Brendons Sandersons – Mistborn: The Final Empire

Ilgu laiku es nebiju pārliecināts, vai Mistborn triloģijas pirmā grāmata man patīk. Viss tur lēnā garā virzījās uz priekšu un bija visnotaļ interesanti, taču nekas nespēja mani tā kārtīgi paņemt un iekrampēt rokas krēsla balstos. No vienas puses, pasaule bija ļoti izstrādāta gan politikā, gan maģijā, un tās atklāšana līdz ar varoņiem bija galvenais iemesls, kāpēc sākumā paliku pie grāmatas. No otras, bija grūti atturēties no zobu griešanas pie autora mīļāko žestu kārtējās pieminēšanas* un smalkajiem metālu maģijas izmantošanas aprakstiem**. Bet tad, pēdējās 100-150 lappusēs sākās sižeta beigu lavīna ar pagriezieniem iekš pagriezieniem un daudzkārtēju mēroga palielināšanos, vienlaikus saglabājot arī atsevišķo tēlu cilvēcību… nu, tad viss bija pa īstam, tieši kā vajag.***

Tagad atceroties lasīšanas pieredzi, sāku domāt, ka gandrīz labāk būtu bijis izlasīt vikipēdijas kopsavilkumu par pasauli un grāmatas pirmajām 300 lappusēm un tad ķerties pie lasīšanas, taču tas nebūtu īsti godīgi. Labu lietu netrūka arī sākumā, taču negaidīti un nepatīkami daudz bija vienkārši kretinējošu autora paradumu. Kā saprotu, nākamajās grāmatās (un tās viņš cep gandrīz biedējošā apjomā un ātrumā) daudzas no tām ir mazinājušās, bet mani gandrīz vairāk vilina paņemt kādu ar Mistborn triloģiju nesaistītu grāmatu, lai nebūtu vēlreiz jālasa par lēkātāja atspiešanos pret monētu, piesarkstot ar sarauktām uzacīm****, vai kāda nu kuro reizi tur bija variācija par tēmu. Jo sižetu un pasauli sapīt Sandersons māk lieliski, un nešķiet, ka šajā grāmatā tā bija tikai veiksme vien.

* piemēram, grāmatas tēliem ļoti, ļoti patīk raukt uzacis.

** rakstot par braukšanu ar mašīnu, pat, piemēram, autosacīkšu romānā, neviens normāls cilvēks taču neaprakstīs katru ātruma pārlikšanu un normālu karburatora darbību.

*** grāmatas beigās ielikto nākamā romāna sākumu ar vēl vienu tēla lēkāšanas aprakstu gan nevarēju izturēt.

*** kaut vispār galvenās varones tēls sanāca patīkami ne-stulbs.

Advertisements
Iepriekšējā ziņa
Nākamā ziņa
Komentēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: