Kādā brīdī attapos, ka šeit joprojām neesmu neko pastāstījis par savu jauno grāmatu – miniatūru krājumu “Lizergīnblūzs”, kuru pirms pāris mēnešiem izdeva apgāds “Orbīta”. Savā ziņā tas arī loģiski – šeit neko daudz par to nebiju rakstījis (pat ja dažas miniatūras, šķiet, te ir lasāmas kādā agrīnā versijā), turklāt pats jau sen strādāju pie nākamajiem un pat aiznākamajiem darbiem. Tomēr gluži klusēt arī negribas, jo par šo grāmatu man tiešām ir labi padarīta darba sajūta, turklāt arī lasītājiem tā šķiet ok.
Interesanti, ka atšķirībā no mana pirmā romāna lielākā daļa atsauksmju un reakciju ir pienākušas personiski vai pagalam publiski – dzīvē, soctīklos, e-pastos. Daļēji tā varētu būt laikmeta zīme, pret kuru arī pats neesmu vienaldzīgs – tagad par grāmatām (un ne tikai) pamatā rakstu vai nu tviterī, vai gudrīdos. Bet man arī šķiet, ka “Lizergīnblūzs” ir personīgāka grāmata, un arī citi uz to reaģē personīgāk.
Kā jau miniatūru/stāstu krājumam pienākas, katram ir savi mīļākie gabali, kas lielākoties nepārklājas. Ar redaktoru Arvi Kolmani gan izveidojām nosacītu tematisko/noskaņas rāmi, no sākotnējā miniatūru klāsta izņemot nosacīti humoristiskos un vispārīgos tekstus. Beigās ir sanācis tāds melanholiski tripīgs krājums, kurā ļoti tieši un atklāti pastāsti mijas ar psihedēliskiem, bet tāpēc ne mazāk personīgiem tekstiem. Un otrie nereti ir patiesībai tuvāki par pirmajiem.
Nosaukums “Lizergīnblūzs” nāk no, šķiet, vecākā stāsta krājumā – viena no kādiem trim, kas ir uzrakstīti pirms 10+ gadiem. Gandrīz visi pārējie ir tapuši īsā, intensīvā periodā pirms pāris gadiem, kad pārcēlos no Barselonas uz Rīgu, ieliku iesākto romānu atvilktnē un pieķēros līdz tam daudzkārt atliktajām skicēm un ideju pierakstiem, kas atsacījās likt mani mierā. Un reizēm šķiet, ka tas arī ir mans galvenais rakstīšanas dzinulis – vienkārša vēlme atbrīvoties no idejām un domām, kuras neļauj sevi nedomāt.
Darba nosaukums krājumam bija “Dažas no mūsu dzīvēm”, bet izdevējs uzreiz pieķērās “Lizergīnblūzam” un līdzīgā veidā nelika man mieru, līdz nepiekritu to nomainīt. Negribēju, lai grāmata saistās ar LSD (vai vispār neko, kas, šķiet, notika daudz biežāk), taču bija jāpiekrīt, ka šis nosaukums ir stilīgāks. Un savā ziņā tas labi izsaka krājuma noskaņu – to savādi pacilāto, paralēlās dimensijās klejojošo melanholiju, kas ir tuva manai dzīves uztverei. Kādu laiku spēlējos ar domu par nosaukumu “Lizergīnblūzi” kā atsauci uz stāstu un stāvokļu dažādību, bet tas jau būtu pārāk samudrīti.
Vairāk par to un daudz ko citu izrunāju abpusējā intervijā ar Lauri Veipu, kuram šai pašā laikā arī iznācis foršs dzejoļu krājums “Interesantās dienas”. Man it kā šķiet, ka joprojām neesmu tikpat kā neko pateicis ne par šo grāmatu, ne dzīvi kopumā, bet tai pašā laikā arī nezinu, ko vēl daudz teikt. Laikam būs vien jāturpina rakstīt.
P. S. Grāmata ir nopērkama gan veikalos, gan (vislētāk) “Orbītas” veikalā talka.lv.
Vilis Kasims 
Lasītāja
/ 30/12/2020Ai, es paguvu paķert “Bolderājā”, kas jau taisījās ciet, bet tā arī neesmu pat plēvīti noņēmusi, lai gan mani ziņkāro, kas tur beigās ir palicis un sanācis. Nu jau laikam nākamgad.
vkasims
/ 30/12/2020Gaidīšu ziņu, vai plēvīte ir grāmatas labākā daļa
Lasītāja
/ 30/12/2020Ā, un es dabūju gūglēt, lai pārliecinātos, vai nosaukums patiešām nozīmē to, kas man liekas.