Zaudējuma smarža

Jaunajā žurnālā IR brīvdienas (vai kaut kā tā) ir viens mans gabaliņš par bērnības vasaru. Nedomāju, ka kāds tādēļ vien pirks to žurnālu, tāpēc ielikšu to arī šeit.

Zaudējuma smarža

Kādudien, šķiet, deviņu gadu vecumā man parādījās sapnis par lielo laimestu. Tas reibināja kā saldējuma smarža veikalā, neļāva ne iemigt, ne domāt par mācībām. Ja vinnētu kādu tūkstoti, varētu pārpildīt grāmatplauktus un paņemt vēl vienu kaķi, lai kopā ēstu konfektes ik rītu un vakaru. Augstāk manas domas necēlās.

Meklējumus sāku ciemata kafejnīcā, kur tovasar bija atvests spēļu automāts un nostādīts telpas stūrī kā miesassargs. Dažas reizes paraustījis rokturi un iztērējis visu pusdienu naudu, es tomēr sapratu, ka lielais vinnests te nebūs atrodams. Pārmetos pie loterijas un pāris nedēļas katru vakaru televīzijā skatījos LatLoto izlozi, mēģinot atrast kopsakarības laimējušajos skaitļos, bet arī tas izrādījās tukšs numurs. Tad pienāca kārta pasta kantorim.

Mūsu pasts bija iekārtojies vienā no nedaudzajām ciemata daudzdzīvokļu mājām. Vispirms bija jāiziet cauri mūžīgā krēslā iegrimušam gaitenim, kura galā, labajā pusē, bija mazliet gaišāka istaba ar augstu leti, nevēdināta gaisa smaržu un avīžu un žurnālu kaudzēm letes malā. Tām blakus bija arī loterijas biļetes, taču manu uzmanību piesaistīja kartiņas ar nokasāmām rūtīm. Tās bija spilgti krāsotas, solīja tūlītējus santīmus un latus, kurus nebija grūti pārrēķināt autoostas veikala saldumos.

Nopirku vienu kartiņu par 20 santīmiem jeb diviem lētajiem saldējumiem, tomēr nesāku turpat pie letes nokasīt apsūbējušā sudraba krāsas laukumus. Sakautrējies paslēpu kartiņu plaukstā un gāju ārā, satraukumā gaitenī apmaldīdamies, gandrīz nogriezdamies kādā no tumšajām, aizvērtajām istabām, kas laikam gan piederēja pastam, bet tomēr bija svešas, atgādināja noķerto spiegu spīdzināšanas telpas filmās.

Todien es neko nelaimēju, tomēr turpināju pirkt un skrāpēt rūtis ar monētas stūri, un dažkārt man paveicās. Reizēm kartiņa atdeva 50 santīmus, bet vienreiz pat divus latus. Todien autoostā uzcienāju visus trīs ciemata draugus ar saldējumu, un mēs devāmies mājās kājām, vairs nespējot sagaidīt autobusu. Tad arī viņi sāka pirkšanas un kasīšanas rituālu, tiesa, neizturot ilgāk par divām–trim nedēļām.

Lielākoties kartiņas tomēr bija tukšas, bet es turpināju piektdienās iet uz pastu, cerot uz lielo laimestu. Un katrreiz atkal pazaudējos gaiteņa pustumsā, kas vēl aizvien bija tikpat mulsinoša kā pirmajā reizē. Uz brīdi apstājos starp kairinošajām papīra un krāsu smaržām, lai saprastu, kur tieši meklējama izeja, tad dziļi ievilku elpu un devos ārā.

Kad beidzot, pēc vairākiem mēnešiem un pārdesmit kartiņām, apmātība bija galā, pastā vairs neatgriezos. Drīz vien to slēdza, jo avīzes un pastkartītes, un loterijas biļetes ciematnieki sāka pirkt aizvien mazāk. Tad avīzes sāka vest no pilsētas pēcpusdienā, un arī tās vairs nepasūtīja.

No pasta man palikusi tikai gaiteņu smarža, kuru joprojām sajūtu valsts iestāžu mazpilsētas nodaļās ziemā, kad cilvēki visu dienu gājuši tiem cauri ar sniegotiem zābakiem. Pievakarē tur joprojām valda mijkrēslis, un aizvērtām durvīm piepildītie gaiteņi joprojām liek apmaldīties, līdz ārpasaules gaisma izved atpakaļ ielās. Tad var ievilkt dziļu elpu un aiziet līdz tuvējam kioskam nopirkt saldējumu.

Ir saprotami, ka savu laimestu pēc tam gribas meklēt lielākās pilsētās, varbūt pat ārzemēs, gaišākos, šķietami tīrākos gaiteņos, kur zaudējuma smarža pēc katra apmeklētāja aiziešanas tiek nežēlīgi nokasīta no grīdas flīžu rūtīm. Taču vēlāk tā vienalga reizēm uzelpo sejā, it kā būtu iesūkusies drēbēs un klusiem kaķa soļiem pavadījusi mājās.

Advertisements
Nākamā ziņa
Komentēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: