Pirms kādām nedēļām laukos ierakos skolas laika kastēs, lai uzmeklētu dažus vecos tekstus. Atradu ne tikai meklētos, bet veselu gūzmu ar citiem, par kuriem jau biju aizmirsis. Stāstiem, skicēm, atsevišķām rindām, frāzēm, jautājumiem. Atsevišķās burtnīcās un kladēs, uz A4 un mistiskām rūtiņu lapām, matemātikas, vēstures, ģeogrāfijas pierakstu malās…
Lielākajai daļai es pārskatot atcerējos rakstīšanas apstākļus un sajūtas, pat ja pašus gabalus jau sen biju piemirsis. Ne tikai ātrumā uzmestos, bet arī tos stāstus, pie kuriem biju strādājis mēnešiem ilgi, pārrakstot vairākas reizes, līdz beigās atmetu kā nederīgus vai nospriedu, ka šobrīd nespēju nekur tālāk tos aiznest, bet vēlāk gan. Taču vēlāk bija jau citas idejas, kuras vajadzēja pierakstīt maksimāli ātri, un iepriekšējie teksti beigās nonāca vienā kaudzē ar pārējiem.
Nu lūk, es tur sēdēju savā istabā uz paklāja, gāju cauri tām lapām un nekādi nevarēju saprast, kāda velna pēc tas viss man bija licies tik ārkārtīgi svarīgs, lai skolas gados stundu pēc stundas sēdētu un rakstītu, un pārrakstītu. Bija klasesbiedru uzmanība, jā, tāpat kaut kādas nākotnes ambīcijas. Bet, manuprāt, tas drīzāk bija iegansts, papildus stimuls mēģināt (iemācīties) piešķirt formu tām sajūtām, kuras neaizsniedzamas urdēja kaut kur kaulaudos.
Dažreiz tas bija kaut kas banāls – pirmās mīlestības jūtas vai apstulbinošais pusaudža orgasma brīnums. Bet arī to man vajadzēja pierakstīt un, galvenais, ietērpt stāstā, jo arī tie niezēja tieši tikpat kaitinoši.
Nedomāju, ka es gribēju tādējādi kaut ko saprast – tad es rakstītu kaut ko līdzīgu šim tekstam. Drīzāk, man liekas, tas sākumā bija mēģinājums pierakstot vēlreiz izsaukt šīs sajūtas, tāpat kā tas notika, kad pārlasīju savas mīļākās grāmatas. Bet, protams, neviena sajūta nepaliek nemainīga, pat pierakstīta ne. Tāpēc sekoja nebeidzamā slīpēšana un precizēšana, it kā tādējādi es varbūt tomēr varētu tai pieskarties; un turpat blakus tad vienmēr bija arī vilšanās un izmisīgā pieķeršanās nākamajam stāstam, jo nu gan tak mācībai bija jābūt rokā.
Ja tagad kas ir mainījies, tad tikai tā satraucošā apziņa, ka rakstīšana jau pati par sevi ir jaunu sajūtu radīšana. Un arī tās tad gribas notvert tieši tāpat kā iepriekš, un klades, burtnīcas, A4 lapas atkal piepilda teikumi un piezīmes kā virs upes savīti zirnekļu tīkli, kuros labākajā gadījumā ielīp tikai bezvārda knišļi.
Bet reizi pa reizei šļakatu samitrinātajos pavedienos uz mirkli atmirdz saules gaisma un viss pēkšņi liekas pūliņu vērts.
Vilis Kasims 
Lasītāja
/ 05/06/2021Čau, čau, apsveicu pagājušajā vārdadienā. Lēnām lasu Tavu grāmatu. Mamma teica, ka esot labāka par “Lielo pasauli”, un viņai patika arī tā.
vkasims
/ 06/06/2021Paldies, paldies! Ceru, Tev šķitīs līdzīgi – tā jau gribas, lai grāmatas pamazām kļūst labākas 🙂