B. S. Džonsons – Christie Malry’s Own Double Entry

Britu rakstniekam B. S. Džonsonam jau no sākta gala ir pielipusi “eksperimentālās literatūras” slava (?), lai gan viņš pats apgalvoja, ka tāda birka tiekot tikai neveiksmīgiem eksperimentiem. “Christie Malry’s Own Double Entry” skaitās viņa pieejamākais darbs, un tas patiešām nav neko dīvaināks vai grūtāk uztverams, piemēram, par Vonnegūtu. Jā, autors grāmatas lappusēs parādās regulāri, paziņo savus nolūkus un novāc varoņus, turklāt neslēpj arī grāmatas fiktivitāti, bet vai tad mūs, 21. gadsimta lasītājus, tas vairs varēs pārsteigt? Par laimi, šīs rotaļas romānā nenomāc galveno – naivā puiša Kristija traģikomisko dzīves stāstu par mēģinājumiem tikt tuvāk pie naudas”, kuru caurvij asa un brīžiem gandrīz histēriska sabiedrības kritika. Arī eksperimentālisms un grāmatas struktūras izjukšana pa vīlēm šeit ir protests pret dzīves absurdo neiespējamību – nav jābrīnas, ka B. S. Džonsons pēc romāna uzrakstīšanas izdarīja pašnāvību.

Tas nenozīmē, ka grāmata ir drūma. Tieši otrādi, jo autors laikam bija attapies tajā bezizejā, kad vienīgā iespējamā pretreakcija bija skaļi, bezgalīgi smiekli – kā bija noticis arī ar mūsdienās krietni slavenāko (jo amerikāņu) autoru Dž. K. Tūlu. Arī šeit nākas smieties par spīti līdzjūtībai pret galveno varoni, kurš it nemaz nav piemērots mūsdienu pasaulei, un tāpēc viņa mēģinājumi izsisties, tikt pie reklāmas dzīves ir nolemti neveiksmei vēl pirms sākšanas. Īpaši absurds Kristija izvēlētais ceļš pie bagātības laikam šķiet tālab, ka patiešām līdzinās daudzu cilvēku uzņemtajam. Un arī viņa piezīmju grāmatiņā uzsāktā dzīves “dāvanu un pāridarījumu” analīze – nosaukumā pieminētā “dubultā uzskaite” – neparasta ir tikai izpildījuma dēļ. Tāds te humors – savējie sapratīs, tā teikt.

Džeina Ostina – Emma

Par Džeinu Ostinu un viņas darbiem sanācis lasīt tik daudz, ka pašām grāmatām pieķerties šķiet gandrīz bezjēdzīgi – kādi gan tur pārsteigumi vai interesantas fiškas varētu būt atrodamas? Un vēl tālaika angļu romāniem raksturīgā aplinkus valoda, kas mani vienmēr dzen izmisumā… Vienvārdsakot, iemeslu Ostinas atlikšanai netrūka. Tagad varu tikai atzīties, ka aizspriedumi bija nepamatoti un apsolīties ar prieku izlasīt arī citas viņas grāmatas un pieķerties arī viņas vienaudzēm.

Protams, vīrišķīgos lasītājus jābrīdina, ka “Emma” ir romantisks stāsts ar visām žanra pazīmēm. Vīrīšķības saglabāšanai varu ieteikt to uztvert kā savdabīgu detektīvu, kurā jācenšas uzminēt, kurš ar kuru beigās saiesies. Nav nemaz tik viegli, kaut atskatoties ir atrodamas labi apslēptas norādes. Iejūtoties tālaika Anglijas vidē, romāna tēli un viņu attiecību līkloči joprojām šķiet smieklīgi un pat valoda nav pārāk samudžināta. Pat ar pārspīlēti romantiskajām beigām (žanra prasības, protams, bet dažas pēdējās nodaļas ir vienkāršs kopā sanākšanas apraksts) grāmatu iesaku no visas sirds.

Džena Morisa – Heaven’s Command: An Imperial Progress

morris-commandNebija viegli saņemties uz grāmatas pirkšanu pat par ļoti lētu naudu: tā ir britu impērijas triloģijas pirmā daļa, tuvu pie 600 lappusēm sīkiem burtiem, turklāt sarakstīta septiņdesmito sākumā. Tomēr pietika brīdi pāršķirstīt un palasīt dažus izvilkumus, lai saprastu, ka Morisa ne velti ir vēsturiskās un ceļojumu literatūras klasiķe. Apraksti ir vizuāli spilgti, stāsti – ievelkoši un atmiņā paliekoši. Drīz vien kļūst skaidrs, ka arī no izmēra nav jābaidās, jo grāmatu veido pārdesmit īsākas nodaļas – noslēgti stāsti ar sākumu un beigām par kādu interesantu, izvēlētajai tēmai raksturīgu epizodi.

Lai gan Morisa par savu uzdevumu grāmatas sākumā izvirza impērijas “estētiskās vēstures” aprakstīšanu un māksla, arhitektūra, sociālās pārmaiņas u.t.t. vienmēr ir stāstu fonā, apraksti lielākoties pievēršas ekscentriķiem, piedzīvojumu meklētājiem, uzvarām, sakāvēm un koloniālajam genocīdam. Tiesa, kopš septiņdesmito sākuma arī šķietami skaidrajā britu koloniālajā vēsturē šis tas ir mainījies: piemēram, vienā nodaļā aprakstītais indiešu profesionālo slepkavu thuggee kults mūsdienās nereti tiek apšaubīts kā politisks izdomājums vai vismaz pārspīlējums. Bet es vienalga ar lielu prieku skatos uz turpmākajiem britu impērijas spožuma un posta aprakstiem abu nākamo daļu 1100 lappusēs.

Hilarija Mantele – Bring Up the Bodies

METAFORA

Man parasti nepatīk vēsturiskie romāni, lielas, prātīgi izstrādātas grāmatas nav īsti manā gaumē un arī karaļa Henrija VII laiks un galms mani īpaši neinteresē. Visu šo lietu apkopojums Hilarijas Manteles romānā bija… tīri labs. Brīžiem sajūta bija kā kostīmdrāmā, kur jokaini saģērbti cilvēki pārmij nedzirdētas frāzes līdz pat pastarās dienas saulrietam. Citkārt 16. gadsimts galvā patiešām atdzīvojās un galma intrigas pat šķita ievērības cienīgas. Šādu brīžu dēļ tad arī turpināju un pabeidzu lasīt, kaut nereti žāvu dēļ nevarēju ne acis attaisīt.

Galvenais sasniegums un balvu miljona iemesls, manuprāt, ir grāmatas augstā profesionalitāte viscaur lappušu miljonam (nupat pārbaudīju: 427 lappuses – būtu varējis saderēt, ka bija vismaz pusotru reizi vairāk). It kā varētu piesieties dažkārt kokainajai valodai, taču daudz biežāk tā bija skaista, gluda un baudāma, dažkārt pat ļaujot tikai šūpot galvu apbrīnā par ainu vai metaforu. Arī tēli reizēm tikai pusdzīvi reaģēja uz apkārtējo, un Kromvela nebeidzamais iekšējais monologs spēja kļūt apnicīgs, toties kopējais attiecību tīkls bija stingrs par spīti tēlu pulka uzskaitījumam atvēlētajām piecām lappusēm. Galvenā problēma, kas neļāva grāmatai manā galvā pacelties augstāk par “tīri labi” plauktiņu bija vispārējā mazasinība un mūžīgie pussoļi, čuksti un nolaistās galvas. Vienkārši pietrūka dzīvības un kaisles.

Hovards Džeikobsons – The Finkler Question

Image

Ja angļvalodīgajās zemēs nebūtu tik daudz lielisku (un kritiķu vidū populāru) ebreju rakstnieku, par viņu tautu droši vien nezinātu gandrīz neko. Tagad zinu, ka tajā ir daudz lielisku un kritiķu aprindās populāru rakstnieku, kuri man lielākoties ir visnotaļ patīkami. Viens no viņiem – Anglijā dzīvojošais Hovards Džeikobsons – ilgu laiku slēpās jau minētajās aprindās kā mazliet piezemētāks un mazliet angliskāks Filips Rots. T.i., viņš rakstīja piedauzīgi smieklīgas, izjustas un vērienīgas metaforas par ebrejiskumu 200-500 lappušu garumā. Tad nāca Bukera balva par “Finklera lietu”.

Manas atmiņas par šo decembrī lasīto grāmatu dīvainā kārtā ir daudz siltākas kā lasīšanas brīdī gūtās sajūtas. Atceros lieliskas vārdu spēles un prasmi radīt tādus kā draugu kopienas iekšējos jokus, sapīt tos mezglu mezgliem, pastāvīgi kāpinot absurduma līmeni, bet nepazaudējot sākotnējo pavedienu. Tā kā paša virtuvē topošais romāns ir līdzīgi sociāli satīrisks, visinteresantākā tomēr šķita humora pakāpeniskā pāraugšana ļoti nopietnās un rūpīgi pārdomātās tēmās un sirsnīgās ainās. Aiz kosmiskā absurda slāņiem šeit vienmēr bija pavisam vienkārša un tuva cilvēcība – un viegli piedauzīgi smieklīgs stāsts par ārpasaules aizspriedumu un pārliecību pastāvīgi veidoto un mainīto ebrejiskumu.

Čaina Mjevils – Embassytown

Tātad tā: kādā tāltālas galaktikas robežplanētā cilvēki visnotaļ jauki sadzīvo ar Citiem, kuru divdaļīgā valoda ir simtprocentīgi konkrēta, bez jebkādām abstrakcijām, meliem un citām lietām. Lai runātu par idejām, viņi atsaucas uz cilvēkiem, kuriem reiz lūguši darīt kaut ko nosacīti simbolisku. Romāna protagoniste Avise ir viena no šādiem izredzētajiem: tas viņai ar laiku lieti noder, jā, protams, planētas glābšanai. Pa vidu ir liels apjoms frīkainu vizuāļu, infantīlu politikas spēļu, brūkošas pasaules un lingvistisku pārdomu: četru Embassytown vaļi.

Pirmo Mjevila grāmatu Perdido Street Station pārtraucu pusvārdā, pārguris no detaļu okeāna, tāpēc sākumā lielākais pārsteigums bija Mjevila prasme vienā-divos “starp-citu” teikumos lieliski sasummēt cilvēkus un idejas. Gan stāsts, gan valoda salīdzinājumā ir kļuvusi daudz muskuļotāka un saspriegotāka. Ja nebūtu tēlu divplākšņainības un neretās pārvēršanās karikatūrās, varētu vieglu sirdi pats sev to ieteikt kā viegli akadēmiskas noslieces fantastikas romānu atpūtai no visiem psiholoģiskajiem, simboliskajiem un komiskajiem reālismiem. Diemžēl tēliem piemīt nelāgs paradums īsu brīdi pēc kļūšanas interesantiem pārvērsties par džihādistu parodiju (vai ko nu kurais), tāpēc drīz vien no romāna intrigām man palika tikai patukšas planētas liktenis un valodas dzimšanas versijas tuvplāns. Par laimi Mjevila rakstnieciskās dotības spēja to padarīt par izbaudāmu un bieži pat izjūtamu procesu.

Čaina Mjevils

Britu fantastikas jaunā viļņa ledlauzis Čaina Mjevils (China Mieville) man bija sakritis uz nerviem vēl pirms es iespēju izlasīt kaut lappusi viņa sarakstītā. Vienubrīd grāmatforumos bija neiespējami ieiet, neredzot divdesmit spiedzošas sajūsmas pārpilnas apspriedes par viņa jauno grāmatu, katru iepriekšējo grāmatu, Hugo un Nebulām vai vīrišķīgo zoda līniju. Tad tas pats sākās arī nopietnākos saitos, ar Guardian priekšgalā, un, eh. Atlika vien noticēt un cerēt, ka autors patiešām ir lasīšanas vērts.

Bet, jā, fakti. Tātad Mjevils ir uzaudzis Londonā, pastrādājis Ēģipte, pastudējis antropoloģiju un marksismu, padarbojies politikā un uzrakstījis pa kādam desmitam fantastisku tēlu pārpilnu grāmatu un politzinātnisku rakstu. Viens no fantastiskākajiem tēliem parasti ir pasaule: sašķiebta, kājām gaisā apgāzta, ķepīga, burbuļojoša, trīcelīga – dzīva abās labākajās vārda nozīmēs. Tā nereti šķiet izstrādāta daudz uzmanīgāk un cītīgāk par pārējiem tēliem: kukaiņcilvēkiem, kaktuscilvēkiem, putncilvēkiem, dubultcilvēkiem un normālcilvēkiem. Kā liecina vikipēdijā piecās sekundēs atrasts citāts, tie vairāk ir kā spīdīgas spēļmantiņas, lai pievilinātu arī cilvēkus, kurus neinteresē Lielās Lietas (politika un tās mahinācijas). Un tas ir ļoti labs mērķis – bez jebkādas ironijas.

Greiems Grīns – Komedianti

Pēdējo mēnešu lasāmviela škietami tā vien alkst atturēt no jebkādas vēlmes apmeklēt Karību vēsturi. Vispirms Žuno Diazs uztaisīja episku traģikomēdiju no Dominikānas vēstures, bet tagad angļu litmeistars Grīns atgādina, ka viņš šo ceļu ir gājis pirmais – turklāt laikā, kad cilvēciskais velns bija valsts priekšgalā, un nekautrējās pārmest autoram visus iedomājamos grēkus pēc grāmatas publicēšanas – ieskaitot spīdzināšanu.

Tik slikta grāmata tomēr nebija. Sajūsmu gan arī neizraisīja – drīzāk reizumis uznāca viegla aizraušanās saule, kurai priekšā ik pa laikam aizstājās plāni īgnuma mākoņi. Ja nerunāt kā kretīnam: viegls sižets ar farsa/absurda elementiem, toties jo drūmiem apakštoņiem. Kā galvenais autora mērķis cauri tekstam spiežas tālaika Haiti līdera “Papas”  Divaljē atmaskošana un viņa pāridarījumu publiskošana. Uz to tēmē viss sižets (ar vājkājainu romantisku papildstāstu darbības virzīšanai), un arī visi simboli un visi zemteksti nodarbojas ar saistītu tēmu aplūkošanu. Ironiskā kārtā pat ar visām sižetiskajām fīčām aizrautības lasot ir daudz mazāk nekā tai pašā Diaza gabalā – tapat kā diktatorisma ārprāta, dzīvīguma un visa pārējā – varbūt izņemot spilgtus tēlus. Arī sociālais nozīmīgums ir pagaisis līdz ar papiņa aiziešanu, tāpēc gabals iesakāms vien Grīna un tās pašas nelaimīgās Karību vēstures interesentiem.

Greiems Grīns

Grīns ir viens no populārākajiem angļu rakstniekiem, kuru cilvēki joprojām lasa pašu prieka, ne skolotāju rīkojuma pēc. Sižetiski savītajos romānos ir gan simbolisms, gan tematiskas sarunas, taču tas viss reti pārmāc stāsta spriedzi. Īsti Dikenss viņš gan arī nav, priekšroku dodot drīzāk politiskiem trilleriem, katoliciskām mīlasdrāmām un citiem mūsdienīgiem, viegli ievelkošiem sižetiem, kas nereti ir balstīti autora paša pieredzē (lielākoties gan visai nosacīti). Cilvēku intereses saglabāšanai nekaitē arī daudzās ekranizācijas, jo gandrīz visi viņa romāni jau savos pamatos ir visnotaļ kinematogrāfiski, ar atmosfēriskām detaļām, aktīvu darbību un dramatiskām sarunām.

Grīns pats nāk no labdzimušas ģimenes, taču bijis visai depresīvs zēns, pusaudža gados vairākkārt izmēģinot roku pašnāvībā (tiesa, atstājot visai plašu vietu veiksmes glābjošajai rokai). Literāro darbību sāka ar pašvaku dzeju, tad pievērsās katolicismam un ķērās pie romantiskiem romāniem, panākumus gan gūstot tikai ar ceturto. Kopš tā laika viņš tos sāka ražot ar apskaužamu regularitāti, tikai pa reizei nopauzēdams, lai aizbrauktu uz Libēriju, Haiti, Sjerraleoni un citām mazāk angliskām vietām – nereti britu slepenā dienesta rīkojumā. Dzīve jokaina un visai interesanta – par romānu “Komedianti” nākamreiz.

Dž. M. Ketzē – Youth: Scenes from Provincial Life II


Ketzē pieeja autobiogrāfijai ir krietni citāda kā Petijai Smitai. Te nav nekādas romantizēšanas, nekādas pagātnes glorifikācijas. Tieši otrādi: jaunietis Ketzē vispirms ir smieklīgs dunduks, tad kļūst par grūti izturamu dunduku un visbeidzot neizprotamā veidā, nemainoties uzvedībai, pamanās radīt simpātijas un klusu traģēdijas apziņu. Dzimto Keiptaunu viņš pamet 22 gadu vecumā, dodoties uz Londonu kļūt par ģeniālu dzejnieku un atrast mūža mīlestību. Patiesībā darbos un pelēkajās Londonas dienās viņš pamazām ieraušas savā aizsargčaulā, un mīlestības vietā turpina gulēt ar klusām, vientuļām meitenēm, pie sevis sūkstoties par viņu pelēcību. Iekšējais naratīvs no Patiesās Mākslas apsēstības pamazām nocentrējas uz paša gļēvulību, pāraugot burtiskā šaha spēlē pašam ar sevi.

Ketzē no atmiņām ir izveidojis visnotaļ klasisku, ierobežotā trešajā personā rakstītu pieaugšanas romānu. Viņš pats kļūst par jauniešu grupas tipu: gudrs un talantīgs, bet ar mākoņos iestrēgušu degunu, tik ļoti zaudējis saikni pats ar sevi, ka radīt spēj tikai piepūstus balonus vai paša izslauktu sēklu. Risinājums, protams, ir paskatīšanās spogulī, bet tas iespējams tikai pēc istabas pilnīgas iztukšošanas, lai nekas cits nespētu novērst uzmanību. Tāpat arī grāmatā, kas no traģikomēdijas plūdeni pāriet klusi skumjā vēstījumā par sapņu nāvējošo spēku.

Fedginator's tactics room

Football tactics - mostly EPL and La Liga.

Pass and Move

There is more to football than just the scoreline.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around the Corner

The Girl With the TBR Tattoo

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: