Gada grāmatas. Decembris

11691

Jā, decembris beidzās jau pirms kāda laika, taču tomēnes sanāca izlasīt vairākas grāmatas, kuras atstāja līdzīgi spēcīgu iespaidu (bet katrreiz ar dažām iebildēm), tāpēc bija nepieciešams kāds brīdis to izsvēršanai. Džūljena Bārnsa “A History of the World in 10 1/2 Chapters” bija brīnišķīga grāmata līdz pēdējiem trim-četriem stāstiem, kuros īsti neredzēju pievienoto vērtību; Bela lieliskais “Būris” bija kopā ar “Izmeklētāju”, no kura guvu krietni mazāku baudu; Sezara Airas “Conversations” bija tiešām jauks miniromāns, taču nekas daudz vairāk. Tad nu atlika Orhana Pamuka “Snow” (izdots arī latviski) – niknuma un enerģijas pilns romāns par islāmu, nabadzību, politiku un mīlestību Turcijā. Nebija gluži tik viendabīgi izcils kā Pamuka paša “My Name Is Red” un “The Black Book“, taču grāmatas vēriens vairāk nekā atsvēra tās brīžiem nogurdinošo uzspēlētību.

Tātad viss sākas ar meiteņu pašnāvības sērgu Karsas pilsētā netālu no Armēnijas robežas. Turp devies dzejnieks ar pavārdu Ka, kura gaitas pēc viņa nāves apraksta dzejnieka draugs Orhans Pamuks. Kad viņš ierodas pilsētā, to aizputina sniegs  (turciski “kar”), uz vairākām dienā ieslogot viņu Karsas mini-pasaulē. Pilsētā šajā laikā notiek teatrāls apvērsums, vairākas slepkavības, samīlēšanās un visādas citādas valsts vēsturē plaši izplatītas izdarības. Romānā tās ir savstarpēji cieši saistītu simbolu pārpilna, padarot lasīšanu par tādu kā lēnu virpuļošanu uz vietas – laikam jau kā sniegotā bezvēja dienā, jā. Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, taču mēģinājums vienlaicīgi žonglēt vairākus reālos un simboliskos stāstus neiztiek bez dažkārtējas pakrišanas, kad tēli kļūst plakātiski, bet simboli – acī lienoši. Taču šādu brīžu nav daudz, un lielākoties visas bumbiņas tiek noturētas gaisā elpu aizgrābjošā veiklībā.

Advertisements

Orhans Pamuks – The Black Book

Grāmatai nav nekāda sakara ar seriālu “Black Books”, bet dīvainā kārtā tas nemaz nenāk par sliktu. Humora vietā šeit ir valodas, jēgas, vēstures un Stambulas ielu labirinti. Teorētiski grāmatu laikam var ierindot pie metafiziskajiem detektīviem, taču galvenā varoņa (laikam) pazudušās sievas un brālēna meklēšana drīz vien pārvēršas par (pavisam noteikti) pazudušās patiesības, vēstures un esības meklējumiem. Taču filozofija nav uzbāzīga, Pamuks neraksta monologus un papīrplānus demagogu tēlus. Viss notiek fonā, neuzkrītoši, bet pārņemoši.

“The Black Book” lasīt ir grūtāk nekā Pamuka “My Name Is Red”, ar ko sākās mūsu iepazīšanās. Šeit nav acu priekšā dejojoša krāsu kaleidoskopa, taču “The Black Books” šķiet dziļāks, daudzslāņaināks un krietni pārlasāmāks, tiesa, katrreiz draudot pazudināt no jauna. Pat tas tomēr nav nekas slikts, jo katrā lappusē ir kāds neparasts stāsts vai doma, kas piesaistīs uzmanību un ļaus pašam sev attaisnot lasīšanas prasītos koncentrēšanās resursus. Te ir visaugstākās iespējamās autora ambīcijas un Pamuks ir bijis ļoti tuvu to īstenošanai.

Chun-Chan Yeh – The Mountain Village

Nedzirdēts autors, 12 reitingi gudrīdos, pirmā triloģijas grāmata par maoisma sākumu Ķīnā… pavisam noteikti nebiju gaidījis, ka darbu izlasīšu degošiem vaigiem un ar katru lappusi aizvien patīkamāk pārsteigts par autora vērienu un rūpību. Tiesa, Mao vārdā netiek piesaukts, jo darbība notiek nelielā kalnu ciematā, kur cilvēkiem ir citas problēmas, proti, naidīgs un alkatīgs zemes īpašnieks un viņu pašu savstarpējās afēras. Kad negaidīti ierodās cilvēki no tālienes, lai mācītu par komunismu, daži ciematnieki viņus uzklausa (personīgu, materiālu un/vai ideoloģisku iemeslu dēļ), bet lielākā daļa aktīvi purina galvu, brīnās par pasaules iešanu uz galu un turpina purpināt par zemes īpašnieka ļaunprātību. Tad komunisti viņu sagūsta, vienu otru pārsteigtu ciematnieku ieceļ par jauno vadoņi un atstāj visus vēl aktīvāk purināt galvu. Visbeidzot atnāk zemes īpašnieka palīgi, sasit tur atstāto komunistu pulciņu un taisās izrēķināties ar tiem, kuri “sadarbojušies” ar viņiem, un protagonista – knapi pusaugu džeka – mamma saprot, ka laiks bēgt projām, jo citur tak tā nebūs.

Viena no retajām politiskajām grāmatām, kas vienlīdz pārliecinoši iejūtas dažādi noskaņotu cilvēku domās un argumentos, un vienlīdz spilgti parāda dažādās personiskās pieredzes pāraugšanu aktīvā rīcībā. Brīžiem viens vai otrs tēls šķiet mazliet plakātisks, atsevišķai lomai izveidots, bet arī tas neko daudz nekaitē kopainai. Pagāja arī neilgs laiks, kamēr saradu ar lēnīgo sākumu un iemācījos izbaudīt iedziļināšanos dažādo tēlu dzīves pieredzē un raksturā, bet neviens no viņiem grāmatā nav ielikts vienkārši pilnīguma labad. Apvērsuma vētrā iekļuvušā ciemata iedzīvotāju atainojums interesanti saskan ar Vationgo “Kviešu graudu“, un varu vien priecāties, ka lasīju tik drīz vienu pēc otras. Agrāk vai vēlāk pasūtīšu arī pārējās triloģijas grāmatas, lai gan piedāvājuma trūkuma dēļ cenas ir gana augstas.

Joko Ogava – Revenge

Īsti nezinu, kāpēc tik daudz sanācis lasīt japāņu literatūru, lai gan lielākā daļa man izraisījusi vilšanos. Tā ir bijis ar abiem Murakami, Kavabatu, Ōe, Abe Kobo, Jošimoto… Viņu darbi vibrē man pārāk svešās frekvencēs. Tomēr tagad esmu atradis Joko Ogavu, kas lielā mērā ir attaisnojusi iepriekšējo maldīšanos. Viņas stāstu krājums ir pieklusināts, tomēr spēcīgs un skaudrs: viens no tiem retajiem, kurus var izlasīt bez ilgāka pārtraukuma paņemšanas pusceļā. Un grāmatas iespaids nebeidzas arī pēc izlasīšanas: vēl vairākas dienas galvā turpināja savienoties stāstos garāmejot pieminētās lietas, un es sāku izskatīt internetu un rakstīt draugiem, lai pārspriestu stāstus. Kad beidzot izdevās kādu pierunāt, sanāca patiešām ļoti interesanta saruna par atšķirīgajiem saskatītajiem uzsvariem un zīmēm.

Lielā mērā tas ir stāstu savstarpējās saistības dēļ: vienā gabalā dziļi fonā iestūķēts tēls pēc simts lappusēm var parādīties priekšplānā, bet protagonista noglaudītais suns nākamajā stāstā var gulēt noslaktēts uz ietves. Citas saistības ir vēl grūtāk pamanāmas, prasot un atalgojot lasītāja līdzdarbošanos daudz labāk nekā uzkrītoši intelektuāli sacerējumi. Ogavas stāsti tādi nav: par spīti valodas aukstumam un atturībai, darbu atdzīvina pat ļoti karstu emociju un spilgtu ainu straume. Te ir atriebības vārdā izdarītas slepkavības, spīdzināšanas rīku muzejs un sieviete ar sirdi, kas izkritusi no krūtīm. Reizēm pat grūti lasīt, tomēr pēc tam zem mēles ilgi paliek gandrīz metāliska pēcgarša, kuras pirmavotu nav nemaz tik viegli uzmeklēt.

Ma Dzjaņs – Red Dust: A Path Through China

Ma Dzjaņs ir ķīniešu rakstnieks, dzejnieks, mākslinieks un fotogrāfs, bet nepavisam ne pionieris. Tik ļoti ne pionieris, ka mājās taisa mākslinieku sanākšanas ar pretvalstiskām runām, bet avīzē mēģina likt reālistiskas, ne uzfrišinātas rūpnīcu bildes. Vadībai tas nepatīk, un runas par viņa iespējamo pāraudzināšanu ar lauku darbiem kļūst aizvien skaļākas. Vienīgā izeja Ma Dzjaņam ir bēgšana no darba un no Pekinas, kas pie reizes ļauj aiziet no smacējošajiem pilsētas mūriem (šis pat varētu būt citāts, jo sākumdaļā par to vien viņi runā) pie Tibetas budistiem. Ceļā viņš bēg no policistiem, apgūst ielu friziera prasmes, tusē ar ciematu māksliniekiem, rāpjas pa klintīm, raksta stāstus, viļas Tibetā un visādi citādi izklaidējas, līdz izdodas tikt līdz Honkongai.

Lasot ar Pītera Heslera Ķīnas ceļojuma aprakstu un kādu no Mo Jaņa romāniem, izveidojas visnotaļ interesants priekšstats par XX gadsimta beigu Ķīnu. Neņemos spriest par patiesumu, taču visi trīs autori raksta spilgtā, piesātinātā valodā, un par Ķīnu pat viduvējus aprakstus var lasīt atvērtu muti, tāpēc grāmatplauktus nevajag baidīties no pārpilniem grāmatplauktiem. Ma Dzjaņs raksta jūtami brīvāk par abiem pārējiem šeit piesauktajiem autoriem, kas brīžiem ļauj ainām prātā atplaukt brīnišķīgā krāšņumā, taču citreiz valodā un aprakstos sanāk iestrēgt. Beigās sanāk viena no tām grāmatām, kuras pēc nolikšanas un pārdomāšanas atklājas daudz labākas kā šķita lasīšanas laikā. Droši vien tas nozīmē, ka kaut kad pienāks laiks arī pārlasīšanai vai citām autora grāmatām.

Katrīna Bū – Behind the Beautiful Forevers: Life, Death, and Hope in a Mumbai Undercity Behind the Beautiful Forevers: Life, Death, and Hope in a Mumbai Undercity

Image Šī ir viena no tām grāmatām, kuras dēļ “Latvju tekstos” piesaucu non-fiction (jo sevišķi žurnālistiku/esejām/pop-zinātni/vēsturi) kā interesantāko mūsdienu angļvalodīgās literatūras paveidu. “Behind the Beautiful Forevers” ir romānam līdzīga dokumentāla grāmata par gadu kādā Mumbajas graustu rajonā. Katra nodaļa pievēršas vienam no iedzīvotājiem, bet viņu stāsti ir tik cieši savijušies, ka nodaļas nenovēršami atgriežas pie iepriekšējiem tēliem, kuru iekšējie stāsti tikmēr turpina attīstīties. Žurnāliste grāmatā nav dzirdama nemaz; šāda pieeja man īpaši nepatīk, jo tā krietni apgrūtina uzticēšanos, taču rezultāts ir nenoliedzami iedarbīgs. Spēcīga ir gan līdzjušana, gan vides atveidošana.

A vide, protams, galvenokārt ir nabadzīga. Tas gan nenozīmē, ka visas 250 grāmatas lappuses apraksta tēlu mokošo izsalkumu – tieši otrādi, pašu iedzīvotāju un kaimiņu nabadzība mūsdienu urbānajā Indijā nozīmē nemitīgus, izmisīgus centienus iekļūt atvēsinošā ēniņā. Ētikas normas tāpēc sabradā ziloņi, bet alternatīva ir padošanās, atkritumu zagšana kā mūža darbs un/vai (pārsteidzoši biežā) pašnāvība. Iespaidu mazliet sabojā tikai divi sīkumi: autore ar brīnišķīgo uzvārdu reizēm nespēj atturēties no pirksta kratīšanas un beigu pēcvārdu gribējās mazliet garāku, lai labāk saprastu darba metodes un iespējamos interešu konfliktus. Tas gan nemazina sapratni par grāmatas vietu pērnā gada dokumentālās literatūras topu augšgalā.

Pīters Heslers – Country Driving: A Journey Through China from Farm to Factory

ImageViena no labākajām liecība par grāmatas kvalitāti droši vien ir vēlme apgaismot visus tuviniekus ar tās spožumu. Galu galā galvenokārt tieši tāpēc es šeit rakstu grāmatu apskatus. Pītera Heslera stāstu par Ķīnas apbraukāšanu izlasīju novembrī, un joprojām to regulāri piesaucu pat ar Āziju nesaistītās lietās. Sākumā pieminēšana lielākoties aprobežojās ar interesantiem faktiem iz autora pieredzes (lielākoties par ķīniešu braukšanas paradumiem), taču drīz vien arī manas smadzenes sāka pastiprināti pārdomāt kultūras nosacītību un kopību. Galvenais iemesls šeit bija grāmatas otrā daļa: negaidīts, taču ļoti patīkams un aizraujošs stāsts par vairāku gadu dzīvošanu nelielā Ķīnas ciemā un pakāpenisko iesaistīšanos ciematnieku ikdienā. Tas arī atstāja spēcīgāko iespaidu un ļāva sajust to pasaules daļu krietni labāk kā (nenoliedzami interesantie) ceļojuma apraksti grāmatas sākumā un beigās.

Heslera valoda ir viegla, taču ne pavirša. Viņš nelaiž garām Iespējas aprakstīt rietumniekiem jokainus ķīniešu paradumus, taču tā ir nevis bakstīšana ar pirkstu eksotiska pērtiķīša virzienā, bet gan briļļu uzlikšana, lai saprastu evolūcijas un kultūras ritmus. Galvenais te tomēr ir cilvēku sajušana: apvienojumā ar Mo Jaņa “Ķiploku balādēm” guvu lielisku īso kursu Ķīnas kultūrā un vienkāršo iedzīvotāju ikdienā, kas turklāt bija viscaur aizraujošs, patīkams un aktīvas tālākstāstīšanas vērts.

Mo Jaņs

Mo Jaņs
Eiropiešus ar šīgada nobelista Mo Jaņa stāstiem droši vien vislabāk ir iepazīstinājusi filma Red Sorghum, kas savulaik ieguva galveno balvu Berlīnes kinofestivālā. Pasaules literatūras interesenti viņa grāmatas zināja un slavēja pirms un pēc tam, bet pārējiem lasītājiem grāmatplaukti droši vien bija pārāk pilni, lai tos vēl papildinātu ar groteski maģiskiem stāstiem par sen mirušiem ķīniešu imperatoriem un zemniekiem. Lielās pasaules balvas Mo līdz šim bija metušas līkumu, priekšroku dodot daudz vairāk ārpasaulē vērstajiem un centrētajiem Duo Duo, Jijunai Li un Ksjaolu Guo. Tāpēc šie apbalvojumi Ķīnas Komunistiskajai partijai arī sagādāja krietni mazāk prieka.

Londonā es bieži tikos ar izbijušu ķīniešu kultūras skolotāju/jauno rakstnieku no Honkongas – mēs pļāpājām par meitenēm, literatūru, realitātes un sapņu sašķelšanos un, jā, arī Nobela prēmiju un Ķīnas valdības un akadēmiķu neapmierinātību ar balvas nonākšanu Gao Ksindzjaņa rokās 2000. gadā. Viņš bija ķīniešu, bet ne Ķīnas rakstnieks, un vietējo literatūrkritiķu vairuma acīs viņa darbi gan pirms, gan pēc prēmijas atbilda drīzāk otrajai šķirai. Mo viņu sirdīm ir daudz tuvāks, un tam pat nav cieša sakara ar politiku. Ļu Šuna reālisma un Markesa maģiskuma apvienojums mūsdienu Ķīnas literatūrā ir modē, un tur lieliski piederas arī Mo klāt piešautā fizioloģiskuma šķipsna. Šaubos, vai maisījums pārņems Eiropu, taču tagad cilvēkiem varētu būt skaidrāka ieeja ķīniešu literatūras cietoksnī.

(ziemas Latvju tekstu numurā būs garāks raksts par Mo un Nobelu – šis teksts tādā vai citādā veidā būs kaut kur ievadā)

Lao Še – Piezīmes par kaķiešu pilsētu

“Pirmo ķīniešu fantastiku” mūsdienas lasa vairs ne ķīnieši, bet gan ekspadomju literatūrinteresanti, kuri Lao grāmatu netīšām uziet savos vai “Otrās elpas” plauktos. Lielā mērā vēstures pavērsiens ir saprotams: fantastikas vietā “Piezīmes par kaķiešu pilsētu” sniedz H.Dž. Velsa stila sociālo kritiku bez piedzīvojumiem toties ar Kampanellas “Saules pilsētas” novecojušo dogmatismu. Sižeta vietā protagonists – pirmais ķīniešu taikonauts – attopas uz Marsa, kuru, izrādās, apdzīvo kaķcilvēki. Vietējo narkotiku dēļ tie pēdējos gadsimtos ir zaudējuši jebkādas kultūras un civilizācijas paliekas, piemēram, izglītības vietā vienkārši dalot diplomus. Mūsu bezformāta varonis pārdzīvo lielu daudzumu politisku un sociālkritisku runu, kā arī pēdējo ciniski noskaņoto intelektuāļu sacelšanos, līdz beidzot aizbēg mājās franču kosmosa kuģī.

Ķīnas XX gadsimta pirmās puses pētniekiem romāns varētu šķist aizraujošs, pārējiem interese visdrīzāk būs remdena. Temperatūra varētu palielināties pie abiem manā izdevumā klātpieliktajiem stāstiem, jo sevišķi “Mēness sirpis”. Tā ir kārtīga klasiskā literatūra ķīniešu gaumē par prostitūtas sūro likteni un sirdi plosošo dzīves lejupceļu. Klāt piebērta krietna sauja raupju simbolu un metaforu, un rezultāts labākajos brīžos ir patiesi aizkustinošs. Pārējos – ātri lasāms. Grāmatai veltīto laiku nenožēloju, bet ķīniešu literatūras ievadam droši vien labāk noderētu Lu Siņs.

Piezīmes par kaķiešu pilsētu novelkamas šeku.

"Pārējās pasaules" grāmatas Rietumos

Pirms pāris dienām viegli dūmakainā gaisotnē pasēdēju ar vienu no šīspuses tuvākajiem draugiem – izbijušu ķīniešu literatūras skolotāju un jauno rakstnieku no Honkongas, kurš Londonā ieradies angļu valodas uzlabošanas nolūkā. Viena no apspriestajām lietām bija ķīniešu literatūras uztvere Rietumvalstīs – tb, viņš sūdzējās par šejieniešu tieksmi pēc eksotiskuma un maoisma/Kultūras revolūcijas kritikas. Galvenais piemērs bija nobelists Gao Sindzjaņs, kurš Honkongā un Ķīnā personiskās pieredzes lielākoties tiek uztverts kā rietumnieku luteklis bez īpaši nozīmīga devuma ķīniešu literatūrā. Protams, Nobela prēmiju piešķir zviedru akadēmiķi ar neizbēgami eirocentrisku pasaules redzējumu, kurā “pasaules” daļai neizbēgami lielāka ietekme ir Eiropas, ne Ķīnas literatūrā un vēsturē.

Protams, Ķīna šai ziņā nav izņēmums. Nesen skatītajā nigēriešu autores Adičie TED runā rakstniece vēršas tieši pret tādu pašu šaurredzīgu centrēšanos uz vēlamajiem stāstiem, kuru dēļ viņas pirmie nopietnie darbi ASV tika atraidīti kā “nepietiekami autentiski”, liekot viņai sākumā mākslīgi censties tos “autentizēt” ar noklausītu un citādi marginālu Nigērijas pieredzi. Manuprāt, problēmas pamatā ir vispārcilvēciskā vēlme lasīt savas domas/uzskatus apstiprinošus tekstus. Tāpēc autoru valstīs augstu atzīta literatūra Rietumos visbiežāk (labākajā gadījumā) tiek publicēta mazās akadēmiskajās izdevniecībās, bet īstos panākumus gūst labi uzrakstīti (tā svarīgumu arī nevar aizmirst) stāsti un romāni, kas vienlaikus rada vieglu pārākuma siltumu par “trakajiem svešajiem” vai spēlē par attiecīgajām valstīm pieņemtā un pieņemamā eksotiskuma notis (vislabāk abus divus reizē: Ķīnas gadījumā, skat., Džunas Čanas grāmatas Wild Swans popularitāti). Tas gan ir tik pašsaprotami, ka sarunā pieminētā Lao Še – “pirmā ķīniešu fantasta” – nesenās izlasīšanas pieminēšana draugam radīja pamatīgu pārsteiguma sitienu. Jums diez vai tā būs – bet par to nākamajā ierakstā.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: