Zigmunds Skujiņš – Miesas krāsas domino

Skujiņš ir viens no maniem lasītākajiem latviešu autoriem, bet tagad likšu viņam mieru uz ilgāku laiku. Romāns lasīšanas laikā šķiet foršs – daudzkrāsains, interesants, labi savītiem paralēlsižetiem -, taču pēc tam nav nekādas vēlmes vai vajadzības to pārlasīt. Viss galvenais vienalga ir virspusē, ieskaitot Skujiņa apsēstības, bet pie pārējā nirties jēga vien teorētiķiem vai nīgriem večiem, kuri grib apstrīdēt viņa apgalvojumus – nu, vai pierakstīt tos, lai smērētu sejā citiem nīgriem večiem. Tādu netrūks, jo apsēstības ir pārāk tipiskas – latviešu tautas būtība un viss pārējais. Tiesa, risinātas tās ir interesantākā veidā, ar mazliet savdabīgākiem, gandrīz aristokrātiskiem secinājumiem.

Ar “Miesas krāsas domino” man ir līdzīgi kā ar citiem Skujiņa romāniem: lasīt ir ļoti patīkami, bet pēc tam grūti paskaidrot, no kurienes tas prieks īsti nācis. Atmiņā palicis tikai paša nīgrums par vecišķo lekciju grāmatas beigās un pārspīlēti gludenajiem sižeta līniju atrisinājumiem. Kaut varbūt tieši šeit slēpjas paskaidrojums: līdz pēdējām 50 lappusēm teksts bija patīkami patstāvīgs un lasītājam atvērts, tikai ar dažkartējo samuģīšanos, mēģinot izrādīt krāsainās spalvas vai dusmīgi māt ar kaulaino pirkstu. Stāstu savīt Skujiņš prot ļoti labi, to izstāstīt tāpat, bet mēģinājumi romānu pacelt augstākā līmenī aizvien beidzas ar iluzionista trikiem un/vai lasītāja pamācīšanu.

MsMarii recenzija

Citu Skujiņa grāmatu recenzijas šepat

Advertisements
Iepriekšējā ziņa
Komentēt

2 komentāri

  1. Arī man beigas nokāva visu prieku. Neko citu no Skujiņa neesmu lasījusi (vismaz neatceros), tāpēc nevarēju salīdzināt ar citiem viņa darbiem. Kāds cienījams kritiķis šo bija nosaucis par Skujiņa labāko darbu, ja kas.

    Atbildēt
    • Jā, biju to lasījis… savā ziņā tā varētu būt, lai gan “Gulta ar zelta kāju” man pašam patika labāk. Tā bija izkaisītāka, bet nebija man kaitinošo Skujiņa elementu. Starp citu, “Miesas krāsas domino” jau septembrī (laikam) iznāks angliski – otrā Kaijas Straumanis tulkotā latviešu autora grāmata pēc Ābeles “Paisuma” (un otrā angliski tulkotā latviešu autora grāmata pēdējos 20 gados).
      Ā, un pieliku linku uz tavu recenziju, jo tā man atgādināja, ka gribēju par grāmatu ierakstīt un atsvaidzināja paša iespaidus 🙂

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Kā grāmata

Skrejceļš iztēlei

Tony's Reading List

Too lazy to be a writer - Too egotistical to be quiet

nosaukums.

in the great game of chess, how does a pawn know when to become a queen?

Andris lasa

lasam un kasam(ies)

Grāmatu Spīgana par grāmatām

Piezīmes par rakstīšanu un lasīšanu

FiveThirtyEight

Nate Silver’s FiveThirtyEight uses statistical analysis — hard numbers — to tell compelling stories about politics, sports, science, economics and culture.

D.G.Feltona blogs

Mēģinājumi izgaršot kultūru...

Book Around The Corner

Books I read. Books I want to share with you.

Menoikejs

Lasu. Rakstu. Domāju.

Grāmatu tārps

Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Nekas cits.

Expat Eye on Latvia

A cold look at living and working in the Baltics

Winstonsdad's Blog

Home of Translated fiction and #translationthurs

Grāmatas elektroniski (par brīvu)

Jaunumi un ziņojumi e-pastā

Sibillas grāmatas

The Cat That Walked by Himself

Divās rindkopās

Īsi par grāmatām un literatūru

Ēst vārdus

In Books We Trust

Marii grāmatplaukts

No klasikas līdz mūsdienu fantastikai & fantāzijai. Pilnīgi subjektīvs viedoklis par grāmatām.

burtkoki

... šķirot lapas, lūkojos sevī...

Guntis Berelis vērtē:

raksti par literatūru

101 Books

Reading my way through Time Magazine's 100 Greatest Novels since 1923 (plus Ulysses)

%d bloggers like this: