Nemiera gars

Grāmatveikala klusumu pirmoreiz pārtrauca ziņas divpadsmitos. Pie letes sēdošais Viks pieliecās pie radioaparāta un pāris nākamās minūtes klausījās pievērtām acīm. Jaunumu Kluspilī nebija, viņš ziņas gaidīja, lai dzirdētu pēdējo mēnešu vienīgā drauga diktora ierunāšanos. Pirms diviem gadiem viņš te bija iepircies, un tagad, mūždien tukšā veikala klusumā, viņa balss arvien skanēja īpaši tuvu, gandrīz aizstājot sarunu.

Ziņas sākās bez parastā dienas joka sākumā. Ievada vietā skanēja stāsts par pilsētas izšķērdības kļūdām un iedzīvotāju jaunajiem pienākumiem labākas dzīves un progresa vārdā. Vika kāja sāka neapmierināti sisties pret galda pamatni.

„Lai mazinātu pilsētas atkarību no patēriņa un palīdzētu cits citam resursu krīzes pārvarēšanai, mums visiem būs jānodod mājās atrodamais koks un tā pārstrādes produkti. Pārbaude būs 1. maijā,” diktora balss skanēja stingri un vijīgi kā čūskas iekārtošanās ap kaklu. Pa Vika mugurkaulu lēni slīdēja aukstuma trīsas, tomēr viņš mēģināja apvaldīt kaut kur dziļumā dzimstošās bažas par vārdu nozīmi. Viņš pielika ausi gandrīz pie paša radioaparāta, kustinādams lūpas līdzi pēkšņo stingrumu ieguvušajam draugam.

Muguras kūkumu Viks saglabāja arī brīdi pēc negaidītā dienas joka („Kur nevar tikt pat ātrākais skrējējs? Vakardienā!”) parādīšanās ziņu beigās un pazušanas kosmosa šņākoņā. Tā saldēja viņa plaukstas, rokas un krūšukurvi. Kaklā strēga siekalas.

Beidzot Viks pacēla roku. Klusums paklausīja uzreiz, taču arī tas viņu neiepriecināja.

No radioaparāta viņš pagriezās pie Tijas – nu jau sirmot sākušas kucītes, kuru viņš bija sagādājis drīz pēc vecāku nāves, kad Kluspilī vēl bija atļauti mājdzīvnieki. Viņa tagad snauduļoja gandrīz caurām dienām, tikai reizēm salecoties kā nelāga sapņa satricināta. Viks viņu tāpēc gan mīlēja vēl vairāk, jo arī pašam bija līdzīgi bažu uzplaiksnījumi, pilsētas mēmumā pēkšņi saklausot svešu balsis vai kādu citu dzīvības apliecinājumu.

Tija paluncināja asti, acīs sapratne un mīlestība. Viks to noglāstīja. Viņi bija kopā, viņi neļāva viens otram padoties un pazust tumsas uzplūdos.

„Būs traki,” viņš noteica vairāk sev nekā sunītei. Satraukums par veikala zaudēšanu – atdošanu! – dunēja galvā aizvien spēcīgāk un sāpīgāk, bet viņš vēl mēģināja atturēties no vēlmes atvērt atvilktni, izņemt tieši šādiem brīžiem glabāto pudelīti. Viks krēslā iztaisnojās un pacēla arī skatienu, lai pārlūkotu veikalu.

No dienas dienā dziestošā pilsētas gaisma cauri vienīgajam apputējušajam logam telpas dibengalā spiedās negribīgi. Grāmatu daudzkrāsainās muguriņas tajā izskatījas tikpat pelēkas kā pārējās Kluspils mājas, kā tagad droši vien arī Vika vectēvs, no kura viņš bija mantojis visus krājumus. Vecvecāku grāmatas, vecāku māja – viņš pats savā dzīvē bija ieviesis tikai sunīti, kas turklāt vairs nebija pie pilnas veselības. Un viņš arī negribēja pārmaiņas, negribēja meklēt darbu un jaunu dzīvi pilsētā, kas prātā kvēloja kā viņa vienīgā iespēja pēc pirmā maija. Jau doma vien viņam uzdzena šausmu drebuļus

Viks atspiedās ar elkoņiem uz galda, mēģinot iztēloties drīz tukšās sienas un iespēju te palikt arī pēc grāmatu un plauktu nodošanas. Galva pulsēja, sāpēja, uz acīm gulēja tāda kā migla, bet sirds sitās kā sunim pirmsnegaisa pērkona rūkoņā.

Viks saprata, ka ilgāk vairs nenoturēsies, ka viņam jānorimst, jānomērdē drebelīgais nemiers, kas traucē skaidri pārdomāt dzirdēto. Viņš pieliecās un ierastu kustību no atvilktnes zem letes izcēla zaļi caurspīdīgu flakoniņu no veikala pagraba aizliegtajiem krājumiem, kurus viņš piedāvāja tikai uzticamākajiem pircējiem. Viņš to pakratīja, no gāzes nemierīgās virpuļošanas sīkajā stikla cietoksnī mēģinot noteikt tās daudzumu. Vēl kādām četrām-piecām reizēm tur vajadzēja pietikt, Viks nosprieda, sajuzdams vainas apziņas dzēlienu par agrāko izšķērdību. Tagad miers viņam bija patiešām vajadzīgs, tagad tā nebija vienkārša atzīšanās nevarībā.

Roka bija atsākusi trīcēt, un viņam nācās to atbalstīt pret ceļgalu. Tā turēdamies, Viks pacēla pudelīti pie mutes un nospieda vāciņu, ļaujot sprauslai ar klusu sēcienu izlaist saturu. Plaušās ieslīdēja silts, tīri nokāsts miers, drīz vien virmodams jau asinīs, lēnām kāpdams augšup.

Kad ķermenim pārlaidās gaidītais atslābuma vilnis, Viks atlaidās krēslā. Tā bija labāk. Tā bija gandrīz labi.

Tija sēdēja viņam blakus; galva piešķiebta, ausis saspicētas, aste kā vēdeklis. Viņas spalva bija padzisušas uguns krāsā – kad saimnieks pieliecās kucīti noglāstīt otrreiz, ēna to pārvērta gandrīz pelnu sērīgumā. Viņas skatienā šķita manāma neizpratne, un Viks par to pasmaidīja. „Būs labi,” viņš ierunājās lēnā, dūmakaini mierīgā balsī. „Kaut ko izdomāšu. Mēs nepazudīsim.”

Viņš atkal palūkojās uz plauktiem, kas jau gadiem gandrīz netraucēti stiepās no grīdas līdz griestiem, no durvīm līdz logiem. Lasīt viņš neprata, tomēr atmiņu kambaros bija saglabājies vecvecāku stāstījums un viņa paša klausošās sirds saviļņojums.

Tagad to visu vajadzēs aizmirst – un labi, ka tā. Viks piecēlās, nolika flakoniņu uz krēsla un piegāja pie letei tuvākā grāmatu plaukta. Atmiņās pašķīdusī pagātne bija bezjēdzīga un kaitīga tāpat kā grāmatas. Tās tikai turēja viņu kā kucēnu pie ķēdes; tajās ieslēgtajām atmiņām piesaistītās jūtas neļāva kustēties ne pa labi, ne pa kreisi.

Tagad bija pienācis laiks atbrīvoties – atdot grāmatas kopā ar visu nolādēto veikalu un pārcelties pilsētas vēderā. Diktors patiešām bija izrādījies īsts draugs. Viņam sen jau vajadzēja celties kājās un iet uz priekšu.

Tikai nemiera gars Vika galvā turpināja klusu kņudēt, biedēt ar iespējamām un neiespējamām briesmām. Viņš pastūma to dziļāk domu pagrabā, lai atbrīvotu prātu rīcībai.

 

Iztukšojis divus vidējos plauktus, Viks notupās, lai ķertos pie apakšējiem. Grāmatu kaudzītes viņam blakus durvju pusē jau bija izveidojušas tādu kā nelielu sienu. Viks iedomājās, ka drīz vajadzēs sagādāt maisus, lai varētu tās vieglāk aizgādāt. Sen jau tā vajadzēja.

Kad arī apakšējais plaukts bija tukšs, Viks piecēlās un piegāja pie durvīm palūkoties ārā pirms tālākās darbošanās. Viņam kājās bija tikai čības, bet ielas bija tukšas un par pieklājību viņš neuztraucās. Pilsētnieki tā kā tā bija mājās, iegrimuši Simulācijā, un nerādījās ne pilsētā, ne Vika veikalā.

Par Simulāciju Viks bija dzirdējis tikai nostāstus, pati apsēstība līdz viņam nebija tikusi. Viens no pēdējiem pircējiem bija stāstījis par to – virtuālu pasauli, kurā ir atļauts viss aizliegtais, nav jāuztraucas par resursiem un var īstenot katru iegribu, ka neizejot no mājām tur var visu izjust gandrīz kā īstenībā. No viņa stāstījuma Viks lielā skaidrībā gan netika, saprata tikai to, ka Simulācijas izplatībai ir kāds sakars ar pircēju skaita samazinājumu.

Vika nomalē tagad no pilsētas bija palicis tikai asfalts un aptumsušas mājas. Viks pasmaidīja, sapratis,  ka viņa vientulībai arī pilsētā nekas netraucēs. Satraukumam nebija pamata. Pilsēta bija tukša.

Agrāk arī šeit, grāmatnīcas apkaimē, bija veikali un pircēji, un vienkārši garāmgājēji. Bet tas bija sen, kad cilvēki reizēm vēl satikās papļāpāt, un pilsētā bija vairāk par daždesmit lasītpratējiem. Tas viss pamazām pazuda, un pēdējos pāris gados vienīgie pircēji šeit nāca paslepus un pustumsā, lai dabūtu Vika pagraba krājumus. Tur vairākos garos plauktos cita pie citas rindojās līdzīgas pudelītes kā tagad uz letes krēsla atstātā, taču katra citādu saturu. Tur bija gāzē pārvērsta un dozējama mīlestība un greizsirdība, bailes un pārdrošība, līdzcietība un niknums – tūkstoš dažādas sajūtas no tūkstoš stāstiem, kurus bija izlasījis un attīrījis viens no Vika vecajiem draugiem – grāmatmīlis alķīmiķis bez graša kabatā. Viņš sajūtas izfiltrēja un deva Vikam samaksas vietā, bet viņš tās pārdeva tālāk pazīstamajiem klientiem. Pilsētā jau sen bija aizliegtas „jebkādas ķīmiskas vai dabiskas vielas, kuras būtiski izmaina prāta stāvokli”, tomēr vēl nesen te netrūka cilvēku, kuri vēlējās kaut uz brīdi pabūt spēcīgu sajūtu varā, kaut attāli saprast, kāpēc viņu senči bija cits citu gandrīz iznīdējuši un tad pārcēlušies tukšajā pazemes Kluspilī.

 

Atcerējies par atklātā vietā atstāto miera flakoniņu, Viks pagriezās atpakaļ uz veikala pusi. Pamanījusi saimnieka skatienu, Tija pacēla dibengalu un atsāka luncināt asti. Viks viņai uzsvilpa, un kucīte pielēca kājās, izstiepa galvu. Ar viņu centrā būtu pat labāk nekā šeit, Viks nosprieda. Varētu divatā mācīties būt ar visiem. Viņš nezināja, vai pilsētā atļauts dzīvokli dalīt ar suni, bet cerēja, ka pēc labprātīgas grāmatu atdošanas policija varētu būt pielaidīga.

Viks iesvilpās otrreiz, un Tija metās pie durvīm. Aiz muguras kaut kas plīstoši iekliedzās, bet viņa jau bija par tālu, lai tam pievērstu uzmanību.

Tikusi ārā, viņa metās aplaizīt saimnieku, taču Viks neskatījās uz viņu laipnām acīm, nerunāja nesaprotamus, bet patīkamus vārdus. Viņš lūkojās kaut kur pāri, iekšā veikalā.

Uz krēsla atstātais flakoniņš bija uz zemes, saplīsis, viss viņa miers acumirklī izkūpējis starp lauskām. Tā atstāto tukšumu galvā nomainīja apjausma par veikalā izplūdušo smaržu un pagraba krājumiem, kurus vairs nevarēs noslēpt. Viks zināja turpinājumu. Skandāls, policijas papildspēki, Tijas atņemšana un neizbēgamais sods – rehabilitācija, galvas izrūnīšana.

Sunīte ierējās, un viņš pagriezās tai līdzi uz pilsētas pusi. Apkārt bija robainas mājas izsistām acīm un ielas kā pamestas čūsku ādas. Un tālumā noskanēja soļiem līdzīgs troksnis.

Citā brīdī, citā prātā Viks droši vien būtu palicis turpat, pārliecinājies par dzirdēto un izlēmis palikt. Bet tagad viņa acis iepletās, viņš noliecās, iespieda Tiju padusē un bēga atpakaļ, pie vienīgā sev zināmā glābiņa.

Veikalā viņš ātri paskatījās apkārt, pastiepās uz letes un lausku pusi, tad norūcās, pārlika Tiju klēpī un notupās atvērt pagraba lūku, lai dotos lejup. Kucīte bija pārtraukusi smilkstēt, tikai turēja galvu paceltu – acīs mūžīgā uzticība, gatavība doties tālu projām ar saimnieku.

 

Pagrabs bija tumšs, piemirstas smaržas tajā atgādināja rudeni. Gaismu Viks neslēdza bailēs pievilināt soļus. Lūku viņš bija piemirsis aizvērt, bet līst atpakaļ augšā bija bīstami. Pilsētas soļi varēja būt jebkur. Kaut kāda skaidrība bija tikai šeit, kur desmitiem sajūtu pārpildīti plaukti bija draudzīgi sadrūzmējušies, gandrīz neatstājot vietu viņam ar Tiju.

Viks pats tos nebija aizticis. Viņu pagrabā interesēja tikai miera brīži. Kādu no pārējām sajūtām viņš bija izmēģinājis tikai vienreiz, kad veikala alķīmiķis bija paraugam atnesis savu mīļāko sajūtu no kādas mājās turētās grāmatas – saviļņojumu brīnuma priekšā. Tā Vikam izrādījās pārāk spēcīga, jau pēc pāris brīžiem viņš lūdza paglābt no turpinājuma. Tā viņš iemīlēja mieru un atrada veikala attīstības ceļu. Tagad tas bija ievedis viņus pagrabā.

Kad acis aprada ar tumsu, Viks pieliecās un ļāva sunītei nolēkt uz grīdas. Tija paskrēja dažus soļus nostāk un apsēdās gaidīt, kad viņa būs Vikam vajadzīga. Viņš pats jau bija pieliecies pie durvīm, auss gandrīz pie metāla, velti gaidot ziņas no klusumā iestrēgušās augšpasaules. Pāris reižu viņš gribēja iejautāties: „Tur kāds ir?” taču rokas sāka trīcēt un un mēle stingt jau no domas vien.

Tija iesmilkstējās un paluncināja asti. Pagrabā atbalsojās kluss būkšķis, tai atsitoties pret plauktiņu, un Viks asi pagriezās pret kucīti. Viņa piecēlās, bet saimnieks pašūpoja galvu un atkal pieplaka durvīm.

Tija pienāca pie viņa un iebadīja purnu cirksnī, taču Viks negriezās atpakaļ. Viņa nolaida kaklu un aizgāja pagraba tālajā kaktā. Saimnieka nemiers satrauca viņu it kā nāktu no pašas suniskajiem dziļumiem. Tija palūkojās apkārt, satraukti ošņājot gaisu, meklējot izeju no pagraba nospiestības.

Vika apakšlūpa sūrstēja no zobu asuma, tomēr viņš nespēja to atlaist. Svešinieks varbūt jau bija veikalā, varbūt jau nāca lejā, zogoties klusu kā laiks.

Viņš nepagriezās arī pēc dobjas trieciena skaņas pagraba galā. Viņa gaidas pārtrauca tikai stikla kliedziens uz betona.

Viks nepaguva ne sabīties, ne sadusmoties. Asa, sviedraina smarža pa nāsīm ieslīdēja galvā, un viņš izslējās, ar kreiso roku joprojām turēdamies pie durvīm.

Labo roku izlaidis caur matiem, viņš atgrūda durvis vaļā. Pakāpieni caur tumsu nesa lejā pilsētas smaržu, un Viks atkal aizvēra durvis. Sirdi bija sākusi sisties ātrāk, taču bailes bija pazudušas. Viņam šķita, ka katrs mirklis padara viņu aizvien lielāku un varenāku.

Viņš īsi iesmējās un aizvēra acis, brīdi ļaujoties jaunajai sajūtai. Sejā lēnām parādījās smaids, Viks atvēra acis un saņēma tuvāko no augšējiem plauktu, satricinot turienes jūtas. Smaids papletās vēl mazliet, un viņš abām rokām atrāva dēli no sienas.

Smiedamās un sasaukdamās pudelītes gāzās lejā, mazs līksmības vilnis pirms izšķīšanas jaunajās mājās. Nepacietībā ātrāk tās sagaidīt, Viks ar kāju pasita nost arī zemāko plauktu un pats nostājās tā vietā, un tad jau viņš bija viens starp lauskām un biezām, gandrīz redzamām smaržām, kas sūcās visās viņa porās un smadzeņu krokās. Acis pārvērtās varavīksnēs, un muskuļi atslāba; tikai smaids stiepās aizvien tālāk bezgalībā.

Tija redzēja, kā saimnieks vispirms noslīd uz ceļiem, tad noguļas arī viss starp sajūtu paliekām, pārsteigts un piepildīts.

Viks pats tā kā sadzirdēja vēl kādu troksni, tā kā sajuta vēl kādu pieskārienu, bet mieru tas neiztraucēja. Viņš jau bija projām.

Advertisements
Iepriekšējā ziņa
Nākamā ziņa
Komentēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: