Līdz ar dažu pēdējo aprakstu paradīšanos pa lielam ir beidzies “Lielās pasaules” recenziju cikls (atskaitot blogerus), tāpēc šis laikam ir labs brīdis mazām pārdomām par to, kā romāns ir uztverts. Zinu, ka daži autori sludina recenziju nelasīšanu, taču mani vienmēr pārāk spēcīgi ir interesējis, kā lasītāji uztver manus darbus – tieši tāpēc savulaik izsūtīju interesentiem agrīnu versiju, lai apkopotu iespaidus (un, manuprāt, grāmatai tas nāca tikai par labu). Par laimi, iepriekšējās publikācijas internetā līdz ar pieeju komentāriem ādu ir padarījušas mazliet biezāku, lai kritiku neuztvertu personīgi, tomēr katru viedokli vienalga lasu ar tādu kā vieglu iekšēju trīcēšanu – būšu vai nebūšu trāpījis šim lasītājam sirdī/prātā? kā viņš/-a būs redzējis nometnē notiekošo?

Man pašam diezgan negaidīti šķiet tas, ka recenziju viedokļus vairāk par visu citu ir ietekmējis “Lielās pasaules” iekšējais statiskums. Lietas tur notiek, ainas mainās, taču bez īpaša dramatisma vai virzības pretī kādai kopējai kulminācijai. Tā vietā mēģināju veidot tēlu iekšējās kulminācijas, līdz beigu beigās ikviens tēls pats sev ir izdarījis izvēli par palikšanu nometnē. Tā arī ir (nosacītā) tēlu izaugsme: “Lielajā pasaulē” mani pašu lielā mērā interesēja kā neparastu vidi varētu uztvert dažādi cilvēki un kā viņi nonāktu līdz savam lūzuma punktam. Mācīšanās (vai nemācīšanās) no tā jau būtu turpinājuma tēma. Ar viņu pasauli nekas nenotiek un nevar notikt, tā vai citādi tā romānā ir mūžīga.

Lūk, un šī grāmatas pieeja, šķiet, lasītāju patikšanu/nepatikšanu ir ietekmējusi vairāk nekā viss pārējais. Dažiem tā šķita garlaicīga vai pat kaitinoša, citiem patika pasaules un tēlu pārskats. Godīgi sakot, nebiju pat iedomājies, ka tāda pieeja varētu būt vērtējama pretrunīgi, bet tieši tāpēc bija interesanti par to lasīt. Tiesa, mani nākamie rakstudarbi visdrīzāk būs krietni atšķirīgi kā šajā, tā arī citās ziņās, tāpēc nezinu, cik daudz no tā varu mācīties vai ņemt vērā, tomēr skats no malas vienalga nekait.

Te arī recenziju linku/bilžu apkopojums:

https://lasitajaspiezimes.wordpress.com/2015/03/26/liela-pasaule/

http://spigana.spektore.lv/2015/03/27/liela-pasaule-vilis-kasims/

http://asmodeus.lv/2015/04/08/liela-pasaule-by-vilis-kasims/

http://www.punctummagazine.lv/2014/11/07/liela-pasaule/

http://www.satori.lv/raksts/9399/Leni_rit_laix_lielaja_pasaule

http://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/34595/

http://imgur.com/sFi0GBR (“Dienas” recenzijas bilde)

http://i.imgur.com/xIuy5b4.jpg (“Kultūras dienas” recenzijas bilde)

https://drive.google.com/file/d/0B_KF1ZxbrHVON1VBSDJmR3hQclE/view?usp=sharing (“Latvju tekstu” recenzijas skenētā versija)

(ir vēl pāris recenzijas (“Domuzīme” un NRA, piem.), bet tās es pats neesmu redzējis)

Un pāris mini-intervijas:

http://www.irir.lv/2015/4/8/jaunas-pasaules-veidotaji

http://www.delfi.lv/kultura/news/books/rakstit-par-latviju-dzivojot-arzemes-intervija-ar-rakstnieku-vili-kasimu.d?id=45796699

Kā teicu iepriekšējā ierakstā, “Lielās pasaules” atvēršana man bija pirmais īstais tāda veida pasākums*. Jau iepriekš ar redaktori Ievu sarunājām būt īsi, vairāk laika atvēlot vīnam un sarunām. Pats īsti netiku ne pie vīna, ne sarunām, jo grāmatu parakstīšana notika neparedzētā apjomā, tāpēc visas iesāktās pļāpas drīz vien diemžēl tika pārtrauktas. Varu tikai cerēt, ka tās neapstājās kādā nepiedienīgā brīdī.

Tomēr tagad gribēju pavārīties par kādu citu domu, pie kuras atgriezos viscaur prezentācijai un arī pēc tās. Saprotu, ka tagad vajadzētu aktīvi reklamēt grāmatu, taču labi zinu, ka tā nav kaķēns, kas patiks visiem. Īpaši jokaini otrdien bija intervēties “Radio Klasika” un privātās sarunās vairākkārt dzirdēt: “Es jau tagad zinu, ka man patiks.” Par to varēju varbūt tikai galvu pašūpot, jo pats savu darbu uzskatu par… specifisku, vai? Tieši tāpēc sākuma novēlējumu “draugiem” paslēpu iekavās – grāmata ir domāta šī paša specifiskā pasaules skatījuma draugiem, kas visdrīzāk nesakritīs ar manu draugu un paziņu loku.

Līdz grāmatas iznākšanai es biju tajā savādajā punktā, kurā iepriekš publicēto stāstu lasītāji droši vien gaidīja nākamo loģisko soli, bet citi draudzības dēļ cerēja uz tādu kā lēcienu tieši sirdī. Kad nu beidzot grāmata ir ārā, un rezultāts ir skaidri redzams, viņiem vairs nevajadzēs zīlēt un paļauties uz iepriekšēju tekstu/rakstura pazīšanu, tā vietā ļaujot secināt “ir man”/”nav man” vai “ir vērts”/”nav vērts”. Varbūt tas novedīs pie zināmas neveiklības turpmākajās tikšanās reizēs, bet to es apzinājos arī rakstīšanas laikā.

Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc nākamo darbu iestrādnes ir tekstiem, kuros nopietnība nav sakabinājusies aiz jokiem. Otrs ir dusmu trūkums – “Lielā pasaule” principā ir uzrakstīta uz bezspēcīgām dusmām, bet tiešā veidā tās nogādāt lasītājam negribēju. Tieši ar to bija saistīts rakstīšanas ilgums: nebija viegli saķīlēt abas puses kopā, jo neveikls vai mērķī netrāpošs joks, jo sevišķi par sāpīgām lietām, atgrūž daudz vairāk par “nopietnu” teikumu ar tādām pašām problēmām.

Tagad es galvenokārt ceru, ka kāda daļa lasītāju grāmatā atradīs dzīvē neesošu līdzbalsi un vārdus pašu pasaules sajūtai. Lai trāpītu dažiem, nākas aizšaut garām citiem, bet to var mazināt, piemēram, sākuma daļas izlasīšana.

* atskaitot grāmatas “Ekoloģiskais džihāds” prezentāciju spāņu valodā, no kuras es galvenokārt atceros piecgadīgu meitenīti, kura savu viedokli par notiekošo izteica pa abiem galiem. Bija arī “Emmas” katalāņu tulkojuma atvēršana, kas beidzās ar skolēnu uzvedumu, bet arī šī pieredze īsti nebija izmantojama.