Gada grāmatas. Aprīlis

magicians-trilogy

Labi, īstā aprīļa grāmata bija Haņas Kanas “The Vegetarian”, bet par to uzrakstīju jau maijā. Taču aprīlī pabeidzu lasīt arī Grosmana “Burvju” triloģiju, kas pilnīgi noteikti ir pelnījusi mazliet plašāku aprakstu – un ne tikai tāpēc, ka esmu tās tulkotājs (sērijas otrā grāmata jau ir iztulkota, atliek tikai rediģēšana, starp citu). Ja pirmā grāmata bija klasisks, sevī noslēgts pieaugšanas stāsts, tad nākamie triloģijas darbi turpina ceļu “pēc tam”, kas savā ziņā ir pat interesantāka pieeja. Jo viena lieta ir apzināties savu patieso vietu pasaulē un iemācīties pieņemt dzīvi, kāda nu tā spiežas rokās, bet grūtākais solis pieaugšanas apliecinājumā reizēm ir spēt gadu pēc gada tikt galā ar ikdienas spiedienu.

Par to tad lielā mērā arī runā abi nākamie sērijas darbi. Jā, tajās ir piedzīvojumi, fantastika un ceļojumi, taču ne mazāk svarīgi ir grāmatu varoņu mēģinājumi saprast, kādu vietu tam visam atvēlēt savā dzīvē. Un kur likt līdz galam neizsapņotos bērnības sapņus, un ko darīt ar realitātes spiešanos tajos. Varbūt tā ir daudzo pārlasīšanas reižu pārspīlētā iedziļināšanās, ar kuru lasītāji lielākoties nesaskarsies, taču ir patīkami, ja grāmata neizšķīst sižeta ainās un nezaudē mugurkaulu arī pēc tādas ilgstošas apskates tuvplānā.

Džefs Vandermērs – Southern Reach triloģija

Pēc patīkami dīvaino lāču stāstiņu izlasīšanas, sapratu, ka jāķeras pie kāda treknāka Vandermēra kumosa – piemēram, tobrīd aktuālās Southern Reach triloģijas par gauži savādiem notikumiem ASV dzīlēs, kur daba pēkšņi izdzēsusi visus cilvēces sasniegumus un norobežojusies par Area X iesauktā laukumā. Nekas cits neatliek kā sūtīt ekspedīciju pēc ekspedīcijas, lai pa krikumam vien uzzinātu, kas un kāpēc tur notiek. Pirmā grāmata ir skats iz ekspedīcijas, otrā – par notikumiem valdības organizācijā, kurai uzdots tikt galā ar Area X notiekošo, bet trešā – nu, tie jau būtu maitekļi. Notikušais parādīts no daudziem un dažādiem skatupunktiem (jo sevišķi trešajā grāmatā), neviens no kuriem nav ļoti uzticams, jo beigu beigās visi stāstītāji izrādās cieši savijušies dīvainajos notikumos, kas sajāj? izsūc? pārņem? cilvēku prātus, celtnes un ķermeņus tajā tālajā ASV nostūrī.

Ciešais notikumu savijums bija triloģijas patīkamākā daļa, līdz ar murgaini pastorālo atmosfēru, kas labi nolasāma no augstāk redzamajiem grāmatas vāciņiem. Gandrīz ikvienam garāmejot pieminētam tēlam beigās izrādās vairāk vai mazāk svarīga loma visā pasākumā, kas pie reizes izskaidro dažādās pirmajā lasīšanas reizē pamanītās uzvedības vai atstāsta dīvainības. Diemžēl (vai par laimi) šie noslēpumi lielākoties ir tiktāl ietīti jaunās mistērijās, ka atšķetināšanas mēģinājumi ar laiku var vienkārši apnikt, jo jautājumu man vienkārši bija pārāk daudz, lai tie visi rūpētu vai pat paliktu prātā. Atbildes beigās gan parādās, taču dažas no kurām krietni pārbauda lasītāja atmiņu – nu, ātri, atceries to džeku no (diezgan garlaicīgās) otrās grāmatas 52. lappuses? Tā nenotiek bieži, tomēr skaidrs, ka visas trīs grāmatas ir paredzēts lasīt ja ne kopā, tad vismaz drīz citu pēc citas. Gaišā puse ir tā, ka sērija nav bieza, un jauki pusmurgaina noskaņa ir labi noturēta visu trīs grāmatu garumā. Ja nebūtu autora brīžiem pārspīlēto mēģinājumu izrādīt savas valodas mežģīņošanas spējas un mistēriju dažkārtējā pašpietiekamība, triloģiju varētu labi ieteikt to pašu sapņu aizstāšanai. Tagad tomēr nākas pirms tam pielikt dažus “ja” un “bet”. Bet vispār jau ir labi. Un arī vāciņi smuki (šie gan nebija manējie).

Stīvens Hols – The Raw Shark Texts

Grāmatas vāks, kurš atgādina septiņdesmito sākuma psihedēlisko/progroka albumu vāciņus, itin labi parāda, ka gaidāma padziļināta, bet visai maiga urbšanās dīvainos prāta nostūros. Cikliskas amnēzijas, konceptuālas haizivis, vārdu uzceltas sienas, lai pasargātu iekšējo būtību, bezgalīgas personības pārstādīšanas un tamlīdzīgas lietas. Diemžēl (man) ļoti tīkami frīkainais, neskaidrību un jautājumu pilnais sākums jau pēc pirmajām 100 lappusēm ielien visnotaļ parasta trillera/mīlasstāsta ādā, un sākotnējais uzsvars uz psihedēlisko eksistenciālismu pārvēršas divos ļoti vienkāršos jautājumos, uz kuriem diemžēl ir vēl vienkāršākas atbildes: “Viņi dabūsies?” un: “Viņi uzvarēs lielo ļaunuli?”

Taisnības labad jāpiebilst, ka trilleris ir sataisīts tīri labi, pavērsieni ir pietiekami asi, grāmata lasās raiti, fona dekorācijas ir interesantas, ļaunulis tāpat un protagonista mīlas objekts ir smuka, gudra, asa un visādi citādi ideāla meitene. Tomēr žēl, ka sākuma solījumi ātri vien izčākst un divas pēdējās romāna trešdaļas ir no pavisam citas operetes. Taču pēcgarša ir laba, iespējams, tāpēc, ka romāna vidū izdevās pārslēgties un pieskaņoties autora jaunajam plānam. Viņa nākamo grāmatu sagaidīšu ar interesi, cerot, ka šoreiz sanāks labāks mēģinājums izlavierēt starp divām aizām – vai varbūt pilnīga ielēkšana kreisajā, krāsu un fraktāļu bezdibenī.

Klifords Saimaks – City

Grāmatā patiešām ir roboti, kuri pastaigājas pa mežu ar suņiem. Ar to vien droši vien pietiek, lai saprastu, ka “City” nav reālistiska fantastika – patiesībā neko svarīgs nav arī autora sākotnējais (vismaz nojaušamais) uzstādījums par cilvēku nespēju izglābt pašu sajāto pasauli, kuru nākas nodot runājošu suņu pārraudzībā, pašiem pārceļoties Jupitera ārpusķermeņa ekstāzē. 2015. gadā krietni vieglāk un, manuprāt, jēdzīgāk ir vienkārši priecāties par Saimaka fantāziju, nevis gaidīt mūsdienu priekšstatiem par pasaules likteni atbilstošus stāstus. “City” aprakstītajā nākotnes vēsturē svarīgi ir tikai baltādainie vīrieši, suņi un roboti (šādā secībā), taču ar viņiem pilnīgi pietiek skaisti nostaļģiskai pasaulei, kas vienlaikus pamanās būt psihedēliskākā fantastika šaipus Dikam un Mjevilam.

Negribu maitāt pārsteiguma prieku, stāstot par iespējām vienā cilvēces stāstu ciklā apvienot cilvēku, suņu un skudru civilizācijas, paralēlos laikus un dimensijas, ārpusķermeņa Laimes pasauli un ētiskās dilemmas. Saiknes starp stāstiem ir pietiekami vājas, lai ļautu Saimakam tajos veikt lielus lēcienus, bet arī gana stipras, lai noturētu visu ciklu vienās krellēs. Reizēm darbība ir pārāk lēna un pāris stāsti ir viduvēji, drīzāk vietas aizpildīšanai derīgi, taču tie ir mazākumā. Ja ir paticis kaut viens no padomju laikā tulkotajiem Saimaka gabaliem (un man tie bija vieni no mīļākajiem tālaika fantastikas pasaulē), “City” (lielākoties) spēs atgriezt kādreizējo apbrīnas un siltuma sajaukumu.

Džefs Vandermērs – The Third Bear

Pirms stāstu krājuma “The Third Bear” izlasīšanas Vandermēru* zināju vairāk kā fantastikas frīkainā gala “New Weird” stutētāju un ideologu, ne autoru. Ticis galā ar grāmatas pirmo (titul)stāstu joprojām saglabāju nelielu skepsi par Vandermēra kā rakstnieka spējām: tā bija neslikta brutalitātes atgriešana pasaku pasaulē, bet nekas ļoti īpašs, jo sevišķi lauka, kur autori vienmēr tiks salīdzināti ar Andželu Kārteri. Ar katru nākamo gabalu tomēr tiku iesviests aizvien jaunā un savādā, tomēr ticamā, labi izstrādātā pasaulē. Tieši tās arī iespiedās atmiņā un atstāja ļoti foršu pēcgaršu.

Ne visi eksperimenti šķita veiksmīgi: bija dažas ar iztēles brīnumiem papildinātas žanru parodijas (?) un pāris atmiņā nepaliekoši mēģinājumi atdarināt Kalvino un citus literāros mistiķus. Lielākoties stāstu pasaules tomēr bija apbrīnojami pilnasinīgas un ievelkošas (ar taustekļiem savā rīklē, laikam jāsaka). Frīkainums nebija pašmērķīgs, kā biju bažījies sākumā, bet gan organisks stāstu pamatidejas balsts. Iespējams, vislabāk to var redzēt “The Surgeon’s Tale”, kas ir savdabīga, hmm, variācija par “Frankenšteina” tēmu (un lasāma šeit).

* varbūt pareizāk būtu teikt Vendermīrs, bet šādi man patīk labāk.

Brendons Sandersons – Mistborn: The Final Empire

Ilgu laiku es nebiju pārliecināts, vai Mistborn triloģijas pirmā grāmata man patīk. Viss tur lēnā garā virzījās uz priekšu un bija visnotaļ interesanti, taču nekas nespēja mani tā kārtīgi paņemt un iekrampēt rokas krēsla balstos. No vienas puses, pasaule bija ļoti izstrādāta gan politikā, gan maģijā, un tās atklāšana līdz ar varoņiem bija galvenais iemesls, kāpēc sākumā paliku pie grāmatas. No otras, bija grūti atturēties no zobu griešanas pie autora mīļāko žestu kārtējās pieminēšanas* un smalkajiem metālu maģijas izmantošanas aprakstiem**. Bet tad, pēdējās 100-150 lappusēs sākās sižeta beigu lavīna ar pagriezieniem iekš pagriezieniem un daudzkārtēju mēroga palielināšanos, vienlaikus saglabājot arī atsevišķo tēlu cilvēcību… nu, tad viss bija pa īstam, tieši kā vajag.***

Tagad atceroties lasīšanas pieredzi, sāku domāt, ka gandrīz labāk būtu bijis izlasīt vikipēdijas kopsavilkumu par pasauli un grāmatas pirmajām 300 lappusēm un tad ķerties pie lasīšanas, taču tas nebūtu īsti godīgi. Labu lietu netrūka arī sākumā, taču negaidīti un nepatīkami daudz bija vienkārši kretinējošu autora paradumu. Kā saprotu, nākamajās grāmatās (un tās viņš cep gandrīz biedējošā apjomā un ātrumā) daudzas no tām ir mazinājušās, bet mani gandrīz vairāk vilina paņemt kādu ar Mistborn triloģiju nesaistītu grāmatu, lai nebūtu vēlreiz jālasa par lēkātāja atspiešanos pret monētu, piesarkstot ar sarauktām uzacīm****, vai kāda nu kuro reizi tur bija variācija par tēmu. Jo sižetu un pasauli sapīt Sandersons māk lieliski, un nešķiet, ka šajā grāmatā tā bija tikai veiksme vien.

* piemēram, grāmatas tēliem ļoti, ļoti patīk raukt uzacis.

** rakstot par braukšanu ar mašīnu, pat, piemēram, autosacīkšu romānā, neviens normāls cilvēks taču neaprakstīs katru ātruma pārlikšanu un normālu karburatora darbību.

*** grāmatas beigās ielikto nākamā romāna sākumu ar vēl vienu tēla lēkāšanas aprakstu gan nevarēju izturēt.

*** kaut vispār galvenās varones tēls sanāca patīkami ne-stulbs.

Ians M. Benkss – The Player of Games

ImageNu jau gadus desmit esmu tikai mērens sci-fi interesents. Neskaitāmu žanra grāmatu aprīšana pusaudža gados ir apmierinājusi kāri pēc zvaigznēm un kosmosa kuģiem, bet pārējā pieredze lasīšanas prātu aizstūmusi citos virzienos. Pēc kārtējās nīgrošanās par sižetisko cīniņu diktatūru pār visnotaļ interesantām idejām un tēliem biju pat ļāvies domām, ka labākā vieta fantastikai varētu būt atmiņās. Labi, ka pieķēros “The Player of Games”

Tas nav literārs meistta pavērsieniardarbs un politiskie/ideoloģiskie apakštoņi krietni atgādina padomju laika fantastiku, taču grāmatas pasaulē pazust ir viegli un tik ļoti patīkami, ka atgriezties sanāk tikai pēc ilgāka laika, piesarkušiem vaigiem un sakarsušu galvu. Grāmatā tā parādās kā aisberga virsotne, nenomācot ar apmēriem un pašapmierināto izstrādātību, bet neļaujot šaubīties par pamata dziļumiem. Žanra tematiskās un tēlu klišejas gan ir katrā trešajā solī, taču patīkami bieži tās pavada arī pašironija. Vēl patīkamāks ir krietni retāk sastopamais līdzsvars starp sižetu, tēlu attīstību, idejām un valodas lietām. Grāmatas prioritātes šķiet sarindotas tieši šādā secībā, taču plaisa nebūt nav milzīga, un tas arī galvenais. Interesi par cikla pārējiem darbiem lielākoties rosināja tieši grāmatas lasīšanas bauda, ne plašākā sižeta āķi vai pasaules noslēpumi.

Iespaidus par “The Player of Games” labi aprakstījis arī Ints.

Jevgeņijs Zamjatins – Мы

Cilvēks ir - cilvēka navZamjatina grāmatas “Mēs” pasaule – viena no pirmajām pasaules antiutopijām – atgādina XX gadsimta sākuma supremātistu mākslu: spēcīgas krāsas, stingras formas, noteikti leņķi. Stāstītājs ir viens no punktiem, kas veido kosmosā uzšaujamo Integrāli. Arī viņa valoda ir matemātiski precīza un konkrēta, metaforas pirmskaitīgi nedalāmas tāpat kā sabiedrība, kur cilvēks, jā, ir punkts kopienas augšup vērstajā taisnē. Tālaika sapņotāju izdomātā nākotnes paradīze, vienvārdsakot. Nu, vai murgs, kā saka Zamjatins.

Lasot XX gadsimta sākuma prozu, mani katrreiz pārsteidz trakais lēciens no XIX gadsimta formām un principiem. Liela daļa pirms simts gadiem rakstītu romānu ir “mūsdienīgi”, bet vēl tikai pārdesmit gadus iepriekš tādi bija retums, gandrīz vai zoodārza brīnums. Arī Zamjatina grāmata ir baudāma bez jebkādas vēsturiskas intereses un piepūles, to var lasīt vienkārši kā aizraujošu un mākslinieciski visnotaļ spēcīgu (sevišķi fantastikas laukam) romānu. Nākotne tajā ir pietiekami abstrakta, lai būtu pārlaicīga, un arī cauri grāmatai plūstošā nospiedošā totalitārisma straume turpina uzpeldēt ne tikai Kafkas, Hakslija, Orvela un Etvudas stāstos, bet arī apkārtējā pasaulē.

Reja Bredberija (1920-2012) piemiņai

Runājot par zinātnisko fantastiku, bieži izmantoju Perseja un Medūzas galvas metaforu.  Lai neskatītos patiesībai tieši virsū, vari lūkoties pāri plecam, bronzas vairoga virsmas atspulgā. Tad atmuguriski atvēzējies ar zobenu un nocērt Medūzai galvu. Fantastika tēlo lūkošanās nākotnē, taču patiesībā tā vēro esošās realitātes atspulgu. Tai ir tāda kā atsitienredze, kas ļauj rakstniekam izklaidēties ar rikošetiem, neliekot uzturēt pārspīlētu intelektuālismu un pašrefleksiju.

(..) Vai zināt, kāpēc skolotāji bērniem dod manas grāmatas? Jo es runāju mēlēs. Es rakstu metaforās. Ikviens mans stāsts ir atmiņā paliekoša metafora. Lielās reliģijas ir vienas vienīgas metaforas. Cilvēkiem patīk stāsti par Bābeles torni un Danielu lauvu alā. Šīs metaforas ir tik spilgtas, ka tās nevar aizmirst, no tām nevar paslēpties – un skolu bērniem tas patīk. Tāpēc viņi lasa par stāstus par dinozauriem un raķetēm, un kosmosa cīniņiem. Visu mūžu esmu skraidījis pa laukiem un aplūkojis tuvumā it visu, kas iekrīt acīs. Kaut ko pamanu, apskatu no visām pusēm un redzu, jā, tur ir stāsts. Tas bērniem patīk. Mani stāsti tagad ir publicēti tūkstošiem krājumos. Tur esmu labā kompānijā. Citi rakstnieki tur parasti ir metaforās rakstījušie aizgājēji: Edgars Alans Po, Hermans Melvils, Vašingtons Ērvins, Nataniēls Hotorns. Viņi visi rakstīja bērniem. Varbūt viņi to slēpa, bet patiesībā viss bija tieši tā.

(Divas rindkopas no Bredberija intervijas Paris Review, kas pilnībā izlasāma šeit: http://www.theparisreview.org/interviews/6012/the-art-of-fiction-no-203-ray-bradbury)

Toms Kreicbergs – Dubultnieki un citi stāsti

Pēc dažiem pirmajiem stāstiem lielāko Kreicberga grāmatas baudījumu sniedza tās iedošana tuviniekiem. Viņi tekstā iegrima uzreiz un tajā palika vēl kādu laiku pēc pāris norādīto stāstu izlasīšanas. Tad es grāmatu paņēmu un noliku somā, lai neizjauktu iespaidu. Mazās devās Kreicberga stāsti ir ļoti jauki un pavelkoši, bet pēc trim-četriem gribot negribot mani pārņēma vēlme jaukt tos pa sastāvdaļām. Par spīti lielākoties dažādajām (un bieži burvīgajām) pasaulēm un konkrētajiem notikumiem, stāsti radīja viena būvveida netīšas uzķeršanas iespaidu (galvenais izņēmums: Nebulam nominētais Žeņas gabals), kas tad tiek izmantots dažādās stāstniecības spēlēs. Par laimi, tas ir labs būvveids, ar labu brīnumsajūtas, melodrāmas un intrigas sajaukumu.

Iespējams, sākotnējā pārsteigumprieka pāraugšanu vieglas vilšanās skumjās sekmēja krājuma sasteigtības sajūta. Pēc grāmatas izlasīšanas atmiņā bija palikuši akurāt divarpus gabali, kamēr lielais vairums šķita garākā apjomā izvērsta forša ideja – rotaļa bez kārtīgam stāstam nepieciešamā dziļuma vai iesaistības. Jā, stāstniecības elements krājuma darbos bija latviešu literatūrai neraksturīgi (un patīkami) nozīmīgs, tomēr tas pārāk bieži bija tikai ātri iecirsts celiņš stāsta fantastidejas (un tapšanas iemesla) mežā, nevis māņu, mājienu, dziļāku nozīmju un atklāsmju pārpildīts gājiens. Tāpēc autoru prātā paturēšu un attīstībai sekošu, bet pārlasīšanai “Dubultniekus” neatstāšu.

Fedginator's tactics room

Football tactics - mostly EPL and La Liga.

Pass and Move

There is more to football than just the scoreline.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around the Corner

The Girl With the TBR Tattoo

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: