Un nu es atkal dodos pa šo pašu ceļu uz Bābelītes ezera takām, taču tagad domāju jau par citu nākotni: par to, ka drīz pats kļūšu par tēvu, par to, kā mēs kādudien iesim šeit divatā, ko meita man jautās, ko es atbildēšu. Dzīve, cilvēka mūžs, vairs nešķiet tāda skaudra nenovēršamība, to caurvij kāda neskaidra, smeldzīga cerība. Lūk, te nu es esmu, prātā vēl un vēlreiz atbalsojas kaila doma bez sākuma vai turpinājuma. Joprojām nezinu, kā to izstāstīt, kā izstāstīt sevi vai tēvu, vai jebkuru citu cilvēku, tomēr tagad tā ir gluži fiziska vajadzība, kādu neesmu izjutis kopš pusaudža gadiem – it kā vārdi būtu vienīgais, kas spētu mani savienot ar paaudzēm, iekalt manu posmu šajā dzīvības ķēdē. Taču ir tikai atmiņas, kas klejo cauri laikam pēc saviem ieskatiem, un es apmaldos ik reizi, kad mēģinu izstaigāt tām līdzi.
Re, atkal ir ziema pēc tēva nāves, viss sasalis, es pirmo reizi vairāku gadu laikā uzkāpju uz Bābelītes ezera ledus. Atkal sajūtu bērnības pārgalvīgo prieku, lai gan tagad tas nogrimis kaut kur dziļumā līdz ar toreizējo baiļu tīksmo trīsēšanu. Tā vietā skaļāk par visu skan izbrīns par pasaules ačgārno kārtību, it kā šī būtu pirmā reize, kad redzu sasalušu ūdeni. Nav arī tālu no patiesības, jo pieradums mest ezeram līkumu ir padarījis ledu tik jaunu un pārsteidzošu, ka tā vien gribas nomesties ceļos un piespiest tam plaukstas, lai pārliecinātos, ka šī ir īstenība. Pēkšņi atceros, kā bērnībā pirmoreiz uzkāpu uz Zaļupes dīķa peldošās salas, sperdams piesardzīgus soļus pa nokritušiem, pussatrunējušiem bērzu un alkšņu stumbriem. Vienā brīdī kāja tomēr paslīdēja un es piesmēlu kreiso kurpi, bet tā arī bija vienīgā realitātes iespraukšanās šajā fantāzijā, teju vienīgais apliecinājums, ka es patiešām to piedzīvoju. Tāda pati loma ir izmisīgajam, dedzinošajam klepum pēc tam, kad brālēns kādā citā bērnības vasarā izvilka mani no dīķa, kur mani bija ielidinājis viņa draugs, apskurbis no saules un brīvības – viņš pavisam nesen bija iznācis no cietuma un nu apmulsis noskatījās, kā es rīstos zālē pie lielā akmens, tad neveikli atvadījās un aizgāja mājās, atstādams mani ar brālēnu un atmiņām par debesīm, tik zilām aiz ūdens zaļganā blāķa, ka es nemaz nemēģināju uzpeldēt virspusē, it kā tās būtu nevis debesis, bet gan apsolījums par kādu labāku pasauli. Taču tas bija cits laiks, cits es, kurš tagad drīzāk ir otrā ezera galā pie slidotājiem un līksmi klaigājošiem bērniem, ne pieaugušais vērotājs, kas neveikliem soļiem turpina ceļu pretī otram krastam, lai tad pamazām dotos atpakaļ mājās ar neskaidru apziņu, ka manai rokai ir pieskāries kas tāds, ko es nekad vaigā neredzēšu un ar vārdiem neaprakstīšu.
Bet tad jau ir cita šodiena, un cits es atkal dodas ceļā uz ezeru, bet nu jau ar bērnu ratiem pie rokas. Atkal ir ziema un sniegs, tāpēc jāiet pa Bērzpils ielu – pašpietiekamu Staļina laika strādnieku ēku anklāvu ar pagalmu labirintu, kur visi ir savējie, bet ienācēji tik reti, ka neviens viņus neņem galvā. Par to es tagad stāstu meitai – un arī par netālo taku, kur vasarā var nokāpt pa nātrēm apaugušiem betona pakāpieniem līdz kanāla dzegai un netraucēti palasīt vai izdzert kādu alu, pa reizei palūkojoties uz pīlēm, kurām, šķiet, nemaz netraucē ūdens brūnganā nokrāsa. Tā ir riteņbraucēju un suņu paradīze, ziemā to izmanto arī slēpotāji, bet darba laikā parasti biju viens. Šo taku biju apguvis tik labi, ka varēju neskatīties zem kājām pat vakara pustumsā, kad stiga bija paslēpusies ēnās. Arī tur es reizēm sajutos kā dzimtajā ciemā, nākdams mājās no pamatskolas, kad pēdējo posmu parasti saīsināju, parkā nogriežoties pa tikko saskatāmu taciņu, kas aizveda no galvenā ceļa gandrīz līdz mūsu ielai. Ietaupītais laiks bija varbūt minūte, taču man patika iztēloties, ka ieeju kādā noslēpumainā, nevienam nezināmā pasaulē. Kas par to, ka patiesībā apkaime vairāk līdzinājās vienkāršam klajumam, ne mežam. Aiz muguras palika futbola vārti, kuriem vairākkārt bijām nesekmīgi mēģinājuši pielikt tīklu, bet pa kreisi – uz lībiešu kapu uzkalniņa uzceltā estrāde ar deju placi.
Nezinu, kas vēl gāja pa šo taku, bet ar maniem soļiem vien nebūtu pieticis tās iemīšanai un uzturēšanai. Šāds darbs prasa ne vien laiku, bet arī bezvārdu vienošanos starp ciematniekiem. Ja nākamajos gados pēc aizbraukšanas vispār biju iedomājies par stigas likteni, tad bez kāda satraukuma. Galu galā es biju tikai viens no gājējiem, un manas kājas nebūt nebija no tām smagākajām.
Un tomēr kādudien es atgriezos un vairs neredzēju nedz takas sākumu, nedz turpinājumu. Tikai divus futbola vārtu rāmjus un pārsteidzoši gludi nopļautu zāli tiem apkārt.
Ar muļķīgu sejas izteiksmi palūkojos apkārt, tad nogriezos aptuveni ierastajā vietā, cerēdams kaut kur tomēr atrast savu bērnības ceļu vai vismaz tā atblāzmu. Atcerējos, ka bija laiks, kad vajadzēja ieskatīties, lai pamanītu takas sākumu, bet tad jau varēju ierasti sekot tās līkumiem (interesanti, ka visas ceļa saīsināšanai iemītās stigas vienmēr zīmē līkločus – reizēm pat tik uzkrītoši, ka gribas iemīt jaunu taku, lai saīsinātu veco). Taču tagad nebija nekā, pat ne izbalējušas līnijas zālē, kas iezīmētu kādreizējo ceļu.
Lai negrieztos atpakaļ, lai neatzītu sakāvi, turpināju iet pāri zālei līdz pat ielai parka otrā malā, puspievērtām acīm iztēlodamies, ka viss tomēr ir kā iepriekš – vai vismaz tā atkal varētu būt, it kā es spētu viens pats iestaigāt ceļu no jauna, atgriezt atmiņas tagadnē. Bet ciemats jau bija kļuvis par Zaļupi, mana bērnība bija galā, šeit valdīja cits laiks.
Nākamajās reizēs iedams cauri parkam, es katrreiz uzmetu skatienu vietai, kur savulaik bija sākusies taka, taču nekad vairs nemēģināju to atrast vai iemīt jaunu. Prātīgāk bija vienkārši pieņemt to kā vēl vienu liecību par laika neapturamo kustību, pamazām izdzēšot visas mūsu atstātās pēdas – pat tās, kas pavisam burtiski ir iespiestas uz zemes virsmas. Un arī kā atgādinājumu par ciemata pakāpenisko pārmaiņu. Šeit vairs nebija ne tikai manis, bet arī to citu nezināmo cilvēku, kuriem bija mājupceļš, ko saīsināt, – ja tādi vispār jebkad bija eksistējuši, jo drīz vien prātā sāka grauzties doma, ka manās atmiņās šī taka tomēr bija pārāk liela, pārāk spēcīgi iemīta, lai spētu tik ātri un vienkārši pazust. Varbūt tā patiesībā bija tikai vāra stīdziņa, kuru es biju izmantojis vienu-divas reizes, pēc tam šo atklājēja prieku iztēlē pastiprinot līdz regulārai staigāšanai?
Iespējams, tāpat ir ar visiem ceļiem, kurus atmiņās ejam tik reti, ka atgriežoties tās vienmēr izrādās citādas. Arī šo iztēles ceļu pārmaiņas pirmās vienmēr pamana kājas, mēģinot nogriezties vietā, kur vēl nesen – bet patiesībā pirms gadiem – bija labi iemīta stiga, taču tagad vairs nav nekā. Kas vairs zina, kas te bija senāk, kā to māju sauca, kā izskatījās tās iedzīvotāji? Tā mēs skatāmies uz šiem aizaugušajiem klajumiem, cenzdamies ne gluži atcerēties, ne gluži iztēloties, kas te par ceļu reiz bijis, kurp tas vedis. Pat ja savulaik esam to gājuši diendienā, tagad mēģināt noiet to vēlreiz neizbēgami nozīmē apmaldīties; pusceļā pacēluši galvu, zem kājām mēs neredzēsim pat ne stigas rēgu, to blāvo strūdziņu, kas zālē vēl iezīmē pagātnes taku. Tas vienmēr būs vairāku soļu attālumā uz vienu vai otru pusi, kā smietos par atmiņas nevarību – bet tā jau laikam spoki dara vienmēr.
Vēl sliktāk ir ar sejām, ar cilvēkiem. Kad dzīvei izzūd tie, prāts neklausa vienkāršajam vienādojumam: atmiņas spēks = tikšanās biežums / neredzēšanas ilgums. Ir cilvēki, kas sastapti tikai vienreiz, bet vienalga pamanās izbraukt cauri smadzenēm kā ar arklu, līdzīgi tām priekšteču gleznām, kas šausmu filmās noskatās uz dzīvajiem joprojām šaudīgām acīm. Un ir sejas – pat ļoti mīļas un dārgas –, kuras no apziņas izdzēsuši tieši nebeidzamie atkārtojumi, itin kā prāts būtu nolēmis ekonomijas labad pieņemt, ka viņi būs blakus vienmēr, vajadzēs tikai pagriezt galvu – tad kāpēc gan apgrūtināt atmiņu? Bet tad tu atver vecu fotoalbumu un spēj tikai noskatīties klusā neizpratnē – vai patiešām tā ir mana māte, vai tiešām tas esmu es? Mēs taču nebijām melnbalti! Un skatienam uzgulst atmiņu ēna kā atgādinājums, ka mūžība vienmēr ir tikai apmāns dvēseles mieram, ka patiesībā mēs esam tikai spoki, kas gaida savu kārtu pārcelties uz dzīvi tuvinieku atmiņās – līdz izplēnēs arī tās.
Vilis Kasims 