Sava svešvaloda

Kad draudzene sāka mācīties latviešu valodu, izgāju cauri savām bērnības grāmatām ar domu atrast kādu noderīgu lasāmvielu, ar kuras palīdzību viņa varētu paskatīties, kā apgūtie vārdi sanāk teikumos, un pa ceļam paķert arī kādus jaunus vārdus. Pats līdzīgi darīju ar “Mazā prinča” katalāņu tulkojumu un, atskaitot dažus mazāk lietojamus vārdus (laternas iededzējus tā arī nav sanācis satikt), rezultāts bija tīri labs. Savos grāmatplauktos atrast noderīgu variantu tomēr izrādījās negaidīti sarežģīti: liela daļa tāda biezuma / sarežģītības pakāpes grāmatu pamanījās ikvienā teikumā iebāzt dažus vārdus, kurus nekad mūžā nebiju dzirdējis dzīva cilvēka izpildījumā. Ne laukos, ne pilsētā, ne bērnu, ne pieaugušo valodā. Principā tā bija kā svešvaloda.

Tad iedomājos, ka patiesībā diezgan līdzīgi reizēm jūtos arī rakstot. Kaut kad vidusskolas otrajā pusē sacerējumos (gan skolā, gan ārpus tās rakstītajos) pārslēdzos uz literāro valodu, sev zināmo un apkārt dzirdēto vārdu un salikumu vietā pārejot pie grāmatās izlasītajiem. Te nav runa par lamuvārdiem vai izloksnes lietošanu rakstībā – no tā tiku izdresēts jau pamatskolā -, bet gan “iet” vietā lietotu “doties” un citas tamlīdzīgas izdarības, kas it kā tiek pamatotas ar plašāku vārdu krājumu, neatkārtošanos u.t.t., tomēr kaut kur dziļumos, manuprāt, ir arī kauna sajūta par ikdienišķās valodas nepiemērotību rakstītajiem vārdiem un vēlme uzdzīt teksta “literāriskumu”.

Protams, tā tas noteikti nenotiek tikai latviešu valodā – arī katalāniski šī paša iemesla dēļ daudz vieglāk lasās tulkotās grāmatas, jo vietējie autori tāpat bieži lieto vārdus, kurus bezjēdzīgi meklēt manā (diezgan biezajā) vārdnīcā, jo tie ir izdzīvojuši tikai grāmatās (un turpina tur vairoties). Tās lasot, valodu var sanākt mācīties divkārtīgi. Vispirms literāro, tad sadzīves.

Būtībā tas arī nav nekas slikts. Viens reģistrs sarunvalodai, cits – grāmatām. Arī no sinonīmu zināšanas nevienam gabals nav nokritis. Un literārā valoda var būt ļoti skaista. Es netaisos to mest miskastē un vajadzības gadījumā izmantoju, ja tā šķiet piemērotākā attiecīgajam gabalam. Tomēr skaista un spēcīga var būt arī pierakstīta sarunvaloda (tai tāpēc nav arī jāzog visvisādi vecvārdi un arhaiski izteicieni). Turklāt teikumi, kas pieraibināti ar “vien”, “sastapt”, “uguns pakulās”, “prātot” u.t.t., nelasošiem cilvēkiem ātri vien var atsist jebkādu gribēšanu atkal pieķerties pie grāmatām. Pat ja visi vārdi ir zināmi no skolas laikiem, tā ir kā lasīšana svešvalodā bez patīkamās sajūtas, ka tu uzlabo svešvalodas zināšanas. Ja visu šito lieto sarunvalodā izmantotu vārdu vietā, bez augstāka literāra mērķa, bet vienkārši tāpēc, ka tā ir “smukāk”, tā vienkārši ir vēl viena barjera lasītāja un teksta priekšā.

Tāpēc es priecājos, tagad lasot jauno latviešu oriģinālprozu, kurā literāra valoda bieži nav vienīgais izpaušanās veids. Jā, ir arī tādas grāmatas, un tas ir labi, taču, piemēram, Ērika Kūļa “Vecīt, bez komentāriem” tas galīgi neietu kopā ar saturu, tāpēc ļoti jauki, ka tas nemaz netiek mēģināts (pat ja reizēm tomēr nevietā iesprūk kāds dikti elegants vārds vai teikums).

Laikam jau tas, ko es gribu teikt, ir vienkārši: valodai ir grāmatā jāsapasē ar saturu, nevis akli jāturas pie atzītajiem un pieņemtajiem slāņiem. Tos ikdienas valodā vienalga nesanāks iedzīvināt, tāpēc tāda savējā svešvaloda vien sanāks.

Ā, un beigās latviešu valodas mācībām paņēmu “Alfonu Trīcvaidziņu”. Tulkots, bet mūsu vajadzībām ir īsti vietā.

Advertisements
Iepriekšējā ziņa
Komentēt

2 komentāri

  1. Līdz galam neuztvēru domu. Vai tad var tik strikti salikt vārdus pa plauktiem? “Doties” es esmu lietojis no laika gala un man tas ir jaunums uzzināt, ka tas ir kaut kas kauna sajūtu izraisošs.
    Lasot grāmatas, cilvēki bagātina valodu un pārņem vārdus bieži vien neapzināti. Piekritīsi taču, ka bieži pēc valodas var just, kurš lasītājs un kurš ne.

    Atbildēt
    • Nē, protams, man galīgi nešķiet, ka vajadzētu kaunēties par runāšanu literārā, grāmatu papildinātā valodā. Ieraksts vairāk par to, ka arī sarunvaloda var būt skaista un bagāta (tas, starp citu, galīgi nav viegli paveicams un bieži atrodams). Tieši tas, manuprāt, netiek pietiekami atzīts, liekot cilvēkiem reizēm kaunēties no nerunāšanas/nerakstīšanas literārā valodā un Rīgas izloksnē. Un tas gan man drusku kretinē, jo arī pats tā esmu juties.

      Ieraksts gan bija bišķi haotisks, jo esmu apaukstējies, bet labot slinkums 🙂

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: