Džena Morisa – Heaven’s Command: An Imperial Progress

morris-commandNebija viegli saņemties uz grāmatas pirkšanu pat par ļoti lētu naudu: tā ir britu impērijas triloģijas pirmā daļa, tuvu pie 600 lappusēm sīkiem burtiem, turklāt sarakstīta septiņdesmito sākumā. Tomēr pietika brīdi pāršķirstīt un palasīt dažus izvilkumus, lai saprastu, ka Morisa ne velti ir vēsturiskās un ceļojumu literatūras klasiķe. Apraksti ir vizuāli spilgti, stāsti – ievelkoši un atmiņā paliekoši. Drīz vien kļūst skaidrs, ka arī no izmēra nav jābaidās, jo grāmatu veido pārdesmit īsākas nodaļas – noslēgti stāsti ar sākumu un beigām par kādu interesantu, izvēlētajai tēmai raksturīgu epizodi.

Lai gan Morisa par savu uzdevumu grāmatas sākumā izvirza impērijas “estētiskās vēstures” aprakstīšanu un māksla, arhitektūra, sociālās pārmaiņas u.t.t. vienmēr ir stāstu fonā, apraksti lielākoties pievēršas ekscentriķiem, piedzīvojumu meklētājiem, uzvarām, sakāvēm un koloniālajam genocīdam. Tiesa, kopš septiņdesmito sākuma arī šķietami skaidrajā britu koloniālajā vēsturē šis tas ir mainījies: piemēram, vienā nodaļā aprakstītais indiešu profesionālo slepkavu thuggee kults mūsdienās nereti tiek apšaubīts kā politisks izdomājums vai vismaz pārspīlējums. Bet es vienalga ar lielu prieku skatos uz turpmākajiem britu impērijas spožuma un posta aprakstiem abu nākamo daļu 1100 lappusēs.

Gabriels Garsija Markess – Mīlestība holeras laikos

Image

Iespējams, visvieglāk lasāmais Markesa darbs: piecdesmit gadus aizturētas mīlestības eposs par dažādos veidos sajātām dzīvām un dažādām pieejām jūtām un attiecībām. Pamīšus skaista un rupja, smieklīga un traģiska grāmata, kurā, šķiet, mēģināts ielikt veselu dzīvi ar visām saistītajām banalitātēm, aizgrābtības un mulsuma brīžiem, acu atvēršanos un aizvēršanos. Valoda plūst mierīgi, nepinoties mezglos un galvas mežģos, tikai retu reizi atgādinot par autora vārdu un agrāko grāmatu stilu. Tomēr pasaule ir tikpat pilnasinīga kā vienmēr, tur var pazust un krietni ilgi dzīvot līdzi tēliem.

Lasītāju atsauksmēs nereti kritizēta šķietami pārspīlētā aizraušanās ar seksualitātes uzsvēršanu, taču man tikai pāris reižu tā šķita lieka – visādi citādi seksa loma bija dzīvei piemērota. Tāpēc nav ieteicams grāmatai pievērsties, ja prātā ir negrozāma pārliecība par pareizajiem attiecību modeļiem un grāmatu uzdevumu tās atspoguļot morāli attīrītā veidā, jo šeit ir tikai disfunkcionāli kopdzīves modeļi, pat romantiskākie brīži ir neatraujami dzīvi un tāpēc kropli. Empātija un līdzjušana reizēm notiek pat pret paša gribu, bet tā nekad nav nepatīkama. Varu vien mudināt ļauties Markesam.

Ians M. Benkss – The Player of Games

ImageNu jau gadus desmit esmu tikai mērens sci-fi interesents. Neskaitāmu žanra grāmatu aprīšana pusaudža gados ir apmierinājusi kāri pēc zvaigznēm un kosmosa kuģiem, bet pārējā pieredze lasīšanas prātu aizstūmusi citos virzienos. Pēc kārtējās nīgrošanās par sižetisko cīniņu diktatūru pār visnotaļ interesantām idejām un tēliem biju pat ļāvies domām, ka labākā vieta fantastikai varētu būt atmiņās. Labi, ka pieķēros “The Player of Games”

Tas nav literārs meistta pavērsieniardarbs un politiskie/ideoloģiskie apakštoņi krietni atgādina padomju laika fantastiku, taču grāmatas pasaulē pazust ir viegli un tik ļoti patīkami, ka atgriezties sanāk tikai pēc ilgāka laika, piesarkušiem vaigiem un sakarsušu galvu. Grāmatā tā parādās kā aisberga virsotne, nenomācot ar apmēriem un pašapmierināto izstrādātību, bet neļaujot šaubīties par pamata dziļumiem. Žanra tematiskās un tēlu klišejas gan ir katrā trešajā solī, taču patīkami bieži tās pavada arī pašironija. Vēl patīkamāks ir krietni retāk sastopamais līdzsvars starp sižetu, tēlu attīstību, idejām un valodas lietām. Grāmatas prioritātes šķiet sarindotas tieši šādā secībā, taču plaisa nebūt nav milzīga, un tas arī galvenais. Interesi par cikla pārējiem darbiem lielākoties rosināja tieši grāmatas lasīšanas bauda, ne plašākā sižeta āķi vai pasaules noslēpumi.

Iespaidus par “The Player of Games” labi aprakstījis arī Ints.

Ahmadou Kourouma – Waiting for the Wild Beasts to Vote

Ahmadou Kourouma - Waiting for the Wild Beasts to VoteGrāmata brīžiem vairāk atgādina dusmu izvirdumu kā romānu. Un tomēr literatūras te ir daudz, tāpat kā pilnīgi visa cita. Brīžiem pat varbūt par daudz, bet tāda veida darbi pēdējā laikā man patīk aizvien vairāk. Te centrā ir Rietumāfrikas cīņa pašai ar sevi, kas izstāstīta ar viena diktatora (Togo pārvaldnieka Gnasingbe Ejademas, kā vēsta internets) dzīvesgājuma starpniecību. Burvji un karotāji organizē revolūcijas un pārdala valsti, piekāšot visu sev apkārt, toties pielabinoties Rietumiem, kuri tāpat nepalaiž garām iespēju iedzīvošanās iespēju… Visu novēro stāstnieks ar palīgu, izmantojot reizi gadā doto iespēja noņemt karaļa drēbes un pārādīt viņa plikumu, kā tādam Rietumāfrikas Bim-Bom duetam.

Grāmata ir bieza un brīžiem tik neatlaidīgi apsēsta ar galvenajām tēmām, ka negribot jānoliek malā, lai atvilktu elpu. Ilgi tā atstāt neizdosies, jo stāsts velk atpakaļ, lai uzzinātu, cik tad slikti īsti būs. Atbilde lielākoties ir “ļoti slikti”. Citreiz: ļoti, ļoti slikti. Smieklu ir daudz, bet tā vairāk ir nāvinieka ņirgšana, jo izeja no romāna pasaules nav saredzama. Pat beigās joprojām rādās tikai nebeidzams turpinājums, ja ne citādi, tad atmiņās. No tām grāmatu arī nebūs viegli izdabūt.

Grāmata Goodreads

Pīters Heslers – Country Driving: A Journey Through China from Farm to Factory

ImageViena no labākajām liecība par grāmatas kvalitāti droši vien ir vēlme apgaismot visus tuviniekus ar tās spožumu. Galu galā galvenokārt tieši tāpēc es šeit rakstu grāmatu apskatus. Pītera Heslera stāstu par Ķīnas apbraukāšanu izlasīju novembrī, un joprojām to regulāri piesaucu pat ar Āziju nesaistītās lietās. Sākumā pieminēšana lielākoties aprobežojās ar interesantiem faktiem iz autora pieredzes (lielākoties par ķīniešu braukšanas paradumiem), taču drīz vien arī manas smadzenes sāka pastiprināti pārdomāt kultūras nosacītību un kopību. Galvenais iemesls šeit bija grāmatas otrā daļa: negaidīts, taču ļoti patīkams un aizraujošs stāsts par vairāku gadu dzīvošanu nelielā Ķīnas ciemā un pakāpenisko iesaistīšanos ciematnieku ikdienā. Tas arī atstāja spēcīgāko iespaidu un ļāva sajust to pasaules daļu krietni labāk kā (nenoliedzami interesantie) ceļojuma apraksti grāmatas sākumā un beigās.

Heslera valoda ir viegla, taču ne pavirša. Viņš nelaiž garām Iespējas aprakstīt rietumniekiem jokainus ķīniešu paradumus, taču tā ir nevis bakstīšana ar pirkstu eksotiska pērtiķīša virzienā, bet gan briļļu uzlikšana, lai saprastu evolūcijas un kultūras ritmus. Galvenais te tomēr ir cilvēku sajušana: apvienojumā ar Mo Jaņa “Ķiploku balādēm” guvu lielisku īso kursu Ķīnas kultūrā un vienkāršo iedzīvotāju ikdienā, kas turklāt bija viscaur aizraujošs, patīkams un aktīvas tālākstāstīšanas vērts.

Tobiasa Vulfa stāsti

Image

Amerikāņu stāstnieks Tobiass Vulfs man ir šobrīd tuvākais tāspuses dzīvais autors. Par viņu blogā esmu rakstījis jau iepriekš, tomēr atgādināšu, ka Vulfs ir lielisks vienkāršo amerikāņu ikdienas dzīves hronists, kurš spēj gandrīz jebkuram notikumam piešķirt pārpasaulīgu jēgu (un parādīt heroiskākā pasākuma bezjēdzību). Par to var lieliski pārliecināties jebkurā no viņa krājumiem. Es lasīju trīs stāstu krājumu apkopojumu, kur glazūras vietā bija pielikts Puliceru ieguvušais garstāsts “The Barracks Thief”. Lasot smīkņāju, skumu, pārdzīvoju līdzi tēliem un darīju visu citu procesam piederīgo, taču ne brīdi negarlaikojos. Darbi ir pietiekami atšķirīgi, sižetiski spraigi un psiholoģiski interesanti, lai tas būtu grūti īstenojams.

“Vienkāršie cilvēki” Vulfa stāstos nav tikai sētnieki, zemnieki un tēraudlietuvju darbinieki. Tur ir arī skolotāji un skolnieki, biznesmeņi un bezģeļņiki, zaldāti un bēgļi – vienvārdsakot, visi ikdienas dzīves personāži. Nereti viņiem pat nav ne profesijas, ne vārda, jo neba nu tas ir svarīgākais. Buroties cauri kopojumam, pamazām aptvēru, ka centrālajiem tēliem tomēr ir kāda kopīga iezīme: gandrīz visiem dzīve ir iegriezusies greizā strupceļā. Viņi lielākoties to negrib atzīt (pat ja labi zina), taču agrāk vai vēlāk kāds likteņa pavērsiens uzsit dzīvei pa bremzēm un liek sasveicināties ar visu iepriekšējos gados sakrāto herņu. Šķietamā formula tomēr neapnīk, jo konteksts un ceļš katrreiz ir ievērojami atšķirīgs, aizvien parādot līdzīgo dzīves pieredzi no kāda jauna leņķa.

Emīls Zolā – Nana

Pie pirmās “Nana” grandiozās vakariņu ainas beigām es griezu zobus un bungoju ar pēdu pret grīdu, cenšoties nepadoties vēl pirms īstas romāna sākšanas. Otrā vakariņu aina jau bija paciešama, trešā ieinteresēja, bet ceturtajā megatusā attiecības apspriedošie cilvēki galvā bij pārvērtušies kosmiskos soģos un mītu tēlos, saķērušies episkā cīņā ellišķīgas apokalipses priekšā. Bija reāli kruta, kā saka, jo sevišķi pēc tam, kad blociņā pierakstītie/ieskicētie tēli pārgāja smadzenēs un neprasīju atsvaidzinošu pārlasīšanu ik pēc pāris lappusēm.

Zolā ir viens no 19. gadsimta franču literatūras superzeļļiem, kuru litvēstures grāmatās lielākoties piemin kā siekalām šķīstošu naturālisma aizstāvi. Neapšaubu grāmatas (vēl jo vairāk tāpēc, ka man joprojām nav īstas skaidrības par naturālisma oficiālo izskatu), taču “Nana” nebija gaidīto pirkstu falangu pieclappušu aprakstu. Stāsts bija mazliet manierīgs, mazliet moralizējošs un mazliet pārdetalizēts, taču manam mazizglītotajam skatam visnotaļ iederīgs 19. gs. beigu stilā. Iekšējo simbolu un vispārinošu metaforu vienalga netrūka, un sižetiskā viļņa pieaugšana bez tiem pat nebūtu iedomājama. Citādi paliktu tikai miljons džeku (un meitenes) siekalošanās varietē aktrises/prostitūtas priekšā un gumijota grimšana Izvirtības Zaņķī. Arī interesanta tēma, bet 20 romānu ciklu tādi pastāstiņi diezin vai noturētu. (“Nana” Zolā ciklā ir devītā grāmata – cepuri nost ikvienam, kurš tās visas izlasījis.)

Eleā al Asvāni – The Yacoubian Building

Papētot savas goodreads atzīmes un nesenās atmiņas, rodas viennozīmīgs secinājums, ka pēdējos mēnešos neviena cita grāmata mani nav spējusi aizraut vairāk par šo Ēģiptes slēptās pasaules tīmekli. Nesenais mēģinājums to ieteikt lasītājdraugam tomēr izvērtās diezgan neveikls. “Nu, tas Asvāni nav nekāds izcilais valodnieks, da i sižetus īsti nespēj sapiņķerēt tā, lai nevaidzēt klupt, bet grāmat i baig krutā,” tā es laikam teicu. Beigās nācās secināt, ka romāns ir “na ļubiteļa” – politiskas, seksuālas un ģimeniskas intrigas Tuvajos Austrumos apvienojumā ar sirdij pāri līstošu sāpi par mūsdienu pasauli man ir nesaprotami interesantas, tāpēc arī romāns savā pasaulē ierāva un vietās aizskāra spēcīgāk nekā to spētu jebkurš cits līdzīgas (augstas, bet ne superaugstas) kvalitātes darbs.

Otrs patikas iemesls ir romāna daudzveidīgie, bet pastāvīgi spilgtie tēli. Citi aprakstnieki tos gan lamā par vienplākšņainiem, bet tik asai laika gara un vides attēlošanai citādi diezin vai arī derētu. Jakubiāņu nams nav smalks, reālistisku pustoņu un pusēnu pārpildīts, tas ir greizs apkārtējās pasaules spogulis, kurā dažas īpašības parādās gargantuāniskas, bet citas – tikai ar lupu saskatāmas. Pasaules un iemīļotās šķietamās divkosības dēļ teroristā pārtapis nabadzīgs paraugpuisis, egoistiskas policista mīlestības dēļ pārējo pasauli piekāst gatavs žurnālists, pavītis, ārpasaules nomocīts “sieviešu zinātnieks” un vairāk nekā daži politiķi/uzņēmēji, kuriem Korāns un apkārtējie ir tikai līdzeklis savu mērķu panākšanai: nekas pārsteidzošs, taču apvienojumā brīžiem zemē gāzošas izmisuma dusmas.

Arturs Millers – Death of a Salesman/The Crucible

Death of a Salesman bija viena no spēcīgākajām pērn izlasītajām grāmatām. Lasīju vilcienā, neapzināti kodīdams džempera atloku, un vienreiz patiešām palaidu garām savu pieturu. Pēc lugas pabeigšanas gribēju ķert aiz piedurknes visus garāmejošos, lai pastāstītu par sajūtām un apjausmām. Viegli halucinogēnais, neizbēgamos ciklos un slāņos savītais stāstījums kādā brīdī vienkārši paņem smadzenes abām rokām un sāk to veidot kā plastilīnu, līdz šķietami vienkāršajā drāmā par amerikāņu pārdevēja grūstošajiem sapņiem un dzīvi redzi ne vien savu, bet visas pasaules ceļa slazdus un apmātības.

The Crucible – Sālemas raganu medību/Makartija komunistu medību drāma – ir daudz tiešāk simboliska un tāpēc (man) mazāk pārmācoši spēcīga, kaut pamatos ieguldītā cilvēkdrāma savīta daudz sarežģītāka un interesantāka. Līdzīgi kā Seilsmenī, lielu daļu spriedzes un līdzjušanas sāpju dod apziņa, ka viss vienalga beigsies dziļos sūdos, ka tēliem ar likteni cīnīties bezjēdzīgi – un tomēr viņi to dara (cik un kā nu kurš to spēj). Tā laikam varētu justies Dievs, raugoties uz mums. Arī šoreiz, pabeidzot lugu aizsēdējies un vēlu vakarā, noliku grāmatu ar izņurcītu dvēseli un neskaidru, bet spēcīgu vēlmi kaut ko darīt pasaules uzlabošanā. Tāpēc vien lugas var ieteikt ne vien Dievam, bet arī cilvēkiem.

T. S. Eliots – Four Quartets

Prāta mūzika no paša sākuma (“Time present and time past/Are both perhaps present in time future,/And time future contained in time past.”) viscaur dzejolim (“The knowledge imposes a pattern, and falsifies,/For the pattern is new in every moment”) līdz pat beigām (“We shall not cease from exploration/And the end of all our exploring/Will be to arrive where we started/And know the place for the first time.”). Superspēcīgs, pārņemošs izbrauciens laika vēsturē un nākotnē, kas sajauc tev galvu un atstāj ārpusē.

Jā, dzejolis prasa pilnīgu koncentrēšanos, taču nesaprašanu nesoda. Labi zinu, ka vairāk nekā pusi palaidu garām valodas un atsauču barjeras dēļ, bet baudījums vienalga bija kā krutai simfonijai dzīvajā izpildījumā. Manai gaumei mazliet par savītu, taču šis ir viens no tiem gadījumiem, kad lasītājam nākas noliekt galvu un mēģināt pacelties. Eliots runā caur saknēm, taču virsotne ir tik augstu, ka mana prāta sulas nespēj to aizsniegt. Reizēm sajūti debesu pieskārienu, saproti dzeju un visu, visu, bet tad atkal atsākas tripa kaleidoskops, kurā tu kaut ko atrodi tikai tāpēc, lai uzreiz to arī pazaudētu. Un tad saproti, ka vislabāk ļaut runāt dzejolim pašam.

(vairāk…)

Fedginator's tactics room

Football tactics - mostly EPL and La Liga.

Pass and Move

There is more to football than just the scoreline.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around the Corner

The Girl With the TBR Tattoo

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: