Kad skolotāja izsauca mani klases priekšā noskaitīt dzejoli, es piecēlos gatavs beneficei. Man bija desmit gadi, vēl nebija pārgājis lepnums par lasīšanas māku un vēlme nodemonstrēt to pie katras iespējas. Labprāt būtu lasījis cilvēkiem priekšā ik dienas, taču ne vecāki, ne draugi negribēja klausīties garus nostāstus par citplanētiešiem un jūras briesmoņiem. Tomēr man balsī izteikti vārdi nez kāpēc šķita iedarbīgāki par klusumā lasītājiem. Ik reizi likās, ka stāsts izskan ar lielāku spēku, it kā no klausītājiem būtu ieguvis kādu neredzamas enerģijas lādiņu. Līdzīgi kā pat vislabāk iepazītā apkaime kļūst jauna, izstaigājot to ar cilvēku, kurš šai vietā ir pirmoreiz, tā arī izrunātajos vārdos atklājās kāds apslēpts piesātinājums, kas lasot bija pazudis kopējā melodijā.

Tai dienai uzdotais Veronikas Strēlertes dzejolis bija veltījums vecaimātei, kas tagad droši vien liktos neizturami sentimentāls. Arī no tā laika neatceros nekādas īpašas sajūtas, mājās to mācoties. Šī atmiņu aina vispār sākas ar brīdi, kad piecēlos no sola un piegāju pie tāfeles. Un arī tad galvenokārt jutu priekpilnu satraukumu un atbildības sajūtu. Bija jādara gods dzejolim, pat ja man tas neko daudz nenozīmēja.

Teksts bija viegls, vārds sekoja vārdam, rindiņa – rindiņai. Taču drīz vien kaut kur ķermeņa dziļumos sāka celties neizturami sāpīgs žēluma vilnis. Man bija žēl dzejoļa vecmammas, viņas sirmo matu un mezgloto roku, par kurām nupat biju skanīgā balsī paziņojis klasei. Man bija žēl savas vecmammas, kura taču arī bija vai divsimt gadus veca, droši vien tāpat pārcietusi karus un viduslaikus un tomēr gaismas pilna. Un man bija žēl pašam sevis, ka iepriekš nebiju par to domājis, nebiju neko to pat pamanījis, sēžot pie viņas un ēdot žāvētu ābolu daiviņas.

Tas viss bija par daudz manam desmitgadnieka prātam un ķermenim. Dzejolis vēl nebija noskaitīts līdz pusei, kā rīklē iestrēga savāds kamols. Turpat pazuda arī nākamie vārdi. Acīs sariesa asaras, un es paliku stāvam klases priekšā ar nodurtu galvu, it kā būtu apmaldījies kādā domā un tagad nezinātu, kā tikt no tās ārā.

Beidzot tomēr savaldījos, pacēlu galvu un teicu, ka sākšu vēlreiz. Taču žēlums nebija nekur pazudis, to apturēt nespēja nekāda saņemšanās. Šoreiz jau pēc pirmajām pāris rindiņām dzejolis pārvērtās šņukstos. Vieglos, īsos, bet tomēr šņukstos. “Viss labi, vari iet atpakaļ,” ieteicās skolotāja, arī klusākā balsī nekā parasti.

“Nē, nē, tūlīt,” atbildēju un dziļi ievilku elpu, lai sāktu vēlreiz. Bet žēluma vilnis jau bija salūzis pār manu galvu, es vairs nevarēju pacelt galvu no tā smaguma. Jutu ne tikai smeldzi, bet arī kaunu un izbrīnu par asarām, jo es taču tikpat kā nekad neraudāju un šeit jau arī nebija nekā tik īpaša. Tomēr rimties vairs nespēju, un trešais piegājiens drīz vien pārvērtās jau pilnvērtīgā raudāšanā.

Tagad gan es tāpat nodurtu galvu atgriezos savā vietā, lai atlikušo stundu pavadītu turpat solā, pat nepaceldams skatienu pret nākamajiem dzejoļu skaitītājiem.

Neviens mani pēc tam neapcēla, mājupceļā draugi par to pat neieminējās. Klusēdams dusmojos uz Strēlerti, uz viņas dzejoli, pats uz sevi, jo biju izrādījies vājāks par vārdiem. Pat pavasara siltums likās kaitinošs. Es biju iegājis savās sajūtās, un man tur nepatika. Tās bija noklājušas visu manu pasauli, pārvērtušas kokus lapotnes pelnu pelēkas, un es nezināju, kā tikt ārā.

Līdz tam kas līdzīgs bija noticis vienīgi ar Edmondo de Amičisa grāmatu “Sirds”, kad tēvs norāja Enriko par naudas nedošanu ubagzēnam. No romāna patriotiskā turpinājuma atmiņā nav palicis nekas. Ir tikai viena aina un paša sirds pēkšņā ieplīšana, vārdiem pārvēršoties asarās. Arī šī vieta pārlasot droši vien šķistu pārspīlēti melodramatiska, pārāk atklāts mēģinājums izsaukt lasītāja jūtas. Tomēr vienreiz tas bija izdevies – un neviena grāmata nevar sapņot par ko lielāku.

Līdz vakaram Strēlertes dzejolis jau likās aizmirsts, to bija pārklājuši jauni iespaidi, lauka darbi un vakariņu smarža. Tas bija kļuvis tikai par vēl vienu īpatnēju brīdi šai pasaulē, kas bija dīvainību pilna kā ārēji, tā iekšēji. Taču vakarā, kad beidzot biju atgriezies savā istabā, kur brālis otrā galā klausījās mūziku, un pārskatīju grāmatplauktus, es sajutu pēkšņu iekšēju saspringumu. Nez kāpēc šķita, ka pietiks atvērt grāmatu – ikvienu, jebkuru –, lai prātā tūlīt atgrieztos arī dzejolis līdz ar visu smeldzi, žēlumu, dusmām. Un vienlaikus es sapratu, ka tieši to arī vēlos. Ne šīs konkrētās sāpes, bet to apziņu, ka manī mutuļo kaut kas lielāks, dziļāks, tīrāks nekā ikdienā. Kaut kas, kam bija tikai nosacīta saikne ar īstenību. Protams, ka es gribēju to atkārtot.

Un tomēr mana roka tovakar aizsniedzās pēc “Kapteiņa Gudrimeļa piedzīvojumiem” – grāmatas, ko biju lasījis un pārlasījis jau vairākkārt, stāsta, kas bija drošs patvērums, silts apskāviens, kurā iegrimt ar smaidu kā spirdzinošā miegā.

Un nu es atkal dodos pa šo pašu ceļu uz Bābelītes ezera takām, taču tagad domāju jau par citu nākotni: par to, ka drīz pats kļūšu par tēvu, par to, kā mēs kādudien iesim šeit divatā, ko meita man jautās, ko es atbildēšu. Dzīve, cilvēka mūžs, vairs nešķiet tāda skaudra nenovēršamība, to caurvij kāda neskaidra, smeldzīga cerība. Lūk, te nu es esmu, prātā vēl un vēlreiz atbalsojas kaila doma bez sākuma vai turpinājuma. Joprojām nezinu, kā to izstāstīt, kā izstāstīt sevi vai tēvu, vai jebkuru citu cilvēku, tomēr tagad tā ir gluži fiziska vajadzība, kādu neesmu izjutis kopš pusaudža gadiem – it kā vārdi būtu vienīgais, kas spētu mani savienot ar paaudzēm, iekalt manu posmu šajā dzīvības ķēdē. Taču ir tikai atmiņas, kas klejo cauri laikam pēc saviem ieskatiem, un es apmaldos ik reizi, kad mēģinu izstaigāt tām līdzi.

Read the full post »

Ikvienā jaunā vietā, kur esmu pārcēlies dzīvot, pastaigu maršrutiem ir bijusi līdzīga attīstība, šķietami instinktīva, teju vai dzīvnieciska teritorijas apgūšana. Vispirms tiek izpētītas tuvējās vietas, kas var būt svarīgas ikdienas dzīvē – veikali, kafejnīcas, sabiedriskā transporta pieturas, parki –, pie viena piefiksējot mazās takas un sānieliņas, interesantās mājas, savādos pagalmus, paturot tos prātā nākamajām dienām.

Arī nākamo dienu maršruti ir nelieli loki, katru reizi dodoties jaunā, līdz tam mazāk izpētītā virzienā, lai novērtētu šīs debespuses potenciālu. Ja pilsēta tur atsakās atklāt ko interesantu, loks paplašinās, līdz beidzot parādās kaut kas tuvākas uzmanības cienīgs: laika straumes akmeņos iekritusi šķērsiela, mežonīgs nostūris, ko grūti nosaukt par parku, acīmredzami četrdesmit gadus vienā vietā stāvējusi bodīte. Tas tad kļūst par dienas galveno uzmanības objektu. Pirmās apskates šādas apkaimes nekad nevar izsmelt pilnībā, jo interesantākais vienmēr ir detaļās, vienalga, vai tā būtu sienu aprakstītāju vārdu apmaiņa kādā nomaļākā kaktā vai pārsteidzoša formu ģeometrija, kas atklājas tikai noteiktā leņķī.

Read the full post »

Privātajās un publiskajās atsauksmēs par “Atvaros” vairākkārt esmu dzirdējis “neko komisku tur neredzu” un “nesaprotu, kāpēc tā nosaukta par traģikomēdiju”. Citas grāmatā izlasītās lietas/tēmas ir bijušas pat ļoti atšķirīgas (par ko prieks), taču šis gan atkārtojas – un tas laikam ir vienīgais, ko mazliet pārdzīvoju. Negribu skaidrot vai, pasarg dievs, norādīt cilvēkiem, kā grāmata būtu lasāma, tāpēc šīs refleksijas labāk būtu izlasīt pēc grāmatas (vai tad, ja grāmatu ij nedomājat lasīt).

Man pašam ironija, ko mēģināju ierakstīt “Atvaros”, ir viena no stāsta atslēgām – strādājot pie teksta, vairākkārt komentāros jautāju redaktorei, vai attiecībā uz abiem galvenajiem tēliem tā parādās gana spilgti, jo arī iepriekš biju pamanījis, ka agrīno versiju lasītāji to īsti nepiefiksēja. Un bez komēdijas daļas stāsts, manuprāt, zaudē arī traģēdiju, kas (manā prātā) galvenokārt balstās tieši uz tēlu iecerēto komiskumu.

Tie nav psiholoģiski reālistiski protagonisti, bet gan “mazie cilvēki”, kas ieslīguši izteikti miniatūrā pasaulē – gan iekšēji, gan ārēji – un nav gatavi tikt galā ar plašāko realitāti. Arī viņu sākuma problēmas, kas aizsāk sižeta virzību, ir banālas, pat klišejiskas: ikdienas nogurdinošā atkārtošanās un attiecību problēmas. Ne Raivis, ne Ivars nav pietiekami emocionāli nobrieduši, lai redzētu tās kā iespēju (vai vajadzību) izaugt – jebkāda sakarīga pašrefleksija viņiem vienkārši ir sveša un palīdzību viņi spēj meklēt tikai ārpus sevis (kā to vienā brīdī uzsver arī Airita), kas arī izsauc nelaimi (pat ja grāmatas beigas man pašam šķiet gana atvērtas – ir taču iespējams, ka tieši šī uztveres ierobežotība ļauj arī apkārtējās pasaules sabrukumu redzēt kā plānu izdošanos).

Rakstot man likās, ka dziļāka vai individuālāka raksturu/vides iezīmēšana nozīmētu atņemt viņiem šo komiskumu, kas man saistījās ar puicisko, pat bērnišķīgo pasaules uztveri un līdz ar to nepiemēroti pārspīlēto reakciju uz dzīves liktajiem šķēršļiem. Ja kādu nobrauc dzīves vilciens, tas ir skumji, taču manuprāt, traģēdija ir divkārša, ja redzi, ka viņš būtu varējis mierīgi noiet no dzelzceļa sliedēm, taču tā vietā, lai paskatītos apkārt, cīnās ar kādām iedomātām problēmām. Un vēl jo sāpīgāka tad, ja esi pret viņu iemantojis viegli aizbildniecisku attieksmi kā jau pret cilvēku, kas vispār jau ir foršs džeks, tak mazliet jefiņš.

Īsti nezinu, kurā vietā pārrēķinājos – lai gan rakstot, protams, nemaz arī nebija šādas rēķināšanas. Iespējams, tēlus un viņu pasauli varēju vēl paspilgtināt, lai ironija būtu uzkrītošāka (humors bāšanās acīs man gan uzdzen aktīvu nepatiku) – taču es vienmēr gribu, lai stāsti iedarbojas zemapziņas, sajūtu, ne prāta līmenī. Un tagad šķiet, ka “Atvaros” man tā arī neizdevās nodot savu pamatsajūtu – cik viegli smiekli var pārvērsties sāpēs.

Jau sen esmu pieņēmis, ka ikviena tuvinieka nāve līdzās visam citam nozīmē arī negribētu pieskaršanos svešumam, tā ienākšanu sakārtotajā ikdienā. Bet šoreiz, kopā ar māti braucot uz viņas māsas bērēm Baškjuju ciematā Gagauzijā, šajā citādībā devāmies mēs paši. Vismaz tā jutos es, steidzīgi kārtodams vajadzīgos reisus un neatliekamos darbus, bet pārējos vienkārši pārceldams. Lai cik pakāpeniski reizēm atnāk nāve, to vienalga negribas, nedrīkst paredzēt. Dzīvei nākas pakārtoties.

No Kišiņevas lidostas uz ciematu mūs atveda brālēna draugs, divas stundas dzīdams mašīnu pa lauku ceļiem. Atšķirībā no agrākajiem braucieniem, šoreiz radio palika izslēgts, arī mēs klusējām, tikai reizēm pārmijot kādu vārdu par laikapstākļiem. Bija dažas dienas pirms Lieldienām, taču pavasaris īsti vēl nebija sācies, tāpēc dzestrais gaiss un apnicīgā līņāšana nebija dīka sarunu tēma vien. Un bija labi vismaz brīžiem nedomāt par galamērķi. Arī policists, kurš apturēja mūs Komratā, pēc īsas apspriedes saprata, kāpēc steidzamies, un ļāva doties tālāk.

Read the full post »

Lai kā man parasti patiktu stāstīt par saviem esošajiem un topošajiem darbiem, ar jauno grāmatu – īsromānu/garstāstu “Atvaros” – ir citādi. Par to esmu runājis un rakstījis daudz mazāk nekā par abām iepriekšējām grāmatām ne tikai šeit, bet arī citos soctīklos (un dzīvē). Tas nav tikai nenoliedzamais laika un enerģijas trūkums, bet arī tāda kā klusēšanas vilkme, ko es pats līdz galam nesaprotu, jo stāstāmā it kā netrūkst. Bet tagad nerunāšana vairs nav variants, jo marta vidū grāmata jau parādīsies veikalos. Tad nu pamēģināšu vismaz saprast šo klusēšanu.

Pirmkārt, par šo grāmatu vienkārši ir sarežģītāk runāt – un ne tikai tāpēc, ka nosaukums ir locījumā un es īsti nezinu, kā tad rīkoties ar akuzatīvu. Tas arī ir formāli mazliet eksperimentāls romāns, kuru daudz grūtāk aprakstīt pāris teikumos, neizklausoties viegli jukušam. Jo “Atvaros” ir stāsts par draudzības atgūšanu, kas noved pie pagātnes romantizēšanas, kas noved pie pazušanas. Un arī stāsts par salauztas sirds lāpīšanu ar sapņiem un pusceptām iedomām (kas, protams, noved pie pazušanas). Bet pamatā – stāsts par to, kā notiek šī pazušana, nogrimšana savu fantāziju atvaros. Nepilnās simt lappusēs, paralēlajiem stāstiem pastāvīgi nomainot citam citu un saplūstot kopā, līdz ikviens teikums stāsta vismaz divus stāstus reizē. Komēdijai pāraugot traģēdijā, pāraugot psihedēlijā.

Iespējams, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc melnrakstu lasītāju reakcija par “Atvaros” ir bijusi krietni neviennozīmīgāka kā “Lizergīnblūza” gadījumā. Visbiežāk atbildes bija no sērijas: “It kā viss bija okei, labi uzrakstīts un tā, bet es tiešām neiebraucu, par ko ir runa, tāpēc arī nebija īstas emocionālās saiknes.” Labākajā gadījumā tam sekoja “bet pārlasot gan iepatikās, pēc tam ilgi pārdomāju”. Vēlākajās rediģēšanas reizēs mēģināju piestrādāt pie tās iebraukšanas, taču pašu stāstu tas neizmainīja. Un, jā, te arī otrkārt – mani nez kāpēc nepamet sajūta, ka ir jātaisnojas par to, ka stāstam nav īstas morāles vai varoņa, kam pieķerties (jo vismaz abiem galvenajiem tēliem labākajā gadījumā var tikai just līdzi). It kā saprotu un pieņemu, ka šoreiz cilvēki pavilksies mazāk, lai gan man pašam “Atvaros” liekas kā “Lizergīnblūza” ideju kvintesence. Un tomēr tā taisnošanās sajūta nepazūd.

Ne mazāk nepatīkami šoreiz ir runāt arī par rakstīšanas procesu, kas citkārt varētu būt labs notikumu vai grāmatas apraksta aizvietojums. Daļēji tāpēc, ka pirmais melnraksts nāca diezgan viegli, bet pārrakstīšana un rediģēšana brīžiem likās nebeidzama – un par to stāstīt ir mazāk interesanti. Bet daļēji arī tāpēc, ka, strādājot pie “Atvaros”, mani vienā brīdī piemeklēja ļoti līdzīga pazušana savās iedomās kā romāna varoņus. Uz pusgadu tā atstāja mani nelietojamu un joprojām jūtu tās ēnu pāri tekstam, sevišķi dažām nodaļām. Savā ziņā tā droši vien ir laba zīme, apliecinājums grāmatas intensitātei un personīgajam nozīmīgumam. Bet arī tāpēc es nerunāju par jauno romānu.

(Tā vietā ieliku blogā pirmo nodaļu lasīšanai.)

Kad autobuss aizbrauca tālāk Zaļupes virzienā, Raivis apsēdās uz pieturas soliņa, aizvēra acis un koncentrējās uz elpošanu, lai apspiestu ceļā uznākušo nelabumu. Apkārt tikmēr skanēja putnu balsis un šalca vējš, mazpamazām aizstājot Rīgas daudzstāvenes viņa domās ar bērzu lapotnēm – vismaz līdz brīdim, kad no ziemeļiem, no upītes puses, garām aizšāvās vecs opelis, pārklādams visu iedomu ainu ar lieliem, tumšiem mutuļiem. Kad tiltam tuvoties sāka vēl nākamais auto, Raivis aizgriezās projām no ceļa, pievērsa skatu mežam. Bet tur koku kailie zari izskatījās kā nokrituši tramvaja ragi un debesis bija netīri zilas kā asfalta peļķes. Viņš izspļāva garu, lipīgu slienu un aizklāja seju ar plaukstām.

Deviņos gados kopš pārcelšanās uz Rīgu viņš Atvaros bija atgriezies tikai vienreiz, uz pavisam īsu laiku. Un droši vien nebūtu atbraucis arī tagad, ja viss būtu bijis kārtībā. Bet Raivis vairs nespēja izturēt pilsētu, tās svešumu un vientulību. Tā nebija nesenās šķiršanās vaina vien – viņš juta, ka šīs pēdējās nedēļas ir tikai simptoms kādai dziļākai kaitei, ko viņš īsti nespēja pat diagnosticēt, kur nu vēl izārstēt. Likās neiespējami darīt jebko citu, kā tikai gremdēties skumjās atmiņās par bērnības piedzīvojumiem un draugiem, kas Rīgā bija pazaudējuši cits citu, lai gan uz turieni pēc vidusskolas bija pārcēlusies puse klases – tā puse, kas neaizbrauca uz ārzemēm.

Visvairāk Raivim pietrūka Ivara. Bērnībā abi vienmēr bija turējušies viens pie otra, pavadīdami kopā tik daudz laika, ka pirmajās klasēs skolasbiedri viņus vairākkārt bija noturējuši par brāļiem. Lai cik atšķirīgi bija abu raksturi, viņi vienlaikus arī izjuta tādu kā bērnišķīgu apbrīnu viens pret otru, it kā tieši šīs atšķirības piepildītu kādu neskaidru robu viņu esībā.

Tāpēc bija tikai loģiski, ka iepriekšējā vakarā, galvai griežoties no hruščenes dzīvokļa vientulībā izdzertā viskija, Raivis bija uzrakstījis tieši Ivaram, izgāzdams vēstulē visu, kas bija sakrājies pēdējās nedēļās. Darba problēmas, Rīgas apnikumu un, protams, Paulas aiziešanu.

Viņa bija kļuvusi par vēl vienu strupceļu Raivja attiecību vēsturē, kas tagad likās no tādiem vien sastāvējusi. Tieši tā viņš bija rakstījis Ivaram, pats juzdamies pārsteigts, cik viegli vēstulē rindojas vārdi – jau tā bija gandrīz kā atgriešanās bērnībā, kad viņi divatā bija krustām šķērsām izstaigājuši Atvarus, pļāpādami par visu, kas vien nāca prātā. Tagad viņš vairs neatcerējās, vai vēstulē bija pieminējis arī to, taču senās atmiņas rakstot patiešām bija zīmējušās galvā kā filmas kadri, liekoties kaut kā īpaši krāsainas pretstatā Rīgas melnbaltajam kino.

Ivara atbilde pienāca jau pēc nepilnas stundas. Sveicienam un ievadvārdiem sekoja gara, brīžiem sentimentāla vēstule par to, kā pirms diviem gadiem – pēc tēva nāves un mātes pārcelšanās uz netālo Zaļupi – viņš no Rīgas bija atgriezies Atvaros un tagad saimnieko viens vecāku mājā. “Tā ka droši brauc ciemos, ar prieku uzņemšu,” Ivars pabeidza vēstuli.

Raivis nevilcinājās. Tobrīd galva jau griezās līksmi kā karuselī un drauga piedāvājums likās skaistākais, kas redzēts mēnešu garumā. Un viņš tagad arī bija brīvs cilvēks, pienākumi pret sabiedrību beidzās līdz ar pulksten pieciem piektdienas vakarā, kad bija nosūtīts pēdējais e-pasts un sakārtota pēdējā pavadzīme. Uzņēmuma pārdotā kūdra tad turpināja ceļot uz Vāciju vai Spāniju, vai kādu vēl tālāku, drīzāk sapnim līdzīgu zemi, bet Raivis vilkās uz mājām, domās nolādēdams darbu un visu pasauli.

Un te nu viņš tagad bija, atpakaļ Atvaros. Neizskatījās gan, ka ciemats priecātos viņu sagaidīt, bet ilgāk tā sēdēt arī likās muļķīgi, tāpēc Raivis piecēlās no pieturas soliņa un sāka lēnām virzīties iekšā Atvaros, vēderam un galvai turpinot kluso cīņu pret saimnieku.

Bērnības ainava turpinājās tikpat vienaldzīgi sveša kā pirmajā atbraukšanas brīdī. Pa labi no ceļa bija pļava, bet kreisajā pusē pletās neliels kartupeļu lauks, pagaidām vēl melns un dubļu pilns. Mazliet tālāk – pussabrucis koka šķūnis, kuram mugurkaulu bija pārlauzis iebrukušais šīfera jumts. Tieši tāpat kā pirms gada, desmit, divdesmit. Lai cik tālu atmiņās Raivis atkāpās, tas vienmēr sagaidīja viņu tieši tāds, nemainīgi izliektām sienām un cauru galvvidu. Nekā romantiska vai daudznozīmīga, pat dzejnieki diez vai te atrastu jebko skaistu. Ja nu vienīgi debesis virs galvas bija tikpat žilbinoši zilas, kā viņš bija iztēlojies Rīgā, gatavodamies šim braucienam. Bet arī tās likās kaut kā nemīlīgi dzestras, viņš nodomāja, iegriezdamies vienā no četrām ciemata ielām, kas veda garām Raivja pelēkajam daudzdzīvokļu blokam uz Ivara mājām.

Ceļa ielokā bija iespiests vecais veikals “Divi krasti”, kur Raivis atkal apstājās, lai sakārtotu mugursomas lences. Tieši šeit viņš sešu gadu vecumā bija veicis pirmo patstāvīgo gājienu, pirmoreiz apzināti atstādams vecākus nesaredzamā attālumā. Toreiz tas bija licies kā solis pieaugšanas virzienā – un veikals arī bija sagaidījis viņu ēnainu kaktu un noslēpumu pilns kā pati pasaule. Bet nu jau ēka bija pavisam tukša, vienīgi vecā nosaukuma zīme vēl noraudzījās uz negaidīto viesi.

Raivis piegāja augstajiem logiem, nostājās pie izsistās rūts un ieskatījās veikala plašajā vēderā, mēģinādams atcerēties agrākās plauktu rindas, produktu daudzkrāsainās etiķetes, pārdevēju un pircēju sarunas. Taču šeit un tagad viņam pretī lūkojās tukšums – kā pamestā muzejā, kur no eksponātiem palikušas vienīgi putekļu neskartas vietas plauktos.

Rīgā viņš dzīvoja centra tuvumā, piecstāvenes augšējā stāvā ar skatu uz Skanstes jaunceltnēm. Tur šādiem rēgiem nebija vietas. Tur skatienu uzreiz pārņēma automašīnu nebeidzamā šalkoņa un padomju blokmāju atkārtojumi. Tur šis veikals būtu tikai kārtējā sarkanu ķieģeļu ēka ar izbalējušām uzlīmēm uz durvīm. Savukārt šeit Raivim vismaz bija atmiņas. Lai cik ļoti tās neatbilda tagad uz vietas redzētajam ciematam, šeit pagātni vismaz varēja sajust, kaut vai kā negribētas rokas pieskārienu skaustam. Nez kāpēc bija sāpīgi atcerēties, kā viņš toreiz bija apņēmīgi aizgājis līdz veikalam, ne uz brīdi nenolaizdams acis no asfalta, kā brīdi bija vilcinājies pie ieejas, tad gājis iekšā, uzlicis lipīgās, plaukstā sasilušās monētas uz letes un nosaucis mammas pieteiktos pirkumus, kā atpakaļceļā bija izlēmis nokāpt pie tuvējās upītes un apskatīties, vai tur patiešām ir atrodami ciemata nosaukumā ierakstītie atvari, bet tad bija kaut kur aizskatījies, aizdomājies un aizmirsies, līdz jau nākamajā mirklī klāt bija vakars un tumsa, un upītes krastā stāvēja neredzēti dusmīga mamma. Viņa aizvilka Raivi projām, nemaz neklausīdamās protestos par debesīm un sauli, ko viņš bija sajutis dzīslās līdzīgi asinīm, un dārgumiem, kurus viņš gandrīz, gandrīz bija atradis tepat piekrastes brikšņos.

Vēlākajos gados Raivis upmalā bija atgriezies vēl vairākas reizes, izstaigādams tās krastus visos virzienos, bet pirmā brīnuma sajūta vairs nebija atgūstama. Tagad pie upītes saaugušie brikšņi no veikala puses izskatījās vēl krietni biezāki nekā bērnībā, taču tie bija un palika pavisam vienkārši krūmāji – pilnīgs nieks salīdzinājumā ar tiem mežonīgajiem džungļiem, kas rādījās prātā atkusušajās atmiņu ainās. Atlika vien nodurt galvu un iet uz priekšu, cerot kādā brīdī varbūt tomēr atgriezties atmiņās. Nupat jau sāka šķist, ka tās vienīgās var izglābt šo gājienu no klusās bezjēdzības sajūtas, kas likās atbraukusi viņam līdzi no pilsētas.

Šķērsojis tiltu, Raivis vēl pārlaida skatienu priekšā redzamajām ielām un mājām. Bet arī tur viss bija kluss – tik kluss, ka gandrīz varēja saskatīt bērnības draugus, it kā viņu dauzīšanās uz asfalta būtu atstājusi kādus rēgainus nospiedumus, kas visus šos gadus bija tikai gaidījuši īsto acu skatienu. Viņš redzēja Sašku lienam Jansonu ābeļdārzā, redzēja Kristapa lielo muguru pie Atvaru vienīgā basketbola groza – un gandrīz redzēja arī Ivaru sev blakus, ierasti klusu un domīgu, tikai reizēm pasakot kādu teikumu, kuru nebija iespējams saprast ne no viena gala.

Un tad viss redzējums atkal pazuda, aiz sevis atstājot tikai paģiru nelabumu, kas visu laiku pārvietojās no vēdera līdz galvai un atpakaļ, it kā mēģinādams atrast labāko veidu, lai atriebtos par nepierasti un negribēti sarežģītajām sajūtām. Rīgā viņš bija pieradis pie pavisam vienkārša un nepārprotama noguruma vai citreiz – dusmām uz Paulu par draudzenes mēģinājumiem pārkārtot viņa dzīvi. Taču tagad arī dusmām laikam neatlika nekas cits, kā vērsties pret viņu pašu. Kāpēc viņš bija atnācis šeit, kur pat atmiņām vairs īsti nebija vietas? Ko viņš cerēja te atrast? Nu, tiešām – ko?

Mazliet priecīgāka kņudoņa krūtīs parādījās, tikai izejot uz Upes ielas, kur viņu sagaidīja tie paši neskanīgie suņu rējieni, kas arī bērnībā bija pavadījuši ikkatru soli. Uz brīdi likās, ka māju logos parādīsies kādas ziņkārīgas sejas, izbrīnītas par viņa atgriešanos. Bet tādu tur nebija, tāpat kā dārzos nebija saimnieku, kam pacelt galvu un uzlūkot atnācēju. Tikai Veinbergu sētā pie traktora darbojās kāds jauns puisis, bet to Raivis nepazina. Un Zentas tantes dārziņā vistas kašājās tāpat kā pirms desmit un laikam arī simts gadiem. Bet arī tās viņam tagad izskatījās kaut kā nepareizi – kā viltvārdes, kas tikai mēģina attēlot vistām piederīgo uzvedību, īsti nesaprazdamas tās iemeslus.

Cerību Raivim atgrieza malkas skaldīšanas trokšņi, kas skanēja jo skaidrāk ar katru soli, ko viņš pietuvojās Ivara mājām ielas galā. Citās sētās cirvji un zāģi gan klusēja, liekot arī drauga centieniem izklausīties kaut kā nepareizi, bet Raivis nekad tā īsti nebija iedziļinājies lauku darbos un nezināja, kam tagad varētu būt īstais laiks. Viņš jau pusaudža gados bija iemācījies sarunās par malku un sēšanu vienkārši māt ar galvu un piebalsot runātājam, nojaušot vai vismaz cerot, ka dzīve agrāk vai vēlāk aizvedīs viņu projām. Par atgriešanos viņš bija domājis mazāk – galvenais bija vienkārši tikt projām. Bet varbūt tā arī bija viņa kļūda.

Ivaru varēja saredzēt jau no ielas – viņš bija pagalma dziļumā, darbojās pie šķūnīša, izmeties vienā kreklā, kā spītējot dzestrajam laikam. Raivis uzreiz iekšā sētā negāja, vispirms brīdi pastāvēdams pie pabalējušā žoga, taču Ivars visu uzmanību bija pievērsis darbam un pat galvu nepagrieza uz viņa pusi. Neko daudz viņš miesās nebija pieņēmies, joprojām bija tas pats izstīdzējušais puisis ar nopietno seju un apaļstiklainajām brillēm. Tikai nemainīgi īsi apgriezto matu līnija bija atkāpusies pārsteidzoši tālu, atklādama olveidīgu galvaskausa formu.

Vēl brīdi pasekojis drauga cīņai ar īpaši lielu un zarainu bluķēnu, Raivis atvēra čīkstošos vārtiņus un devās šķērsām pāri pagalmam, vairs nespēdams novaldīt smaidu.

Ivara sveiciens atskanēja negaidīti, joprojām bez mazākās galvas pagriešanas, it kā viņš būtu tikai tēlojis iegrimšanu darbā, patiesībā visu laiku sekodams drauga gājienam. Raivis pārsteigts iesmējās un atņēma sveicienu, kamēr Ivars nolika cirvi malā, novilka cimdus un iebāza tos skaidām apbirušās jakas kabatā, lai paspiestu draugam roku.

“Kā fizkultūra?” Raivis noprasīja.

“Kā redzi.” Draugs pasmaidīja un ar zodu norādīja vispirms uz baļķu krāvumu dziļāk pagalmā, tad – saskaldītās malkas kaudzi sev blakus. “Vēl pāris dienas palikušas. Es jau tik tā, brīvajos brīžos, nesteidzoties.”

“Nuja,” Raivis noteica, sekodams Ivara skatienam, īsti nesaprazdams, kā vērtēt tur redzamo. Arī galvassāpes nepalīdzēja. Tomēr viņš turpināja smaidīt un, nezinādams, kur likt rokas, pastiepās, paņēma pagali no kaudzes. Tajā pašā acumirklī – vismaz viņam tā likās – grēdas virsotne ar dobju, skaļu rīboņu sāka gāzties lejā. Reizē ar pirmo pagali, kas novēlās lejā un iebelza Raivim pa potīti, Ivars pakāpās malā un uzsauca: “Eu, uzmanīgi!” Pārējās tik tālu neaizslīdēja, bet tad arī viņš jau bija aizlēcis prom. “Nu, bļāviens!” Raivis pussmiešus nokliedzās, kad kaudze atkal izskatījās puslīdz stabila.

Ivars pasmaidīja. “Es tak teicu, lai uzmanīgi.”

“Es jau nezināju, ka viņas man uzbruks.”

“Neatpazina. Nu nekas, gan jau vēlāk tikšu galā.” Ivars vēlreiz paskatījās uz malkas kaudzi. “Tu droši vien gribēsi ienākt iekšā, atsēsties pēc ceļa, kaut ko ieēst, ne?”

“Jā, patiesībā labprāt.” Apsēsties Raivis gribēja vairāk nekā paēst, taču vēl patīkamāka bija sajūta, ka nu beidzot viņš patiešām bija nonācis kaut mazliet tuvāk meklētajai pasaulei. Pat ja nekādas atbildes viņš pie Ivara neatrastu, drauga sētā viņš jau tagad jutās labāk nekā savā Rīgas dzīvoklī. Un parunāt ar viņu noteikti bija labāk nekā tupēt mājās un domāt par Paulu vai pavadīt brīvdienas datorspēlēs, lai tad atlūztu divos naktī ar alkohola un ekrāna nogurdinātām smadzenēm un uzmostos jau nākamajā darba nedēļā ar vēl lielāku neziņu par gribēto dzīves kārtību.

“Nu tad ejam.”

Bērnībā Raivis bieži bija nācis pie Ivara ciemos. Viņš joprojām atcerējās to īpatnēji spīvo aromātu, kas šeit likās piesūcinājis visas sienas. Nekur citur Atvaros šī smarža nebija sajūtama, bet tieši ar to viņam pēdējos gados bija saistījies viss ciemats – it kā ar Ivaru pavadītās stundas būtu aprijušas pārējo bērnību, nolemjot to komposta kaudzei apziņas dziļumos.

Kad Raivis tagad pārkāpa drauga mājas slieksnim un neapzināti dziļi ieelpoja priekšnama gaisu, tā pati senā smarža pārsteidza viņu vēlreiz. Tajā bija kaut kas neizskaidrojami pareizs, kāda sena kārtība, kurai acumirklī atsaucās visa viņa būtība. Bet jau nākamajā mirklī tā bija izplēnējusi un šeit smaržoja pēc parastas dzīves parastā mājā. Pēc tīrīšanas līdzekļiem, pakaramo vadžiem pielipušiem apģērbiem un simtkārtējas ēdienu smaržas nosēduma.

Ivars ieveda viņu virtuvē un aicināja apsēsties, kamēr pats drošām, saimnieciskām kustībām sāka darboties ap skapīšiem. Raivim priekšā parādījās vispirms tējas krūze, tad arī tējas maisiņi, cukurtrauks, cepumi atsevišķā šķīvītī ar zelta malu un divu veidu konfektes – arī katras uz savas apakštasītes. Drauga šiverēšanos viņš vēroja ar smaidu. Tā izskatījās pēc labi apgūtas dejas, kuras kustības šķita ne mazāk automātiskas kā vistām Zentas tantes dārziņā. Pie pilsētas draugiem viņš neko tādu nebija redzējis. Bet šeit tas bija patīkami un nomierinoši. Šeit Ivara rīcībā likās saglabājies vēl kāds krikums no tās dzīves, ko viņš bija pamanījis jau pie malkas skaldīšanas un atcerējās no bērnības, kad cilvēki apkārt vienmēr darīja kaut ko nesaprotamu, bet tik ļoti svarīgu, ka no tā likās atkarīga visa pasaules kārtība.

“Pie tevis laikam reti kāds ienāk?” Raivis iejautājās, joprojām neatraudams skatienu no Ivara kustībām.

“Jā, kāpēc tu tā prasi?” draugs atjautāja, atspiedies pret virtuves leti blakus tējkannai, kas bija sākusi klusi, zemu šņākt. “Atvaros arī nav daudz cilvēku mūsu vecumā. Ar pāris šejieniešiem pazīstos, bet nav tā, ka mēs būtu baigie čomi. Māsa un māte ir prom, es jau tev teicu. Patiesībā tā arī labāk. Neviens man netraucē, varu mierīgi dzīvot.” Tējkanna izslēdzās, viņš uzmanīgi ielēja ūdeni, vispirms Raivim, tad sev, un apsēdās. “Ar tevi, protams, ir citādies. Tu paliksi arī pa nakti, vai ne?”

Raivis pamāja. Sarakstē viņi par nakšņošanu nebija runājuši, un gājienā caur Atvariem viņš jau bija sācis šaubīties par visa brauciena jēgu, taču šeit viņš atkal sajutās labi. Vienkārši labi un pareizi. Ikkatrā drauga kustībā un pat priekšmetu sakārtojumā – tajā, kā Ivars ieslēdza radio un nokomentēja laika prognozi, kādās biezās šķēlēs grieza rupjmaizi, izbalējušajos dvieļos uz pakaramajiem, – it visur bija jaušama savulaik tik ļoti pazīstamā dzīves kārtība, kas viņam bija pietrūkusi Rīgā. Tas bija laiks, kad nevajadzēja vilkties uz darbu un besīties par ikdienas atkārtojumiem. Un izskatījās, ka Ivaram tā ir joprojām. Drauga kustībās bija tāda kā patstāvīga, no izpildītāja neatkarīga mūzika, vilinoša un tīkama kā vecas ābeles pavēnis. Agrāk Raivis būtu vairāk vai mazāk atklāti par to iesmējis, labi apzinādamies, ka Ivars vienalga to neuztvers, bet tagad viņa smaids bija bez kādas zobgalības ēnas. Varbūt dzērumā uzrakstītā vēstule patiesībā tomēr bija prātīgs zemapziņas gājiens.

“Es tā skatos, ka tu šeit esi labi iekārtojies,” Raivis atkal ierunājās, lai izkliedētu klusumu, kas uz brīdi bija uzklājies tējošanai kā padomju vaskadrāna uz lielā virtuves galda.

“Grēks sūdzēties,” atbildēja Ivars un paraustīja plecus. “Tu jau pats redzi. Biju domājis, ka pēc tiem pilsētas gadiem būs grūtāk atgriezties, sevišķi bez vecākiem, kas varētu visu ierādīt. Bet, nu, mūsdienās jau ir internets, par dažām lietām arī mammai piezvanu, tā ka dzīvot var. Pagasta pārvaldē strādājot, varu darbu mājās nenest. Laika arī pietiek.” Viņš paņēma rokās krūzīti un pakustināja tējas maisiņu, brīdi noskatīdamies ūdens lēnajā riņķošanā. “Patiesībā pilsētā man gāja daudz smagāk. Sevišķi pēc tēva nāves vairs galīgi nesapratu, ko es tur daru. Bija tāda sajūta, it kā es vienkārši plūstu pa straumi, visu laiku atkārtojot vienas un tās pašas dienas bez kādas īpašas jēgas vai pārmaiņas. Un visu laiku arī jutos viens. It kā cilvēkus kaut kādus satiku, bet tas arī bija tā…”

Ivars saminstinājās, un Raivis pasmaidīja, atpazinis drauga mulsumu. Tos pašus vārdus būtu varējis teikt arī viņš pats. Tikai viņš nekur nebija aizgājis, bet gan palicis tajos pašos atkārtojumos. Smaids sastinga, it kā mutē ieķēries tumšs aukstums vilktu lūpu kaktiņus uz leju. “Mēs gan skolā domājām, ka tu ātri vien no laukiem aizlaidīsies,” viņš nomurmināja. “Zini kā, inteliģents tomēr. Rīgā tev būtu vairāk iespēju.”

”A ko man daudz vajag? Ar tām iespējām jau arī ir tā, zini… Reizēm labāk, ja mazāk. Grūtāk apmaldīties.”

“Nē, nu, es saprotu,” Raivis sacīja jau mierīgākā balsī, sajutis krampjainā tvēriena atslābšanu vēderā. “Man arī reizēm izbesī. Tāpēc jau es tagad atbraucu. Bet nezinu, vai varētu tā pa vecam dzīvot. No vienas puses jau gribētos – zini, dzīve liekas kaut kā jēdzīgāka, ja viss ir jādara pašam. Tomēr man laikam apniktu, ātri vien prasītos kaut ko citu, kaut ko vairāk. Arī tagad, kad nācu pie tevis cauri Atvariem, viss izskatījās mazs un tukšs, it kā es būtu atgriezies kādā leļļu ciematā. Manās atmiņās tas viss tomēr bija kaut kā pavisam citādies.”

Bija nepierasti tā runāt, it kā mēģinot izskaidrot sevi – daļēji arī sev pašam.

“Bet nu, vispār jau es nemaz tā īsti nezinu, kas tieši man neliek mieru, kāpēc es tev uzrakstīju.”

Atbildes vietā Ivars iemalkoja tēju un palūkojās ārā pa logu. Viņš izskatījās skumjāks nekā iepriekš, vēl skumjāks nekā parasti. Raivis cerēja, ka tūlīt neatskanēs kāds nepatīkams paziņojums. Bet draugs beigu beigās vienkārši novērsās no dārza, atkal ielūkojās viņam acīs. “Man laikam neprasās nekādas baigās aktivitātes,” viņš sacīja. “Tāpēc, kad mamma pateica, ka pārceļas uz Zaļupi, man ienāca prātā – a kāpēc nepamēģināt pasaimniekot šitepatās?”

“Nu jā, to es saprotu. Ir jau forši, ir, man arī droši vien nāktu par labu kādu laiku te padzīvot. Es jau tev rakstīju, kā man tagad Rīgā ir… kaut kā līdzīgi… es domāju to atkārtojumu sajūtu, par kuru tu teici.” Viņš sāka grozīt rokās paņemto tējas krūzi, nespēdams saprast, cik dziļi ir gatavs tur ieskatīties. “Bet tas tā, nesāksim tagad gruzīties. Gan jau vēlāk izrunāsimies. Starp citu, es tev ciemakukulim atvedu dažus foršus aliņus. Šeit veikalos diez vai tādus atradīsi. Nebūtu labi atstāt neizdzertus.”

Ivars beidzot pasmaidīja. “Labs plāns. Man arī, iespējams, neskādētu parunāties. Reizēm šķiet, ka atkal esmu drusku tā kā iestrēdzis…” Viņš palūkojās ārā pa logu, uz mirkli piemiedza acis. “Kādi tad ir tavi iespaidi pēc atgriešanās, atskaitot to leļļu ciemata sajūtu? Cik īsti sanāk – četri, pieci gadi, kopš neesi te bijis?”

“Nūū…” Raivis novilka, sekodams drauga skatienam. Loga stikls bija pārsteidzoši netīrs, pat Ivara dārzs aiz tā izskatījās mazliet neskaidrs, izplūdis. Bet vēl tālāk gulošie Atvari šķita tik tāli, ka atmiņā iešāvās nesen lasītā fantastikas grāmata par pasauli ar divām atšķirīga ātruma laika plūsmām. “Projām esmu deviņus gadus, pēdējoreiz iebraucu pirms kādiem sešiem. Ko lai saka… Zini, dīvainākais laikam tas, ka te viss ir it kā pazīstams, bet vienlaikus arī citāds. Viss ir savās vietās, gandrīz tāpat kā manās atmiņās, bet tomēr nekas neliekas pareizi. It kā ciematam būtu pazudis kāds neredzams saturs, atstājot tikai čaulu. Tāpēc es par to leļļu ciematu ieteicos. Bet varbūt es vienkārši kaut ko svarīgu neredzu, jo pats esmu to pazaudējis. Saproti, ko es domāju?”

“Nu, tu jau tagad kā tāds dzejnieks runā,” nedroši atbildēja Ivars, iepriekšējam smaidam atkal nozūdot kaut kur domu vēsajā klusumā.

Raivis iesmējās. “Nav jau nekāds brīnums, ka laukos iedvesma uznāk, bļin. Zini kā, te koki un putni, puķītes zied un tā tālāk…”

“Nāc, labāk parādīšu savu saimniecību,” sacīja Ivars, viegli sapurinādams galvu, it kā matos būtu sakritušas pērnās lapas.

Kad viņš piecēlās, lai saliktu traukus izlietnē, arī Raivis teju vai uzlēca kājās. Domu nupat jau bija kļuvis par daudz, vajadzēja novērst uzmanību. “Nomazgāsi vēlāk, ejam ārā,” Raivis sacīja un pirmais devās ārā, atpakaļ dārza iežogotajā savvaļā.