Mūzikas atmiņas II

Atskaitot tos agros MTV redzējumus, kas tagad jau šķiet līdzīgāki sapņu vīzijām, mūzika man bērnībā īpaši tuvu nestāvēja. Vienīgi vakarus manā un brāļa istabā piepildīja Radio SWH, kuru mēs klausījāmies, vienlaikus lasot grāmatas vai pildot mājasdarbus. Brālis viņiem vienreiz uzrakstīja pavisam īstu papīra vēstuli, lūdzot nospēlēt Prodigy, bet es kādu laiku sūtīju nesmieklīgus jokus Horena Stalbes un Lindas Leen raidījumam, kura nosaukumu vairs neatceros. Bet nešķiet, ka kāda dziesma no tā laika būtu īpaši ieķērusies sirdī vai atmiņās.

Līdz gadiem 12-13 tā arī bija gandrīz vienīgā saskare ar Rietumu mūziku. Pārējo raidlaiku Ungurpilī tāpat kā jebkurā Latvijas ciematā bija pārņēmis Latvijas Radio 2. Tas skanēja no autobusiem un māju balkoniem, un atvērtajām garāžām, kur večiem aliņa sabiedrībā ķimerējās ap mašīnām, vai ko nu tur.

Neatceros, kurā no šiem abiem radio izdzirdēju Robertu Gobziņu, bet tā bija mana pirmā muzikālā mīlestība. Jutu līdzi viņa dziesmām nezināmā veidā izstrādātajos Manas topos un mēģināju pierunāt mammu nopirkt viņa kaseti kādā no Rīgas braucieniem. Veiksmīgs bija tikai viens no diviem pirkumiem – otrajā reizē viņa man atveda Ērika Gruzniņa albumu “Satikšanās”.

Lai arī es nezināju nevienu no Gobziņa apstrādāto dziesmu oriģināliem, tas arī nebija svarīgi – galvenais bija absurdās, bet skanīgās vārdu spēles, kas precīzi trāpīja manā toreizējās humora izjūtas (radio)vilnī. Arī tie retie šlāgeri, kas piesaistīja manu uzmanību pa vidu fonā skanošajai šļurai, bija joku dziesmas – Melnā pantera un Man vienalga viss. Un drauga brāļa atklātais Сектор Газа, no kuru dziesmām mēs uztvērām tikai lamuvārdus.

Tā tad arī bija tā bāze mūsu pirmajiem soļiem mūzikas radīšanā. Tā, šķiet, bija drauga ideja, jo viņam bija magnetofons un nevajadzīgas kasetes. A man vienkārši patika pļāpāt, un kāda tur starpība, izpausties dziesmās vai stāstos. Instrumentu trūkums nebija problēma, jo istabā bija galds, pa kuru varēja sist ritmu tas, kurš tajā brīdī nedziedāja. Viņš arī gudroja nākamās dziesmas tekstu, lai jau pēc pāris minūtēm nomainītu savu nodziedājušo draugu.

Pēc tam jau nāca ģitāras un tas pats draugs iesaistījās grupā, ar kuru izceļojās pa ārzemēm, bet es pieņemu, ka droši varu viņa vārdā sacīt, ka tas jau vairs nebija tas. Īstākā mūzika tiek sacerēta, vienpadsmitgadnieka galvā divās minūtēs sajaucoties Ērika Gruzniņa un Сектор Газа tekstiem.

Mūzikas atmiņas I

Līdz sešu gadu vecumam no bērnības atceros ļoti maz – pāris epizodes bērnudārzā, pāris mājās, viena pie zobārsta -, taču tur ir arī ar mūziku saistītu atmiņu aina. Nekādas džeza plates vai koncerti, nē, ir 1991. gads, un mūsu blokmājai ciematā ir pieslēgta antena, kas darbdienās nezin kāpēc ķer tikai un vienīgi MTV. Tolaik piecgadīgais Vilis bērnudārzā neiet, bet pavada šīs dienas pie vecāsmātes, kas pieturas pie mūžsenā bērnu audzināšanas paņēmiena – ieslēgta televizora.

Tā nu es stundām ilgi sēdēju uz paklāja soļa attālumā no skaņām un krāsām, kas aumaļām vien plūda no ekrāna, piepildot prātu un ķermeni ar savādu un neizskaidrojami patīkamu ritmu. Un kopš tā laika mana aizrautība tā arī nav apklususi, mūzikai pavadot kā vientuļos vakarus bērnībā un pusaudža gados, tā arī, protams, tikšanās ar draugiem, iekšējās krīzes un darba pakāpienus. Kā nekā mans pirmais izdotais tulkojums bija Boba Dilana autobiogrāfija.

Lai kā esmu mēģinājis muzicēt arī pats, tas vienmēr ir beidzies, maigi izsakoties, bez panākumiem. Pat hipiji nometnē man atņēma tamburīnu un piešķīra videokameru. Tāpēc man nācies iztikt ar dejošanu par arhitektūru, Frenka Zapas vārdiem runājot, jeb mūzikas aprakstīšanu. Savulaik to darīju blogam roks.nemirst.lv, vēlāk sociālajos tīklos, bet tagad vienkārši laiku pa laikam pakavējos atmiņās. Un vienā no tādiem brīžiem izdomāju, ka varētu būt ineresanti tās arī pierakstīt. Galu galā, ko tad citu var darīt nemierīgos laikos, kā atgriezties tai vai citā reiz piedzīvotajā brīdī un atcerēties, kā mūzika savulaik ir nomierinājusi sakairināto prātu vai, tieši otrādi, samutuļojusi galvu vēl jo vairāk.

Netaisos rakstīt nejēgā bieži un nesolu arī pieturēties pie hronoloģiskas secības – ko nu sagribēsies rakstīt, tam arī paklausīšu. Varbūt nākamreiz pastāstīšu par to, kā mana mūzika kādā bakalaura darbā tika aprakstīta kā autsaideru mākslas piemērs, bet varbūt patiešām pāriešu pie nākamās skaidrās atmiņu ainas – kā mēs ar draugu pēc skolas sacerējām un turpat magnetofonā ierakstījām šlāgerus, pavadījumam sitot ar roku pret galda malu. Vai arī neko nestāstīšu. Tad jau redzēs.

Paškarantīna. Mēnesis. Beigas.

Šodien tad nu beidzot pieliku punktu pašizolācijai, pirmoreiz kopš atgriešanās satikdams draugus (abus atsevišķi), aiziedams uz grāmatveikalu un izstaigādams Rīgu no Teikas līdz Ģertrūdes ielai un atpakaļ. Visvairāk laikam mani pārsteidza tas, cik maz dzīve šķita mainījusies. Ielās bija visnotaļ daudz cilvēku – manā nostūrī pat, šķiet, vairāk nekā parasti. Arī Ziedoņdārzs bija rosīgs un kafejnīcās dzīvības netrūka. Iespējams, nebeidzamajās pastaigās gar dzelzceļa sliedēm mans priekšstats par normalitāti ir mazliet sagrozījies, taču šodien patiešām likās, ka vienīgās liecības par pandēmijas klātbūtni Latvijā ir plastmasas aizslietņi pārdevējiem priekšā un daudzās zīmes uz durvīm un plakātu vietām par ierobežojumiem, kas saistīti ar Covid-19. Un pārsteidzoši daudzie grafiti/saukļi pret ierobežojumiem, kas saistīti ar ārkārtas stāvokli. Un noklausīto sarunu riņķošana ap vienu vienīgu tēmu, kas atgādināja dzīvi Barselonā ar futbolu un neatkarību kā pastāvīgo refrēnu ikvienai sociālai kopābūšanai.

Pēc dzīvoklī pavadītā vienatnes mēneša visas šīs ņirboņas un dzīvības kļuva mazliet par daudz, tāpēc brauciens uz laukiem būs īsti vietā. Dažas nākamās dienas pavadīšu ar āra darbiem un bez vilcienu un tramvaju trokšņiem. Pēc tam droši vien atgriezīšos pie mērenas socializēšanās un līdz ar to arī parastās dzīves, tikai mazliet lēnākas, brīvākas. Un tas jau izklausās pat ļoti vilinoši. Bet arī šis mēnesis, atskaitot dažus skumju uzplaiksnījumus, nebija nemaz tik traks. Laikam tomēr jau esmu pieradis pie vienatnes.

Tagad arī šķiet, ka esmu izrakstījies par savu ikdienu un domām. Paldies draugiem un citiem bloga lasītājiem – jo sevišķi sākumā domu sakārtošana man bija pat ļoti noderīga, taču nedomāju, ka būtu uz to saņēmies privātā dienasgrāmatā, jo man tomēr ir iekšēja nepieciešamība pēc auditorijas. Ne velti uz rakstīšanu visvairāk pavilkos, kad mani stāsti sāka klasē ceļot no rokas rokā. Un tagad atkal šķiet, ka tajos no manis būs lielāka jēga un arī es pats tur gūšu lielāku kaifu. Dzīves refleksijas lai paliek tiem tuvajiem cilvēkiem, kuri nevar izbēgt.

Paškarantīna. 28. diena

Tā kā šīs Lieldienas tā vai citādi sanāktu pavadīt gandrīz tāpat kā iepriekšējās četras nedēļas, izmantoju savu pareizticīgā privilēģiju un atliku svinēšanu uz nākamo svētdienu, kad, cerams, jau būšu laukos un varēšu ēst kuļiču ar brinzu un olām, kas pa lielam arī ir viss, ko esmu paradis darīt šajos svētkos.

Līdz tam mani galvenokārt priecē lēnā lapu plaukšana, kuru varu novērot pagalmā pa logu un nu jau aizvien drošāk arī klātienē. Ņemšanās ar analīzēm ir ļāvusi salīdzinoši pakāpeniski pāriet nākamajā posmā, kad varēšu dzīvot līdzīgi citiem šajā laivā iekritušajiem. No sākotnējās trauksmes tikpat kā nekas vairs nav palicis un tāpēc zūd arī iemesls rakstīt blogu. Visdrīzāk pēc trim dienām veikšu vēl vienu ierakstu, lai sanāk apaļš mēnesis, un tad atgriezīšos tajā dzīvē, kāda nu šeit un tagad var sanākt.

Vismaz tagad man gribas cerēt, ka tik traki jau nemaz nebūs. Pat nemēģinot lēst, kad tad varētu tikt atcelti ārkārtas stāvokļa ierobežojumi, es vismaz varēšu pastaigāties pa dažādām vietām un pamazām pa vienam arī satikt draugus un paziņas. Turklāt piedāvājums vienkārši kopā pastaigāties beidzot izklausīsies atbildīgi, nevis dīvaini.

Bet vispirms, protams, būs brauciens pie mammas uz laukiem. Par laimi, viņa visu šo laiku ir centusies dzīvot ļoti uzmanīgi, izvairoties no ciemiņiem un ciemošanās, lai gan galīgi nav pieradusi tik daudz laika pavadīt vienatnē. Tur droši vien pavadīšu nepilnu nedēļu, mēģinot pārāk nedomāt par pagājušo gadu, kad tieši šai pašā laikā kopā steigšus lidojām  un braucām uz bērēm viņas dzimtajā gagauzu ciemā un laiku pirms Lieldienām pavadījām, pamīšus sērojot un salstot.

Bet tas bija tolaik. Pat mazliet savādi šķiet, ka pēdējo dienu sajūtās miera ir krietni vairāk kā jebkā cita. Varbūt tas ir pieradums, bet varbūt tieši tas arī bija vajadzīgs. Galu galā man joprojām ir mani darbi un mani stāsti, kas paši no sevis neuzrakstīsies.

Paškarantīna. 25. diena

Šodien tad nu beidzot saņēmu negatīvu testa rezultātu, uzreiz pēc kura sēdos mašīnā, lai dotos uz laukiem. Tālāk par Raganu diemžēl netiku, jo saņēmu ziņu no ģimenes ārstes par nepieciešamību veikt vēl otro testu, neatkarīgi no pirmā testa rezultāta. Par tādu noteikumu nebiju dzirdējis (lai gan rīkojumiem un rekomendācijām sekoju uzmanīgi), arī maniem paziņām, kuriem netika atklāts Covid-19, otrais tests nav veikts, bet ģimenes ārste bija pārliecināta, tāpēc atgriezos Rīgā, kur tagad Lieldienu zaķa vietā gaidīšu ciemiņus aizsargtērpos.

Vismaz īsajā turpceļā izdevās parunāt ar mammu un pēc trīsarpus nedēļu pārtraukuma redzēt kādu cilvēku arī dzīvē. Iztikām gan bez apskāvieniem utt., tomēr pēc atgriešanās dzīvoklī sajūtas vienalga bija mazliet rimtākas. Laikam jau kaut kur iekšā nemanāmā dziļumā bija kņudējusi doma par to, ka manas prombūtnes laikā kaut kas apkārtējā pasaulē varētu būt nelāgi izmainījies. Tomēr Rīga izskatījās kā iepriekš, mēs abi arī, šķiet, izturējāmies normāli. Pēdējās trīsarpus nedēļas tiklab varēja arī nebūt notikušas.

Vienvārdsakot, tagad zinu, kā tas ir – atgriezties šaisaulē kādu laiku pēc nāves, lai uz brīdi aplūkotu pasauli. Gribās pielipt pie stikla, lai neko nepalaistu garām, kaut arī visu pavada viegla vilšanās sajūta, jo nekas jau daudz nav mainījies. Ja nu vienīgi cilvēki stāv mazliet tālāk cits no cita. Un pēc tam ir saldsērīgāka sajūta, lūkojoties ārā pa virtuves logu, aiz kura redzamā aina pamazām kļūst skaistāka nekā jebkad iepriekš. Sāku novērtēt vienu no ciemata večiņu galvenajiem laika kavēkļiem.

Tāpat sāk likties interesanti, ka tieši rutīna, kas lielā mērā palīdz man saglabāt sevi vēlamajā kondīcijā, arī ir tā, kas sekmē dienu saplūšanu aizvien grūtāk izšķiramā masā. Atskaitot otrdienas ekspedīciju līdz koronavīrusa testa nodošanas vietai, vienīgā izteiktā atmiņa no šī laika man ir saistīta ar šīs nedēļas skaisto laiku un lasīšanas pusstundu pie dzelzceļa sliedēm. No pārējā laika ir grūti izķeksēt ārā ko vairāk par atsevišķām sarunām vai vēstulēm, un arī to ne vienmēr – parastos apstākļos tās tomēr mēdz būt piesaistītas vairāk vai mazāk konkrētai vietai un laikam. Jā, mēnešiem un gadiem ritot, arī šādas atmiņas pamazām domās var aizbīdīties pie pavisam citām vietām un laikiem, bet sākotnējā sasaiste tomēr ir būtiska. Tāpat kā fiziskā formātā lasītas grāmatas iegulst atmiņā labāk un spēcīgāk nekā e-grāmatas.

Bet tas jau ir cits stāsts.

Paškarantīna. 22. diena

Arī pēc trešās pašizolācijas nedēļas beigām es neesmu atradis ne atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem, ne arī kādus labākus risinājumus vienkāršajiem ikdienas izaicinājumiem. Lielākais no tiem laikam ir vajadzība laiku pa laikam pilnībā pārslēgties no darāmā un dienas kā tādas, lai izvairītos no iestrēgšanas kaut kādā vienas sajūtas vagā. Bet to ir grūti paveikt dzīvoklī, pat vienam pašam uz divām istabām. Sevišķi reizēs, kad arī pastaiga kļūst par mehānisku sevis staidzināšanu gar labi pazīstamām dekorācijām. Bet tas tad laikam ir saistīts ar to pašu vienas sajūtas atbalsošanos  dzīvokļa sienās un paša galvā.

No otras puses, rīt no rīta beidzot pārgājiens būs citā virzienā un ar citu mērķi – ar ģimenes ārstes norīkojumu došos nodot analīzes. Klepus iepiekšējās pāris dienās vairs nav bijis (lai gan šovakar šķiet atgriezies), tomēr masku uzvilkšu, jo nāksies iet kādu pusstundu katrā virzienā un ko var zināt, varbūt pa ceļam sagribēsies kādu nomutēt.

Kā, iespējams, rakstīju jau iepriekš, kā ideālo gadījumu redzu infekcijas apstiprināšanu, jo tas nozīmētu, ka mana imūnsistēma ar to ir tikusi galā bez īpašiem sarežģījumiem un vismaz tuvākajā nākotnē pret šo vīrusu es varētu būt pasargāts. Tā vārdā es labprāt vēl kādu nedēļu pavadītu pašizolācijā pat par spīti visam iepriekšminētajam, jo arī puslīdz nopietna slimības gaita izklausās ļoti nepatīkama. Un, protams, savā ziņā mani mierinātu sajūta, ka neesmu pavisam stāvējis malā šajā notikumā.

Daļēji tas, protams, ir joks, bet līdzīgi es jutos 2008. gadā, stāvot rindā uz bezdarbnieka statusa pieteikšanu, kas stiepās cauri visam pagalmam un līdz šķērsielai, un tāpat jutos arī netīšām attapies 13. janvāra nemieru epicentrā (kas ir garš stāsts). Jo šobrīd, lai cik ļoti es lasītu ziņas, kurās tiek uzsvērts, ka šajā karā iesaukti esam mēs visi, lai cik ļoti mani draugi un ģimenes locekļi stāstītu par tādām pašām sajūtām un tādu pašu ikdienu kā manējā – es vienalga nespēju abrīvoties no dziļumā kņudošās pārliecības, ka ārpus šī dzīvokļa viss ir pa vecam. Tik ilgi esmu bijis projām, tā laikam. Bet tā ir vēl viena no cīņām, kas šajā laikā ir jāizcīna vienatnē un pašam ar sevi.

Paškarantīna. 19. diena

Laikapstākļu dēļ dienišķās dzelzceļa malas pastaigas šajās dienās ir kļuvušas īsākas, un tas, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc arī manas dienas pamazām kļūst grūtāk izšķiramas. Reizēm liekas, ka forma ir tikai rītam un vakaram, bet viss pārējais ietilpst kategorijā “kaut kur pa vidu”, lai gan tieši agro pēcpusdienu esmu centies padarīt par to laiku, ko pavadu projām no datora un dzīvokļa centrālās istabas. No otras puses, varbūt vaina ir tieši rutīnā, kas atņem manām dienām pašnoteikšanās brīvību un padara tās tik grūti atšķiramas citu no citas. Bet nu, ideāla risinājuma nav un man ir nelāgas aizdomas, ka bez dienaskārtības es varētu iestrēgt bezgalīgā pusmiegā.

Viens no jaunā režīma punktiem, kas uzspiedis sevi pats, ir visu šo dienu sākšana un beigšana ar jaunumiem no vīrusa frontes. Tie ir aizstājuši futbola ziņas, kurām sekoju iepriekš, tiesa, ne gluži gan tādā apmērā. Vismaz pagaidām šī lasāmviela man nav apnikusi. Par laimi, ikdienas dzīvei tā arī pārāk nekaitē. Inficēto un mirušo skaits jau sen ir pārkāpis to robežu, kas nošķir slimniekus no statistikas.

Tā gan laikam nav visiem – vismaz spriežot pēc manas sarakstes ar draugiem un ģimenes locekļiem. Joprojām tās šad tad apraujas uzreiz pēc Tā Vārda pieminēšanas. Un arī sociālajos tīklos cilvēki stāsta par mēģinājumiem izvairīties no pandēmijas ielaišanas ikdienas domās.

Es gan nedomāju, ka man tas varētu darboties. Tas ir tāpat kā pēc izšķiršanās mest lielu līkumu it visam, kas varētu atsaukt atmiņā otru cilvēku. Pirmajās dienās tas, protams, var būt vajadzīgs, bet jau drīz pēc tam, manuprāt, labāk ir mēģināt atkal atgūt šīs vietas un sajūtas sev, saistīt tās ar jauniem iespaidiem. Arī vīruss ir tik ļoti pārņēmis manas domas, ka labāk šķiet padarīt to par fona sajūtu, lai tādējādi atņemtu pandēmijai šokēšanas spēju. “Tāds laiks” un paraustīt plecus, un doties pie nākamā dienas uzdevuma ar mazliet skumju smaidu.

Paškarantīna. 17. diena

Ja šis vienatnē pavadītais laiks ir kaut ko man iemācījis par sevi, tad pirmkārt un galvenokārt to, ka ar divarpus izolācijā pavadītām nedēļām nepietiek, lai kaut kas būtiski izmainītos. Ja nu vienīgi dzīve šķiet mazliet palēninājusies, kas ironiskā kārtā nozīmē arī dienu ātrāku aizritēšanu, kopš nav vajadzības nomoda stundās ietilpināt tik daudzus degošus darbus kā iepriekš. Laikam personība man ir izveidojusies gana stabila, lai arī šāds satricinājums neatstātu uz to (vismaz pagaidām) manāmu iespaidu.

Šis laiks arī vēlreiz ir apliecinājis, ka man nav nekādu filozofisku noslieču – tā arī neesmu nonācis ne pie kādiem lieliem secinājumiem par dzīves jēgu vai pasaules kārtību. Tādu darbu kā Jāņa Rozes apgāda izdoto “Sērgas laikā” es noteikti nespētu uzrakstīt, tas, šķiet, prasa pavisam citādu prāta struktūru. Daudz vairāk par domām mani interesē sajūtas, un tās svārstās visnotaļ nelielā amplitūdā. Piemēram, šodien tās ir atgriezušās pie iepriekšējās/parastās optimistiskās rezignācijas, kas man liek velt tik uz priekšu jau iepriekš pieminētā īsromāna tekstu un darīt visu pārējo, no kā sastāv šīs nedēļas. Pēc pāris dienām gan jau atpakaļ būs skumjas, kas šai laikā varbūt gruzd kaut kur bišķi tuvāk garozai nekā citos apstākļos un vieglāk izvirst ārā pa ikvienu tām atvēlēto plaisu.

Arī paziņām sērgas laiks lielākoties ir vienīgi akcentējis jau esošās rakstura iezīmes – tāpēc varu tikai cerēt, ka tie man savulaik zināmie cilvēki, kuriem ir bijušas noslieces uz paranoju un/vai sazvērestības teorijām, tagad nav tām padevušies visā pilnībā.

Pārmaiņām ne obligāti ir vajadzīgs tāda veida bezdibenis pie kājām – domāju, pietiek ar kādu iekšēju plaisu, kuru šāds satricinājums tad var paplest krietni lielākā, varbūt vienā lēcienā pat nepārvaramā aizā. Un tad neatliks nekas cits, kā palikt tai vai citā pusē. Bet lielākajai daļai, mani ieskaitot, šī plaisa lūst vaļā tik lēnām, ka vēl kādu laiku zeme zem mūsu kājām izskatīsies tāda pati kā iepriekš. Un pēc tam pamazām varēs arī paskatīties, kas tad īsti ir noticis dziļumā.

Paškarantīna. 15. diena

Šodien beidzot piezvanīju ģimenes ārstei, lai painformētu par klepu, kas bija sācies pirms dažām dienām un joprojām nav pārgājis. Gribēju saprast, kā tas ietekmēs manu turpmāko (ne)brīvību pēc pašizolācijas 14 dienām. Atbilde bija vienlaikus paredzama un nepatīkama – man jāpaliek mājās vēl divas nedēļas no simptomu parādīšanās. T.i., līdz nākamās nedēļas vidum.

Man pašam šķiet, ka uztvēru to ar tādu kā lauciniecisku rezignētību, bet nevaru arī noliegt, ka ļoti biju gaidījis iespēju beidzot kārtīgi izstaigāt pilsētu – gan tāpēc, ka man vienkārši gribējās no dzelzceļa malas atšķirīgus skatus, gan arī tāpēc, lai aplūkotu Rīgu šādā izskatā, kas tomēr varētu būt vienreizēja iespēja, turklāt tāda, kuru šķiet ļoti vērtīgi pieglabāt kādā prāta nostūrī, lai vajadzības gadījumā varētu izvilktu ārā atbilstošā brīdī kādā no nākamajiem stāstiem vai romāniem. Un, protams, bija arī nosacīti plāni satikt paziņas kopīgām pastaigām.

Tagad, vakarā, rezignētība ir mazliet pakāpusies malā pavisam vienkāršu, banālu, klusu skumju priekšā. Tas pat nav tāpēc, ka man būtu lieli iebildumi sēdēt mājās – drīzāk runa ir par cerības atņemšanu, jo pastāv arī iespēja, ka uz manu “brīvības” laiku pašizolācija uz brīdi kļūs obligāti visā Latvijā. Bet nu, nav pirmā reize, kad esmu kaut ko gaidījis un tad noskatījies, kā tas aizlido gar degunu. Tāpēc nākamajām dienām mans plāns ir iepriekšējais – sakost zobus un turpināt strādāt pie saviem darbiem, saviem tekstiem un savām interesēm. Kā jau iepriekš rakstīju – apziņas dziļumos visu laiku turas apziņa, ka man tomēr ir krietni paveicies ar iespēju pavadīt šo laiku salīdzinoši komfortablos apstākļos un ar ļoti niecīgu smaga iznākuma iespēju. Un savulaik, 15 gados pārceļoties uz Rīgu, pie vienatnes pieradu pat vairāk nekā vajag.

Tomēr reizēm, kad aiz loga pa ielu garām paies kāda kompānija, man droši vien nāksies novērsties, lai to neredzētu.

Paškarantīna. 13. diena

Viena no sajūtām, kas mani pašu pārsteigusi nesagatavotu šajās dienās, ir viegla, bet nerimstoša vainas apziņa par to, ka nekrītu panikā un smagi neciešu arī citos veidos. Lai cik nepatīkami būtu divas nedēļas sēdēt mājās bez kāda “dzīvā” kontakta ar citiem cilvēkiem, tā tomēr ir sēdēšana visnotaļ komfortablā dzīvoklī, kur ir viss vajadzīgais ēdiena gatavošanai un dažāda veida laika pavadīšanai. Kā jau laikam rakstīju, šeit vispasaules katastrofas sajūtas vietā drīzāk ir tāda kā dzīves iepauzēšanās, no kuras mani tikai reizi pa reizei izsit kāda īpaši satricinoša stāsta izlasīšana. Bet es gana daudz gadu esmu pavadījis ziņu piesātinājumā, lai būtu izstrādājusies bieza āda arī pret drausmīgiem notikumiem kur citur, pat ja tas “citur” ir blakus ielā. Jo sevišķi tad, ja šeit spīd saule, kaimiņš stundām ilgi krāmējas ap mašīnu un turpat pagalmā bērni spēlē badmintonu.

Pirmajā vilnī, kad vēl tikai steidzu mājup, tas viss likās daudz tuvāks un īstāks, lai gan patiesībā krietni mazāk bija gan kopējo, gan jauno saslimšanas gadījumu – un tātad arī inficēšanās iespēju. Tagad debesis nav sabrukušas pār galvu un par notiekošo atgādina tikai dažkārtējā ieskatīšanās kādā ziņu portālā, kamēr pirms tām divām nedēļām tiešām bija grūti koncentrēties kam citam.

Un jā, tas man liek justies mazliet vainīgam par to, ka neuztveru situāciju pienācīgajā nopietnībā, ka man gribas jokot un teikt “gan jau nebūs tik traki” tiem draugiem, kas uztraucas vairāk. Jūtos kā tajā roadtripā pirms gadiem 12, kad mums kādā Slovākijas nostūrī saplīsa mašīna un es nekādi nespēju beigt zviegt (tiesa, visnotaļ klusu). Šoreiz tas vairāk ir nevis saslimušo priekšā – grūti saprast, cik nopietna ir lielākā daļa saslimšanas gadījumu Latvijā, kas netiek ārstēti stacionāri, – kā iesaistīto ārstu un to cilvēku dēļ, kuriem notikušais ir tiešām izsitis pamatus zem kājām, vienalga, finansiālus vai citādus.

Un vienlaikus jūtos vainīgs arī par to, ka man nešķiet prātīgi tuvākajā laikā doties pie mammas uz laukiem, pat ja tas būtu privātajā mašīnā. It kā ir pavasara darbi, kuros būtu vajadzīga mana palīdzība, taču visi tie brīdinājumi nedoties pie gados vecākajiem ģimenes locekļiem… Bet tad es paskatos pa logu, un man atkal šķiet, ka uztveru visu pārāk nopietni.

Pareizo reakciju laikam ir grūti saprast pat ar visu #paliecmājās. Šī ir no tām reizēm, kad arī vienkāršais ir sarežģīts.

Pass and Move

There is more to football than just the scoreline.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around the Corner

The Girl With the TBR Tattoo

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: