No avarējušās zondes Viks drīzāk izkrita, ne izkāpa. Satriektās kājās sāpēja, pat stāvēt, apkārt skatīties bija grūti. Galva dunēja, acīs spieda baltais sniega lauks. Pie zābakiem to mazliet bija iekrāsojuši putekļi un asinis, vēl priekšā, ieplakā, zarus kā rokas kustināja tievi, salīkuši kociņi. Citur nekā, tikai bezgalīgs, kaitinoši nemainīgs sniega krāvums.
Tāda šī planēta bija vienmēr. Viks jau pāris mēnešus bija lidinājies orbītā, novērošanas uzdevumā, bet neko daudz vairāk ieraudzīt, uzzināt nebija izdevies. Iejaukšanās planētas dzīvē bija aizliegta, arī tagad noteikumi aizliedza iet projām no zondes. Tik vien, lai neapdraudētu savu drošību bīstamas izplūdes gadījumā. Pa lielam atlika stāvēt un skatīties uz ieplaku un kokiem, gaidīt zondes pārbaudes beigas un cerēt uz prāta noturību arī žilbinoši baltajā apkārtnes vienveidībā. Tad bija jāatgriežas lidaparātā un jāgaida glābēji – varbūt pāris dienas, bet varbūt nedēļa.
Ne tā viņš bija iztēlojies planētu izpēti. Piedzīvojumu te bija mazāk kā iepriekšējā dzīvē ar draugiem un vēlo vakaru izklaidēm. Zondei cilvēki nemaz nebija vajadzīgi, datus tā vāca pati, arī lidošanā palīdzību neprasīja. Viņš tai līdzi bija nosūtīts neparedzētām situācijām. Pēdējā laikā Viks jau šaubījās, vai tādas vispār iespējamas. Arī tagad katrs nākamais solis bija paredzēts noteikumu sarakstos.
Mērījumi bija apgalvojuši, ka uz planētas ir saprātīgas būtnes, bet no zondes viņš bija redzējis tikai sniegu, kokus un krūmus, ezerus, jūras un okeānus. Varbūt noslēpumainie radījumi bija pārāk sīki, varbūt tie dzīvoja zem ūdens, bet varbūt aparāti bija sākuši iet grīstē jau no paša sākuma.
No zondes skanēja klusa dūkoņa, viena nots bez sākuma un gala. Ielejā vējš turpināja kustināt zarus, reizēm arī līdz viņam atnāca tāds kā dusmīgs svilpiens. Viks pamīņājās, sapurināja kājas. Būtu labi izkustēties. Zābakos bija ticis sniegs, saldēja potītes, nobrāzumi sūrstēja un niezēja, bet tā vismaz varētu domāt par ko citu. Viņš apskatījās apkārt, pagriezās un paspēra pāris soļus. Vajadzētu taču vismaz apmest kādu riņķi ap zondi, noteikumu dēļ nedrīkstēja aizmirst par veselo saprātu.
Aizmugurē pakalns turpināja stiepties augstumā vēl pārsimts metrus. Vietām bija redzamas lielu akmeņu aprises, sniegs tās nevarēja noslēpt pilnībā. Vika kājas iesmeldzās no skatīšanās vien. Bet arī šaipusē nebija nekādu dzīvības pazīmju, nekādas intereses skatīties. Mākoņi bija plānāki, ap virsotni jau pavisam izšķīduši, laida cauri vietējās saules sārto gaismu. Tā tomēr bija pārāk vāja, lai iekrāsotu vai sasildītu apkārtni. Viks noskurinājās un atgriezās iepriekšējā vietā.
Atspiedies pret zondes durvīm, viņš brillēs izpētīja jaunās ziņas. Pārbaudes joprojām turpinājās. Laikam bojājumi patiešām bija nopietni, iet iekšā kādu laiku vēl nevarēs. Viņš izslējās atpakaļ stāvus, pagriezās pret mežu. Ieleja nebija pārāk tuvu, bet tur nokāpt droši vien būtu vieglāk nekā tikt augšā, pie saulainās virsotnes. Par gājienu atpakaļ pie zondes Viks centās nedomāt. Nokāpšanas iespēja vien jau lika vēderam sažņaugties. Gan jau lejā būs arī kādi krituši koki, uz kuriem varēs piesēst, atpūsties, sagaidīt ziņu ar iespēju atgriezties. Viņš paspēra soli uz priekšu, tad arī otro un trešo.
Sērsna bija plāna, katrā solī ielūza zem zābakiem, ielaida sniegu stulmos. Viks tomēr turpināja gājienu. Arī tā iet bija patīkamāk kā stāvēt uz vietas un gaidīt.
Viņš apstājās soļus piecdesmit no zondes, pamanījis sniegā tumšu zariņu. Tuvumā nebija ne koka, bet Viks zināja par planētas stiprajiem vējiem. Viņš pieliecās to pacelt, un galvā iecirtās apslāpēts kliedziens, gandrīz kā sāpju kauciens. Tas bija neskaidrs, it kā pati zeme sauktu palīgā. Tikai viens mirklis, tad atkal klusums.
Apkārtne nebija mainījusies. Viks piecēlās, paskatījās apkārt, bet vienīgās skaņas radīja vējš, pinoties koku zaros, cilājot sniega graudiņus no sērsnas virskārtas. Vēja balss tomēr bija citāda, ar to viņš nevarēja sevi nomierināt. Tad jau ticamāka šķita rēgošanās iespēja. Sirdsapziņas kliedziens, vai. Jau ar pirmo soli projām no zondes, ar pirmo aiziešanas domu viņš bija lauzis paklausības zvērestu un tagad nevarēja ar to sadzīvot. Arī tas tomēr neizklausījās pareizi. Viņš iedomājās par skumjo sagurumu orbītā ap planētu, krāsainajiem sapņiem ar svešām, brīnumainām zemēm, kas pēdējās dienās traucēja veikt pat ikdienišķos pierakstus. Tur bija viņa sirds un apziņa.
Viņš palūkojās atpakaļ, taču tikai uz mirkli. Līdz ielejai vēl bija ceļš ejams. Pirms gājiena atsākšanas Viks pacēla zariņu pie acīm, uzmanīgi to nopētīja. Viņš nekad nebija daudz staigājis pa mežiem, koku sugas neatšķīra, un neko īpašu arī šajā neredzēja. Diezgan maiga miza, pāris atzari, daži izciļņi, tas arī viss. Varbūt mazliet atgādināja nokaltušus pirkstus, bet pēc klaigātāja neizskatījās.
Ar katru soli sniegs kļuva plānāks, līdz izbeidza līst kājās sildīties. Viks to nepamanīja uzreiz, viņa domas joprojām pildīja svešā balss. Pamazām tomēr to nomainīja klusa gurkstēšana, lika paskatīties lejup, pie kājām. Sniegs vairs sniedzās tikko virs zolēm, un zābaki aiz sevis atstāja nomītus, salīkušus, bālus zāles stiebrus. Un tad jau tie bija visapkārt, tikai vietām baltas pikas pārrāva zaļi melno zemes klājumu.
Viks apstājās, nosita sniegu arī no zābakiem. Zonde joprojām bija netālu, no tās viņam būtu vajadzējis redzēt atsegto zāles loku. Pakalna nogāze bija lēzena, bez straujiem kritumiem un vagām, kas ļautu tam aizsegties no skatiena. Nejuta arī siltuma uzplūdus, tieši otrādi, mākoņi virs galvas šeit bija krietni biezāki un tumšāki kā pakalna virsotnē. Varbūt planētas sniegs bija citāds, kusa vieglāk, kaut ārēji izskatījās tieši tāds kā mājās. Lejā to vairs neredzēja nemaz, pat starp kokiem ne. Kā pēkšņi pavasaris būtu atnācis.
Bērnībā, mājās, tas mēdza ierasties tikpat brīnumaini, kaut laikā, ne telpā. Jau februāra beigās viņš katru rītu pēc uzmošanās bija skrējis pie loga, lūkojies ārā. Parasti viss izskatījās gandrīz tāpat kā iepriekšējā vakarā, bet beigu beigās vienmēr pienāca nakts, kas izmainīja visu, pēc kuras bija skaidrs, ka ziema nu ir galā. Pat ja sniegs vēl turējās un arī atgriezās, pat ja vējš brāzmās vēl bija dzeļoši ass, sauli un pavasari vairs nevarēja aizbaidīt. Tie skrēja virsū neatskatīdamies, raudami līdzi visu pasauli, viņš varēja tikai skatīties, priecāties un mācīties.
Taču šeit zeme bija sausa, it kā kušana nekad to nebūtu skārusi. Viks noliecās, pamēģināja cietumu ar zariņu. Tas saliecās, būtu arī salūzis, ja deniņos neiedurtos asa, sāpīga elektrības adata, neliktu atlaist pirkstus un atstāt zaru uz zemes.
Apņēmis labo plecu, Viks ņēmās uzmanīgi purināt roku līdz durekli mazliet atlaida. Viņš gribēja atkal paņemt zariņu, nopētīt to rūpīgāk, tomēr šaubas apturēja uzreiz pēc pietupšanās. Te kaut kas nebija lāga, un visdrīzāk nebija vērts riskēt. Šī tomēr bija sveša planēta, visus tās noslēpumus nebūtu varējuši atklāt pat līdzņemtie aparāti. Vajadzēja atcerēties noteikumus, atgriezties pie zondes, sagaidīt pārbaudes, remonta beigas un līst iekšā gaidīt glābējus.
Vēlreiz pieskāries deniņiem, lai pamasētu sadurto vietu, Viks pamanīja, ka brilles ir sasilušas, viegli vibrē. Nekādu jaunumu nebija, laikam savādā trieciena sekas. Galvā dunēja atgriešanās doma, tai pretī sauca ieleja. Viņš necēlās, palūkojās uz priekšu, pakalna pakāji. Nekā īpaša tur nebija, grūti nācās pat saprast, kāpēc pirms brīža bija tā gribējis nokāpt pie kokiem. Galu galā grūtību netrūka arī tepat.
Viņš nolaida skatienu, vēlreiz pieskārās zariņam, uzmanīgi, pašiem pirkstu galiem. Nekā, ne elektrības, ne adatu. Prieka vietā tomēr klusa vilšanās. Uz brīdi viņš bija iedomājies, uzdrīkstējies cerēt, ka tas varētu būt kāds zarveidīgs kāpurs, varbūt pat telepātiskām spējām, ka planēta patiešām ir bīstamu noslēpumu pilna. Muļķības. Arī šeit viss bija vienkārši, pierasti un garlaicīgi.
Toties nebija iemesla kavēties. Viks piecēlās kājās, atstājis zariņu uz zemes, un viegli nedrošiem soļiem devās pievarēt pēdējos pārsimts metrus līdz ielejai. Nekas viņu vairs nevarēja apstādināt. Nekā gan arī nebija, tikai zāle un akmeņi, vietām vairs tikai zeme, bet citur vēl kāda aizmirsusies sniega pika. Brilles turpināja karsēt ausis un degunu, bet ar to varēja sadzīvot.
Ielejas koki no attāluma bija izskatījušies lielāki un cienīgāki kā te, tuvumā. Šeit tie stāvēja plāni un salīkuši, tuvu kopā, kailiem, bezcerīgi nolaistiem zariem zem sapīkušajiem mākoņiem. Viņš sāka mest loku ap kokiem, apskatīt tos kārtīgi pirms iešanas dziļāk. Aina tomēr nemainījās, ielejā neredzēja nevienu krūmu, nevienu putnu vai rāpuli, kas apkārtni darītu interesantāku. Nemanīja pat kukaiņus, kuriem te noteikti taču bija jābūt. Par vienīgo kustību gādāja vējš un Viks pats. Un viņš izlūkgājienu pārtrauca pusceļā. Nebija jēgas turpināt, jāiet tik iekšā un jāskatās, vai te vispār kas atrodams.
Drošo gaitu atkal pārtrauca sāpes. Tikko Viks bija ticis aiz pirmo koku veidotajiem vārtiem, smadzenēs iecirtās karstuma vilnis, lika sarauties, abām rokām sagrābt galvu. Sāpes nerimās, un viņš novilka brilles, lai pirkstiem aptvertu, saspiestu deniņus.
Datora noņemšana bija vēl viens pārkāpums, bet nu jau bija par vēlu satraukties, turklāt galvu patiešām pamazām atlaida. Vikam kļuva vieglāk, un viņš varēja atkal pacelt skatienu un atcerēties iesākto ceļu.
Apkārt vairs nebija ne ceļa, ne koku. Ieleju pildīja cilvēki. Lielākā daļa lēnām gāja vienā vai otrā virzienā, citi stāvēja un skatījās apkārt Vika neizpratnē, vēl citi sēdēja tupus, kam galva klēpī, kam izstiepta pie debesīm. Vēju bija nomainījušas viņu balsis, cita čukstoša, cita klusu svelpjoša.
Ielejas sejas bija nenolasāmas, sevī pazudušas. To cilvēciskums bija neapšaubāms, tomēr šķita tikai ārējs, svešs, it kā visa uzmanību būtu veltīta pareizā ādas toņa, deguna formas, vaibstu iegūšanai, aizmirstot par visu pārējo. Cilvēki, nekas vairāk. Neviens neatgādināja ne paziņu, ne reiz redzētu garāmgājēju. Svešinieku pūlis, un neviens viņam nepievērsa uzmanību.
Viks iegāja starp viņiem uzmanīgi, īsiem soļiem un nolaistām rokām. Noteikumi bija aizmirsti līdz ar brillēm, palikusi tikai ziņkāre, nepieciešamība spiesties dziļāk cilvēku mežā.
Ar katru soli kopējā ielejas murdoņa sadalījās aizvien skaidrākos vārdos un teikumos. Te kāds mierināja sevi par lēmumu aiziet no mājām, no sievas siltuma, tur cits mudināja paša kājas doties tālāk, bet kaut kur tālumā vēl kāda balss mēģināja sevi pierunāt aizmirst par reibuma mierinājumu. Skanēja uzmundrinājumi un spēka meklēšana skumjās atmiņās. Drīz vien vārdos izšķiramie stāsti gāzās pāri viļņiem, neļāva ne elpu atvilkt, ne atpakaļ atskatīties, stūma tikai uz priekšu vien. Jāiet, jāsitas, jāmēģina, tāds bija nemainīgais piedziedājums. Pat ja apkārt viss grūst, un galvā ugunsgrēks.
Vika gājienu apstādināja nejaušs lejup pamests skatiens, kurš apstājās briļļu stiklos. Tajos ieleja spoguļojās tāda pati kā iepriekš, ar klusiem, rāmiem, mijkrēšļa apņemtiem kokiem. Nekādu cilvēku vai citu staigātāju ar bažām un nemieru. Viss bija iepriekš skaidri paredzams, nosakāms un pierakstāms.
Viņš atskatījās. Zonde stāvēja pakalna nogāzes augšdaļā kā melns traips uz sniega lapas, nē, kā punkts, kuram pieķerties un uzvilkt sevi atpakaļ. Apkārt turpināja drūzmēties cilvēki, smagiem soļiem lēnām virzoties uz priekšu, sarauktām pierēm, sakniebtām lūpām, sirmojošiem matiem. Apmierinātības šeit nebija un nevarēja būt, vieta tikai satraukumam. Viņam šeit nevajadzēja palikt. Viņam atpakaļceļš vēl nebija slēgts, viņš vēl varēja atgriezties pēdējās saulrieta gaismas apspīdētajā nogāzē un jau pēc dažām dienām atkal uz visu skatīties tikai no orbītas, ļaujot datoram filmēt, novērot, analizēt. Galu galā Viks neko šeit nebija pazaudējis, uz ieleju viņu bija atvilcis tikai nemiera gars, nesaprotama iekšēja dziņa, kas neļāva stāvēt un gaidīt, vai tad ne tā?
Atkal pagriezies pret ieleju, Viks aizvēra acis. Viņš ļāva pirkstiem atlaisties, brillēm izslīdēt un nokrist uz zemes. Brīdi vēlāk viņš izdzirdēja klusu gurkstienu, tām salūstot zem svešām kājām. Viņš pasmaidīja un sāka iet. Mieru iemainīt pret kustību tomēr nebija nemaz tik slikti, pat ja sirdi žņaudzīja sena smeldze un katrs nākamais solis varēja izrādīties pēdējais.
Vilis Kasims 