Gundegas Repšes trio

Gundega Repše ilgu laiku bija viens no maniem caurumiem mūsdienu latviešu literatūrā, kuru šogad beidzot sāku aizpildīt. Salīdzinoši drīz citu pēc citas izlasīju “Septiņus stāstus par mīlu”,  “Ugunszīmi” un “Bāreņu namu” un vēlāk plānoju pieķerties vismaz “Īkstītei” un “Alvas kliedzienam”. Par trim pieveiktajām grāmatām nebiju gluži stāvā sajūsmā, taču tās visas bija pietiekami atšķirīgas un savdabīgas, un konceptuāli interesantas, lai radītu sajūtu, ka kaut kur tuvumā ir jābūt arī patiešām izcilam darbam, kas iztiks bez Repšei reizēm raksturīgās pārcentības un īstenos attiecīgajā stāstā ielikto potenciālu un darbu.

Manā izpratnē vistuvāk šim ideālam laikam bija garstāsts “Stigma” no krājuma “Septiņi stāsti par mīlu”. Un tas mani patiešām pārsteidza, jo iepriekšējie pieci grāmatas gabali lika tikai apšaubīt Repšes lasīšanas ieceres jēgu. Bet “Stigmā” gandrīz vai pārliecināja, ka būtu vērts pārlasīt iepriekšējos stāstus. Tajā nebija gandrīz nekā no pirmās grāmatas puses gaudenā manierīguma. Šķita, ka autore ir ļāvusi stāstam atbrīvoties no ieceres ciešā žņauga, kas veiksmīgi bija nosmacējis pārējos gabalus. “Stigma” vienkārši šķita brīvāka un līdz ar to arī ievelkošāka, un lasīšanu atalgoja visā garumā ar nerimtīgu virzību un filozofiskā/literārā satura apvienojumu. Taču grāmatas stāsti ir (daļēji) saistīti, tāpēc to nevar izraut ārā un publicēt atsevišķi, lai kā es to būtu gribējis.

Salīdzinājumam “Ugunszīme” bija daudz vienkāršāks (īs)romāns, kas patiesībā ļoti labi sasaucas ar 25 gadus vēlāko “Mātes pienu”. Par to stāstot, gribas aprakstīt sižetu un personāžus, nevis rakstīšanas fīčas vai lasīšanas sajūtas. Un diemžēl arī piesaukt manai gaumei pārspīlēti sabiezināto melodrāmu un skumji plakanos varoņus (šis vārds “Ugunszīmei” šķiet piemērotāks par man tuvāko “tēli”). Brīžiem šķita, ka galvenā pieeja rakstot ir bijusi “dubults jau neplīst, tāpēc jāatgādina, ka šitā sieviete nu gan bija īsts eņģelis”. Lielākoties to gan nolīdzsvaroja romāna centrālais tēls ar patiešām interesanto un labi izveidoto iekšējo dilemmu, kas attīstījās visas grāmatas gaitā. Bet tikai lielākoties.

Nu jā, un tad vēl “Bāreņu nams”, kas atkal mani pārsteidza ar sānsoli. Līdzīgi kā “Stigmā”, arī šajā romānā sākotnējā situācija ir krietni uzspēlēta (tur – bariņš ar kretīniem izbrauc cauri miglai un attopas pazudušā pasaulē, šeit – bariņš ar kretīniem sanāk kopā apspriest talantīga bārenīša adoptēšanu, bet tad viens no viņiem pašiem atstiepj kājas, iespējams, ne bez palīdzības), taču “Bāreņu namā” skaudri pietrūkst kāda virzoša spēka. Tā vietā ir iztikts ar patīkami sapītiem miniportretiem, bet tas arī ir viss. Turklāt arī tie brīžiem kļūst smieklīgi pārspīlēti. Reizēm tas ir apzināti – un tās nodaļas man patika vislabāk -, taču lasot nepameta sajūta, ka ar dažu cilvēku stāstiem ir mēģināts izspiest no lasītāja kādu asariņu. Pats par sevi tas nav nekas slikts, bet tam būtu vajadzīgs kāds daudz mazāk samākslots darbs par “Bāreņu namu”.

Bet vienmēr taču ir nākamais (vai iepriekšējais) romāns, vai ne? Un Repšes darbi patiešām ir interesantāki par lielu daļu pārējā literatūras fona. Lai arī lielā svara celšanas mēģinājumi man viņas stāstos ne vienmēr šķita sekmīgi, taču tas vienalga ir labāk nekā smuki dancot pa pļavu ar vieglajiem svariņiem rokas. Tāpēc pēc kāda laika pieķeršos nākamajam viņas cepumam.

Inga Ābele – Klūgu mūks

“Klūgu mūka” sižetu atstāstīt būtu bezjēdzīgi, turklāt tas nopietni draudētu atbaidīt lasītājus. Sakritību, negribētu grūtniecību un pasaules nomocītu taurenīšu šeit ir vairāk nekā meksikāņu seriālā. Tā, piemēram, kāda braša lidotāja dzīvību glābj lodes iestrēgšana kādreizējās mīļākās (Arhangeļskā netīšām satiktas dzimtā ciema atvases) iedotā medaljonā, kuru viņai aplicis savulaik Pēterburgā meiteni izglābušais lidotāja tēvocis. Nu, un tādā garā. Attiecīgi noskaņotam lasītājam(-i) sižets liks ķerties pie sirds un izjusti elst par dzīves brīnumiem. Aija Fedorova “Latvju tekstos” jau precīzi norādīja, ka romāns drīzāk piederams svētā dzīves aprakstu žanram, un no savas puses varu tikai piebilst, ka to papildina arī latgalisku “Straumēnu” piešprice sākumā un latviešu vēstures romānos neizbēgamais stāsts par krievu/boļševiku nezvēriem grāmatas beigās.

Bīties tomēr nevajag. Pat dramatiskākie sižeta pavērsieni un vienpusējākās tēlu baltās vai melnās sirds izpausmes lielākoties ir baudāmas un liks sirdij sisties ātrāk. Tas pat nav stila dēļ – Ābeles brīžiem pārsātinātā valoda nav man tuvākais rakstīšanas veids -, drīzāk te vainojama tāda kā dziļa stāstniecības principu un mēra izjūta. Tāpēc tēlu dzīves drāmas “Klūgu mūkā” reti pāraug melodrāmā, pat ja vēlākā atstāstā to nevar uztvert citādi. To visu papildina dažas lieliski uzrakstītas ainas, un arī pārējās nodaļas gandrīz vienmēr sniedz kādu forši uzknābājamu stāsta graudiņu. Rezultātā sanāk tāda kā viegli mūsdienīgota klasika, kas tāpēc vien ir labāka par lielu daļu īstās klasikas.

Inga Žolude – Santa Biblia

“Santa Biblia” man bija viena no tām grāmatām, kurām paliekošā pēcgarša ir krietni labāka par lasīšanas brīža sajūtām. Kaitinošās lietas ir izbālējušas, bet spilgtās ainas joprojām turas atmiņās: labākajās no tām ir kaut kas no sirreālisma klasikas spilgtuma un instinktīvi saprotamās nepareizības. Diemžēl pārāk bieži (vismaz man) jau nākamajā pagriezienā stāsta pasaule un tās dzinuļi ne vien noskaidrojas, bet arī pārspilgtinās tiktāl, ka acis vairs nevar izturēt. Paliekot pustumsā, daļējā neskaidrībā un, galvenais, neziņā par paša patiesību, stāsts, manuprāt, drīzāk iegūtu nekā zaudētu. Tagad šķiet, ka atbilžu tajā ir vairāk nekā jautājumu.

Nepārliecināja arī grāmatas plūdums, lai gan kvesta sašķelšana pārdzīvojumu/pārbaudījumu punktos, manuprāt, bija veiksmīgs risinājums, kas pasargāja “Santa Biblia” pret tamlīdzīgiem gabaliem vienmēr draudošo banalitāti. Tomēr galvenās varones pašizziņas ceļā bija kaut kas īpašs – tāda kā neatņemama svarīguma sajūta vai iekšēja uguns, kas lielākoties spēja izdzēst iebildumus un arī tagad, pusgadu pēc grāmatas izlasīšanas, to noturēt kādā no atmiņas priekškambariem. Lai gan neesmu pārliecināts, ka gribētu lasīt vēlreiz, priecājos, ka pieķēros klāt.

Zigmunds Skujiņš – Miesas krāsas domino

Skujiņš ir viens no maniem lasītākajiem latviešu autoriem, bet tagad likšu viņam mieru uz ilgāku laiku. Romāns lasīšanas laikā šķiet foršs – daudzkrāsains, interesants, labi savītiem paralēlsižetiem -, taču pēc tam nav nekādas vēlmes vai vajadzības to pārlasīt. Viss galvenais vienalga ir virspusē, ieskaitot Skujiņa apsēstības, bet pie pārējā nirties jēga vien teorētiķiem vai nīgriem večiem, kuri grib apstrīdēt viņa apgalvojumus – nu, vai pierakstīt tos, lai smērētu sejā citiem nīgriem večiem. Tādu netrūks, jo apsēstības ir pārāk tipiskas – latviešu tautas būtība un viss pārējais. Tiesa, risinātas tās ir interesantākā veidā, ar mazliet savdabīgākiem, gandrīz aristokrātiskiem secinājumiem.

Ar “Miesas krāsas domino” man ir līdzīgi kā ar citiem Skujiņa romāniem: lasīt ir ļoti patīkami, bet pēc tam grūti paskaidrot, no kurienes tas prieks īsti nācis. Atmiņā palicis tikai paša nīgrums par vecišķo lekciju grāmatas beigās un pārspīlēti gludenajiem sižeta līniju atrisinājumiem. Kaut varbūt tieši šeit slēpjas paskaidrojums: līdz pēdējām 50 lappusēm teksts bija patīkami patstāvīgs un lasītājam atvērts, tikai ar dažkartējo samuģīšanos, mēģinot izrādīt krāsainās spalvas vai dusmīgi māt ar kaulaino pirkstu. Stāstu savīt Skujiņš prot ļoti labi, to izstāstīt tāpat, bet mēģinājumi romānu pacelt augstākā līmenī aizvien beidzas ar iluzionista trikiem un/vai lasītāja pamācīšanu.

MsMarii recenzija

Citu Skujiņa grāmatu recenzijas šepat

Jānis Joņevs – Jelgava ’94

Image

Neesmu bijis ne metālā, ne Jelgavā. Varbūt tāpēc grāmatas saturs tik lielā ātrumā izlecis no prāta, ka tagad atceros tikai dažas ainas, tēlus un pārlieku sentimentālās beigas iz sērijas “un tad es pieaugu… bet varbūt nevajadzēja???” Bet izlasīju ātri, priecājoties par pretenciozitātes iztrūkumu, spilgtajiem tēliem un valodas raitumu. Līdzīgi bija ar Viļa Lācīša “Stroiku” (atskaitot valodai izteiktos komplimentus), kurai šis romāns varētu būt tāds kā attāls brālēns. Reizēm neko vairāk arī nevajag, reizēm paņemt rokās šādu grāmatu sagādā vieglumu un siltumu sirdī.

Galvenās pārdomas pēc izlasīšanas bija par daudzajām brīvajām nišām Latvijas oriģinālliteratūrā. Tajā joprojām ir daudz vietas atmiņu gabaliem, krimiķiem, piedzīvojumu grāmatām, ceļojumu stāstiem, humorīgiem pastāstiņiem, sportistu memuāriem un tamlīdzīgām lietām, ar kurām šobrīd lielākoties nodarbojas viens-divi ļoti aktīvi cilvēki. No vienas puses forši, ka rakstnieki daļēji tiek uzskatīti par neaizskaramiem pārcilvēkiem, taču lasītāju paplašināšanai neko daudz tas nepalīdz. Par Joņeva grāmatu priecājos ne tikai tāpēc, bet arī.

Māris Bērziņš – Gūtenmorgens

Gūtenmorgens un recenzija

Līdz pat pagājušā gada beigām es Gūtenmorgena stāstus nebiju lasījis nemaz. Redzējis tos biju daudzviet, taču garām paslīdējošajos teikumos un citu raksturojumos arvien jautās kaut kas no “Savādi gan” un “Imantas Babītes” kokainākajiem, mākslotākajiem garadarbiem. Daļēji droši vien arī negribēju sabojāt iespaidu par pašu Māri Bērziņu*. Arī Māra Bišofa zīmējumi nav īsti manā gaumē, tāpēc biju paredzējis izlaist grāmatu pavisam, līdz tā parādījās publicētavā (neesmu nekā ar viņiem saistīts, taču cenas vilinājums un e-versijas pieejamība mani neatstāj vienaldzīgu – kaut arī Mansards plēš tikai par vienu ādiņu vairāk).

Lasot pa celi smieklos nesitu, tomēr bažas izrādījās veltas. Neizbēgamajā salīdzinājumā ar Harmsu (kura līdzinieks arī iepeld vienā miniatūrā) Gūtenmorgens šķiet mazliet piezemētāks un praktiskāks – zemnieciskāks, varbūt. Ja neskaita pāris ainas, kuras nepaceļas diži augstāk par vārdu spēli, grāmata tomēr itin droši nostājas pati uz savām kājām, spēj gan smīdināt, gan arī pacelt uzacis priekā par iedvesmas dzirksteles iešķilšanos smadzenēs. Pat nemitīgā mizanscēnas atkārtošana labi ietilpst bērnišķīgajā jokošanās noskaņā, jo sevišķi pēc tam, kad sākas tās pakāpeniskā attīstīšanās. Pie beigām gan iestājās viegls pagurums un cerība, ka Gūtenmorgenu un draugus nomainīs kas cits: bet par turpinājumu labāk pastāstīs mūsu pašu vietējais Sīzifs.
* Godīgi būtu atklāt, ka pāris mēnešus strādāju ar viņu pēdējā “Dadža” reinkarnācijā, taču tālāk par sasveicināšanos netikām.

Guntis Berelis – Ugunīgi vērši ar zelta ragiem

Vislielākie iebildumi man tomēr ir pret vāku. Labi, ka e-versija nav jāslēpj no ciemiņiem.

Bereļa romānā netrūkst līķu kalnu, asiņu jūru un citu klišejtopoloģijas iezīmju, nemaz nerunājot par literatūrvēsturiskām traģikomēdijām un individuālām drāmām. Un tomēr skumjākais brīdis grāmatā bija īsi pirms puses, kad mani pārmāca sajūta, ka turpinājumā nevaru gaidīt neko vairāk par atkārtošanos, variācijām par tēmu, atkārtošanos un varbūt arī kādu patiešām foršu ainu. Lielā mērā tā arī bija: slaktētājs slaktēja, upuri mira un lopiņi nodevās lopiskām izdarībām. Mākslas un tās radītāju ciešā saistība ar minētajām izdarībām domu katlā sautējās līdz pat beigu daļai.

Žēl, jo uzstādījums bija daudzsološs un sākumā arī krietni interesants: divi paralēli stāsti par neģēlīgiem māksliniekiem, kuri neģēlīgi izmanto meitenes savu mākslas darbu radīšanā. Pa vidu vēl aptrakušu veču orķestris (pavedienu ar pārējo tā īsti arī neieraudzīju – lieks mājiens uz mākslinieciskā procesa neglīto realitāti kā romāna tēmu?), autora tēla cieša iesaistīšana, kautiņi, seksošanās… Lasīt bija aizraujoši, smadzenes arī kustējās, varēju lasīt un pat neskumt, ka piemirsto atslēgu dēļ līdz pat vēlam vakaram biju iestrēdzis ārpus mājas. Tad sākās atkārtošanās. Kāpinājumam tā nereti ir noderīga, taču pat pašironiskos, nemitīgi aci piemiedzošos stāstos būtu labi nedarīt to tik atklāti – vai vismaz parūpēties, lai lasītāja interese patiešām tiktu kāpināta. Labi, ka vismaz literatūrvēsturiskajā stāstā ņemšanās bija daudzveidīgāka, iestrēgstot aplī tikai retumis.

(P.S. Cepure nost Bereļa priekšā par stāšanos e-avangardā. Grāmata par maziem naudiņiem iegādājama http://www.publicetava.lv – par spīti otrās puses izraisītajam nīgrumam pirkt iesaku vienalga – kopējais baudījums ir lielāks par prasītajiem naudiņiem. Autora stāsts par sevi lasāms šeku: http://lasitajaspiezimes.wordpress.com/2012/12/13/berelis.)

Mēs. XX gadsimts

Stāstu krājums “Mēs. XX gadsimts” ir mēģinājums ar literatūras – personisku, bet izdomātu naratīvu palīdzību izstāstīt XX gadsimta Latvijas vēsturi. Tuvplāns šai gadā, tuvplāns tai gadā, bet kopā – vesela filma. Grāmatas idejiskā autore ir Gundega Repše, kura tās konceptā atvēlējusi vietu tikai rakstniecēm, jo sieviešu pieredze esot nepelnīti nostumta oficiālajā vēsturē un literatūrkritikā. Par spīti sākotnējiem aizspriedumiem pret apgriezto seksismu, beigās nākas vien atzīt, ka ideja ir nostrādājusi: autores lielākoties patiešām koncentrējās uz aizmirsto sieviešu pieredzi, kas arī stāstiem piedeva personiskāku, tuvāku un tāpēc skarošāku toni.

Tā kā vairākas autores pazīstu personīgi, apraksta vērtējumi un secinājumi uz viņām neattiecas: neko sliktu tak vienalga neteiktu. Bet arī pārējās rakstnieces vai nu notur parasto līmeni, vai arī iedarbojas negaidītā veidā: piemēram, Ābeles darbi līdz šim man runāja garām, bet “Sīrups” vārdu dzeju uzsvēra mazāk, un ļāva izcelties tekstā ieslēgtajam dramatismam. Patiesībā līdzīgi bija ar citiem stāstiem, kas visi jautās koncentrētāki, paredzēti vairāk lasītājiem, ne sēņotājiem. Bija arī pāris izņēmumi: Repšes un Manfeldes stāstos es pavisam vienkārši apmaldījos vārdu mežā un neko nesapratu. Vairums citu tomēr patika ne vien man, bet arī citiem tuvajiem, mazāk aktīvajiem lasītājiem, tā kā drošu sirdi varu teikt, ka ne visa mūsdienu latviešu sieviešu literatūru ir tik tālu stratosfērā, kā to nereti mālē. Vismaz krājumā “Mēs” dominē runāšana caur saknēm.

Vizma Belševica – Bille


Skolu es pabeidzu bez obligātās latviešu literatūras bagāžas galvā, jo dažus no tiem pēc apraksta vai pirmajiem pieciem teikumiem atzinu par garlaicīgiem salīdzinājumā ar kosmosa zirnekļu cīņām, dažiem autoriem biju izlasījis citus, mājās vai bibliotēkā atrastus darbus, bet vēl citus vienkārši bija slinkums meklēt. Un labi, ka tā, citādi “Billi” tagad nebūtu lasījis, paliekot bez vienas no šīgada patīkamākajām grāmatām. Tai nav pasaules dižgaru vēriena, dziļuma, paralēlo dimensiju un visādu citādu fīču, toties sajūtu nodošanas ziņā Belševica gan ar viņiem var droši sacensties. Reputācijas dēļ gaidītā raudamgabala un/vai dabas aprakstu gabala vietā dabūju mājīgu, neuzkrītoši reālistisku un psiholoģisku, brīžiem sāpīgu, brīžiem mīlīgu, brīžiem smieklīgu gabalu par pirmskara cilvēkiem Pierīgā un (mazliet) laukos.

Grāmatu veido daudzas ainas ar mainīgām noskaņām un uzsvariem, kas pārvietojas no pašas mazās Billes dzīves uz atslēgcaurumā redzēto vecāku dzīvi, viņu kašķiem, radiem, radu kašķiem, draugiem un draugu kašķiem. Lēnā meitenes pieaugšana minimāli maina viņas dzīvesziņu un iebūvēto nepatikšanu magnētu, tā kā pat lēnākajās, “mākslinieciskākajās” ainiņās vienmēr ir kāds interesants moments, kas lasīšanu padara patīkami ievelkošu. Domāju drīzumā uzzināt, vai meitenes tālākā pieaugšana abos grāmatas turpinājumos nemazinās efektu. Bet tikmēr Billi droši saucu par sev patīkamāko pārsteigumu latviešu literatūrā kopš Apsīšu Jēkaba stāstiem.

Zigmunds Skujiņš – Kailums

Man “Kailums” bija foršs, viegli un ātri izlasāms gabals, kura visuresošo masku motīvs ir tik sasodīti visuresošs kā ceļu policista daikts viņa rokā. Vienlaikus tieši šī vienkāršā centrētība lielā mērā, šķiet, ļauj romānam pacelties, jo Skujiņa rokā tajā brīžiem vēl ir jūtama nestabilitāte, taču tēmas esamība darbojas kā tāds balsts, kas neļauj būvei pavisam saļurkāties. Tās gan ir tādas rūgumpoda skumjas, atklājot, ka grāmata ne mēģina, ne plāno pacelties augstākā lidojumā kā sākumā varētu šķist. Ja lasītājs nesacerēsies, nervi tekstam atsauksies, un ļaus to uztvert pienācīgi – kā jauku jauniešu gabalu ar noderīgu vēstījumu, kas ideāli būtu lasāms vēlajos pusaudža gados.

A stāsts ir par izmainītu pasauli – jaunas rūpnīcas jaunu strādnieču pārpildīto mazpilsētu Randavu. Tur atbrauc vēstuļu sarakstes atvilināts puisis, un visi ar lielu azartu sāk Ņemties. Kailuma grāmatā nav, ir tikai aizlienētu apģērbu slānis uz slāņa, neviens nespēj būt pats un to vien dara kā izliekas. Tikai vecie vēl turpina dzīvot savā galvā, kaut arī ir viegli apjukuši un tā kā iemēģina roku maskēšanās sportā. Tas viss ir lielisks pamats sižeta pavērsienu un atklāsmju pusmiljonam, kas diezgan līdzīgi sadalās pa vienkārši negaidītām, bet iekšēji loģiskām, motīvus/tēlus atklājošām un abzolūti abzurdām. Izklaide garantēta. Par to Skujiņam arī paldies.

Fedginator's tactics room

Football tactics - mostly EPL and La Liga.

Pass and Move

There is more to football than just the scoreline.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around the Corner

The Girl With the TBR Tattoo

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: