Pirmā ilgtermiņa draudzība ārpus tuvākās un tālākās ģimenes manā mūža sākās piecu gadu vecumā. Es gāju, šķiet, pēc maizes*, kad blakusmājas pagalmā puika man uzsauca: “Ei, uz kurieni tu ej?”

Izbrīnījies par šādu pārmaiņu no parastās gājiena kārtības, atbildēju: “Pēc maizes,” un uzsvaram pašūpoju gaišbrūno auduma maisiņu**.

“Negribi atnākt paspēlēties?”

“Nu… davai!***” Un es izspiedos cauri viņu sētas dzelzs platajiem dekoratīvajiem vijumiem, un nākamās stundas mēs pavadījām smiltiņās, ceļot un atkal gāžot pašceltos dambjus.****

Nākamos gadus mēs kopā spēlējāmies tik daudz, ka pat viens cits ciema puika mūs domāja par brāļiem esam. Pēc tam raksturi mūs aiznesa katru uz savu pusi (un vismaz es par to vēl labu laiku uz viņu dusmojos), bet tā ilgā kopīgā mežoniskošanās joprojām iezīmē manu raksturu vairāk par ļoti daudz ko.

Pirmā nopietnā draudzība šai ziņā varbūt pat ir spēcīgāka par pirmo mīlestību, jo kopā pavadītais laiks ir bijis svarīgākā vecumā.

Lai nu kā, pirms kāda laika mēs satikāmies vēlreiz – pirmoreiz pa burtiski padsmit gadiem. Un bija forši. Pilnīgi noteikti no tām minidraudzībām, kuras gribas uzturēt.

 

* tā domāju tāpēc, ka es parasti ārā viens gāju pēc maizes un no līdzīga vecuma labi atceros to sajūtu, kas ir, kad piecgadnieks dodas uz veikalu cauri, viņaprāt, lielam un mežonīgam parkam. tomēr tajā pašā laikā man šķiet, ka viņa mājai tuvojos no otras puses, kas gan varētu būt vecāku atmiņu uzslāņojums, jo tai ciemata pusē mēs pārcēlamies gadu vēlāk

** tas nebija parastais, jo tajā viendien ielēca vāvere – ieslēdzu viņu maisiņā, aizspiezdams ciet augšu, bet vāvere nelietīgā kārtā izgrauzās cauri un aizbēga mežā, bet man pēc tam neviens par to neticēja

*** mēs savā starpā sarunājāmies latviski, lai gan abu (jauktajās) ģimenēs runāja krieviski, un es nebiju gājis bērnudārzā

**** vēlāk mūsu kopdarbs aizvien lielākā mērā pārtapa viņa individuālā darbā, kur mana artava bija dažādi patiesi un izdomāti stāsti

Advertisements
Iepriekšējā ziņa
Komentēt

1 komentārs

  1. Latvijas blogāres apskats #118 (19.03.-25.03.). – BALTAIS RUNCIS

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: