Process un rakstīšana

Aiznākamnedēļ pirmo reizi pa ilgiem laikiem dažas dienas būšu Rīgā ne tikai darba darīšanās. Cita starpā piedalīšos arī prozas lasījumu sērijā “Process”, tāpēc izdomāju, ka vajadzētu tomēr atdzīvināt blogu, lai drusku apcerētu pēdējā gada-divu rakstīšanas gaitu.

Tātad galvenais projekts šajā laikā joprojām ir bijis fantastikas stāstu cikls par pazemes pilsētu(-ām), kas šobrīd ir ļoti, ļoti tuvu nosūtīšanai pirmajiem lasītājiem (esmu to teicis arī iepriekš, bet tagad tiešām maz palicis, nopietni). Sacerēšanas daļa jau kādu brīdi ir galā un pēdējos mēnešos nodarbojos ar stāstu apstrādi. Kas arī labi, jo nupat jau pir agājis tik daudz laika kopš to uzrakstīšanas, ka pārlasot autors šķiet kāds pavisam kāds cits cilvēks, tāpēc būtu traki muļķīgi radīt jaunus gabalus, kurus piekabināt vecajiem. Bet stāsti man joprojām patīk, un rediģējot objektīvitāte ir noderīga. Arī plānus un sajūtas to sakarā atceros labi, tā kā par to neuztraucos.

Problēmas, protams, ir, bet drīzāk kur citur. Es visus tos stāstus pazīstu tik labi, ka reizēm ir sasodīti grūti saprast, vai loģikas lēcieni, kas man tagad šķiet okei, jebkādā mērā ir izsekojami lasītājam, vai arī viss tomēr pārvēršas palielā šīzā. To tad mēģināšu izdibināt, kad būs gatavs kaut kas atrādāms. Ja tā izrādīsies, tad gan nezinu, vai pietiks spēka sākt visu no jauna – pilnīgi iespējams, ka tādā gadījumā norakstīšu visu šito uz mācībām un ķeršos pie nākamajiem rakstudarbiem.

Šobrīd tālākajā stadijā (un vienīgais, kurā esmu kaut ko reāli rakstījis) no tiem ir čupa ar miniatūrām. Tās pēdējos mēnešos esmu taisījis diezgan regulāri, lielā mērā paša prieka pēc, lai izsekotu idejām, kas apkārtklaiņojot iezogas prātā vai ilgāku laiku ir gulšņājušas kādu centimetru zem apziņas, bet nekādi nav izmantojamas citos darbos. Tur ir šizīgas fantāzijas, ir reālistiskas ainiņas, ir sapņaini ministāsti – viss, kas man tuvs, vairāk vai mazāk. Dažas no tām nesen bija Punctum, citas lasīšu 30. maijā “Procesā”.

Ja skaita kopā iepriekšējos gados rakstīto, miniatūru noteikti ir pāri simtam, bet es gribu galvenokārt savākt jēdzīgu apjomu ar pēdējā laikā rakstītiem gabaliem, kuriem pielikt tādu kā samiksētu izlasi un dažus garākus stāstus. Doma par publikāciju lielā mērā ir tāpēc, lai pierrunātu sevi patiešām piestrādāt pie tām miniatūrām, jo citādi pirmā versija var palikt arī pēdējā – kā jau savam priekam rakstītas lietas. Un grāmata, avīze vai lasījums ir ļoti vērtīgs stimuls, lai pacenstos un patiešām to nostrādātu. Jo sevišķi tāpēc, ka, strādājot vairākus gadus pie fantastikas stāstu cikla, viegli var sākt šķist, ka visi tie stāsti ir tikai klusa ēnu kustība pāri smadzeņu garozai.

Advertisements

Lasīšanas plāni

Atzīmēt Goodreads tobrīd lasītās grāmatas es sāku 2010. gada otrajā pusē. Drīz pēc tam iesaistījos lasīšanas izaicinājumos – neatceros, pašā saitā vai forumos, taču tieši tajā laikā arī parādījās apņemšanās izlasīt pa grāmatai nedēļā. Tas mani krietni sapurināja, galvenokārt iemācot nelēkāt pa grāmatām, bet lasīt tikai vienu vai divas reizē, kā arī apzināti atrast dienā laiku lasīšanai. Kopš tā laika katru gadu esmu izvirzījis sev līdzīgus lasīšanas mērķus, un tie patiešām ir bijuši noderīgāki.

Taču šogad mani plāni ir daudzveidīgāki, nekā to pieļauj Goodreads koncentrēšanās uz izlasāmo grāmatu skaitu. Pēdējos pāris gados esmu pamanījis, ka pievēršu tam pārāk lielu uzmanību, novārtā atstājot valodas, kurās lasu lēnāk, kā arī apjomīgākas un sarežģītākas grāmatas. Tāpēc pāraudzināšanas nolūkiem šogad centīšos sevi pēc iespējas lasīt visās savās četras valodās (un gada beigās iebīdīt arī kādu grāmatu piektajā) un tikt galā ar uzkrātajiem ķieģeļiem – pirmkārt jau Nagiba Mafuza Kairas triloģijai, Bolanjo un dažai labai klasikai -, kā arī sarežģītāko darbu plauktiņu.

Un tāpēc arī pēdējā šīgada lasīšanas apņemšanās – ar vieglāku roku mest malā grāmatas, kuras nav ieķērušās sirdī pēc pirmajām 50-100 lappusēm. Ja nevelk lasīt, tad arī nevajag, va ne. Ja nu tikai tādas grāmatas, kuru lasīšanai redzu arī kādu pievienoto vērtību.

(un reizi pa reizei arī veltīt pāris rindkopas kādai īpašai grāmatai, jā)

Gada grāmatas. Decembris

11691

Jā, decembris beidzās jau pirms kāda laika, taču tomēnes sanāca izlasīt vairākas grāmatas, kuras atstāja līdzīgi spēcīgu iespaidu (bet katrreiz ar dažām iebildēm), tāpēc bija nepieciešams kāds brīdis to izsvēršanai. Džūljena Bārnsa “A History of the World in 10 1/2 Chapters” bija brīnišķīga grāmata līdz pēdējiem trim-četriem stāstiem, kuros īsti neredzēju pievienoto vērtību; Bela lieliskais “Būris” bija kopā ar “Izmeklētāju”, no kura guvu krietni mazāku baudu; Sezara Airas “Conversations” bija tiešām jauks miniromāns, taču nekas daudz vairāk. Tad nu atlika Orhana Pamuka “Snow” (izdots arī latviski) – niknuma un enerģijas pilns romāns par islāmu, nabadzību, politiku un mīlestību Turcijā. Nebija gluži tik viendabīgi izcils kā Pamuka paša “My Name Is Red” un “The Black Book“, taču grāmatas vēriens vairāk nekā atsvēra tās brīžiem nogurdinošo uzspēlētību.

Tātad viss sākas ar meiteņu pašnāvības sērgu Karsas pilsētā netālu no Armēnijas robežas. Turp devies dzejnieks ar pavārdu Ka, kura gaitas pēc viņa nāves apraksta dzejnieka draugs Orhans Pamuks. Kad viņš ierodas pilsētā, to aizputina sniegs  (turciski “kar”), uz vairākām dienā ieslogot viņu Karsas mini-pasaulē. Pilsētā šajā laikā notiek teatrāls apvērsums, vairākas slepkavības, samīlēšanās un visādas citādas valsts vēsturē plaši izplatītas izdarības. Romānā tās ir savstarpēji cieši saistītu simbolu pārpilna, padarot lasīšanu par tādu kā lēnu virpuļošanu uz vietas – laikam jau kā sniegotā bezvēja dienā, jā. Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, taču mēģinājums vienlaicīgi žonglēt vairākus reālos un simboliskos stāstus neiztiek bez dažkārtējas pakrišanas, kad tēli kļūst plakātiski, bet simboli – acī lienoši. Taču šādu brīžu nav daudz, un lielākoties visas bumbiņas tiek noturētas gaisā elpu aizgrābjošā veiklībā.

Gada grāmatas. Novembris

6712736

Man ir zināma vājība pret grāmatām, kurās autori vēlas pateikt Visu. Vēl jo vairāk tad, ja tas notiek katrā teikumā. Tas nenozīmē, ka šādus darbus ir viegli lasīt – ar brazīļu rakstnieces Lispektoras romānu noņēmos vairāk nekā mēnesi -, taču pēc tam galvā ir ļoti patīkams lepnuma un apdulluma sajaukums. Jo, protams, saprast Visu ir neiespējami, un dažbrīd to pat negribas darīt. Kad tādā garastāvoklī esi uzlauzis pāris lappuses, nākas vai nu atgriezties atpakaļ un tās pārlasīt, vai arī art tik uz priekšu no viena neuzlaužami abstrakta teikuma pie nākamā.

Pavisam cita lieta ir tad, ja prāts ir skaidrs un gatavs šai cīņai. Tad grāmatas teikumi atklāj vairākos slāņos tajos ielocīto skaistumu un domas, daudzas no kurām ne vienam vien rakstniekam būtu vesela romāna vērtas. Pat ja reizēm šķiet, ka arī Lispektorei labāk būtu vajadzējis grāmatas sarakstīšanai veltītos gadus izmantot trīs-četru citu darbu sagatavošanai, kuros elpot būtu ļauts ne vien teikumiem, bet arī lasītājam. Bet tās tad jau būtu pavisam citas grāmatas bez šī darba abstrahētā vēstījuma par to, kas tad īsti ir cilvēks (un Viss Pārējais). Autores uzņēmības dēļ vien būtu vērts iedziļināties darbā, taču šis ir no tiem retajiem gadījumiem, kad ambīcijas papildina arī meistarība – un tas pats tiek prasīts no lasītāja, kurš šajā gadījumā tam nebija īsti gatavs, atzīšos.

Gada grāmatas. Oktobris

9788477273059

Kims Munzo ir viens no pazīstamākajiem mūsdienu katalāņu rakstniekiem, tāds kā postmodernizētāks un mazliet strukturētāks Harmss. Šajā grāmatiņā ir trīsdesmit absurdi stāsti un ministāstiņi, kuros var notikt jebkas, bet beigās bieži vien nekas tā īsti nenotiek. Baudījums tad rodas no rotaļīguma sajūtas un nākamā pavērsiena gaidīšanas. Pat īsti nezinu, ko vēl lai saku, tāpēc otrai rindkopai iztulkošu vienu stāstiņu (ne no labākajiem, bet citiem ir vairāk rindkopas).

Par īpatnējo svaru

Pornogrāfam Titinam Komadiram

Šis ir īss stāsts par kādu sievieti un vīrieti, kuri starp mīlēšanās reizēm stāsta viens otram muļķības un smejas, un smejas ar katru brīdi aizvien spēcīgāk, piepildot māju ar līksmiem smiekliem, kas piepūš un piepilda māju, līdz – ņemot vērā, ka līksmu smieklu īpatnējais svars ir mazāks nekā gaisam – tā paceļas gaisā un lido, lido kā apdzīvojams globuss pāri ielejām, kalniem, okeāniem un Antarktīdas pilsētām, tik tuvu mākoņiem un 220 V / 1000 W saulei, ka izgaismo arī mūs.

Gada grāmatas. Septembris

23250725

Sēnes man parasti negaršo, taču šo grāmatu var mierīgi lasīt skaidrā, jo par dīvainībām šeit parūpējas pats teksts. “The Beauty” ir nezinātniska fantastika no žanra frīkainā gala, kur valda Mjevils un Vandermērs. Vai varbūt klasiska alegorija moderni šizofrenizētā izpildījumā. Patiesībā grūti to saprast, jo teksts nav sablīvējies, elpo brīvi un atstāj vietu daudzdomībām, atšķirīgām interpetācijām. Un savā ziņā tieši tāpēc tas paliek atmiņā, arī nākamajos mēnešos pieklauvē pie galvas katrreiz, kad uz šķīvja vai mežā ieraugi sēnes.

Tātad, grāmatas pasaule ir palikusi bez sievietēm. Tās saglabājušās ir tikai cilvēku atmiņās, kuras uztur mūsu varonis – pussoli pieaugšanas slieksnim pārkāpis puisis. Vakaros viņš stāsta par sievietēm, un dara to tik skaisti, ka džeki pēc viņa uzstāšanās reizēm pa pāriem aiziet krūmos, lai apspriestu dzirdēto. Tā viņi saldsērīgi dzīvo, līdz parādās sēņmeitenes izskatā, kas sola īstenot visas viņu saldākās iedomas un pamazām aizmiglo prātu ar savu neizsakāmo daili. Tad stāsts kļūst krietni dīvaināks. Par laimi, grāmata gandrīz nekad neaiziet pilnīgā bezsakarā, lai gan abu tēmu (t.i., feminisma un mītu ietekmes uz pasauli) līdzsvarošana autorei arī nav sanākusi gluži nevainojami, bez rētām un šuvēm.

Gada grāmatas. Augusts

142460

Augustā drusku sanāca paceļot pa Spāniju, un labas piedzīvojumu grāmatas es vienmēr taupu tieši tādiem autobusu/vilcienu pārbraucieniem, lai būtu, ko palasīt olīvu lauku apbrīnošanas starplaikā. Jo sevišķi tāpēc, ka galvenā varoņa – leģendārā gļēvuļa un nelieša Flešmena – gaita viņu šajā romānā aizveda arī uz sniegotajiem Krievijas laukiem. Proti, Flešmens karo, tfu, izvairās no karošanas Krimā (nē, aizpagājušā gadsimta 50. gados), tad pavisam netīšām krīt gūstā, apciemo daļu no cara plašajām zemēm,  līdz nonāk pie grāfa Ignatjeva, kur noklausās Indijas ieņemšanas plānus un izmanto zemnieku dumpi, lai bēgtu mājās. Pa vidam ir čupa ar piedzīvojumiem, sievietēm (ne velti sākumā romāns tika publicēts turpinājumos Playboy žurnālā), vēsturi un visu pārējo, kas tādos parodij-dēku gabalos piedienas.

Šoreiz autoram arī ir izdevies labi nobalansēt galvenā varoņa kretinīsmu, noturot to parodijas rāmjos – vienā no iepriekš lasītajiem sērijas darbiem (“Flashman’s Lady”) tas nepatīkami pietuvojās patiesam nīgrumam, tāpēc to ir vērts atzīmēt. Arī krievi mums, protams, ir tuvāka tēma nekā Madagaskara vai Indija. Un pat Flešmena piedzīvojumi – pakaļdzīšanās ragavās! īstie hašiša asasīni! – ir aizraujošākie līdz šim lasītie. Nezinu, vai labākais darbs, lai iepazītos ar Flešmenu – mierīgi var sākt no pirmās sērijas grāmatas -, taču silti iesaku šo neatlikt pārāk vēlam laikam. Un, jā, man joprojām šķiet, ka uz Flešmena ir jāuzsēdina visi, kuriem kādreiz ir paticis Dimā.

Gada grāmatas. Jūlijs

720227

Grāmatu nopirku tīri nejauši, tāpēc vien, ka mafijas dzīve piecdesmito gadu Kubā šķita potenciāli interesanta tēma. Mazliet vēlāk intervijā ar slaveno tulkotāju Edīti Grosmani izlasīju, ka no visiem viņas tulkotajiem autoriem (nu, tur Markess, Servantess, Ljosa, Fuentess…) tieši “Dancing to Almendra” autores Mairas Montero neizsišanās angļvalodīgo lasītāju pasaulē viņai kremt visvairāk. Neesmu pārliecināts, vai visā pilnībā tam piekrītu (manuprāt, arī Alvaro Mutiss ir pelnījis daudz lielāku slavu), taču grāmata bija patīkams pārsteigums. Vāka solītās spīguļu elegances un romantikas vietā bija patraks un bieži brutāls gabals ar vienrokainām cirkus skaistulēm, beigtiem nīlzirgiem un pastāvīgi klātesošiem pagātnes spokiem.

Labi nostrādātu gabalu mīlētāji droši vien romānā viltos, taču tie, kuri grib pārsteigumus un neparedzamību, te dāsnā slānī atradīs kā vienu, tā arī otru. Joprojām pat neesmu pārliecināts, cik ļoti man grāmata patiesībā patika, taču lasīju ar bieži pavērtu muti, jo autore ik pēc brīža pamanījās no savas cepures izvilkt vēl kādu trusīti. Sākotnēji šķietami vienkāršais mafijas pastāsts beigās pārvērtās murgaini filozofiskā un asiņaini romantiskā dīvaiņu mīlasstāstā. Tā kā par otru savu jūlija labāko grāmatu – “The Last Shot” par amerikāņu pusaugu basketbolistiem – jau paguvu izrakstīties, tad šito arī nevarēju atstāt nepieminētu.

Gada grāmatas. Jūnijs

21413849

Rakstīt par Krieviju ir grūtāk nekā varētu šķist. Tēmu un iespēju ir tik ļoti daudz, ka viegli ļauties pārspīlēšanas vai moralizēšanas vilinājumam. Tāpēc arī Latvijā tik populārais žanrs “Maskavas ļaunās sirds atklāšana” mani parasti nevilina. Un tāpēc Pomerantseva grāmata ir lieliska un godam pelnījusi iegūtās balvas. Tā ļauj Krievijas jaunajai elitei – par politiķiem pārtapušiem gangsteriem, no laukiem atbraukušām modelēm, televīzijas veidotājiem – atklāties pašiem savos vārdos un darbos. Stāsti lielākoties ir no sērijas “kā var notikt tikai Krievijā”, taču autors vajadzīgajos brīžos prasmīgi pārslēdz ātrumus un fokusu, neļaujot tiem palikt garlaicīgiem.

Viņš pats ir Anglijā uzaudzis krievs, kurš deviņus gadus nostrādāja TNT televīzijā, tā iegūstot iespēju piekļūt bieži slēgtajai Maskavas pasaulei. Un uz savas ādas izbaudīja bieži sirreālos likumus, pēc kuriem darbojas Krievijas televīzija, politika un dzīve. Tieši tiem pievēršas grāmatas otrā puse, aprakstot, kā tiek veidota Putina “postmodernā diktatūra”, autora vārdiem runājot. Bez dusmām un putām uz lūpām, drīzāk ar vieglu smīnu un izbrīna/fascinētības sajaukumu. Īpaši interesanti tas ir tagad, ņemot vērā augošo viltus ziņu izplatību. Tāpēc “Nothing is True and Everything Is Possible” arī ir pirmā grāmata vairāk nekā gada laikā, uz kuras izdošanu aktīvi esmu mēģinājis kādu pierunāt (pagaidām gan bez panākumiem). Domāju, ka tulkot to patiešām būtu bauda – tāpat kā lasīt.

Gada grāmatas. Maijs

13540423

Pirms “Kartes un teritorijas” Velbeku nebiju lasījis. Lielākoties skepses dēļ, ar kuru negribot uzlūkoju ikvienu autoru, par kuru daudz runā skandāla (-u) dēļ. Tomēr viens no viņa faniem man silti ieteica izmēģināt vismaz šo grāmatu kā vienu no ~trim patiešām labajiem Velbeka romāniem, kas ļautu saprast, vai autora balss ir pietiekami intriģējoša, lai tajā klausītos arī turpmāk. Un vismaz “Kartē un teritorijā” galvenais ir tieši autora – labi, naratora – balss. Ciniska, bet tomēr ne bez siltuma, tā ar šķību smīnu stāsta visu un neko par un ap mākslu un tajā iesaistītajiem cilvēkiem, turklāt ne reizi nekļūstot pārspīlēta, garlaicīga vai ievilkta. Atšķirībā no, piemēram, Beigbedera vai Bukovska, pie kuru šlakas līdz šim biju domās ierakstījis Velbeku.

Ar to vien būtu pieticis, lai grāmatu izlasītu ar patiku un meklētu vēl citus viņa darbus. Bet, kā noprotams pēc nosaukuma, grāmatai ir arī savi filozofiskie pamati, pirmkārt jau atveidojuma/realitātes savstarpējo attiecību jautājums, kas šeit visvairāk izpaužas mūžīgajā konfliktā starp cilvēka radīto un “dabisko” pasauli. Apvienojumā ar neizbēgamās, lēnās pūšanas smaku, kas stiepjas viscaur grāmatai – tāpat kā dzīvei, jā, jā, – sanāk pat ļoti labs, ja arī ne vienmēr skaisti smaržojošs kokteilis. Un tāpēc “Karte un teritorija” kļuva par vienu no četrām šogad lasītajām grāmatām, kuras ieliku favorītu plauktiņā goodreads lapā.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: