Gundegas Repšes trio

Gundega Repše ilgu laiku bija viens no maniem caurumiem mūsdienu latviešu literatūrā, kuru šogad beidzot sāku aizpildīt. Salīdzinoši drīz citu pēc citas izlasīju “Septiņus stāstus par mīlu”,  “Ugunszīmi” un “Bāreņu namu” un vēlāk plānoju pieķerties vismaz “Īkstītei” un “Alvas kliedzienam”. Par trim pieveiktajām grāmatām nebiju gluži stāvā sajūsmā, taču tās visas bija pietiekami atšķirīgas un savdabīgas, un konceptuāli interesantas, lai radītu sajūtu, ka kaut kur tuvumā ir jābūt arī patiešām izcilam darbam, kas iztiks bez Repšei reizēm raksturīgās pārcentības un īstenos attiecīgajā stāstā ielikto potenciālu un darbu.

Manā izpratnē vistuvāk šim ideālam laikam bija garstāsts “Stigma” no krājuma “Septiņi stāsti par mīlu”. Un tas mani patiešām pārsteidza, jo iepriekšējie pieci grāmatas gabali lika tikai apšaubīt Repšes lasīšanas ieceres jēgu. Bet “Stigmā” gandrīz vai pārliecināja, ka būtu vērts pārlasīt iepriekšējos stāstus. Tajā nebija gandrīz nekā no pirmās grāmatas puses gaudenā manierīguma. Šķita, ka autore ir ļāvusi stāstam atbrīvoties no ieceres ciešā žņauga, kas veiksmīgi bija nosmacējis pārējos gabalus. “Stigma” vienkārši šķita brīvāka un līdz ar to arī ievelkošāka, un lasīšanu atalgoja visā garumā ar nerimtīgu virzību un filozofiskā/literārā satura apvienojumu. Taču grāmatas stāsti ir (daļēji) saistīti, tāpēc to nevar izraut ārā un publicēt atsevišķi, lai kā es to būtu gribējis.

Salīdzinājumam “Ugunszīme” bija daudz vienkāršāks (īs)romāns, kas patiesībā ļoti labi sasaucas ar 25 gadus vēlāko “Mātes pienu”. Par to stāstot, gribas aprakstīt sižetu un personāžus, nevis rakstīšanas fīčas vai lasīšanas sajūtas. Un diemžēl arī piesaukt manai gaumei pārspīlēti sabiezināto melodrāmu un skumji plakanos varoņus (šis vārds “Ugunszīmei” šķiet piemērotāks par man tuvāko “tēli”). Brīžiem šķita, ka galvenā pieeja rakstot ir bijusi “dubults jau neplīst, tāpēc jāatgādina, ka šitā sieviete nu gan bija īsts eņģelis”. Lielākoties to gan nolīdzsvaroja romāna centrālais tēls ar patiešām interesanto un labi izveidoto iekšējo dilemmu, kas attīstījās visas grāmatas gaitā. Bet tikai lielākoties.

Nu jā, un tad vēl “Bāreņu nams”, kas atkal mani pārsteidza ar sānsoli. Līdzīgi kā “Stigmā”, arī šajā romānā sākotnējā situācija ir krietni uzspēlēta (tur – bariņš ar kretīniem izbrauc cauri miglai un attopas pazudušā pasaulē, šeit – bariņš ar kretīniem sanāk kopā apspriest talantīga bārenīša adoptēšanu, bet tad viens no viņiem pašiem atstiepj kājas, iespējams, ne bez palīdzības), taču “Bāreņu namā” skaudri pietrūkst kāda virzoša spēka. Tā vietā ir iztikts ar patīkami sapītiem miniportretiem, bet tas arī ir viss. Turklāt arī tie brīžiem kļūst smieklīgi pārspīlēti. Reizēm tas ir apzināti – un tās nodaļas man patika vislabāk -, taču lasot nepameta sajūta, ka ar dažu cilvēku stāstiem ir mēģināts izspiest no lasītāja kādu asariņu. Pats par sevi tas nav nekas slikts, bet tam būtu vajadzīgs kāds daudz mazāk samākslots darbs par “Bāreņu namu”.

Bet vienmēr taču ir nākamais (vai iepriekšējais) romāns, vai ne? Un Repšes darbi patiešām ir interesantāki par lielu daļu pārējā literatūras fona. Lai arī lielā svara celšanas mēģinājumi man viņas stāstos ne vienmēr šķita sekmīgi, taču tas vienalga ir labāk nekā smuki dancot pa pļavu ar vieglajiem svariņiem rokas. Tāpēc pēc kāda laika pieķeršos nākamajam viņas cepumam.

Advertisements
Komentēt

6 komentāri

  1. Iespējams, ka smagi kļūdos, bet no savāktām informācijas druskām radies priekšstats, ka Repši slavē tikai tāpēc, ka nekā diži labāka mums nav un visas literārās aprindas maisās pa vienu katlu.

    Atbildēt
    • Man atkal bija radies ne pats labākais iespaids no autores intervijām, bet šis ir tas gadījums, kad darbi ir labāki par runām. Bet ar gaumi ir dīvaini: pats tagad mokos ar “Gaetāno Krematosu”, bet izskatās, ka tai ir bijis pietiekami daudz cienītāju, lai iedotu Literatūras gada balvu, tā kā…

      Atbildēt
      • Jā, jā, Repše ir visnotaļ lasāma, ko gan es sen neesmu darījusi. “Ugunszīme” tika sacerēta tādā dīvainā laikā, kad tā drāma droši vien iederējās labāk. Gaidu “Gaetāno” recenziju, pati tā arī noslinkoju, bet citāti gan man ir izrakstīti. 😀

      • Nezinu, kā man ar recenzijām būs, iekavēto grāmatu skaits jau būs kaukur pie simta 🙂

      • To simtu vairs neatgūt, vismaz es nevarētu, bet par šo nu gan var uzrakstīt.

      • Nu jā. Man ir līdzīgs iespaids un sajūta, ka man viņa nepatīk. No “Rakstnieku pavārgrāmatas” arī negāja pie sirds viņas izteiksmes veids.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: