Gada grāmatas. Oktobris

9788477273059

Kims Munzo ir viens no pazīstamākajiem mūsdienu katalāņu rakstniekiem, tāds kā postmodernizētāks un mazliet strukturētāks Harmss. Šajā grāmatiņā ir trīsdesmit absurdi stāsti un ministāstiņi, kuros var notikt jebkas, bet beigās bieži vien nekas tā īsti nenotiek. Baudījums tad rodas no rotaļīguma sajūtas un nākamā pavērsiena gaidīšanas. Pat īsti nezinu, ko vēl lai saku, tāpēc otrai rindkopai iztulkošu vienu stāstiņu (ne no labākajiem, bet citiem ir vairāk rindkopas).

Par īpatnējo svaru

Pornogrāfam Titinam Komadiram

Šis ir īss stāsts par kādu sievieti un vīrieti, kuri starp mīlēšanās reizēm stāsta viens otram muļķības un smejas, un smejas ar katru brīdi aizvien spēcīgāk, piepildot māju ar līksmiem smiekliem, kas piepūš un piepilda māju, līdz – ņemot vērā, ka līksmu smieklu īpatnējais svars ir mazāks nekā gaisam – tā paceļas gaisā un lido, lido kā apdzīvojams globuss pāri ielejām, kalniem, okeāniem un Antarktīdas pilsētām, tik tuvu mākoņiem un 220 V / 1000 W saulei, ka izgaismo arī mūs.

Advertisements

Klifords Saimaks – City

Grāmatā patiešām ir roboti, kuri pastaigājas pa mežu ar suņiem. Ar to vien droši vien pietiek, lai saprastu, ka “City” nav reālistiska fantastika – patiesībā neko svarīgs nav arī autora sākotnējais (vismaz nojaušamais) uzstādījums par cilvēku nespēju izglābt pašu sajāto pasauli, kuru nākas nodot runājošu suņu pārraudzībā, pašiem pārceļoties Jupitera ārpusķermeņa ekstāzē. 2015. gadā krietni vieglāk un, manuprāt, jēdzīgāk ir vienkārši priecāties par Saimaka fantāziju, nevis gaidīt mūsdienu priekšstatiem par pasaules likteni atbilstošus stāstus. “City” aprakstītajā nākotnes vēsturē svarīgi ir tikai baltādainie vīrieši, suņi un roboti (šādā secībā), taču ar viņiem pilnīgi pietiek skaisti nostaļģiskai pasaulei, kas vienlaikus pamanās būt psihedēliskākā fantastika šaipus Dikam un Mjevilam.

Negribu maitāt pārsteiguma prieku, stāstot par iespējām vienā cilvēces stāstu ciklā apvienot cilvēku, suņu un skudru civilizācijas, paralēlos laikus un dimensijas, ārpusķermeņa Laimes pasauli un ētiskās dilemmas. Saiknes starp stāstiem ir pietiekami vājas, lai ļautu Saimakam tajos veikt lielus lēcienus, bet arī gana stipras, lai noturētu visu ciklu vienās krellēs. Reizēm darbība ir pārāk lēna un pāris stāsti ir viduvēji, drīzāk vietas aizpildīšanai derīgi, taču tie ir mazākumā. Ja ir paticis kaut viens no padomju laikā tulkotajiem Saimaka gabaliem (un man tie bija vieni no mīļākajiem tālaika fantastikas pasaulē), “City” (lielākoties) spēs atgriezt kādreizējo apbrīnas un siltuma sajaukumu.

Bruno Šulcs – The Street of Crocodiles

Dzejproza mani vienmēr ir drusku biedējusi, savukārt stāsti par cilvēkiem ar putniem galvā, kuros nav īsti skaidrs, kas ir un nav putns, ir viena no mīļākajām lasāmvielām. Šulcs jau ar pirmajām lappusēm lika man atmest dzejiskās prozas bailes, jo viņa stāstos (tie pieder otrajai kategorijai) skaistums tiek iegūts ne tik daudz no vārdu muzikalitātes (protams, poliski varbūt ir citādi), kā no spilgtajām fantasmagorijām, kuras izveidot spēj gandrīz ikviens viņa teikums. Parasti lasīšanu man nepavada vizuālas ainas, bet šie stāsti bija ļoti patīkams izņēmums. Tāpēc nebrīnījos uzzināt, ka Šulcs vietējā skolā strādāja par mākslas skolotāju (līdz pat nacistu okupācijai, kad viņu nošāva par ieklīšanu aizliegtajā rajonā).

Visi stāsti vēsta par bērnības ģimeni un pilsētiņu, kurā pat mājas šķiet savērptas kā greizajos spoguļos. Bet galvenais tēls gandrīz vienmēr ir Bruno tēvs: veikalnieks, kurš sākumā šķiet tikai viegli ekscentrisks vīrietis, taču ļoti plūdeni un nemanāmi pārvēršas tādā kā Čainas Mjevila vai Deivida Linča tēlā (un vienubrīd arī izskatā sāk līdzināties tarakānam). Iespējams, vēl neparastāk ir tas, ka darbība stāstos ir drīzāk ārēja – mainās un lietas piedzīvo nevis galvenais tēls/stāstītājs, bet gan viņa novērotā pasaule. Bet varbūt tomēr ne, jo patiesībā iekšējo un ārējo pasauli Šulca stāstos ir grūti nošķirt. Galvenais jau vienalga ir tas, ka šī ir viena no tām grāmatām, par kurām grūti atrast kādu sliktu vārdu vai neizbaudītu mirkli, ja vien lasīšanu nepārtrauc autobusa ceļabiedri vai kaimiņu dziedāšana.

Džefs Vandermērs – The Third Bear

Pirms stāstu krājuma “The Third Bear” izlasīšanas Vandermēru* zināju vairāk kā fantastikas frīkainā gala “New Weird” stutētāju un ideologu, ne autoru. Ticis galā ar grāmatas pirmo (titul)stāstu joprojām saglabāju nelielu skepsi par Vandermēra kā rakstnieka spējām: tā bija neslikta brutalitātes atgriešana pasaku pasaulē, bet nekas ļoti īpašs, jo sevišķi lauka, kur autori vienmēr tiks salīdzināti ar Andželu Kārteri. Ar katru nākamo gabalu tomēr tiku iesviests aizvien jaunā un savādā, tomēr ticamā, labi izstrādātā pasaulē. Tieši tās arī iespiedās atmiņā un atstāja ļoti foršu pēcgaršu.

Ne visi eksperimenti šķita veiksmīgi: bija dažas ar iztēles brīnumiem papildinātas žanru parodijas (?) un pāris atmiņā nepaliekoši mēģinājumi atdarināt Kalvino un citus literāros mistiķus. Lielākoties stāstu pasaules tomēr bija apbrīnojami pilnasinīgas un ievelkošas (ar taustekļiem savā rīklē, laikam jāsaka). Frīkainums nebija pašmērķīgs, kā biju bažījies sākumā, bet gan organisks stāstu pamatidejas balsts. Iespējams, vislabāk to var redzēt “The Surgeon’s Tale”, kas ir savdabīga, hmm, variācija par “Frankenšteina” tēmu (un lasāma šeit).

* varbūt pareizāk būtu teikt Vendermīrs, bet šādi man patīk labāk.

Lidija Deivisa – Can’t and Won’t


Miniatūru krājumiem es mēdzu pieķerties pirms citām, lasīšanas sarakstā agrāk iekļautām grāmatām – kaut vai tāpēc vien, ka labāku tualetes lasāmvielu vēl neesmu atradis (varbūt izņemot National Geographic žurnālus). Galvenā kvalitātes pazīme tad ir iestrēgšana mazmājiņā vai grāmatas paņemšana uz guļamistabu, jo roka gandrīz pati pāršķir lappusi, lai tiktu pie nākamā īsā gabala. Ar Lidijas Deivisas grāmatu tā notika vairākkārt. Ne vienmēr gan šķietamās kvalitātes dēļ, jo biežāk mani vadīja vienkārši interese – ko tad viņa šoreiz tādu būs izdomājusi. Un nākamā miniatūra tad lielākoties patiešām ļāva nopriecāties, ka “hmm, šitā uzrakstītu gabalu arī ir tīri forši lasīt”. Konceptuāli interesantu eksperimentu te ir krietni vairāk kā meistardarbu, bet arī tas ir kompliments.

Līdzās trīsteikumu miniatūrām un formas un satura eksperimentiem grāmatā ir divas patiešām krutas lietas. Pirmkārt, Flobēra dienasgrāmatas fragmenti Deivisas tulkojumā (ASV viņa ir labi pazīstama kā franču klasiķu tulkotāja), kas kodolīgi un saistoši atstāsta kādu ikdienas atgadījumu, brīžiem tos papildinot arī ar plašāku domu. Neesmu lasījis daudz 19. gadsimta blogus, bet šis patiešām ierosināja vēlmi uzmeklēt citas Flobēriņa lietas. Otrkārt, grāmatā bija divi patiešām izcili garāki darbi: izjustas un precīzas pārdomas par mātes nāvi un viņas pašas attiecībām ar māsu pirms/pēc šīs nāves, un stāsts par govīm, kuras ganās pļavā naratorei aiz loga – te bija Mariasa cienīgi teikumi un jēgas atrašana pat banālākajā ikdienas sīkumā. Pārējās pārsimts miniatūras tad šķiet tikai tāds bonuss vien.

Joko Ogava – Revenge

Īsti nezinu, kāpēc tik daudz sanācis lasīt japāņu literatūru, lai gan lielākā daļa man izraisījusi vilšanos. Tā ir bijis ar abiem Murakami, Kavabatu, Ōe, Abe Kobo, Jošimoto… Viņu darbi vibrē man pārāk svešās frekvencēs. Tomēr tagad esmu atradis Joko Ogavu, kas lielā mērā ir attaisnojusi iepriekšējo maldīšanos. Viņas stāstu krājums ir pieklusināts, tomēr spēcīgs un skaudrs: viens no tiem retajiem, kurus var izlasīt bez ilgāka pārtraukuma paņemšanas pusceļā. Un grāmatas iespaids nebeidzas arī pēc izlasīšanas: vēl vairākas dienas galvā turpināja savienoties stāstos garāmejot pieminētās lietas, un es sāku izskatīt internetu un rakstīt draugiem, lai pārspriestu stāstus. Kad beidzot izdevās kādu pierunāt, sanāca patiešām ļoti interesanta saruna par atšķirīgajiem saskatītajiem uzsvariem un zīmēm.

Lielā mērā tas ir stāstu savstarpējās saistības dēļ: vienā gabalā dziļi fonā iestūķēts tēls pēc simts lappusēm var parādīties priekšplānā, bet protagonista noglaudītais suns nākamajā stāstā var gulēt noslaktēts uz ietves. Citas saistības ir vēl grūtāk pamanāmas, prasot un atalgojot lasītāja līdzdarbošanos daudz labāk nekā uzkrītoši intelektuāli sacerējumi. Ogavas stāsti tādi nav: par spīti valodas aukstumam un atturībai, darbu atdzīvina pat ļoti karstu emociju un spilgtu ainu straume. Te ir atriebības vārdā izdarītas slepkavības, spīdzināšanas rīku muzejs un sieviete ar sirdi, kas izkritusi no krūtīm. Reizēm pat grūti lasīt, tomēr pēc tam zem mēles ilgi paliek gandrīz metāliska pēcgarša, kuras pirmavotu nav nemaz tik viegli uzmeklēt.

Deniss Džonsons – Jesus’ Son

Denisa Džonsona krājums “Jesus’ Son” parasti tiek dēvēts par narkašu literatūru – gan ainu un tēlu, gan nosaukuma atsauces dēļ -, bet krietni labāk viņa darbus, manuprāt, būtu saukt par dzejnieka stāstiem. Nedomāju to pārmetoši, lai gan tāds apzīmējums mani pašu visdrīzāk atgrūstu. Metaforas ir fantastiskas, jā, taču tās nepārblīvē tekstu, bet gan ieguļas stāstā, tikai ik pa brīdim paceļot smadzenes iepriekš nezināmos atmosfēras slāņos un parādot šķietami apnikušas lietas jaunā gaismā. Es pat nezinu, vai grāmatu ir prātīgi saukt par stāstu krājumu, jo tās drīzāk ir puspsihedēliskas naratora dzīves ainas, kas neko skaidri neizstāsta, bet ļauj uz mirkli pa aizmiglotu logu ieskatīties svešā mājā un visinteresantākajā mirklī pamanīt pašam savas sejas atspulgu.

Grūti aprakstīt grāmatu kaut kā precīzāk un vienkāršāk. Tas ir viens no tiem darbiem, pēc kura izlasīšanas uzreiz gribu pieķerties pie pilnas autora bibliogrāfijas – un šī vēlme nav pazudusi arī pēc pusgada. Sadirstās pasaules ainu, dzejnieka/boksera valodas un vispārējā narkosapņainuma krustojums var būt pārsteidzoši pievilcīgs, un es patiešām neesmu lasījis nevienu grāmatu, kas to būtu spējusi aprakstīt labāk par “Jesus’ Son”. Ir vērts nepadoties pie sākotnējā apmulsuma, bet ļauties Džonsona vadībai.

Ž. M. G. Leklēzio – Aplis

Image

Leklēzio stāstu krājumu iegādāju mazliet negribīgi, baidoties no meditatīviem, nerimtīgu pārdomu pilniem vārdu pinumiem par mirstošiem bāreņiem un tamlīdzīgām lietām. Tā galvā bija savienojušās pa ausu galam dzirdētās replikas par nobelista “asajām tēmām” un grāmatas aizmugurē izvēlētais citāts par pilsētā iebetonētajiem, nemaz ne īstajiem mūsdienu cilvēkiem. Bet sērijā “Ārzemju rakstnieku stāsti jaunatnei” izdotais gabals “Lielā dzīve” man bija paticis, un arī šīs grāmatiņas plānums nomierināja. Beigās izrādījās, ka nebūtu iebildis arī divreiz biezākam krājumam, ja vien tas nozīmētu lielāku stāstu dažādību. Pēc katra darba izlasīšanas roka pati šķīra nākamo lappusi. Lēnās mokās mirstošu bāreņu netrūka, taču viņu likteņu apraksti šķita patiesi izsāpēti, ne pašmērķīgi.

Visi Leklēzio stāstu tēli ir izkrituši cauri progresa ratu dēļu spraugām. Daži mēģina panākt zirgus un savējos, citi novelk bikses, lai parādītu debesīm dibenu, vēl citi apmulsumā staigā apļiem vien. Neviens nezina, kas un kāpēc viņiem  te, ceļmalā, darāms. Moralizēšana nav uzkrītoša, taču reizēm tā vienalgi nepatīkami uzpeld augšā – lielākoties brīžos, kad sagribas ko atšķirīgu, bet tā vietā autors dod kārtējo pasaules atkritēju. Pārējā laikā ir iespējama pilnīga pazušana stāstos. Reti kurš autors spēj ar vārdiem izveidot tik pilnīgu pasauli, kur smaržas, skaņas, redzes ainas un viss pārējais ir tieši īstajā proporcijā un daudzumā, kas ļauj sajust visu, bet arī nenogremdē tēlu un stāsta dzinuli.

(Grāmata patika arī Uldim)

Tobiasa Vulfa stāsti

Image

Amerikāņu stāstnieks Tobiass Vulfs man ir šobrīd tuvākais tāspuses dzīvais autors. Par viņu blogā esmu rakstījis jau iepriekš, tomēr atgādināšu, ka Vulfs ir lielisks vienkāršo amerikāņu ikdienas dzīves hronists, kurš spēj gandrīz jebkuram notikumam piešķirt pārpasaulīgu jēgu (un parādīt heroiskākā pasākuma bezjēdzību). Par to var lieliski pārliecināties jebkurā no viņa krājumiem. Es lasīju trīs stāstu krājumu apkopojumu, kur glazūras vietā bija pielikts Puliceru ieguvušais garstāsts “The Barracks Thief”. Lasot smīkņāju, skumu, pārdzīvoju līdzi tēliem un darīju visu citu procesam piederīgo, taču ne brīdi negarlaikojos. Darbi ir pietiekami atšķirīgi, sižetiski spraigi un psiholoģiski interesanti, lai tas būtu grūti īstenojams.

“Vienkāršie cilvēki” Vulfa stāstos nav tikai sētnieki, zemnieki un tēraudlietuvju darbinieki. Tur ir arī skolotāji un skolnieki, biznesmeņi un bezģeļņiki, zaldāti un bēgļi – vienvārdsakot, visi ikdienas dzīves personāži. Nereti viņiem pat nav ne profesijas, ne vārda, jo neba nu tas ir svarīgākais. Buroties cauri kopojumam, pamazām aptvēru, ka centrālajiem tēliem tomēr ir kāda kopīga iezīme: gandrīz visiem dzīve ir iegriezusies greizā strupceļā. Viņi lielākoties to negrib atzīt (pat ja labi zina), taču agrāk vai vēlāk kāds likteņa pavērsiens uzsit dzīvei pa bremzēm un liek sasveicināties ar visu iepriekšējos gados sakrāto herņu. Šķietamā formula tomēr neapnīk, jo konteksts un ceļš katrreiz ir ievērojami atšķirīgs, aizvien parādot līdzīgo dzīves pieredzi no kāda jauna leņķa.

Māris Bērziņš – Gūtenmorgens

Gūtenmorgens un recenzija

Līdz pat pagājušā gada beigām es Gūtenmorgena stāstus nebiju lasījis nemaz. Redzējis tos biju daudzviet, taču garām paslīdējošajos teikumos un citu raksturojumos arvien jautās kaut kas no “Savādi gan” un “Imantas Babītes” kokainākajiem, mākslotākajiem garadarbiem. Daļēji droši vien arī negribēju sabojāt iespaidu par pašu Māri Bērziņu*. Arī Māra Bišofa zīmējumi nav īsti manā gaumē, tāpēc biju paredzējis izlaist grāmatu pavisam, līdz tā parādījās publicētavā (neesmu nekā ar viņiem saistīts, taču cenas vilinājums un e-versijas pieejamība mani neatstāj vienaldzīgu – kaut arī Mansards plēš tikai par vienu ādiņu vairāk).

Lasot pa celi smieklos nesitu, tomēr bažas izrādījās veltas. Neizbēgamajā salīdzinājumā ar Harmsu (kura līdzinieks arī iepeld vienā miniatūrā) Gūtenmorgens šķiet mazliet piezemētāks un praktiskāks – zemnieciskāks, varbūt. Ja neskaita pāris ainas, kuras nepaceļas diži augstāk par vārdu spēli, grāmata tomēr itin droši nostājas pati uz savām kājām, spēj gan smīdināt, gan arī pacelt uzacis priekā par iedvesmas dzirksteles iešķilšanos smadzenēs. Pat nemitīgā mizanscēnas atkārtošana labi ietilpst bērnišķīgajā jokošanās noskaņā, jo sevišķi pēc tam, kad sākas tās pakāpeniskā attīstīšanās. Pie beigām gan iestājās viegls pagurums un cerība, ka Gūtenmorgenu un draugus nomainīs kas cits: bet par turpinājumu labāk pastāstīs mūsu pašu vietējais Sīzifs.
* Godīgi būtu atklāt, ka pāris mēnešus strādāju ar viņu pēdējā “Dadža” reinkarnācijā, taču tālāk par sasveicināšanos netikām.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: