Nebaidies

Ūdens celšanos Viks pamanīja drīz pēc uzkāpšanas uz tilta.

Kad viņš dungodams uzskrēja pa aprūsējušajām metāla trepēm, upes krasti vēl bija gandrīz kaili. Viņš pat redzēja aļģēm aplipušo akmeni uz klona, pie kura savulaik bija sēdējis un skatījies uz rūpnīcu ēnām aiz upes. Tolaik tā bija tikai vecāku darbavieta, tāla, svešāda zeme ar kastīšu namiem, kuru daudzo logu gaismas tikko spēja izlausties cauri tāspuses dūmakai. Tagad viens no tiem dega kā bākas lukturis, saucot viņu ceļā.

Taipusē viņu gaidīja Sveta – bērnības draudzene ar skaļu balsi un šķelmīgām acīm. Viņa bija sākusi vakaros pēc skolas piestrādāt tēva vadītajā ūdens attīrīšanas stacijā, un Viks nekavējās pieteikties palīgos. Sveta sākumā gan iebilda, tomēr viņam izdevās meiteni pierunāt, piestāstot pilnas ausis par iekārtu sarežģītību un naksnīgās pilsētas briesmām. Kad beidzot atskanēja Svetas „jā”, viņš priekā pat aprauti iekliedzās. Viņa pasmējās, noteica: „Nevaru vien nociesties!” un nolika klausuli.

Tonakt Viks aizmiga tikai pie rītausmas, un ar katru mirkli satraucās aizvien vairāk. Sapratis, ka skolā vairs ilgāk neizturēs, viņš bija izgājis krietni pirms noteiktā laika un tagad gāja nesteidzīgi, vērodams pārējos gājējus un ātri garāmbraucošās mašīnas.

Aiz muguras ierūcās motorlaiva, un viņš apgriezās to aplūkot, taču paguva tikai uz baltu putu vērpeti draudīgi melnajā ūdenī. Tā stiepās līdz pat krastam, sākoties pie pašiem pakāpieniem. Viks brīdi nolūkojās, kā motora sakultās putas viļņojas pie betona pamatnes, it kā uzkrājot spēkus. Tad tās straujā lēcienā aprija pašu zemāko, peldētājiem un pīlēm paredzēto pakāpienu. Tas bija tikai viens mirklis, un tad jau viss atkal bija kā iepriekš. Ūdens šūpojās lēnām un tālu zem viņa.

Viks noskurinājās un pagriezās pret tilta tālo galu, no kura cauri krēslai spiedās rūpnīcas gaismas. Viņš zināja, ka vienu no tām ir iedegusi Sveta. Otrs tilta gals jau bija sācis slīgt tumsā, un viņš atsāka iet, lai tā paliktu tālu aiz muguras. Viņam tumsa nepatika, un viņš bija pacenties, lai Sveta piedāvātu palikt: rūpīgi nomazgājies un iesmaržinājies, vajadzīgās vietas apcirpis un zem vējjakas uzvilcis savu labāko džemperi. Par to viņš ilgi bija strīdējies ar mammu, tomēr beigās paklausīja. Citādi būs auksti, tā mamma teica.

Auksti nebija, tomēr Viks vīstījās jakā, lai līdzgājēji nemanītu vecmodīgo rakstu uz krūtīm. Viņu bija pārāk daudz un viņi bija visur: gan priekšā, gan aiz muguras; daži pat vēl tikai kāpa pa trepēm. Viņi šļūca uz tilta tālo galu sakumpušām mugurām un mirdzošām acīm – lielākoties divdesmitgadnieki, tomēr pieauguši Vika acīs. Pa reizei kāds uzmeta skatu arī viņam, un viens otrs pat uzsmaidīja, tomēr vairums vienkārši skatījās uz priekšu, katrs uz savu logu.

Tie daļēji izgaismoja arī tumsas joslas, kas stiepās izsisto tilta laternu vietās. Viks tajās mēdza palūkoties atpakaļ, sajūtoties vienlaikus brīvāks un nedrošāks. Citiem gājējiem iztaisnojās mugura un gaita kļuva atsperīgāka, kad viņi aktieru gaitā iesoļoja palikušajos gaismas apļos, bet Viks šādos brīžos mēģināja piespiesties margām un saplūst ar tām. Citādi viņš jutās gandrīz kails, izlikts apskatei kā gaļa uz tirgus letes. Pārāk daudz svešinieku apkārt.

Iespējams, tieši tāpēc viņš gribēja būt ar Svetu. Viņi bija uzauguši kopā, spēlējušies vienā pagalmā, pazina viens otru labāk par vecākiem. Viss bija skaidri un droši. Vismaz līdz pērnajam rudenim, kad viņš pēkšņi pamanīja, ka Sveta ir kļuvusi par sievieti.

Viks pacēla skatienu pret tumsā spīdošo rūpnīcas logu, aiz kura viņa bija solījusi gaidīt. Tas tuvojās soli pēc soļa, bet tā siltums bija sācis gaist. „Nevaru vien nociesties!” viņa vakar bija teikusi pirms iesmiešanās. Viņš pie sevis atkārtoja viņas vārdus. „Nevaru vien nociesties!” Tajos ieskanējās kaut kas ciets un auksts, un Viks jakā ievīstījās vēl ciešāk.

No tumsas atskanēja šļūkājoši soļi, un Vikam blakus kāds noklepojās. Pagriezies viņš ieraudzīja sagumušu puisi vējā sajauktiem matiem. Viņa seja bija saspringta, un piere – saraukta, bet spīdošās acis viņa seju izgaismoja ne sliktāk par laternas apli. „Sūdi būs, ne?” puisis noteica, ejot viņam garām, un pazuda tumsā vēl pirms Viks bija sapratis, ko atbildēt. Viņš noskatījās tam pakaļ; gaisma ap puisi ļāva viņam izsekot līdz pat nākamajai tumsas svītrai.

Viks nolaida acis un tūlīt pat tās aizspieda, sajutis iepuvušo aļģu dvaku ietriecamies viņa nāsīs.

Atkal atvēris acis, viņš redzēja, kā tumšais ūdens kustas jau pie tilta pamatnes. Tas lēnām uzmeta kūkumu un atkal ielieca muguru, atsedzot ūdensaugu vijumus un pilsētas drazas. Pietiktu nomesties uz vēdera, lai kādu no tām paņemtu. Tur bija arī Vika seja, viņš redzēja to izstiepjamies un savērpjamies laternas gaismas virmojošajā atspulgā. Tad tā sāpēs saviebās un izšķīda ūdenī, atstājot viņu pavisam vienu.

Viks sāka iet ātrāk, pamīšus skatoties te uz strauji briestošo upi tilta pakājē, te gaismu ceļa galā, kas jau bija sākusi raustīties. Kopā ar netīro ūdeni tas radīja aizdomas, ka rūpnīcā notikusi kāda ķibele, un viņš juta, ka nedrīkst kavēties.

Pirmais vilnis cauri margām uz tilta uzšļācās brīdī, kad Viks mēģināja ātri šķērsot kārtējo tumsas svītru. Viņš to ieraudzīja tikai uz mirkli, garāmbraucošās mašīnas lukturu gaismā. Tad iekaucās bremzes, un Viks redzēja, kā tā spalgi čīkstēdama sagriežas te uz vienu, te otru pusi un pazūd nākamajā vilnī.

Tas pārlēja aukstu šalti arī Vika galvai, noklājot viņa lūpas melnām, smakojošām gļotām. Viņš tās noslaucīja piedurknē, bet upe tūlīt pat sagādāja nākamo gāzienu. Jūtot aukstās, slapjās drēbes spiežamies pie kailās ādas, acīs izsprāga bezspēcības asaras, tomēr doma par nelaimīgo Svetu pie sajukušās iekārtas neļāva viņam griezties atpakaļ.

Jauna upes trieciena tuvošanās lika Vikam notupties un paslēpt galvu rokās. Mirkli vēlāk ūdens pacēlās pār tiltu kā valzivs mugura, un margas ar klusu tinkšķi salūza. Milzu vilnis nokrita dažus soļus viņam priekšā un sašķīda lielās šļakatās, nokrāsojot asfaltu melnu līdz pat kājām.

Sprādzienveidīgā trokšņa dēļ atrāvis acis plati vaļā, viņš ieraudzīja, ka nekas nav mainījies. Dažas laternas joprojām spīdēja, rādot salauztās margas un uz asfalta uzmestos netīrumus. Vikam garām pagāja vēl viens puisis tādu pašu sejas izteiksmi kā iepriekšējam. Netālu aizšvīkstēja mašīna kā abās pusēs aizdedzināts sērkociņš.

Tad upe izspļāva nākamo vilni. Tilts noraustījās un iegaudojās kā suns, kuram uzkāpts uz astes. Viks piecēlās un pāris soļus atkāpās. Vilnis krita, un spējš rāviens viņu nogāza atpakaļ uz ietves kā knisli. Plaukstas iegrima dūņās un ūdensaugu staipekņos, un celis iesūrstējās kā būtu apdedzināts. Sakostiem zobiem viņš pacēla galvu, ieraudzīdams tilta tālā gala pacelšanos un lēno pazušanu ūdenī.

Viņš piecēlās kājās un atkāpās pāris soļus pa pēkšņi izaugušo kāpumu. Asfalts bija mitrs, to klāja plāna aļģu kārtiņa, un Viks tikai ar pūlēm spēja noturēties kājās. Tilta gals neatlaidīgi slīdēja aizvien dziļāk ūdenī, un viņš pakāpās vēl mazliet atpakaļ. Viņš redzēja, kā pie tālā krasta trako viļņi, kuldami putās ūdeni virs tilta un ik pa brīdim nogāzdami vēl kādu laternu vai margas gabalu. Piemiedzis acis, viņš redzēja arī vairākas mašīnas taisnā ceļā triecamies cauri ūdenim, uzšķēržot nakti saviem lukturiem. To pašu darīja arī tie daži spulgači, kuri vēl nebija atkāpušies upes priekšā. Ap viņiem pašķīrās ūdens un izgaisa tumsa, un tilta neaizsniedzami tālajā galā Viks atkal ieraudzīja rūpnīcu gaismas – tikpat spožas un dzēlīgas kā vienmēr.

Atcerējies par Svetu, viņš pakāpās tām pretī, bet jau pēc dažiem soļiem atkal apstājās. Priekšā lieliem viļņiem vēlās ūdens, paceldamies divstāvu ēkas augstumā un dārdedams sagrūstot pār tiltu. Viks atcerējās bērnību, ejot pa pilsētas ielām un skatoties uz māju korēm virs galvas. Nekas nebija mainījies, tikai apjukums pastiprinājies. Apkārt viss bija svešs un bīstams, un Sveta bija kļuvusi vēl tālāka par vecākiem. Viņš stāvēja un skatījās uz rūpnīcu gaismām, līdz tās izplūda, un dzēlieni pārauga smeldzē.

Kad tilts kārtējo reizi sašūpojās, uzpludinot ūdeni līdz pat viņa kurpēm, Viks apgriezās un devās atpakaļ pie kāpnēm. Kaklā viņam bija savēlies kamols, un viņš centās neskatīties apkārt, lai neredzētu, kā aizvien jauni cilvēki tur metas savās cīņās. Viņa kurpēs šļakstījās ūdens, un no rokām pilēja dūņas, un viņš dzirdēja, kā aiz viņa klusi un neatlaidīgi šņāc upe, izvemjot aizvien jaunus viļņus, lai aizklātu visas viņa pēdas.

Iepriekšējā ziņa
Nākamā ziņa
Komentēt

Komentēt

Fedginator's tactics room

Football tactics - mostly EPL and La Liga.

Pass and Move

There is more to football than just the scoreline.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around the Corner

The Girl With the TBR Tattoo

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)