Paškarantīna. 22. diena

Arī pēc trešās pašizolācijas nedēļas beigām es neesmu atradis ne atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem, ne arī kādus labākus risinājumus vienkāršajiem ikdienas izaicinājumiem. Lielākais no tiem laikam ir vajadzība laiku pa laikam pilnībā pārslēgties no darāmā un dienas kā tādas, lai izvairītos no iestrēgšanas kaut kādā vienas sajūtas vagā. Bet to ir grūti paveikt dzīvoklī, pat vienam pašam uz divām istabām. Sevišķi reizēs, kad arī pastaiga kļūst par mehānisku sevis staidzināšanu gar labi pazīstamām dekorācijām. Bet tas tad laikam ir saistīts ar to pašu vienas sajūtas atbalsošanos  dzīvokļa sienās un paša galvā.

No otras puses, rīt no rīta beidzot pārgājiens būs citā virzienā un ar citu mērķi – ar ģimenes ārstes norīkojumu došos nodot analīzes. Klepus iepiekšējās pāris dienās vairs nav bijis (lai gan šovakar šķiet atgriezies), tomēr masku uzvilkšu, jo nāksies iet kādu pusstundu katrā virzienā un ko var zināt, varbūt pa ceļam sagribēsies kādu nomutēt.

Kā, iespējams, rakstīju jau iepriekš, kā ideālo gadījumu redzu infekcijas apstiprināšanu, jo tas nozīmētu, ka mana imūnsistēma ar to ir tikusi galā bez īpašiem sarežģījumiem un vismaz tuvākajā nākotnē pret šo vīrusu es varētu būt pasargāts. Tā vārdā es labprāt vēl kādu nedēļu pavadītu pašizolācijā pat par spīti visam iepriekšminētajam, jo arī puslīdz nopietna slimības gaita izklausās ļoti nepatīkama. Un, protams, savā ziņā mani mierinātu sajūta, ka neesmu pavisam stāvējis malā šajā notikumā.

Daļēji tas, protams, ir joks, bet līdzīgi es jutos 2008. gadā, stāvot rindā uz bezdarbnieka statusa pieteikšanu, kas stiepās cauri visam pagalmam un līdz šķērsielai, un tāpat jutos arī netīšām attapies 13. janvāra nemieru epicentrā (kas ir garš stāsts). Jo šobrīd, lai cik ļoti es lasītu ziņas, kurās tiek uzsvērts, ka šajā karā iesaukti esam mēs visi, lai cik ļoti mani draugi un ģimenes locekļi stāstītu par tādām pašām sajūtām un tādu pašu ikdienu kā manējā – es vienalga nespēju abrīvoties no dziļumā kņudošās pārliecības, ka ārpus šī dzīvokļa viss ir pa vecam. Tik ilgi esmu bijis projām, tā laikam. Bet tā ir vēl viena no cīņām, kas šajā laikā ir jāizcīna vienatnē un pašam ar sevi.

Iepriekšējā ziņa
Komentēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Pass and Move

There is more to football than just the scoreline.

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around the Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: