Mājupceļā

Pirmoreiz tā pa īstam par pašnāvību Rita iedomājās lidojumā uz Parīzi. To nupat bija izdarījis lasītā romāna varonis, un viņa nolika grāmatu uz ceļiem, atspieda pieri pret logu un pavērās lejā uz mākoņiem. No augšas tie neatgādināja ne dzīvniekus, ne cilvēkus, neko. Tikai vilinoši siltas gubas, kurās ievelties un neatgriezties. Ar vieglām, patīkamām trīsām sirdī viņa iztēlojās kritienu, savu garo šausmu kliedzienu neatgriezeniskajā lidojumā pretī zemei, tomēr līdz apziņas izslēgšanās mirklim Rita netika, jo domas pārtrauca blakussēdētāja balss. “Atvainojos, bet jūs tagad izskatījāties tik eleganta, ka es nevarēju atrauties,” viņš teica. “Negribēju, lai domājat, ka esmu kaut kāds lūriķis… tāpēc nospriedu, ka vajadzētu paskaidrot. Mani sauc Valdis.”

Rita pasmaidīja par neveiklo iepazīšanās mēģinājumu, tomēr pateicās viņam un lidojuma atlikušo daļu viņi pavadīja tukšās, izklaidējošās pļāpās. Pašnāvības domas tika iespiestas kādā nomaļā kaktiņā starp atmiņām par lidmašīnas kavēšanos un turbulences zonu.

Pavisam tās gan neizplēnēja. Brīžos, kad pasaule kļuva īpaši vienmuļa, toreizējais vilinājums atgriezās no jauna – dažkārt pats no sevis, pavadot kādu patiesu sāpju uzvilnījumu, bet citreiz Rita pie lidojuma domām atgriezās apzināti, flirtēja ar tām līdzīgi neveiklā tiešumā kā bija darījis blakussēdētājs. Viņi joprojām reizēm satikās, lai gan īstas attiecības izveidoties nedraudēja. Ritai viņš šķita netverami tāls ar savu nopietnību un robusto dzīvesprieku, kas šķita tik svešs kā no citas planētas nācis.

Viņai arī nebija lielu iebildumu dzīvot vienai. Tā bija vieglāk, nekā slēpt aizvien biežākās nāves domas aiz ironiska smaida un vieglām asprātībām, lai ap viņu nerimtu vērpties smiekli, izdzēšot jebkādu iespējamo nopietnību viņas vārdos. Par to patiesumu īsti droša nebija arī Rita pati, pat ne rudens vakaros, kad dzīvoklī bija vēss un viņai šķita, ka guļamistabā gaida tumšs mākonis, kas ar katru gadu piebriest arvien vairāk un vairāk, smacēdams nesteidzīgi, bet neatlaidīgi.

Viņa sāka lasīt pašnāvību izdarījušo rakstnieku darbus, sevišķi dienasgrāmatas. Tad nāca autori, par kuru likteni nebija skaidrības, bet tad arī tie, kuri bija tikai runājuši, bet līdz darīšanai nebija tikuši. Viņu stāsti Ritai patika jo īpaši. Tajos nāve vienmēr bija līdzās, skaista un tumša, un eleganta.

Ar paziņām Rita par to nerunāja, nāve bija un palika viņas slepenā kaislība. Tikai vienreiz kādā ballītē viņa pēc vairākām vīna glāzēm aizrunājās par kādu nesen izlasītu grāmatu un tās lappusēs mājojošo tumsu, kas bija ievijusies viņas pašas sapņos līdzīgi melnam šallē ievītam pavedienam… Sarunas biedrene, kuras cinisko humoru Rita iepriekš bija uztvērusi ar skaļiem smiekliem, nu pieklusa un novērsa skatienu. Tad viņa pateica Ritai, ka pati divreiz ir mēģinājusi izdarīt pašnāvību, atvainojās un aizgāja pie uzkodu galda.

Pamazām arī grāmatas zaudēja kādreizējo burvību, un to lasīšanas vietā viņa pasāka vienkārši skatīties ārā pa logu. Valdis par to neko neteica, taču, šķiet, sajuta draudzenes pārmaiņu. Viņš arvien biežāk aicināja Ritu satikties un vēl pēc pusgada bildināja viņu. Ne mīlestības, bet kopdzīves, draudzības un ģimenes vārdā. Viņa piekrita to pašu iemeslu dēļ. Un bija priecīga, kad palika stāvoklī. Ne laimīga, bet tomēr.

Taču pēc divarpus mēnešiem Rita reiz uztrūkās nakts vidū no tām pašām lidojuma domām. Tikai šoreiz tajās bija krietna deva pavisam īstas tumsas, tās pašas, kas tik ilgi bija smacējusi viņu vienpatīgajā dzīvoklī. Tā nepazuda arī nākamajās naktīs, lai gan pavisam melna nekļuva. Tikai sabiezēja lietus mākoņos, cauri kuriem viņa tad lidoja, rokās turot bērnu, nedzimušu un nemirušu. Viņa to nesa, līdz varēja noguldīt kādās mūžīgas esības gubās. Reizēm Rita pamodās no šiem sapņiem kā murgiem, bet citreiz no rīta viņu pārsteidza smaids uz lūpām. Valdis redzēja sievas nemieru un mēģināja viņu nomierināt, taču Rita izvairījās no vīra pieskārieniem. No viņa vārdiem Ritai gribējās raudāt. Tā mēdz būt grūtniecības laikā, viņa mierināja vīru savos gaišākajos brīžos, un viņš gribēja tam ticēt. Varbūt arī ticēja. Vismaz vēlāk, kad Rita pēc spontānā aborta atstāja slimnīcu un atgriezās mājās, Valdis nevienam neteica, ka pirmajā naktī sieva ir smējusies līdz asarām.

Iepriekšējā ziņa
Nākamā ziņa
Komentēt

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Fedginator's tactics room

Football tactics - mostly EPL and La Liga.

Pass and Move

There is more to football than just the scoreline.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around the Corner

The Girl With the TBR Tattoo

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: