Vonnegūta mīlestība

Divās rindkopās rakstīt par Vonnegūtu ir bezjēdzīgi ne vien tēmas plašuma, bet arī apkārtējā zināšanu līmeņa dēļ. Tā nu ir sanācis, ka Latvijā gandrīz visi aktīvie lasītāji Vonnegūtu pazīst labāk par saviem vecvecākiem, mani ieskaitot. Par nacionālās Vonnegūta mīlēšanas īpatnībām rakstīt neuzņemšos, bet par personiskajām gan. Turklāt turpināšu to šajā rindkopā, jo citādi pēc ievada paliks tikai viena – UN KO TAD? Toties tagad vēl varu pastāstīt par slavenā trīsromānu izdevuma nepiedienīgo vāku, kas uzreiz piesaistīja trīspadsmitgadīgā rindkopaiņa uzmanību, totāla apjukuma un aussmaida sajaukumu, tūlītējo pārlasīšanu līdz “Čempionu brokastis” pārzināšanai Šveika un Nasretdina līmenī, viņa jauntulkoto grāmatu lasīšanu grāmatveikalā bez tērēšanās, agrīno skolotāju nodzēstā rakstītkaifa atdzimšanu ar Kilgora Trauta stāstu sacerēšanu iedomātā Vonnegūta balsī…

Tieši viņa balss mani savaņģoja pirmā. Tai nebija jāpiešaujas, tai nebija jānotic – man Vonnegūts vienkārši cilvēciskā valodā stāstīja savu smadzeņu saturu. Pirms pāris gadiem izmēģinājumam paklausījos Lopkautuves sākumu viņa paša izpildījumā – laiks tās bija tikai uzlabojis. Tagad katrā vārdā un teikumā caurspiedošais farss radīja ne vien publiskus smieklus, bet arī Apjausmu par tajos apslēpto Patiesību. Pēkšņi sajutu Vonnegūtu kā cilvēku, gandrīz redzēju viņa histērisko izmisumu par absurdo dzīves un vēstures pildījumu. Šķita, ka tieši tas arī līst pāri lūpām kā pārvārījies piens, kuru autors nepraktiskuma dēļ nemāk apmaisīt un noturēt zem vāciņa. Tas bija kā nevaldāmos smieklos pāraugusi Kafkas klusā kliegšanā. Pierakstīta draudzīgā balsī ar pieredzējuša komiķa veiklību samaisot prātu un ārprātu dzīves proporcijās. Mani tā uzreiz ievilka atvarā, lai izspļautu veļasrullī izgrieztā iekšpasaulē.

Ričards Feinmans

Ričards Feinmans ir kārtējais bloga nobelists – šoreiz gan apbalvojums fizikā, par darbu pie kvantu elektrodinamikas teorijas izveidošanu. Par spīti interesei par fiziku, neko vairāk par to nestāstīšu, jo kaut pavirša jautājuma izpratne prasītu daudzas, daudzas stundas. Lasītajiem fragmentārajiem memuāriem tā arī nav vajadzīga, jo pļāpāt viņam patika ne tikai par pētījumiem, bet arī paša dzīvi.

Dzīve arī bija sasodīti un mazliet baisi interesanta – reizēm šķiet, ka +/- 2. Pasaules kara laikā citādi nemaz nebija iespējams. Dzimis Ņujorkā, Krievijas/Polijas aškenazjūdu ģimenē, Feinmans ar pasauli eksperimentēja jau kopš bērnības. Kaut arī tradicionālai akadēmiskajā izpratnē par ģēniju viņs netika uzskatīts, brīvi prātīgā pieeja apkārtnei izrādījās efektīvāks spēju izmantojums par ko nu tai laikā skolās bērniem prasīja. Dzīves turpinājumā ar to viņš ne vien izbārstīja oriģinālas idejas daudzos fizikas laukos, bet arī nesmādēja īkšķu pamērcēšanu sambas, seifu laušanas, izglītošanas, izklaidēšanas, apziņas paplašināšanas un aptuveni piectūkstoš citos laukos. Kā jau cilvēkiem pienākas.

Jasunari Kavabata

Jā, Japānā ir arī citi rakstnieki bez Murakami. Daži pat visnotaļ ievērojami. Lielais XX gadsimta vidus melanholiķis Jasunari Kavabata bija pirmais japāņu rakstnieks – Nobela prēmijas laureāts, un joprojām tiek uzskatīts par vienu no pasaules literatūras izcilniekiem. Viņa apsēstība bija īsi, plaukstas lieluma stāsti – pat vairums no romāniem nepārsniedz divsimts plašām atstarpēm apdrukātas lappuses. Protams, viņa darbos īsums drīzāk liecina par dziļumu, aicinot meditēt pie katra teikuma pat bez zāles un citiem palīglīdzekļiem.

Arī pats Kavabata bija ieinteresēts meditētājs un Nobela lekciju izmantoja dzenbudisma slavināšanai. Īsa biogrāfijas pārlasīšana rāda, ka daudz citu prieku viņam nebija: vecāki un vecvecāki nomira agrā bērnībā, romantisku mīlestību pēc paša vēlas jaunības atzinuma viņš netika pazinis, sirdij tuvo Japānu izpostīja karš, bet mūža beigu tuvākais draugs, ne mazāk slavenais Jukio Misima, izdarīja pašnavību, liekot Kavabatam nakti pēc nakts slīgt raustīgos murgos. Droši vien tāpēc viņa paša gals (saindēšanās ar gāzi) izraisīja baumas par iespējamu pašnāvību. Kas cits atliek kā rakstīt un meditēt – nu, jaunības gados varbūt arī daudz tusēt, ko visu mūsu cienītais arī aktīvi darīja.

Greiems Grīns

Grīns ir viens no populārākajiem angļu rakstniekiem, kuru cilvēki joprojām lasa pašu prieka, ne skolotāju rīkojuma pēc. Sižetiski savītajos romānos ir gan simbolisms, gan tematiskas sarunas, taču tas viss reti pārmāc stāsta spriedzi. Īsti Dikenss viņš gan arī nav, priekšroku dodot drīzāk politiskiem trilleriem, katoliciskām mīlasdrāmām un citiem mūsdienīgiem, viegli ievelkošiem sižetiem, kas nereti ir balstīti autora paša pieredzē (lielākoties gan visai nosacīti). Cilvēku intereses saglabāšanai nekaitē arī daudzās ekranizācijas, jo gandrīz visi viņa romāni jau savos pamatos ir visnotaļ kinematogrāfiski, ar atmosfēriskām detaļām, aktīvu darbību un dramatiskām sarunām.

Grīns pats nāk no labdzimušas ģimenes, taču bijis visai depresīvs zēns, pusaudža gados vairākkārt izmēģinot roku pašnāvībā (tiesa, atstājot visai plašu vietu veiksmes glābjošajai rokai). Literāro darbību sāka ar pašvaku dzeju, tad pievērsās katolicismam un ķērās pie romantiskiem romāniem, panākumus gan gūstot tikai ar ceturto. Kopš tā laika viņš tos sāka ražot ar apskaužamu regularitāti, tikai pa reizei nopauzēdams, lai aizbrauktu uz Libēriju, Haiti, Sjerraleoni un citām mazāk angliskām vietām – nereti britu slepenā dienesta rīkojumā. Dzīve jokaina un visai interesanta – par romānu “Komedianti” nākamreiz.

Arturs Millers

Pirmoreiz par Arturu Milleru uzzināju kā par vienu no Merilinas Monro bijušajiem vīriem. Toreiz šķita pietiekami liels kontrasts (un cerība), lai iekristu atmiņā. Pulicers, pagājušā gadsimta, iespējams, slavenākās lugas – viss ir sīkums salīdzinājumā ar īso laulību. Izrādījos duraks. (Viņa pēdējās attiecības 85+ gadu vecumā pārtrauca Millera nāve – meita tēva iemīļoto uzreiz pēc tam esot arī padzinusi. Jā, un pa vidu bija arī 40 gadus ilga laulība.)

Nodzīvojis gandrīz visu iepriekšējo gadsimtu, Millers lugas, romānu un stāstus lielākoties rakstīja par sava laika problēmam, interesantuma labad iepinot darbos krietnu devu psihedēlijas un veidojot plašus metaforu tīmekļus. Viņš bija vidēji aktīvs ateists un komunists, taču pūstošo kapitālismu u.t.t. kritizēja daudz smalkāk un izjustāk par aizokeāna domubrāļiem. Iespējams, tāpēc pirmie desmit dramaturga gadi viņam bija mazsekmīgi, taču nākamajos desmit viņš pamanījās sarakstīt četras no visu laiku slavenākajām amerikāņu lugām (All My Sons, Death of a Salesman, The Crucible, A View from the Bridge) un visnotaļ labi atzītu romānu.

Ivo Andričs

Lai lasīšanu un blogu padarītu interesantāku, domāju, pienācis laiks jaunai rubrikai: šobrīd lasītie autori divās rindkopās. Atklāšanas gods ir dienvidslāvu nobelistam Ivo Andričam, jo šobrīd lasu viņa dubultgrāmatu “Jaunkundze. Nolādētais pagalms” (Latvijā izdota 1981. gadā). Dzimis 19. gadsimta beigās, viņš pārcieta abus pasaules karus – pirmo ieslodzījumā par dienvidslāvu nacionālismu, bet otro – Belgradā, rakstot savus slavenākos darbus. Izbijis filozofijas students, kaismīgs dienvidslāvu kopības aizstāvis, diplomāts, komunists. Nu, un slavenākais savas puses rakstnieks (kaut viens no mazpazīstamākajiem nobelistiem).

Droši vien ģimenes vēstures dēļ viena no galvenajām tēmām Andričam ir  dažādo tautu un kultūru ņemšanās Dienvidslāvijas putraskatlā. Pats viņš ir dzimis Bosnijā, horvātu ģimenē, vēlāk dzīvoja Serbijā, dēvēja sevi par serbu un rakstīja kirilicā, vienlaikus dikti interesējoties par turku laikiem un ietekmi reģionā. Kā jau taipusē pierasts, visas šīs valstis/tautas grib viņu uzskatīt par savējo – nav tik traki kā Nasretdinam, tomēr ņemšanās pietiekami liela, lai nacionālais lepnums pārmāktu tekstus. Par tiem – nākamajā ierakstā.

Fedginator's tactics room

Football tactics - mostly EPL and La Liga.

Pass and Move

There is more to football than just the scoreline.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around the Corner

The Girl With the TBR Tattoo

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: