Paškarantīna. 25. diena

Šodien tad nu beidzot saņēmu negatīvu testa rezultātu, uzreiz pēc kura sēdos mašīnā, lai dotos uz laukiem. Tālāk par Raganu diemžēl netiku, jo saņēmu ziņu no ģimenes ārstes par nepieciešamību veikt vēl otro testu, neatkarīgi no pirmā testa rezultāta. Par tādu noteikumu nebiju dzirdējis (lai gan rīkojumiem un rekomendācijām sekoju uzmanīgi), arī maniem paziņām, kuriem netika atklāts Covid-19, otrais tests nav veikts, bet ģimenes ārste bija pārliecināta, tāpēc atgriezos Rīgā, kur tagad Lieldienu zaķa vietā gaidīšu ciemiņus aizsargtērpos.

Vismaz īsajā turpceļā izdevās parunāt ar mammu un pēc trīsarpus nedēļu pārtraukuma redzēt kādu cilvēku arī dzīvē. Iztikām gan bez apskāvieniem utt., tomēr pēc atgriešanās dzīvoklī sajūtas vienalga bija mazliet rimtākas. Laikam jau kaut kur iekšā nemanāmā dziļumā bija kņudējusi doma par to, ka manas prombūtnes laikā kaut kas apkārtējā pasaulē varētu būt nelāgi izmainījies. Tomēr Rīga izskatījās kā iepriekš, mēs abi arī, šķiet, izturējāmies normāli. Pēdējās trīsarpus nedēļas tiklab varēja arī nebūt notikušas.

Vienvārdsakot, tagad zinu, kā tas ir – atgriezties šaisaulē kādu laiku pēc nāves, lai uz brīdi aplūkotu pasauli. Gribās pielipt pie stikla, lai neko nepalaistu garām, kaut arī visu pavada viegla vilšanās sajūta, jo nekas jau daudz nav mainījies. Ja nu vienīgi cilvēki stāv mazliet tālāk cits no cita. Un pēc tam ir saldsērīgāka sajūta, lūkojoties ārā pa virtuves logu, aiz kura redzamā aina pamazām kļūst skaistāka nekā jebkad iepriekš. Sāku novērtēt vienu no ciemata večiņu galvenajiem laika kavēkļiem.

Tāpat sāk likties interesanti, ka tieši rutīna, kas lielā mērā palīdz man saglabāt sevi vēlamajā kondīcijā, arī ir tā, kas sekmē dienu saplūšanu aizvien grūtāk izšķiramā masā. Atskaitot otrdienas ekspedīciju līdz koronavīrusa testa nodošanas vietai, vienīgā izteiktā atmiņa no šī laika man ir saistīta ar šīs nedēļas skaisto laiku un lasīšanas pusstundu pie dzelzceļa sliedēm. No pārējā laika ir grūti izķeksēt ārā ko vairāk par atsevišķām sarunām vai vēstulēm, un arī to ne vienmēr – parastos apstākļos tās tomēr mēdz būt piesaistītas vairāk vai mazāk konkrētai vietai un laikam. Jā, mēnešiem un gadiem ritot, arī šādas atmiņas pamazām domās var aizbīdīties pie pavisam citām vietām un laikiem, bet sākotnējā sasaiste tomēr ir būtiska. Tāpat kā fiziskā formātā lasītas grāmatas iegulst atmiņā labāk un spēcīgāk nekā e-grāmatas.

Bet tas jau ir cits stāsts.

Paškarantīna. 22. diena

Arī pēc trešās pašizolācijas nedēļas beigām es neesmu atradis ne atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem, ne arī kādus labākus risinājumus vienkāršajiem ikdienas izaicinājumiem. Lielākais no tiem laikam ir vajadzība laiku pa laikam pilnībā pārslēgties no darāmā un dienas kā tādas, lai izvairītos no iestrēgšanas kaut kādā vienas sajūtas vagā. Bet to ir grūti paveikt dzīvoklī, pat vienam pašam uz divām istabām. Sevišķi reizēs, kad arī pastaiga kļūst par mehānisku sevis staidzināšanu gar labi pazīstamām dekorācijām. Bet tas tad laikam ir saistīts ar to pašu vienas sajūtas atbalsošanos  dzīvokļa sienās un paša galvā.

No otras puses, rīt no rīta beidzot pārgājiens būs citā virzienā un ar citu mērķi – ar ģimenes ārstes norīkojumu došos nodot analīzes. Klepus iepiekšējās pāris dienās vairs nav bijis (lai gan šovakar šķiet atgriezies), tomēr masku uzvilkšu, jo nāksies iet kādu pusstundu katrā virzienā un ko var zināt, varbūt pa ceļam sagribēsies kādu nomutēt.

Kā, iespējams, rakstīju jau iepriekš, kā ideālo gadījumu redzu infekcijas apstiprināšanu, jo tas nozīmētu, ka mana imūnsistēma ar to ir tikusi galā bez īpašiem sarežģījumiem un vismaz tuvākajā nākotnē pret šo vīrusu es varētu būt pasargāts. Tā vārdā es labprāt vēl kādu nedēļu pavadītu pašizolācijā pat par spīti visam iepriekšminētajam, jo arī puslīdz nopietna slimības gaita izklausās ļoti nepatīkama. Un, protams, savā ziņā mani mierinātu sajūta, ka neesmu pavisam stāvējis malā šajā notikumā.

Daļēji tas, protams, ir joks, bet līdzīgi es jutos 2008. gadā, stāvot rindā uz bezdarbnieka statusa pieteikšanu, kas stiepās cauri visam pagalmam un līdz šķērsielai, un tāpat jutos arī netīšām attapies 13. janvāra nemieru epicentrā (kas ir garš stāsts). Jo šobrīd, lai cik ļoti es lasītu ziņas, kurās tiek uzsvērts, ka šajā karā iesaukti esam mēs visi, lai cik ļoti mani draugi un ģimenes locekļi stāstītu par tādām pašām sajūtām un tādu pašu ikdienu kā manējā – es vienalga nespēju abrīvoties no dziļumā kņudošās pārliecības, ka ārpus šī dzīvokļa viss ir pa vecam. Tik ilgi esmu bijis projām, tā laikam. Bet tā ir vēl viena no cīņām, kas šajā laikā ir jāizcīna vienatnē un pašam ar sevi.

Paškarantīna. 19. diena

Laikapstākļu dēļ dienišķās dzelzceļa malas pastaigas šajās dienās ir kļuvušas īsākas, un tas, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc arī manas dienas pamazām kļūst grūtāk izšķiramas. Reizēm liekas, ka forma ir tikai rītam un vakaram, bet viss pārējais ietilpst kategorijā “kaut kur pa vidu”, lai gan tieši agro pēcpusdienu esmu centies padarīt par to laiku, ko pavadu projām no datora un dzīvokļa centrālās istabas. No otras puses, varbūt vaina ir tieši rutīnā, kas atņem manām dienām pašnoteikšanās brīvību un padara tās tik grūti atšķiramas citu no citas. Bet nu, ideāla risinājuma nav un man ir nelāgas aizdomas, ka bez dienaskārtības es varētu iestrēgt bezgalīgā pusmiegā.

Viens no jaunā režīma punktiem, kas uzspiedis sevi pats, ir visu šo dienu sākšana un beigšana ar jaunumiem no vīrusa frontes. Tie ir aizstājuši futbola ziņas, kurām sekoju iepriekš, tiesa, ne gluži gan tādā apmērā. Vismaz pagaidām šī lasāmviela man nav apnikusi. Par laimi, ikdienas dzīvei tā arī pārāk nekaitē. Inficēto un mirušo skaits jau sen ir pārkāpis to robežu, kas nošķir slimniekus no statistikas.

Tā gan laikam nav visiem – vismaz spriežot pēc manas sarakstes ar draugiem un ģimenes locekļiem. Joprojām tās šad tad apraujas uzreiz pēc Tā Vārda pieminēšanas. Un arī sociālajos tīklos cilvēki stāsta par mēģinājumiem izvairīties no pandēmijas ielaišanas ikdienas domās.

Es gan nedomāju, ka man tas varētu darboties. Tas ir tāpat kā pēc izšķiršanās mest lielu līkumu it visam, kas varētu atsaukt atmiņā otru cilvēku. Pirmajās dienās tas, protams, var būt vajadzīgs, bet jau drīz pēc tam, manuprāt, labāk ir mēģināt atkal atgūt šīs vietas un sajūtas sev, saistīt tās ar jauniem iespaidiem. Arī vīruss ir tik ļoti pārņēmis manas domas, ka labāk šķiet padarīt to par fona sajūtu, lai tādējādi atņemtu pandēmijai šokēšanas spēju. “Tāds laiks” un paraustīt plecus, un doties pie nākamā dienas uzdevuma ar mazliet skumju smaidu.

Paškarantīna. 17. diena

Ja šis vienatnē pavadītais laiks ir kaut ko man iemācījis par sevi, tad pirmkārt un galvenokārt to, ka ar divarpus izolācijā pavadītām nedēļām nepietiek, lai kaut kas būtiski izmainītos. Ja nu vienīgi dzīve šķiet mazliet palēninājusies, kas ironiskā kārtā nozīmē arī dienu ātrāku aizritēšanu, kopš nav vajadzības nomoda stundās ietilpināt tik daudzus degošus darbus kā iepriekš. Laikam personība man ir izveidojusies gana stabila, lai arī šāds satricinājums neatstātu uz to (vismaz pagaidām) manāmu iespaidu.

Šis laiks arī vēlreiz ir apliecinājis, ka man nav nekādu filozofisku noslieču – tā arī neesmu nonācis ne pie kādiem lieliem secinājumiem par dzīves jēgu vai pasaules kārtību. Tādu darbu kā Jāņa Rozes apgāda izdoto “Sērgas laikā” es noteikti nespētu uzrakstīt, tas, šķiet, prasa pavisam citādu prāta struktūru. Daudz vairāk par domām mani interesē sajūtas, un tās svārstās visnotaļ nelielā amplitūdā. Piemēram, šodien tās ir atgriezušās pie iepriekšējās/parastās optimistiskās rezignācijas, kas man liek velt tik uz priekšu jau iepriekš pieminētā īsromāna tekstu un darīt visu pārējo, no kā sastāv šīs nedēļas. Pēc pāris dienām gan jau atpakaļ būs skumjas, kas šai laikā varbūt gruzd kaut kur bišķi tuvāk garozai nekā citos apstākļos un vieglāk izvirst ārā pa ikvienu tām atvēlēto plaisu.

Arī paziņām sērgas laiks lielākoties ir vienīgi akcentējis jau esošās rakstura iezīmes – tāpēc varu tikai cerēt, ka tie man savulaik zināmie cilvēki, kuriem ir bijušas noslieces uz paranoju un/vai sazvērestības teorijām, tagad nav tām padevušies visā pilnībā.

Pārmaiņām ne obligāti ir vajadzīgs tāda veida bezdibenis pie kājām – domāju, pietiek ar kādu iekšēju plaisu, kuru šāds satricinājums tad var paplest krietni lielākā, varbūt vienā lēcienā pat nepārvaramā aizā. Un tad neatliks nekas cits, kā palikt tai vai citā pusē. Bet lielākajai daļai, mani ieskaitot, šī plaisa lūst vaļā tik lēnām, ka vēl kādu laiku zeme zem mūsu kājām izskatīsies tāda pati kā iepriekš. Un pēc tam pamazām varēs arī paskatīties, kas tad īsti ir noticis dziļumā.

Paškarantīna. 15. diena

Šodien beidzot piezvanīju ģimenes ārstei, lai painformētu par klepu, kas bija sācies pirms dažām dienām un joprojām nav pārgājis. Gribēju saprast, kā tas ietekmēs manu turpmāko (ne)brīvību pēc pašizolācijas 14 dienām. Atbilde bija vienlaikus paredzama un nepatīkama – man jāpaliek mājās vēl divas nedēļas no simptomu parādīšanās. T.i., līdz nākamās nedēļas vidum.

Man pašam šķiet, ka uztvēru to ar tādu kā lauciniecisku rezignētību, bet nevaru arī noliegt, ka ļoti biju gaidījis iespēju beidzot kārtīgi izstaigāt pilsētu – gan tāpēc, ka man vienkārši gribējās no dzelzceļa malas atšķirīgus skatus, gan arī tāpēc, lai aplūkotu Rīgu šādā izskatā, kas tomēr varētu būt vienreizēja iespēja, turklāt tāda, kuru šķiet ļoti vērtīgi pieglabāt kādā prāta nostūrī, lai vajadzības gadījumā varētu izvilktu ārā atbilstošā brīdī kādā no nākamajiem stāstiem vai romāniem. Un, protams, bija arī nosacīti plāni satikt paziņas kopīgām pastaigām.

Tagad, vakarā, rezignētība ir mazliet pakāpusies malā pavisam vienkāršu, banālu, klusu skumju priekšā. Tas pat nav tāpēc, ka man būtu lieli iebildumi sēdēt mājās – drīzāk runa ir par cerības atņemšanu, jo pastāv arī iespēja, ka uz manu “brīvības” laiku pašizolācija uz brīdi kļūs obligāti visā Latvijā. Bet nu, nav pirmā reize, kad esmu kaut ko gaidījis un tad noskatījies, kā tas aizlido gar degunu. Tāpēc nākamajām dienām mans plāns ir iepriekšējais – sakost zobus un turpināt strādāt pie saviem darbiem, saviem tekstiem un savām interesēm. Kā jau iepriekš rakstīju – apziņas dziļumos visu laiku turas apziņa, ka man tomēr ir krietni paveicies ar iespēju pavadīt šo laiku salīdzinoši komfortablos apstākļos un ar ļoti niecīgu smaga iznākuma iespēju. Un savulaik, 15 gados pārceļoties uz Rīgu, pie vienatnes pieradu pat vairāk nekā vajag.

Tomēr reizēm, kad aiz loga pa ielu garām paies kāda kompānija, man droši vien nāksies novērsties, lai to neredzētu.

Paškarantīna. 13. diena

Viena no sajūtām, kas mani pašu pārsteigusi nesagatavotu šajās dienās, ir viegla, bet nerimstoša vainas apziņa par to, ka nekrītu panikā un smagi neciešu arī citos veidos. Lai cik nepatīkami būtu divas nedēļas sēdēt mājās bez kāda “dzīvā” kontakta ar citiem cilvēkiem, tā tomēr ir sēdēšana visnotaļ komfortablā dzīvoklī, kur ir viss vajadzīgais ēdiena gatavošanai un dažāda veida laika pavadīšanai. Kā jau laikam rakstīju, šeit vispasaules katastrofas sajūtas vietā drīzāk ir tāda kā dzīves iepauzēšanās, no kuras mani tikai reizi pa reizei izsit kāda īpaši satricinoša stāsta izlasīšana. Bet es gana daudz gadu esmu pavadījis ziņu piesātinājumā, lai būtu izstrādājusies bieza āda arī pret drausmīgiem notikumiem kur citur, pat ja tas “citur” ir blakus ielā. Jo sevišķi tad, ja šeit spīd saule, kaimiņš stundām ilgi krāmējas ap mašīnu un turpat pagalmā bērni spēlē badmintonu.

Pirmajā vilnī, kad vēl tikai steidzu mājup, tas viss likās daudz tuvāks un īstāks, lai gan patiesībā krietni mazāk bija gan kopējo, gan jauno saslimšanas gadījumu – un tātad arī inficēšanās iespēju. Tagad debesis nav sabrukušas pār galvu un par notiekošo atgādina tikai dažkārtējā ieskatīšanās kādā ziņu portālā, kamēr pirms tām divām nedēļām tiešām bija grūti koncentrēties kam citam.

Un jā, tas man liek justies mazliet vainīgam par to, ka neuztveru situāciju pienācīgajā nopietnībā, ka man gribas jokot un teikt “gan jau nebūs tik traki” tiem draugiem, kas uztraucas vairāk. Jūtos kā tajā roadtripā pirms gadiem 12, kad mums kādā Slovākijas nostūrī saplīsa mašīna un es nekādi nespēju beigt zviegt (tiesa, visnotaļ klusu). Šoreiz tas vairāk ir nevis saslimušo priekšā – grūti saprast, cik nopietna ir lielākā daļa saslimšanas gadījumu Latvijā, kas netiek ārstēti stacionāri, – kā iesaistīto ārstu un to cilvēku dēļ, kuriem notikušais ir tiešām izsitis pamatus zem kājām, vienalga, finansiālus vai citādus.

Un vienlaikus jūtos vainīgs arī par to, ka man nešķiet prātīgi tuvākajā laikā doties pie mammas uz laukiem, pat ja tas būtu privātajā mašīnā. It kā ir pavasara darbi, kuros būtu vajadzīga mana palīdzība, taču visi tie brīdinājumi nedoties pie gados vecākajiem ģimenes locekļiem… Bet tad es paskatos pa logu, un man atkal šķiet, ka uztveru visu pārāk nopietni.

Pareizo reakciju laikam ir grūti saprast pat ar visu #paliecmājās. Šī ir no tām reizēm, kad arī vienkāršais ir sarežģīts.

Paškarantīna. 11. diena

Viens no iemesliem, kāpēc pārstāju rakstīt blogu katru dienu, bija tā pati vienaldzība pret savu dzīvi, kas lielākoties ir atturējusi mani no tās aprakstīšanas literatūrā. Nespēju arī izlikties, ka manas domas ir pelnījušas publisku vidi. Tāpēc šī dienasgrāmata galvenokārt ir vēl viens veids, kā piešķirt formu dienām un neļaut sev ieslīgt nebeidzamā tagadnē, kas ir visnotaļ iespējama laikā, kad darbu ir krietni mazāk nekā parasti (esmu no tiem cilvēkiem, kuriem robežu slēgšana strauji samainīja darāmā apjomu – par laimi, darba līgumi ir noslēgti uz visu gadu).

Ar to arī ir saistīta galvenā pārmaiņa iepriekšējo dienu kārtībā – darbs ar sevi pamazām kļūst par nozīmīgu dienas daļu, ieņemot iepriekšējo maizes darba vietu. Atskaitot rakstīšanu, kurai esmu atradis vietu un laiku jebkādos līdzšinējos apstākļos, tas galvenokārt nozīmē vingrošanu, valodas un grāmatas, kuras mēģinu padarīt par dienas, ne tikai brīvbrīžu daļu. (Šis pēdējais, protams, ir nosacīti – tāpat lasīšanai esmu atradis laiku gandrīz katru dienu, taču tās padarīšana par vienu no dienas stūrakmeņiem ir kas cits.) Vienvārdsakot, visu to, kas man palīdz šeit un tagad, un sniedz sajūtu, ka turpinu pilnveidoties. Bezgalīga slinkošana līdz šim man katrreiz ir apnikusi pēc nepilnas vienas dienas.

Protams, es dzīvoju viens pats un esmu pieradis strādāt no mājām, tāpēc tādam darbam ar sevi man ir vairāk iespēju nekā cilvēkiem ar ģimeni, kuriem darba apjoms šajā ārkārtas laikā nav mainījies vai pat ir palielinājies. Un, protams, krietni daudz laika notriecu internetā un datorspēlēs, no kā arī neplānoju atbrīvoties, lai pārceltos kādā astrālā apgarotības līmenī. Bet vismaz daļēji tas ir bijis apzināts ceļš, pietiekami agri saprotot – man ir svarīgi nezaudēt sajūtu, ka es mainos un attīstos. Tas bija vismaz viens no iemesliem, kāpēc jau pagājušajā rudenī kolēģiem sacīju, ka nopietni apsveru domu aiziet bezalgas atvaļinājuma ekvivalentā  uz dažiem mēnešiem. Tas bija laiks, kad visu laiku kaut kas notika, un pārējā laikā īsti nebija enerģijas pat kaut ko palasīt vai uzspēlēt, vai darīt ko citu, kas man citkārt bija sagādājis prieku.

Labi zinu, ka tas nav nekāds visiem sludināms evaņģēlijs – tas man gan pielēca krietni vēlāk, kā es sapratu pirms pāris gadiem, uzdūries vairāk nekā desmit gadus vecām vēstulēm, rakstītām tik viszinīgā tonī, ka man dusmas uzvilnīja pat cauri visam šim laikam. Un tā ir viena daļa šim darbam ar sevi – mēģināt neatgriezties tanī stāvoklī divus pakāpienus par tālu no vienkāršas pārliecības par sevi.

Paškarantīna. 9. diena

Nekad neesmu bijis no cilvēkiem, kas īpaši iespringst par iespējamiem simptomiem, bet veselības vaktēšana pēdējās pusotras nedēļas laikā ir bijusi viena no tām man jaunajām pieredzēm, ar kuru tagad sastopas gandrīz visi. Tāpēc gan es arī īsti nezināju, ko iesākt, kad vakar vakarā pēkšņi parādījās klepus un negribēja iet projām. Parasti es tam vienkārši nepievērstu uzmanību – vēl jo vairāk tāpēc, ka ikdienā vienalga strādāju no mājām.

Tā kā klepus nebija pārgājis arī šorīt, draugu mudināts piezvanīju uz jauno numuru 8303, lai gan labi zināju, ka oficiāli pārbaudes ar viegliem simptomiem notiek vienīgi mobilajos punktos, bet mašīnas man nav. Negribēju arī noslogot resursus, jo citu simptomu man nebija. Tomēr iepriekšējās dienās mediķi jau bija atbraukuši noņemt analīzes pie vismaz diviem ārzemēs pabijušiem paziņām ar viegliem simptomiem, tāpēc izlēmu tomēr izmēģināt.

Saruna bija īsa, man atbildējušais puisis šķita bezgalīgi noguris, tomēr visu laiku saglabāja ļoti cilvēcīgu sirsnību. Atbilde bija paredzama- ļoti žēl, jo simptomātika ir, bet šobrīd mēs tādos gadījumos nebraucam uz mājām. Beigās reizes trīs novēlēja man veiksmi un izturību un ieteica piezvanīt Gulbja laboratorijai. Tur saruna bija mazliet strupāka un tikpat nerezultatīva, jo viņi vispār neveic izbraukumus uz mājām, bet iet pie viņiem pats es nedrīkstu.

Viss tas riņķadancis vairāk bija tāpēc, lai es pats justos, kā izpildījis pienākumu, jo tests manā dzīvē neko daudz nemainītu neatkarīgi no rezultāta. Ja tas būtu negatīvs, es vienalga varētu inficēties jau pirmajā gājienā uz vietējo veikalu.  Ja pozitīvs – nu, nāktos ilgāk pasēdēt mājās, bet zaļumballes tā kā tā ir atceltas.

Vairāk mani satrauc, ka ir konstatēts pirmais inficēšanās gadījums arī manā dzimtajā novadā, kur joprojām dzīvo un strādā (ne no mājām) arī mamma. Iepriekšējā vakarā arī viņas ciematam vairākkārt cauri izbrauca policija, jo bija pienākušas ziņas, ka slimnieks ir redzēts sabiedrībā. Tās, protams, ir ciema neoficiālā ziņu dienesta vēstis, bet tāda situācija neizbrīnītu.

Bet pagaidām ar priecīgu satraukumu gaidu pirmdienu, kad varēšu aiziet uz veikalu un sasveicināties ar kādu cilvēku arī dzīvē. Tiktāl mani novedusi paškarantīna. Vismaz ar sienām un ēnām vēl neesmu sācis runāt. Tikai pamazām sāk palikt grūtāk motivēt sevi darbiem. Un dienas šķiet mazāk īstas, tām piesātinoties ar atkārtojumiem. Bet tā nav mirstamā kaite, kā būtu teicis mans tēvs.

Paškarantīna. 7. diena

Tieši pirms nedēļas ielidoju Latvijā ar nakts reisu, kurā bija vēl daži desmiti tikpat apmulsušu un satrauktu cilvēku. Rīgas lidostas gaiteņa vidū caur asarām klepodams vēma kāds puisēns, aiz ejas malās novietotiem aizslietņiem pie galdiem sēdēja aizsargtērpos ģērbti ārsti un pasu kontroles rindas sākumā cilvēki cits pēc cita ieziepēja rokas. Visi šķita pusaizmiguši vai varbūt kādā stresaina sastinguma stāvoklī, atdzīvodamies tikai uz īsu brīdi, kad vienā no rindām kāds nošķaudījās. “Ar to nu gan varējāt pagaidīt līdz mājām,” pārsteidzoši šķelmīgi noteica kāda sieviete, un arī pārējie šķita drīzāk priecīgi, ka satraukumam beidzot ir radusies iespēja izlausties smieklu veidā.

Tad brauciens pustukšā autobusā, kur apsēdos pašā aizmugurē aiz stikla nodalījuma un mēģināju turpināt lasīt Lispektores grāmatu, lai nedomātu par šo visu. Tomēr nespēju atturēties nervozi pacelt galvu, kad viena no braucējām pagriezās ejas virzienā, lai kreptīgi noklepotos.

Tā kā līdz nākamajam – pēdējam – autobusam uz Teiku bija jāgaida gandrīz divdesmit minūtes, novērtēju naksnīgās Rīgas tukšās ielas un izlēmu, ka neliela pastaigāšanās līdz aizaizaizaiznākamajai pieturai nevienam nekaitēs. Patiešām, lai gan bija tikai pusnakts, ielās redzēju tikai pāris cilvēkus, bet nu, ir iets arī vēlākās stundās, kad cilvēku ir vēl mazāk, tāpēc pasaules dīvainība bija ja nu vienīgi manā galvā.

Pēdējā etapā aiz manis apsēdās divi krietni iereibuši puiši un sprieda, cik grūti gan ir pārtraukt dzert. Es bakstīju telefonā un tad jau biju mājās, un nākamo pusotru stundu nosēdēju pie datora, lai atietu no tā dīvainā pusspriedzes stāvokļa, kas bija mani pavadījis kopš brīža, kad uzzināju par robežu slēgšanu un steidzu nopirkt biļeti, bet pēc tam – zvanīt tuvākajiem draugiem un ģimenei, lai nezin kāpēc informētu arī viņus par notiekošo (un pretī lielākoties saņemtu vienkāršu “ā, ja?”).

Tas bija pirms nedēļas. Tagad esmu apradis ar domu, ka viss ir pa īstam, šeit un tagad, un atkal spēju jokot par to normāli, ne tīri automātiski, tādā kā pašaizsardzības reakcijas veidā. Un esmu apradis arī ar sēdēšanu mājās, lai gan vienlaikus nevaru sagaidīt laiku, kad man nebūs sevi jāuztver kā spitālīgo, kuram drošības pēc ir jāmet līkums citiem cilvēkiem. Bet tā laikam ir mums visiem.

Arī blogu turpināšu rakstīt, lai gan negalvoju, ka vairs katru dienu. Galu galā esmu jau iekārtojies jaunajā ritmā, manā iekšējā līmeņrāža burbulītis ja kustas, tad rātni starp līnijām, par ko varu tikai priecāties un cerēt, ka citiem ir līdzīgi. Tagad jādara savi darbi, reizi pa reizei pametot skatienu apkārt un uz priekšu. Un rezignēti jāpieņem, ka šī pasaule ir iekārtojusies uz (neilgu) palikšanu, tātad atliek tikai sadzīvot.

Paškarantīna. 6. diena

Izskatās, ka ir pienācis tas krīzes brīdis, kad cilvēki aizvien skaļāk sāk teikt – eu, a varbūt viss nav tik traki. Vai varbūt man tā šķiet tāpēc, ka šodien saskāros ar vairākiem tādiem viedokļiem. Tas laikam arī ir viens no iemesliem, kāpēc ilgtermiņa izolācija ir tik sarežģīts pasākums. Uz ielām tomēr nav līķu kaudžu un tikai retajam ir kāds personīgi pazīstams inficētais. Tad ir pavisam viegli atsākt ticēt varoņa neaizskaramībai paša stāstā.

Ar to vēl tā – cilvēku drūzmēšanās tik drīz vienalga neatsāksies (jo pavisam vienkārši netiks pieļauta), un līdz ārkārtas pasākumu beigām patieso jauno infekciju skaits, cerams, būs nokrities tuvu nullei. Un tad jau būs laiks citai kārtībai, kuras galvenais uzdevums būs nepieļaut jauna uzliesmojuma aizsākšanos. Neticu, ka agrākā dzīve varētu atgriezties diez ko drīz – galu galā dažās valstīs epidēmija ir sākusies vēlāk vai arī būs ilgāka, tāpēc nāksies ierobežot satiksmi ar tām. Diezgan skaidri redzējām, ka pietiek ar dažiem atlidojušiem slimniekiem, lai aizsāktu vilni, kas ir pietiekami nopietns pat ar nebijušiem drošības pasākumiem. Bet puslīdz normāla dzīve bez masu pasākumiem un lidojumiem ar laiku varētu atsākties, pat ja vienu aci vajadzēs turēt pievērstu notiekošajam. Ar dažiem slimniekiem veselības aprūpes sistēma spēj tikt galā, problēmas rada uzplaiksnījumi.

Un lūk, es bažījos, ka tad, ja Latvijā saslimšanu izdosies gana veikli ierobežot, cilvēkos tiks iesēta pārliecība, ka šis vīruss nav nekas traks un atsāksies parastā iešana uz darbu ar vieglu apaukstēšanos, roku nemazgāšana utt. Labprātāku cerēt, ka viens no ārkārtas pasākumu ieguvumiem būs uzlabota personiskā higiēna un (neapzinātas) rūpes par sabiedrības veselību, bet nezinu, cik tas ticami.

Tā, lūk, manas domas šajās dienās no šoka par notiekošo pāriet pie nākotnes iespēju simulēšanas. Laikam jau tā mūsu prāts parasti rīkojas, turklāt ne vien ar šādiem vispasaules notikumiem, bet arī sportu, dzīvi, literatūru un visu pārējo. Paralēli vērošanai/lasīšanai vienmēr rit tieksme ieskatīties nākotnē. Daļēji tā vienkārši notiek pasaules kārtības apgūšana no savām kļūdām, bet daļēji, manuprāt, tā ir arī vēlme iegūt apliecinājumu savai pareizībai – vai tikt pārsteigtam. Bet tas jau ir stāsts par atšķirību pasaules uztverē.

Fedginator's tactics room

Football tactics - mostly EPL and La Liga.

Pass and Move

There is more to football than just the scoreline.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around the Corner

The Girl With the TBR Tattoo

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: