Gada grāmatas. Decembris

11691

Jā, decembris beidzās jau pirms kāda laika, taču tomēnes sanāca izlasīt vairākas grāmatas, kuras atstāja līdzīgi spēcīgu iespaidu (bet katrreiz ar dažām iebildēm), tāpēc bija nepieciešams kāds brīdis to izsvēršanai. Džūljena Bārnsa “A History of the World in 10 1/2 Chapters” bija brīnišķīga grāmata līdz pēdējiem trim-četriem stāstiem, kuros īsti neredzēju pievienoto vērtību; Bela lieliskais “Būris” bija kopā ar “Izmeklētāju”, no kura guvu krietni mazāku baudu; Sezara Airas “Conversations” bija tiešām jauks miniromāns, taču nekas daudz vairāk. Tad nu atlika Orhana Pamuka “Snow” (izdots arī latviski) – niknuma un enerģijas pilns romāns par islāmu, nabadzību, politiku un mīlestību Turcijā. Nebija gluži tik viendabīgi izcils kā Pamuka paša “My Name Is Red” un “The Black Book“, taču grāmatas vēriens vairāk nekā atsvēra tās brīžiem nogurdinošo uzspēlētību.

Tātad viss sākas ar meiteņu pašnāvības sērgu Karsas pilsētā netālu no Armēnijas robežas. Turp devies dzejnieks ar pavārdu Ka, kura gaitas pēc viņa nāves apraksta dzejnieka draugs Orhans Pamuks. Kad viņš ierodas pilsētā, to aizputina sniegs  (turciski “kar”), uz vairākām dienā ieslogot viņu Karsas mini-pasaulē. Pilsētā šajā laikā notiek teatrāls apvērsums, vairākas slepkavības, samīlēšanās un visādas citādas valsts vēsturē plaši izplatītas izdarības. Romānā tās ir savstarpēji cieši saistītu simbolu pārpilna, padarot lasīšanu par tādu kā lēnu virpuļošanu uz vietas – laikam jau kā sniegotā bezvēja dienā, jā. Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, taču mēģinājums vienlaicīgi žonglēt vairākus reālos un simboliskos stāstus neiztiek bez dažkārtējas pakrišanas, kad tēli kļūst plakātiski, bet simboli – acī lienoši. Taču šādu brīžu nav daudz, un lielākoties visas bumbiņas tiek noturētas gaisā elpu aizgrābjošā veiklībā.

Advertisements

Gada grāmatas. Novembris

6712736

Man ir zināma vājība pret grāmatām, kurās autori vēlas pateikt Visu. Vēl jo vairāk tad, ja tas notiek katrā teikumā. Tas nenozīmē, ka šādus darbus ir viegli lasīt – ar brazīļu rakstnieces Lispektoras romānu noņēmos vairāk nekā mēnesi -, taču pēc tam galvā ir ļoti patīkams lepnuma un apdulluma sajaukums. Jo, protams, saprast Visu ir neiespējami, un dažbrīd to pat negribas darīt. Kad tādā garastāvoklī esi uzlauzis pāris lappuses, nākas vai nu atgriezties atpakaļ un tās pārlasīt, vai arī art tik uz priekšu no viena neuzlaužami abstrakta teikuma pie nākamā.

Pavisam cita lieta ir tad, ja prāts ir skaidrs un gatavs šai cīņai. Tad grāmatas teikumi atklāj vairākos slāņos tajos ielocīto skaistumu un domas, daudzas no kurām ne vienam vien rakstniekam būtu vesela romāna vērtas. Pat ja reizēm šķiet, ka arī Lispektorei labāk būtu vajadzējis grāmatas sarakstīšanai veltītos gadus izmantot trīs-četru citu darbu sagatavošanai, kuros elpot būtu ļauts ne vien teikumiem, bet arī lasītājam. Bet tās tad jau būtu pavisam citas grāmatas bez šī darba abstrahētā vēstījuma par to, kas tad īsti ir cilvēks (un Viss Pārējais). Autores uzņēmības dēļ vien būtu vērts iedziļināties darbā, taču šis ir no tiem retajiem gadījumiem, kad ambīcijas papildina arī meistarība – un tas pats tiek prasīts no lasītāja, kurš šajā gadījumā tam nebija īsti gatavs, atzīšos.

Gada grāmatas. Maijs

13540423

Pirms “Kartes un teritorijas” Velbeku nebiju lasījis. Lielākoties skepses dēļ, ar kuru negribot uzlūkoju ikvienu autoru, par kuru daudz runā skandāla (-u) dēļ. Tomēr viens no viņa faniem man silti ieteica izmēģināt vismaz šo grāmatu kā vienu no ~trim patiešām labajiem Velbeka romāniem, kas ļautu saprast, vai autora balss ir pietiekami intriģējoša, lai tajā klausītos arī turpmāk. Un vismaz “Kartē un teritorijā” galvenais ir tieši autora – labi, naratora – balss. Ciniska, bet tomēr ne bez siltuma, tā ar šķību smīnu stāsta visu un neko par un ap mākslu un tajā iesaistītajiem cilvēkiem, turklāt ne reizi nekļūstot pārspīlēta, garlaicīga vai ievilkta. Atšķirībā no, piemēram, Beigbedera vai Bukovska, pie kuru šlakas līdz šim biju domās ierakstījis Velbeku.

Ar to vien būtu pieticis, lai grāmatu izlasītu ar patiku un meklētu vēl citus viņa darbus. Bet, kā noprotams pēc nosaukuma, grāmatai ir arī savi filozofiskie pamati, pirmkārt jau atveidojuma/realitātes savstarpējo attiecību jautājums, kas šeit visvairāk izpaužas mūžīgajā konfliktā starp cilvēka radīto un “dabisko” pasauli. Apvienojumā ar neizbēgamās, lēnās pūšanas smaku, kas stiepjas viscaur grāmatai – tāpat kā dzīvei, jā, jā, – sanāk pat ļoti labs, ja arī ne vienmēr skaisti smaržojošs kokteilis. Un tāpēc “Karte un teritorija” kļuva par vienu no četrām šogad lasītajām grāmatām, kuras ieliku favorītu plauktiņā goodreads lapā.

Gada grāmatas. Aprīlis

magicians-trilogy

Labi, īstā aprīļa grāmata bija Haņas Kanas “The Vegetarian”, bet par to uzrakstīju jau maijā. Taču aprīlī pabeidzu lasīt arī Grosmana “Burvju” triloģiju, kas pilnīgi noteikti ir pelnījusi mazliet plašāku aprakstu – un ne tikai tāpēc, ka esmu tās tulkotājs (sērijas otrā grāmata jau ir iztulkota, atliek tikai rediģēšana, starp citu). Ja pirmā grāmata bija klasisks, sevī noslēgts pieaugšanas stāsts, tad nākamie triloģijas darbi turpina ceļu “pēc tam”, kas savā ziņā ir pat interesantāka pieeja. Jo viena lieta ir apzināties savu patieso vietu pasaulē un iemācīties pieņemt dzīvi, kāda nu tā spiežas rokās, bet grūtākais solis pieaugšanas apliecinājumā reizēm ir spēt gadu pēc gada tikt galā ar ikdienas spiedienu.

Par to tad lielā mērā arī runā abi nākamie sērijas darbi. Jā, tajās ir piedzīvojumi, fantastika un ceļojumi, taču ne mazāk svarīgi ir grāmatu varoņu mēģinājumi saprast, kādu vietu tam visam atvēlēt savā dzīvē. Un kur likt līdz galam neizsapņotos bērnības sapņus, un ko darīt ar realitātes spiešanos tajos. Varbūt tā ir daudzo pārlasīšanas reižu pārspīlētā iedziļināšanās, ar kuru lasītāji lielākoties nesaskarsies, taču ir patīkami, ja grāmata neizšķīst sižeta ainās un nezaudē mugurkaulu arī pēc tādas ilgstošas apskates tuvplānā.

Gada grāmatas. Marts

13452050

Varu tikai noņemt cepuri Oblomova priekšā. Viņam patiešām ir vislabākie nolūki, un savos pusnomoda sapņos viņš tos gandrīz arī īsteno, tā kā ir gluži saprotams, kāpēc šķiet lieki un pat drusku vulgāri no tiesas celties kājās un iet, un darboties. Tāpēc romāna pirmajās 100+ lappuses viņš paliek savā gultā/dīvānā, pastāvīgā gatavībā kaut ko darīt. Un Gončarovam visu šo laiku patiešām arī izdodas neļaut romānam atslābt, jo Oblomovs nemitīgi tiek turēts uz rīcības robežas. Un romāns no tā tikai iegūst, savā ziņā kļūstot savādi mūsdienīgs. Pat humors bieži vien joprojām ir smieklīgs, un dažu šķietami tipisku pavedienu atrisinājumi ir viegli negaidīti. Tā ir klasika, bet no tās, kuru ir forši arī lasīt, ne tikai slavēt.

Jā, grāmatā drīz vien parādās 19. gadsimta literatūrai piederīgā moralizēšana un romantiskā līnija, taču Krievijas sabiedrības kritika nekad tā īsti nekļūst neciešami didaktiska, jo Gončarovam (lielākoties) pietiek labas gaumes likt morālei kalpot stāstam, ne otrādi. Visi pārējie darba sasniegumi – spilgti tēli, glītas ainas un spēcīga filozofolēšanas piešprice -, ļoti iespējams, tā īsti nepārsteigs nevienu, kurš nesāk drebēt no domas vien par 600 lappušu gara krievu klasikas darba lasīšanu, kas turklāt nav ne Tolstoja, ne Dostojevska rokas rakstīts. Viņiem gan “Oblomovs” droši vien jau ir izlasīts vai vismaz tiek plānots. Bet patikt varētu arī citiem.

Tomass Pinčons – Gravity’s Rainbow

415

Apsolu, ka patiešām izlasīju visas 800 “Gravity’s Rainbow” lappuses. Notiekošajam spēju izsekot aptuveni pusē no visa šī apjoma. Saprast, kā notiekošais saiet kopā – labi ja pusē no šīs puses. Tas nenozīmē, ka atlikušās 600 lappuses būtu bijušas bezjēdzīgas: daži no romāna iekšējiem stāstiem arī lasot pulsēja ar spēcīgu jēgu – drusku vairāk kā rokas stiepiena attālumā gan -, bet citi vienkārši bija sasodīti smieklīgi. Savukārt tajā daļā, kas ik pa brīdim manā galvā pazuda vienkāršā teikumu putrā… nu, arī tur bija brīnišķīgi brīži, kas neļāva atmest lasīšanai ar roku, pat ja pāris nodaļām nācās izlasīt kopsavilkumu internetā, jo lēkāšana starp laikiem un prātiem bija tikpat kā neizsekojama, lasot grāmatu pēc darba dienas vai tās vidū.

Bet: tās nodaļas, kuras prātā patiešām saslēdzās, katrreiz no jauna pārliecināja, ka grāmatas superblīvajai prozai un šķietami haotiskajam stāstījumam patiešām ir cieša, stingri izplānota struktūra, kur sava vieta ir paredzēta gandrīz visam. Tāpat kā protagonista dzīvei, kurai grāmatas gaitā atklājas aizvien dziļāka, vispārēji svarīga nozīme. Pārējais ir foršas dziesmiņas par fekālijām, masturbēšanu u.tml. – kaut nē, arī tās laikam ir neatņemama sastāvdaļa tam dzīves un pasaules attēlojumam, kas spīd cauri “Gravity’s Rainbow” simboliem, atsaucēm un citām nopietnām lietām. Beigu gagā tak arī visu sazvērestību vadītājiem un upeiurem nākas būt cilvēkiem, un šajā cilvēkesmē pasaules apakšstruktūras ztklna’janxco ne lsditjadk aā ne’tīstenībxa.

Dino Budzati – Tatāru tuksnesis

Katram gadījumam saku uzreiz: Kafkas un Borhesa piesaukšana “Tatāru stepes” aprakstos ir kā drēbju aprakstīšana, runājot par cilvēku. Jā, te ir noslēpumains, sens cietoksnis, uz kurieni godājamais varonis tiek nosūtīts sargāt tēvzemi, ir neskaidra, tukša zeme aiz tā, no kurienes desmitgadēm ilgi tiek gaidīti iebrucēji, savukārt cietoksnī ir savādi cilvēki ar izvairīgiem sakāmajiem un vieglām pārdomām par dzīves bezgalīgo (bez)jēgu. Šeit abstrakctās dekorācijas drīz vien tomēr ieņem pat ļoti konkrētus ietvarus ar un par dzīves sūtības jautājumiem. “Tatāru stepē” ir atrodams arī Kafkas eksistenciālās šausmas (un humors), taču Budzati ir daudz piezemētāks un, jā, arī cilvēcīgāks.

Stāsts no tā neko nezaudē, drīzāk otrādi: naratora iekšējās pasaules cīņa pret entropiju – vai kas nu kuram rēgojas tajā tatāru stepē – nepazūd abstrakcijās, viņa pieaugšana, novecošana un lielā notikuma gaidīšana ir gana spilgta, lai grāmatu būtu vērts lasīt arī garām plūstošo aprakstu dēļ. Piedzīvojumu un notikumu te gan ir tikai mazliet vairāk nekā, piemēram, “Gaidot Godo”, bet man tas nekad nav traucējis. Pat grūti izdomāt kādu sliktu sakāmo, jo reizēm vienkārši gadās, ka grāmata piepilda visas cerības, pat ja izrādās citāda, kā biju gaidījis. Tā varbūt prasa specifiski iegrieztu lasītāju, bet viņš(-a) tad varēs dabūt pat ļoti patīkamu sagriezienu.

Džefs Vandermērs – Southern Reach triloģija

Pēc patīkami dīvaino lāču stāstiņu izlasīšanas, sapratu, ka jāķeras pie kāda treknāka Vandermēra kumosa – piemēram, tobrīd aktuālās Southern Reach triloģijas par gauži savādiem notikumiem ASV dzīlēs, kur daba pēkšņi izdzēsusi visus cilvēces sasniegumus un norobežojusies par Area X iesauktā laukumā. Nekas cits neatliek kā sūtīt ekspedīciju pēc ekspedīcijas, lai pa krikumam vien uzzinātu, kas un kāpēc tur notiek. Pirmā grāmata ir skats iz ekspedīcijas, otrā – par notikumiem valdības organizācijā, kurai uzdots tikt galā ar Area X notiekošo, bet trešā – nu, tie jau būtu maitekļi. Notikušais parādīts no daudziem un dažādiem skatupunktiem (jo sevišķi trešajā grāmatā), neviens no kuriem nav ļoti uzticams, jo beigu beigās visi stāstītāji izrādās cieši savijušies dīvainajos notikumos, kas sajāj? izsūc? pārņem? cilvēku prātus, celtnes un ķermeņus tajā tālajā ASV nostūrī.

Ciešais notikumu savijums bija triloģijas patīkamākā daļa, līdz ar murgaini pastorālo atmosfēru, kas labi nolasāma no augstāk redzamajiem grāmatas vāciņiem. Gandrīz ikvienam garāmejot pieminētam tēlam beigās izrādās vairāk vai mazāk svarīga loma visā pasākumā, kas pie reizes izskaidro dažādās pirmajā lasīšanas reizē pamanītās uzvedības vai atstāsta dīvainības. Diemžēl (vai par laimi) šie noslēpumi lielākoties ir tiktāl ietīti jaunās mistērijās, ka atšķetināšanas mēģinājumi ar laiku var vienkārši apnikt, jo jautājumu man vienkārši bija pārāk daudz, lai tie visi rūpētu vai pat paliktu prātā. Atbildes beigās gan parādās, taču dažas no kurām krietni pārbauda lasītāja atmiņu – nu, ātri, atceries to džeku no (diezgan garlaicīgās) otrās grāmatas 52. lappuses? Tā nenotiek bieži, tomēr skaidrs, ka visas trīs grāmatas ir paredzēts lasīt ja ne kopā, tad vismaz drīz citu pēc citas. Gaišā puse ir tā, ka sērija nav bieza, un jauki pusmurgaina noskaņa ir labi noturēta visu trīs grāmatu garumā. Ja nebūtu autora brīžiem pārspīlēto mēģinājumu izrādīt savas valodas mežģīņošanas spējas un mistēriju dažkārtējā pašpietiekamība, triloģiju varētu labi ieteikt to pašu sapņu aizstāšanai. Tagad tomēr nākas pirms tam pielikt dažus “ja” un “bet”. Bet vispār jau ir labi. Un arī vāciņi smuki (šie gan nebija manējie).

Stīvens Hols – The Raw Shark Texts

Grāmatas vāks, kurš atgādina septiņdesmito sākuma psihedēlisko/progroka albumu vāciņus, itin labi parāda, ka gaidāma padziļināta, bet visai maiga urbšanās dīvainos prāta nostūros. Cikliskas amnēzijas, konceptuālas haizivis, vārdu uzceltas sienas, lai pasargātu iekšējo būtību, bezgalīgas personības pārstādīšanas un tamlīdzīgas lietas. Diemžēl (man) ļoti tīkami frīkainais, neskaidrību un jautājumu pilnais sākums jau pēc pirmajām 100 lappusēm ielien visnotaļ parasta trillera/mīlasstāsta ādā, un sākotnējais uzsvars uz psihedēlisko eksistenciālismu pārvēršas divos ļoti vienkāršos jautājumos, uz kuriem diemžēl ir vēl vienkāršākas atbildes: “Viņi dabūsies?” un: “Viņi uzvarēs lielo ļaunuli?”

Taisnības labad jāpiebilst, ka trilleris ir sataisīts tīri labi, pavērsieni ir pietiekami asi, grāmata lasās raiti, fona dekorācijas ir interesantas, ļaunulis tāpat un protagonista mīlas objekts ir smuka, gudra, asa un visādi citādi ideāla meitene. Tomēr žēl, ka sākuma solījumi ātri vien izčākst un divas pēdējās romāna trešdaļas ir no pavisam citas operetes. Taču pēcgarša ir laba, iespējams, tāpēc, ka romāna vidū izdevās pārslēgties un pieskaņoties autora jaunajam plānam. Viņa nākamo grāmatu sagaidīšu ar interesi, cerot, ka šoreiz sanāks labāks mēģinājums izlavierēt starp divām aizām – vai varbūt pilnīga ielēkšana kreisajā, krāsu un fraktāļu bezdibenī.

Alberto Morāvia – The Conformist

Morāvia ir no tās plašās Dienvideiropas rakstnieku kopas, kuri savu politisko pārliecību pieraduši vicināt kā (sarkanu) karogu. Principā tas nav nekas slikts, bet “Konformista” sākumā gribot negribot nākas baidīties, ka autora izslavētā psiholoģiskā niansētība būs interesanta tikai tad, ja vienmēr gribējies uzzināt komiksu fašistu bērnības traumas (spoilers: seksuāla izmantošana). Pamazām romāna centrālais tēls mazliet tomēr padziļinās gan politiski, gan psiholoģiski, un parādās arī lasīšanas bauda. Ja pirmā puse galvenokārt patiešām koncentrējas uz mūžseno jautājumu “kāpēc viņš izauga par tādu kretīnu”, tad otrā daļa jau pāriet (joprojām psiholoģiskā) politiskā trillerī ar nodevībām un slepenām vēstulēm, un savaldzināšanu, un visu pārējo, kas tādos stāstos iederas.

Grāmatas galvenais tēls tā arī paliek par riebekli bez kauliem, lai gan viņam tiek dotas daudzas jo daudzas iespējas laboties vai vismaz izdarīt kādu soli pareizajā virzienā. Tā vietā viņš vienmēr izvēlas neizvēlēties, labāk sabrūkot turpat uz vietas, ja nu citādi patiešām nevar. Par laimi, grāmatas turpinājumā var nojaust arī zināmas autora simpātijas pret savu tēlu, tāpēc tā nav pirksta kratīšana un morāles skaitīšana 300 lappušu garumā. Tomēr lasīšanas prieks lielā mērā ir atkarīgs no spējas paciest (vai izbaudīt) ētiski kroplus tēlus. Par laimi, man tieši tādi šķiet interesantāki.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: