Paškarantīna. 15. diena

Šodien beidzot piezvanīju ģimenes ārstei, lai painformētu par klepu, kas bija sācies pirms dažām dienām un joprojām nav pārgājis. Gribēju saprast, kā tas ietekmēs manu turpmāko (ne)brīvību pēc pašizolācijas 14 dienām. Atbilde bija vienlaikus paredzama un nepatīkama – man jāpaliek mājās vēl divas nedēļas no simptomu parādīšanās. T.i., līdz nākamās nedēļas vidum.

Man pašam šķiet, ka uztvēru to ar tādu kā lauciniecisku rezignētību, bet nevaru arī noliegt, ka ļoti biju gaidījis iespēju beidzot kārtīgi izstaigāt pilsētu – gan tāpēc, ka man vienkārši gribējās no dzelzceļa malas atšķirīgus skatus, gan arī tāpēc, lai aplūkotu Rīgu šādā izskatā, kas tomēr varētu būt vienreizēja iespēja, turklāt tāda, kuru šķiet ļoti vērtīgi pieglabāt kādā prāta nostūrī, lai vajadzības gadījumā varētu izvilktu ārā atbilstošā brīdī kādā no nākamajiem stāstiem vai romāniem. Un, protams, bija arī nosacīti plāni satikt paziņas kopīgām pastaigām.

Tagad, vakarā, rezignētība ir mazliet pakāpusies malā pavisam vienkāršu, banālu, klusu skumju priekšā. Tas pat nav tāpēc, ka man būtu lieli iebildumi sēdēt mājās – drīzāk runa ir par cerības atņemšanu, jo pastāv arī iespēja, ka uz manu “brīvības” laiku pašizolācija uz brīdi kļūs obligāti visā Latvijā. Bet nu, nav pirmā reize, kad esmu kaut ko gaidījis un tad noskatījies, kā tas aizlido gar degunu. Tāpēc nākamajām dienām mans plāns ir iepriekšējais – sakost zobus un turpināt strādāt pie saviem darbiem, saviem tekstiem un savām interesēm. Kā jau iepriekš rakstīju – apziņas dziļumos visu laiku turas apziņa, ka man tomēr ir krietni paveicies ar iespēju pavadīt šo laiku salīdzinoši komfortablos apstākļos un ar ļoti niecīgu smaga iznākuma iespēju. Un savulaik, 15 gados pārceļoties uz Rīgu, pie vienatnes pieradu pat vairāk nekā vajag.

Tomēr reizēm, kad aiz loga pa ielu garām paies kāda kompānija, man droši vien nāksies novērsties, lai to neredzētu.

Paškarantīna. 13. diena

Viena no sajūtām, kas mani pašu pārsteigusi nesagatavotu šajās dienās, ir viegla, bet nerimstoša vainas apziņa par to, ka nekrītu panikā un smagi neciešu arī citos veidos. Lai cik nepatīkami būtu divas nedēļas sēdēt mājās bez kāda “dzīvā” kontakta ar citiem cilvēkiem, tā tomēr ir sēdēšana visnotaļ komfortablā dzīvoklī, kur ir viss vajadzīgais ēdiena gatavošanai un dažāda veida laika pavadīšanai. Kā jau laikam rakstīju, šeit vispasaules katastrofas sajūtas vietā drīzāk ir tāda kā dzīves iepauzēšanās, no kuras mani tikai reizi pa reizei izsit kāda īpaši satricinoša stāsta izlasīšana. Bet es gana daudz gadu esmu pavadījis ziņu piesātinājumā, lai būtu izstrādājusies bieza āda arī pret drausmīgiem notikumiem kur citur, pat ja tas “citur” ir blakus ielā. Jo sevišķi tad, ja šeit spīd saule, kaimiņš stundām ilgi krāmējas ap mašīnu un turpat pagalmā bērni spēlē badmintonu.

Pirmajā vilnī, kad vēl tikai steidzu mājup, tas viss likās daudz tuvāks un īstāks, lai gan patiesībā krietni mazāk bija gan kopējo, gan jauno saslimšanas gadījumu – un tātad arī inficēšanās iespēju. Tagad debesis nav sabrukušas pār galvu un par notiekošo atgādina tikai dažkārtējā ieskatīšanās kādā ziņu portālā, kamēr pirms tām divām nedēļām tiešām bija grūti koncentrēties kam citam.

Un jā, tas man liek justies mazliet vainīgam par to, ka neuztveru situāciju pienācīgajā nopietnībā, ka man gribas jokot un teikt “gan jau nebūs tik traki” tiem draugiem, kas uztraucas vairāk. Jūtos kā tajā roadtripā pirms gadiem 12, kad mums kādā Slovākijas nostūrī saplīsa mašīna un es nekādi nespēju beigt zviegt (tiesa, visnotaļ klusu). Šoreiz tas vairāk ir nevis saslimušo priekšā – grūti saprast, cik nopietna ir lielākā daļa saslimšanas gadījumu Latvijā, kas netiek ārstēti stacionāri, – kā iesaistīto ārstu un to cilvēku dēļ, kuriem notikušais ir tiešām izsitis pamatus zem kājām, vienalga, finansiālus vai citādus.

Un vienlaikus jūtos vainīgs arī par to, ka man nešķiet prātīgi tuvākajā laikā doties pie mammas uz laukiem, pat ja tas būtu privātajā mašīnā. It kā ir pavasara darbi, kuros būtu vajadzīga mana palīdzība, taču visi tie brīdinājumi nedoties pie gados vecākajiem ģimenes locekļiem… Bet tad es paskatos pa logu, un man atkal šķiet, ka uztveru visu pārāk nopietni.

Pareizo reakciju laikam ir grūti saprast pat ar visu #paliecmājās. Šī ir no tām reizēm, kad arī vienkāršais ir sarežģīts.

Paškarantīna. 11. diena

Viens no iemesliem, kāpēc pārstāju rakstīt blogu katru dienu, bija tā pati vienaldzība pret savu dzīvi, kas lielākoties ir atturējusi mani no tās aprakstīšanas literatūrā. Nespēju arī izlikties, ka manas domas ir pelnījušas publisku vidi. Tāpēc šī dienasgrāmata galvenokārt ir vēl viens veids, kā piešķirt formu dienām un neļaut sev ieslīgt nebeidzamā tagadnē, kas ir visnotaļ iespējama laikā, kad darbu ir krietni mazāk nekā parasti (esmu no tiem cilvēkiem, kuriem robežu slēgšana strauji samainīja darāmā apjomu – par laimi, darba līgumi ir noslēgti uz visu gadu).

Ar to arī ir saistīta galvenā pārmaiņa iepriekšējo dienu kārtībā – darbs ar sevi pamazām kļūst par nozīmīgu dienas daļu, ieņemot iepriekšējo maizes darba vietu. Atskaitot rakstīšanu, kurai esmu atradis vietu un laiku jebkādos līdzšinējos apstākļos, tas galvenokārt nozīmē vingrošanu, valodas un grāmatas, kuras mēģinu padarīt par dienas, ne tikai brīvbrīžu daļu. (Šis pēdējais, protams, ir nosacīti – tāpat lasīšanai esmu atradis laiku gandrīz katru dienu, taču tās padarīšana par vienu no dienas stūrakmeņiem ir kas cits.) Vienvārdsakot, visu to, kas man palīdz šeit un tagad, un sniedz sajūtu, ka turpinu pilnveidoties. Bezgalīga slinkošana līdz šim man katrreiz ir apnikusi pēc nepilnas vienas dienas.

Protams, es dzīvoju viens pats un esmu pieradis strādāt no mājām, tāpēc tādam darbam ar sevi man ir vairāk iespēju nekā cilvēkiem ar ģimeni, kuriem darba apjoms šajā ārkārtas laikā nav mainījies vai pat ir palielinājies. Un, protams, krietni daudz laika notriecu internetā un datorspēlēs, no kā arī neplānoju atbrīvoties, lai pārceltos kādā astrālā apgarotības līmenī. Bet vismaz daļēji tas ir bijis apzināts ceļš, pietiekami agri saprotot – man ir svarīgi nezaudēt sajūtu, ka es mainos un attīstos. Tas bija vismaz viens no iemesliem, kāpēc jau pagājušajā rudenī kolēģiem sacīju, ka nopietni apsveru domu aiziet bezalgas atvaļinājuma ekvivalentā  uz dažiem mēnešiem. Tas bija laiks, kad visu laiku kaut kas notika, un pārējā laikā īsti nebija enerģijas pat kaut ko palasīt vai uzspēlēt, vai darīt ko citu, kas man citkārt bija sagādājis prieku.

Labi zinu, ka tas nav nekāds visiem sludināms evaņģēlijs – tas man gan pielēca krietni vēlāk, kā es sapratu pirms pāris gadiem, uzdūries vairāk nekā desmit gadus vecām vēstulēm, rakstītām tik viszinīgā tonī, ka man dusmas uzvilnīja pat cauri visam šim laikam. Un tā ir viena daļa šim darbam ar sevi – mēģināt neatgriezties tanī stāvoklī divus pakāpienus par tālu no vienkāršas pārliecības par sevi.

Paškarantīna. 9. diena

Nekad neesmu bijis no cilvēkiem, kas īpaši iespringst par iespējamiem simptomiem, bet veselības vaktēšana pēdējās pusotras nedēļas laikā ir bijusi viena no tām man jaunajām pieredzēm, ar kuru tagad sastopas gandrīz visi. Tāpēc gan es arī īsti nezināju, ko iesākt, kad vakar vakarā pēkšņi parādījās klepus un negribēja iet projām. Parasti es tam vienkārši nepievērstu uzmanību – vēl jo vairāk tāpēc, ka ikdienā vienalga strādāju no mājām.

Tā kā klepus nebija pārgājis arī šorīt, draugu mudināts piezvanīju uz jauno numuru 8303, lai gan labi zināju, ka oficiāli pārbaudes ar viegliem simptomiem notiek vienīgi mobilajos punktos, bet mašīnas man nav. Negribēju arī noslogot resursus, jo citu simptomu man nebija. Tomēr iepriekšējās dienās mediķi jau bija atbraukuši noņemt analīzes pie vismaz diviem ārzemēs pabijušiem paziņām ar viegliem simptomiem, tāpēc izlēmu tomēr izmēģināt.

Saruna bija īsa, man atbildējušais puisis šķita bezgalīgi noguris, tomēr visu laiku saglabāja ļoti cilvēcīgu sirsnību. Atbilde bija paredzama- ļoti žēl, jo simptomātika ir, bet šobrīd mēs tādos gadījumos nebraucam uz mājām. Beigās reizes trīs novēlēja man veiksmi un izturību un ieteica piezvanīt Gulbja laboratorijai. Tur saruna bija mazliet strupāka un tikpat nerezultatīva, jo viņi vispār neveic izbraukumus uz mājām, bet iet pie viņiem pats es nedrīkstu.

Viss tas riņķadancis vairāk bija tāpēc, lai es pats justos, kā izpildījis pienākumu, jo tests manā dzīvē neko daudz nemainītu neatkarīgi no rezultāta. Ja tas būtu negatīvs, es vienalga varētu inficēties jau pirmajā gājienā uz vietējo veikalu.  Ja pozitīvs – nu, nāktos ilgāk pasēdēt mājās, bet zaļumballes tā kā tā ir atceltas.

Vairāk mani satrauc, ka ir konstatēts pirmais inficēšanās gadījums arī manā dzimtajā novadā, kur joprojām dzīvo un strādā (ne no mājām) arī mamma. Iepriekšējā vakarā arī viņas ciematam vairākkārt cauri izbrauca policija, jo bija pienākušas ziņas, ka slimnieks ir redzēts sabiedrībā. Tās, protams, ir ciema neoficiālā ziņu dienesta vēstis, bet tāda situācija neizbrīnītu.

Bet pagaidām ar priecīgu satraukumu gaidu pirmdienu, kad varēšu aiziet uz veikalu un sasveicināties ar kādu cilvēku arī dzīvē. Tiktāl mani novedusi paškarantīna. Vismaz ar sienām un ēnām vēl neesmu sācis runāt. Tikai pamazām sāk palikt grūtāk motivēt sevi darbiem. Un dienas šķiet mazāk īstas, tām piesātinoties ar atkārtojumiem. Bet tā nav mirstamā kaite, kā būtu teicis mans tēvs.

Paškarantīna. 7. diena

Tieši pirms nedēļas ielidoju Latvijā ar nakts reisu, kurā bija vēl daži desmiti tikpat apmulsušu un satrauktu cilvēku. Rīgas lidostas gaiteņa vidū caur asarām klepodams vēma kāds puisēns, aiz ejas malās novietotiem aizslietņiem pie galdiem sēdēja aizsargtērpos ģērbti ārsti un pasu kontroles rindas sākumā cilvēki cits pēc cita ieziepēja rokas. Visi šķita pusaizmiguši vai varbūt kādā stresaina sastinguma stāvoklī, atdzīvodamies tikai uz īsu brīdi, kad vienā no rindām kāds nošķaudījās. “Ar to nu gan varējāt pagaidīt līdz mājām,” pārsteidzoši šķelmīgi noteica kāda sieviete, un arī pārējie šķita drīzāk priecīgi, ka satraukumam beidzot ir radusies iespēja izlausties smieklu veidā.

Tad brauciens pustukšā autobusā, kur apsēdos pašā aizmugurē aiz stikla nodalījuma un mēģināju turpināt lasīt Lispektores grāmatu, lai nedomātu par šo visu. Tomēr nespēju atturēties nervozi pacelt galvu, kad viena no braucējām pagriezās ejas virzienā, lai kreptīgi noklepotos.

Tā kā līdz nākamajam – pēdējam – autobusam uz Teiku bija jāgaida gandrīz divdesmit minūtes, novērtēju naksnīgās Rīgas tukšās ielas un izlēmu, ka neliela pastaigāšanās līdz aizaizaizaiznākamajai pieturai nevienam nekaitēs. Patiešām, lai gan bija tikai pusnakts, ielās redzēju tikai pāris cilvēkus, bet nu, ir iets arī vēlākās stundās, kad cilvēku ir vēl mazāk, tāpēc pasaules dīvainība bija ja nu vienīgi manā galvā.

Pēdējā etapā aiz manis apsēdās divi krietni iereibuši puiši un sprieda, cik grūti gan ir pārtraukt dzert. Es bakstīju telefonā un tad jau biju mājās, un nākamo pusotru stundu nosēdēju pie datora, lai atietu no tā dīvainā pusspriedzes stāvokļa, kas bija mani pavadījis kopš brīža, kad uzzināju par robežu slēgšanu un steidzu nopirkt biļeti, bet pēc tam – zvanīt tuvākajiem draugiem un ģimenei, lai nezin kāpēc informētu arī viņus par notiekošo (un pretī lielākoties saņemtu vienkāršu “ā, ja?”).

Tas bija pirms nedēļas. Tagad esmu apradis ar domu, ka viss ir pa īstam, šeit un tagad, un atkal spēju jokot par to normāli, ne tīri automātiski, tādā kā pašaizsardzības reakcijas veidā. Un esmu apradis arī ar sēdēšanu mājās, lai gan vienlaikus nevaru sagaidīt laiku, kad man nebūs sevi jāuztver kā spitālīgo, kuram drošības pēc ir jāmet līkums citiem cilvēkiem. Bet tā laikam ir mums visiem.

Arī blogu turpināšu rakstīt, lai gan negalvoju, ka vairs katru dienu. Galu galā esmu jau iekārtojies jaunajā ritmā, manā iekšējā līmeņrāža burbulītis ja kustas, tad rātni starp līnijām, par ko varu tikai priecāties un cerēt, ka citiem ir līdzīgi. Tagad jādara savi darbi, reizi pa reizei pametot skatienu apkārt un uz priekšu. Un rezignēti jāpieņem, ka šī pasaule ir iekārtojusies uz (neilgu) palikšanu, tātad atliek tikai sadzīvot.

Paškarantīna. 6. diena

Izskatās, ka ir pienācis tas krīzes brīdis, kad cilvēki aizvien skaļāk sāk teikt – eu, a varbūt viss nav tik traki. Vai varbūt man tā šķiet tāpēc, ka šodien saskāros ar vairākiem tādiem viedokļiem. Tas laikam arī ir viens no iemesliem, kāpēc ilgtermiņa izolācija ir tik sarežģīts pasākums. Uz ielām tomēr nav līķu kaudžu un tikai retajam ir kāds personīgi pazīstams inficētais. Tad ir pavisam viegli atsākt ticēt varoņa neaizskaramībai paša stāstā.

Ar to vēl tā – cilvēku drūzmēšanās tik drīz vienalga neatsāksies (jo pavisam vienkārši netiks pieļauta), un līdz ārkārtas pasākumu beigām patieso jauno infekciju skaits, cerams, būs nokrities tuvu nullei. Un tad jau būs laiks citai kārtībai, kuras galvenais uzdevums būs nepieļaut jauna uzliesmojuma aizsākšanos. Neticu, ka agrākā dzīve varētu atgriezties diez ko drīz – galu galā dažās valstīs epidēmija ir sākusies vēlāk vai arī būs ilgāka, tāpēc nāksies ierobežot satiksmi ar tām. Diezgan skaidri redzējām, ka pietiek ar dažiem atlidojušiem slimniekiem, lai aizsāktu vilni, kas ir pietiekami nopietns pat ar nebijušiem drošības pasākumiem. Bet puslīdz normāla dzīve bez masu pasākumiem un lidojumiem ar laiku varētu atsākties, pat ja vienu aci vajadzēs turēt pievērstu notiekošajam. Ar dažiem slimniekiem veselības aprūpes sistēma spēj tikt galā, problēmas rada uzplaiksnījumi.

Un lūk, es bažījos, ka tad, ja Latvijā saslimšanu izdosies gana veikli ierobežot, cilvēkos tiks iesēta pārliecība, ka šis vīruss nav nekas traks un atsāksies parastā iešana uz darbu ar vieglu apaukstēšanos, roku nemazgāšana utt. Labprātāku cerēt, ka viens no ārkārtas pasākumu ieguvumiem būs uzlabota personiskā higiēna un (neapzinātas) rūpes par sabiedrības veselību, bet nezinu, cik tas ticami.

Tā, lūk, manas domas šajās dienās no šoka par notiekošo pāriet pie nākotnes iespēju simulēšanas. Laikam jau tā mūsu prāts parasti rīkojas, turklāt ne vien ar šādiem vispasaules notikumiem, bet arī sportu, dzīvi, literatūru un visu pārējo. Paralēli vērošanai/lasīšanai vienmēr rit tieksme ieskatīties nākotnē. Daļēji tā vienkārši notiek pasaules kārtības apgūšana no savām kļūdām, bet daļēji, manuprāt, tā ir arī vēlme iegūt apliecinājumu savai pareizībai – vai tikt pārsteigtam. Bet tas jau ir stāsts par atšķirību pasaules uztverē.

Paškarantīna. 5. diena

Lai gan nekādus efektivitātes kalnus šajās dienās neesmu gāzis, jūtos vismaz apmierināts, ka esmu turpinājis rakstīt vairāk vai mazāk parastajā apmērā. Strādāju pie garstāsta, kas nu jau ir pavisam tuvu nobeiguma fāzei. Šobrīd jau rakstu to vairākas reizes ilgāk nekā sākotnēji biju iecerējis, bet ar rakstu darbiem tā parasti notiek.

Atšķirība ir tikai tāda, ka pēdējās dienās regulāri mokos ar sajūtu, ka tas acīmredzami ir sākts pavisam citā pasaulē, pār kuru nav nolaidusies potenciālas vai īstas nelaimes ēna. Un lai kā es mēģinu sevi pārliecināt, ka šis laiks ir pārejošs vai varbūt nav tik traks, kā var šķist no pandēmijas pastāvīgās klātbūtnes ziņās un sarunās, tomēr ir sajūta, ka 2020. gada marts nav piemērotākais laiks, kad runāt par eksistenciālām krīzēm, kas saistītas ar rutinēto ikdienu. Pat ja ironija tur vienmēr ir klātesoša.

No otras puses, arī šeit un tagad pamazām jau sāk parādīties arī sajūta par dienu saplūšanu vienā neizšķiramā veselumā. Lai cik atšķirīgas tās būtu – un tādas es tās cenšos padarīt -, ir neiespējami sev pašam noslēpt to, ka starp miega stundām es gandrīz visu laiku pavadu, sēžot vienā vai otrā dzīvokļa krēslā – vai varbūt esmu piecēlies, lai mazliet pavingrotu vai paskatītos ārā pa logu. Ir sazvanīšanās, ir spēles ar draugiem internetā, ir pastaigas, taču nav tās ilgās prombūtnes, kas citkārt nošķīra dienas tāpat kā durvis iezīmē robežu starp dzīvokli un ārpasauli.

Varbūt nāksies vien pārliecināt sevi, ka šis laiks man (pagaidām) ir tikai sabiezināta “parastā” ikdiena un tāpēc tajā varu redzēt tieši to pašu, kas ir stāsta pamatā, un tas nešķitīs morāli novecojis arī pēc tam – līdzīgi kā nav novecojušas 19. gadsimta grāmatas. Vismaz pagaidām šī laika apcerēšanai man piemērotākā tomēr šķiet dienasgrāmatas forma. Arī tāpēc, ka līdz šim man jebkurš stāsts ir bijusi atskatīšanās. Varbūt tā notiks arī ar šo laiku, bet pagaidām man tā šķistu necieņa pret realitāti.

Paškarantīna. 4. diena

Sēžot dzīvoklī, vienīgā atšķirība no dienām pirms pandēmijas, ir jūtami tukšākās ielas un daudz biežākās palīdzības dienestu mašīnu sirēnas. Savukārt pie dzelzceļa sliedēm cilvēkus redzēju vairāk nekā ikdienā – gan skrējējus, gan riteņbraucējus, gan suņu staidzinātājus. Laikam ne es vienīgais biju nospriedis, ka tā ir labākā vieta noteikumus cienošām pastaigām.

Pārsvarā no mājām strādāju jau gandrīz septiņus gadus, tāpēc arī šīs atšķirības šķiet ievērības vērtas. Nezinot, kāds ir stāvoklis veikalos un citās puslīdz sabiedriskās vietās, šeit novērotais tomēr ļauj cerēt, ka pirmais pandēmijas vilnis Latviju skars salīdzinoši mazāk kā citas valstis un arī iespējamajos nākamajos uzbrukumos mēs būsim gatavi pašizolēties visnotaļ raiti un droši.

Arī ja tādu nebūs un pandēmija pāries uz visiem laikiem, būtu jauki reizi pa reizei pamēģināt atrast vietu arī šāda veida gavēnim. Jau vairāk nekā pusgadu privāti biju (pārāk) daudz gaudies par sev nepiemēroti strauju dzīves ritmu. Tas nav tik laikietilpīgs kā universitātes beigu gados, kad darba un studiju dēļ dzīvoklī sanāca tikai pārgulēt, taču tagad dzīve ir kļuvusi intensīvāka un plašāka, ar daudz mazāk atsēžamiem uzdevumiem. Un krietni vairāk pārbraucieniem.

Lai cik muļķīgi tas izklausītos krīzes laikā, bet es tiešām šo mēģinu uztvert kā sava veida gavēņa periods, kura laikā atcerēties dienaskārtības pamatus. Un lēnā garā tos arī pārkārtot.

Viena no pirmajām un galvenajām lietām, ko iemācījos, strādājot no mājām, bija rutīnas nozīme. Nepataisot sevi par automātu, tā ļauj iezīmēt noteiktu vispārīgu dienaskārtību, kuru tad pēc vajadzības var pielāgot attiecīgā laika vēlmēm un vajadzībām. Kopumā es biju apmierināts ar esošo rutīnu, taču pēc pārcelšanās no Barselonas, kad dzīve atenkurojās no dzīvokļa, tai nācās pielāgoties dažādiem jauniem kompromisiem, līdz mana ikdiena kļuva par tādu pašu lupatu deķi, kāda tā droši vien ir daudziem “brīvmāksliniekiem”. Tagad tā ir nolobījusies līdz kaulam, kas, cerams, nozīmēs vietu jauniem pavedieniem. Bet tas nav galvenais. 

Un, protams, pēc krīzes beigām parādīsies nākamie steidzamie uzdevumi, kam atkal būs jaiekārtojas ikdienā, bet tas jau būs pēc tam. Un varbūt tad es atcerēšos gavēņa laiku.

Paškarantīna. 3. diena

Šī diena varētu būt pagrieziena punkts manā paškarantīnas stāstā, jo beidzot tika skaidri pateikts, ka šajās dienās atbraukušajiem cilvēkiem ir jāievēro pašizolācija, nevis karantīna – t.i., ir atļauts iet ārā, ievērojot attālumu starp cilvēkiem un izvairoties no pieskaršanās koplietojamiem priekšmetiem (t.i., cimdos). Tas izrietēja arī no Ministru kabineta rīkojuma, taču vēl pirmdien televīzijā teica, ka atbraucēji vispār nedrīkst iet ārā no mājām.

Tas laikam ir kārtējais apliecinājums tam, cik strauji notika šīs jaunās pasaules kārtības ieviešana. Precizitāte ir miera laika privilēģija, lai gan tā visvairāk ir vajadzīga tieši šādos brīžos.

Man šis paziņojums krietni atvieglo dzīvi, jo nozīmē, ka nevajag vairs kā tarakānam zaglīgi izlīst ārā nakts aizsegā, lai izmestu ātru līkumu pa pagalmu, bet varu itin pieklājīgi pastaigāties gar dzelzceļa sliedēm, kur cilvēku ir maz un vietas ir pietiekami daudz, lai varētu mierīgi ievērot ieteikto divu metru attālumu. Un tā patiešām ir liela atšķirība dzīves kvalitātē – iespēja izvēdināt galvu un nestaigāt visu cauru dienu šurpu turpu starp sienām liek sajusties visnotaļ komfortabli. Pat ja dzīvoklis ir pieņemami liels, iekšā būšanas sajūta bija sākusi spiest tiktāl, ka diezgan daudz laika pavadīju, skatīdamies ārā pa logu un diskutēdams ar sevi par to, cik slikti būtu iziet ārā.

Tas arī nozīmē, ka varēšu sākt vēl vairāk pierast pie jaunās normalitātes, jo arī pēc šīm divām nedēļām droši vien nebūs daudz tikšanos ar draugiem un paziņām, tā ka būtiskākā atšķirība varētu būt iespēja pašam iet uz veikalu – jo sevišķi tad, ja Latvija pastiprinās kontroles pasākumus līdzīgi daudzām Rietumeiropas valstīm.

Šai ziņā lielākā sāpe ir par Spāniju. Lielā mērā tāpēc, ka vienkārši ir grūti noticēt turieniešu spējām ievērot sociālo distanci. Lai cik svarīgi nebūtu atgādināt, ka atšķirības grupas iekšienē mēdz būt lielākas nekā atšķirības starp grupām, Spānijā sadzīves kultūra ir pavisam cita, un tā mainās lēnām. Pirmdien parunāju ar savu Barselonas laika draudzeni – viņai ir ārstes izglītība, lai gan darba pieredze nozarē minimāla -, un tieši par to viņai bija lielākais sašutums. Satiksme ir samazinājusies tikai nedaudz, tāpat arī cilvēku skaits ielās. Varbūt inficēto un mirušo skaita ģeometriskais pieaugums pamazām tomēr izmainīs cilvēku attieksmi. Bet tas ir tas pats jautājums par cilvēku uzvedības ilgtermiņa pārmaiņām, kuru pārdomāju arī vakar.

Šeit tādā ziņā ir mierīgāk. Gan mašīnu, gan cilvēku ielās, šķiet, ir vairāk nekā vakar, kad pa logu redzamā pilsēta bija gandrīz tukša, taču attālums starp viņiem vienalga ir tuvāks divdesmit nekā diviem metriem. Tas rosina cerību uz inficēto līknes saplakšanu jau nākamā nedēļas otrajā pusē, kad lielākoties būs pārgājis atbraucēju viļņa inkubācijas periods.

Paškarantīna. 2. diena

Tagad, vakarā, man šodiena šķiet kā jaunās normalitātes pirmā diena. Ne tikai man pašam, bet arī sabiedrībai kopumā, spriežot pēc sociālajiem tīkliem un paša sarakstei ar paziņām, kam esmu nodevies vairāk nekā jebkad iepriekš (un tas ir daudz). Protams, kā viena, tā otra grupa pārstāv salīdzinoši priviliģētu sabiedrības slāni – ja ne materiālajā, tad dzīves un darba apstākļu ziņā, jo lielākā daļa no viņiem vai nu jau ir strādājusi no mājām, vai arī spēj to darīt bez lieliem sarežģījumiem. Un tomēr kaut virtuāla cilvēku klātbūtne šādā situācija ir ļoti vajadzīga – spriežot pēc savu paziņu reakcijas, tā ir visiem. Mēs visi galu galā esam līdzīgi apmulsuši un mēģinām saprast jauno pasauli, tās pēkšņo satricinājumu. Tāda varētu būt dzīve aplenkumā, kad aiz mūriem jau ir iezagušies neatpazīstami vai pat neredzami ienaidnieki.

Šajās dienās vispār gribas likt lietā gan militāro, gan feodālo leksiku. To dara arī valdības. Valstis paceļ tiltus un izsludina karu, mēs paši ielienam ierakumos, bruņojamies cīņai un tā tālāk. Tas arī loģiski – šobrīd liekas, ka diez vai kopš Otrā pasaules kara visai Rietumu pasaulei kopā ir nācies saskarties ar tik nopietnu pārbaudījumu. PSRS sabrukums tomēr bija krietni lokālāks notikums, lai gan tā atbalss pārskrēja visu pasauli. Un, protams, šinī pandēmijā ir grūti atrast ko pozitīvu.

Cerams, ar laiku izrādīsies, ka pasaules dziļumos ir notikušas arī kādas labdabīgas pārmaiņas. Kopīgs pārdzīvojums satuvinās cilvēkus, tehnoloģijas un medicīna piedzīvos uzplaukumu, un arī pasaule uz brīdi palēninās soli un atvilks elpu. Un puķes atkal uzziedēs uz mirušo kauliem. Kaut kas tādā garā. Šie svaru kausi, protams, nav līdzsvaroti, bet man ir iekšējs optimisms, kas liek meklēt pozitīvo (un/vai smieklīgo) arī šādās situācijās.

Varbūt tāpēc es tagad mēģinu izvilkt skatienu ārpus šīs dienas un mēneša, un gada, lai varbūt atrastu ko tādu, kā vārdā dzīvot šo jauno normalitāti bez pārlieku biežas iekšējas un ārējas šausmināšanās. Jo ir tomēr jādara savi darbi cerībā, ka labi uzrakstīti teksti kādam vēl ir vajadzīgi. Ziņas aizvien vairāk ir skaitļi un līdzīgu darbību atkārtojumi dažādās valstīs, bet tas nav mans darbs, tā nav mana dzīve. Savu jēgu es tāpat kā iepriekš visvairāk atrodu literatūrā un citos cilvēkos. Galu galā aizvien skaidrāka ir apziņa, ka pasaule mums visiem patiešām ir kopīga un ir tikpat kā neiespējami iezīmēt kādu loku uz zemes un paziņot, ka šo gan viss pārējais neietekmēs.

Varbūt par daudz patosa, bet ko padarīsi. Dienasgrāmatas žanrs uz to velk vienmēr, kur nu vēl pandēmijas sākuma posmā, kad sajūtu svārsts no “gan jau nebūs nekas traks” gala ir aiznesies uz “pasaule brūk kopā” sajūtu un atpakaļ dodas tikai pamazām.

Pass and Move

There is more to football than just the scoreline.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: