Pirms kādām nedēļām laukos ierakos skolas laika kastēs, lai uzmeklētu dažus vecos tekstus. Atradu ne tikai meklētos, bet veselu gūzmu ar citiem, par kuriem jau biju aizmirsis. Stāstiem, skicēm, atsevišķām rindām, frāzēm, jautājumiem. Atsevišķās burtnīcās un kladēs, uz A4 un mistiskām rūtiņu lapām, matemātikas, vēstures, ģeogrāfijas pierakstu malās…

Lielākajai daļai es pārskatot atcerējos rakstīšanas apstākļus un sajūtas, pat ja pašus gabalus jau sen biju piemirsis. Ne tikai ātrumā uzmestos, bet arī tos stāstus, pie kuriem biju strādājis mēnešiem ilgi, pārrakstot vairākas reizes, līdz beigās atmetu kā nederīgus vai nospriedu, ka šobrīd nespēju nekur tālāk tos aiznest, bet vēlāk gan. Taču vēlāk bija jau citas idejas, kuras vajadzēja pierakstīt maksimāli ātri, un iepriekšējie teksti beigās nonāca vienā kaudzē ar pārējiem.

Nu lūk, es tur sēdēju savā istabā uz paklāja, gāju cauri tām lapām un nekādi nevarēju saprast, kāda velna pēc tas viss man bija licies tik ārkārtīgi svarīgs, lai skolas gados stundu pēc stundas sēdētu un rakstītu, un pārrakstītu. Bija klasesbiedru uzmanība, jā, tāpat kaut kādas nākotnes ambīcijas. Bet, manuprāt, tas drīzāk bija iegansts, papildus stimuls mēģināt (iemācīties) piešķirt formu tām sajūtām, kuras neaizsniedzamas urdēja kaut kur kaulaudos.

Dažreiz tas bija kaut kas banāls – pirmās mīlestības jūtas vai apstulbinošais pusaudža orgasma brīnums. Bet arī to man vajadzēja pierakstīt un, galvenais, ietērpt stāstā, jo arī tie niezēja tieši tikpat kaitinoši.

Nedomāju, ka es gribēju tādējādi kaut ko saprast – tad es rakstītu kaut ko līdzīgu šim tekstam. Drīzāk, man liekas, tas sākumā bija mēģinājums pierakstot vēlreiz izsaukt šīs sajūtas, tāpat kā tas notika, kad pārlasīju savas mīļākās grāmatas. Bet, protams, neviena sajūta nepaliek nemainīga, pat pierakstīta ne. Tāpēc sekoja nebeidzamā slīpēšana un precizēšana, it kā tādējādi es varbūt tomēr varētu tai pieskarties; un turpat blakus tad vienmēr bija arī vilšanās un izmisīgā pieķeršanās nākamajam stāstam, jo nu gan tak mācībai bija jābūt rokā.

Ja tagad kas ir mainījies, tad tikai tā satraucošā apziņa, ka rakstīšana jau pati par sevi ir jaunu sajūtu radīšana. Un arī tās tad gribas notvert tieši tāpat kā iepriekš, un klades, burtnīcas, A4 lapas atkal piepilda teikumi un piezīmes kā virs upes savīti zirnekļu tīkli, kuros labākajā gadījumā ielīp tikai bezvārda knišļi.

Bet reizi pa reizei šļakatu samitrinātajos pavedienos uz mirkli atmirdz saules gaisma un viss pēkšņi liekas pūliņu vērts.

Romualda Blaua pēdējais sapnis

Patiesībā Romualds Blaus nemaz nebija cerējis, ka viņa dzīves pietiks, lai atklātu ko jaunu un būtisku par ētera sublimēšanu un tā oneiroloģisko interferenci. Viņš bija domājis izstudēt šīs zinātnes pamatus, varbūt kādu aspektu aplūkot arī dziļāk, iespējams, nonākot līdz nelielai publikācijai vietējā žurnālā, bet kopumā strādāt lēnām, sistemātiski – tieši tāpat, kā bija pavadījis darba mūžu.

Tā viņš patiešām arī sāka, taču tēma jau no paša sākuma aizrāva viņu negaidīti spēcīgi, degsmei vēršoties lielākai ar katru izlasīto lappusi un veikto novērojumu. Kad nu vairs nevajadzēja vadīt bezgalīgas stundas iespiestam starp kolēģu rakstāmmašīnu klaboņu un priekšnieka kliedzieniem, kas teju katru stundu izverda no viņa kabineta durvīm līdz ar pīpes dūmu mutuļiem, Romualds nevarēja vien atrauties no grāmatu kalniem. Reizēm viņš pat aizmirsa paēst, atgūdamies tikai vēlu vakarā, kad darbistabas logā iespīdēja mēness un atgādināja, ka pienācis laiks doties ārā savākt ētera vibrācijas.

To viņš tagad darīja ik nakti, uzvilkdams lielos gumijas zābakus un pazuzdams piemājas mežā ar kolbām piekrautu spaini rokā. To viņš aiznesa līdz tuvējam akacim un ielaida tā rāvā – un gaidīja. Pēc profesora Pūces novērojumiem, maksimālo ētera piesātinājumu šādos apstākļos varēja iegūt jau pusstundas laikā, taču Romualds drošības pēc katrreiz nogaidīja vēl piecpadsmit minūtes. Iespējams, tieši tam vēlāk arī bija izšķirošā loma – ja ne papildu laikam, tad brīvajam domu klejojumam, kuram viņš nodevās akača tuvumā. Kopā ar diendusu un vakarpuses nomiedzi Romualds tādu vai citādu sapņu skāvienos pavadīja līdz pat divpadsmit stundām dienā.

Mājās to vienmēr papildināja sudraba vadiņi, kas tika savīti ar padušu un cirkšņa matiem un tad ielaisti mutes bļodā pie gultas, kuras ūdenī viņš bija iejaucis ārā savāktās vibrācijas. Ar sapņiem papildinātais sublimāts tad kļuva par brīnišķu augsni tālākiem eksperimentiem ar ētera iekšķīgo un ārējo iedarbību, tā mijiedarbību ar radioviļņiem un mūziku un vēl, un vēl… Atlika pētīt un rakstīt, ar katru nakti – par to Romualds bija pārliecināts – nokļūstot vēl mazliet tuvāk paaudžu paaudzēm risinātajai mīklai par sapņu likteni pēc uzmošanās.

Kad parādījās galvassāpes, tas sākumā bija tikai vēl viens novērojums, ar ko papildināt pārējos datus. Taču drīz vien viņš pamanīja nozīmīgas svārstības to intensitātē un specifikā atkarībā no iegūtā sublimāta raksturlielumiem. Mākoņainās naktīs ievāktais ēters padarīja galvas pulsēšanu niansētāku, it kā apziņā notiktu cīniņš starp diviem pretējiem spēkiem. Savukārt skaidra mēness klātbūtne ēterā kondensēja tādu kā īsti nenotveramu, taču skaidri individuālu klātbūtni – kaut ko līdzīgu iekšējai, privātai balsij, kurai gan vēl bija tālu līdz pilnvērtīgai dzirdamībai.

Tai līdzi mainījās arī pati sapņu struktūra. Ja iepriekš Romualds naktis mēdza vadīt dažādu cilvēku, dzīvnieku un fantastisku būtņu sabiedrībā, tad tagad viņš aizvien biežāk bija viens pats. Arī apkārtējā pasaule zaudēja skaidrību, pārvērsdamās tādā kā abstraktā, ģeometrisku līniju iezīmētā vidē. Taču tas nenozīmēja, ka sapņi būtu kļuvuši blāvāki – tieši otrādi, nekad iepriekš viņš pēc uzmošanās nebija tos jaucis ar realitāti, bet tagad nomoda laiku arvien biežāk pavadīja šaubas par notiekošā īstumu.

Lieki teikt, ka pirmo pilnmēness nakti pēc galvassāpju parādīšanās Romualds Blaus gaidīja ar spēcīgām, pretrunīgām dvēseles tirpām. Bailes auga ar katru uzvedībā un sajūtās pamanīto pārmaiņu, taču atklājuma priekšnojautu prieks to vairāk nekā atsvēra. Šeit brieda kas daudz vairāk par nelielu rakstiņu vietējā žurnālā; viņa atklājumiem varēja būt revolucionāra ietekme uz visu ētera oneiroloģiskās pētniecības jomu. Lai cik nepatīkama bija pētījuma pamatdaļas balstīšanās uz ļoti personīgu un grūti kvantificējamu sirds kņudoņu, viņš bija pārliecināts, ka spēs tai atrast pienācīgi zinātnisku ietvaru. Tāpēc viņš turpināja vakaros ierīvēt galvas ādu ar ētera piesātināto ūdeni, ievīt vadus matiņos un doties pie miera ar piezīmju burtnīcu turpat zem segas.

Kad nu beidzot mēness aplis bija piepildījies, Romualds pirmo reizi kopš brīvlaišanas uzvilka savus darba svārkus un kolbas uz mežu aiznesa govsādas kurpēs. Viņš zināja, ka tās paliks netīras jau ar pirmajiem soļiem, taču šis bija īpašs gadījums un viņš gribēja izskatīties tam atbilstoši.

Ielaidis spaini akacī, viņš tūlīt pat sajuta galvas iesmelgšanos, tomēr apzinīgi nogaidīja priekšrakstā noteikto pusstundu un savas piecpadsmit minūtes. Visu šo laiku viņš skatījās uz mēnesi, neatraudams skatienu ne uz mirkli, kaut spiediens pakauša apvidū turpināja augt, pulsēdams kā sāpīgs puns. Pēc brīža to papildināja zvanoņa ausīs, bet vēl mazliet vēlāk tā pārauga tai klusajā balsī, kuru viņš bija pieradis dzirdēt skaidrajās naktīs. Pāris reižu Romualdam šķita, ka viņš beidzot sadzird arī kādu konkrētu vārdu – izskanēja “jā” un kaut kas līdzīgs “šovakar” –, taču jau nākamajā mirklī murdoņa atkal kļuva neizšķirama.

Šoreiz tā nerimās arī pēc spaiņa izvilkšanas un atgriešanās mājās. Tā turpinājās, arī kamēr viņš maisīja ūdeni mutes bļodā, lai izšķīdinātu tajā ēteru. Reizēm klusāka, reizēm skaļāka, taču vienmēr klātesoša, tā skanēja viņam ausīs kā attāla ūdenskrituma dārdoņa vai varbūt bungu rīboņa kādas mežoņu cilts sanāksmē.

Beidzot Romualds apstājās, nolika karoti uz grīdas un ielaida pirkstgalus sublimātā, apslacīja ar to savu seju, krūtis, stakli. Tad savija vadus ar matiņiem un ielikās gultā, pirms tam vēl nomurminājis: “Arlabunakti,” līdz galam gan nesaprazdams, balsī vai tikai domās. Bet tas viņam arī nerūpēja – visas agrākās bailes bija izgaisušas, viņš vienkārši padevās galvas dunoņai, padevās ēteram.

Un tad jau viņš bija atpakaļ iepriekšējās nakts pieredzējumā. Uzmostoties Romualds to šķita aizmirsis, taču tagad acumirklī atpazina nebeidzamās līnijas sev apkārt, kas sākās paralēlas, bet tad pacēlās gaisā un virs galvas sakrustojās, lai tad atgrieztos viņam aiz muguras un noslēgtu loku. Taču tagad ārpus līniju restēm ņirbēja citi, agrāki sapņi – šķietami piemirsti murgi griezās vienā dejā ar bērnības, jaunības, brieduma gadu alkām, ikvienam sapnim sakot, prasot, pieprasot kaut ko savu. Bet vēl tālāk aiz tiem bija Romualds pats. Viņam apkārt drebēja ēters – kustībā saredzams, virmodams līdzīgi vasaras saulē sakarsušam gaisam, – un viņš ar melnu skatienu noraudzījās uz līniju lodē ieslēgto sevi, kailajam galvvidum dziļumā mirdzot kā debesīm. Starp viņu un viņu tikmēr turpināja biezēt sapņi, to balsīm savijoties kopā, to dārdoņai kļūstot vēl un vēl skaļākai, joprojām neizšķiramai, bet aizvien pavēlošākai.

Nebija neviena konkrēta mirkļa, kurā Romualds būtu atpazinis pavēli izkāpt no sprosta. Viņš vienkārši vienubrīd zināja, ka tas ir jādara – tāpat kā zināja, ka nekad vairs neuzmodīsies, bet uz mūžīgiem laikiem turpinās sapņot pats sevi, rādīt sev sapņos sevi. Viņš vairs pat nespēja nožēlot, ka eksperimenta rezultātus neizdosies pierakstīt un publicēt. Viņš bija atgriezies savā īstajā vietā, savā patiesajā dzīvē, kas gaidīja viņa mūža sapņos. Un bija patīkami tiem paklausīt, Romualds Blaus vēl paguva nodomāt, beidzot ieslīgdams ēterā, tikpat tīrā un šķīstā kā visi viņa sapņi.

Ai, Hadži

Debesu trokšņu uzmodināts, Hadži uzreiz augšā neceļas. Sākumā ir jāsaprot, kas vispār notiek. Un jāaprod ar ķermeni, kas nezin kāpēc liekas daudz par lielu un pavisam, pilnīgi svešs. Un domām, kas ložņā pa galvu nepierasti skaidras, kā saules iededzinātas.

Uzvilcis sevi kājās – citādi to nosaukt nav iespējams –, viņš beidzot atver acis žilbinošajai dienasgaismai. Hadži priekšā ir nokaltušas zāles klāts pakalns, pār kuru plešas savādi izrobots debesu jums. Neviena koka, nevienas aitas, mājas vai cilvēka.

Viņš notrauš no drēbēm zemi, pārlaizdams savas nejēdzīgi garās rokas pār pleciem un krūtīm, un muguru, tad lēnām apgriežas apkārt, līdz attopas aci pret aci ar kapsētas žogu. Tas ir tiktāl sarūsējis un sašķiebies, ka diezin vai spētu ko pasargāt. Tiesa, tur nekā arī nav – viens vienīgs sakritušu, salauztu krustu lauks un izdangāta zeme ar izbalējušu fotogrāfiju lauskām.

Hadži arī neiet iekšā; no kapsētas zemes nāk gandrīz sajūtams karstums, neizskaidrojamā veidā atšķirīgs no saules siltuma. Tā vietā viņš pagriežas pret taku, kas ved lejā no paugura. Tur jābūt viņa ciemam.

Gaisā joprojām gandrīz saredzamas trīc neseno skaņu atbalsis. Aiz tām ceļas blāvas māju aprises, un nu beidzot parādās arī aitas. Tās ir sapulcējušās bariņā ciemata nomalē – iespējams, atskrējušas trokšņa izbiedētas, jo čabanu nekur nemana. Aitas vēro Hadži klusi un drūmi, kā aizvadītāji skatās uz novēloti atnākušu radinieku.

Klusē arī putni un pat ciemats, kad nu Hadži tam pienācis gana tuvu, lai varētu sagaidīt ja ne motoru pļerkstēšanu, tad vismaz kādas valodas. Bet nav ne viena, ne otra. Arī cilvēkus nemana. Tikai zāle joprojām stiepjas tikpat mīksta un gara kā viņa atmiņās.

Pirmā ciemata skaņa, ko viņš izdzird patiešām skaidri un nepārprotami, ir zīdaiņa raudas kādā nomales mājā. Aitām joprojām mēmi noskatoties, Hadži aiziet līdz sētai takas kreisajā malā un atver vārtiņus. Dārzā palikušas gandrīz tikai usnes un aitenes, pārsteidzošā kārtā pretodamās visu citu iznīcinājušajai saulei. Gar lieveni staigā netīru zosu pulciņš. Hadži ieraudzījušas, tās sāk gāgināt, bet tā arī ir visa dzīvība. Pat kukurūzas vālītes pie lopu nojumes ir sapuvušas.

Tikmēr gaudas ir kļuvušas vēl skaļākas, spēkā pamazām tuvodamās tām skaņām, kas bija uzcēlušas Hadži no garā miega. Viņam pamazām sāk likties, ka tas bijis vēl daudz garāks, nekā licies iepriekš. Bet viņš mēģina par to nedomāt.

Mājas durvis ir vaļā; to Hadži jau bija nojautis, tāpēc rokturi viņš tver nešaubīdamies. Ja tas ir sapnis, iekšā viņš netiks. Par to viņš nez kāpēc ir pārliecināts.

Taču durvis atveras. Virtuve un dzīvojamā istaba ir tukšas, kliedzieni nāk no viesistabas ēkas dziļumā. Tomēr tur Hadži pagaidām vēl neiet. Viņa uzmanību ir piesaistījušas sienas ar nolupušo krāsu un izbalējušajiem plankumiem virs durvīm, kur jābūt ikonai. Tas liekas mājiens, kādas atklāsmes sākums, taču mazuļa kliedzieni nupat jau sākuši spiesties galvā kā negribētas mūzikas skaņas, neļaujot pat nojaust, ko varētu nozīmēt šī kārtējā dīvainība. Nekas cits neatliek, kā doties uz viesistabu.

Tur viņš apstājas, tikko atvēris durvis. Gaidītā mazuļa vietā uz gultas ir izstiepies pieaudzis vīrietis. Tikai viņa rokas un kājas kustas patvaļīgi kā zīdainim un balss arī šeit nekļūst ne par matu pieaugušāka.

Kad Hadži izdevies mazliet aprast ar istabā redzamo, viņš beidzot pamana ko neparastu arī gulētāja ārienē. Tā locekļi ir nesamērīgi gari, bet galva – pārmēru liela. Hadži sakrusto pats savas rokas. To pirkstgali uz muguras saskaras, un viņš atceras, kā bija juties sākumā, tūlīt pēc debesu trokšņiem un paša uzmošanās. Rokas tad bija likušās garas kā šļūtenes, lai gan tobrīd viņš nebija spējis to uztvert citādi kā vienkārši nepatīkamu sajūtu. Tāpat kā šis pāraugušais mazulis, viņš nodomā, nespēdams nolaist skatienu no savādajām, gandrīz vabolīgajām kustībām.

Tā Hadži turpina skatīties, līdz debesīs nogrand sprādziens. Tad gan viņš apcērtas riņķī un izmetas ārā, kā bēgdams no apsolīta brāziena. Uz brīdi apklust pat pāraugušā zīdaiņa gaudi – tik skaļš bijis šis grandiens.

Iznācis uz lieveņa, Hadži skatiens gandrīz pats no sevis paceļas augšup. Debesis ir kļuvušas iesārtas un ar katru brīdi top arvien sarkanākas, it kā liesmu pārņemtas. Mākoņi liekas purpura piebriedināti. Tie nav ne gubu, ne spalvu mākoņi – to reljefās formas veido īstu debesu arhitektūru, daudzstāvu mājas, nekurienē vedošas kāpnes, mūrus un torņus. Un visa šī pilsēta gail tik pārliecinoši spožā ugunī, ka Hadži neizbrīna arī liesmu uzšvirkstēšana tepat uz zemes, šajā sausajā zālē, kuras stiebri slejas viņam līdz stulmiem tāpat kā bērnībā.

Kad zīdaiņa raudas atkal kļūst dzirdamas, Hadži vēl brīdi turpina skatīties augšup, mākoņu pilsētā, kas joprojām pieņemas spēkā un dzīvīgumā. Un arī zemes liesmas vairs nav tikai skaņa vien; viņš redz to sarkanos matus pārklājam paugura virsotni, tad stiepjamies lejup pār nogāzi, sekojot ciemata-kapsētas takai.

Aizbēgt no uguns ir tikpat bezcerīgi kā nonākt debesīs. Tāpēc viņš paliek stāvam turpat uz lieveņa, lūkodamies augšup, aizvien tikai augšup, kamēr uguns nāk tuvāk un tuvāk un mazuļa brēcieni kļūst arvien skaļāki. Tam piebalso arī aitas un zosis, tomēr neviena nebēg, tikai skatās ugunij tieši virsū, it kā būtu tur ieraudzījušas savu nākotni.

Tikai Hadži beidzot vairs nespēj izturēt karstumu. Lai kā viņš mēģina pierunāt sevi palikt uz vietas vai pat mesties tieši liesmās, kāds pašsaglabāšanās instinkts tomēr iedzen viņu mājā.

Ieraudzījis Hadži, puisēns uz brīdi pieklust, tad sāk brēkt ar jaunu sparu. Tikai sarkanā jūra aiz loga attur Hadži no atgriešanās pagalmā. Tā vietā viņš apguļas blakus raudātājam, apliek roku viņam ap pleciem, un pagriež sev līdzi ar skatu uz pakalnu, uz kapsētu. Pašās beigās uguns izklausās pēc vēja šalkoņas bērzu zaros – pēdējā, ko viņi atceras no pazarē iekārtā šūpuļa, pirms noskanēja mātes: “Ai, Hadži…”

Mājupceļā

Pirmoreiz tā pa īstam par pašnāvību Rita iedomājās lidojumā uz Parīzi. To nupat bija izdarījis lasītā romāna varonis, un viņa nolika grāmatu uz ceļiem, atspieda pieri pret logu un pavērās lejā uz mākoņiem. No augšas tie neatgādināja ne dzīvniekus, ne cilvēkus, neko. Tikai vilinoši siltas gubas, kurās ievelties un neatgriezties. Ar vieglām, patīkamām trīsām sirdī viņa iztēlojās kritienu, savu garo šausmu kliedzienu neatgriezeniskajā lidojumā pretī zemei, tomēr līdz apziņas izslēgšanās mirklim Rita netika, jo domas pārtrauca blakussēdētāja balss. “Atvainojos, bet jūs tagad izskatījāties tik eleganta, ka es nevarēju atrauties,” viņš teica. “Negribēju, lai domājat, ka esmu kaut kāds lūriķis… tāpēc nospriedu, ka vajadzētu paskaidrot. Mani sauc Valdis.”

Rita pasmaidīja par neveiklo iepazīšanās mēģinājumu, tomēr pateicās viņam un lidojuma atlikušo daļu viņi pavadīja tukšās, izklaidējošās pļāpās. Pašnāvības domas tika iespiestas kādā nomaļā kaktiņā starp atmiņām par lidmašīnas kavēšanos un turbulences zonu.

Pavisam tās gan neizplēnēja. Brīžos, kad pasaule kļuva īpaši vienmuļa, toreizējais vilinājums atgriezās no jauna – dažkārt pats no sevis, pavadot kādu patiesu sāpju uzvilnījumu, bet citreiz Rita pie lidojuma domām atgriezās apzināti, flirtēja ar tām līdzīgi neveiklā tiešumā kā bija darījis blakussēdētājs. Viņi joprojām reizēm satikās, lai gan īstas attiecības izveidoties nedraudēja. Ritai viņš šķita netverami tāls ar savu nopietnību un robusto dzīvesprieku, kas šķita tik svešs kā no citas planētas nācis.

Viņai arī nebija lielu iebildumu dzīvot vienai. Tā bija vieglāk, nekā slēpt aizvien biežākās nāves domas aiz ironiska smaida un vieglām asprātībām, lai ap viņu nerimtu vērpties smiekli, izdzēšot jebkādu iespējamo nopietnību viņas vārdos. Par to patiesumu īsti droša nebija arī Rita pati, pat ne rudens vakaros, kad dzīvoklī bija vēss un viņai šķita, ka guļamistabā gaida tumšs mākonis, kas ar katru gadu piebriest arvien vairāk un vairāk, smacēdams nesteidzīgi, bet neatlaidīgi.

Viņa sāka lasīt pašnāvību izdarījušo rakstnieku darbus, sevišķi dienasgrāmatas. Tad nāca autori, par kuru likteni nebija skaidrības, bet tad arī tie, kuri bija tikai runājuši, bet līdz darīšanai nebija tikuši. Viņu stāsti Ritai patika jo īpaši. Tajos nāve vienmēr bija līdzās, skaista un tumša, un eleganta.

Ar paziņām Rita par to nerunāja, nāve bija un palika viņas slepenā kaislība. Tikai vienreiz kādā ballītē viņa pēc vairākām vīna glāzēm aizrunājās par kādu nesen izlasītu grāmatu un tās lappusēs mājojošo tumsu, kas bija ievijusies viņas pašas sapņos līdzīgi melnam šallē ievītam pavedienam… Sarunas biedrene, kuras cinisko humoru Rita iepriekš bija uztvērusi ar skaļiem smiekliem, nu pieklusa un novērsa skatienu. Tad viņa pateica Ritai, ka pati divreiz ir mēģinājusi izdarīt pašnāvību, atvainojās un aizgāja pie uzkodu galda.

Pamazām arī grāmatas zaudēja kādreizējo burvību, un to lasīšanas vietā viņa pasāka vienkārši skatīties ārā pa logu. Valdis par to neko neteica, taču, šķiet, sajuta draudzenes pārmaiņu. Viņš arvien biežāk aicināja Ritu satikties un vēl pēc pusgada bildināja viņu. Ne mīlestības, bet kopdzīves, draudzības un ģimenes vārdā. Viņa piekrita to pašu iemeslu dēļ. Un bija priecīga, kad palika stāvoklī. Ne laimīga, bet tomēr.

Taču pēc divarpus mēnešiem Rita reiz uztrūkās nakts vidū no tām pašām lidojuma domām. Tikai šoreiz tajās bija krietna deva pavisam īstas tumsas, tās pašas, kas tik ilgi bija smacējusi viņu vienpatīgajā dzīvoklī. Tā nepazuda arī nākamajās naktīs, lai gan pavisam melna nekļuva. Tikai sabiezēja lietus mākoņos, cauri kuriem viņa tad lidoja, rokās turot bērnu, nedzimušu un nemirušu. Viņa to nesa, līdz varēja noguldīt kādās mūžīgas esības gubās. Reizēm Rita pamodās no šiem sapņiem kā murgiem, bet citreiz no rīta viņu pārsteidza smaids uz lūpām. Valdis redzēja sievas nemieru un mēģināja viņu nomierināt, taču Rita izvairījās no vīra pieskārieniem. No viņa vārdiem Ritai gribējās raudāt. Tā mēdz būt grūtniecības laikā, viņa mierināja vīru savos gaišākajos brīžos, un viņš gribēja tam ticēt. Varbūt arī ticēja. Vismaz vēlāk, kad Rita pēc spontānā aborta atstāja slimnīcu un atgriezās mājās, Valdis nevienam neteica, ka pirmajā naktī sieva ir smējusies līdz asarām.

Divgalvis

Pirmais oficiāli zināmais galvas recipients Latvijā bija Māris Lazdiņš, 27 gadus vecs mūziķis ar specializāciju uz reklāmas džingliem un padziļinātu interesi par bioinženieriju. Tolaik galvas pārstādīšana bija jauna un riskanta procedūra – tā saukto divgalvju droši vien bija mazāk par diviem tūkstošiem visā pasaulē –, tāpēc operāciju Mārim veica Šveicē. Galvas donors bija 40 gadus vecs kubiešu izcelsmes programmētājs Marko de Boka no Vācijas, kurš bija palicis paralizēts pēc smagas autoavārijas. Šos faktus vēlos minēt jau pašā sākumā, jo toreizējā situācija bija būtiski atšķirīga no mūsdienu pārstādīšanām, kas lielākoties notiek finansiālu apsvērumu vārdā, vienlaikus rūpīgi izanalizējot donora un recipienta saderību. Tāpēc šis konkrētais stāsts nav izmantojams tālejošiem secinājumiem par pašas procedūras lietderīgumu.

Galvenais mūsu informācijas avots par turpmākajiem notikumiem ir Māra dienasgrāmata, kuru viņš īpaši aktīvi rakstīja pirmajās nedēļās pēc operācijas. No tās uzzinām, ka atlabšana sākumā bija pat ļoti sekmīga. Marko savu jauno dzīvi uztvēra ar viegli saprotamu ziņkāri un Mārim patīkamu atturību. Tieši iespējamās raksturu atšķirības viņu pirms operācijas bija biedējušas visvairāk, pēdējā brīdī gandrīz liekot atteikties no Marko galvas pieņemšanas. Tomēr kopdzīve izrādījās vieglāka nekā gaidīts. Pirmajos dienasgrāmatas ierakstos Māris kā vienīgās problēmas min jaunā plecubiedra krākšanu naktīs un reizēm pārmērīgo tieksmi bārstīt asprātības. Tomēr to atsvēra viņa palīdzība darbā, jo Marko izrādījās apbrīnojami labs svilpotājs, kas ļāva daudz vieglāk izmēģināt Māra sacerētās melodijas. Viņa ieguldījumu novērtēja arī priekšnieks, kurš iepriekš reizēm bija sūdzējies par džinglu paredzamību. Pārējie kolēģi Māra pārmaiņu uztvēra ar interesi un dzēlībām, kurām tiek veltīta liela daļa dienasgrāmatas pirmo lappušu.

Saskaņā ar dienasgrāmatu, pirmās nopietnās domstarpības Mārim ar Marko parādījās pusotru mēnesi pēc operācijas, vakarā pēc tikšanās ar kādu labu Māra draudzeni. Tā kā Marko nerunāja latviski, viņš pēc tam rūpīgi izprašņāja Māri par viņu sarunu un līdzšinējām attiecībām. Visvairāk viņu, šķiet, izbrīnīja Māra pasivitāte – šis vārds dienasgrāmatā ir pasvītrots un papildināts ar trim izsaukuma zīmēm. Par to viņi tovakar strīdējās līdz pat vēlai naktij. Māris apgalvoja, ka tā uzvesties šeit ir pieņemts, kamēr Marko aizrādījis, ka sievietes visur un vienmēr ir vienādas, un tāda pārspīlēta pieklājība nevar nākt par labu viņa attiecību izredzēm. Tad Māris atklāja savu neapmierinātību ar Marko svelpšanu naktīs un darbavietai nepiederīgajiem jokiem, un beigās strīds ieilga līdz vēlam vakaram.

Lai gan nākamajā dienā tika salīgts miers, ja ticam dienasgrāmatai, jau pēc divām nedēļām notika nākamais atklātais konflikts. Šoreiz tas bija darba dēļ, un to izraisīja Māra piekrišana strādāt arī sestdienā, noraidot Marko aicinājumu doties izklaidēties. Drīz pēc tam bija nākamā tikšanās ar Māra draudzeni, kam sekoja vēl viena saķeršanās. No dienasgrāmatas nojaušams, ka Māris uzskatīja par goda lietu nepakļauties aizvien uzstājīgākajiem Marko ieteikumiem mainīt savus ieradumus.

Drīz pēc tam dienasgrāmata pāriet šifrētā pierakstā, kuru mums izdevās izlasīt tikai salīdzinoši nesen. Par šādu soli Māris izšķīrās tāpēc, ka Marko latviešu valodas zināšanas strauji uzlabojās, un viņš būtu varējis lasīt Māra rakstīto pats pār savu plecu, tā teikt. Iespējams, pateicoties jauniegūtajai brīvībai, nākamās lappuses galvenokārt pilda dažādas sūdzības par Marko iejaukšanos viņa privātajā dzīvē. Tām ir gandrīz apsēstības pieskaņa – viņš tiek vainots visās Māra problēmās, kurām šajā laikā pievienojušies arī negulētas naktis un problēmas darbā. Šie rakstiskie dusmu izvirdumi noslēdzas ar pamiera līgumu, proti, Marko apsolīja ārpus mājām ar Māri nestrīdēties apmaiņā pret iespēju pēc atgriešanās nekautrējoties izteikt savu viedokli.

Tas viņiem patiešām palīdz – vismaz nākamās nedēļas ierakstos Māra dienasgrāmatā ir mazāk neapmierinātības, un brīžiem viņš pat izceļ Marko palīdzību darbā. Vienā ierakstā atrodama arī norāde, ka viņš izmēģinājis “aktīvāku pieeju” kārtējā tikšanās reizē ar draudzeni, tiesa, sīkāk tas netiek paskaidrots.

Pamiers tomēr izrādās īss, jo pēc ieraksta par atzinību, ko darbā ir izpelnījusies kāda Marko melodija, jau nākamajā lappuse ir grūti salasāms, paranojas piesātināts teksts, šķiet, tapis tumsā, kārtējā bezmiega naktī, sargoties nepārtraukt fonā skanošos krācienus. Tajā Māris raksta, ka viņam esot pamatotas aizdomas par slēptu Marko iejaukšanos viņa ikdienas dzīvē sabotāžas nolūkos. Tāpēc viņš jau apšaubot ikviena sava izteiktā vārda, ikkatras darbības izcelsmi, jo svešas viņam šķietot pat paša domas, nemaz nerunājot par rīcību, kas kļuvusi pavisam neatpazīstama. Šajā ierakstā arī pirmo un vienīgo reizi tiek iztirzāta doma par atbrīvošanos no Marko galvas. Saistībā ar turpmākajiem notikumiem, ir interesanti atzīmēt, ka Māris rakstiski apsver un atmet gan nožņaugšanu, gan nošaušanu, gan citus nonāvēšanas veidus, beigās secinot, ka pilnībā nav iespējams uzticēties pat paša rokām. Turpinājums šai domai gan neseko, liekot mums turpmākos notikumus rekonstruēt pašiem, vadoties no pieejamajiem faktiem.

Tie ir šādi: pēc šī, vēlāk sasvītrotā ieraksta dienasgrāmatā ir atrodami vēl tikai četri teksti, kas visi ir ļoti pozitīvi, līdzīgi iepriekšējiem Marko slavinājumiem. Pēdējais no tiem ir datēts ar 14. jūniju. Saskaņā ar kolēģu teikto, Marko viens pats darbā pirmoreiz ieradās 19. jūnijā. Par Māra likteni neviens viņam neprasīja, un arī viņš pats esot vienkārši pieķēries darbam, neko tā arī nepaskaidrojot. Pārējie darbinieki nosprieduši, ka jautājumi te nebūtu vietā, un drīz vien ir pieraduši pie sava jaunā kolēģa. Darbs no tā neesot cietis, apgalvo priekšnieks, tikai grāmatvedībai radušās nelielas galvassāpes.

Arī Ieva, tagadējā Marko draudzene, saka būtībā to pašu. Jā, sākumā pārmaiņa esot bijusi savāda, taču viņa tobrīd jau bija pieradusi pie Marko galvas un Māra ķermeņa, tāpēc nav uzskatījusi par vajadzīgu izprašņāt viņu par notikušo. Un tagad viņi ir saderinājušies, tā ka droši vien tā arī bijis pareizāk.

Tāpēc, ņemot vērā faktu, ka Māra galva ir pazudusi visā pilnībā – pāri nav palicis pat ne kakls – , kā arī pēdējos viņa dienasgrāmatas ierakstus, ticamākā notikumu secība varētu būt šāda: kādunakt Māris ir negaidīti uzmodies vai arī ilgāku laiku nav spējis aizmigt, un vienubrīd ir sācis vērot Marko naksnīgo sejas izteiksmi. Joprojām pārliecināts, ka savām rokām nevar uzticēties pat plecubiedra miega laikā, Māris tad izlēmis pārgrauzt viņam rīkli.

Reiz iekodies tajā, viņš tad sāka grauzties aizvien dziļāk pretinieka galvā, lai apēstu to un apslēptu nodarītā pēdas. Ļoti iespējams, ka tikai pēdējā kodienā Māris pamanīja, ka viss ir iegrimis tumsā, ka viņa paša pasaule ir sarukusi līdz neredzamam punktam. Un tad izdzisa arī tas – kā izslēgtā televizora bilde, vien pašā pēdējā brīdī ļaujot Mārim apjēgt, ka viņš ir apēdis pats savu galvu, ķermeni atstājot Marko ziņā.

Lizergīnblūzs

Kādā brīdī attapos, ka šeit joprojām neesmu neko pastāstījis par savu jauno grāmatu – miniatūru krājumu “Lizergīnblūzs”, kuru pirms pāris mēnešiem izdeva apgāds “Orbīta”. Savā ziņā tas arī loģiski – šeit neko daudz par to nebiju rakstījis (pat ja dažas miniatūras, šķiet, te ir lasāmas kādā agrīnā versijā), turklāt pats jau sen strādāju pie nākamajiem un pat aiznākamajiem darbiem. Tomēr gluži klusēt arī negribas, jo par šo grāmatu man tiešām ir labi padarīta darba sajūta, turklāt arī lasītājiem tā šķiet ok.

Interesanti, ka atšķirībā no mana pirmā romāna lielākā daļa atsauksmju un reakciju ir pienākušas personiski vai pagalam publiski – dzīvē, soctīklos, e-pastos. Daļēji tā varētu būt laikmeta zīme, pret kuru arī pats neesmu vienaldzīgs – tagad par grāmatām (un ne tikai) pamatā rakstu vai nu tviterī, vai gudrīdos. Bet man arī šķiet, ka “Lizergīnblūzs” ir personīgāka grāmata, un arī citi uz to reaģē personīgāk.

Kā jau miniatūru/stāstu krājumam pienākas, katram ir savi mīļākie gabali, kas lielākoties nepārklājas. Ar redaktoru Arvi Kolmani gan izveidojām nosacītu tematisko/noskaņas rāmi, no sākotnējā miniatūru klāsta izņemot nosacīti humoristiskos un vispārīgos tekstus. Beigās ir sanācis tāds melanholiski tripīgs krājums, kurā ļoti tieši un atklāti pastāsti mijas ar psihedēliskiem, bet tāpēc ne mazāk personīgiem tekstiem. Un otrie nereti ir patiesībai tuvāki par pirmajiem.

Nosaukums “Lizergīnblūzs” nāk no, šķiet, vecākā stāsta krājumā – viena no kādiem trim, kas ir uzrakstīti pirms 10+ gadiem. Gandrīz visi pārējie ir tapuši īsā, intensīvā periodā pirms pāris gadiem, kad pārcēlos no Barselonas uz Rīgu, ieliku iesākto romānu atvilktnē un pieķēros līdz tam daudzkārt atliktajām skicēm un ideju pierakstiem, kas atsacījās likt mani mierā. Un reizēm šķiet, ka tas arī ir mans galvenais rakstīšanas dzinulis – vienkārša vēlme atbrīvoties no idejām un domām, kuras neļauj sevi nedomāt.

Darba nosaukums krājumam bija “Dažas no mūsu dzīvēm”, bet izdevējs uzreiz pieķērās “Lizergīnblūzam” un līdzīgā veidā nelika man mieru, līdz nepiekritu to nomainīt. Negribēju, lai grāmata saistās ar LSD (vai vispār neko, kas, šķiet, notika daudz biežāk), taču bija jāpiekrīt, ka šis nosaukums ir stilīgāks. Un savā ziņā tas labi izsaka krājuma noskaņu – to savādi pacilāto, paralēlās dimensijās klejojošo melanholiju, kas ir tuva manai dzīves uztverei. Kādu laiku spēlējos ar domu par nosaukumu “Lizergīnblūzi” kā atsauci uz stāstu un stāvokļu dažādību, bet tas jau būtu pārāk samudrīti.

Vairāk par to un daudz ko citu izrunāju abpusējā intervijā ar Lauri Veipu, kuram šai pašā laikā arī iznācis foršs dzejoļu krājums “Interesantās dienas”. Man it kā šķiet, ka joprojām neesmu tikpat kā neko pateicis ne par šo grāmatu, ne dzīvi kopumā, bet tai pašā laikā arī nezinu, ko vēl daudz teikt. Laikam būs vien jāturpina rakstīt.

P. S. Grāmata ir nopērkama gan veikalos, gan (vislētāk) “Orbītas” veikalā talka.lv.

Mūzikas atmiņas II

Atskaitot tos agros MTV redzējumus, kas tagad jau šķiet līdzīgāki sapņu vīzijām, mūzika man bērnībā īpaši tuvu nestāvēja. Vienīgi vakarus manā un brāļa istabā piepildīja Radio SWH, kuru mēs klausījāmies, vienlaikus lasot grāmatas vai pildot mājasdarbus. Brālis viņiem vienreiz uzrakstīja pavisam īstu papīra vēstuli, lūdzot nospēlēt Prodigy, bet es kādu laiku sūtīju nesmieklīgus jokus Horena Stalbes un Lindas Leen raidījumam, kura nosaukumu vairs neatceros. Bet nešķiet, ka kāda dziesma no tā laika būtu īpaši ieķērusies sirdī vai atmiņās.

Līdz gadiem 12-13 tā arī bija gandrīz vienīgā saskare ar Rietumu mūziku. Pārējo raidlaiku Ungurpilī tāpat kā jebkurā Latvijas ciematā bija pārņēmis Latvijas Radio 2. Tas skanēja no autobusiem un māju balkoniem, un atvērtajām garāžām, kur večiem aliņa sabiedrībā ķimerējās ap mašīnām, vai ko nu tur.

Neatceros, kurā no šiem abiem radio izdzirdēju Robertu Gobziņu, bet tā bija mana pirmā muzikālā mīlestība. Jutu līdzi viņa dziesmām nezināmā veidā izstrādātajos Manas topos un mēģināju pierunāt mammu nopirkt viņa kaseti kādā no Rīgas braucieniem. Veiksmīgs bija tikai viens no diviem pirkumiem – otrajā reizē viņa man atveda Ērika Gruzniņa albumu “Satikšanās”.

Lai arī es nezināju nevienu no Gobziņa apstrādāto dziesmu oriģināliem, tas arī nebija svarīgi – galvenais bija absurdās, bet skanīgās vārdu spēles, kas precīzi trāpīja manā toreizējās humora izjūtas (radio)vilnī. Arī tie retie šlāgeri, kas piesaistīja manu uzmanību pa vidu fonā skanošajai šļurai, bija joku dziesmas – Melnā pantera un Man vienalga viss. Un drauga brāļa atklātais Сектор Газа, no kuru dziesmām mēs uztvērām tikai lamuvārdus.

Tā tad arī bija tā bāze mūsu pirmajiem soļiem mūzikas radīšanā. Tā, šķiet, bija drauga ideja, jo viņam bija magnetofons un nevajadzīgas kasetes. A man vienkārši patika pļāpāt, un kāda tur starpība, izpausties dziesmās vai stāstos. Instrumentu trūkums nebija problēma, jo istabā bija galds, pa kuru varēja sist ritmu tas, kurš tajā brīdī nedziedāja. Viņš arī gudroja nākamās dziesmas tekstu, lai jau pēc pāris minūtēm nomainītu savu nodziedājušo draugu.

Pēc tam jau nāca ģitāras un tas pats draugs iesaistījās grupā, ar kuru izceļojās pa ārzemēm, bet es pieņemu, ka droši varu viņa vārdā sacīt, ka tas jau vairs nebija tas. Īstākā mūzika tiek sacerēta, vienpadsmitgadnieka galvā divās minūtēs sajaucoties Ērika Gruzniņa un Сектор Газа tekstiem.

Mūzikas atmiņas I

Līdz sešu gadu vecumam no bērnības atceros ļoti maz – pāris epizodes bērnudārzā, pāris mājās, viena pie zobārsta -, taču tur ir arī ar mūziku saistītu atmiņu aina. Nekādas džeza plates vai koncerti, nē, ir 1991. gads, un mūsu blokmājai ciematā ir pieslēgta antena, kas darbdienās nezin kāpēc ķer tikai un vienīgi MTV. Tolaik piecgadīgais Vilis bērnudārzā neiet, bet pavada šīs dienas pie vecāsmātes, kas pieturas pie mūžsenā bērnu audzināšanas paņēmiena – ieslēgta televizora.

Tā nu es stundām ilgi sēdēju uz paklāja soļa attālumā no skaņām un krāsām, kas aumaļām vien plūda no ekrāna, piepildot prātu un ķermeni ar savādu un neizskaidrojami patīkamu ritmu. Un kopš tā laika mana aizrautība tā arī nav apklususi, mūzikai pavadot kā vientuļos vakarus bērnībā un pusaudža gados, tā arī, protams, tikšanās ar draugiem, iekšējās krīzes un darba pakāpienus. Kā nekā mans pirmais izdotais tulkojums bija Boba Dilana autobiogrāfija.

Lai kā esmu mēģinājis muzicēt arī pats, tas vienmēr ir beidzies, maigi izsakoties, bez panākumiem. Pat hipiji nometnē man atņēma tamburīnu un piešķīra videokameru. Tāpēc man nācies iztikt ar dejošanu par arhitektūru, Frenka Zapas vārdiem runājot, jeb mūzikas aprakstīšanu. Savulaik to darīju blogam roks.nemirst.lv, vēlāk sociālajos tīklos, bet tagad vienkārši laiku pa laikam pakavējos atmiņās. Un vienā no tādiem brīžiem izdomāju, ka varētu būt ineresanti tās arī pierakstīt. Galu galā, ko tad citu var darīt nemierīgos laikos, kā atgriezties tai vai citā reiz piedzīvotajā brīdī un atcerēties, kā mūzika savulaik ir nomierinājusi sakairināto prātu vai, tieši otrādi, samutuļojusi galvu vēl jo vairāk.

Netaisos rakstīt nejēgā bieži un nesolu arī pieturēties pie hronoloģiskas secības – ko nu sagribēsies rakstīt, tam arī paklausīšu. Varbūt nākamreiz pastāstīšu par to, kā mana mūzika kādā bakalaura darbā tika aprakstīta kā autsaideru mākslas piemērs, bet varbūt patiešām pāriešu pie nākamās skaidrās atmiņu ainas – kā mēs ar draugu pēc skolas sacerējām un turpat magnetofonā ierakstījām šlāgerus, pavadījumam sitot ar roku pret galda malu. Vai arī neko nestāstīšu. Tad jau redzēs.

Paškarantīna. Mēnesis. Beigas.

Šodien tad nu beidzot pieliku punktu pašizolācijai, pirmoreiz kopš atgriešanās satikdams draugus (abus atsevišķi), aiziedams uz grāmatveikalu un izstaigādams Rīgu no Teikas līdz Ģertrūdes ielai un atpakaļ. Visvairāk laikam mani pārsteidza tas, cik maz dzīve šķita mainījusies. Ielās bija visnotaļ daudz cilvēku – manā nostūrī pat, šķiet, vairāk nekā parasti. Arī Ziedoņdārzs bija rosīgs un kafejnīcās dzīvības netrūka. Iespējams, nebeidzamajās pastaigās gar dzelzceļa sliedēm mans priekšstats par normalitāti ir mazliet sagrozījies, taču šodien patiešām likās, ka vienīgās liecības par pandēmijas klātbūtni Latvijā ir plastmasas aizslietņi pārdevējiem priekšā un daudzās zīmes uz durvīm un plakātu vietām par ierobežojumiem, kas saistīti ar Covid-19. Un pārsteidzoši daudzie grafiti/saukļi pret ierobežojumiem, kas saistīti ar ārkārtas stāvokli. Un noklausīto sarunu riņķošana ap vienu vienīgu tēmu, kas atgādināja dzīvi Barselonā ar futbolu un neatkarību kā pastāvīgo refrēnu ikvienai sociālai kopābūšanai.

Pēc dzīvoklī pavadītā vienatnes mēneša visas šīs ņirboņas un dzīvības kļuva mazliet par daudz, tāpēc brauciens uz laukiem būs īsti vietā. Dažas nākamās dienas pavadīšu ar āra darbiem un bez vilcienu un tramvaju trokšņiem. Pēc tam droši vien atgriezīšos pie mērenas socializēšanās un līdz ar to arī parastās dzīves, tikai mazliet lēnākas, brīvākas. Un tas jau izklausās pat ļoti vilinoši. Bet arī šis mēnesis, atskaitot dažus skumju uzplaiksnījumus, nebija nemaz tik traks. Laikam tomēr jau esmu pieradis pie vienatnes.

Tagad arī šķiet, ka esmu izrakstījies par savu ikdienu un domām. Paldies draugiem un citiem bloga lasītājiem – jo sevišķi sākumā domu sakārtošana man bija pat ļoti noderīga, taču nedomāju, ka būtu uz to saņēmies privātā dienasgrāmatā, jo man tomēr ir iekšēja nepieciešamība pēc auditorijas. Ne velti uz rakstīšanu visvairāk pavilkos, kad mani stāsti sāka klasē ceļot no rokas rokā. Un tagad atkal šķiet, ka tajos no manis būs lielāka jēga un arī es pats tur gūšu lielāku kaifu. Dzīves refleksijas lai paliek tiem tuvajiem cilvēkiem, kuri nevar izbēgt.

Paškarantīna. 28. diena

Tā kā šīs Lieldienas tā vai citādi sanāktu pavadīt gandrīz tāpat kā iepriekšējās četras nedēļas, izmantoju savu pareizticīgā privilēģiju un atliku svinēšanu uz nākamo svētdienu, kad, cerams, jau būšu laukos un varēšu ēst kuļiču ar brinzu un olām, kas pa lielam arī ir viss, ko esmu paradis darīt šajos svētkos.

Līdz tam mani galvenokārt priecē lēnā lapu plaukšana, kuru varu novērot pagalmā pa logu un nu jau aizvien drošāk arī klātienē. Ņemšanās ar analīzēm ir ļāvusi salīdzinoši pakāpeniski pāriet nākamajā posmā, kad varēšu dzīvot līdzīgi citiem šajā laivā iekritušajiem. No sākotnējās trauksmes tikpat kā nekas vairs nav palicis un tāpēc zūd arī iemesls rakstīt blogu. Visdrīzāk pēc trim dienām veikšu vēl vienu ierakstu, lai sanāk apaļš mēnesis, un tad atgriezīšos tajā dzīvē, kāda nu šeit un tagad var sanākt.

Vismaz tagad man gribas cerēt, ka tik traki jau nemaz nebūs. Pat nemēģinot lēst, kad tad varētu tikt atcelti ārkārtas stāvokļa ierobežojumi, es vismaz varēšu pastaigāties pa dažādām vietām un pamazām pa vienam arī satikt draugus un paziņas. Turklāt piedāvājums vienkārši kopā pastaigāties beidzot izklausīsies atbildīgi, nevis dīvaini.

Bet vispirms, protams, būs brauciens pie mammas uz laukiem. Par laimi, viņa visu šo laiku ir centusies dzīvot ļoti uzmanīgi, izvairoties no ciemiņiem un ciemošanās, lai gan galīgi nav pieradusi tik daudz laika pavadīt vienatnē. Tur droši vien pavadīšu nepilnu nedēļu, mēģinot pārāk nedomāt par pagājušo gadu, kad tieši šai pašā laikā kopā steigšus lidojām  un braucām uz bērēm viņas dzimtajā gagauzu ciemā un laiku pirms Lieldienām pavadījām, pamīšus sērojot un salstot.

Bet tas bija tolaik. Pat mazliet savādi šķiet, ka pēdējo dienu sajūtās miera ir krietni vairāk kā jebkā cita. Varbūt tas ir pieradums, bet varbūt tieši tas arī bija vajadzīgs. Galu galā man joprojām ir mani darbi un mani stāsti, kas paši no sevis neuzrakstīsies.

Fedginator's tactics room

Football tactics - mostly EPL and La Liga.

Pass and Move

There is more to football than just the scoreline.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around the Corner

The Girl With the TBR Tattoo

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: