Šajās dienās pāris cilvēki nesaistīti atgādināja par manu blogu, kas pamudināja beidzot piesēst un uzrakstīt nelielu paskaidrojumu par iepriekšējo klusēšanu un pašreizējo situāciju / 2022. gada sākumu.
Ar klusēšanu ir vienkārši – darbi un dzīve neatstāj daudz enerģijas blogam. Tagad arī regulāri rakstu recenzijas IR un citur, tāpēc ikdienā par svaigi izlasītajām grāmatām uzrakstu tikai pa kādam teikumam gudrīdos.
Rakstīt literatūru gan neesmu beidzis, pat ja pēdējos mēnešos vairāk nodarbojos ar rediģēšanu. Šobrīd izdevējam ir nosūtīts garstāsts “Atvaros” (pie kā gan joprojām ir jāpiestrādā) – ja viss ies gludi, tas varētu iznākt gada beigās. Šis darbs man savā ziņā liekas kā “Lizergīnblūza” tēmu un pieeju turpinājums vai pat kulminācija. Bet par to, cerams, vairāk, kad tuvosies publikācijas laiks.
Iespējams, pat interesantāks jaunums ir topošais tulkojums – izdevniecībai “Prometejs” tulkoju Frenka Herberta “Kāpu”. Par šo projektu grūti runāt citādi kā ar prieku un lepnumu. Tā kā grāmata ir ļoti apjomīga, negribu solīt konkrētu datumu, bet mērķēju uz pabeigšanu šogad. Vēl pirms tam Dailes teātrī uzvedīs citu manu tulkojumu – lugu “Farinelli un karalis” par slaveno 18. gs. kastrātu operdziedātāju Farinelli, kurš tika nolīgts par Spānijas karaļa Filipa V galma dziedātāju, lai mēģinātu izārstēt viņu no depresijas.
Un tad vēl ir arī ikdienas darbs platformā “Latvian Literature” un labākajā Latvijas žurnālā Punctum. Un dzīve. Bet par to es biežāk rakstu tviterī, kas šobrīd arī ir labākais veids, kā ar mani vajadzības gadījumā sazināties.
Vilis Kasims 