Atskaitot tos agros MTV redzējumus, kas tagad jau šķiet līdzīgāki sapņu vīzijām, mūzika man bērnībā īpaši tuvu nestāvēja. Vienīgi vakarus manā un brāļa istabā piepildīja Radio SWH, kuru mēs klausījāmies, vienlaikus lasot grāmatas vai pildot mājasdarbus. Brālis viņiem vienreiz uzrakstīja pavisam īstu papīra vēstuli, lūdzot nospēlēt Prodigy, bet es kādu laiku sūtīju nesmieklīgus jokus Horena Stalbes un Lindas Leen raidījumam, kura nosaukumu vairs neatceros. Bet nešķiet, ka kāda dziesma no tā laika būtu īpaši ieķērusies sirdī vai atmiņās.

Līdz gadiem 12-13 tā arī bija gandrīz vienīgā saskare ar Rietumu mūziku. Pārējo raidlaiku Ungurpilī tāpat kā jebkurā Latvijas ciematā bija pārņēmis Latvijas Radio 2. Tas skanēja no autobusiem un māju balkoniem, un atvērtajām garāžām, kur večiem aliņa sabiedrībā ķimerējās ap mašīnām, vai ko nu tur.

Neatceros, kurā no šiem abiem radio izdzirdēju Robertu Gobziņu, bet tā bija mana pirmā muzikālā mīlestība. Jutu līdzi viņa dziesmām nezināmā veidā izstrādātajos Manas topos un mēģināju pierunāt mammu nopirkt viņa kaseti kādā no Rīgas braucieniem. Veiksmīgs bija tikai viens no diviem pirkumiem – otrajā reizē viņa man atveda Ērika Gruzniņa albumu “Satikšanās”.

Lai arī es nezināju nevienu no Gobziņa apstrādāto dziesmu oriģināliem, tas arī nebija svarīgi – galvenais bija absurdās, bet skanīgās vārdu spēles, kas precīzi trāpīja manā toreizējās humora izjūtas (radio)vilnī. Arī tie retie šlāgeri, kas piesaistīja manu uzmanību pa vidu fonā skanošajai šļurai, bija joku dziesmas – Melnā pantera un Man vienalga viss. Un drauga brāļa atklātais Сектор Газа, no kuru dziesmām mēs uztvērām tikai lamuvārdus.

Tā tad arī bija tā bāze mūsu pirmajiem soļiem mūzikas radīšanā. Tā, šķiet, bija drauga ideja, jo viņam bija magnetofons un nevajadzīgas kasetes. A man vienkārši patika pļāpāt, un kāda tur starpība, izpausties dziesmās vai stāstos. Instrumentu trūkums nebija problēma, jo istabā bija galds, pa kuru varēja sist ritmu tas, kurš tajā brīdī nedziedāja. Viņš arī gudroja nākamās dziesmas tekstu, lai jau pēc pāris minūtēm nomainītu savu nodziedājušo draugu.

Pēc tam jau nāca ģitāras un tas pats draugs iesaistījās grupā, ar kuru izceļojās pa ārzemēm, bet es pieņemu, ka droši varu viņa vārdā sacīt, ka tas jau vairs nebija tas. Īstākā mūzika tiek sacerēta, vienpadsmitgadnieka galvā divās minūtēs sajaucoties Ērika Gruzniņa un Сектор Газа tekstiem.