Pirmais oficiāli zināmais galvas recipients Latvijā bija Māris Lazdiņš, 27 gadus vecs mūziķis ar specializāciju uz reklāmas džingliem un padziļinātu interesi par bioinženieriju. Tolaik galvas pārstādīšana bija jauna un riskanta procedūra – tā saukto divgalvju droši vien bija mazāk par diviem tūkstošiem visā pasaulē –, tāpēc operāciju Mārim veica Šveicē. Galvas donors bija 40 gadus vecs kubiešu izcelsmes programmētājs Marko de Boka no Vācijas, kurš bija palicis paralizēts pēc smagas autoavārijas. Šos faktus vēlos minēt jau pašā sākumā, jo toreizējā situācija bija būtiski atšķirīga no mūsdienu pārstādīšanām, kas lielākoties notiek finansiālu apsvērumu vārdā, vienlaikus rūpīgi izanalizējot donora un recipienta saderību. Tāpēc šis konkrētais stāsts nav izmantojams tālejošiem secinājumiem par pašas procedūras lietderīgumu.
Galvenais mūsu informācijas avots par turpmākajiem notikumiem ir Māra dienasgrāmata, kuru viņš īpaši aktīvi rakstīja pirmajās nedēļās pēc operācijas. No tās uzzinām, ka atlabšana sākumā bija pat ļoti sekmīga. Marko savu jauno dzīvi uztvēra ar viegli saprotamu ziņkāri un Mārim patīkamu atturību. Tieši iespējamās raksturu atšķirības viņu pirms operācijas bija biedējušas visvairāk, pēdējā brīdī gandrīz liekot atteikties no Marko galvas pieņemšanas. Tomēr kopdzīve izrādījās vieglāka nekā gaidīts. Pirmajos dienasgrāmatas ierakstos Māris kā vienīgās problēmas min jaunā plecubiedra krākšanu naktīs un reizēm pārmērīgo tieksmi bārstīt asprātības. Tomēr to atsvēra viņa palīdzība darbā, jo Marko izrādījās apbrīnojami labs svilpotājs, kas ļāva daudz vieglāk izmēģināt Māra sacerētās melodijas. Viņa ieguldījumu novērtēja arī priekšnieks, kurš iepriekš reizēm bija sūdzējies par džinglu paredzamību. Pārējie kolēģi Māra pārmaiņu uztvēra ar interesi un dzēlībām, kurām tiek veltīta liela daļa dienasgrāmatas pirmo lappušu.
Saskaņā ar dienasgrāmatu, pirmās nopietnās domstarpības Mārim ar Marko parādījās pusotru mēnesi pēc operācijas, vakarā pēc tikšanās ar kādu labu Māra draudzeni. Tā kā Marko nerunāja latviski, viņš pēc tam rūpīgi izprašņāja Māri par viņu sarunu un līdzšinējām attiecībām. Visvairāk viņu, šķiet, izbrīnīja Māra pasivitāte – šis vārds dienasgrāmatā ir pasvītrots un papildināts ar trim izsaukuma zīmēm. Par to viņi tovakar strīdējās līdz pat vēlai naktij. Māris apgalvoja, ka tā uzvesties šeit ir pieņemts, kamēr Marko aizrādījis, ka sievietes visur un vienmēr ir vienādas, un tāda pārspīlēta pieklājība nevar nākt par labu viņa attiecību izredzēm. Tad Māris atklāja savu neapmierinātību ar Marko svelpšanu naktīs un darbavietai nepiederīgajiem jokiem, un beigās strīds ieilga līdz vēlam vakaram.
Lai gan nākamajā dienā tika salīgts miers, ja ticam dienasgrāmatai, jau pēc divām nedēļām notika nākamais atklātais konflikts. Šoreiz tas bija darba dēļ, un to izraisīja Māra piekrišana strādāt arī sestdienā, noraidot Marko aicinājumu doties izklaidēties. Drīz pēc tam bija nākamā tikšanās ar Māra draudzeni, kam sekoja vēl viena saķeršanās. No dienasgrāmatas nojaušams, ka Māris uzskatīja par goda lietu nepakļauties aizvien uzstājīgākajiem Marko ieteikumiem mainīt savus ieradumus.
Drīz pēc tam dienasgrāmata pāriet šifrētā pierakstā, kuru mums izdevās izlasīt tikai salīdzinoši nesen. Par šādu soli Māris izšķīrās tāpēc, ka Marko latviešu valodas zināšanas strauji uzlabojās, un viņš būtu varējis lasīt Māra rakstīto pats pār savu plecu, tā teikt. Iespējams, pateicoties jauniegūtajai brīvībai, nākamās lappuses galvenokārt pilda dažādas sūdzības par Marko iejaukšanos viņa privātajā dzīvē. Tām ir gandrīz apsēstības pieskaņa – viņš tiek vainots visās Māra problēmās, kurām šajā laikā pievienojušies arī negulētas naktis un problēmas darbā. Šie rakstiskie dusmu izvirdumi noslēdzas ar pamiera līgumu, proti, Marko apsolīja ārpus mājām ar Māri nestrīdēties apmaiņā pret iespēju pēc atgriešanās nekautrējoties izteikt savu viedokli.
Tas viņiem patiešām palīdz – vismaz nākamās nedēļas ierakstos Māra dienasgrāmatā ir mazāk neapmierinātības, un brīžiem viņš pat izceļ Marko palīdzību darbā. Vienā ierakstā atrodama arī norāde, ka viņš izmēģinājis “aktīvāku pieeju” kārtējā tikšanās reizē ar draudzeni, tiesa, sīkāk tas netiek paskaidrots.
Pamiers tomēr izrādās īss, jo pēc ieraksta par atzinību, ko darbā ir izpelnījusies kāda Marko melodija, jau nākamajā lappuse ir grūti salasāms, paranojas piesātināts teksts, šķiet, tapis tumsā, kārtējā bezmiega naktī, sargoties nepārtraukt fonā skanošos krācienus. Tajā Māris raksta, ka viņam esot pamatotas aizdomas par slēptu Marko iejaukšanos viņa ikdienas dzīvē sabotāžas nolūkos. Tāpēc viņš jau apšaubot ikviena sava izteiktā vārda, ikkatras darbības izcelsmi, jo svešas viņam šķietot pat paša domas, nemaz nerunājot par rīcību, kas kļuvusi pavisam neatpazīstama. Šajā ierakstā arī pirmo un vienīgo reizi tiek iztirzāta doma par atbrīvošanos no Marko galvas. Saistībā ar turpmākajiem notikumiem, ir interesanti atzīmēt, ka Māris rakstiski apsver un atmet gan nožņaugšanu, gan nošaušanu, gan citus nonāvēšanas veidus, beigās secinot, ka pilnībā nav iespējams uzticēties pat paša rokām. Turpinājums šai domai gan neseko, liekot mums turpmākos notikumus rekonstruēt pašiem, vadoties no pieejamajiem faktiem.
Tie ir šādi: pēc šī, vēlāk sasvītrotā ieraksta dienasgrāmatā ir atrodami vēl tikai četri teksti, kas visi ir ļoti pozitīvi, līdzīgi iepriekšējiem Marko slavinājumiem. Pēdējais no tiem ir datēts ar 14. jūniju. Saskaņā ar kolēģu teikto, Marko viens pats darbā pirmoreiz ieradās 19. jūnijā. Par Māra likteni neviens viņam neprasīja, un arī viņš pats esot vienkārši pieķēries darbam, neko tā arī nepaskaidrojot. Pārējie darbinieki nosprieduši, ka jautājumi te nebūtu vietā, un drīz vien ir pieraduši pie sava jaunā kolēģa. Darbs no tā neesot cietis, apgalvo priekšnieks, tikai grāmatvedībai radušās nelielas galvassāpes.
Arī Ieva, tagadējā Marko draudzene, saka būtībā to pašu. Jā, sākumā pārmaiņa esot bijusi savāda, taču viņa tobrīd jau bija pieradusi pie Marko galvas un Māra ķermeņa, tāpēc nav uzskatījusi par vajadzīgu izprašņāt viņu par notikušo. Un tagad viņi ir saderinājušies, tā ka droši vien tā arī bijis pareizāk.
Tāpēc, ņemot vērā faktu, ka Māra galva ir pazudusi visā pilnībā – pāri nav palicis pat ne kakls – , kā arī pēdējos viņa dienasgrāmatas ierakstus, ticamākā notikumu secība varētu būt šāda: kādunakt Māris ir negaidīti uzmodies vai arī ilgāku laiku nav spējis aizmigt, un vienubrīd ir sācis vērot Marko naksnīgo sejas izteiksmi. Joprojām pārliecināts, ka savām rokām nevar uzticēties pat plecubiedra miega laikā, Māris tad izlēmis pārgrauzt viņam rīkli.
Reiz iekodies tajā, viņš tad sāka grauzties aizvien dziļāk pretinieka galvā, lai apēstu to un apslēptu nodarītā pēdas. Ļoti iespējams, ka tikai pēdējā kodienā Māris pamanīja, ka viss ir iegrimis tumsā, ka viņa paša pasaule ir sarukusi līdz neredzamam punktam. Un tad izdzisa arī tas – kā izslēgtā televizora bilde, vien pašā pēdējā brīdī ļaujot Mārim apjēgt, ka viņš ir apēdis pats savu galvu, ķermeni atstājot Marko ziņā.
Vilis Kasims 