jau vairāk kā nedēļu, – bet tagad tas ir iesūcies ikvienā dzīvoklī un ikvienā istabā, iznīcinot jebkuru vēlmi pamest to, lai izietu ārā. Bet vēl pirms nedēļas cilvēki to darīja par spīti nevarīgajiem slimnieku guļamistabās, viņu vaidiem un saucieniem pēc palīdzības. Pirms nedēļas…

Knuta dzīvoklī bija sapulcējušies vairāki viņa paziņas. Uz virtuves galda kūpēja sešas tējas krūzes, pamazām piepildot šauro telpu ar reibinošiem garaiņiem. Pieci pēdējo dienu salauzti cilvēki sēdēja pie tā, nespēdami sevī atrast vārdus, kuri varētu iznīcināt nomācošo klusumu. Neviens nebija pieskāries ne tējai, ne namatēva sagatavotajām maizītēm. Šķita, ka viņi nav pat tās pamanījuši: tik izklaidīgi bija kļuvuši vakardienas policisti, mācītāji un tirgotāji, kuru dzīvēs slimnieku kopšanā nu bija kļuvusi par viņu vienīgo profesiju un funkciju.

Klusu čīkstot, atvērās guļamistabas durvis. Pa tām virtuvē ienāca Knuts. Raižpilns smaids viņa sejā.

„Maija guļ,” viņš nočukstēja, tā dodams zīmi arī pārējiem, ka trokšņot nevajadzētu. Tiesa, tās bija veltas pūles: klusākas viesības neviens no ciemiņiem vēl nebija redzējis.

Beidzot Knuts apsēdās pie galda un iedzēra īsu malku. „Ir kādi jaunumi no ārsta?” viņš apjautājās, cenzdamies piešķirt balsij bezrūpīgu toni. Neizdevās. Sanākušie viesi nolaida galvas vēl zemāk un debesu vietā vēroja galdauta vienmērīgo rakstu.

„Nekā jauna,” beidzot atsaucās Knuta kaimiņš – mācītājs. „Es šorīt biju iegājis pie viņa, bet neko neuzzināju. Visas analīzes vēl nav izdarītas, bet tās, kas jau ir galā, nerāda neko īpašu: viss esot normas robežās.” Viņš noslaucīja karstumā sasvīdušās rokas pret biksēm.

Neviens nereaģēja. Jau iepriekš bija skaidrs, ka ārsts nespēs palīdzēt – un viņš pats to nebija slēpis. Tomēr ikviens dziļi sirdī bija glabājis cerību uz brīnumu. Un tagad arī tā bija iznīcināta: lēni, bet rūpīgi, neatstājot vietu atdzimšanai.

„Kā jūtas Maija?” iejautājās tuvējā veikala īpašniece, kurai pretī bija apsēdies Knuts.

„Joprojām drudzī runā par sniegu, kas nepārtraukti krītot viņas prātā. Bet tagad viņa vairs neatpazīst mani un reizēm pat lūdz, lai pie viņas atnāk vīrs. Agrāk tā nebija…”

Jautātāja pamāja. Viņai, tāpat kā pārējiem pie galda sēdošajiem, tas nebija nekāds pārsteigums: visiem mājās bija tādi paši slimnieki, kas apmulsuši vērās viņos, nespēdami atpazīt savus vīrus, sievas vai vecākus. Kas sākās ar vienkāršu koordinācijas zudumu un brīžiem neloģisku domāšanu, tagad bija aizgājis krietni tālāk. Un ceļš draudēja turpināties.

„Man tomēr šķiet, ka tas ir Dieva sods,” domīgi ieteicās mācītājs, skatīdamies jau dzist sākušajā tējas krūzē. „Es nezinu, par ko, bet tas viss kopā izskatās pārāk aizdomīgi. Varbūt mēs klusībā esam grēkojuši tik spēcīgi, ka Viņam neatlika nekas cits kā sodīt visu pilsētu, lai atgrieztu mūs uz pareizā ceļa.”

„Skaidrs, ka sniegs nebija gluži no šīs pasaules,” noraidoši kratot galvu, noteica viens no pilsētas policistiem. „Bet tas nenozīmē, ka tas noteikti ir Dieva roku darbs. Padomāsim loģiski: kas gan varētu radīt kaut ko tik nežēlīgu? Tās noteikti nav mums zināmas būtnes – noteikti ne no šīs planētas.”

„Nesāc, lūdzu, atkal ar saviem citplanētiešiem,” protestēja Knuts.

„Bet viss taču saskan: viņi ir ieradušies uz Zemes un vēlas to pakļaut. Kā gan vēl labāk to izdarīt kā ar dabas parādību palīdzību, pašiem paliekot aizkadrā.”

„Kāpēc tad tieši mūsu pilsēta? Un kāpēc mēs nemirstam, bet pamazām zaudējam prātu?”

„Varbūt tas viņiem ir tikai mēģinājums: pārbaude, vai plāns maz var izdoties. Es nezinu…”

„Tad labāk beigsim par to.”

Un viņi atkal sēdēja pie galda, klusēdami un vēlēdamies pēc iespējas ātrāk pazust no šejienes un doties pie sev tuvajiem.

Pie sev tuvajiem…

Tagad vienīgais, ko viņi vēlas ir zaudēt jebkādas atmiņas par tiem, kas reiz bija tuvāki par visu citu  viņu dzīvē. Arī Knuta solis aizvien palēninās, viņam tuvojoties mājām, kurās – un to viņš zina – bezspēcīgi guļ Maija ar griestiem pievērstu statujas tukšuma skatienu.

Satumsis. Mākoņi jau ir tieši virs Knuta galvas.

Iespējams, Knuts būtu varējis vieglāk samierināties ar notiekošo, ja Maija būtu nokļuvusi pašreizējā stāvoklī uzreiz, nevis soli pa solim kāpjot dziļāk savā neprātā. Rezultāts ir vieglāk paciešams kā ceļš uz to. Vēl aizvien Knutam aizverot acis, viņa apziņā viena pēc otras uzpeldēja ainas no pēdējo dienu vakariņām ar Maiju: šķita, ka tieši pirms tām viņa nokāpj par pakāpienu zemāk.

„Man bail… kur es esmu nokļuvusi?” kā nebeidzamu mantru atkārto Maija, pārmaiņus uzmezdama skatu gan Knutam, gan ābeļdārzam, kas nedaudz bija redzams arī cauri aizvilktajām žalūzijām. Knuts klusē. Viņš zina, ka nu jau ir bezcerīgi sievai kaut ko atgādināt vai ieskaidrot.

„Kur es esmu? Pasakiet man vismaz to!”

Knuts aizver acis. Varbūt tā izdosies noslēpties.

„Kāpēc šeit visu laiku snieg?”

Un tad viņa pārstāja reaģēt uz skaņām.

Maija joprojām guļ, neievērodama mitros palagus – tāpat kā vakar, aizvakar un divas nedēļas pirms tam. Tagad viņa ir pacēlusi galvu un klusēdama skatās uz galda stāvošajā šķīvī ar kūpošas tējas krūzi un trijām siermaizītēm.

„Ēd… tās tev palīdzēs atkopties…” vienmuļā balsī atkal un atkal atkārto Knuts, kaut redz un saprot: viņa nedzird ne vārda no tā visa, un viņa acīs ir redzamas tika trulas bailes. Šķiet, tās cilvēkos nodzīvo ilgāk par jebko citu. Maijai krītot aizvien dziļāk, visas pārējās emocijas pamazām pazuda, aizvien vairāk atsedzot pirmatnējās bailes, kurām nevarēja redzēt nekādu pamatojumu – Knutam liekas, ka, pat guļot gultas drošībā, Maiju aizvien spēcīgāk pārņem bailes no kritiena – vai varbūt no sniega, kas nerimstoši krīt viņas prātā.

…un jebko citu.

Beidzot Knuts ir piegājis pie mājās un, īsi nopūties, atver durvis. Klusums. Maija droši vien guļ. Viņš atver arī guļamistabas durvis. Jā, guļ: Knuts dzird viņas elpu un redz cilājamies krūtis. Bet acis ir atvērtas. Knuts pārliecas virs sievas. Acis, pat nenomirkšķinājušās, tukši skatās vīrā, nē, tās tomēr neskatās nekur. Knuts pamāj ar roku virs tām: nekādas reakcijas.

Knuts paskatās ārā pa logu: virs ābeļdārza sapulcējušies mākoņi jau ir Maijas acu melnumā.

Snieg.

Un atkal Knuts redz lielas sniegpārslas parādamies kaut kur augstu-augstu gaisā. Tagad jau, lēnām šūpojoties, lido lejup. Nu jau tās ir nokļuvušas līdz zemei un pamazām apklāj ābeļu zarus, māju jumtus un upeņu krūmus.

Knuts iziet no guļamistabas, atstādams tur Maiju ar viņas plati atvērtajām acīm un cieši aizvērto prātu. Tagad durvis. Rokturis nospiests, un viņš ir ārā. Svaigs gaiss. Vēsas sniegpārslas pieskaras viņa kailajām rokām – vispirms bikli, tad aizvien drošāk un drošāk.

Varbūt tie tomēr ir ciemiņi no citas planētas, nodomā Knuts. Varbūt viņi vienkārši ir izsalkuši pēc zināšanām un sūta miljoniem niecīgus sniegpārslu lidaparātus, lai tie iesūktos cilvēku prātos, un tos pamazām izēstu, uzkrājot sevī visas to spējas un funkcijas.

Bet vairs nav laika domāt. Nu jau viena pēc otras atveras arī citu pilsētas māju durvis un pa tām ārā nāk vēl veselie iemītnieki: dažs steigšus, cits lēnām un uzmanīgi, bet drīz vien ielas, pagalmi un piemāju dārzi ir pārpildīti. Daži dzied, citi stāv klusēdami un cerību pilnām acīm raugās augšup, no kurienes pie viņiem steidz vienīgā iespēja atkal būt vienotiem ar sev tuvajiem.

Un sniegs turpina krist: uz sakarsušā asfalta, cilvēku matos, apģērbā un prātos.

Pie vectēva lielākoties gāju karstās pēcpusdienās un vēlos vakaros. Viņš bija uz gultas, bet es – sešgadnieks ar atsperēm kājās un Duracell zaķīti krūtīs – negribēju laist garām ne kripatu saules, kas lielāko dienas daļu sildīja laiski un glāsmaini, ļāva nedomāt par Ziemeļvidzemes ziemu. Pie viņa man patika, bet ārā patika vēl vairāk.

Parasti mēs pļāpājot spēlējām durakus. Es sēdēju uz segas, bet vectēvs bija pacēlies pusguļus un pievirzījies tuvāk sienai. Todien es ātri zaudēju, sapīku un atteicos turpināt. Apsūdzēju vectēvu šmaukšanā, bet viņš smīnot pagrieza plaukstas pret mani un apgalvoja, ka vienkārši neesmu pietiekami uzmanīgi sekojis spēlei. Es viņam neticēju un turpināt arī negribēju. Biju jau pietiekami pieaudzis, lai zinātu, ka viss vienmēr ir citu vaina.

Piecēlies sāku pētīt kumodi istabas stūrī. Tā mani bija vilinājusi jau sen – aiz smagajām koka atvilktnēm vajadzēja slēpties lielām vērtībām: rotaļu zaldātiņiem vai varbūt vēl kam labākam. Pārējā mājā visas atvilktnes jau biju izskatījis, atradis tikai veļu un traukus, tā kā nekur citur interesantās lietas nevarēja slēpties.

“Pamēģini nākamo, otro no augšas,” vectēvs sacīja, pamanījis manu stīvēšanos ap augšējo atvilktni. Nākamā patiešām vērās vieglāk, taču tur bija tikai papīri un liels, sapiņķerējies dzijas kamols. “Jā, tas pats. Iedod-ka man…” Ar mani viņš runāja krieviski, savādi mīkstā izrunā, it kā katrs vārds būtu ilgi un rūpīgi pārgremots pirms laišanas pasaulē.

Pasniedzu kamolu un gaidīju turpinājumu. Vectēvs neko neteica, tikai grozīja to plaukstās, pētīja no visām pusēm. Jutu, ka gaidāms stāsts, bet pagaidām dzirdēt varēju tikai ārpasaules trokšņus. Kaut kur netālu spēlējās bērni, skanēja zosu gāgināšana. Virtuvē vecmamma kaut ko paceltā balsī stāstīja mammai. Līdz mums teiktais netika – istabā ieslīdēja vien atsevišķi vārdi, atjaukti ar karsto, sauso āra gaisu un dzīvnieku trokšņiem.

“Šito kamolu es nopirku vecmammai drīz pēc satikšanās,” vectēvs beidzot lēni noteica. “Tas bija drīz pēc kara, un viņa piepelnījās ar adīšanu. Dikti daudz strādāja, klakstināja adāmadatas gandrīz visu laiku, kad es pie viņas atnācu. Es par to gan tikai priecājos, jo tukšas rokas nozīmēja darba trūkumu, tātad arī izsalkumu un strīdēšanos.

Es viņai parasti dziju pirku, kad braucu uz pilsētu darbu lūkot. Arī šito kamolu tāpat atvedu, taču aizmirsu viņai atdot. Noliku kaut kur mājās un tā arī pazaudēju. Bija kauns atzīties, tāpēc samelojos, pateicu, ka nenopirku. Viņa sadusmojās, mēs pastrīdējāmies, taču drīz vien atkal salabām.

Kādudien pēc tam es sēdēju mājās, garlaikojos. Neko strādāt negribēju, tad nu sāku lūkoties apkārt līdz atradu kamolu. Pa jokam izdomāju iemēģināt pašam roku adīšanā. Ij pats aizdzītu garlaicību, ij vēlāk varētu tavai vecmammai palīdzēt… Biju daudz redzējis viņas darbošanos, nospriedu, ka nekas grūts tur nevar būt. Līdz adīšanai tomēr netiku: kā sāku vīt dziju ap adatām, tā viss sagāja mudžeklī. Jo vairāk pūlējos, jo trakāk viss sapiņķerējās. Kamēr tur ņēmos, pie manis atnāca vecmamma, ieraudzīja, kas notiek ar viņas dziju. Sadusmojās, bārties sāka. Bet nu, lai, atkal salabām, kaut bija skaidrs, ka nekas nav atrisināts. Kamolu tāpat atrisušu iestūķēju atvilktnē vēlākam laikam.”

Klausījos pavērtu muti un sarauktu pieri. Nesapratu, kāpēc viņš man stāstīja ko tādu. Parasti vectēva stāstos viņš cīnījās uz dzīvību un nāvi ar kādu krievu zaldātu, pats bruņojies tikai ar nazīti – bet te vilna un adīšana…

„Mierā likties es tolaik laikam nespēju ne uz brīdi. Drīz vien pirksti sāka niezēt, un es atkal uzmeklēju kamolu.” Vectēvs uz brīdi apklusa, tad paliecās man pretī, atbalstījies uz elkoņiem.  „Taču trešajā piegājienā sapratu ko šausmīgu. Tā vilna bija apburta! Vai varbūt manas rokas, kas to lai zina. Bet kaut kāds lāsts tur noteikti bija. Par smuki uzadītu cepuri varēju aizmirst. Tieši otrādi – katrreiz, kad no jauna paņēmu kamolu rokā, tas sapiņķerējās aizvien trakāk, līdz mezglu bija vairāk nekā taisnu posmu. Un vecmamma ikreiz to pamanīja, un sadusmojās vēl vairāk, tā ka drīz vien nevarēju viņai ne vārdiņa teikt. Kamols bija mudžeklī, mūsu attiecības – grīstē… Tā laikam bija pirmā reize, kad sapratu – no burvestībām neko labu nevar gaidīt.”

Par spīti asiņu trūkumam, stāsts mani pārsteidza. Klausoties vectēvu, viņi ar vecmammu šķita gandrīz tādi paši cilvēki kā citi mūsu ciematnieki. Nekad iepriekš nebiju iedomājies, ka arī viņi tāpat varētu runāt un plēsties par naudu vai darbiem. „Tagad jūs taču vairs nestrīdaties?” drošības pēc pārjautāju.

Vectēvs nosmīnēja. „Nestrīdamies gan. Kad sapratu, kas pie vainas, pārstāju knibināties ap to dziju. Vienkārši izmest tomēr arī nevarēju, par tālu jau viss bija aizlaists. Reiz pateiktu vārdu tak arī nevar vienkārši aizmirst, vai ne?

Vienvārdsakot, nekas cits neatlika, kā iemācīties no galvas visu vijumu, lai zinātu, ko kurā brīdi gaidīt. Pagāja pāris mēneši, taču tad katra cilpiņa, katrs lociņš beidzot bija manā galvā! Tad atkal varēju dzīvot. Zināju, kā uzvesties, kā sarunu risināt, lai neaizķeru vecos mezglus. Tā, lūk, es par burvi kļuvu…,” vectēvs novilka un apklusa – aizdomājās. Kamols izslīdēja viņam no rokām, nokrita vispirms uz gultas, tad grīdas, paripoja nelielu gabaliņu, atstāja aiz sevis dzīparu kā asti.

Saskatījāmies, tad pagriezām galvu sāniski pret ārdurvīm, ieklausījāmies skaņās no virtuves. Sarunas uz brīdi pieklusa – un tad ieskanējās smiekli.

* * *

Todien bērnudārza audzinātāja pastāstīja par Gagarinu, un drīz vien visi par viņu tik runāja, arī gribēja braukt kosmosā. Biju pārliecināts, ka man šai ziņā ir liela priekšrocība, jo pāris reižu jau biju lidojis uz Moldovu.

Nākamajā dienā mani ar citiem bērniem ieskaitīja vietējo bērnudārznieku kukurūzas lobīšanas rotā. Darbā jēga no mums bija maza, toties kolhoza pagalmu gan pamanījāmies sacūkot dažās stundās. Vienubrīd mēģināju puikām atstāstīt vectēva un kamola notikumu, taču visu sajaucu, un mani apklusināja pusceļā. Sakaunējos.

Ilgi sarkt man tomēr nevajadzēja. Todien bērnudārza audzinātāja pastāstīja par Gagarinu, un drīz vien visi par viņu tik runāja, arī gribēja braukt kosmosā. Biju pārliecināts, ka man šai ziņā ir liela priekšrocība, jo pāris reižu jau biju lidojis uz Moldovu. Izmēģinājumu turklāt pārcietu itin labi. Tikai ausis aizkrita, bet citādi nebija ne vainas.

Ģimene manus plānus tovakar uzklausīja smaidot, slavēja, solīja atbalstīt. Vectēvs pat izstāstīja dažus kosmonautu vingrinājumus, un es nākamajā rītā tos izmēģināju. Mācījos aizturēt elpu, dažnedažādi locīties un staipīties, griezties riņķī un pēcāk noiet taisni. Pašam šķita, ka sanāk lieliski. Izskrienot ārā, jutos lepns un pārliecināts par sevi.

Nākamais rīts bērnudārzā sākās ar brokastīm. Putra bija garšīga, taču es neesmu nekāds lielais ēdājs. Nepierastais karstums un nepazīstamo bērnu pulks apetīti arī neko daudz neuzlaboja, un putru es vairāk knibināju ar dakšiņu nekā šķūrēju taisnā ceļā mutē.

Ticis bļodā līdz pusei, sāku skatīties apkārt un pamanīju vienu no vecākajiem bērniem, kurš bija devies tādā kā apgaitā, pētīja ikvienu svešzemnieku. „Tu būsi pirmais kosmonauts,” viņš paziņoja manam draugam Vitjam, kurš bija pamanījies notiesāt ne vien savu, bet arī daļu kaimiņa porcijas. Mans veikums puikam patika krietni mazāk. „Bet tu – pats pēdējais!” viņš teica, pienācis pie manas vietas.

Viņš gāja tālāk un turpināja runāt, bet es vairs nevarēju klausīties. Tik ar pūlēm atturējos no asarām. Pie pirmās iespējas skrēju atpakaļ uz vecvecāku mājām.

Pirmais jautājums vectēvam bija par putru: vai tiešām tā kosmonautiem ir tik svarīga? Kamēr atradu vārdus, sāpe jau bija sākusi mukt ārā pa acīm. Vectēvs satrūkās, jautāja, kas noticis, prasīja izstāstīt visu no sākuma.

„Ai, ko tu tā satraucies,” vectēvs beigās iesmējās. Pamanījis, ka atkal taisos uz raudāšanu, viņš pastiepa roku, pieskārās manam plecam. „Nav, nav viņam taisnība. Padomā tak pats – kas kosmonautam galvenais, kāds ir viņa darbs? Aizlidot uz vajadzīgo zvaigzni! Jā, putra dod spēku, bet ar to vien nepietiek. Ar pliku spēku pat uz Zemes neko daudz nepaveiksi. Vispirms jāsaprot, kurp ej. Kosmonautam tātad jāsāk ar zvaigžņu pazīšanu.”

„Es tak tās arī nezinu!” asaras uz brīdi bija apstājušās, taču jaunā atklāsme draudēja atkal nolaist slūžas.

„To var iemācīties. Sākumā naktī apskaties debesis, paskaiti zvaigznes. Daži vispār tur neredz nevienu, labākajā gadījumā tikai Mēnesi spēj saskatīt. Bet kosmonautam jāredz daudz. Tas ir viņa galvenais talants.”

Beidzot nomierinājos, pateicos un izgāju atpakaļ ārā uz lieveņa pasēdēt. Kā reiz aitas nāca atpakaļ no ganībām. Brālis ar brālēniem aizgāja ar čabanu parunāties, sievietes dārza pusē maizi cepa, bet es sēdēju un domāju par zvaigznēm. Kad satumsa pavisam un palika pārāk vēss, lai sēdētu ārā, vecmamma iznesa pāris ūdens bļodas. Mēs nomazgājāmies un gājām likties uz auss.

Aizmigt es tomēr nevarēja – domas nelika mieru. Pēc pusstundas vai stundas sapratu, ka ilgi tā izturēt nevarēšu. Piecēlos, uzvilku mammas čības, vecmammas jaku un izgāju atpakaļ uz lieveņa.

Debesis bija skaidras, zvaigžņu bija daudz. Sāku skaitīt no viena apvāršņa gala, bet drīz vien rēķins sajuka. Pacēlu galvu, lai aplēstu skaitu kaut aptuveni, bet netiku pat līdz Polārzvaigznei.

Debesis bija pilnas. Zvaigznes no viena apvāršņa malas līdz pat otrai. Miljons, miljards, – kas zina. Sirds noslīdēja vēderā, pleciem uznāca drebulis. Zvaigznes pulsēja kā sarunādamās, kļuva te lielākas, te mazākas, strīdējās, vienojās. Es atkāpos līdz durvīm, piespiedu rokas cieši pie vēdera. Cerēju, ka tās mani neredz, nezina manus iekarošanas plānus. Nav vērts man uzbrukt, es gribēju tām teikt, es taču esmu tikai mazs ķipars vecmammas jakā, ko es jums varu nodarīt. Tomēr zvaigznes turpināja mirgot, katrreiz aizvien paspilgtinādamās un pieaugdamas apmērā.

Nevarēju vairs izturēt, ieskrēju atpakaļ mājā, virtuvē. Vajadzēja atgūt spēkus un drosmi likties gultā, aizmirst par pasauļu miljoniem virs galvas. Dūrieni vēderā nepārgāja, es sāku klusām pētīt uz plīts atstātos katlus. Otrajā vai trešajā atradu putru, paņēmu karoti un sāku ēst pa taisno no katla. Man vajadzēja spēku izturēt zvaigžņu spiedienu.

* * *

Nākamreiz pie vectēva ienācu tikai vakarā, jo visu dienu ar brālēniem, māsīcām un nezināmas radniecības pakāpes paziņu paziņām biju vīnogu vākšanas norīkojumā. Es lielākoties nodarbojos ar pļāpāšanu, un arī mājupceļā sulas notašķītā mute nepārtrauca virināties. Biju ticis uz stāstīšanas viļņa, pirmo reizi pieredzējis, ka vairāki – turklāt pasveši – bērni uzmanīgi klausās sakāmajā, izjūt katru vārdu. No tādas sajūtas grūti aiziet. Tur vajag vecāku atnākšanu, sīko kukaiņu aizgaiņāšanu.

Ticis vectēva istabā, uzreiz ieraudzīju viņa smaidu un nojautu, ka viņš būs redzējis un dzirdējis mūsu ņemšanos pagalmā. “Noguris esi?” viņš noprasīja. Lepni pasmaidīju pretī, pamāju un piesēdos gultas kājgalī. “Par ko-ta tu viņiem tā stāstīji, ka tagad pat pasveicināt nejaudā?”

Mazliet apmulsis atvainojos un mēģināju atstāstīt – sākumā juceklīgi, cenšoties atcerēties katru vārdu, tad aizvien brīvāk, pārgāju agrākajā fantazēšanā. Cerēju, ka izdosies aizvilināt vectēvu kara atmiņu takās, tāpēc runāju par pundurkaravīriem, viņu cīņām, varoņdarbiem un nenovēršamo sakāvi vīnogulāju karalistē. Iepriekš biju stāstījis kaut ko citu, bet to vairs nevarēju atcerēties, turklāt atstāstīšana būtu garlaicīga. Neko daudz vienalga nemeloju, jo vīnogu stāsti bija līdzīgā garā teikti, pat ja vārdi bija citi.

Vectēvs tomēr nebija apmierināts. Pačāpstinājis lūpas, viņš mazliet pacēlās spilvenos, lai varētu labāk mani aplūkot. “Eh, man arī agrāk tādi stāsti patika, bet tagad kaut kā bezjēdzīgi liekas. Labi jau skan, aizrauj arī, bet ja pēc tam atkal jāskatās tajās pašās vecajās, mušu apķēzītajās sienās…” Pamanījis manas sejas sašķobīšanos, viņš sasmējās. „Viss kārtībā, nesatraucies. Ar to tev pietiks vēl ilgam laikam – kas zin, pasaule var mainīties un citādus stāstus nemaz negribēs. Bet paklausies, kā man reiz izgāja – tu jau gudrs, gan sapratīsi, kas tur notika, kurš pie kā bij vainīgs.

Es pats par to savulaik daudz domāju. Ganībās jau daudz laika, vari galvu lauzīt līdz kvadrātaina paliek. Skaidrībā vienalga netiku – joprojām nezinu, vai viņa runāja nopietni vai tikai pajokoja, lai mani apklusinātu. Laiks bij tāds – abiem četrpadsmit, galvā karstas čuras, tad vēl strādāšana saulē… Tolaik jau vīnogas šeit audzēja daudz vairāk, un mūs, mazākos, veiklākos, bieži sūtīja tās vākt. Vienā vasarā ietrāpījos pārī ar kādu dikti jauku meiteni no Čadirļungas.

Viņa bija nerunīga, pat uz jautājumiem īsti neatbildēja. Man klusumā strādāt bij grūti, tāpēc pļāpāju daudz. Galvenokārt par sevi, piedziedāju meitenei pilnas ausis par iedomātiem piedzīvojumiem un varoņdarbiem. Viņa atsaucās reti, taču klausījās uzmanīgi. Tad nu es arī otrā dienā tāpat turpināju dziedāt vējam un saulei līdzi, bet naktī mājās gatavoju svaigu stāstu cepienu.

Trešajā dienā viņa mani pārtrauca jau pēc pirmajiem vārdiem, ne dusmīga, bet nogurusi: “Kā tu vari tik daudz stāstīt, bet ne velna nepateikt?” Šķiet, ka pat sarāvos, kā dabūjis rājienu no mammas. “Es par tevi tēvocim teicu,” viņa tā nopietni, nopietni turpināja. “Viņš sasmējās, atcerējās par vienu sava dzimtā ciema melkuli, kurš varējis tūkstoš stāstu izstāstīt, un neviena paša patiesa vārda nepateikt.”

„Kas tad tur slikts,” es atjautāju.

„Es tādus nevaru klausīties,” viņa teica. „Man vajag kaut kur aizķerties un pieturēties. Kaut ko, lai pēc tam negribētos raudāt, skatoties apkārt.”

“Nu jā,” vectēvs nopūtās, skatīdamies kaut kur tālumā, cauri i man, i sienām. “Pēc tam pagāja ilgs laiks, kamēr atkal varēju stāstīt. Kaut kā mēle vairs neklausīja. Bet arī pēc tam vārdi nāca lēnāk, grūtāk, smagāk. Laikam savu stāstu tūkstoti jau biju izstāstījis, tā aka bija izsmelta. Vajadzēja sākt skatīties apkārt un pašam sevī, meklēt stāstāmo dziļumā.” Vectēvs pasmaidīja. „Vēl nezināju, ka par to es vienīgais gribu klausīties.”

Pēc tam viņš teica vēl kaut ko, bet man ausīs jau bija ieskanējis sauciens vakariņās, un es aiznesos uz virtuvi un sāku visiem stāstīt par saviem dienas piedzīvojumiem, kurus visi arī uzklausīja ar bērniem rezervēto smaidu un uzmanību.

* * *

Nākamajā vakarā vectēvs drīz vien iegrima stāstos par piedzīvojumiem karā, par cīnīšanos rumāņu uniformā pret padomiešiem. Es mēģināju klausīties, atspiedies pret sienai piekārto tepiķi, bet bija jau pavēls, un virtuvē bija sākusi skanēt trauku šķindoņa, vīties siltu placindu smarža. Vectēvs to pamanīja, pieklusa un atlaidās uz spilvena.

“Ēēh,” viņš beidzot novilka. “Karš, protams, bija interesants, bet pēc tam arī nebija slikti. Atceros Vladu, ar kuru kopā atgriezāmies ciemā. Jauks puisis bija – bulgārs, bet visādi citādi ne vainas. Nabadzīgs, bet tāpēc jo uzticamāks. Frontē daudz cūku partiju izspēlējām, arī pēc atgriešanās turējāmies kopā. Viņam bija gali skolā, mēs tur bieži gājām pusdienot, par nākotni spriedelēt. Nevarējām pierast pie šejienes miera, prātojām, kā labāk gaisu sajaukt.

Es laikam biju pirmais, kurš pamanīja smuko ēstuves pavāri. Saška viņu sauca – klusa meitene, bet ja kāda pārestība gadījās, pirkstus vajadzēja sargāt. Strādīga arī – vecāki bija pie polārlāčiem tikuši, tagad viņa gandrīz viena visus uzturēja. Nu ja. Sāku ar viņu jokoties, ķircināt. Bet Vlads klusu sēdēja pie galdiņa un ar klusu smaidu noskatījās. Ehh… vajadzēja man tak nojaust, kas sekos…”

Man aiz muguras čīkstēdamas atvērās durvis. Biju jau paguvis ieklausīties un tagad gandrīz salecos. Izrādījās, ka vecmamma atnākusi. Vakariņas gatavas. Atbildēju, ka tūlīt nākšu, vēl tikai stāstu noklausīšos. Būs ātri, piebalsoja vectēvs, nemaz neslēpdams smīnu sejā.

Vecmamma teica, ka pagaidīs, lai es atkal neaizmirstu. Es sāku iebilst, bet viņa sakrustoja rokas un ņēmās uz sliekšņa gaidīt.

“Es viņam par Vladu stāstu,” paskaidroja vectēvs. “Kā mēs skolas ēdnīcā pēc kara ar pavāri jokojāmies, bet viņš tik sēdēja, klausījās un smaidīja bārdā. Viņa arī neko, neko, savu bagātnieku gaidot. Vairākas nedēļas tā runājāmies, ne soli uz priekšu netiku.

Beidzot Vlads vairs nevarēja izturēt mūsu čammāšanos. “Nez kāpēc atcerējos vienu vectēva stāstu,” viņš kādudien ieteicās, pārtraucis mūs pusvārdā. “Tas bija par kādu nabadzīgu puisi – kā viņš atgriezās mājās no kara un dzimtajā ciemā satika kaimiņu meitu, kura bija izaugusi par vienreizēju skaistuli.”

Nu jau mēs abi skatījāmies uz viņu, bet Vlads lūkojās kaut kur griestos. „Kas beigās notika,” Saša uzjautāja.

Vlads, viltnieks, izlikās, ka stāstīt nemaz negrib. „Beigās viņi kļuva par maniem vecvecākiem,” viņš nosmēja. „Nē, nu, līdz tam stāsts bija dikti interesants un līkumots, tak garš pēc velna. Bet tev droši vien jāsteidzas pie citiem galdiņiem un visvisādi darbi jādara, vai ne?”

Protams, Saška gribēja dzirdēt visu stāstu,” vectēvs pats arī nosmējās. “Turpmāk katrreiz pienākot pie mūsu galdiņa, viņa prasīja turpinājumu. Es sākumā vēl mēģināju iejaukties, bet tad tikai skatījos uz viņiem un priecājos…”

“Kur viņi tagad?” jautāju, cerībā ātrāk tikt pie placindām.

“Joprojām ir laimīgi kopā. Tā taču ir, vai ne?” viņš pēkšņi pacēlās sēdus un neveikli pabraucīja ūsas.

Sakniebusi lūpas, vecmamma pamāja. “Ir jau ir,” viņa noteica. “Bet pietiks bērnam galvu ar muļķībām jaukt. Nāc labāk vakariņās.”

* * *

Todien pie vectēva ieskrēju uzreiz pēc spēlēšanās. Nebiju ne plikās kājas notīrījis, ne kreklu uzvilcis. Arī nazis joprojām bija rokā. To visu pievakari biju triecis zemē un kokos, sacenties ar draugiem precizitātē – labākā rotaļa paaudžu paaudzēs. Zināju, ka arī vectēvs ar to bija sācis, tāpēc nemaz neskaidrojos par netīrību. Vienkārši atspiedos pret kumodi atvilkt elpu un gaidīju viņa sakāmo.

Vectēvs klusēja. Pagriezies redzēju, ka viņš skatās uz mani, tomēr lūpas bija sakniebtas un vecuma krunkas uz pieres izkārtojušās mazliet bargākā rakstā nekā parasti. „Labvakar,” beidzot noteicu, juzdamies jau mazliet iebiedēts.

Viņš atbildēja tikai pēc brīža. „Ar ieročiem cilvēku nesveicina,” viņš nokrekšķēja, pārlaida man skatienu un iekārtojās ērtākai sēdēšanai. „To pašu var dabūt pretī. Noliec-ka to dunci uz kumodes, tad varam parunāt.”

Brīdi patiepos, tomēr paklausīju. „Tā jau ir labāk,” vectēvs noteica. „Tomēr atceries, ko teicu. Nākotnē var noderēt –, lai nesanāk kā –”

„Karā?” priecīgs viņu pasteidzināju.

„Nē, ne karā. Kaut stāsts ir arī par to,” vectēvs piebilda, laikam redzēdams manu seju sadrūmušu. „Redz, tas bija tieši pirms kara – jauns vēl biju, asinis mierā nelika. Tāpat mētājāmies ar nažiem; es katru brīvu brīdi gāju trenēties tur, aiz vīna rūpnīcas. Pamazām kļuvu par īstu meistaru, bet tad attapos, ka esmu palicis viens ar tiem nažiem. Pārējie pa to laiku bij izauguši, kur nu kurais aizklīdis. Palicēji tik pucējās un par meitenēm runāja. Smuki puiši bija, ilgi nevajadzēja iztikt ar runām vien. Bet es pa to laiku aiz rūpnīcas ar nažiem. Nevienam gar mani nebija daļas, mājas darbus apdarīju ātri, tad atkal varēju savām lietām noņemties. Kad sāka nākt, saukt, meklēt, zināju, ka jāiet ārā – atkal pie tabakas vai kukurūzas. Sieviešu darbs jau gan, bet roku trūka. Tolaik jau ražas bija daudz labākas…”

„Kas tad ar tiem nažiem palika?” atgādināju, jo agrāros stāstus dzirdēt negribēju.

„Jā…, tā es tur ar tiem arī noņēmos. Pa dienām un vakariem kā aptracis. Kā nebūtu nekā cita, ko darīt. Īsti pat neatceros, kāpēc. Bet aizrāvos tā, ka neko apkārt ij nemanīju. Būtu tā arī tur sapuvis vai kļuvis par vietējo nažu mešanas čempionu, ja kādudien blakus nebūtu parādījusies meitene no blakusciema…

Sākumā viņu pat nepamanīju. Tik, kad labdienu padeva, pagriezos un ieraudzīju. Nepazīstama bij, bet tik skaista, ka traks var palikt. Melni mati garā bizē, tumšas, tumšas acis – nu, tādas, ka sirds apskrienas un gribas vai ceļos krist. Bet rokā – nazis.

Sveicienu tomēr atņēmu mierīgā balsī, lēnām pārlaidu viņai skatienu – aplāpītas drēbes, kājas basas tāpat kā tev tagad – un aizgriezos, it kā man kāda svarīga darīšana būtu.

Viņa brīdi tur pastāvēja, klusēja, skatījās. Tad paklusā, tādā kā piesmakušā balsī ierunājās: „Saderam, ka es tevi uzvarētu.” Vectēvs pieklusa, kā būtu aizdomājies. Ar acu kaktiņu redzēju uz kumodes noliktā naža asmeni – šķita, ka tas pat no attāluma dur tieši sirdī. Noriju siekalas un iegrozījos tā, lai to neredzētu.

„Nu, jā,” vectēvs atkal novilka. „Tad es atcerējos, ka esmu gan viņu redzējis – neko daudz un tieši, bet tā kā netīšām, te šur, te tur. Kur vien biju starp cilvēkiem, tur, šķiet, arī viņa ganījās. Nopratu, ap ko lieta grozās, tak jauns un dumjš biju, nezināju, ko tālāk darīt. Traki apmulsu, nosarku, triecu atkal nazi durvīs. Bet viņa mierā nelikās. „Neslēpies taču. Nāc pret mani!” Un tā tālāk.”

„Piekriti?” Nesapratu, kāds stāstam bij sakars ar karošanu, bet gribēju ātrāk pie noslēguma tikt.

„Nepiekritu… Teicu jau, ka dumjš biju. „Ar tevi negribu,” tā es arī teicu. „Neesi nekāda karotāja,’ un aizgāju pēc naža. Viņa vēl brīdi turpat pastāvēja, pamīņājās, laikam domāja, ko atbildēt, bet tad aizgriezās un aizgāja. Tā arī viņu vairs nesatiku…” Vectēvs atkal apklusa.

Es arī neko neteicu. Mēģināju saprast dzirdēto, bet nekādā galā netiku. Kur solījumi, kur sveicieni ar nažiem? „Kas tad ar karu palika?” beidzot neizturēju.

Vectēvs paskatījās uz mani ar ierasti viltīgo smīnu. „Tieši tur jau tas uzradās,” viņš teica.