Gada grāmatas. Aprīlis

magicians-trilogy

Labi, īstā aprīļa grāmata bija Haņas Kanas “The Vegetarian”, bet par to uzrakstīju jau maijā. Taču aprīlī pabeidzu lasīt arī Grosmana “Burvju” triloģiju, kas pilnīgi noteikti ir pelnījusi mazliet plašāku aprakstu – un ne tikai tāpēc, ka esmu tās tulkotājs (sērijas otrā grāmata jau ir iztulkota, atliek tikai rediģēšana, starp citu). Ja pirmā grāmata bija klasisks, sevī noslēgts pieaugšanas stāsts, tad nākamie triloģijas darbi turpina ceļu “pēc tam”, kas savā ziņā ir pat interesantāka pieeja. Jo viena lieta ir apzināties savu patieso vietu pasaulē un iemācīties pieņemt dzīvi, kāda nu tā spiežas rokās, bet grūtākais solis pieaugšanas apliecinājumā reizēm ir spēt gadu pēc gada tikt galā ar ikdienas spiedienu.

Par to tad lielā mērā arī runā abi nākamie sērijas darbi. Jā, tajās ir piedzīvojumi, fantastika un ceļojumi, taču ne mazāk svarīgi ir grāmatu varoņu mēģinājumi saprast, kādu vietu tam visam atvēlēt savā dzīvē. Un kur likt līdz galam neizsapņotos bērnības sapņus, un ko darīt ar realitātes spiešanos tajos. Varbūt tā ir daudzo pārlasīšanas reižu pārspīlētā iedziļināšanās, ar kuru lasītāji lielākoties nesaskarsies, taču ir patīkami, ja grāmata neizšķīst sižeta ainās un nezaudē mugurkaulu arī pēc tādas ilgstošas apskates tuvplānā.

Tomass Pinčons – Gravity’s Rainbow

415

Apsolu, ka patiešām izlasīju visas 800 “Gravity’s Rainbow” lappuses. Notiekošajam spēju izsekot aptuveni pusē no visa šī apjoma. Saprast, kā notiekošais saiet kopā – labi ja pusē no šīs puses. Tas nenozīmē, ka atlikušās 600 lappuses būtu bijušas bezjēdzīgas: daži no romāna iekšējiem stāstiem arī lasot pulsēja ar spēcīgu jēgu – drusku vairāk kā rokas stiepiena attālumā gan -, bet citi vienkārši bija sasodīti smieklīgi. Savukārt tajā daļā, kas ik pa brīdim manā galvā pazuda vienkāršā teikumu putrā… nu, arī tur bija brīnišķīgi brīži, kas neļāva atmest lasīšanai ar roku, pat ja pāris nodaļām nācās izlasīt kopsavilkumu internetā, jo lēkāšana starp laikiem un prātiem bija tikpat kā neizsekojama, lasot grāmatu pēc darba dienas vai tās vidū.

Bet: tās nodaļas, kuras prātā patiešām saslēdzās, katrreiz no jauna pārliecināja, ka grāmatas superblīvajai prozai un šķietami haotiskajam stāstījumam patiešām ir cieša, stingri izplānota struktūra, kur sava vieta ir paredzēta gandrīz visam. Tāpat kā protagonista dzīvei, kurai grāmatas gaitā atklājas aizvien dziļāka, vispārēji svarīga nozīme. Pārējais ir foršas dziesmiņas par fekālijām, masturbēšanu u.tml. – kaut nē, arī tās laikam ir neatņemama sastāvdaļa tam dzīves un pasaules attēlojumam, kas spīd cauri “Gravity’s Rainbow” simboliem, atsaucēm un citām nopietnām lietām. Beigu gagā tak arī visu sazvērestību vadītājiem un upeiurem nākas būt cilvēkiem, un šajā cilvēkesmē pasaules apakšstruktūras ztklna’janxco ne lsditjadk aā ne’tīstenībxa.

V. S. Naipols – A House for Mr. Biswas

Slavenā īgņas V. S. Naipola romāns “Puse dzīves”/”Half a Life” bija viena no grāmatām, kas vēlajos pusaudža gados ierāva atpakaļ literatūras (pretstatā populārzinātniskajiem gabaliem, biogrāfijām u.t.t.) lasīšanā, kuru uz kādu gadu biju pametis novārtā. Tāpat kā “A House for Mr Biswas” – viņa pirmais un viens no pazīstamākajiem darbiem – tas bija dusmīgs stāsts par sajātu dzīvi. Atšķirība tik tāda, ka šeit Bisvasa kungs (kā šo tēlu visi sauc jau no bērnības) nepeld pa straumi, bet aktīvi kuļas ūdenī, mēģinot straumei iespītēt, taču tik ļoti biezām klapēm uz acīm, ka katrreiz sanāk iepērties jaunā atvarā. Citiem vārdiem sakot: grāmata stāsta par viņa sapni iegūt pašam savu māju un dažādajiem mēģinājumiem piehaltūrēt, iešmaukt un visādi citādi uzvārīties, vienlaikus mēģinot savaldīt aizvien augošo niknumu pret visu pārējo pasauli un, viņaprāt, tajā atrodamajiem neģēļiem.

Tas arī gandrīz viss sižets. Galvenais skaistums – un grāmata patiešām ir lieliska – te meklējams sasodīti dzīvajās Trinidadas pasaules ainās, kā arī dažādajos Bisvasa kunga darbos, dusmu sprādzienos, iespītēšanās klupienos un citās nelaimēs. Lieta pat nav valodā, bet gan izvēlētajās detaļās, kas bez liekvārdības parāda aprakstāmo veselumu, turklāt vienlīdz labi paspilgtina gan komiskās, gan traģiskās ainas. Grāmata vienalga gan izstiepjas līdz kādām 600 lappusēm, un dažas nodaļas varbūt gan ir forši uzrakstītas un tā tālāk, tomēr lielā mērā atkārto jau iepriekš saliktos uzsvarus. Turklāt beigu trešdaļa, kas pievērsās Bisvasa kunga dēlam (kuram prototips esot pats Naipols, kas laikam izskaidro mazliet sevi žēlojošo pieskaņu, kas tur parādās) šķita tik sasteigtas, ka labprātāk grāmatu būtu redzējis pārdalītu divos līdzsvarotākos romānos. Tik un tā pamazām droši vien cirtīšos cauri Naipola bibliogrāfijai, ko nevarētu teikt par daudziem autoriem.

Džefs Vandermērs – The Third Bear

Pirms stāstu krājuma “The Third Bear” izlasīšanas Vandermēru* zināju vairāk kā fantastikas frīkainā gala “New Weird” stutētāju un ideologu, ne autoru. Ticis galā ar grāmatas pirmo (titul)stāstu joprojām saglabāju nelielu skepsi par Vandermēra kā rakstnieka spējām: tā bija neslikta brutalitātes atgriešana pasaku pasaulē, bet nekas ļoti īpašs, jo sevišķi lauka, kur autori vienmēr tiks salīdzināti ar Andželu Kārteri. Ar katru nākamo gabalu tomēr tiku iesviests aizvien jaunā un savādā, tomēr ticamā, labi izstrādātā pasaulē. Tieši tās arī iespiedās atmiņā un atstāja ļoti foršu pēcgaršu.

Ne visi eksperimenti šķita veiksmīgi: bija dažas ar iztēles brīnumiem papildinātas žanru parodijas (?) un pāris atmiņā nepaliekoši mēģinājumi atdarināt Kalvino un citus literāros mistiķus. Lielākoties stāstu pasaules tomēr bija apbrīnojami pilnasinīgas un ievelkošas (ar taustekļiem savā rīklē, laikam jāsaka). Frīkainums nebija pašmērķīgs, kā biju bažījies sākumā, bet gan organisks stāstu pamatidejas balsts. Iespējams, vislabāk to var redzēt “The Surgeon’s Tale”, kas ir savdabīga, hmm, variācija par “Frankenšteina” tēmu (un lasāma šeit).

* varbūt pareizāk būtu teikt Vendermīrs, bet šādi man patīk labāk.

Lidija Deivisa – Can’t and Won’t


Miniatūru krājumiem es mēdzu pieķerties pirms citām, lasīšanas sarakstā agrāk iekļautām grāmatām – kaut vai tāpēc vien, ka labāku tualetes lasāmvielu vēl neesmu atradis (varbūt izņemot National Geographic žurnālus). Galvenā kvalitātes pazīme tad ir iestrēgšana mazmājiņā vai grāmatas paņemšana uz guļamistabu, jo roka gandrīz pati pāršķir lappusi, lai tiktu pie nākamā īsā gabala. Ar Lidijas Deivisas grāmatu tā notika vairākkārt. Ne vienmēr gan šķietamās kvalitātes dēļ, jo biežāk mani vadīja vienkārši interese – ko tad viņa šoreiz tādu būs izdomājusi. Un nākamā miniatūra tad lielākoties patiešām ļāva nopriecāties, ka “hmm, šitā uzrakstītu gabalu arī ir tīri forši lasīt”. Konceptuāli interesantu eksperimentu te ir krietni vairāk kā meistardarbu, bet arī tas ir kompliments.

Līdzās trīsteikumu miniatūrām un formas un satura eksperimentiem grāmatā ir divas patiešām krutas lietas. Pirmkārt, Flobēra dienasgrāmatas fragmenti Deivisas tulkojumā (ASV viņa ir labi pazīstama kā franču klasiķu tulkotāja), kas kodolīgi un saistoši atstāsta kādu ikdienas atgadījumu, brīžiem tos papildinot arī ar plašāku domu. Neesmu lasījis daudz 19. gadsimta blogus, bet šis patiešām ierosināja vēlmi uzmeklēt citas Flobēriņa lietas. Otrkārt, grāmatā bija divi patiešām izcili garāki darbi: izjustas un precīzas pārdomas par mātes nāvi un viņas pašas attiecībām ar māsu pirms/pēc šīs nāves, un stāsts par govīm, kuras ganās pļavā naratorei aiz loga – te bija Mariasa cienīgi teikumi un jēgas atrašana pat banālākajā ikdienas sīkumā. Pārējās pārsimts miniatūras tad šķiet tikai tāds bonuss vien.

Brendons Sandersons – Mistborn: The Final Empire

Ilgu laiku es nebiju pārliecināts, vai Mistborn triloģijas pirmā grāmata man patīk. Viss tur lēnā garā virzījās uz priekšu un bija visnotaļ interesanti, taču nekas nespēja mani tā kārtīgi paņemt un iekrampēt rokas krēsla balstos. No vienas puses, pasaule bija ļoti izstrādāta gan politikā, gan maģijā, un tās atklāšana līdz ar varoņiem bija galvenais iemesls, kāpēc sākumā paliku pie grāmatas. No otras, bija grūti atturēties no zobu griešanas pie autora mīļāko žestu kārtējās pieminēšanas* un smalkajiem metālu maģijas izmantošanas aprakstiem**. Bet tad, pēdējās 100-150 lappusēs sākās sižeta beigu lavīna ar pagriezieniem iekš pagriezieniem un daudzkārtēju mēroga palielināšanos, vienlaikus saglabājot arī atsevišķo tēlu cilvēcību… nu, tad viss bija pa īstam, tieši kā vajag.***

Tagad atceroties lasīšanas pieredzi, sāku domāt, ka gandrīz labāk būtu bijis izlasīt vikipēdijas kopsavilkumu par pasauli un grāmatas pirmajām 300 lappusēm un tad ķerties pie lasīšanas, taču tas nebūtu īsti godīgi. Labu lietu netrūka arī sākumā, taču negaidīti un nepatīkami daudz bija vienkārši kretinējošu autora paradumu. Kā saprotu, nākamajās grāmatās (un tās viņš cep gandrīz biedējošā apjomā un ātrumā) daudzas no tām ir mazinājušās, bet mani gandrīz vairāk vilina paņemt kādu ar Mistborn triloģiju nesaistītu grāmatu, lai nebūtu vēlreiz jālasa par lēkātāja atspiešanos pret monētu, piesarkstot ar sarauktām uzacīm****, vai kāda nu kuro reizi tur bija variācija par tēmu. Jo sižetu un pasauli sapīt Sandersons māk lieliski, un nešķiet, ka šajā grāmatā tā bija tikai veiksme vien.

* piemēram, grāmatas tēliem ļoti, ļoti patīk raukt uzacis.

** rakstot par braukšanu ar mašīnu, pat, piemēram, autosacīkšu romānā, neviens normāls cilvēks taču neaprakstīs katru ātruma pārlikšanu un normālu karburatora darbību.

*** grāmatas beigās ielikto nākamā romāna sākumu ar vēl vienu tēla lēkāšanas aprakstu gan nevarēju izturēt.

*** kaut vispār galvenās varones tēls sanāca patīkami ne-stulbs.

Deniss Džonsons – Jesus’ Son

Denisa Džonsona krājums “Jesus’ Son” parasti tiek dēvēts par narkašu literatūru – gan ainu un tēlu, gan nosaukuma atsauces dēļ -, bet krietni labāk viņa darbus, manuprāt, būtu saukt par dzejnieka stāstiem. Nedomāju to pārmetoši, lai gan tāds apzīmējums mani pašu visdrīzāk atgrūstu. Metaforas ir fantastiskas, jā, taču tās nepārblīvē tekstu, bet gan ieguļas stāstā, tikai ik pa brīdim paceļot smadzenes iepriekš nezināmos atmosfēras slāņos un parādot šķietami apnikušas lietas jaunā gaismā. Es pat nezinu, vai grāmatu ir prātīgi saukt par stāstu krājumu, jo tās drīzāk ir puspsihedēliskas naratora dzīves ainas, kas neko skaidri neizstāsta, bet ļauj uz mirkli pa aizmiglotu logu ieskatīties svešā mājā un visinteresantākajā mirklī pamanīt pašam savas sejas atspulgu.

Grūti aprakstīt grāmatu kaut kā precīzāk un vienkāršāk. Tas ir viens no tiem darbiem, pēc kura izlasīšanas uzreiz gribu pieķerties pie pilnas autora bibliogrāfijas – un šī vēlme nav pazudusi arī pēc pusgada. Sadirstās pasaules ainu, dzejnieka/boksera valodas un vispārējā narkosapņainuma krustojums var būt pārsteidzoši pievilcīgs, un es patiešām neesmu lasījis nevienu grāmatu, kas to būtu spējusi aprakstīt labāk par “Jesus’ Son”. Ir vērts nepadoties pie sākotnējā apmulsuma, bet ļauties Džonsona vadībai.

Džons Salivens – Pulphead

pulpheadLabas esejas es lasu tikpat aizrautīgi kā fantastiskākos stāstus. Reizēm tāpat daru arī ar viduvējām esejām, taču Salivena “Pulphead” pieder pirmajai grupai, jo pēcgaršā bija patiess baudījums un sāta sajūta, ne viegls nelabums kā pēc čipsu paciņas izrīšanas. Par spīti nosaukumam, “Pulphead” nav liela sakara ar t.s. “zemo kultūru”. Dažās esejās autors patiešām apraksta Maiklu Džeksonu vai Disnejlendu, taču tās neaizņem vairāk par pusi grāmatas satura (par ko ne vienmēr priecājos) un katrreiz pāraug plašākā un dziļākā skatījumā uz saistīto kultūrslāni. Te nav vīzdegunības vai distancētības: pat garais ievadraksts par kristiešu rokfestivālu ir ļoti cilvēcīgs, un Salivens ne brīdi nepāriet rādīšanā ar pirkstu uz frīkiem. Tā vietā ir pārsteidzoša un patīkama empātija apvienojumā ar personiskās pieredzes stāstu.

Pirms ķeršanās pie otrās rindkopas, vēlreiz aplūkoju satura rādītāju. Lai gan grāmatu izlasīju pirms trim mēnešiem, nav nevienas esejas, kas acumirklī neatgrieztos prātā, par kuru nevarētu uzrakstīt ne vien divas, bet arī divdesmit divas rindkopas. Varbūt izņemot rakstu par alu mākslu un speleoloģiju, kas nesaprotamā veidā ir laikam jau vienīgā tēma, par kuru nekas nav iespējis mani ieinteresēt (un bērnībā es kādu laiku sapņoju kļūt par entomologu, tā kā aizraut mani nav grūti). Pat rakstot par Maiklu Džeksonu un blūza priekšvēsturi, kas ir vienīgās puslīdz nodrāztās tēmas šāda veida žurnālistikā, Salivenam izdodas to pārvērst aizraujošā, galīgi ne banālā ceļojumā, kas apvieno viņa paša uzskatus ar arhīvā uzietiem faktiem un gonzo stila žurnālistiku. Ne velti pēc grāmatas izlasīšanas uzreiz pieslēdzos http://tetw.org/, lai uzmeklētu vēl kādus autora darbus. Pāris atradu, un tos tūlīt arī izlasīju. Pat ja šādas esejas nav augstākais mākslas lidojums, gūstamajā baudījumā ar tām ir grūti sacensties.

Garijs Šteingarts – Absurdistan

Garijs Šteingarts - Absurdistāna

Viens no tiešākajiem Šteingarta humora sajūtas priekštečiem ir Rablē. Galvenais grāmatas tēls, Miša, ir faktiski mūsdienu Gargantija, un pārmērības valodā, sižetā, tēlos neko daudz neatpaliek no Rablē stāstiem. Par laimi, valoda un satīras objekts ir nesalīdzināmi mūsdienīgāki: Absurdistāna ir mazzināma postpadomju republika, kurai bagātību strauji atnesušie dabas resursi, taču iekšpolitika pa lielam palikusi viduslaikos. Miša ir 1238. bagātākā Krievijas iedzīvotāja atstāts bārenis, cilvēks ar plašu dvēseli un vēl plašākām miesām, kuru tēva grēku dēļ padzen no ASV. Mēģinot tikt atpakaļ ar viltotu pasi, viņš iestrēgst Absurdistānā, kur tēva grēku dēļ iekļūst augstākajās aprindās un atklāj Peļevinisku pasauli, kur patiesība ir paslēpta aiz spoguļu spoguļiem.

Tā jau viss ir labi un smieklīgi, taču joki nereti turpinās krietni par ilgu, to nomērdētais stāsts paceļas tikai pie beigām, un arī tad vairāk autora helikoptera dēļ, bet atsegtā postpadomiskā miesa ir ļoti Peļeviniska. Nereti sajūta bija smacējoša, un no tās neglāba pat humora izjūtas tuvums. Vairākkārt grāmatai pietrūkst stāstāmais, tad to pa lielam aizstāj piršana un rēkšana, piršana un rēkšana – galva sāk to visu neitralizēt, taču arī tai nepietiek dukas. Šādu brīžu gan nav daudz, un joki lielākoties patiešām darbojas rokrokā ar stāstu, tāpēc baudījums noteikti ir iespējams – atkarīgs tikai no pasaules redzējuma tuvuma.

Tobiasa Vulfa stāsti

Image

Amerikāņu stāstnieks Tobiass Vulfs man ir šobrīd tuvākais tāspuses dzīvais autors. Par viņu blogā esmu rakstījis jau iepriekš, tomēr atgādināšu, ka Vulfs ir lielisks vienkāršo amerikāņu ikdienas dzīves hronists, kurš spēj gandrīz jebkuram notikumam piešķirt pārpasaulīgu jēgu (un parādīt heroiskākā pasākuma bezjēdzību). Par to var lieliski pārliecināties jebkurā no viņa krājumiem. Es lasīju trīs stāstu krājumu apkopojumu, kur glazūras vietā bija pielikts Puliceru ieguvušais garstāsts “The Barracks Thief”. Lasot smīkņāju, skumu, pārdzīvoju līdzi tēliem un darīju visu citu procesam piederīgo, taču ne brīdi negarlaikojos. Darbi ir pietiekami atšķirīgi, sižetiski spraigi un psiholoģiski interesanti, lai tas būtu grūti īstenojams.

“Vienkāršie cilvēki” Vulfa stāstos nav tikai sētnieki, zemnieki un tēraudlietuvju darbinieki. Tur ir arī skolotāji un skolnieki, biznesmeņi un bezģeļņiki, zaldāti un bēgļi – vienvārdsakot, visi ikdienas dzīves personāži. Nereti viņiem pat nav ne profesijas, ne vārda, jo neba nu tas ir svarīgākais. Buroties cauri kopojumam, pamazām aptvēru, ka centrālajiem tēliem tomēr ir kāda kopīga iezīme: gandrīz visiem dzīve ir iegriezusies greizā strupceļā. Viņi lielākoties to negrib atzīt (pat ja labi zina), taču agrāk vai vēlāk kāds likteņa pavērsiens uzsit dzīvei pa bremzēm un liek sasveicināties ar visu iepriekšējos gados sakrāto herņu. Šķietamā formula tomēr neapnīk, jo konteksts un ceļš katrreiz ir ievērojami atšķirīgs, aizvien parādot līdzīgo dzīves pieredzi no kāda jauna leņķa.

Fedginator's tactics room

Football tactics - mostly EPL and La Liga.

Pass and Move

There is more to football than just the scoreline.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around the Corner

The Girl With the TBR Tattoo

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: