Stiltaunas tiesas zāle bija pārpildīta kā vēl nekad tās pastāvēšanas trīssimts gados. Piepeši šķita, ka teju visa pilsēta ir kļuvusi ieinteresēta krimināltiesību juridiskajās niansēs – pat tie, kuru līdzšinējais mūžs bija pavadīts kādā no daudzajām siltumnīcām – tie, kuru ādai Stiltaunas mākslīgā Saule lika nomelnēt, sačokuroties un nokrist dažu sekunžu laikā, – pat viņi bija spējuši atrast veidu kā nokļūt vai nu plašajās tiesas ēkas telpās, vai arī centrālajos, ar kupoliem apjoztajos pilsētas laukumos un raudzīties iekšienē notiekošo uz milzu ekrāniem. Neviens nevēlējās palaist garām prāvu, kura (un to visi zināja) drīz vien folklorizēsies tiktāl, ka vēl šeit sapulcējušos bērni un bērnubērni klausīsies nostāstos par to, kā skaistu leģendu no senajiem laikiem, kad cilvēku prāts, lai arī nedaudz, bet tomēr vēl pakļāvās emociju varai. Taču, kā spītējot visapkārt valdošajai burzmai, aiz restotajām, apsūdzētajam atvēlētajām durvīm, atradās vien visu sienu klājošs monitors. Bet vienalga tam kā piekalti bija pievērsti lielas auditorijas daļas skatieni, jo beidzot viņu acis varēja redzēt dzīvu un kustīgu pārsteidzoši bāla un izstīdzējuša cilvēka attēlu. Tas bija Kīts. Cilvēks, kurš nogalināja Gordiju.
Gordijs bija Stiltauna. Daudzu tās iedzīvotāju acīs viņš bija pilsētas atbilde Hēraklam, da Vinči, Gandijam, Gri-Kanam un citiem aizgājušo dienu varoņiem, par kuriem nu vēstīja tikai atsevišķi ieraksti vēstures grāmatās. Un šīs pašas grāmatas stāstīja arī to, ka reiz sensenos laikos, kad, pakļaujoties valdības norādījumiem, Karu pārdzīvojušie masveidā steidza slēpties pazemē, atradās kāds cilvēks, kurš atteicās pamest savu dzīvesvietu. Un tas, protams, bija Gordijs Smits – izbijušais Zemes prezidents, kuram pasaule nebija paguvusi atņemt viņa pilnvaras pēc Kara beigām. Pateicoties savai spītībai, drīz vien viņš savam vārdam varēja piekarināt arī apzīmējumu „pirmais” – pirmais, kurš nodibinājis kontaktu ar saprātīgām būtnēm no citas planētas. Pirmais un pēdējais, jo, apmaiņā pret ieceļotāju apsolīto nemirstību, viņš atdeva tiem visas tiesības uz virszemi, kā arī apsolīja, ka viņa dzīves laikā cilvēce neiejauksies viņu darīšanās. Taču tas drīz vien bija pagaisis no cilvēku prātiem, atstājot vien prieku par Gordija mūžīgo dzīvi. Prieku, un cerību, ka kaut kas līdzīgs reiz notiks arī ar viņu ķermeņiem, bet, lai arī nu jau vairāk kā deviņsimts gadu Stiltaunas zinātnieki centās izzināt viņa noslēpumu, visi mēģinājumi tā arī palika nesekmīgi. Tomēr nevienu nebija atstājusi cerība, ka varbūt kādreiz… vismaz līdz brīdim, kad Kīts, dienu pirms Gordija tūkstošās dzimšanas dienas bija izdzēsis viņa dzīvību. Nu pasaulei nebija vairs arī cerību. Un tā pieprasīja asinis. Kīta asinis.
Tiesas sekretārs nopūtās – visapkārt valdošā nervozitāte nelabvēlīgi atsaucās uz viņa nervu šūnām – un ar savas nevainojami tīrās žaketes piedurkni noslaucīja pār pieri tekošos sviedrus. Vairāk kā trīsdesmit piecos amatā pavadītajos gados viņš bija pārlieku pieradis sava kabineta patīkamajā pustumsā un vēsumā ievadīt nepieciešamos datus ST-007 – nelielā datorā, kas, klausot senai un jebkādu jēgu zaudējušai tradīcijai, tika dēvēts par „Tiesnesi”, un sevī slēpa grandiozas smadzenes un lieliski sastādītu programmu, kas bija vērsta tikai uz vienu mērķi – maksimāla precīza un taisnīga lēmuma pieņemšanu, – lai tagad spētu izturēt viņam pievērstos acu tūkstošus. Bet Stiltaunas dome bija nojautusi lielisku iespēju apvienot sava tēla spodrināšanu ar papildus ienākumu gūšanu, pārdodot biļetes uz prāvu, un viņam nekas cits neatlika kā paciest visus skatītājus. Vēlreiz klusām nopūties, viņš klusu noteica: „Tā kā Stiltaunas policijas pārvalde ir atzinusi par neiespējamu atgādāt Kītu Morisu līdz tiesas ēkai, viņš savu liecību par notikušo nolasīs kamerā, un mēs to visu varēsim redzēt un dzirdēt, lūk, šajā monitorā. Lūdzu visus ievērot klusumu.” Un, vērdamies kameras objektīvā, deva zīmi sākt runu.
Izklaidīgi raudzīdamies kaut kur tālu pāri visai auditorijai, Kīts iesāka: „Jūs visi droši vien atceraties to dienu, kad līdz Gordija tūkstošajai dzimšanas dienai bija palikusi tikai nedēļa, un pilsēta likās tīra un laimīga – un man šķiet, ka es pat redzēju kādu cilvēku pastaigājamies sava prieka pēc. Es labprāt būtu viņam pievienojies, taču man bija jāpilda darba uzdevums kā “The Stilltown Herald” – starp citu, tā ir lieliskākā avīze, kādu jūs varat iegādāties par tikai 20 centiem! – žurnālistam. Un, protams, bija tikai viens uzdevums, kādu man bija iespējams uzticēt – paša Gordija intervēšana. Ja mums tas izdotos, “The Stilltown Herald” beidzot ieņemtu sev pienākušos vietu starp ievērojamākajām pilsētas avīzēm. Tātad, kad mēs ar TP-32 ieradāmies…”
Divtūkstoš tiesas zālēs sapulcējušos cilvēku mutes noelsās kā vienots organisms. Līdz šim visi masu mediji bija sludinājuši, ka vienīgais vaininieks ir Kīts, un arī oficiālie policijas ziņojumi liecināja, ka viņš ir darbojies viens pats. TP-32 – viena no tikai nedaudz vairāk par četrdesmit apzinātajiem ar telepātiskām spējām apveltītajiem bērniem – netika pieminēta pat ar klusi izrunātu vārdu, pat ar nejauši brīvibā izsprukušu balsienu.
„… ieradāmies pie Gordija mājvietas, mūs militāri sveica garlaikota izskata durvju sargs un, uzklausījis manu vēlmi, uzmeta paviršu skatu žurnālista apliecībai un ļāva turpināt ceļu.
Patiesībā, tobrīd es vēl nezināju kāpēc man ir piekomandēta TP-32 – nevarētu teikt, ka es priecājos par iespēju vairākas stundas pavadīt kopā ar zivs cienīgu emocionalitāti apveltītu 12-gadīgu meiteni, kas pie tam spēja lasīt manas domas, tomēr uz visiem jautājumiem redaktors tikai izvairīgi atteica, ka patiesība esot nepatīkamāka kā oficiāli tiek vēstīts un, ka TP-32 pati izskaidros situāciju, kad būsim nokļuvuši pie Gordija. Tāpēc, kad beidzot bijām no kāda robotsulaiņa uzzinājuši pareizo ceļu un piegājuši pie pašām istabas durvīm, es apstājos, kaut mana roka jau atdusējās uz metāliski vēsā roktura, un noprasīju TP-32: „Varbūt vari beidzot mani apgaismot, kāda velna pēc tevi ir piešuvuši pie šīs lietas?”
Viņas balss atbildot skanēja tikpat klusu kā parasti un tā bija arī tikpat tukša un auksta, un mani nez kāpēc pārņēma vēlme pieliekties un iekliegt viņai ausī kaut ko rupju, lai saklausītu vismaz kaut kādas emocijas, lai viņa nebūtu kā visa pārējā Stiltauna, lai no pelēka, runājoša akmens staba viņa pārvērstos par dzīvu, elpojošu cilvēcisku būtni, taču tā vietā es tikai truli pārprasīju: „Ko?” un atkal izdzirdēju pelēcīgās un aukstās balstiņas teikto: „Viņš ir miris. Beigts un pagalam. Nē, ārsti nekonstatētu viņa nāvi, bet viņš tomēr ir miris. Ieej iekšā, gan pats tad redzēsi.”
Un es klusēdams atvēru durvis, lai arī būtu vēlējies nolidināt viņu lejā pa trepēm.
Pagāja neilgs brīdis, līdz manas acis aprada ar istabas tumsu, un deguns ar smaku, kas šķita pārņemusi ikvienu tās gaisa molekulu. Beidzot es istabas stūrī pamanīju klubkrēslā sēdošu miglainu kluci. „Gordija kungs?” es pusbalsī iejautājos un atkal klusums pārņēma telpu.
„Viņš tev neatbildēs, Kīt,” atkal atskanēja TP-32 balss.
„Kāpēc?” neskatoties uz viņas pusi, es īsi noprasīju, bet patiešām neizskatījās, ka Gordijam būtu vēlme man atbildēt.
„Viņš ir mēms. Mēms, akls un daļēji paralizēts. Tūkstoš gadu. Padomā pats.”
Tad es to sapratu. Un sapratu arī to, ka neviens visā Stiltaunā vēl to nav sapratis.”
Tiesas sekretārs atkal apturēja Kīta stāstījumu un ar zināmu izmisumu paraudzījās uz Stiltaunas pašpārvaldes pārstāvju pusi, taču arī viņi izskatījās visai apmulsuši. Tiesas zālē iestājušos klusumu aizvien spēcīgāk caurauda skatītāju čuksti un izsaucieni, līdz viens no uzvalkos tērptajiem oficiālajiem varas pārstavjiem paspēra pāris soļus uz priekšu un, cenšoties nomierināt publiku, teica vārdus, par kuriem nākamās dienas „The Stilltown Herald” bija lasāma iznīcinoša ņirgāšanās: „Es… mēs, tas ir, es gribēju teikt, Stiltaunas dome, uzskatām, ka… ēēē… Kīta Morisa kunga liecībā ir jaušamas zināmas… ēēē… neprecizitātes, jo Gordija… ēēē… veselības problēmas nebija noslēpums visai Stiltaunai. Arī jūs būtu varējuši to uzzināt – vajadzēja vien aizpildīt pieteikuma anketu, iesniegt to domes sekretariātā, un es domāju, ka jau pēc dažām dienām…” bet viņa runas beigas noslāpa smieklos, sašutuma pilnos izsaucienos un sarkastiskos aplausos, kas gan visai ātri apklusa, jo tiesas sekretārs lika turpināt Kīta liecību.
„Diemžēl tobrīd man nebija laika kavēties pārdomās par tikko uzzinātajiem jaunumiem. Jau pusē divos man bija jābūt atpakaļ redakijā un es vienkārši nevarēju atļauties stāvēt pie durvīm un prātuļot.
„Tātad Gordijs mūs dzird, bet nevar atbildēt?” es vēlreiz pārjautāju, vēlēdamies gūt pilnīgu skaidrību un redzēju kā tumsā augšup-lejup kustību divas reizees izdara TP-32 galva, un no viņas mutes neredzami izlaidās daži vārdi: „Tāpēc būs jārīkojas tā: tu uzdosi jautājumus, Gordijs tos apdomās, un es, ielaužoties viņa domās, pateikšu tev atbildi.”
Es pamāju ar galvu un devos tuvāk pie Gordija, lai vismaz aptuveni uzturētu intervijas sajūtu. Tumsā bija grūti saskatīt ko vairāk par aptuvenām kontūrām, tomēr bija skaidrs, ka krēslā sēdošais ķermenis bija uzblīdis gandrīz divreiz lielākos apmēros par dabiskajiem. Un, protams, smaka. Puvuma smaka bija pārņēmusi Gordiju, un es jutu, kā tā pamazām, līdzīgi piesardzīgai žņaudzējčūskai, lodā man apkārt, cenzdamās ieraut arī mani savā valstībā.
Viņa locekļus bija gandrīz neiespējami izšķirt apkārtnes tumsā, un, uzdodot pirmo jautājumu, es to tēmēju nedaudz zem vietas, kur fons pārvērtās par kaut ko līdzīgu melnai, bezformīgai olai.
„Labvakar, Gordija kungs!” es visai nervozi, sveicināju intervējamo. „Jūs droši vien esat informēts par mana nāciena iemeslu.” Pateicis šos vārdus, paraudzījos virzienā, kur, pēc manām domām, vajadzēja būt TP-32, taču, pamanījis nelielu Gordija ķermeņa augšdaļas kustību, pagriezos atpakaļ, bet kustība jau bija beigusies, un istabā atskanēja kluss: „Pakš!”
„Tā bija daļiņa no viņa vaiga, kas nokrita zemē,” kaut kur pie manas labās rokas atskanēja smalkā TP-32 balss. „Gordijs mēģināja pielikt roku pie tā. Un, jā, viņš zina, kāpēc esi ieradies un cer, ka tu drīz aizvāksies.”
Es sajutu no vēdera dziļumiem kaut ko mokoši dedzinošu un skābenu kāpjam augšup, taču spēju savaldīties un sākt interviju. Lai arī es īsti neuzticējos TP-32, tomēr tikai pateicoties viņai intervija bija iespējami – pie tam salīdzinoši ātrā tempā. Bijām jau paguvuši apmainīties ar diezgan daudziem jautājumiem un atbildēm, kad, pamanot straujo atvēlētā laika tuvošanos beigām, nolēmu, ka vajadzētu pamazām satīt sarunas galus vienā kamolā un uzdevu, kā izrādījās, galveno jautājumu: „Zinot, ka jums priekšā vēl ne viens vien dzīves gadsimts, vai ir kas tāds, ko jūs neesat piedzīvojis aizgājušajos tūkstoš gados, bet gribētu īstenot tuvākajā nākotnē?”
Pēc jautājuma uzdošanas uz brīdi iestājās klusums, ko beidzot caurdūra TP-32 balss: „Tev Gordija domas pateikt tieši tā, kā viņš to būtu darījis?” „Protams! Ne jau tev jāatbild par teksta apstrādi, tas ir mans darbs,” es, atzīšos, ka diezgan asi, atcirtu.
„Labi. Pats tā vēlējies.” Un TP-32 ievilka elpu, lai jau pēc brīža sāktu pievērtām acīm runāt vārdus, kuriem es nebūtu spējīgs noticēt, ja tobrīd nesēdētu līdzās Gordijam.
„Es gribu mirt!” tajā pašā kokainajā balsī teica TP-32. „Mirt! Tu pat iedomāties nevari, ko nozīmē sēdēt šeit, paša mēslos, dienu no dienas, gadu no gada, gadsimtu no gadsimta, nespējot pakustināt roku vairāk par pārdesmit centimetriem, lai atkal nenokristu kāda ķermeņa daļa. Domāt?! Kas man ir atlicis, ko domāt, ja es neko neredzu un dzirdu vien apsargu krekšķus un robotsulaiņu svirkstēšanu. Tā nav dzīve. Saprotiet taču beidzot, ka mūžīga dzīve nenozīmē to pašu, ko mūžīga jaunība. Un mana eksistence ir tikpat bagāta notikumiem kā mani apsēdušajām pelējuma baktērijām. Ko es vēlos piedzīvot, tu jautā? Es gribu, lai tu no atvilktnes paņem šaujamo un ielaid man vairākas lodes pakausī, sirdī, mutē, vienalga, kur! Ja vien es spētu aizsniegties līdz tam, būtu sev darījis galu jau pirms 600 gadiem. Nošauj mani, lūdzu, pie visa, kas tev svēts, pie naudas, pie darba, pie ģimenes, neliec man mocīties! Es zinu, ka svins var paveikt to, ko nespēj daba. Izdari to, pie velna!”
Un TP-32 apklusa – istabas tumsā redzēju viņu aplaizam sausās lūpas.
Es nezināju, kur ir tas, ko Gordijs nosauca par „šaujamo”. Es pat nezināju, kāds tas izskatās, taču likās, ka augstāka vara vada manas rokas, un jau pēc pārdesmit sekundēm es turēju rokās kaut ko metālisku un aukstu un, pavērsis vienu tā galu pret miglaino peļķi uz sienas, kam vajadzēja būt Gordijam, izšāvu. Tad vēlreiz. Un vēlreiz, un vēlreiz, līdz apdullinošā blīkšķa vietā skanēja tikai sausi: „Klik! Klik!” Pametu skatu uz TP-32 pusi, un man šķita, ka redzu viņas sejā uzplaukstam smaidu. Uz īsu brīdi manā apziņā pavīdēja doma, ka nupat esmu kalpojis par TP-32 prāta vergu. Un tad jau līdz istabai bija atsteigušies apsargi, kas nogādāja mani cietumā.
Es nenožēloju, ka nogalināju Gordiju un darītu to vēlreiz, ja vajadzētu. Bet nu tas ir paveikts vienreiz par visām reizēm, un es esmu priecīgs par to.”
Tiesas zālē valdīja klusums. Stiltaunieši vairs nesaprata, ko domāt. Kīts no asiņaina slepkavas viņu acu (un ausu) priekšā bija kļuvis par tādu kā svēto mocekli. Un pilsēta bija gatava viņu dievināt.
Tiesas sekretārs īsi nokrekšķējās un paziņoja, ka pēc nozieguma emocionālās pakāpes novērtējuma ST-007 būs gatavs izdarīt spriedumu. Vēlreiz atgādinājis, ka vainīgā notiesāšanai ir nepieciešams, lai ST-007 viņa vainu novērtētu ar vismaz 85 %, viņš ieturēja nelielu pauzi un tad noteica: „Manuprāt, emocionālā faktora ietekme uz nozieguma izdarīšanu ir vērtējāma ar atzīmi 9 no 10 par labu apsūdzētajam.” Pieliecies tuvāk pie datora, viņš ātri nosauca nepieciešamos skaitļus un jau pēc īsa brīža viņa seja sašķobījās. Pilsēta klusēja.
„Spriedums ir gatavs,” kā izklausījās, aizlūstoša balss atskanēja no zāles sienās iebūvētajiem skaļruņiem. „Ņemot vērā to, ka Kīta Morisa noziegums ir novērtēts ar visaugstāko smaguma pakāpi, kā arī visus vainu pastiprinošos un mīkstinošos apstākļus, viņa vaina tiek novērtēta ar astoņdesmit un…” šeit tiesas sekretārs uz brīdi peiklusa, daļēji, lai pastiprinātu savu vārdu efektu, daļēji, lai norītu siekalas, kas viņa balsi darīja jokaini augstu, par ko gan neviens īpaši nemēģināja smieties, un nobeidza teikumu: „astoņdesmit un septiņiem, komats, trīsdesmit sešiem procentiem. Līdz ar to Kīts Moriss tiek atzīts par vainīgu un ir sodāms ar mūža ieslodzījumu.”
Kīta monitoram pievērstais skats atslāba, un uz viņa lūpām parādījās ņirdzīgs smīns.
Vilis Kasims 