Soctīklos jau vairākkārt esmu pieminējis, ka šobrīd strādāju pie eseju krājuma ar darba nosaukumu “Smeldzes grāmata”. Pagaidām tas vēl ir diezgan haotisks tekstu kopums, ko galvenokārt vieno tikai šī melanholijas sajūta, un es arī nezinu, vai izdosies to padarīt par patiešām vienotu veselumu, par grāmatu, ne krājumu. Šķiet, ideālā gadījumā tā būtu tāda kā kopīga pastaiga ar lasītāju pa pusatminētām takām, kas vestu no savulaik pieredzētām ainām pie stāstiem un pārdomu atkāpēm, tad atkal citām atmiņām. Šobrīd vēl eksperimentēju ar struktūru, un ir pilnīgi iespējams, ka beigās atgriezīšos pie klasiski secīgām esejām, tomēr ceru atrast veidolu, kas ļautu tām apvienoties un pārtapt par kaut ko lielāku.
Sākotnēji pēc garstāsta “Atvaros” biju iecerējis atgriezties pie romāna, kam jau bija gatavs melnraksts (man tas gan nenozīmē nekādu pabeigtību), taču starplaikā izmēģināju beidzot atrast vārdus, lai izstāstītu par tēva nāvi. Šī eseja tika publicēta Punctum, un es sapratu, ka šobrīd vairāk tomēr vēlos pieturēties pie realitātes – cik nu tā spēj pastāvēt atmiņās. Uzrakstīju vēl pāris esejas un tad neizbēgama bija arī doma par to apvienošanu.
Jau rakstot par tēvu, es tomēr sapratu, ka nezinu, kā izstāstīt sevi vai viņu, vai jebkuru citu cilvēku. Bija tikai atmiņu drīksnas, kas pierakstot zaudēja īstenību – un ieguva to pastarpinājumu, kas pieredzi padara par kaut ko citu, par stāstu. Šīm atmiņām nebija sākuma vai beigu, vai jebkādas loģiskas kārtības. Vienīgi vārdi, kuriem sekot cerībā, ka tie kaut kur tomēr aizvedīs.
Un tagad arī es pats esmu kļuvis par tēvu. Abas šīs pieredzes manā apziņā, protams, ir apvienojušās tik cieši, ka ar tām rezonē arī viss pārējais, ko rakstu vai par ko domāju. Tā droši vien būs grāmatas otrā stīga, pat ja vēl joprojām nezinu, cik tiešā veidā tā izpaudīsies. Kā redzams, pagaidām neziņas ir vairāk nekā skaidrības, tomēr rakstīšanas process ir pārsteidzoši aizraujošs. Ir patīkami iegrimt sev labi zināmā stāstā un atrast tajā jaunas takas, kas ved negaidītos virzienos. Un, iespējams, tieši mēģinājums saprast, ko tas viss nozīmē, kāda tam visam ir saistība, arī būs tā pastaiga, kurā aicināšu doties līdzi.
Bet pagaidām varu piedāvāt izlasīt eseju par tēva nāvi un stāstu par savu pirmo skūpstu, un atmiņas par kādām citām bērēm.
Vilis Kasims 