Gada grāmatas. Decembris

11691

Jā, decembris beidzās jau pirms kāda laika, taču tomēnes sanāca izlasīt vairākas grāmatas, kuras atstāja līdzīgi spēcīgu iespaidu (bet katrreiz ar dažām iebildēm), tāpēc bija nepieciešams kāds brīdis to izsvēršanai. Džūljena Bārnsa “A History of the World in 10 1/2 Chapters” bija brīnišķīga grāmata līdz pēdējiem trim-četriem stāstiem, kuros īsti neredzēju pievienoto vērtību; Bela lieliskais “Būris” bija kopā ar “Izmeklētāju”, no kura guvu krietni mazāku baudu; Sezara Airas “Conversations” bija tiešām jauks miniromāns, taču nekas daudz vairāk. Tad nu atlika Orhana Pamuka “Snow” (izdots arī latviski) – niknuma un enerģijas pilns romāns par islāmu, nabadzību, politiku un mīlestību Turcijā. Nebija gluži tik viendabīgi izcils kā Pamuka paša “My Name Is Red” un “The Black Book“, taču grāmatas vēriens vairāk nekā atsvēra tās brīžiem nogurdinošo uzspēlētību.

Tātad viss sākas ar meiteņu pašnāvības sērgu Karsas pilsētā netālu no Armēnijas robežas. Turp devies dzejnieks ar pavārdu Ka, kura gaitas pēc viņa nāves apraksta dzejnieka draugs Orhans Pamuks. Kad viņš ierodas pilsētā, to aizputina sniegs  (turciski “kar”), uz vairākām dienā ieslogot viņu Karsas mini-pasaulē. Pilsētā šajā laikā notiek teatrāls apvērsums, vairākas slepkavības, samīlēšanās un visādas citādas valsts vēsturē plaši izplatītas izdarības. Romānā tās ir savstarpēji cieši saistītu simbolu pārpilna, padarot lasīšanu par tādu kā lēnu virpuļošanu uz vietas – laikam jau kā sniegotā bezvēja dienā, jā. Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, taču mēģinājums vienlaicīgi žonglēt vairākus reālos un simboliskos stāstus neiztiek bez dažkārtējas pakrišanas, kad tēli kļūst plakātiski, bet simboli – acī lienoši. Taču šādu brīžu nav daudz, un lielākoties visas bumbiņas tiek noturētas gaisā elpu aizgrābjošā veiklībā.

Advertisements

Gada grāmatas. Oktobris

9788477273059

Kims Munzo ir viens no pazīstamākajiem mūsdienu katalāņu rakstniekiem, tāds kā postmodernizētāks un mazliet strukturētāks Harmss. Šajā grāmatiņā ir trīsdesmit absurdi stāsti un ministāstiņi, kuros var notikt jebkas, bet beigās bieži vien nekas tā īsti nenotiek. Baudījums tad rodas no rotaļīguma sajūtas un nākamā pavērsiena gaidīšanas. Pat īsti nezinu, ko vēl lai saku, tāpēc otrai rindkopai iztulkošu vienu stāstiņu (ne no labākajiem, bet citiem ir vairāk rindkopas).

Par īpatnējo svaru

Pornogrāfam Titinam Komadiram

Šis ir īss stāsts par kādu sievieti un vīrieti, kuri starp mīlēšanās reizēm stāsta viens otram muļķības un smejas, un smejas ar katru brīdi aizvien spēcīgāk, piepildot māju ar līksmiem smiekliem, kas piepūš un piepilda māju, līdz – ņemot vērā, ka līksmu smieklu īpatnējais svars ir mazāks nekā gaisam – tā paceļas gaisā un lido, lido kā apdzīvojams globuss pāri ielejām, kalniem, okeāniem un Antarktīdas pilsētām, tik tuvu mākoņiem un 220 V / 1000 W saulei, ka izgaismo arī mūs.

Gada grāmatas. Maijs

13540423

Pirms “Kartes un teritorijas” Velbeku nebiju lasījis. Lielākoties skepses dēļ, ar kuru negribot uzlūkoju ikvienu autoru, par kuru daudz runā skandāla (-u) dēļ. Tomēr viens no viņa faniem man silti ieteica izmēģināt vismaz šo grāmatu kā vienu no ~trim patiešām labajiem Velbeka romāniem, kas ļautu saprast, vai autora balss ir pietiekami intriģējoša, lai tajā klausītos arī turpmāk. Un vismaz “Kartē un teritorijā” galvenais ir tieši autora – labi, naratora – balss. Ciniska, bet tomēr ne bez siltuma, tā ar šķību smīnu stāsta visu un neko par un ap mākslu un tajā iesaistītajiem cilvēkiem, turklāt ne reizi nekļūstot pārspīlēta, garlaicīga vai ievilkta. Atšķirībā no, piemēram, Beigbedera vai Bukovska, pie kuru šlakas līdz šim biju domās ierakstījis Velbeku.

Ar to vien būtu pieticis, lai grāmatu izlasītu ar patiku un meklētu vēl citus viņa darbus. Bet, kā noprotams pēc nosaukuma, grāmatai ir arī savi filozofiskie pamati, pirmkārt jau atveidojuma/realitātes savstarpējo attiecību jautājums, kas šeit visvairāk izpaužas mūžīgajā konfliktā starp cilvēka radīto un “dabisko” pasauli. Apvienojumā ar neizbēgamās, lēnās pūšanas smaku, kas stiepjas viscaur grāmatai – tāpat kā dzīvei, jā, jā, – sanāk pat ļoti labs, ja arī ne vienmēr skaisti smaržojošs kokteilis. Un tāpēc “Karte un teritorija” kļuva par vienu no četrām šogad lasītajām grāmatām, kuras ieliku favorītu plauktiņā goodreads lapā.

Gada grāmatas. Februāris

24459708

Heses humoru iepriekš nebiju pazinis, bet velti viņš to slēpa. Rēkt, vēderu turot, varbūt gluži nesanāks, taču visus viņa kūrvietas piedzīvojumu aprakstus caurvij viegls smīns, kas pārsteidzoši spēcīgi man atgādināja Džeralda Darela grāmatas. Tikai šeit dzīvnieku vietā autora uzmanība ir pievērsta cilvēkiem (arī Darela darbos man tas bija interesantākais, atzīšos) – galvenokārt līdzviesiem – un pārdomām par slimību, cilvēku, slimnieku, ārstu, kūrortu un laikam arī citu vietu/lietu iedabu, bet vienkāršas putras vietā viņam ir sanācis tiešām jauks itin jēdzīgu prātuļojumu un vieglu asprātību sajaukums.

Protams, tas nebūtu Hese, ja visa rakstīšana beigās nepāraugtu spoguļa pagriešanā pret sevi, aiz pakauša aizliekot vēl vienu spoguli, tādējādi radot bezgalīgu atstarošanos. Pirmajā brīdī tas šķiet patiešām lieliski, pēc tam varbūt drusku ievelkas, jo skolmeistara paceltais pirksts tomēr pārāk uzmācīgi stiepjas ārā no lappusēm, bet nu, jā, Hese. Ko tu viņam padarīsi. Silto pēcgaršu tas vienalga nesamaitā, tikai drusku žēl paliek, ka šitādi gabali tagad ir izgājuši no modes tāpat kā slinka tusēšāna pa kūrvietām nepiemēroti agrā vecumā.

Dino Budzati – Tatāru tuksnesis

Katram gadījumam saku uzreiz: Kafkas un Borhesa piesaukšana “Tatāru stepes” aprakstos ir kā drēbju aprakstīšana, runājot par cilvēku. Jā, te ir noslēpumains, sens cietoksnis, uz kurieni godājamais varonis tiek nosūtīts sargāt tēvzemi, ir neskaidra, tukša zeme aiz tā, no kurienes desmitgadēm ilgi tiek gaidīti iebrucēji, savukārt cietoksnī ir savādi cilvēki ar izvairīgiem sakāmajiem un vieglām pārdomām par dzīves bezgalīgo (bez)jēgu. Šeit abstrakctās dekorācijas drīz vien tomēr ieņem pat ļoti konkrētus ietvarus ar un par dzīves sūtības jautājumiem. “Tatāru stepē” ir atrodams arī Kafkas eksistenciālās šausmas (un humors), taču Budzati ir daudz piezemētāks un, jā, arī cilvēcīgāks.

Stāsts no tā neko nezaudē, drīzāk otrādi: naratora iekšējās pasaules cīņa pret entropiju – vai kas nu kuram rēgojas tajā tatāru stepē – nepazūd abstrakcijās, viņa pieaugšana, novecošana un lielā notikuma gaidīšana ir gana spilgta, lai grāmatu būtu vērts lasīt arī garām plūstošo aprakstu dēļ. Piedzīvojumu un notikumu te gan ir tikai mazliet vairāk nekā, piemēram, “Gaidot Godo”, bet man tas nekad nav traucējis. Pat grūti izdomāt kādu sliktu sakāmo, jo reizēm vienkārši gadās, ka grāmata piepilda visas cerības, pat ja izrādās citāda, kā biju gaidījis. Tā varbūt prasa specifiski iegrieztu lasītāju, bet viņš(-a) tad varēs dabūt pat ļoti patīkamu sagriezienu.

Stīvens Hols – The Raw Shark Texts

Grāmatas vāks, kurš atgādina septiņdesmito sākuma psihedēlisko/progroka albumu vāciņus, itin labi parāda, ka gaidāma padziļināta, bet visai maiga urbšanās dīvainos prāta nostūros. Cikliskas amnēzijas, konceptuālas haizivis, vārdu uzceltas sienas, lai pasargātu iekšējo būtību, bezgalīgas personības pārstādīšanas un tamlīdzīgas lietas. Diemžēl (man) ļoti tīkami frīkainais, neskaidrību un jautājumu pilnais sākums jau pēc pirmajām 100 lappusēm ielien visnotaļ parasta trillera/mīlasstāsta ādā, un sākotnējais uzsvars uz psihedēlisko eksistenciālismu pārvēršas divos ļoti vienkāršos jautājumos, uz kuriem diemžēl ir vēl vienkāršākas atbildes: “Viņi dabūsies?” un: “Viņi uzvarēs lielo ļaunuli?”

Taisnības labad jāpiebilst, ka trilleris ir sataisīts tīri labi, pavērsieni ir pietiekami asi, grāmata lasās raiti, fona dekorācijas ir interesantas, ļaunulis tāpat un protagonista mīlas objekts ir smuka, gudra, asa un visādi citādi ideāla meitene. Tomēr žēl, ka sākuma solījumi ātri vien izčākst un divas pēdējās romāna trešdaļas ir no pavisam citas operetes. Taču pēcgarša ir laba, iespējams, tāpēc, ka romāna vidū izdevās pārslēgties un pieskaņoties autora jaunajam plānam. Viņa nākamo grāmatu sagaidīšu ar interesi, cerot, ka šoreiz sanāks labāks mēģinājums izlavierēt starp divām aizām – vai varbūt pilnīga ielēkšana kreisajā, krāsu un fraktāļu bezdibenī.

Alberto Morāvia – The Conformist

Morāvia ir no tās plašās Dienvideiropas rakstnieku kopas, kuri savu politisko pārliecību pieraduši vicināt kā (sarkanu) karogu. Principā tas nav nekas slikts, bet “Konformista” sākumā gribot negribot nākas baidīties, ka autora izslavētā psiholoģiskā niansētība būs interesanta tikai tad, ja vienmēr gribējies uzzināt komiksu fašistu bērnības traumas (spoilers: seksuāla izmantošana). Pamazām romāna centrālais tēls mazliet tomēr padziļinās gan politiski, gan psiholoģiski, un parādās arī lasīšanas bauda. Ja pirmā puse galvenokārt patiešām koncentrējas uz mūžseno jautājumu “kāpēc viņš izauga par tādu kretīnu”, tad otrā daļa jau pāriet (joprojām psiholoģiskā) politiskā trillerī ar nodevībām un slepenām vēstulēm, un savaldzināšanu, un visu pārējo, kas tādos stāstos iederas.

Grāmatas galvenais tēls tā arī paliek par riebekli bez kauliem, lai gan viņam tiek dotas daudzas jo daudzas iespējas laboties vai vismaz izdarīt kādu soli pareizajā virzienā. Tā vietā viņš vienmēr izvēlas neizvēlēties, labāk sabrūkot turpat uz vietas, ja nu citādi patiešām nevar. Par laimi, grāmatas turpinājumā var nojaust arī zināmas autora simpātijas pret savu tēlu, tāpēc tā nav pirksta kratīšana un morāles skaitīšana 300 lappušu garumā. Tomēr lasīšanas prieks lielā mērā ir atkarīgs no spējas paciest (vai izbaudīt) ētiski kroplus tēlus. Par laimi, man tieši tādi šķiet interesantāki.

Bruno Šulcs – The Street of Crocodiles

Dzejproza mani vienmēr ir drusku biedējusi, savukārt stāsti par cilvēkiem ar putniem galvā, kuros nav īsti skaidrs, kas ir un nav putns, ir viena no mīļākajām lasāmvielām. Šulcs jau ar pirmajām lappusēm lika man atmest dzejiskās prozas bailes, jo viņa stāstos (tie pieder otrajai kategorijai) skaistums tiek iegūts ne tik daudz no vārdu muzikalitātes (protams, poliski varbūt ir citādi), kā no spilgtajām fantasmagorijām, kuras izveidot spēj gandrīz ikviens viņa teikums. Parasti lasīšanu man nepavada vizuālas ainas, bet šie stāsti bija ļoti patīkams izņēmums. Tāpēc nebrīnījos uzzināt, ka Šulcs vietējā skolā strādāja par mākslas skolotāju (līdz pat nacistu okupācijai, kad viņu nošāva par ieklīšanu aizliegtajā rajonā).

Visi stāsti vēsta par bērnības ģimeni un pilsētiņu, kurā pat mājas šķiet savērptas kā greizajos spoguļos. Bet galvenais tēls gandrīz vienmēr ir Bruno tēvs: veikalnieks, kurš sākumā šķiet tikai viegli ekscentrisks vīrietis, taču ļoti plūdeni un nemanāmi pārvēršas tādā kā Čainas Mjevila vai Deivida Linča tēlā (un vienubrīd arī izskatā sāk līdzināties tarakānam). Iespējams, vēl neparastāk ir tas, ka darbība stāstos ir drīzāk ārēja – mainās un lietas piedzīvo nevis galvenais tēls/stāstītājs, bet gan viņa novērotā pasaule. Bet varbūt tomēr ne, jo patiesībā iekšējo un ārējo pasauli Šulca stāstos ir grūti nošķirt. Galvenais jau vienalga ir tas, ka šī ir viena no tām grāmatām, par kurām grūti atrast kādu sliktu vārdu vai neizbaudītu mirkli, ja vien lasīšanu nepārtrauc autobusa ceļabiedri vai kaimiņu dziedāšana.

Umberto Eko – Bodolīno

Pirmo salasīšanos ar Eko biju iztēlojies jau krietnu laiku pirms grāmatas paņemšanas rokās. Tā mēdz sanākt ar slaveniem autoriem, un lasīšanas pieredze reizēm nemaz nav tālu no iedomātā baudījuma. Arī šoreiz biju gatavs un labvēlīgi noskaņots uz piedzīvojumiem vēstures zemsvītras piezīmēs, valodas rotaļām un teoloģiskiem pārspriedumiem. Tak nebiju domājis ka gandrīz visas 500+ lappuses gaidīšu, kad nu beidzot visas atsevišķās romāna izejvielas sanāks kopā kādā vienotā ēdienā. Tā vien šķita, ka grāmatu uzrakstījuši dažādi cilvēki: viens vārīja sižetu, otrs piebēra filozofiju, bet trešais sēdēja turpat pie katla un skatījās zvaigznēs, aizmirsis to uzraudzīt.

Šad un tad Bodolīno meli un stāsti, un vēsturiskās baumas patiešām izveidojas par ko vairāk nekā vienkāršu lasīšanas detektīvu. Patiesības vai atsauču ķeršanas vietā tad parādās viduslaiku pasaules uztvere, kurā leģendām ir iespējams sekot līdz pat pasaules malai, bet iespējamās dzīves iztēlošanās spēj mainīt esošo realitāti vēl vairāk nekā mūsu pašu pasaulē. Tomēr šādi brīži man parādījās tikai retumis – pārējā laikā labākajā gadījumā varēju cerēt uz aizraušanos kādā jaunā ārprātīgā piedzīvojumu ainā, no kurām nekas daudz gan prātā nav palicis. Un tā laikam arī ir mana galvenā iebilde: pašas par sevi atsevišķās grāmatas lappuses bija pat ļoti foršas, bet tās beigās nekļuva par neko vairāk, neiespiedās sapņos un neizmainīja manu īstenību.

Ismails Kadare – The Successor

Grāmata sākas ar sirgstoša albāņu diktatora paredzamā pēcteča nāvi. Pa lielam turpat tā arī beidzas, jo gandrīz visa darbība notiek cilvēku galvās. Viņi domā gan par vainīgajiem, gan sekām, jo tamlīdzīgas lietas nemēdz notikt tāpat vien. Ja gribi saglābt pats savu ādu, tad jādomā arī par gaidāmajām pārmaiņām varas struktūrās un slepkavības? pašnāvības? izraisītāju doto mājienu upura tuviniekiem un citām amatpersonām. Tāpēc viņi ņemas analizēt diktatora pēdējo gadu vārdus un žestus kā krustvārdu mīklu, lai saprastu savu jauno vietu valsts hierarhijā. Ja nākas domāt par savas ģimenes pastāvēšanu, mirušā apraudāšana nav iespējama.

Grāmata brīžiem šķiet kā reālistisks gotiskais romāns, jo cilvēku darbība un tās motivācija neko daudz neatšķiras no fantāzijas autoru izperētajiem tēliem. Līdzminēšanas un psiholoģisko līkloču izsekošanas baudu atjauc arī šausmas par bijušo un iespējamo, ko vēl vairāk pastiprina starp dokumentāli ticamām ainām ievītie seno laiku atmiņu viļņi, kas apgrūtina murgu izšķiršanu no patiesības – un tālaika Albānija ir viens no tiem gadījumiem, kad tā laikam arī bija. Kafkas rakstīts krimiķis, vienvārdsakot, un labāku lasīšanas ieteikumu man ir grūti iedomāties.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: