Mūzikas atmiņas II

Atskaitot tos agros MTV redzējumus, kas tagad jau šķiet līdzīgāki sapņu vīzijām, mūzika man bērnībā īpaši tuvu nestāvēja. Vienīgi vakarus manā un brāļa istabā piepildīja Radio SWH, kuru mēs klausījāmies, vienlaikus lasot grāmatas vai pildot mājasdarbus. Brālis viņiem vienreiz uzrakstīja pavisam īstu papīra vēstuli, lūdzot nospēlēt Prodigy, bet es kādu laiku sūtīju nesmieklīgus jokus Horena Stalbes un Lindas Leen raidījumam, kura nosaukumu vairs neatceros. Bet nešķiet, ka kāda dziesma no tā laika būtu īpaši ieķērusies sirdī vai atmiņās.

Līdz gadiem 12-13 tā arī bija gandrīz vienīgā saskare ar Rietumu mūziku. Pārējo raidlaiku Ungurpilī tāpat kā jebkurā Latvijas ciematā bija pārņēmis Latvijas Radio 2. Tas skanēja no autobusiem un māju balkoniem, un atvērtajām garāžām, kur večiem aliņa sabiedrībā ķimerējās ap mašīnām, vai ko nu tur.

Neatceros, kurā no šiem abiem radio izdzirdēju Robertu Gobziņu, bet tā bija mana pirmā muzikālā mīlestība. Jutu līdzi viņa dziesmām nezināmā veidā izstrādātajos Manas topos un mēģināju pierunāt mammu nopirkt viņa kaseti kādā no Rīgas braucieniem. Veiksmīgs bija tikai viens no diviem pirkumiem – otrajā reizē viņa man atveda Ērika Gruzniņa albumu “Satikšanās”.

Lai arī es nezināju nevienu no Gobziņa apstrādāto dziesmu oriģināliem, tas arī nebija svarīgi – galvenais bija absurdās, bet skanīgās vārdu spēles, kas precīzi trāpīja manā toreizējās humora izjūtas (radio)vilnī. Arī tie retie šlāgeri, kas piesaistīja manu uzmanību pa vidu fonā skanošajai šļurai, bija joku dziesmas – Melnā pantera un Man vienalga viss. Un drauga brāļa atklātais Сектор Газа, no kuru dziesmām mēs uztvērām tikai lamuvārdus.

Tā tad arī bija tā bāze mūsu pirmajiem soļiem mūzikas radīšanā. Tā, šķiet, bija drauga ideja, jo viņam bija magnetofons un nevajadzīgas kasetes. A man vienkārši patika pļāpāt, un kāda tur starpība, izpausties dziesmās vai stāstos. Instrumentu trūkums nebija problēma, jo istabā bija galds, pa kuru varēja sist ritmu tas, kurš tajā brīdī nedziedāja. Viņš arī gudroja nākamās dziesmas tekstu, lai jau pēc pāris minūtēm nomainītu savu nodziedājušo draugu.

Pēc tam jau nāca ģitāras un tas pats draugs iesaistījās grupā, ar kuru izceļojās pa ārzemēm, bet es pieņemu, ka droši varu viņa vārdā sacīt, ka tas jau vairs nebija tas. Īstākā mūzika tiek sacerēta, vienpadsmitgadnieka galvā divās minūtēs sajaucoties Ērika Gruzniņa un Сектор Газа tekstiem.

Mūzikas atmiņas I

Līdz sešu gadu vecumam no bērnības atceros ļoti maz – pāris epizodes bērnudārzā, pāris mājās, viena pie zobārsta -, taču tur ir arī ar mūziku saistītu atmiņu aina. Nekādas džeza plates vai koncerti, nē, ir 1991. gads, un mūsu blokmājai ciematā ir pieslēgta antena, kas darbdienās nezin kāpēc ķer tikai un vienīgi MTV. Tolaik piecgadīgais Vilis bērnudārzā neiet, bet pavada šīs dienas pie vecāsmātes, kas pieturas pie mūžsenā bērnu audzināšanas paņēmiena – ieslēgta televizora.

Tā nu es stundām ilgi sēdēju uz paklāja soļa attālumā no skaņām un krāsām, kas aumaļām vien plūda no ekrāna, piepildot prātu un ķermeni ar savādu un neizskaidrojami patīkamu ritmu. Un kopš tā laika mana aizrautība tā arī nav apklususi, mūzikai pavadot kā vientuļos vakarus bērnībā un pusaudža gados, tā arī, protams, tikšanās ar draugiem, iekšējās krīzes un darba pakāpienus. Kā nekā mans pirmais izdotais tulkojums bija Boba Dilana autobiogrāfija.

Lai kā esmu mēģinājis muzicēt arī pats, tas vienmēr ir beidzies, maigi izsakoties, bez panākumiem. Pat hipiji nometnē man atņēma tamburīnu un piešķīra videokameru. Tāpēc man nācies iztikt ar dejošanu par arhitektūru, Frenka Zapas vārdiem runājot, jeb mūzikas aprakstīšanu. Savulaik to darīju blogam roks.nemirst.lv, vēlāk sociālajos tīklos, bet tagad vienkārši laiku pa laikam pakavējos atmiņās. Un vienā no tādiem brīžiem izdomāju, ka varētu būt ineresanti tās arī pierakstīt. Galu galā, ko tad citu var darīt nemierīgos laikos, kā atgriezties tai vai citā reiz piedzīvotajā brīdī un atcerēties, kā mūzika savulaik ir nomierinājusi sakairināto prātu vai, tieši otrādi, samutuļojusi galvu vēl jo vairāk.

Netaisos rakstīt nejēgā bieži un nesolu arī pieturēties pie hronoloģiskas secības – ko nu sagribēsies rakstīt, tam arī paklausīšu. Varbūt nākamreiz pastāstīšu par to, kā mana mūzika kādā bakalaura darbā tika aprakstīta kā autsaideru mākslas piemērs, bet varbūt patiešām pāriešu pie nākamās skaidrās atmiņu ainas – kā mēs ar draugu pēc skolas sacerējām un turpat magnetofonā ierakstījām šlāgerus, pavadījumam sitot ar roku pret galda malu. Vai arī neko nestāstīšu. Tad jau redzēs.

Fedginator's tactics room

Football tactics - mostly EPL and La Liga.

Pass and Move

There is more to football than just the scoreline.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around the Corner

The Girl With the TBR Tattoo

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: