Gada grāmatas. Maijs

13540423

Pirms “Kartes un teritorijas” Velbeku nebiju lasījis. Lielākoties skepses dēļ, ar kuru negribot uzlūkoju ikvienu autoru, par kuru daudz runā skandāla (-u) dēļ. Tomēr viens no viņa faniem man silti ieteica izmēģināt vismaz šo grāmatu kā vienu no ~trim patiešām labajiem Velbeka romāniem, kas ļautu saprast, vai autora balss ir pietiekami intriģējoša, lai tajā klausītos arī turpmāk. Un vismaz “Kartē un teritorijā” galvenais ir tieši autora – labi, naratora – balss. Ciniska, bet tomēr ne bez siltuma, tā ar šķību smīnu stāsta visu un neko par un ap mākslu un tajā iesaistītajiem cilvēkiem, turklāt ne reizi nekļūstot pārspīlēta, garlaicīga vai ievilkta. Atšķirībā no, piemēram, Beigbedera vai Bukovska, pie kuru šlakas līdz šim biju domās ierakstījis Velbeku.

Ar to vien būtu pieticis, lai grāmatu izlasītu ar patiku un meklētu vēl citus viņa darbus. Bet, kā noprotams pēc nosaukuma, grāmatai ir arī savi filozofiskie pamati, pirmkārt jau atveidojuma/realitātes savstarpējo attiecību jautājums, kas šeit visvairāk izpaužas mūžīgajā konfliktā starp cilvēka radīto un “dabisko” pasauli. Apvienojumā ar neizbēgamās, lēnās pūšanas smaku, kas stiepjas viscaur grāmatai – tāpat kā dzīvei, jā, jā, – sanāk pat ļoti labs, ja arī ne vienmēr skaisti smaržojošs kokteilis. Un tāpēc “Karte un teritorija” kļuva par vienu no četrām šogad lasītajām grāmatām, kuras ieliku favorītu plauktiņā goodreads lapā.

Advertisements

Gada grāmatas. Aprīlis

magicians-trilogy

Labi, īstā aprīļa grāmata bija Haņas Kanas “The Vegetarian”, bet par to uzrakstīju jau maijā. Taču aprīlī pabeidzu lasīt arī Grosmana “Burvju” triloģiju, kas pilnīgi noteikti ir pelnījusi mazliet plašāku aprakstu – un ne tikai tāpēc, ka esmu tās tulkotājs (sērijas otrā grāmata jau ir iztulkota, atliek tikai rediģēšana, starp citu). Ja pirmā grāmata bija klasisks, sevī noslēgts pieaugšanas stāsts, tad nākamie triloģijas darbi turpina ceļu “pēc tam”, kas savā ziņā ir pat interesantāka pieeja. Jo viena lieta ir apzināties savu patieso vietu pasaulē un iemācīties pieņemt dzīvi, kāda nu tā spiežas rokās, bet grūtākais solis pieaugšanas apliecinājumā reizēm ir spēt gadu pēc gada tikt galā ar ikdienas spiedienu.

Par to tad lielā mērā arī runā abi nākamie sērijas darbi. Jā, tajās ir piedzīvojumi, fantastika un ceļojumi, taču ne mazāk svarīgi ir grāmatu varoņu mēģinājumi saprast, kādu vietu tam visam atvēlēt savā dzīvē. Un kur likt līdz galam neizsapņotos bērnības sapņus, un ko darīt ar realitātes spiešanos tajos. Varbūt tā ir daudzo pārlasīšanas reižu pārspīlētā iedziļināšanās, ar kuru lasītāji lielākoties nesaskarsies, taču ir patīkami, ja grāmata neizšķīst sižeta ainās un nezaudē mugurkaulu arī pēc tādas ilgstošas apskates tuvplānā.

Gada grāmatas. Marts

13452050

Varu tikai noņemt cepuri Oblomova priekšā. Viņam patiešām ir vislabākie nolūki, un savos pusnomoda sapņos viņš tos gandrīz arī īsteno, tā kā ir gluži saprotams, kāpēc šķiet lieki un pat drusku vulgāri no tiesas celties kājās un iet, un darboties. Tāpēc romāna pirmajās 100+ lappuses viņš paliek savā gultā/dīvānā, pastāvīgā gatavībā kaut ko darīt. Un Gončarovam visu šo laiku patiešām arī izdodas neļaut romānam atslābt, jo Oblomovs nemitīgi tiek turēts uz rīcības robežas. Un romāns no tā tikai iegūst, savā ziņā kļūstot savādi mūsdienīgs. Pat humors bieži vien joprojām ir smieklīgs, un dažu šķietami tipisku pavedienu atrisinājumi ir viegli negaidīti. Tā ir klasika, bet no tās, kuru ir forši arī lasīt, ne tikai slavēt.

Jā, grāmatā drīz vien parādās 19. gadsimta literatūrai piederīgā moralizēšana un romantiskā līnija, taču Krievijas sabiedrības kritika nekad tā īsti nekļūst neciešami didaktiska, jo Gončarovam (lielākoties) pietiek labas gaumes likt morālei kalpot stāstam, ne otrādi. Visi pārējie darba sasniegumi – spilgti tēli, glītas ainas un spēcīga filozofolēšanas piešprice -, ļoti iespējams, tā īsti nepārsteigs nevienu, kurš nesāk drebēt no domas vien par 600 lappušu gara krievu klasikas darba lasīšanu, kas turklāt nav ne Tolstoja, ne Dostojevska rokas rakstīts. Viņiem gan “Oblomovs” droši vien jau ir izlasīts vai vismaz tiek plānots. Bet patikt varētu arī citiem.

Gada grāmatas. Februāris

24459708

Heses humoru iepriekš nebiju pazinis, bet velti viņš to slēpa. Rēkt, vēderu turot, varbūt gluži nesanāks, taču visus viņa kūrvietas piedzīvojumu aprakstus caurvij viegls smīns, kas pārsteidzoši spēcīgi man atgādināja Džeralda Darela grāmatas. Tikai šeit dzīvnieku vietā autora uzmanība ir pievērsta cilvēkiem (arī Darela darbos man tas bija interesantākais, atzīšos) – galvenokārt līdzviesiem – un pārdomām par slimību, cilvēku, slimnieku, ārstu, kūrortu un laikam arī citu vietu/lietu iedabu, bet vienkāršas putras vietā viņam ir sanācis tiešām jauks itin jēdzīgu prātuļojumu un vieglu asprātību sajaukums.

Protams, tas nebūtu Hese, ja visa rakstīšana beigās nepāraugtu spoguļa pagriešanā pret sevi, aiz pakauša aizliekot vēl vienu spoguli, tādējādi radot bezgalīgu atstarošanos. Pirmajā brīdī tas šķiet patiešām lieliski, pēc tam varbūt drusku ievelkas, jo skolmeistara paceltais pirksts tomēr pārāk uzmācīgi stiepjas ārā no lappusēm, bet nu, jā, Hese. Ko tu viņam padarīsi. Silto pēcgaršu tas vienalga nesamaitā, tikai drusku žēl paliek, ka šitādi gabali tagad ir izgājuši no modes tāpat kā slinka tusēšāna pa kūrvietām nepiemēroti agrā vecumā.

Gada grāmatas. Janvāris

51itqiw3yxl

Daudzi varētu būt redzējuši pēc lugas “Kam no Vulfa kundzes bail” uzņemto filmu ar Elizabeti Teilori un Ričardu Bērtonu. Es pats pagājušomēnes tā arī nenoskatījos filmu līdz galam, jo pārāk svaigi prātā turējās lugas teksts, tāpēc nekādi nespēju atbrīvoties no samākslotības sajūtas tēlojumā. Nejutu to klaustrofobisko bezjēdzības neizbēgamību, kas manās atmiņās lugu pacēla pāri citiem janvārī lasītajiem darbiem. Humors varbūt filmā bija skaidrāks, bet kaut kā pietrūka.

Kaut, iespējams, tieši vienmēr klātesošā “pietrūkšana” arī piešķir lugai tās spēku. Līdz pat pēdējam te kaut kas pietrūkst, kaut kas netiek pateikts līdz galam – jā, laulātais pāris kašķējas, viņu ciemiņi streso, bet ikkatram solim uz vienu pusi seko otrs solis pretējā virzienā, un neviens nekur tā īsti netiek, neko jēdzīgu nepasaka. Un, manuprāt, tieši tāpēc “Kam no Vulfa kundzes bail” arī izdodas tik precīzi un efektīvi parādīt melno caurumu iedabu, kas piemīt pāru strīdiem, jo sevišķi citu cilvēku klātbūtnē. Lugas kašķis gan varbūt ir tiešāks nekā parasti dzīvē, taču tikpat veiksmīgi aprij visu, kas vien nonāk tuvumā, piesaistot to sev, līdz nekāda gaisma vairs nespēj tur izdzīvot. Olbija izpildījumā to var lasīt ar patiesu aizrautību.

(līdz gada beigām mēģināšu uzrakstīt divas rindkopas par labāko katrā mēnesī izlasīto grāmatu, vienvārdsakot.)

Gundegas Repšes trio

Gundega Repše ilgu laiku bija viens no maniem caurumiem mūsdienu latviešu literatūrā, kuru šogad beidzot sāku aizpildīt. Salīdzinoši drīz citu pēc citas izlasīju “Septiņus stāstus par mīlu”,  “Ugunszīmi” un “Bāreņu namu” un vēlāk plānoju pieķerties vismaz “Īkstītei” un “Alvas kliedzienam”. Par trim pieveiktajām grāmatām nebiju gluži stāvā sajūsmā, taču tās visas bija pietiekami atšķirīgas un savdabīgas, un konceptuāli interesantas, lai radītu sajūtu, ka kaut kur tuvumā ir jābūt arī patiešām izcilam darbam, kas iztiks bez Repšei reizēm raksturīgās pārcentības un īstenos attiecīgajā stāstā ielikto potenciālu un darbu.

Manā izpratnē vistuvāk šim ideālam laikam bija garstāsts “Stigma” no krājuma “Septiņi stāsti par mīlu”. Un tas mani patiešām pārsteidza, jo iepriekšējie pieci grāmatas gabali lika tikai apšaubīt Repšes lasīšanas ieceres jēgu. Bet “Stigmā” gandrīz vai pārliecināja, ka būtu vērts pārlasīt iepriekšējos stāstus. Tajā nebija gandrīz nekā no pirmās grāmatas puses gaudenā manierīguma. Šķita, ka autore ir ļāvusi stāstam atbrīvoties no ieceres ciešā žņauga, kas veiksmīgi bija nosmacējis pārējos gabalus. “Stigma” vienkārši šķita brīvāka un līdz ar to arī ievelkošāka, un lasīšanu atalgoja visā garumā ar nerimtīgu virzību un filozofiskā/literārā satura apvienojumu. Taču grāmatas stāsti ir (daļēji) saistīti, tāpēc to nevar izraut ārā un publicēt atsevišķi, lai kā es to būtu gribējis.

Salīdzinājumam “Ugunszīme” bija daudz vienkāršāks (īs)romāns, kas patiesībā ļoti labi sasaucas ar 25 gadus vēlāko “Mātes pienu”. Par to stāstot, gribas aprakstīt sižetu un personāžus, nevis rakstīšanas fīčas vai lasīšanas sajūtas. Un diemžēl arī piesaukt manai gaumei pārspīlēti sabiezināto melodrāmu un skumji plakanos varoņus (šis vārds “Ugunszīmei” šķiet piemērotāks par man tuvāko “tēli”). Brīžiem šķita, ka galvenā pieeja rakstot ir bijusi “dubults jau neplīst, tāpēc jāatgādina, ka šitā sieviete nu gan bija īsts eņģelis”. Lielākoties to gan nolīdzsvaroja romāna centrālais tēls ar patiešām interesanto un labi izveidoto iekšējo dilemmu, kas attīstījās visas grāmatas gaitā. Bet tikai lielākoties.

Nu jā, un tad vēl “Bāreņu nams”, kas atkal mani pārsteidza ar sānsoli. Līdzīgi kā “Stigmā”, arī šajā romānā sākotnējā situācija ir krietni uzspēlēta (tur – bariņš ar kretīniem izbrauc cauri miglai un attopas pazudušā pasaulē, šeit – bariņš ar kretīniem sanāk kopā apspriest talantīga bārenīša adoptēšanu, bet tad viens no viņiem pašiem atstiepj kājas, iespējams, ne bez palīdzības), taču “Bāreņu namā” skaudri pietrūkst kāda virzoša spēka. Tā vietā ir iztikts ar patīkami sapītiem miniportretiem, bet tas arī ir viss. Turklāt arī tie brīžiem kļūst smieklīgi pārspīlēti. Reizēm tas ir apzināti – un tās nodaļas man patika vislabāk -, taču lasot nepameta sajūta, ka ar dažu cilvēku stāstiem ir mēģināts izspiest no lasītāja kādu asariņu. Pats par sevi tas nav nekas slikts, bet tam būtu vajadzīgs kāds daudz mazāk samākslots darbs par “Bāreņu namu”.

Bet vienmēr taču ir nākamais (vai iepriekšējais) romāns, vai ne? Un Repšes darbi patiešām ir interesantāki par lielu daļu pārējā literatūras fona. Lai arī lielā svara celšanas mēģinājumi man viņas stāstos ne vienmēr šķita sekmīgi, taču tas vienalga ir labāk nekā smuki dancot pa pļavu ar vieglajiem svariņiem rokas. Tāpēc pēc kāda laika pieķeršos nākamajam viņas cepumam.

Dārsijs Frejs – The Last Shot: City Streets, Basketball Dreams

446281

Grāmatas uzbūve ir ļoti vienkārša. Žurnālists ierodas vienā no Ņujorkas draņķīgākajiem geto rajoniem, kur nav nekā cita, izņemot basketbola laukumus un skolu, kura ieeja ir tikai caur metāla detektoru. Tur viņš dažus mēnešus ietusē ar trim rajona talantīgākajiem vidusskolas pēdējās klases basketbolistiem un uztaisa par viņiem grāmatu. Īpašu to padara ne tik daudz autora valoda – kaut darbs ir patiešām labi uzrakstīts, nepārprotiet – kā viņa spēja izvēlēties īstos grāmatas varoņus un veikt pareizos uzsvarus viņu stāstā. Un ir patiešām interesanti sekot līdzi visiem trim puišiem un viņu cerībām tikt labā universitātē: viens to grib tāpēc, lai pēc tam pārceltos NBA, cits vienkārši tāpēc, ka augstāko izglītību viņam citādi neredzēt, bet vēl trešais drīzāk uzspēlēta stilīguma pēc. Un fonā ir vēl ceturtais – jaunāks un vēl daudz lecīgāks puisis, kura vecākie brāļi cits pēc cita ir pakrituši un pazuduši ceļmalas grāvjos, bet viņš ir pārliecināts, ka ar viņu jau nu tas nenotiks (un nenotiek arī – tas ir Stefons Mārberijs).

Sākotnējais fokuss uz jauniešu dzīvi un pārdomām mazliet novēršas, kad viņus aktīvi vilināt pie sevis sāk universitātes. Kā saprotu, ASV grāmata kļuva slavena tieši rekrutēšanas ēnas puses atklāšanas dēļ. Aģenti un treneri seko skolniekiem pa pēdām, vadā apkārt, sola visus iespējamos labumus… taisa šovu, lai apžilbinātu puišus, vienvārdsakot. Vismaz līdz brīdim, kad viņi sāk izkrist eksāmenos, jo ielaišanai universitātēs ir nepieciešamas noteiktas atzīmes. Tad vēstules beidz pienākt, un džeki var krist depresijā. Tādā garā tas viss. Brīžiem autors drusku aizraujas ar hiperbolām – viņa izpildījumā visi četri jaunieši izklausās pēc topošām basketbola leģendām -, bet visādi citādi “The Last Shot” ir ļoti aizraujošs lasāmgabals basketbola interesentiem. Pēc tam var noskatīties doķeni “Hoop Dreams” un paņemt skabūzī paslēpto bumbu, lai ietu ārā arī pats.

Haņa Kana – The Vegetarian

hankangveg

No pagājušā gada aprunātākajiem tulkojumiem angļu valodā (kurus vislabāk aprunāt šajā goodreads grupā) tieši “Veģetāriete” mani ieinteresēja visvairāk. Lasītāji solīja realitātes izplūšanu un klusas šausmu zemdegas, un tas man vienmēr paticis. Abas šīs lietas grāmatā patiešām arī ir, tiesa, aprakstītas netiešā, salīdzinoši sausā valodā, kas ir interesants kontrasts latīņamerikāņu un Tuvo Austrumu rakstnieku nereti iecienītajām mežģīnēm realitātes aprakšanai. Šeit skaidrība izšķīst pakāpeniski, fonā, nosaukumā minētajai veģetārietei pamazām atkāpjoties savā pasaulē. Pārējie tēli lielākoties viņu tikmēr mēģina no tās izraut, piespiest atgriezties pārējā sabiedrībā, kamēr viņa grib tikai kļūt par koku. Kā jau mēs visi.

Vai vismaz daži. Sākumā “veģetārietes” pārliecināšanas mēģinājumi (kas nereti ir vardarbīgi) rada drīzāk vieglas dusmas uz personāžiem, bet tad pamazām atklājas arī viņu pašu iekšējās dilemmas. Tās ne obligāti tuvina viņus galvenā tēla saprašanai, toties uztur lasīšanas spriedzi arī pēc tam, kad viņas pašas liktenis ir vairāk vai mazāk skaidrs. Bet galvenais jau, protams, ir pastarpinātais stāstījums par aiziešanu no normalitātes. Patiesībā visa grāmata darbojas kā lieliski uzrakstīts stāsts, kas nelielā apjomā (šeit – 150 lappusēs) iespēj ietilpināt pat pasauli kopumā. Tāpēc priecājos par “Veģetārieties” vakar iegūto Starptautisko Bukera balvu, jo tā droši vien ļaus grāmatu atrast daudz vairāk cilvēkiem. Man pašam tas bija pirmais pieczvaigznīšu gabals šogad.

“Sliktās zinātnes” ceļš līdz Latvijas grāmatnīcām

Bena Goldeikra grāmata “Sliktā zinātne”, kuru salīdzinoši nesen izdeva “Zvaigzne ABC” ir viens no tiem maniem tulkojumiem, par kuru pamanīšanu grāmatnīcu plauktos es priecāšos īpaši. Ne tikai tāpēc, ka darbs man šķiet ļoti labs un vērtīgs – tā man ir ar vairākām tulkotajām grāmatām -, bet arī tāpēc, ka “Sliktās zinātnes” aizdabūšana līdz latviešu lasītājiem kopā aizņēma, šķiet, vairāk nekā piecus gadus.

Pašā sākumā tas bija viens no tiem četriem populārzinātniskās literatūras paraugiem, kurus pirms tiem daudzajiem gadiem izsūtīju izdevējiem. Tā varbūt nav tā labākā pieeja, bet man nebija nekādu kontaktu, un reizēm tā tomēr ir izdevies aizsākt sadarbību. Tolaik patiesa interese kādai izdevniecībai bija tikai par Ričarda Dokinsa grāmatu par evolūciju “The Greatest Show on Earth” (man joprojām šķiet, ka vienkāršam zinātnes interesantam tā ir labākā no viņa grāmatām). Tomēr tiesības uz to dabūt neizdevās – varbūt arī izdevniecība ne īpaši centīgi mēģināja – un domu par populārzinātniskajām grāmatām atliku uz pāris gadiem, pa vidam patulkojot ezotēriku un diētas brīnumus, lai noturētu savu kuģi virs ūdeni.

Tad, pirms kādiem trim gadiem, man atrakstīja drauga māsa-zinātniece, kura strādā Lielbritānijā, vēža izpētes centrā Cancer Research UK. Vēstules doma bija vienkārša: ir sāpīgi skatīties uz visu ezotēriku Latvijas veikalu topos, varbūt varam kaut ko izdarīt lietas labā? Pastāstīju par savu pieredzi, noklusēju par līdzdalību tautas prāta sagandēšanā, un apsolīju pamēģināt vēlreiz, nu jau ar lielāku tulkošanas un pārliecināšanas pieredzi aiz muguras. Šoreiz tas patiešām arī sanāca, un 2014. gada janvārī ar “Zvaigzni” vienojos sākt darbu pie “Sliktās zinātnes” kā latviešu lasītājiem potenciāli interesantāko un izdevniecībai tāpēc ienesīgāko darbu.

Tolaik vēl arī strādāju gandrīz pilnas slodzes darbā, turklāt drīz pēc vienošanās pārcēlos uz Spāniju, tāpēc tulkojums drusku ieilga, taču 2014. gada jūlijā to beidzot tomēr nosūtīju. Tobrīd cerēju, ka līdz gada beigām tulkojums jau parādīsies veikalos, taču izrādījās, ka Latvijā trūkst tekstu rediģētāju ar ķērienu uz zinātni. Rediģēto versiju saņēmu akurāt pēc gada, tiesa, gaidīt bija vērts, jo Dace Markota (ar kuru sadarbojos arī “National Geographic” tulkojumos) savu darbu pieprot patiešām ļoti labi. Pa vidu biju konsultējies gan ar pieminēt odrauga māsu, gan pats savu draudzeni, kurai ir augstākā izglītība medicīnā, tak vienalga tekstā atklājās pietiekami daudz nepilnību.

Tomēr arī tas vēl nenozīmēja, ka viss jau pabeigts: Zvaigzne gribēja, lai tulkojumu caurskata arī Ģirts Briģis, Stradiņa Universitātes Epidemioloģijas katedras vadītājs, un pieņemu, ka arī viņš atklāja dažas nepilnības. Tad man vajadzēja viņa priekšvārdu iztulkot uz angļu valodu, lai to varētu izlasīt tiesību turētāji, pārliecinoties, ka nekas viņu sirdi plosošs tur nav sarakstīts. Vēl pēc šīs sarakstīšanās izrādījās, ka grāmata nepaspēs pietiekami ilgu laiku pirms Ziemassvētkiem tikt līdz veikaliem, tāpēc tās izdošanu atlika uz Ķīpsalas izstādes laiku, kad cilvēki jau ir atguvušies no svētku tēriņiem. Tā darīt, šķiet, bija prātīgi, jo pirmās trīs nedēļas pēc iznākšanas “Sliktā zinātne” bija “Zvaigznes” pārdošanas sarakstu desmitniekā, kas 20 eiro populārzinātniskajai grāmatai nebūt nav slikti.

Tātad no pirmās sarakstīšanās ar projekta vadītāju līdz grāmatas iznākšanai kopā pagāja 25 mēneši. Tas ir pārliecinošs rekords manā pieredzē, taču vismaz jūtos gana drošs, ka viss ir paveikts kārtīgi.

Latviešu proza 2015

Pagājušogad piekritu sagatavot kopsavilkumu par 2015. gadā iznākušajām latviski rakstītās prozas e-grāmatām las.am žurnālam “Sans”. Beigās tomēr izrādījās, ka iekšējo pārmaiņu dēļ raksts labākajā gadījumā parādītos krietni par vēlu, tāpēc to pāradresēju “Punctum”, bet kaut daļējai svaiguma saglabāšanai arī šeit ielikšu divu teikumu versijas par izlasīto. Laika ierobežojuma dēļ iztiku bez fantastikas un krimiķiem, bet citādi centos tvert pēc iespējas plašāk.

Ēriks Kūlis – “Vecīt, bez komentāriem…”

Romānā izvērstais stāsts par narkotiku lietošanas, narkotiku kontrabandas, narkotiku tirdzniecības un pusmūža krīzes dziļumos grimstošo tālbraucēju dzīves līkločiem šķiet nācis no krievu bandītseriāliem, līdzi paķerot arī sižeta pavērsienus un obligāto morāli. Tāpēc grāmatas pēcgarša līdzinājās skolā sludinātajiem narkotiku šausmu stāstiem ar neizbēgamo taku no pirmā dūma ievilkšanas līdz mūžīgajam miegam kādā urīna un asiņu notašķītā pavārtē – ja tas nebaida, Kūlim patiesībā sanācis tīri labs lasāmais.

Inguna Bauere – “Mācītājs un viņa dēls”

Iespējams, šajā gadījumā iespaids būtu labāks, ja romāna vietā uzreiz būtu gatavojies Jaunpiebalgas 19. gadsimta vēstures pārstāstam ar skaisti nošķirtiem labajiem un sliktajiem tēliem, viediem latviešu īstenās ticības pārzinātājiem un visu pārējo, kas tur piederas. Neviena no sižeta līnijām neaizveda kādā patiešām negaidītā vai neparastā virzienā, un arī darbs kopumā neradīja iespaidu, ka tas būtu rakstīts ar literāru, ne vēsturisku mērķi.

Māris Bērziņš – “Svina garša”

Lasot nerodas sajūta, ka darbs būtu radies bez “Dienas grāmatas” sērijas pasūtījuma, taču šķiet, ka autoram sev iekritušajā laikaposmā ir izdevies atrast arī kaut ko iekšēji svarīgu. Klāt piesviežot lietpratīgi izveidotu sižetu, dzīvu valodu (ko visi lasītāji grib saukt par smeķīgu) un viscaur stāstam sajūtamo sirsnību pret tā tēliem, grāmatai patiešām izdodas pacelties pāri jauniešu romānu purvam un aizkustināt arī nīgrākus lasītājus.

Guntis Berelis “Vārdiem nebija vietas”

Savā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” sērijas grāmatā Berelis ir racies lielākos un tumšākos dziļumos nekā citi, taču iespaids ir neviennozīmīgs, jo, piemēram, Tušs no ikdienišķā, ticamā un tāpēc vēl jo iedarbīgākā ļaunuma pārāk strauji pārlec komiksu nelieša cienīgos darbos un domās. Brīžiem līdzīgi lēkā arī pats romāns, turklāt dažas ainas šķita nepamatoti izstieptas, tomēr tāda ņurdēšana lielākoties ir saistīta ar manu sajūtu, ka lielisks garstāsts te šķiet pārvērsts labā, bet nevienmērīgā romānā.

Jānis Einfelds – “Rīga”

Manuprāt, vienlaikus labākā un sliktākā šīgada latviešu prozas grāmatā, kas prasa lielu pacietību teksta atpiņķerēšana, toties uzcītību gandrīz vienmēr arī atalgo ar patiesi vizionārām ainām, kurām līdziniekus šogad neatradu. Drīzāk gan rada dziedājuma, ne romāna sajūtu, kas nozīmē ne vien iespaidīgu autora asiņošanu uz papīru un grandiozu vērienu, bet arī brīžiem nogurdinošu domu un tēmu atkārtošanos.

Egīls Venters – “Atlantīda, kāda tā ir”

Teiksmaini rakstītās pasakas par Atlantīdu (gan tās iedzīvotājiem, gan to, kāda tā ir)  mijas ar viegli ezotērisku psiholoģiskās dziedināšanas stāstu, kas brīžiem šķiet radīts galvenokārt aforismu izrakstīšanai. Par laimi, Venters ir pārāk profesionāls rakstnieks, lai darbs patiešām būtu tik vienkāršs, un grāmatas tēmas un atklāsmes par vēstures cikliskumu, personīgo atbildību savā un citu priekšā u.t.t. vienmēr pavada arī vieglas, patīkamas šaubas par savu vārdu patiesumu.

Vladis Spāre – “Tu nevari dabūt visu, ko gribi”

Romāns pamanījās palīst zem ādas un ietikt domās spēcīgāk nekā daudzi citi šogad lasītie darbi – galvenokārt pateicoties tā tematiskajai vienotībai. Pat ja grāmata principā ir 400 lappušu gara ņemšanās tukšgaitā, trim jauniešiem pastāvīgā nāves tuvumā sparīgi nodarbojoties ar mēles kulstīšanu, viņu brašie laika sēšanas mēģinājumi lielākoties patiešām neuzbāzīgi mudina soļot pretī autoram rūpējošajiem jautājumiem – un tāpēc vien grāmata ir pelnījusi atrast vairāk lasītāju kā, šķiet, tas izdevies līdz šim.

Sabīne Košeļeva – “Rīga – Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts”

Mazliet haotiskais romāns priecē ar iekšējo atklātumu un spēju atrast piemērotus vārdus sev svarīgām sajūtām, kas lielā mēra atsver grāmatas sadalīšanos divās laikam jau tikai sižetiski saistītās daļās: pirms un pēc lūzuma punkta galvenās varones un viņas mīļotā krieva dzīvē. Tā kā grāmata ir salīdzinoši īsa, pierašana pie pirmās daļas stāstījuma līkločiem un brīžiem uzmācīgās tieksmes runāt paaudzes un gandrīz visas pasaules vārdā, izdevās tikai mazliet pirms brīža, kad romāns pārvērtās nesalīdzināmi blīvākā un statiskākā vēstījumā.

Daina Tabūna – “Pirmā reize”

Atklātums pret sevi un pasauli, šķiet, ir viens no galvenajiem trumpjiem arī Tabūnas pirmajā krājumā līdz ar nepretenciozo, bet labi izsvērto stāstu plūdumu. Lielākas ambīcijas, iespējams, varētu būt samaitājušas “Pirmās reizes” trauslo pievilcību, taču nepamet arī sajūta, ka vairākos darbos autore ir palikusi kāda pussolīša attālumā no kaut kā lielāka.

Dace Rukšāne – “Mīlasstāsti”

Ļoti kompakti, lielākoties nevienu lieku tēlu vai simbolu neizmantojošie stāsti brīžiem šķiet pat izslēdzoši pašpietiekami, taču labākajos brīžos – kā lieliskajā “Slow Food” (manuprāt, 15 no spēcīgākajām lappusēm šīgada latviešu prozā) – tie rada pilnvērtīgas, emocionāli spēcīgas pasaules sajūtu. Diemžēl pāris citi stāsti drīzāk līdzinās rūpīgi izzīmētām skicēm, kur risinājums turklāt ir nojaušams drīz vien pēc visu svarīgo tēlu izkārtošanās.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: