Vectēva stāsti

Pie vectēva lielākoties gāju karstās pēcpusdienās un vēlos vakaros. Viņš bija uz gultas, bet es – sešgadnieks ar atsperēm kājās un Duracell zaķīti krūtīs – negribēju laist garām ne kripatu saules, kas lielāko dienas daļu sildīja laiski un glāsmaini, ļāva nedomāt par Ziemeļvidzemes ziemu. Pie viņa man patika, bet ārā patika vēl vairāk.

Parasti mēs pļāpājot spēlējām durakus. Es sēdēju uz segas, bet vectēvs bija pacēlies pusguļus un pievirzījies tuvāk sienai. Todien es ātri zaudēju, sapīku un atteicos turpināt. Apsūdzēju vectēvu šmaukšanā, bet viņš smīnot pagrieza plaukstas pret mani un apgalvoja, ka vienkārši neesmu pietiekami uzmanīgi sekojis spēlei. Es viņam neticēju un turpināt arī negribēju. Biju jau pietiekami pieaudzis, lai zinātu, ka viss vienmēr ir citu vaina.

Piecēlies sāku pētīt kumodi istabas stūrī. Tā mani bija vilinājusi jau sen – aiz smagajām koka atvilktnēm vajadzēja slēpties lielām vērtībām: rotaļu zaldātiņiem vai varbūt vēl kam labākam. Pārējā mājā visas atvilktnes jau biju izskatījis, atradis tikai veļu un traukus, tā kā nekur citur interesantās lietas nevarēja slēpties.

“Pamēģini nākamo, otro no augšas,” vectēvs sacīja, pamanījis manu stīvēšanos ap augšējo atvilktni. Nākamā patiešām vērās vieglāk, taču tur bija tikai papīri un liels, sapiņķerējies dzijas kamols. “Jā, tas pats. Iedod-ka man…” Ar mani viņš runāja krieviski, savādi mīkstā izrunā, it kā katrs vārds būtu ilgi un rūpīgi pārgremots pirms laišanas pasaulē.

Pasniedzu kamolu un gaidīju turpinājumu. Vectēvs neko neteica, tikai grozīja to plaukstās, pētīja no visām pusēm. Jutu, ka gaidāms stāsts, bet pagaidām dzirdēt varēju tikai ārpasaules trokšņus. Kaut kur netālu spēlējās bērni, skanēja zosu gāgināšana. Virtuvē vecmamma kaut ko paceltā balsī stāstīja mammai. Līdz mums teiktais netika – istabā ieslīdēja vien atsevišķi vārdi, atjaukti ar karsto, sauso āra gaisu un dzīvnieku trokšņiem.

“Šito kamolu es nopirku vecmammai drīz pēc satikšanās,” vectēvs beidzot lēni noteica. “Tas bija drīz pēc kara, un viņa piepelnījās ar adīšanu. Dikti daudz strādāja, klakstināja adāmadatas gandrīz visu laiku, kad es pie viņas atnācu. Es par to gan tikai priecājos, jo tukšas rokas nozīmēja darba trūkumu, tātad arī izsalkumu un strīdēšanos.

Es viņai parasti dziju pirku, kad braucu uz pilsētu darbu lūkot. Arī šito kamolu tāpat atvedu, taču aizmirsu viņai atdot. Noliku kaut kur mājās un tā arī pazaudēju. Bija kauns atzīties, tāpēc samelojos, pateicu, ka nenopirku. Viņa sadusmojās, mēs pastrīdējāmies, taču drīz vien atkal salabām.

Kādudien pēc tam es sēdēju mājās, garlaikojos. Neko strādāt negribēju, tad nu sāku lūkoties apkārt līdz atradu kamolu. Pa jokam izdomāju iemēģināt pašam roku adīšanā. Ij pats aizdzītu garlaicību, ij vēlāk varētu tavai vecmammai palīdzēt… Biju daudz redzējis viņas darbošanos, nospriedu, ka nekas grūts tur nevar būt. Līdz adīšanai tomēr netiku: kā sāku vīt dziju ap adatām, tā viss sagāja mudžeklī. Jo vairāk pūlējos, jo trakāk viss sapiņķerējās. Kamēr tur ņēmos, pie manis atnāca vecmamma, ieraudzīja, kas notiek ar viņas dziju. Sadusmojās, bārties sāka. Bet nu, lai, atkal salabām, kaut bija skaidrs, ka nekas nav atrisināts. Kamolu tāpat atrisušu iestūķēju atvilktnē vēlākam laikam.”

Klausījos pavērtu muti un sarauktu pieri. Nesapratu, kāpēc viņš man stāstīja ko tādu. Parasti vectēva stāstos viņš cīnījās uz dzīvību un nāvi ar kādu krievu zaldātu, pats bruņojies tikai ar nazīti – bet te vilna un adīšana…

„Mierā likties es tolaik laikam nespēju ne uz brīdi. Drīz vien pirksti sāka niezēt, un es atkal uzmeklēju kamolu.” Vectēvs uz brīdi apklusa, tad paliecās man pretī, atbalstījies uz elkoņiem.  „Taču trešajā piegājienā sapratu ko šausmīgu. Tā vilna bija apburta! Vai varbūt manas rokas, kas to lai zina. Bet kaut kāds lāsts tur noteikti bija. Par smuki uzadītu cepuri varēju aizmirst. Tieši otrādi – katrreiz, kad no jauna paņēmu kamolu rokā, tas sapiņķerējās aizvien trakāk, līdz mezglu bija vairāk nekā taisnu posmu. Un vecmamma ikreiz to pamanīja, un sadusmojās vēl vairāk, tā ka drīz vien nevarēju viņai ne vārdiņa teikt. Kamols bija mudžeklī, mūsu attiecības – grīstē… Tā laikam bija pirmā reize, kad sapratu – no burvestībām neko labu nevar gaidīt.”

Par spīti asiņu trūkumam, stāsts mani pārsteidza. Klausoties vectēvu, viņi ar vecmammu šķita gandrīz tādi paši cilvēki kā citi mūsu ciematnieki. Nekad iepriekš nebiju iedomājies, ka arī viņi tāpat varētu runāt un plēsties par naudu vai darbiem. „Tagad jūs taču vairs nestrīdaties?” drošības pēc pārjautāju.

Vectēvs nosmīnēja. „Nestrīdamies gan. Kad sapratu, kas pie vainas, pārstāju knibināties ap to dziju. Vienkārši izmest tomēr arī nevarēju, par tālu jau viss bija aizlaists. Reiz pateiktu vārdu tak arī nevar vienkārši aizmirst, vai ne?

Vienvārdsakot, nekas cits neatlika, kā iemācīties no galvas visu vijumu, lai zinātu, ko kurā brīdi gaidīt. Pagāja pāris mēneši, taču tad katra cilpiņa, katrs lociņš beidzot bija manā galvā! Tad atkal varēju dzīvot. Zināju, kā uzvesties, kā sarunu risināt, lai neaizķeru vecos mezglus. Tā, lūk, es par burvi kļuvu…,” vectēvs novilka un apklusa – aizdomājās. Kamols izslīdēja viņam no rokām, nokrita vispirms uz gultas, tad grīdas, paripoja nelielu gabaliņu, atstāja aiz sevis dzīparu kā asti.

Saskatījāmies, tad pagriezām galvu sāniski pret ārdurvīm, ieklausījāmies skaņās no virtuves. Sarunas uz brīdi pieklusa – un tad ieskanējās smiekli.

* * *

Todien bērnudārza audzinātāja pastāstīja par Gagarinu, un drīz vien visi par viņu tik runāja, arī gribēja braukt kosmosā. Biju pārliecināts, ka man šai ziņā ir liela priekšrocība, jo pāris reižu jau biju lidojis uz Moldovu.

Nākamajā dienā mani ar citiem bērniem ieskaitīja vietējo bērnudārznieku kukurūzas lobīšanas rotā. Darbā jēga no mums bija maza, toties kolhoza pagalmu gan pamanījāmies sacūkot dažās stundās. Vienubrīd mēģināju puikām atstāstīt vectēva un kamola notikumu, taču visu sajaucu, un mani apklusināja pusceļā. Sakaunējos.

Ilgi sarkt man tomēr nevajadzēja. Todien bērnudārza audzinātāja pastāstīja par Gagarinu, un drīz vien visi par viņu tik runāja, arī gribēja braukt kosmosā. Biju pārliecināts, ka man šai ziņā ir liela priekšrocība, jo pāris reižu jau biju lidojis uz Moldovu. Izmēģinājumu turklāt pārcietu itin labi. Tikai ausis aizkrita, bet citādi nebija ne vainas.

Ģimene manus plānus tovakar uzklausīja smaidot, slavēja, solīja atbalstīt. Vectēvs pat izstāstīja dažus kosmonautu vingrinājumus, un es nākamajā rītā tos izmēģināju. Mācījos aizturēt elpu, dažnedažādi locīties un staipīties, griezties riņķī un pēcāk noiet taisni. Pašam šķita, ka sanāk lieliski. Izskrienot ārā, jutos lepns un pārliecināts par sevi.

Nākamais rīts bērnudārzā sākās ar brokastīm. Putra bija garšīga, taču es neesmu nekāds lielais ēdājs. Nepierastais karstums un nepazīstamo bērnu pulks apetīti arī neko daudz neuzlaboja, un putru es vairāk knibināju ar dakšiņu nekā šķūrēju taisnā ceļā mutē.

Ticis bļodā līdz pusei, sāku skatīties apkārt un pamanīju vienu no vecākajiem bērniem, kurš bija devies tādā kā apgaitā, pētīja ikvienu svešzemnieku. „Tu būsi pirmais kosmonauts,” viņš paziņoja manam draugam Vitjam, kurš bija pamanījies notiesāt ne vien savu, bet arī daļu kaimiņa porcijas. Mans veikums puikam patika krietni mazāk. „Bet tu – pats pēdējais!” viņš teica, pienācis pie manas vietas.

Viņš gāja tālāk un turpināja runāt, bet es vairs nevarēju klausīties. Tik ar pūlēm atturējos no asarām. Pie pirmās iespējas skrēju atpakaļ uz vecvecāku mājām.

Pirmais jautājums vectēvam bija par putru: vai tiešām tā kosmonautiem ir tik svarīga? Kamēr atradu vārdus, sāpe jau bija sākusi mukt ārā pa acīm. Vectēvs satrūkās, jautāja, kas noticis, prasīja izstāstīt visu no sākuma.

„Ai, ko tu tā satraucies,” vectēvs beigās iesmējās. Pamanījis, ka atkal taisos uz raudāšanu, viņš pastiepa roku, pieskārās manam plecam. „Nav, nav viņam taisnība. Padomā tak pats – kas kosmonautam galvenais, kāds ir viņa darbs? Aizlidot uz vajadzīgo zvaigzni! Jā, putra dod spēku, bet ar to vien nepietiek. Ar pliku spēku pat uz Zemes neko daudz nepaveiksi. Vispirms jāsaprot, kurp ej. Kosmonautam tātad jāsāk ar zvaigžņu pazīšanu.”

„Es tak tās arī nezinu!” asaras uz brīdi bija apstājušās, taču jaunā atklāsme draudēja atkal nolaist slūžas.

„To var iemācīties. Sākumā naktī apskaties debesis, paskaiti zvaigznes. Daži vispār tur neredz nevienu, labākajā gadījumā tikai Mēnesi spēj saskatīt. Bet kosmonautam jāredz daudz. Tas ir viņa galvenais talants.”

Beidzot nomierinājos, pateicos un izgāju atpakaļ ārā uz lieveņa pasēdēt. Kā reiz aitas nāca atpakaļ no ganībām. Brālis ar brālēniem aizgāja ar čabanu parunāties, sievietes dārza pusē maizi cepa, bet es sēdēju un domāju par zvaigznēm. Kad satumsa pavisam un palika pārāk vēss, lai sēdētu ārā, vecmamma iznesa pāris ūdens bļodas. Mēs nomazgājāmies un gājām likties uz auss.

Aizmigt es tomēr nevarēja – domas nelika mieru. Pēc pusstundas vai stundas sapratu, ka ilgi tā izturēt nevarēšu. Piecēlos, uzvilku mammas čības, vecmammas jaku un izgāju atpakaļ uz lieveņa.

Debesis bija skaidras, zvaigžņu bija daudz. Sāku skaitīt no viena apvāršņa gala, bet drīz vien rēķins sajuka. Pacēlu galvu, lai aplēstu skaitu kaut aptuveni, bet netiku pat līdz Polārzvaigznei.

Debesis bija pilnas. Zvaigznes no viena apvāršņa malas līdz pat otrai. Miljons, miljards, – kas zina. Sirds noslīdēja vēderā, pleciem uznāca drebulis. Zvaigznes pulsēja kā sarunādamās, kļuva te lielākas, te mazākas, strīdējās, vienojās. Es atkāpos līdz durvīm, piespiedu rokas cieši pie vēdera. Cerēju, ka tās mani neredz, nezina manus iekarošanas plānus. Nav vērts man uzbrukt, es gribēju tām teikt, es taču esmu tikai mazs ķipars vecmammas jakā, ko es jums varu nodarīt. Tomēr zvaigznes turpināja mirgot, katrreiz aizvien paspilgtinādamās un pieaugdamas apmērā.

Nevarēju vairs izturēt, ieskrēju atpakaļ mājā, virtuvē. Vajadzēja atgūt spēkus un drosmi likties gultā, aizmirst par pasauļu miljoniem virs galvas. Dūrieni vēderā nepārgāja, es sāku klusām pētīt uz plīts atstātos katlus. Otrajā vai trešajā atradu putru, paņēmu karoti un sāku ēst pa taisno no katla. Man vajadzēja spēku izturēt zvaigžņu spiedienu.

* * *

Nākamreiz pie vectēva ienācu tikai vakarā, jo visu dienu ar brālēniem, māsīcām un nezināmas radniecības pakāpes paziņu paziņām biju vīnogu vākšanas norīkojumā. Es lielākoties nodarbojos ar pļāpāšanu, un arī mājupceļā sulas notašķītā mute nepārtrauca virināties. Biju ticis uz stāstīšanas viļņa, pirmo reizi pieredzējis, ka vairāki – turklāt pasveši – bērni uzmanīgi klausās sakāmajā, izjūt katru vārdu. No tādas sajūtas grūti aiziet. Tur vajag vecāku atnākšanu, sīko kukaiņu aizgaiņāšanu.

Ticis vectēva istabā, uzreiz ieraudzīju viņa smaidu un nojautu, ka viņš būs redzējis un dzirdējis mūsu ņemšanos pagalmā. “Noguris esi?” viņš noprasīja. Lepni pasmaidīju pretī, pamāju un piesēdos gultas kājgalī. “Par ko-ta tu viņiem tā stāstīji, ka tagad pat pasveicināt nejaudā?”

Mazliet apmulsis atvainojos un mēģināju atstāstīt – sākumā juceklīgi, cenšoties atcerēties katru vārdu, tad aizvien brīvāk, pārgāju agrākajā fantazēšanā. Cerēju, ka izdosies aizvilināt vectēvu kara atmiņu takās, tāpēc runāju par pundurkaravīriem, viņu cīņām, varoņdarbiem un nenovēršamo sakāvi vīnogulāju karalistē. Iepriekš biju stāstījis kaut ko citu, bet to vairs nevarēju atcerēties, turklāt atstāstīšana būtu garlaicīga. Neko daudz vienalga nemeloju, jo vīnogu stāsti bija līdzīgā garā teikti, pat ja vārdi bija citi.

Vectēvs tomēr nebija apmierināts. Pačāpstinājis lūpas, viņš mazliet pacēlās spilvenos, lai varētu labāk mani aplūkot. “Eh, man arī agrāk tādi stāsti patika, bet tagad kaut kā bezjēdzīgi liekas. Labi jau skan, aizrauj arī, bet ja pēc tam atkal jāskatās tajās pašās vecajās, mušu apķēzītajās sienās…” Pamanījis manas sejas sašķobīšanos, viņš sasmējās. „Viss kārtībā, nesatraucies. Ar to tev pietiks vēl ilgam laikam – kas zin, pasaule var mainīties un citādus stāstus nemaz negribēs. Bet paklausies, kā man reiz izgāja – tu jau gudrs, gan sapratīsi, kas tur notika, kurš pie kā bij vainīgs.

Es pats par to savulaik daudz domāju. Ganībās jau daudz laika, vari galvu lauzīt līdz kvadrātaina paliek. Skaidrībā vienalga netiku – joprojām nezinu, vai viņa runāja nopietni vai tikai pajokoja, lai mani apklusinātu. Laiks bij tāds – abiem četrpadsmit, galvā karstas čuras, tad vēl strādāšana saulē… Tolaik jau vīnogas šeit audzēja daudz vairāk, un mūs, mazākos, veiklākos, bieži sūtīja tās vākt. Vienā vasarā ietrāpījos pārī ar kādu dikti jauku meiteni no Čadirļungas.

Viņa bija nerunīga, pat uz jautājumiem īsti neatbildēja. Man klusumā strādāt bij grūti, tāpēc pļāpāju daudz. Galvenokārt par sevi, piedziedāju meitenei pilnas ausis par iedomātiem piedzīvojumiem un varoņdarbiem. Viņa atsaucās reti, taču klausījās uzmanīgi. Tad nu es arī otrā dienā tāpat turpināju dziedāt vējam un saulei līdzi, bet naktī mājās gatavoju svaigu stāstu cepienu.

Trešajā dienā viņa mani pārtrauca jau pēc pirmajiem vārdiem, ne dusmīga, bet nogurusi: “Kā tu vari tik daudz stāstīt, bet ne velna nepateikt?” Šķiet, ka pat sarāvos, kā dabūjis rājienu no mammas. “Es par tevi tēvocim teicu,” viņa tā nopietni, nopietni turpināja. “Viņš sasmējās, atcerējās par vienu sava dzimtā ciema melkuli, kurš varējis tūkstoš stāstu izstāstīt, un neviena paša patiesa vārda nepateikt.”

„Kas tad tur slikts,” es atjautāju.

„Es tādus nevaru klausīties,” viņa teica. „Man vajag kaut kur aizķerties un pieturēties. Kaut ko, lai pēc tam negribētos raudāt, skatoties apkārt.”

“Nu jā,” vectēvs nopūtās, skatīdamies kaut kur tālumā, cauri i man, i sienām. “Pēc tam pagāja ilgs laiks, kamēr atkal varēju stāstīt. Kaut kā mēle vairs neklausīja. Bet arī pēc tam vārdi nāca lēnāk, grūtāk, smagāk. Laikam savu stāstu tūkstoti jau biju izstāstījis, tā aka bija izsmelta. Vajadzēja sākt skatīties apkārt un pašam sevī, meklēt stāstāmo dziļumā.” Vectēvs pasmaidīja. „Vēl nezināju, ka par to es vienīgais gribu klausīties.”

Pēc tam viņš teica vēl kaut ko, bet man ausīs jau bija ieskanējis sauciens vakariņās, un es aiznesos uz virtuvi un sāku visiem stāstīt par saviem dienas piedzīvojumiem, kurus visi arī uzklausīja ar bērniem rezervēto smaidu un uzmanību.

* * *

Nākamajā vakarā vectēvs drīz vien iegrima stāstos par piedzīvojumiem karā, par cīnīšanos rumāņu uniformā pret padomiešiem. Es mēģināju klausīties, atspiedies pret sienai piekārto tepiķi, bet bija jau pavēls, un virtuvē bija sākusi skanēt trauku šķindoņa, vīties siltu placindu smarža. Vectēvs to pamanīja, pieklusa un atlaidās uz spilvena.

“Ēēh,” viņš beidzot novilka. “Karš, protams, bija interesants, bet pēc tam arī nebija slikti. Atceros Vladu, ar kuru kopā atgriezāmies ciemā. Jauks puisis bija – bulgārs, bet visādi citādi ne vainas. Nabadzīgs, bet tāpēc jo uzticamāks. Frontē daudz cūku partiju izspēlējām, arī pēc atgriešanās turējāmies kopā. Viņam bija gali skolā, mēs tur bieži gājām pusdienot, par nākotni spriedelēt. Nevarējām pierast pie šejienes miera, prātojām, kā labāk gaisu sajaukt.

Es laikam biju pirmais, kurš pamanīja smuko ēstuves pavāri. Saška viņu sauca – klusa meitene, bet ja kāda pārestība gadījās, pirkstus vajadzēja sargāt. Strādīga arī – vecāki bija pie polārlāčiem tikuši, tagad viņa gandrīz viena visus uzturēja. Nu ja. Sāku ar viņu jokoties, ķircināt. Bet Vlads klusu sēdēja pie galdiņa un ar klusu smaidu noskatījās. Ehh… vajadzēja man tak nojaust, kas sekos…”

Man aiz muguras čīkstēdamas atvērās durvis. Biju jau paguvis ieklausīties un tagad gandrīz salecos. Izrādījās, ka vecmamma atnākusi. Vakariņas gatavas. Atbildēju, ka tūlīt nākšu, vēl tikai stāstu noklausīšos. Būs ātri, piebalsoja vectēvs, nemaz neslēpdams smīnu sejā.

Vecmamma teica, ka pagaidīs, lai es atkal neaizmirstu. Es sāku iebilst, bet viņa sakrustoja rokas un ņēmās uz sliekšņa gaidīt.

“Es viņam par Vladu stāstu,” paskaidroja vectēvs. “Kā mēs skolas ēdnīcā pēc kara ar pavāri jokojāmies, bet viņš tik sēdēja, klausījās un smaidīja bārdā. Viņa arī neko, neko, savu bagātnieku gaidot. Vairākas nedēļas tā runājāmies, ne soli uz priekšu netiku.

Beidzot Vlads vairs nevarēja izturēt mūsu čammāšanos. “Nez kāpēc atcerējos vienu vectēva stāstu,” viņš kādudien ieteicās, pārtraucis mūs pusvārdā. “Tas bija par kādu nabadzīgu puisi – kā viņš atgriezās mājās no kara un dzimtajā ciemā satika kaimiņu meitu, kura bija izaugusi par vienreizēju skaistuli.”

Nu jau mēs abi skatījāmies uz viņu, bet Vlads lūkojās kaut kur griestos. „Kas beigās notika,” Saša uzjautāja.

Vlads, viltnieks, izlikās, ka stāstīt nemaz negrib. „Beigās viņi kļuva par maniem vecvecākiem,” viņš nosmēja. „Nē, nu, līdz tam stāsts bija dikti interesants un līkumots, tak garš pēc velna. Bet tev droši vien jāsteidzas pie citiem galdiņiem un visvisādi darbi jādara, vai ne?”

Protams, Saška gribēja dzirdēt visu stāstu,” vectēvs pats arī nosmējās. “Turpmāk katrreiz pienākot pie mūsu galdiņa, viņa prasīja turpinājumu. Es sākumā vēl mēģināju iejaukties, bet tad tikai skatījos uz viņiem un priecājos…”

“Kur viņi tagad?” jautāju, cerībā ātrāk tikt pie placindām.

“Joprojām ir laimīgi kopā. Tā taču ir, vai ne?” viņš pēkšņi pacēlās sēdus un neveikli pabraucīja ūsas.

Sakniebusi lūpas, vecmamma pamāja. “Ir jau ir,” viņa noteica. “Bet pietiks bērnam galvu ar muļķībām jaukt. Nāc labāk vakariņās.”

* * *

Todien pie vectēva ieskrēju uzreiz pēc spēlēšanās. Nebiju ne plikās kājas notīrījis, ne kreklu uzvilcis. Arī nazis joprojām bija rokā. To visu pievakari biju triecis zemē un kokos, sacenties ar draugiem precizitātē – labākā rotaļa paaudžu paaudzēs. Zināju, ka arī vectēvs ar to bija sācis, tāpēc nemaz neskaidrojos par netīrību. Vienkārši atspiedos pret kumodi atvilkt elpu un gaidīju viņa sakāmo.

Vectēvs klusēja. Pagriezies redzēju, ka viņš skatās uz mani, tomēr lūpas bija sakniebtas un vecuma krunkas uz pieres izkārtojušās mazliet bargākā rakstā nekā parasti. „Labvakar,” beidzot noteicu, juzdamies jau mazliet iebiedēts.

Viņš atbildēja tikai pēc brīža. „Ar ieročiem cilvēku nesveicina,” viņš nokrekšķēja, pārlaida man skatienu un iekārtojās ērtākai sēdēšanai. „To pašu var dabūt pretī. Noliec-ka to dunci uz kumodes, tad varam parunāt.”

Brīdi patiepos, tomēr paklausīju. „Tā jau ir labāk,” vectēvs noteica. „Tomēr atceries, ko teicu. Nākotnē var noderēt –, lai nesanāk kā –”

„Karā?” priecīgs viņu pasteidzināju.

„Nē, ne karā. Kaut stāsts ir arī par to,” vectēvs piebilda, laikam redzēdams manu seju sadrūmušu. „Redz, tas bija tieši pirms kara – jauns vēl biju, asinis mierā nelika. Tāpat mētājāmies ar nažiem; es katru brīvu brīdi gāju trenēties tur, aiz vīna rūpnīcas. Pamazām kļuvu par īstu meistaru, bet tad attapos, ka esmu palicis viens ar tiem nažiem. Pārējie pa to laiku bij izauguši, kur nu kurais aizklīdis. Palicēji tik pucējās un par meitenēm runāja. Smuki puiši bija, ilgi nevajadzēja iztikt ar runām vien. Bet es pa to laiku aiz rūpnīcas ar nažiem. Nevienam gar mani nebija daļas, mājas darbus apdarīju ātri, tad atkal varēju savām lietām noņemties. Kad sāka nākt, saukt, meklēt, zināju, ka jāiet ārā – atkal pie tabakas vai kukurūzas. Sieviešu darbs jau gan, bet roku trūka. Tolaik jau ražas bija daudz labākas…”

„Kas tad ar tiem nažiem palika?” atgādināju, jo agrāros stāstus dzirdēt negribēju.

„Jā…, tā es tur ar tiem arī noņēmos. Pa dienām un vakariem kā aptracis. Kā nebūtu nekā cita, ko darīt. Īsti pat neatceros, kāpēc. Bet aizrāvos tā, ka neko apkārt ij nemanīju. Būtu tā arī tur sapuvis vai kļuvis par vietējo nažu mešanas čempionu, ja kādudien blakus nebūtu parādījusies meitene no blakusciema…

Sākumā viņu pat nepamanīju. Tik, kad labdienu padeva, pagriezos un ieraudzīju. Nepazīstama bij, bet tik skaista, ka traks var palikt. Melni mati garā bizē, tumšas, tumšas acis – nu, tādas, ka sirds apskrienas un gribas vai ceļos krist. Bet rokā – nazis.

Sveicienu tomēr atņēmu mierīgā balsī, lēnām pārlaidu viņai skatienu – aplāpītas drēbes, kājas basas tāpat kā tev tagad – un aizgriezos, it kā man kāda svarīga darīšana būtu.

Viņa brīdi tur pastāvēja, klusēja, skatījās. Tad paklusā, tādā kā piesmakušā balsī ierunājās: „Saderam, ka es tevi uzvarētu.” Vectēvs pieklusa, kā būtu aizdomājies. Ar acu kaktiņu redzēju uz kumodes noliktā naža asmeni – šķita, ka tas pat no attāluma dur tieši sirdī. Noriju siekalas un iegrozījos tā, lai to neredzētu.

„Nu, jā,” vectēvs atkal novilka. „Tad es atcerējos, ka esmu gan viņu redzējis – neko daudz un tieši, bet tā kā netīšām, te šur, te tur. Kur vien biju starp cilvēkiem, tur, šķiet, arī viņa ganījās. Nopratu, ap ko lieta grozās, tak jauns un dumjš biju, nezināju, ko tālāk darīt. Traki apmulsu, nosarku, triecu atkal nazi durvīs. Bet viņa mierā nelikās. „Neslēpies taču. Nāc pret mani!” Un tā tālāk.”

„Piekriti?” Nesapratu, kāds stāstam bij sakars ar karošanu, bet gribēju ātrāk pie noslēguma tikt.

„Nepiekritu… Teicu jau, ka dumjš biju. „Ar tevi negribu,” tā es arī teicu. „Neesi nekāda karotāja,’ un aizgāju pēc naža. Viņa vēl brīdi turpat pastāvēja, pamīņājās, laikam domāja, ko atbildēt, bet tad aizgriezās un aizgāja. Tā arī viņu vairs nesatiku…” Vectēvs atkal apklusa.

Es arī neko neteicu. Mēģināju saprast dzirdēto, bet nekādā galā netiku. Kur solījumi, kur sveicieni ar nažiem? „Kas tad ar karu palika?” beidzot neizturēju.

Vectēvs paskatījās uz mani ar ierasti viltīgo smīnu. „Tieši tur jau tas uzradās,” viņš teica.

Advertisements
Iepriekšējā ziņa
Nākamā ziņa
Komentēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: