Ai, Hadži

Debesu trokšņu uzmodināts, Hadži uzreiz augšā neceļas. Sākumā ir jāsaprot, kas vispār notiek. Un jāaprod ar ķermeni, kas nezin kāpēc liekas daudz par lielu un pavisam, pilnīgi svešs. Un domām, kas ložņā pa galvu nepierasti skaidras, kā saules iededzinātas.

Uzvilcis sevi kājās – citādi to nosaukt nav iespējams –, viņš beidzot atver acis žilbinošajai dienasgaismai. Hadži priekšā ir nokaltušas zāles klāts pakalns, pār kuru plešas savādi izrobots debesu jums. Neviena koka, nevienas aitas, mājas vai cilvēka.

Viņš notrauš no drēbēm zemi, pārlaizdams savas nejēdzīgi garās rokas pār pleciem un krūtīm, un muguru, tad lēnām apgriežas apkārt, līdz attopas aci pret aci ar kapsētas žogu. Tas ir tiktāl sarūsējis un sašķiebies, ka diezin vai spētu ko pasargāt. Tiesa, tur nekā arī nav – viens vienīgs sakritušu, salauztu krustu lauks un izdangāta zeme ar izbalējušu fotogrāfiju lauskām.

Hadži arī neiet iekšā; no kapsētas zemes nāk gandrīz sajūtams karstums, neizskaidrojamā veidā atšķirīgs no saules siltuma. Tā vietā viņš pagriežas pret taku, kas ved lejā no paugura. Tur jābūt viņa ciemam.

Gaisā joprojām gandrīz saredzamas trīc neseno skaņu atbalsis. Aiz tām ceļas blāvas māju aprises, un nu beidzot parādās arī aitas. Tās ir sapulcējušās bariņā ciemata nomalē – iespējams, atskrējušas trokšņa izbiedētas, jo čabanu nekur nemana. Aitas vēro Hadži klusi un drūmi, kā aizvadītāji skatās uz novēloti atnākušu radinieku.

Klusē arī putni un pat ciemats, kad nu Hadži tam pienācis gana tuvu, lai varētu sagaidīt ja ne motoru pļerkstēšanu, tad vismaz kādas valodas. Bet nav ne viena, ne otra. Arī cilvēkus nemana. Tikai zāle joprojām stiepjas tikpat mīksta un gara kā viņa atmiņās.

Pirmā ciemata skaņa, ko viņš izdzird patiešām skaidri un nepārprotami, ir zīdaiņa raudas kādā nomales mājā. Aitām joprojām mēmi noskatoties, Hadži aiziet līdz sētai takas kreisajā malā un atver vārtiņus. Dārzā palikušas gandrīz tikai usnes un aitenes, pārsteidzošā kārtā pretodamās visu citu iznīcinājušajai saulei. Gar lieveni staigā netīru zosu pulciņš. Hadži ieraudzījušas, tās sāk gāgināt, bet tā arī ir visa dzīvība. Pat kukurūzas vālītes pie lopu nojumes ir sapuvušas.

Tikmēr gaudas ir kļuvušas vēl skaļākas, spēkā pamazām tuvodamās tām skaņām, kas bija uzcēlušas Hadži no garā miega. Viņam pamazām sāk likties, ka tas bijis vēl daudz garāks, nekā licies iepriekš. Bet viņš mēģina par to nedomāt.

Mājas durvis ir vaļā; to Hadži jau bija nojautis, tāpēc rokturi viņš tver nešaubīdamies. Ja tas ir sapnis, iekšā viņš netiks. Par to viņš nez kāpēc ir pārliecināts.

Taču durvis atveras. Virtuve un dzīvojamā istaba ir tukšas, kliedzieni nāk no viesistabas ēkas dziļumā. Tomēr tur Hadži pagaidām vēl neiet. Viņa uzmanību ir piesaistījušas sienas ar nolupušo krāsu un izbalējušajiem plankumiem virs durvīm, kur jābūt ikonai. Tas liekas mājiens, kādas atklāsmes sākums, taču mazuļa kliedzieni nupat jau sākuši spiesties galvā kā negribētas mūzikas skaņas, neļaujot pat nojaust, ko varētu nozīmēt šī kārtējā dīvainība. Nekas cits neatliek, kā doties uz viesistabu.

Tur viņš apstājas, tikko atvēris durvis. Gaidītā mazuļa vietā uz gultas ir izstiepies pieaudzis vīrietis. Tikai viņa rokas un kājas kustas patvaļīgi kā zīdainim un balss arī šeit nekļūst ne par matu pieaugušāka.

Kad Hadži izdevies mazliet aprast ar istabā redzamo, viņš beidzot pamana ko neparastu arī gulētāja ārienē. Tā locekļi ir nesamērīgi gari, bet galva – pārmēru liela. Hadži sakrusto pats savas rokas. To pirkstgali uz muguras saskaras, un viņš atceras, kā bija juties sākumā, tūlīt pēc debesu trokšņiem un paša uzmošanās. Rokas tad bija likušās garas kā šļūtenes, lai gan tobrīd viņš nebija spējis to uztvert citādi kā vienkārši nepatīkamu sajūtu. Tāpat kā šis pāraugušais mazulis, viņš nodomā, nespēdams nolaist skatienu no savādajām, gandrīz vabolīgajām kustībām.

Tā Hadži turpina skatīties, līdz debesīs nogrand sprādziens. Tad gan viņš apcērtas riņķī un izmetas ārā, kā bēgdams no apsolīta brāziena. Uz brīdi apklust pat pāraugušā zīdaiņa gaudi – tik skaļš bijis šis grandiens.

Iznācis uz lieveņa, Hadži skatiens gandrīz pats no sevis paceļas augšup. Debesis ir kļuvušas iesārtas un ar katru brīdi top arvien sarkanākas, it kā liesmu pārņemtas. Mākoņi liekas purpura piebriedināti. Tie nav ne gubu, ne spalvu mākoņi – to reljefās formas veido īstu debesu arhitektūru, daudzstāvu mājas, nekurienē vedošas kāpnes, mūrus un torņus. Un visa šī pilsēta gail tik pārliecinoši spožā ugunī, ka Hadži neizbrīna arī liesmu uzšvirkstēšana tepat uz zemes, šajā sausajā zālē, kuras stiebri slejas viņam līdz stulmiem tāpat kā bērnībā.

Kad zīdaiņa raudas atkal kļūst dzirdamas, Hadži vēl brīdi turpina skatīties augšup, mākoņu pilsētā, kas joprojām pieņemas spēkā un dzīvīgumā. Un arī zemes liesmas vairs nav tikai skaņa vien; viņš redz to sarkanos matus pārklājam paugura virsotni, tad stiepjamies lejup pār nogāzi, sekojot ciemata-kapsētas takai.

Aizbēgt no uguns ir tikpat bezcerīgi kā nonākt debesīs. Tāpēc viņš paliek stāvam turpat uz lieveņa, lūkodamies augšup, aizvien tikai augšup, kamēr uguns nāk tuvāk un tuvāk un mazuļa brēcieni kļūst arvien skaļāki. Tam piebalso arī aitas un zosis, tomēr neviena nebēg, tikai skatās ugunij tieši virsū, it kā būtu tur ieraudzījušas savu nākotni.

Tikai Hadži beidzot vairs nespēj izturēt karstumu. Lai kā viņš mēģina pierunāt sevi palikt uz vietas vai pat mesties tieši liesmās, kāds pašsaglabāšanās instinkts tomēr iedzen viņu mājā.

Ieraudzījis Hadži, puisēns uz brīdi pieklust, tad sāk brēkt ar jaunu sparu. Tikai sarkanā jūra aiz loga attur Hadži no atgriešanās pagalmā. Tā vietā viņš apguļas blakus raudātājam, apliek roku viņam ap pleciem, un pagriež sev līdzi ar skatu uz pakalnu, uz kapsētu. Pašās beigās uguns izklausās pēc vēja šalkoņas bērzu zaros – pēdējā, ko viņi atceras no pazarē iekārtā šūpuļa, pirms noskanēja mātes: “Ai, Hadži…”

Mājupceļā

Pirmoreiz tā pa īstam par pašnāvību Rita iedomājās lidojumā uz Parīzi. To nupat bija izdarījis lasītā romāna varonis, un viņa nolika grāmatu uz ceļiem, atspieda pieri pret logu un pavērās lejā uz mākoņiem. No augšas tie neatgādināja ne dzīvniekus, ne cilvēkus, neko. Tikai vilinoši siltas gubas, kurās ievelties un neatgriezties. Ar vieglām, patīkamām trīsām sirdī viņa iztēlojās kritienu, savu garo šausmu kliedzienu neatgriezeniskajā lidojumā pretī zemei, tomēr līdz apziņas izslēgšanās mirklim Rita netika, jo domas pārtrauca blakussēdētāja balss. “Atvainojos, bet jūs tagad izskatījāties tik eleganta, ka es nevarēju atrauties,” viņš teica. “Negribēju, lai domājat, ka esmu kaut kāds lūriķis… tāpēc nospriedu, ka vajadzētu paskaidrot. Mani sauc Valdis.”

Rita pasmaidīja par neveiklo iepazīšanās mēģinājumu, tomēr pateicās viņam un lidojuma atlikušo daļu viņi pavadīja tukšās, izklaidējošās pļāpās. Pašnāvības domas tika iespiestas kādā nomaļā kaktiņā starp atmiņām par lidmašīnas kavēšanos un turbulences zonu.

Pavisam tās gan neizplēnēja. Brīžos, kad pasaule kļuva īpaši vienmuļa, toreizējais vilinājums atgriezās no jauna – dažkārt pats no sevis, pavadot kādu patiesu sāpju uzvilnījumu, bet citreiz Rita pie lidojuma domām atgriezās apzināti, flirtēja ar tām līdzīgi neveiklā tiešumā kā bija darījis blakussēdētājs. Viņi joprojām reizēm satikās, lai gan īstas attiecības izveidoties nedraudēja. Ritai viņš šķita netverami tāls ar savu nopietnību un robusto dzīvesprieku, kas šķita tik svešs kā no citas planētas nācis.

Viņai arī nebija lielu iebildumu dzīvot vienai. Tā bija vieglāk, nekā slēpt aizvien biežākās nāves domas aiz ironiska smaida un vieglām asprātībām, lai ap viņu nerimtu vērpties smiekli, izdzēšot jebkādu iespējamo nopietnību viņas vārdos. Par to patiesumu īsti droša nebija arī Rita pati, pat ne rudens vakaros, kad dzīvoklī bija vēss un viņai šķita, ka guļamistabā gaida tumšs mākonis, kas ar katru gadu piebriest arvien vairāk un vairāk, smacēdams nesteidzīgi, bet neatlaidīgi.

Viņa sāka lasīt pašnāvību izdarījušo rakstnieku darbus, sevišķi dienasgrāmatas. Tad nāca autori, par kuru likteni nebija skaidrības, bet tad arī tie, kuri bija tikai runājuši, bet līdz darīšanai nebija tikuši. Viņu stāsti Ritai patika jo īpaši. Tajos nāve vienmēr bija līdzās, skaista un tumša, un eleganta.

Ar paziņām Rita par to nerunāja, nāve bija un palika viņas slepenā kaislība. Tikai vienreiz kādā ballītē viņa pēc vairākām vīna glāzēm aizrunājās par kādu nesen izlasītu grāmatu un tās lappusēs mājojošo tumsu, kas bija ievijusies viņas pašas sapņos līdzīgi melnam šallē ievītam pavedienam… Sarunas biedrene, kuras cinisko humoru Rita iepriekš bija uztvērusi ar skaļiem smiekliem, nu pieklusa un novērsa skatienu. Tad viņa pateica Ritai, ka pati divreiz ir mēģinājusi izdarīt pašnāvību, atvainojās un aizgāja pie uzkodu galda.

Pamazām arī grāmatas zaudēja kādreizējo burvību, un to lasīšanas vietā viņa pasāka vienkārši skatīties ārā pa logu. Valdis par to neko neteica, taču, šķiet, sajuta draudzenes pārmaiņu. Viņš arvien biežāk aicināja Ritu satikties un vēl pēc pusgada bildināja viņu. Ne mīlestības, bet kopdzīves, draudzības un ģimenes vārdā. Viņa piekrita to pašu iemeslu dēļ. Un bija priecīga, kad palika stāvoklī. Ne laimīga, bet tomēr.

Taču pēc divarpus mēnešiem Rita reiz uztrūkās nakts vidū no tām pašām lidojuma domām. Tikai šoreiz tajās bija krietna deva pavisam īstas tumsas, tās pašas, kas tik ilgi bija smacējusi viņu vienpatīgajā dzīvoklī. Tā nepazuda arī nākamajās naktīs, lai gan pavisam melna nekļuva. Tikai sabiezēja lietus mākoņos, cauri kuriem viņa tad lidoja, rokās turot bērnu, nedzimušu un nemirušu. Viņa to nesa, līdz varēja noguldīt kādās mūžīgas esības gubās. Reizēm Rita pamodās no šiem sapņiem kā murgiem, bet citreiz no rīta viņu pārsteidza smaids uz lūpām. Valdis redzēja sievas nemieru un mēģināja viņu nomierināt, taču Rita izvairījās no vīra pieskārieniem. No viņa vārdiem Ritai gribējās raudāt. Tā mēdz būt grūtniecības laikā, viņa mierināja vīru savos gaišākajos brīžos, un viņš gribēja tam ticēt. Varbūt arī ticēja. Vismaz vēlāk, kad Rita pēc spontānā aborta atstāja slimnīcu un atgriezās mājās, Valdis nevienam neteica, ka pirmajā naktī sieva ir smējusies līdz asarām.

Divgalvis

Pirmais oficiāli zināmais galvas recipients Latvijā bija Māris Lazdiņš, 27 gadus vecs mūziķis ar specializāciju uz reklāmas džingliem un padziļinātu interesi par bioinženieriju. Tolaik galvas pārstādīšana bija jauna un riskanta procedūra – tā saukto divgalvju droši vien bija mazāk par diviem tūkstošiem visā pasaulē –, tāpēc operāciju Mārim veica Šveicē. Galvas donors bija 40 gadus vecs kubiešu izcelsmes programmētājs Marko de Boka no Vācijas, kurš bija palicis paralizēts pēc smagas autoavārijas. Šos faktus vēlos minēt jau pašā sākumā, jo toreizējā situācija bija būtiski atšķirīga no mūsdienu pārstādīšanām, kas lielākoties notiek finansiālu apsvērumu vārdā, vienlaikus rūpīgi izanalizējot donora un recipienta saderību. Tāpēc šis konkrētais stāsts nav izmantojams tālejošiem secinājumiem par pašas procedūras lietderīgumu.

Galvenais mūsu informācijas avots par turpmākajiem notikumiem ir Māra dienasgrāmata, kuru viņš īpaši aktīvi rakstīja pirmajās nedēļās pēc operācijas. No tās uzzinām, ka atlabšana sākumā bija pat ļoti sekmīga. Marko savu jauno dzīvi uztvēra ar viegli saprotamu ziņkāri un Mārim patīkamu atturību. Tieši iespējamās raksturu atšķirības viņu pirms operācijas bija biedējušas visvairāk, pēdējā brīdī gandrīz liekot atteikties no Marko galvas pieņemšanas. Tomēr kopdzīve izrādījās vieglāka nekā gaidīts. Pirmajos dienasgrāmatas ierakstos Māris kā vienīgās problēmas min jaunā plecubiedra krākšanu naktīs un reizēm pārmērīgo tieksmi bārstīt asprātības. Tomēr to atsvēra viņa palīdzība darbā, jo Marko izrādījās apbrīnojami labs svilpotājs, kas ļāva daudz vieglāk izmēģināt Māra sacerētās melodijas. Viņa ieguldījumu novērtēja arī priekšnieks, kurš iepriekš reizēm bija sūdzējies par džinglu paredzamību. Pārējie kolēģi Māra pārmaiņu uztvēra ar interesi un dzēlībām, kurām tiek veltīta liela daļa dienasgrāmatas pirmo lappušu.

Saskaņā ar dienasgrāmatu, pirmās nopietnās domstarpības Mārim ar Marko parādījās pusotru mēnesi pēc operācijas, vakarā pēc tikšanās ar kādu labu Māra draudzeni. Tā kā Marko nerunāja latviski, viņš pēc tam rūpīgi izprašņāja Māri par viņu sarunu un līdzšinējām attiecībām. Visvairāk viņu, šķiet, izbrīnīja Māra pasivitāte – šis vārds dienasgrāmatā ir pasvītrots un papildināts ar trim izsaukuma zīmēm. Par to viņi tovakar strīdējās līdz pat vēlai naktij. Māris apgalvoja, ka tā uzvesties šeit ir pieņemts, kamēr Marko aizrādījis, ka sievietes visur un vienmēr ir vienādas, un tāda pārspīlēta pieklājība nevar nākt par labu viņa attiecību izredzēm. Tad Māris atklāja savu neapmierinātību ar Marko svelpšanu naktīs un darbavietai nepiederīgajiem jokiem, un beigās strīds ieilga līdz vēlam vakaram.

Lai gan nākamajā dienā tika salīgts miers, ja ticam dienasgrāmatai, jau pēc divām nedēļām notika nākamais atklātais konflikts. Šoreiz tas bija darba dēļ, un to izraisīja Māra piekrišana strādāt arī sestdienā, noraidot Marko aicinājumu doties izklaidēties. Drīz pēc tam bija nākamā tikšanās ar Māra draudzeni, kam sekoja vēl viena saķeršanās. No dienasgrāmatas nojaušams, ka Māris uzskatīja par goda lietu nepakļauties aizvien uzstājīgākajiem Marko ieteikumiem mainīt savus ieradumus.

Drīz pēc tam dienasgrāmata pāriet šifrētā pierakstā, kuru mums izdevās izlasīt tikai salīdzinoši nesen. Par šādu soli Māris izšķīrās tāpēc, ka Marko latviešu valodas zināšanas strauji uzlabojās, un viņš būtu varējis lasīt Māra rakstīto pats pār savu plecu, tā teikt. Iespējams, pateicoties jauniegūtajai brīvībai, nākamās lappuses galvenokārt pilda dažādas sūdzības par Marko iejaukšanos viņa privātajā dzīvē. Tām ir gandrīz apsēstības pieskaņa – viņš tiek vainots visās Māra problēmās, kurām šajā laikā pievienojušies arī negulētas naktis un problēmas darbā. Šie rakstiskie dusmu izvirdumi noslēdzas ar pamiera līgumu, proti, Marko apsolīja ārpus mājām ar Māri nestrīdēties apmaiņā pret iespēju pēc atgriešanās nekautrējoties izteikt savu viedokli.

Tas viņiem patiešām palīdz – vismaz nākamās nedēļas ierakstos Māra dienasgrāmatā ir mazāk neapmierinātības, un brīžiem viņš pat izceļ Marko palīdzību darbā. Vienā ierakstā atrodama arī norāde, ka viņš izmēģinājis “aktīvāku pieeju” kārtējā tikšanās reizē ar draudzeni, tiesa, sīkāk tas netiek paskaidrots.

Pamiers tomēr izrādās īss, jo pēc ieraksta par atzinību, ko darbā ir izpelnījusies kāda Marko melodija, jau nākamajā lappuse ir grūti salasāms, paranojas piesātināts teksts, šķiet, tapis tumsā, kārtējā bezmiega naktī, sargoties nepārtraukt fonā skanošos krācienus. Tajā Māris raksta, ka viņam esot pamatotas aizdomas par slēptu Marko iejaukšanos viņa ikdienas dzīvē sabotāžas nolūkos. Tāpēc viņš jau apšaubot ikviena sava izteiktā vārda, ikkatras darbības izcelsmi, jo svešas viņam šķietot pat paša domas, nemaz nerunājot par rīcību, kas kļuvusi pavisam neatpazīstama. Šajā ierakstā arī pirmo un vienīgo reizi tiek iztirzāta doma par atbrīvošanos no Marko galvas. Saistībā ar turpmākajiem notikumiem, ir interesanti atzīmēt, ka Māris rakstiski apsver un atmet gan nožņaugšanu, gan nošaušanu, gan citus nonāvēšanas veidus, beigās secinot, ka pilnībā nav iespējams uzticēties pat paša rokām. Turpinājums šai domai gan neseko, liekot mums turpmākos notikumus rekonstruēt pašiem, vadoties no pieejamajiem faktiem.

Tie ir šādi: pēc šī, vēlāk sasvītrotā ieraksta dienasgrāmatā ir atrodami vēl tikai četri teksti, kas visi ir ļoti pozitīvi, līdzīgi iepriekšējiem Marko slavinājumiem. Pēdējais no tiem ir datēts ar 14. jūniju. Saskaņā ar kolēģu teikto, Marko viens pats darbā pirmoreiz ieradās 19. jūnijā. Par Māra likteni neviens viņam neprasīja, un arī viņš pats esot vienkārši pieķēries darbam, neko tā arī nepaskaidrojot. Pārējie darbinieki nosprieduši, ka jautājumi te nebūtu vietā, un drīz vien ir pieraduši pie sava jaunā kolēģa. Darbs no tā neesot cietis, apgalvo priekšnieks, tikai grāmatvedībai radušās nelielas galvassāpes.

Arī Ieva, tagadējā Marko draudzene, saka būtībā to pašu. Jā, sākumā pārmaiņa esot bijusi savāda, taču viņa tobrīd jau bija pieradusi pie Marko galvas un Māra ķermeņa, tāpēc nav uzskatījusi par vajadzīgu izprašņāt viņu par notikušo. Un tagad viņi ir saderinājušies, tā ka droši vien tā arī bijis pareizāk.

Tāpēc, ņemot vērā faktu, ka Māra galva ir pazudusi visā pilnībā – pāri nav palicis pat ne kakls – , kā arī pēdējos viņa dienasgrāmatas ierakstus, ticamākā notikumu secība varētu būt šāda: kādunakt Māris ir negaidīti uzmodies vai arī ilgāku laiku nav spējis aizmigt, un vienubrīd ir sācis vērot Marko naksnīgo sejas izteiksmi. Joprojām pārliecināts, ka savām rokām nevar uzticēties pat plecubiedra miega laikā, Māris tad izlēmis pārgrauzt viņam rīkli.

Reiz iekodies tajā, viņš tad sāka grauzties aizvien dziļāk pretinieka galvā, lai apēstu to un apslēptu nodarītā pēdas. Ļoti iespējams, ka tikai pēdējā kodienā Māris pamanīja, ka viss ir iegrimis tumsā, ka viņa paša pasaule ir sarukusi līdz neredzamam punktam. Un tad izdzisa arī tas – kā izslēgtā televizora bilde, vien pašā pēdējā brīdī ļaujot Mārim apjēgt, ka viņš ir apēdis pats savu galvu, ķermeni atstājot Marko ziņā.

Fedginator's tactics room

Football tactics - mostly EPL and La Liga.

Pass and Move

There is more to football than just the scoreline.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around the Corner

The Girl With the TBR Tattoo

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: