Debesu trokšņu uzmodināts, Hadži uzreiz augšā neceļas. Sākumā ir jāsaprot, kas vispār notiek. Un jāaprod ar ķermeni, kas nezin kāpēc liekas daudz par lielu un pavisam, pilnīgi svešs. Un domām, kas ložņā pa galvu nepierasti skaidras, kā saules iededzinātas.
Uzvilcis sevi kājās – citādi to nosaukt nav iespējams –, viņš beidzot atver acis žilbinošajai dienasgaismai. Hadži priekšā ir nokaltušas zāles klāts pakalns, pār kuru plešas savādi izrobots debesu jums. Neviena koka, nevienas aitas, mājas vai cilvēka.
Viņš notrauš no drēbēm zemi, pārlaizdams savas nejēdzīgi garās rokas pār pleciem un krūtīm, un muguru, tad lēnām apgriežas apkārt, līdz attopas aci pret aci ar kapsētas žogu. Tas ir tiktāl sarūsējis un sašķiebies, ka diezin vai spētu ko pasargāt. Tiesa, tur nekā arī nav – viens vienīgs sakritušu, salauztu krustu lauks un izdangāta zeme ar izbalējušu fotogrāfiju lauskām.
Hadži arī neiet iekšā; no kapsētas zemes nāk gandrīz sajūtams karstums, neizskaidrojamā veidā atšķirīgs no saules siltuma. Tā vietā viņš pagriežas pret taku, kas ved lejā no paugura. Tur jābūt viņa ciemam.
Gaisā joprojām gandrīz saredzamas trīc neseno skaņu atbalsis. Aiz tām ceļas blāvas māju aprises, un nu beidzot parādās arī aitas. Tās ir sapulcējušās bariņā ciemata nomalē – iespējams, atskrējušas trokšņa izbiedētas, jo čabanu nekur nemana. Aitas vēro Hadži klusi un drūmi, kā aizvadītāji skatās uz novēloti atnākušu radinieku.
Klusē arī putni un pat ciemats, kad nu Hadži tam pienācis gana tuvu, lai varētu sagaidīt ja ne motoru pļerkstēšanu, tad vismaz kādas valodas. Bet nav ne viena, ne otra. Arī cilvēkus nemana. Tikai zāle joprojām stiepjas tikpat mīksta un gara kā viņa atmiņās.
Pirmā ciemata skaņa, ko viņš izdzird patiešām skaidri un nepārprotami, ir zīdaiņa raudas kādā nomales mājā. Aitām joprojām mēmi noskatoties, Hadži aiziet līdz sētai takas kreisajā malā un atver vārtiņus. Dārzā palikušas gandrīz tikai usnes un aitenes, pārsteidzošā kārtā pretodamās visu citu iznīcinājušajai saulei. Gar lieveni staigā netīru zosu pulciņš. Hadži ieraudzījušas, tās sāk gāgināt, bet tā arī ir visa dzīvība. Pat kukurūzas vālītes pie lopu nojumes ir sapuvušas.
Tikmēr gaudas ir kļuvušas vēl skaļākas, spēkā pamazām tuvodamās tām skaņām, kas bija uzcēlušas Hadži no garā miega. Viņam pamazām sāk likties, ka tas bijis vēl daudz garāks, nekā licies iepriekš. Bet viņš mēģina par to nedomāt.
Mājas durvis ir vaļā; to Hadži jau bija nojautis, tāpēc rokturi viņš tver nešaubīdamies. Ja tas ir sapnis, iekšā viņš netiks. Par to viņš nez kāpēc ir pārliecināts.
Taču durvis atveras. Virtuve un dzīvojamā istaba ir tukšas, kliedzieni nāk no viesistabas ēkas dziļumā. Tomēr tur Hadži pagaidām vēl neiet. Viņa uzmanību ir piesaistījušas sienas ar nolupušo krāsu un izbalējušajiem plankumiem virs durvīm, kur jābūt ikonai. Tas liekas mājiens, kādas atklāsmes sākums, taču mazuļa kliedzieni nupat jau sākuši spiesties galvā kā negribētas mūzikas skaņas, neļaujot pat nojaust, ko varētu nozīmēt šī kārtējā dīvainība. Nekas cits neatliek, kā doties uz viesistabu.
Tur viņš apstājas, tikko atvēris durvis. Gaidītā mazuļa vietā uz gultas ir izstiepies pieaudzis vīrietis. Tikai viņa rokas un kājas kustas patvaļīgi kā zīdainim un balss arī šeit nekļūst ne par matu pieaugušāka.
Kad Hadži izdevies mazliet aprast ar istabā redzamo, viņš beidzot pamana ko neparastu arī gulētāja ārienē. Tā locekļi ir nesamērīgi gari, bet galva – pārmēru liela. Hadži sakrusto pats savas rokas. To pirkstgali uz muguras saskaras, un viņš atceras, kā bija juties sākumā, tūlīt pēc debesu trokšņiem un paša uzmošanās. Rokas tad bija likušās garas kā šļūtenes, lai gan tobrīd viņš nebija spējis to uztvert citādi kā vienkārši nepatīkamu sajūtu. Tāpat kā šis pāraugušais mazulis, viņš nodomā, nespēdams nolaist skatienu no savādajām, gandrīz vabolīgajām kustībām.
Tā Hadži turpina skatīties, līdz debesīs nogrand sprādziens. Tad gan viņš apcērtas riņķī un izmetas ārā, kā bēgdams no apsolīta brāziena. Uz brīdi apklust pat pāraugušā zīdaiņa gaudi – tik skaļš bijis šis grandiens.
Iznācis uz lieveņa, Hadži skatiens gandrīz pats no sevis paceļas augšup. Debesis ir kļuvušas iesārtas un ar katru brīdi top arvien sarkanākas, it kā liesmu pārņemtas. Mākoņi liekas purpura piebriedināti. Tie nav ne gubu, ne spalvu mākoņi – to reljefās formas veido īstu debesu arhitektūru, daudzstāvu mājas, nekurienē vedošas kāpnes, mūrus un torņus. Un visa šī pilsēta gail tik pārliecinoši spožā ugunī, ka Hadži neizbrīna arī liesmu uzšvirkstēšana tepat uz zemes, šajā sausajā zālē, kuras stiebri slejas viņam līdz stulmiem tāpat kā bērnībā.
Kad zīdaiņa raudas atkal kļūst dzirdamas, Hadži vēl brīdi turpina skatīties augšup, mākoņu pilsētā, kas joprojām pieņemas spēkā un dzīvīgumā. Un arī zemes liesmas vairs nav tikai skaņa vien; viņš redz to sarkanos matus pārklājam paugura virsotni, tad stiepjamies lejup pār nogāzi, sekojot ciemata-kapsētas takai.
Aizbēgt no uguns ir tikpat bezcerīgi kā nonākt debesīs. Tāpēc viņš paliek stāvam turpat uz lieveņa, lūkodamies augšup, aizvien tikai augšup, kamēr uguns nāk tuvāk un tuvāk un mazuļa brēcieni kļūst arvien skaļāki. Tam piebalso arī aitas un zosis, tomēr neviena nebēg, tikai skatās ugunij tieši virsū, it kā būtu tur ieraudzījušas savu nākotni.
Tikai Hadži beidzot vairs nespēj izturēt karstumu. Lai kā viņš mēģina pierunāt sevi palikt uz vietas vai pat mesties tieši liesmās, kāds pašsaglabāšanās instinkts tomēr iedzen viņu mājā.
Ieraudzījis Hadži, puisēns uz brīdi pieklust, tad sāk brēkt ar jaunu sparu. Tikai sarkanā jūra aiz loga attur Hadži no atgriešanās pagalmā. Tā vietā viņš apguļas blakus raudātājam, apliek roku viņam ap pleciem, un pagriež sev līdzi ar skatu uz pakalnu, uz kapsētu. Pašās beigās uguns izklausās pēc vēja šalkoņas bērzu zaros – pēdējā, ko viņi atceras no pazarē iekārtā šūpuļa, pirms noskanēja mātes: “Ai, Hadži…”
Vilis Kasims 