Romualda Blaua pēdējais sapnis

Patiesībā Romualds Blaus nemaz nebija cerējis, ka viņa dzīves pietiks, lai atklātu ko jaunu un būtisku par ētera sublimēšanu un tā oneiroloģisko interferenci. Viņš bija domājis izstudēt šīs zinātnes pamatus, varbūt kādu aspektu aplūkot arī dziļāk, iespējams, nonākot līdz nelielai publikācijai vietējā žurnālā, bet kopumā strādāt lēnām, sistemātiski – tieši tāpat, kā bija pavadījis darba mūžu.

Tā viņš patiešām arī sāka, taču tēma jau no paša sākuma aizrāva viņu negaidīti spēcīgi, degsmei vēršoties lielākai ar katru izlasīto lappusi un veikto novērojumu. Kad nu vairs nevajadzēja vadīt bezgalīgas stundas iespiestam starp kolēģu rakstāmmašīnu klaboņu un priekšnieka kliedzieniem, kas teju katru stundu izverda no viņa kabineta durvīm līdz ar pīpes dūmu mutuļiem, Romualds nevarēja vien atrauties no grāmatu kalniem. Reizēm viņš pat aizmirsa paēst, atgūdamies tikai vēlu vakarā, kad darbistabas logā iespīdēja mēness un atgādināja, ka pienācis laiks doties ārā savākt ētera vibrācijas.

To viņš tagad darīja ik nakti, uzvilkdams lielos gumijas zābakus un pazuzdams piemājas mežā ar kolbām piekrautu spaini rokā. To viņš aiznesa līdz tuvējam akacim un ielaida tā rāvā – un gaidīja. Pēc profesora Pūces novērojumiem, maksimālo ētera piesātinājumu šādos apstākļos varēja iegūt jau pusstundas laikā, taču Romualds drošības pēc katrreiz nogaidīja vēl piecpadsmit minūtes. Iespējams, tieši tam vēlāk arī bija izšķirošā loma – ja ne papildu laikam, tad brīvajam domu klejojumam, kuram viņš nodevās akača tuvumā. Kopā ar diendusu un vakarpuses nomiedzi Romualds tādu vai citādu sapņu skāvienos pavadīja līdz pat divpadsmit stundām dienā.

Mājās to vienmēr papildināja sudraba vadiņi, kas tika savīti ar padušu un cirkšņa matiem un tad ielaisti mutes bļodā pie gultas, kuras ūdenī viņš bija iejaucis ārā savāktās vibrācijas. Ar sapņiem papildinātais sublimāts tad kļuva par brīnišķu augsni tālākiem eksperimentiem ar ētera iekšķīgo un ārējo iedarbību, tā mijiedarbību ar radioviļņiem un mūziku un vēl, un vēl… Atlika pētīt un rakstīt, ar katru nakti – par to Romualds bija pārliecināts – nokļūstot vēl mazliet tuvāk paaudžu paaudzēm risinātajai mīklai par sapņu likteni pēc uzmošanās.

Kad parādījās galvassāpes, tas sākumā bija tikai vēl viens novērojums, ar ko papildināt pārējos datus. Taču drīz vien viņš pamanīja nozīmīgas svārstības to intensitātē un specifikā atkarībā no iegūtā sublimāta raksturlielumiem. Mākoņainās naktīs ievāktais ēters padarīja galvas pulsēšanu niansētāku, it kā apziņā notiktu cīniņš starp diviem pretējiem spēkiem. Savukārt skaidra mēness klātbūtne ēterā kondensēja tādu kā īsti nenotveramu, taču skaidri individuālu klātbūtni – kaut ko līdzīgu iekšējai, privātai balsij, kurai gan vēl bija tālu līdz pilnvērtīgai dzirdamībai.

Tai līdzi mainījās arī pati sapņu struktūra. Ja iepriekš Romualds naktis mēdza vadīt dažādu cilvēku, dzīvnieku un fantastisku būtņu sabiedrībā, tad tagad viņš aizvien biežāk bija viens pats. Arī apkārtējā pasaule zaudēja skaidrību, pārvērsdamās tādā kā abstraktā, ģeometrisku līniju iezīmētā vidē. Taču tas nenozīmēja, ka sapņi būtu kļuvuši blāvāki – tieši otrādi, nekad iepriekš viņš pēc uzmošanās nebija tos jaucis ar realitāti, bet tagad nomoda laiku arvien biežāk pavadīja šaubas par notiekošā īstumu.

Lieki teikt, ka pirmo pilnmēness nakti pēc galvassāpju parādīšanās Romualds Blaus gaidīja ar spēcīgām, pretrunīgām dvēseles tirpām. Bailes auga ar katru uzvedībā un sajūtās pamanīto pārmaiņu, taču atklājuma priekšnojautu prieks to vairāk nekā atsvēra. Šeit brieda kas daudz vairāk par nelielu rakstiņu vietējā žurnālā; viņa atklājumiem varēja būt revolucionāra ietekme uz visu ētera oneiroloģiskās pētniecības jomu. Lai cik nepatīkama bija pētījuma pamatdaļas balstīšanās uz ļoti personīgu un grūti kvantificējamu sirds kņudoņu, viņš bija pārliecināts, ka spēs tai atrast pienācīgi zinātnisku ietvaru. Tāpēc viņš turpināja vakaros ierīvēt galvas ādu ar ētera piesātināto ūdeni, ievīt vadus matiņos un doties pie miera ar piezīmju burtnīcu turpat zem segas.

Kad nu beidzot mēness aplis bija piepildījies, Romualds pirmo reizi kopš brīvlaišanas uzvilka savus darba svārkus un kolbas uz mežu aiznesa govsādas kurpēs. Viņš zināja, ka tās paliks netīras jau ar pirmajiem soļiem, taču šis bija īpašs gadījums un viņš gribēja izskatīties tam atbilstoši.

Ielaidis spaini akacī, viņš tūlīt pat sajuta galvas iesmelgšanos, tomēr apzinīgi nogaidīja priekšrakstā noteikto pusstundu un savas piecpadsmit minūtes. Visu šo laiku viņš skatījās uz mēnesi, neatraudams skatienu ne uz mirkli, kaut spiediens pakauša apvidū turpināja augt, pulsēdams kā sāpīgs puns. Pēc brīža to papildināja zvanoņa ausīs, bet vēl mazliet vēlāk tā pārauga tai klusajā balsī, kuru viņš bija pieradis dzirdēt skaidrajās naktīs. Pāris reižu Romualdam šķita, ka viņš beidzot sadzird arī kādu konkrētu vārdu – izskanēja “jā” un kaut kas līdzīgs “šovakar” –, taču jau nākamajā mirklī murdoņa atkal kļuva neizšķirama.

Šoreiz tā nerimās arī pēc spaiņa izvilkšanas un atgriešanās mājās. Tā turpinājās, arī kamēr viņš maisīja ūdeni mutes bļodā, lai izšķīdinātu tajā ēteru. Reizēm klusāka, reizēm skaļāka, taču vienmēr klātesoša, tā skanēja viņam ausīs kā attāla ūdenskrituma dārdoņa vai varbūt bungu rīboņa kādas mežoņu cilts sanāksmē.

Beidzot Romualds apstājās, nolika karoti uz grīdas un ielaida pirkstgalus sublimātā, apslacīja ar to savu seju, krūtis, stakli. Tad savija vadus ar matiņiem un ielikās gultā, pirms tam vēl nomurminājis: “Arlabunakti,” līdz galam gan nesaprazdams, balsī vai tikai domās. Bet tas viņam arī nerūpēja – visas agrākās bailes bija izgaisušas, viņš vienkārši padevās galvas dunoņai, padevās ēteram.

Un tad jau viņš bija atpakaļ iepriekšējās nakts pieredzējumā. Uzmostoties Romualds to šķita aizmirsis, taču tagad acumirklī atpazina nebeidzamās līnijas sev apkārt, kas sākās paralēlas, bet tad pacēlās gaisā un virs galvas sakrustojās, lai tad atgrieztos viņam aiz muguras un noslēgtu loku. Taču tagad ārpus līniju restēm ņirbēja citi, agrāki sapņi – šķietami piemirsti murgi griezās vienā dejā ar bērnības, jaunības, brieduma gadu alkām, ikvienam sapnim sakot, prasot, pieprasot kaut ko savu. Bet vēl tālāk aiz tiem bija Romualds pats. Viņam apkārt drebēja ēters – kustībā saredzams, virmodams līdzīgi vasaras saulē sakarsušam gaisam, – un viņš ar melnu skatienu noraudzījās uz līniju lodē ieslēgto sevi, kailajam galvvidum dziļumā mirdzot kā debesīm. Starp viņu un viņu tikmēr turpināja biezēt sapņi, to balsīm savijoties kopā, to dārdoņai kļūstot vēl un vēl skaļākai, joprojām neizšķiramai, bet aizvien pavēlošākai.

Nebija neviena konkrēta mirkļa, kurā Romualds būtu atpazinis pavēli izkāpt no sprosta. Viņš vienkārši vienubrīd zināja, ka tas ir jādara – tāpat kā zināja, ka nekad vairs neuzmodīsies, bet uz mūžīgiem laikiem turpinās sapņot pats sevi, rādīt sev sapņos sevi. Viņš vairs pat nespēja nožēlot, ka eksperimenta rezultātus neizdosies pierakstīt un publicēt. Viņš bija atgriezies savā īstajā vietā, savā patiesajā dzīvē, kas gaidīja viņa mūža sapņos. Un bija patīkami tiem paklausīt, Romualds Blaus vēl paguva nodomāt, beidzot ieslīgdams ēterā, tikpat tīrā un šķīstā kā visi viņa sapņi.

Iepriekšējā ziņa
Nākamā ziņa
Komentēt

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Fedginator's tactics room

Football tactics - mostly EPL and La Liga.

Pass and Move

There is more to football than just the scoreline.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around the Corner

The Girl With the TBR Tattoo

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: