Paškarantīna. Mēnesis. Beigas.

Šodien tad nu beidzot pieliku punktu pašizolācijai, pirmoreiz kopš atgriešanās satikdams draugus (abus atsevišķi), aiziedams uz grāmatveikalu un izstaigādams Rīgu no Teikas līdz Ģertrūdes ielai un atpakaļ. Visvairāk laikam mani pārsteidza tas, cik maz dzīve šķita mainījusies. Ielās bija visnotaļ daudz cilvēku – manā nostūrī pat, šķiet, vairāk nekā parasti. Arī Ziedoņdārzs bija rosīgs un kafejnīcās dzīvības netrūka. Iespējams, nebeidzamajās pastaigās gar dzelzceļa sliedēm mans priekšstats par normalitāti ir mazliet sagrozījies, taču šodien patiešām likās, ka vienīgās liecības par pandēmijas klātbūtni Latvijā ir plastmasas aizslietņi pārdevējiem priekšā un daudzās zīmes uz durvīm un plakātu vietām par ierobežojumiem, kas saistīti ar Covid-19. Un pārsteidzoši daudzie grafiti/saukļi pret ierobežojumiem, kas saistīti ar ārkārtas stāvokli. Un noklausīto sarunu riņķošana ap vienu vienīgu tēmu, kas atgādināja dzīvi Barselonā ar futbolu un neatkarību kā pastāvīgo refrēnu ikvienai sociālai kopābūšanai.

Pēc dzīvoklī pavadītā vienatnes mēneša visas šīs ņirboņas un dzīvības kļuva mazliet par daudz, tāpēc brauciens uz laukiem būs īsti vietā. Dažas nākamās dienas pavadīšu ar āra darbiem un bez vilcienu un tramvaju trokšņiem. Pēc tam droši vien atgriezīšos pie mērenas socializēšanās un līdz ar to arī parastās dzīves, tikai mazliet lēnākas, brīvākas. Un tas jau izklausās pat ļoti vilinoši. Bet arī šis mēnesis, atskaitot dažus skumju uzplaiksnījumus, nebija nemaz tik traks. Laikam tomēr jau esmu pieradis pie vienatnes.

Tagad arī šķiet, ka esmu izrakstījies par savu ikdienu un domām. Paldies draugiem un citiem bloga lasītājiem – jo sevišķi sākumā domu sakārtošana man bija pat ļoti noderīga, taču nedomāju, ka būtu uz to saņēmies privātā dienasgrāmatā, jo man tomēr ir iekšēja nepieciešamība pēc auditorijas. Ne velti uz rakstīšanu visvairāk pavilkos, kad mani stāsti sāka klasē ceļot no rokas rokā. Un tagad atkal šķiet, ka tajos no manis būs lielāka jēga un arī es pats tur gūšu lielāku kaifu. Dzīves refleksijas lai paliek tiem tuvajiem cilvēkiem, kuri nevar izbēgt.

Iepriekšējā ziņa
Nākamā ziņa
Komentēt

2 komentāri

  1. Tieši par to “nekas nav mainījies” lietu arī pats savās piezīmēs rakstīju. 🙂

    Atbildēt
  2. Paldies par šo rakstu!

    Atbildēt

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Fedginator's tactics room

Football tactics - mostly EPL and La Liga.

Pass and Move

There is more to football than just the scoreline.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around the Corner

The Girl With the TBR Tattoo

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: